Ahilleja vairogs

Divdesmit piektā nodaļa

Kad viņi atgriezās Salonikos, pilsētu jau klāja tumsa. Dienes­ta automašīna sagaidīja pārgurušos ceļiniekus lidostā un aizve­da uz nelielu viesnīcu. Taja nebija restorānā; vienīga vieta ar edie- nu, ko viņiem izdevās atrast, bija noplukuši ouzeria, pilna ar večukiem, kas spēlēja galda spēles un kārtis. Viesmīlis atnesa vi­ņiem plati ar olīvām un pildītam vīnogulāju lapam, ko visi kāri norija.

Kad šķīvji bija tīri un ouzo blašķe piepildīta jau otru reizi, Rids nolika uz galdauta dārgo plāksni. Molho nebija to salauzis pre­cīzi uz pusēm - Sursela fragments bija lielāks nekā Pembertona iegādātais, apmēram sešas collas plats. Visi aplūkoja zīmējumu. Divas zigzaga līnijas - stilizēta jūra - sašķēla to trijos attēlos. Aug­šēja zīmējuma tieši zem drūpošās malas vieta, kur to sadalīja Mol­ho, bija redzami divi cilvēki, vīrietis un sieviete, kuri staveja katrs sava puse savadi veidolam pauguram. Grānts spēji ievilka elpu. Pat pēc trīs gadu tūkstošiem viņš vel joprojām spēja taja atpazīt dobo I emnas pakalnu, kurā ceļinieki bija atraduši Kabiru svetnī- cu. Un, ielūkojies ciešāk, Grants pamanīja divas sikas, lielvede- rainas figūriņas dejojam zem kalna ar āmuriem rokās. Starp abiem bija uzzīmēts aplis.

- Tiem jabut Kabiriem. Abi teli malas droši vien ir Hēfaists, ka­lēju dievs, un Ahilleja mate Tetida. - Kida zinātniskais runasveids nespeja apslēpt līksmo satraukumu.

- Un tas aplis… vai tas ir vairogs? - Džeksons jauta ja.

Rids pacēla roku pie galvas un paraustīja matu šķipsnu.

- Acīmredzot.

- Un tas noteikti ir Trojas karš. - Džeksons noradīja uz nāka­mo zīmējumu. Krāsa bija krietni pabalejusi, bet attēls vēl bija pie­tiekami skaidrs. Grāntam tas atgadinaja gravējumus Lemnas svēt­nīca. Kaujas rati joņoja ciņa, bet zem pilsētas sienām, uzbuvetam uz pakalna, divas bruņotu viru rindas stajas viena otrai pretī. Starp tam cīnījās divi viri. Viens bija aizmetis šķēpu, kas trīsēja otra apajaja vairoga, kamēr tas centās izvilkt zobenu.

- Ahillejs un Hektors. - Marina pastiepa roku, gribēdama at­tēlam pieskarties, bet atrāva to un apbrīna nopūtas.

… aizsegdams krūtis ar vairogu liesmojošu, Iīefaista balvu,

Krāšņu un prasmīgi kaltu.

Džeksons uzmeta asu skatienu Rīdām.

- "Liesmojošais vairogs"? Ko tas nozīmē?

Rīds paraustīja plecus.

- Tas ir parastais epitets, ko izmanto, apzīmējot Ahilleja bru­ņas. Vairogs bija pārklāts ar zeltu. Ja nemaldos, tas nozīmē tikai to, ka saules gaisma vairogs laistijas ka ugunis.

-Hmm.

- Un ši acīmredzot ir balta sala. - Mjuirs noradīja uz plāk­snes apakšējo daļu. Car maļam krasa bija manāmi nolobījusies, bet vēl varēja saskatīt kalnu apakšēja labajā stūri, noklātu ar mel­nu toni. Virsotne slejas balts tornis, vainagots ar svētajiem ragiem.

- Tas ir templis, - Rids klusi noteica. - Ahilleja pazemes tem­plis.

