Ahilleja vairogs

Divdesmita nodala

Egejas juras ziemeļi netālu no Salonikiem

Pēc divām dienām

Hidroplāns laidas augstu virs ūdens ka dievu vestnesis. Žil­binošajā saules gaisma ta sudraboto spārnu gali vizēja ka kau­sēts zelts kurtuvē. Rīds nodomaja, ka Zevs ne velti tik bieži para- dijies ļaudīm ērgļa veidola, jo šis bija dievu skatījums uz zemi, pieejams tikai dieviem. Mākoņi zem hidroplānā veļas apkārt asu kalnu smaiļu arhipelagam, bet uz rietumiem, kur mākoņi pašķi­rās, saule apspīdēja jūru ka safīra klaju. Profesors klusi nomur­mināja:

…un tandalft spožas sev tēja zem pēdām.

Brīnišķa*, zelta, kas aizņem viņu ka pūtiena elpa

Vi^ur - gan pāri par zemi jo plašo, gan pari par jūru.

Interesanti, ko rakstītu Homērs, ja redzētu savu zemi no put­na lidojuma?

Bija pagajusi gandrīz visa diena, līdz viņi atrada Surselu, die­na, ko pildīja kliedzieni klausule un telegrammu klabināšana Grande Bretagne viesnīcas kabineta. No šis nelielas telpas visu Eiropu apvija jautajumu tikls: vispirms ta stīgas stiepās uz kon­sulātiem, bibliotēkām, universitātēm un - visbiežāk - uz peleko eku Viktorijas iela; pec tam tikls savilkas ap nodokļu iestadem, meriem un vietējiem policijas priekšniekiem. Vakarpuse Mjuirs jau varēja sniegt ziņojumu Džeksona m, kurš viņus gaidīja vies­nīca.

- Liks de Sursels. Naturalizējies grieķis, bet dzimis francūzis, ka noprotams no varda. Viņa ģimene celusies no bordo reģiona un sākotnēji nodarbojas ar kuģu būvniecību; tieši ar tās starpnie­cību viņi nokļuva Grieķijā. Liks mantoja milzu bagātību, ko tere savai antīkas Grieķijas senlietu kolekcijai. Viņš ir apsēsts ar varo­ņu laikmetu. Sarakstijas ar Šlimaņa atraitni un šad tad izlien no savas mītnes, lai apbērtu ar jautajumiem kadu nevienam nezinā­mu Eiropas arheologu. Tie visi Surselam izdaba, jo cer saņemt fi­nansējumu. Neviens to nesaka skaļi, bet visi viņu uzskata par pil­nīgi ķertu. Slavens ar savu noslēgtību, ja ta drīkst izteikties. Atraitnis, ir viena meita, dzīvo savrupmaja Maķedonija netālu no Salonikiem. Pirms desmit gadiem uzrakstīja monogrāfiju Lu Mori d'Achille ct son Audel?, ko izdeva Parīze par saviem līdzekļiem.

- Ka to sauc normālā valoda?

- "Ahilleja nāve un dzīve pec tās". Tā ir Sursela specialitāte. Marina to uzzināja, pētīdama atsauces par balto salu. Tāpēc vi­ņai piezīmju grāmata bija minēts Sursela vārds.

- Kaut kada jēga no ta smērējuma ir?

- bibliotēka monogrāfijās nebija, - Marina paskaidroja. - Es tikai atradu atsauci citas grāmatas piezīmes.

- Ak ta. Un jums šķiet, ka viņš nopirka otru daļu plāksnes no ta beigta ebreja?

- Tas izklausās ticami. Sursels noteikti ieinteresētos kaut vai par rakstiem vien, un otra puse ir zīmējums. Rids uzskata, ka at­tēla varētu būt kada norāde uz Ahilleju vai viņa vairogu, vai pat balto salu.

- Vai jums izdevās sadabūt viņu roka?

- Centāmies Surselu sazvanīt, bet neveiksmīgi. Grieķijas zie­meļos pedeja laika notiek daudz nemieru, varbūt sabojatas telefo­na līnijas.

Džeksons sarauca pieri.

- Tad jau mums jadodas ciemos. Un cerēsim, ka pagusim to izdarīt, pirms sarkanie mus apsteidz.

Saloniki bija drūma pilsēta, kas pletās visapkart līcim. Gar ūdens malu stiepās regainas savrupmajas; osta lielākoties vel bi­ja redzamas kara atstatās pēdas. Taluma pretī debesim stiepās vairaki minareti ka atgadinajums par vel senākiem iebrukumiem. Pat tagad šķita, ka pilsēta svārstās uz kara robežas. I lidroplanam sasniedzot ostu, viņi lidoja starp kara un transporta kuģiem, kas gaidīja kravas izkraušanu, tikpat peleki ka debesis virs galvas.

