Ahilleja vairogs

Divdesmit treša nodala

Viņi devas ceļa. Gājiens nebija viegls; koki auga cieši cits pie cita, zari vijas kopa, zeme bija mīksta. Marina mocījās visvairak, jo viņas kurpēm bija augsti papēži. Drīz vien viņa tas noava, no­vilka ari zeķes un saka basam kajam iet pa skuju paklaju. Visi bija saspringti un ausijas, gaidīdami sekotāju soļus. I,ietus vairs nelija, kaut gan nekādu atšķirību viņi nejuta, jo no kokiem nemi­tīgi pilēja ūdens.

- Ja Sursels ir miris, mums vismaz nav jāuztraucas, ka viņš varētu kaut ko atklat krieviem. - Džeksons pagrūda malā zemu noliekušos zaru. Tas spēji triecas atpakaļ, apbērdams Rīdu ar ūdens šalti. Grants, iedams Džeksonam pa priekšu, pameta atpa­kaļ riebuma pilnu skatienu. - Kas ir? Neskaties uz mani ka kaut kads sasodīts eņģelis. Tu esi veterāns. Nozīme ir ne tikai infor­mācijai, kas ir mūsu nciba, bet ari tam, ko nezina viņi.

- Nekad neesmu domājis, ka labakais veids, ka par to parupc- ties, ir nogalinat civilos.

- Vai tiešam? Un ka ar tiem Izraēlas kaujiniekiem, kuriem pār­devi ieročus? - Amerikānis sarauca uzaci. - Mjuirs man visu pa- staslīja par tavu netīro pagatni. Vai zini, ko viņi izdarīja viesnīca "Karalis Dāvids"? Deviņdesmit viens nelaiķis. Vai tev šķiet, ka viņiem nip civilo liktenis?

- Viņi izcīna karu.

- Mes ari. - Džeksons izskatijas gatavs ilgi turpināt šo disku­siju, bet Grants vairs neklausijas. Viņš apstajas un piešķiebtu gal­vu lūkojas debesīs, uzmanīgi klausīdamies. Pec brīža to izdzir­dēja ari Džeksons. Augstu virs galvas dunēja lidaparala dzinēji.

- Mūsējais? Vai tiešam jau klat?

Grants drūmi papurinaja galvu.

-Ta nav Dakota.

- Esi pārliecināts?

Grants pat nepūlējās atbildēt. Viņš vairs neskaitīja reizes, kad bija tupējis ierakumos vai paslēpies aiz laukakmeņiem un ar vi­su savu butibu centies sadzirdēt pestījošo motoru skaņu.

- Šķiet, varam uzskatīt, ka tavam puisim neizdevās atsaukt bombardētā jus.

- Velns.

Meža klusumu satricinaja krakšķis, kam nebija nekādās sais­tības ar koku. Grants apsviedās apkart. Mežs bija tikpat biezs un tumšs ka iepriekš, un viņš pat nevareja īsti noteikt, no kuras pu­ses viņi nākuši, bet kads slepas biežņa.

- Vai bija paredzets ari uzbrukums no zemes?

Džeksons izskatijas tikpat satraucies kā parejie.

-Ne.

- Tada gadījuma viņi mums seko.

- Ko darīsim?

- Skriesim. Un cerēsim, ka bumbas mums netrāpīs.

Rids nekad vēl nebija piedzīvojis skaudras šausmas, ko rada bēgšana pa naidīgu teritoriju. Viņš karu bija izcīnījis ar papīru un zīmuli Blečliparkas būdas. Tas nebija viegli; naktis, kad medī­bas bija izgājušās zemūdenes, spriedze bija patiesi baismīga, un daudzi nespēja to izturēt, bet Rids vienmer bija radis mieru šifru ramaja nekustīguma; tas bija vienīgais nostūris visa kara, kur kau­jas risinājās atbilstoši vesela saprata likumiem. Ciparu straume, ar kuru viņi cīnījās ik dienu, spēja nomākt, mulsināt un krāpt, bet viss bija balstīts uz skaidriem, akmenscietiem pamatiem, lai ka "Fnigmas" aparati centas tos izjaukt. Un, līdzīgi senajiem grie­ķiem, Rids nekad nebija baidījies no visa racionala.

bet šis… šis bija haoss. Šie bija visi dzīvnieciskie speķi, kurus grieķi pulējas iegrožot mitu ietvaros: harpijas, fūrijas, gorgonas un bakhantes, reiz kairinajušas grieķu iztēli, nu bija palaistas brī­vība. Rids jutas ka nokļuvis sapni un ķeras pie plāksnes kā talis­mana. Viņš bija pārliecināts - ja to nometis, vajātaji nekavejoties klups viņam virsu. Tapec viņš skrēja.

