Ahilleja vairogs

Divdesmit otra nodala

Logi sašķīda simtos sīku tērauda un stikla gabaliņu. Trieciens nogaza Surselu zeme; viņš gaisā saduras ar Grantu, un abi no­krita uz grīdas. Tas droši vien paglaba Grantu no spēcīgākas sprā­dziena ietekmes. 1 )žeksonam, kurš stāvēja logam vistuvāk, tik ļo­ti nepaveicas; viņš grīļodamies atkapas, ar rokam aizsedzis seju. Pa to ka tārpi stiepās sarkanas līnijas.

- Atpakaļ! - Grants kliedza. Viņam virs galvas vel joprojām šaudijas lodes, bet viņš neredzēja, no kurienes tas nak. - Uz gai­teni! - Rapodams atmuguriski, Grants ievilka Surselu stun. Fran­cūzis liktenigaja bridi staveja logiem tieši pretī, tapec lidojošas stik­la šķembas viņam netrapija, tomēr tam nebija nekādās nozīmes. Krūtīs rēgojas trīs vaļējas šautas brūces, un aiz viņa uz baltas marmora grīdas stiepās bieza asiņu sliede. Grants ar skatienu mekleja kadu pārsēju, ar ko apturēt asiņošanu, bet rokas stiepie- na attaluma neka nebija.

- Plāksne. Kur ir plāksne?

Nogranda pērkons, uz mirkli apslapējot ložmeteju dārdoņu. Troksni nozuda ari francūža atbilde. Grants pielieca ausi tuvāk mirstoša mutei, nemitīgi cenzdamies ari nenolaist skatienu no sa­dragātā loga.

-Kur?

- Galerija. - Ieroči bija apklusuši, bet tagad Sursela balss bija tik varga, ka nevareja pārspēt pat lietus bungoņu. - Austrumu sparna augšēja stava. - Viņš pacēla pie kakla ļenganu roku un paraustīja asinīs mirkstošo apkaklīti. Cirants to atrava vaļa. Viņš domāja, ka mirstošais tikai vēlas ievilkt elpu - bet francūža pirk­sti kaut ko mekleja. Kakla bija uzkārtā adas aukliņa. Grants to pacēla un izvilka no Sursela krekla nelielu misiņa atslēgu.

- Gorgona, - Sursels čukstēja. - Aiz Gorgonas.

Viņš saguma. Grants vairs neka nevareja francūzim palīdzēt. Turēdams muguru piespiestu pie sienas, viņš lavījās uz durvju pusi. Pārējie jau bija tur un slēpās gaiteni. Rids turēja Sursela gra­matu cieši pie krūtīm; acīmredzot viņš bija paķēris to no galda.

- Sursels nopirka plāksni, - Grants steigšus paskaidroja. - Ta ir augšstava.

- Mums no plāksnes bus maz jēgas, ja netiksim laukā, - kodī­gi atgadinaja Mjuirs. - Šobrīd pat nezinām, kam stājamies pretī.

- Kerbijs teica, ka mašīnā esot radio. - Grānts vērsās pie Džek­sona. - Vai varēsi izsaukt amerikāņu papildspēkus?

Džeksons pamaja.

- bet paies laiks, līdz drosmīgie bruņinieki nokļūs pie mums.

- Mēs viņus sastapsim pusceļa. Kalna otra puse ir lidmašīnu nosēšanās laukums. Tas nav atzīmēts kartes, bet atrodas ieleja ap mēram starp Enispes un Stratijas ciematu.

Džeksons pavērtu muti uzlukoja Grantu.

- Ka tu to zini?

- Kara laika to izmantoju.

Izskatījās, ka Džeksons vēlas kaut ko iebilst, bet tobrīd dzīvo­jamo istabu pāršalca drausms sprādziens. Gaiteni ielidoja putek­ļu un šķembu mākonis. I'ūledamies kaut ko dzirdēt caur zvanī­šanu ausīs, Grants saklausīja kliedzienus no terases un vel dažus šāvienus. Viņi metas skriet pa gaiteni garam neredzīgu marmora galvu rindām. Senie varoņi vēroja viņus no augšas, sastinguši paši savu kauju centra, bēgļi apstajas gaiteņa gala pie stūra, kas veda uz vestibilu un lielajam kapnem.