Piestātne ceļiniekus gaidīja mašīna, melns Packani, kam pie stū­res sēdēja amerikaņu kareivis. Uz motora pārsegā bija iezimets sērijas numurs, un vel viens tads pats greznoja šofera krušu ka­batu labaja pusē.

- Leitnants Kērbijs, - viņš nosauca savu vardu, atkartodams uz formastērpa rakstīto. Viņš nespeja noslēpt savu pārsteigumu, aplūkodams viesus. Rīdu angliski slivajas tvida drēbēs un ar bril­lēm uz acīm; Mjuiru, kurš Grantam vienmer atgadinaja melna tir­gus darboni ar smalku uzvalku un šaudīgam acīm; Marinu pieti­cīga melna kleita ar apjoztu vidukli; un Grantu, kuru droši vien noturēja par mehāniķi. - Priekšniecība lika man jus vest, kur vien velaties, ser.

- Vai neko citu viņi neteica? - Džeksons painteresējās.

- Tikai to, ka es nedrīkstu uzdot jautajumus.

Džeksons uzsita viņam uz pleca.

- Malacis. Nu ta, mums jātiek uz kaut kadu Pēlionas villu. Esi par tadu dzirdējis?

- Ne, ser. - Kerbijs izvilka karti un izklaja to virs motora pār­segā. Grants pieliecas tuvāk un izbrīnīts pamanīja, ka visi nosau­kumi atzīmēti vāciski.

- Grieķi neprot zīmēt kartes, ser, - Kerbijs paskaidroja. - Vieg­lāk ir izmantot friču atstatas.

Džeksons piesita pie karies ar pildspalvu.

- Lūk, īstā vieta.

Kerbija sejā uzplaiksnīja nemiers.

- Taja puse daudz, darbojas sarkanie, ser. Mašīna ir radio, es varētu izsaukt papildspēkus, ja vēlaties. Tas gan aizņems ne­daudz laika, bet…

Džekons pameta skatienu uz. pulksteni.

- Mums laika nav. Cilvēkam dzenas pakaļ ari sliktie. Ved mūs uz turieni, cik atri vien vari.

- Klausos, ser.

l'irms došanas ceļa Kerbijs parakņajas bagažnieka un izvilka no ta Sten mašīnpistoli ar salokamu spalu. Viņš pasniedza to Grantam, kurš bija iespraucies priekšeja sedekli blakus Džekso- nam.

- Vai proti to lietot?

Grānts pamaja.

-Turi pa rokai. Katram gadījumam.

Viņi pameta pilsētu un brauca caur ganibam un kviešu laukiem, kas sedza piekrastes līdzenumu. Lec tik ilga bada labība beidzot saka atkal augt, spraucoties augšup starp betona ugunspunktiem un tērauda tanku lamatam, kas vel joprojām piesārņoja zemi. Tur­klāt ne visi šķēršļi piederēja pagatnei. Ceļinieki trīs reizes apstajas, lai tiktu cauri grieķu kareivju uzraudzītajiem sardzes punktiem. Katru reizi viņiem palīdzēja Kerbija formastērps, un katru reizi Džeksons pasniedza karavīriem belziga fotogrāfijas kopiju līdz ar norādījumiem šo cilvēku aizturēt, ja tas paradas tuvuma.

- Kadi ir pēdejie jaunumi par pilsoņu kam? - Džeksons jauta- ja ceļa starp diviem kontroles punktiem. - Vai mes uzvaram?

- Jums tas droši vien zināms labak neka man, ser. - Kerbijs nenovērsa skatienu no ceļa. - Es nupat šeit ierados. Oficiāli šeit nebušu vel vismaz trīs mēnešus. Bet ziņas, ko dzirdēju, nav la­bas. GDA…

- Kas ir šie GDA? - Rīds no aizmugurēja sedekja painteresē­jas. Neskaitamas bedres un izciļņi uz ceļa bija likuši viņam no­bālēt ka palagam, un viņš spieda roku pie griestiem, mekledams atbalsta punktu.

- Deemo-kratiko* Strutos EladJat. - Marina saviebas, dzirdot, ka Kērbijs ar viņas dzimto valodu apietas tikpat rupji ka ar mašīnas svirām. - Grieķijas Demokrātiskā armija. Musu acis - komunisti. Cik esmu dzirdējis, viņiem veicas diezgan labi. Viņi vairs nešauj tikai uz konvojiem, paši slepdamies aiz akmeņiem; tagad viņi cen­šas ieņemt pilsētas. Staļins piegādā viņiem krājumus caur Dien­vidslāviju un Albāniju. Un tagad, kad briti mus pametuši - lu- dzu neapvainoties, - ja nenoturesimies šeit, viņi aizdzīs mūs līdz pat Atenam. - Kerbijs papurinaja galvu. - Velnišķīga ķepa. Bet mēs pretojamies. Mana skatījuma vairums šo puišu ir vienkārši zemnieki, aitu zagļi. Viņiem nepietiks iekšu cīņai aci pret aci.