Abi tie metus uz priekšu, lui divuta sargātu vārtus, Itin kā mežkuiļi niknie, kud kalnuju mežainus gravas Suguidu medniekus nukām un trokšņainos mednieku suņus; Piejvši metus tie sānis, visapkārt guž kokus gar zemi, Krāmus ruuj āru ar saknēm, šņakst drausmīgie nezveru ilkņi, Kamēr kads mednieks ar raidīto šuutru tiem dzīvību laujia.

Dzeja dunēja Rīda sirdi. Viņš manīja pārējos - Grantu, Mjui- ru, varbūt ari Džeksonu - partraucam skrējienu, lai pagrieztos un raidītu atbildes šāvienus, bet pats devas tikai uz priekšu. Pirmo reizi mūža profesors skrēja tik talu un atri. Kajas ļodzījās ka žele­ja. Kad mežs nozuda un ta vieta paradijas atklats laukums, ko pildīja tikai akmeņi un krūmi, viņš centas skriet vel atrak, lai at­grieztos koku aizsega, bet nespēja.

Grants pagriezās un raidīja vairakas kartas no mašīnpistoles. Viņš jutas ka nonācis gotiska pasaka, kura kads bezmiesīgs ļau­nums dzenas viņam pakaļ caur tumšu mežu. Varbūt vajadzētu stāties vajatajiem pretī, vismaz samazinot risku saņemt lodi mu­gura. bet mežs stiepās visos virzienos un sekotājiem ieroču no­teikti bija vairak neka bēgļiem. Un an cilvēku.

Viņš nokļuva pie atklata laukuma, kura kada lavīna acīmre­dzot bija aizslaucijusi prom visus kokus. Tālumā Rids izmisīgi lodaja starp milzīgajiem akmeņiem. Grants izšāva īsu kārtu ko­kos. l.odes vismaz. liks vajatajiem uz bridi apstaties un dos bēg­ļiem laiku šķērsot klajumu.

Ausis šalca asinis - bet kauja bija savādi klusa. Šāvieni ska­nēja ar ilgiem pārtraukumiem, un troksni aši aprija drēgnais klu­sums. Tāpēc, lai gan bumbvedejs lidoja augstu gaisā, viņš ta dzi­nēju rukoņu dzirdēja skaļi un skaidri. Kaut gan no visam pusēm draudēja briesmas, Grānts uzdrošinājās pacelt skatienu.

Vētra bija beigusies, un vess vējš patlaban kliedeja mākoņus. Grants caur pelekajam skrandām redzēja bali zilas debesis - un tam priekša lidoja tumša ēna, līdzīga mušai vai putnam. Granta acu priekša tā sadalijas uz pusēm. Daļa šķietami atlūza un svilp­dama krita zeme, bet atlikusi puse rami slīdēja talak.

- Skrieniet!

Pārējie jau bija sasnieguši klajuma vidu. Neviens nedzirdeja Granta kliedzienu, tikai viņš pats. Viņš metas uz. biedru pusi, lek­dams pari akmeņiem, saknēm un celmiem, kas centas viņu aiz­kavēt. Sekotāji acīmredzot bija nonākuši meža mala; Grants dzir­dēja šāvienus, redzeja vienu no akmeņiem dažu pedu attāluma uzmetam gaisa baltu dumu makuli, kad tam trapija lode. Grants cilpoja ka zaķis, lodadams starp akmeņiem, tapec viņam bija grūti trāpīt, bet ne neiespejami. Klajuma mala jau bija mokoši tuvu, vi­ņu no tas šķira tikai divdesmit jardi, bet viņš nedriksteja riskēt. Grants iekrita iedobē starp diviem akmeņiem un pameta skatie­nu lauka pa šauro spraugu.

Vienu mirkli viņš tos skaidri saskatīja: septiņus vajatajus za­ļās kaujas drēbes. Tie bija izretojušies rindā gar meža malu, un visiem plecā bija ieroči. Grants pacēla mašīnpistoli, mēģinādams aprēķināt, cik vel ložu laja palicis. Vīriem aiz muguras meža ietriecas melna komēta.