- Dod cepuri, - Cirants pavēlēja Džeksonam.

Amerikānis paklausīja. Turpat blakus uz kolonnas, kas stie­pās viņiem apmēram līdz krūtīm, bija novietots Sokrātā krušutels. Grānts uztupinaja platmali tam uz. galvas, pietupas un pagrūda pīlāru. Tas viegli aizslīdēja par pulēto marmora grīdu, ap stūri, vestibila un…

Gandrīz vienlaicīgi atskanēja divi sprakšķi: pistoles šāviens un marmora ietriekusies lode. Puse Sokrātā labēja vaiga atšķēlās un nokrita zeme. Pirms marmora gabals atsitas pret grīdu, Grānts jau bija pielecis kājas aiz kolonnas, izbāzis revolveri caur šauro spraugu, kas palika starp to un sienu, un divas reizes nospieda gaili. Platmale noplivoja lejā. Pie parādes durvīm pret grīdu atsi­tas kaut kas smagāks.

Grants aši uzmeta skatienu Džcksonam.

- Piesedz mani.

Viņš iemetas vestibila un paslepas aiz kāpnēm. Nevieas uz vi­ņu nešava. Viņš palūkojas ara caur margam. Uz sliekšņa izple­ties gulēja stāvs zaļās karavīra drēbes ar sarkanu zvaigzni uz pie­durknes. Neviens cits nebija redzams.

Grants pamaja Džeksonam. Amerikānis skriešus šķērsoja ves­tibilu, pieplaka pie sienas blakus durvīm un riskēja pamest ska­tienu lauka.

- Mašīnu redzi?

-Ja. Bet nav Kerbija.

- Galvenais ir radio.

Saņēmis mājienu no Granta, Džeksons metās cauri parades durvīm un noripoja leja pa kapnem līdz mašīnai. Viņš notupas pie aizmugurēja riteņa. Grānts gaidīja ložu spindzoņu, gatavo­damies nekavējoties atbildēt. Šķita, ka neviens viņus nav pama- nijis.

Džeksons aizlavījās līdz mašinas bagažniekam, attaisīja to un izcēla lauka radioaparātu. Tas bija tik smags, ka amerikanis sa­grīļojas. Piespiedis to pie krūtīm, viņš pabaza galvu apkart mašī­nas lukturim, lai parbauditu, vai nedraud briesmas, un nodrebe­ja. Kerbija līķis sastindzis gulēja zemē, piesūcinādams granti ar asinīm.

Tomēr seram nebija laika. Aiz krūma kaut kas sakustejas. Grants to pamanīja, nostājās durvis un raidīja tumsa divus šā­vienus, dodams Džeksonam pietiekami daudz laika uzskriet aug­ša pa kapnem. Satvēris Granta izstiepto roku, amerikanis klup­dams ieveļas iekša maja un nokrita uz ceļiem.

- Nesalauz, - Grants bridinaja. Vel reizi nospiedis gaili, viņš aizcirta durvis. - Saki, lai tavi priekšnieki suta uz nosēšanas lau­kumu lidmašīnu. Mes viņus tur gaidīsim. Pēc tam samekle sētas durvis un taisies, ka tiec. - Viņš pameta skatienu par plecu uz Marinas pusi. - Nac man līdzi.

- Un kur, ja drīkstu vaicat, tu dodies? - Mjuirs šķita pārskai­ties, ka Grants uzdrošinās bārstīt pavēlēs.

- Mes sameklēsim plāksni.