- Neesi par to tik pārliecināts, - Grants viņu bndinaja. - Dau­dzi apguva kara mākslu ciņa pret vāciešiem. Un pirms tam pie­cus gadus pretojas Metaksasa diktatūrai. Viņi lieliski pieprot klu­su, nežēlīgu karu viltības.

- Viņiem paveicies atrast kadu, kurš piegādā ieročus, - Mjuirs sausi noteica. Viņa acis notvēra Granta skatienu spoguli un to bri­di noturēja, līdz Grants palūkojas uz ieroci sev klēpi. Ja viņš kaut ko nožēloja, tas nebija manams.

Pēc dažam jūdzēm līdzenums beidzas un ceļš saka vīties aug­šup kalnos. Jo augstak mašīna brauca, jo zemākās šķila debesis. Blīvi mākoņu griesti aizpildīja brīvas vietas starp kalsnajam prie- dem, kas auga uz nogāzes. Ceļš kļuva arvien šauraks, līdz to vairs nevareja saukt par ceļu, tikai par meža taku. Kerbijs svīda piepū­lē, ko prasīja stūres griešana, cenšoties izbraukt visus pagriezie­nus un tikt pari bedrem, akmeņiem un kritušiem kokiem, kas ka­vēja mašīnu. Parejie turējās pie visa, ko varēja atrast, un kampa gaisu, bet Grants tikmēr cieši žņaudza rokas mašīnpistoli un pe­li ja biezo mežu.

Viņi pabrauca garam ciematam - nabadzīgai, pussabrukušai maju kopai. To pat varētu noturēt par pilnīgi pamestu likteņa va­ra, ja nebūtu enu, kas kustējās aiz tukšajiem logiem un salauzīta­jam durvīm, vērojot viņu mašīnu. Džeksons, iespiedies priekšeja sedekll starp Grantu un Kerbiju, ar mokām iebīdīja plaukstu aiz. žaketes un pieskaras paduse iesleptajai pistolei.

Apbraukuši apkart kalna malai, viņi nogriezās un beidzot ieraudzīja maju. To gan bija grūti nepamanīt. Liels gabals kalna bija nogriezts un pārvērsts par divām platam terasem. Zemakaja līmeni zaļoja dārzi; augšpuse uz lielas atbalstsienas bija uztupi­nātā savrupmaja, kas nedarītu kaunu pat Luaras ielejai. Itin viss - sakot ar robusta, slīpa jumta svina dakstiņiem un baltajam kaļķ­akmens sienam, beidzot ar grants celiņiem visapkart - izskatījās ka atvests tieši no Francijas. Varbūt ta ari bija.

Ceļš beidzas pie grezniem dzelzs vārtiem. No stabiem lejup ve­ras divi marmora lauvas, augstpratigi un sveši. Grants izlēca no mašīnas un paraustīja vārtus. Tie bija aizslēgti, bet viena no pīlā­riem iestrādātā melna misiņa poga. Viņš to piespieda un gaidīja.

Kerbijs pabaza galvu lauka caur mašīnas logu.

- Majas neviena nav? - Viņa balss izklausījās sīka un vārga salidzinajuma ar milzu kalna masivo klātbūtni; to šķietami apri­ja mākoņi un priedes.

- Viņš esot vientuļnieks. Varbūt…

Grants apravas un pagriezies uzmeta skatienu grantētajam piebraucamajam ceļam. Un skatījās.

Viņiem tuvojas stalts stāvs melna lietusmeteh ar katliņu gal­va, ar precīziem soļiem kraukšķinot granti. Kreisaja roka viņš tu­rēja izstieptu melnu lietussargu; labaja žvadzēja atslēgu saišķis. Kaut kas viņa staja atgadinaja bankas ierēdni vai dzelzceļa staci­jas uzraugu. Viņš spēji apstajās triju pedu attaluma no vārtiem un lūkojas uz svešiniekiem caur dzelzs režģiem.

- Oui?

Rids izliecās āra pa mašīnas logu un nobēra:

- Dites? Monseur Sourcelles cjue le Professeur Arthur Reed est vetiu pour lui voir.

Sulainis - pec Grānta domam, tas varēja but tikai sulainis - nostājās aiz vārtu staba un izvilka taja paslēpto telefona klausu­li. Viņš pateica dažus vārdus, mirkli klausijas un pamaja. - Mes- je Sursels jutas pagodinats, ka pie viņa ciemos ieradies profesors Rids. Viņš ļoti labprat jus uzņemtu, bet - imlheureusetnent - viņš ir aizņemts.