Pasaule šķietami izkusa liesmas. No meža gaisa uzšāvās ugu­nīgs stabs, trīs reizes augstaks par kokiem, kas šaja elles karstu­ma kļuva par malku. Grants nekad vel nebija redzējis lādu sprā­dzienu. Troksnis nenoklusa, tas tikai pieņemas speķa ka vilciens, kas traucas cauri tunelim. Klajumam pari parskreja mežonīga vē­ja brazma; Grants atsitas pret akmeni, alkatīgajai ugunij uzsucot visu gaisu, ko ta spēja sagrabt. Vējš nogrūda vajatajus zemē, pa­cēla gaisa kā lelles un iesvieda degošaja mežā.

Melni dumi rapas augšup pa uguns sienu un to aprija. Vējš norima, plūstot Grantam pari kā vilnis, kas apšļac pludmali. Viņš skrēja tam līdzi, rapas pari salauzītajai zemei savā ceļa uz vietu, kur atkal auga koki. Parejie viņu tur gaidīja.

- Velns un elle, kas tas ir? - Grāntam šķita, ka plaušas tūlīt pārplīsis.

- Napalms. - Džeksons turēja pie mutes sarkaniem pleķiem klātu kabatas lakatiņu. - Mes to izmantojam sarkano izkvepinā- šanai.

- Ja tūlīt pat netiksim prom, mus varēs uzsmērēt uz maizes. - Klajuma talaka mala liesmoja, un uguns jau saka laizīt ta sānus.

- Vai Belzigu redzeji?

- Nebija laika skatīties. - Grants palūkojas par plecu. Klaju­ma kliegdams ieskrēja melns stāvs. Ta galva bija kaila, mati no­deguši, un mugura kā dēmoni tupēja liesmaini teli. Trīs lodes no Džeksona kolta partrauca nelaimīga dzīvi. Un bēgļi atkal metas skriet.

Debesis slēpās aiz melniem mākoņiem, bet šoreiz tajos trakoja uguns, nevis ūdens. Starp kokiem iesniedzās dumu lentes, viņus vajadamas. Rids nemitīgi domaja par Hidru, stiegrainu kaklu un ļaunigu galvu kamolu. Uguns šķita nedaudz atkapjamies, bet kat­ru reizi, kad viņš pameta skatienu par plecu, ta vel joprojām bija turpat un meta blāvu, oranžu spīdumu par kokiem.

Bēgļi sasniedza atsegumu uz izciļņa kalna; ta bija klinšaina vieta, augsta un ļoti pārskatama. No tās viņi redzeja stavas iele­jas, kas iekļava kalnu, un ari nogāzes un virsotnes talakaja mala.

Ielejas bija tumšas un biezi apaugušas ar mežu, un dažviet bija redzami balti punkti - straujas upes likumi.

Mjuirs paspraucas Rīdām garam un nostājās atseguma mala.

- Kur tad ir tas draņķa nosēšanas laukums?

Grants noradīja uz zemu pacēlumu starp ielejam tieši zem vie­tas, kur viņi staveja. Abas puses tam klat cieši spiedās kalni, un kore izskatijas tik šaura, ka uz tas nepietiktu vietas pat kazu ta­kai.

- Tur mes nevarēsim nosēdināt lidmašīnu.

- Ks to jau esmu darījis.

Aizslēgs ar metālisku klikšķi ieslīdēja vieta; skaņa parcirta klu­sumu ka šāviens. Viņi pagriežas. Nebija jēgas pat mēģināt pacelt ieroci. Viņiem apkart staveja ducis viru, veidodami pakavu, un visi bija bruņoti. Kokos un krūmos staveja vēl citi.

Viens no svešiniekiem paspēra soli uz priekšu. Tas bija kalsns vīrietis, parak sīks ierocim, ko turēja rokas. Viņš bija savilcis seju spraigā izteiksmē. Pagriezies atpakaļ, lai kaut ko pateiktu savam biedram, viņš paradīja begļiem uz piedurknes uzšutu sarkanu zvaigzni, tadu pašu, kadu Grants bija redzējis uzbrucējam Surse­la nama. Kad virs atkal palūkojas uz notvertajiem, viņa seja vidē­ja savads smaids.

- Scm Grant, - viņš svešādā angļu valoda noteica. - Mes atkal tiekamies.

Grants iebaza revolveri maksti un neveikli pasmaidīja pretī.

- Sveiks, Panos.