Grants un Marina pameta pārējos un uzskrēja augša pa izliek­tajam kapnem. Skaņas aiz muguras kļuva arvien vajakas; tikuši līdz otrajam stavam, viņi turpinaja ceļu augstak. Kāpnes beidzas nakamaja stāva, kur no četrstūraina laukuma uz abam pusēm stie­pās gaiteņi un pretī bija izbūvēts apaļš logs, kas pavēra skatu uz dārzu un piebraucamo ceļu. Grants pameta skatienu lauka. Lie­tus vel joprojām nerimās, iekrāsodams visu netīri zila un pelēkā toni, bet Cirants, sasprindzinājis acis, pamanīja cilvēku bariņu, kas slepas zem balsta sienas. Uzliesmoja zibsnis, kas nebija zibens, un Grants dzirdēja blīkšķi, kas nebija pērkons. Viņš nolēma ne- risket un nešaut. Mērķi atradas parak talu, lai tiem varētu trāpīt ar revolveri, turklāt viņš nevelejas atklat savas pozīcijas.

- Kur Sursels glabaja plāksni?

Marinas jautajums lika Grantam atgriezties pie svangaka uz­devuma.

- Austrumu sparna. - Bridi domājis, viņš noradīja pa labi. - Tajā virzienā. - Francūzis bija teicis vel kaut ko. - Ja nemaldos, viņš lika meklet Gorgonu. Vai tev tas kaut ko izsaka?

- Gorgona bija briesmone, sieviete ar čuskam matu vieta, ilkņiem mute un misiņa ķetnām.

- Neglīta mātīte.

- Viņa ir iemiesojums vīriešu bailēm attiecība uz sievietes sek­sualitāti. Viens skatiens un viņa spej pārvērst cilvēku par akme­ni, - Marina noteica un veltīja Grantam skatienu, kam daudz ne­trūka no minēta efekta sasniegšanas.

Viņi virzījās uz priekšu pa gaiteni, atvērdami katras durvis, kas trāpījās ceļa. Šķita, ka ši majas daļa netiek bieži izmantota - guļamistabas salikti kaili matrači, vannasistabas putekļu pilnas vannas - bet visur bija atrodamas senlietas. Vairums no tām bija keramikas izstrādājumi, nevis statujas: vāzes, amforas, krūkas un bļodas, visas rotātas ar galvu reibinošu apveidu dažadibu. Melni varoņi izcīnīja savas ēnu cīņas uz trauku izliektajiem sāniem. Pie sienam bija sakarinatas gleznas, augsti, zelta rāmjos ielikti por­treti. Grānts tos nopētīja, mekledams Ciorgonu. Neviena no redzē­tajam sievietēm neatbilda aprakstam. Viņas zvilnēja uz caurspī­dīgiem audumiem, nekaunēdamas kailuma, un vēroja varoņus kauja. Viens no vīriešiem sēdēja mugura spārnotam zirgam, ietrie­cis šķēpu radījumā, kurš izskatījās pec baismīga lauvas, aža un pūķa, kopa ņemot.

Grants pasauca Marinu.

- Vai šī ir īsta?

- Ta ir I limera. Mītos Gorgonas tiek dēvētas par 1 Iimeras tan­tēm

- Radniecība ir acīmredzama. Vai tu kaut ko atradi?

-Ne.

Viņi tuvojas gaiteņa galam. Gandrīz visu sienu sedza milzīgs portrets, bet taja attēlota sieviete nepavisam nelīdzinājās briesmo­nei. Viņas āda bija bala ka ledus, acis zilas un vērīgas. Calva vi­ņai bija smaila ķivere, krūtis sedza sudraba plāksne, bet rokas vi­ņa turēja šķēpu un greznu vairogu. Grānts secināja, ka ta ir britā- nija, kaut gan nespēja iedomāties, kapec francūzis gribētu turēt tas atveidu sava nama.

- Varbūt attēls ir uz kada no podiem, - Marina ieminējās. - Es tos visus neaplūkoju. Varbūt…

Viņu partrauca saucieni kāpņu laukuma. Pec brīža atskanēja soļu duna. Cirants pagriezās.

- Skaties uz gleznu, - Marina pavēlēja.