Grants apspieda vēlmi piedraudēt sulainim ar mašīnpistoli.

- Pasakiet mesjē Surselam, ka mes esam ieradušies apspriest kaut ko ļoti svarīgu. Sakiet, ka tam ir sakars ar mala plāksni, ko viņš četrdesmit pirmajā gadā nopirka Atēnas. Sakiet, ka viņa dzī­vībai draud briesmas. Ne no manas rokas, - viņš piebilda.

Sulainis stingi lūkojas uz Grāntu ar tumšam, dziļi iegrimušam acīm. Rīkodamies acīmredzami nelabprat, viņš vēlreiz paņēma klausuli un pateica vel dažus vārdus.

- Oui. Oui. Bon.

- Mesje Sursels ielūdz jus sava nama.

Sulainis atvēra vārtus, un mašīna devas uz priekšu caur pu­ķu dobēm un mauriņiem, vītoliem un lauru kokiem. Talak aiz pa­pelēm, kas ieskava majas teritoriju, Grants saskatīja klasiska tem­pļa alabastra krāsas apveidus un kupolu - droši vien īpašnieka iegribu, kaut gan salidzinajuma ar šo namu tas šķita pat diezgan pieticīgs.

Mašīna nočīkstēdama apstajas pie kapnem, kas veda uz gal­veno ēku. Lietus jau lija smagakam lasem. Atmetuši uzvedības normas, visi izlēca no mašīnas, uzskrēja augša, turēdami virs gal­vas žaketes un somas, un izlauzas cauri atvērtajām durvīm. I'ēc tam viesi drebedami un pilēdami gaidīja, līdz ieradas sulainis un paradīja viņiem ceļu.

Muiža - neviens no ceļiniekiem nespeja to prata saukt par vil­lu - valdīja drūma, vēsa vienkāršībā. Viss šķita veidots no balta marmora: grīda, kāpnes, sienā iestrādātās korintiešu puskolon- nas. Uz marmora pjedestāliem bija novietotas marmora bistes, vi­sas no senajiem laikiem, un marmora alkovos marmora atlēti rā­dija marmora muskuļus.

- Es jutos ka mauzoleja, - Džeksons trīcēdams nomurminaja. Vienīgie krasas plankumi bija manami krašņajas eļļas gleznas, kas bija sakartas pie sienas starp kolonnām. Nimfas baltām krū­tīm kārdināja izmisušus varoņus; alabastra dievietes pārvērta bez­palīdzīgus vīriešus par statujām. Puķu virtenēm rotājusies gaiš­mate apbrīnoja sevi zelta spoguli. Kropls punduris spieda dzelzs korseti sievietei pie krūtīm. Uz ši audekla itin viss bija tumšs, iz­ņemot sievieti, kura staroja gandrīz eteriska baltuma. Viņai aiz muguras plīvoja asinssarkana šalle.

Rids apstājās pretī gleznai.

- Van Daiks. Sieviete ir Tetida, bet punduris ir Hefaists. Un tas, - viņš noradīja uz dzelzs krūšuplāksni, apturēdams pirkstu col­las attāluma no audekla, - ir Ahilleja bruņas.

- Patīkami zināt, ka tās izskatās, - Džeksons noņurdēja.

Sulainis veda viņus uz viesistabu, kura ap marmora pavardu

bija sapulcētas otras impērijas laika mebeles. Košais brokāts un kokvilna šķita vel spilgtāki uz balta fona, eleganti un izsmalcinā­ti visaptverošaja tukšuma. Tālāko sienu veidoja augsti franču sti­la logi, kas veda uz terasi. Pret stiklu sitās lietus lāses, un dārzus apakšā sedza drūma krēsla.

Atskanēja pērkona dārds, radīdams iespaidu, ka viss kalns ap- gazies uz sāniem. Pēc brīža uzplaiksnīja zibens; uz mirkli visu telpu piepildīja maģiska, sudrabota gaisma. Uguns meta gaisa dzirksteles, un nespodras elektriskas lampas raustijas ka sveču liesmas. Granla acis pamazam pierada pie šīs neparastas vides… un pārsteigumā iepletās.

Blakus kamīnam pie zviļņa staveja vīrietis. Viņš droši vien iepriekš bija gulējis uz mīkstas mēbeles, kaut gan Grants viņu pirms tam neredzēja. Viņa seja bija bala un grumbaina, toties ada izskatijas savadi caurspīdīga un šķietami vizēja uguns mestaja gaisma. Sudraboti baltas krepes bija pieglaustas pie galvas un sniedzas gandrīz līdz pleciem. Mugura viņam bija samta smokin­ga žakete un kājas vaļīgas bikses. Apavus viņš nevalkaja.

- Mfs ami*. Ksiet sveicināti.