Viņš izvilka no somas cietu papīra lapu, uz kuras mērogā viens pret viens bija nokopējis Pembertona plāksnes zīmējumu, un pabīdīja to zem Sursela fragmenta. Zīmējuma mala un plāk­snes drūpošais gals sakrita gandrīz nevainojami, beidzot ceļinie­ki redzēja visu attēlu kopuma. Mirušo ielejas svētvieta atradas augšējā kreisaja stūri, un tagad bija saprotams, ka ta ir daļa no ceturta zīmējuma, ko no pareja attēla atdalīja smailie viļņi. Visi pieci pārliecās par galdu un apbrīna uzlūkoja kopainu.

- Protams, būs jāveic ilgstoši un nopietni pētījumi. - Rids pa­grieza plāksni otrādi; viņa akadēmiskais noskaņojums bija tikpat mainīgs ka laika apstakļi Oksforda. - Tomēr tagad mums vismaz ir pilns teksts.

- Vai beidzot varat to izlasīt? - Mjuirs jautaja.

- Šobrīd mums jadoma par kaut ko citu. Beidzot musu rīcībā ir skaidrs lineārā B teksta paraugs. Līdz šim viss, ko esmu seci­nājis par valodas strukturu, ir balstīts uz mūsu ncibā esošo tek­sta fragmentu, l'agad, kad esmu ieguvis jaunu tekstu, varu par- baudīt savas hipotēzes, redzēt, vai mani novērojumi atbilst patiesībai. Ja esmu visu izdarījis pareizi, man bus lieliskas izre­dzes sakt atšifrēšanas mēģinājumus.

- Sakt mēģinājumus… - Džeksons krampjaini norija malku ouzo,

- Vai jus nekad nevarat kaut ko gluži vienkārši izdarīt? Cik ilgi jūs šifresiet tekstu?

- Nezinu. - Rīda bezrūpīgais prieks bija pazudis, un viņa balsī skanēja kaut kas skarbs un aprauts. Marina šadu pārvērtību jau bija redzējusi, strādājot pie Pembertona, kad arheologs nonaca kā­dās jaunas idejas vai izaicinajuma vara. Pieklājība, pacietība, takts

- viss nozuda ka nebijis, kad prāts ievilkās sevi.

- Šampoljons pulējās divus gadus, līdz atšifrēja hieroglifus un viņa rīcība bija Rozetas akmens.

- Divus gadus? - Visi nuzeria apmeklētaji atrāva skatienu no glazem un spelem, lai blenztu uz svešinieku galdiņu stun. Džek­sons pieklusināja balsi. - Varbūt jus nepamanijat, kas te pēdējās dienas notiek, bet mums nav divu gadu. Visticamak, mums nav pat divu nedeļu, ja sarkanie ir mums uz pedam. Mums steidzīgi jaatrod tas vairogs, citādi būsim nepareizaja pusē pasaules pēdē­ja kara.

Visi pavērtām mutēm skatijas uz amerikani.

I )žeksons noslaucīja muli salvete, nojauzdams, ka pateicis pā­rāk daudz.

- Teiksim ta: jus negribat dzīvot pasaule, kur vairogs ir krievu rokas. Sursels mums pateica, kur ir balta sala. Manuprat, mums jadodas uz. turieni, pirms belzigam prata iešaujas līdzīga doma.

- bet sala ir Padomju Savienībai piederošā teritorija, - Cirants iebilda.

- Tieši ta, un mums tur jātiek, cik atri vien iespejams. Ja sarka­nie sapratis, ka vairogs aprakts viņu pašu pagalma, mēs nepagu- sim pat elpu ievilkt, pirms tas jau bus nogādāts Maskava.

Rids papurinaja galvu.

- Pat gadījuma, ja nokļūsiet salā, nevar gluži vienkārši pieiet pie tempļa durvīm un pieklauvet. bez plāksnē sniegtajiem norādī­jumiem jus to nemūžam neatradīsiet. Kapu aplaupitaji jau gadsim­tiem ilgi tukšojuši Mirušo ieleju Kreta: neviens no tiem neatrada Kabiru svētnīcu, līdz paradijās Pembertons ar savu plāksnes daļu.

-Ta nav jūsu problēma. Mums ir instrumenti, kas spej atrast Sešdesmit pirmo elementu. Ja vairogs ir uz tas salas, mes to atra­dīsim.

Atgriezies sava istaba, Grants novilka kreklu un nomazgajas saplaisājuša izlietnē, kas bija iebūvēta telpas stun. Šķita, ka uz viņa adas sakaltis viss diena notikušais: turku tabaka no Sursela sudraba iemuta, sažuvušas asinis vieta, kur viņš sagriežas ar stik­lu, uguns sodrēji un lidmašīnas eļļa. Viņš to visu noskrubināja, cik vien spēja, un uzmanīgi nosusināja ar dvieli sagraizītas plauk­stas, līdz beidzot varēja sabrukt uz matrača. Gulta bija cieta un šaura, bet pēc tik grūtas dienas ta līdzinājās paradīzei. Grants bri­di gulēja bass, kailām krūtīm, un baudīja gaisa veso pieskārienu miklajai adai.

Pie durvīm pieklauveja. Viņš pasniedzās uz naktsgaldiņa pusi un uzlika roku uz revolvera spala.

- Vaļa!

lenaca Marina. Viņa bija ģērbusies pavisam vienkārši - balta blūzē un melnos svārkos, kas izcēla vidukli. Mati bija brīvi izlaisti par pleciem. Marina uz bridi apstajas, ieraudzījusi Granta kailu­mu, bet turpinaja ceļu. basas pēdas pavisam klusi mina grīdas dēļus. Viņa apsēdas uz gultas malas, un Cirants pamanīja sudra­botas nesen lietu asaru pēdas uz sievietes vaigiem.

- Nevaru nedomāt par Alekseju, - viņa kā paskaidrojot notei­ca un pagriezusies ielūkojas Grantam acis. - Vai ta ir taisnība?

- Kura daļa?

- Viss.

Grānts noglāstīja Marinas matus, kas plūda par mugura. Viņš juta sievietes ādu caur plāno kokvilnas blūzi.

-Tu negribi zināt.

Viņa nekustējās.

- Stāsti.

- Vai atceries to slēpni Kastro? Visa grupa - Nikoss, Sofokls, Menelajs un pārējie - gaja boja, vāciešu nošauti. Pēc divām die­nam mani atsauca štābs. Izrādījās, ka Aleksejs mus nodevis. Man pavēlēja aizvest viņu uz tikšanas vietu balto kalnu ieleja netālu no lmprosas.

- Tu devies viņu nogalinat.

Grānts bridi klusēja, atceredamies putekļu garšu mute. To pē­dējo neveiklo apskavienu, kuru neviens no viņiem abiem neuz­tvēra ka patiesu. Atceredamies brīdi, kad viņa pirksts pieskārās revolvera gailim un Alekseja acis uzplaiksnīja atklasme.

- Ps to nespeju. Skatījos uz. viņu un redzēju tikai tevi. Nezinā­ju, ka Panoss man sekojis.

Marina nolobīja šķembu no gultas ramja un salauza to pirk­stos.

- Man tu nekad to neteici.

- Tev bija labak neko nezināt. Hs gribēju, lai paturi Alekseju atmiņa ka varoni. - Grants vairs neglastija Marinas matus. - Tur­klāt man nemaz neradās iespeja kaut ko pastāstīt. Rusakiss gan­drīz nogalinaja ari mani, domadams, ka mēs ar Alekseju sadar­bojamies. Viņš apsolīja mani nogalinat, ja kaut reizi ieraudzīs mani Kreta. Mana karjera īpašo uzdevumu vienība tik un ta bija beigusies; es neizpildīju nepārprotamu pavēli. Man nekad vairs neuzticetu nevienu uzdevumu. Tapec es nozudu.

- Ks neko nezināju.

-Aleksejs sagadaja angļiem lielu kaunu. Viņi negribeja izpaust pasaulei, ka viens no viņu labakajiem sabiedrotajiem parbedzis nacistu puse. Angļi šo informāciju pacentās noklusēt.

Pagaja mirklis, kas šķita ka mūžība; neviens no abiem nekus­tējās un nerunaja. Grans atgulās, nolikdams galvu uz. spilvena, un Marina vēl joprojām stīvu muguru sedeja uz gultas malas. Grants pamanīja, ka viņa noslauka asaras. Pec tam Marina pa­griezās, pieliecas Grantam klat un noskūpstīja viņu uz lupām.

- Vajadzēja man pastāstīt, - sieviete nočukstēja. - Bet pateicos

tev.

Grants reaģeja gluži instinktīvi. Viņš apvija rokas Marinai ap- kart un novilka viņu lejup sev virsu. Marina nepretojas. Viņas lu­pas skara Granta vaigu, mīkstas un sausas pret raupjajiem rugā­jiem, un mele apveltīja vīrieti ar ašiem čūskas skūpstiem. Uzlicis plaukstu Marinai uz galvas, viņš to vadīja atpakaļ pie mutes. Ma­rinas mele iešāvās starp vīrieša lupām. Viņš sajuta anīsu, saoda tabaku, muskusu un smaržas, kad Marinas mati nošalca par vi­ņa seju.

Atspiedusi plaukstas Grantam pret krūtīm, Marina paliecās at­pakaļ un parmeta kaju par vīrieša augumu. Svārki uzrāvās aug­šup, atklājot kremkrasas zīda apakškreklu. Grants pabaza pirk­stus zem tā un iekļuva sleptaja vieta. Marina spēji ievilka elpu un šūpodamas paravas atpakaļ, līdz nonaca sēdus virs Granta.

Viņa pacēla roku, gatavodamas atpogāt blūzi, bet Cirants paguva pirmais. Viņš satvēra blūzes augšmalu un ar vienu kustību atra- va vaļa pogas, atkladams skatienam sievietes krūtis. Viņa pacēla rokas. Naktsgaldiņa lampa meta par viņu kvēlojošu, oranžu gais­mu. Palūkojies augšup, Cirants ieraudzīja uz griestiem šūpojamies Marinas enu. Blūzē ietvertas krūtis, paceltas rokas, gar augšstil­biem sakrokojušies svārki - tas viss radīja iespaidu, ka viņa pār­vērtusies par mīnojiešu dievietes iemiesojumu, tik primitīvu, kais­līgu, radoša speķa pārpilnu.

Marina novilka blūzi. Cirants pasniedzas, gribēdams pieskar­ties viņas krūtīm, bet viņa satvēra Granta plaukstas savējas un nogrūda vīrieti atpakaļ zeme. Paliekusies uz priekšu, viņa ļava krūtsgaliem skart Granta adu. Sajutusi, ka viņš vairs nepretojas, Marina ar vienu roku atrava vaļa viņa jostu un virzīja plaukstu lejup, citu pec citas atpogadama pogas, glastidama viņa locekli.

Grants ar spēju kustību šāvās augšup. Marina zaudēja līdz­svaru, un Grants nekavejoties ar visu augumu pagriežas, likdams abiem apvelties apkart. Tagad augša bija nokļuvis viņš. Marina locījās un cīnījās zem viņa, ar nagiem ievilkdama dziļas švīkas vīrieša mugura, bet nespeja viņu izkustināt no vietas. Cirants pa­plēta viņas kajas. Marina ar kajam aptvēra viņa augšstilbus un spieda papēžus viņam pie dibena. Grants apvija rokas ap sievie­tes slaidajiem pleciem, nedaudz viņu paceldams, līdz viss kraš- ņais augums bija izliekts uz Granta pusi.

Viņš iegaja sievietes dzīles, un viņa to ievilka sava tumsa.