- Piedod, ka man tas jasaka, bet šobrīd musu problēmas tuvo­jas no citas puses.

- Skaties uz gleznu, - viņa dedzīgi atkārtoja un, satvērusi Grantu aiz pleca, parava viņu atpakaļ. - Vairogs.

Soļu dārdoņā pieņēmās speķa; Grants sprieda, ka nāk vismaz divi cilvēki. Viņi apstajas uz kāpņu laukuma apakšēja stāva, un apslapētas balsis kaut ko runaja. Grānts negribīgi palūkojas vir­ziena, ko noradīja Marina. Vairogs atradas gandrīz cilvēka gal­vas augstuma un bija tik tuvu, ka viņš bridi saskatīja tikai baltas un pelekas krasas pleķus. Un tad viņš to ieraudzīja. Vairoga vidu no metala lauka spraucas drausma seja, kas šķita dzīvojam pati savu dzīvi, kaut arī bija ieslodzīta šaja bruņojuma. No galvas uz visam pusēm locījās čūskas, un mute ka dunči rēgojas izliekti ilkņi, bet visbaisaka bija tas grimase, savilkta neremdināmā, nezūdoša naida vieplī. Cirants juta kaulus sastingstam, pat lūkojoties tikai uz gleznu, nevis tas modeli.

-Sieviete glezna ir Atēna. Kad Persejs nogalinaja Gorgonu Me- duzu, viņš nogrieza lai galvu un pasniedza dievietei. Atena ieka­la to sava vairogā. Sī ir Gorgona.

Grants pieķērās pie grezna ramja un izplēsa audeklu no ta. Gludo sienu šķēla plaisa mata platuma, iezīmedama durvju ap­veidus, un neliels caurumiņš aicinat aicinaja atslēgu.

- Pasteidzies, - Marina viņu mudinaja. Viens no sekotajiem, šķiet, bija devies parmeklet otro stāvu; otrs turpinaja ceļu augšup. Grants dzirdēja soļus pagriežamies, kad vajatajs nokļuva uz kāp­ņu laukuma tieši zem viņu stava. - Atdod ieroci man.

Grants pasniedza Marinai revolveri, izņēma no kabatas Sur­sela atslēgu un ielika to cauruma. Mehānisms bez pulem pagrie­zās. Viņš dzirdēja klikšķi un pagrūda durvis.

Nočīkstēja eņģes, un zema skaņa atbalsojas tālāk gaitenī. Grants sastinga, domadams, ka sekotāji to noteikti dzirdējuši. Pēc tam viņš nolēma, ka ir par veļu satraukties. Viņš piespieda plecu pie durvīm un spēcīgi grūda. Durvis protestejot iestenejas un pa­veras. Tas iznicinaja jebkādu vel palikušu cerību, ka viņi nav sa­dzirdēti - bet vismaz durvis bija vaļa.

- Nac! - Grants uzsauca. Vilkdams Marinu sev līdzi, viņš ieni­ra telpa aiz durvīm tieši mirkli pirms ložu vētras, kas saplosīja gaiteni. Ienaidnieks slepas aiz kāpņu stūra; viņš bija izstiepis ieroci un šāvis neredzot. Podi un vāzes saspraga gabalos, ap­bērdami visu ar sarkaniem mala putekļiem, un gleznoto varoņu bruņās paradijas caurumi. Grants un Marina kopīgiem speķiem aizcirta durvis, un jau nakamaja bridi tajas ietriecas pirmās lo­des. Durvis nodrebeja, bet nelaida tas cauri. Grants pagrieza at­slēgu un tikai pec tam beidzot pameta skatienu apkārt.

Pirmaja mirkli viņš jutas ka nonācis kapela; Marina, būda­ma vērīgākā, redzeja miniatūra tempļa iekārtojumu. Gar aug­stas, šauras telpas sāniem rindojas korintiešu kolonnas ar ba­reljefa frizem augšpusē, kas izskatijas pec oriģināliem. Pašā talakajā gala zem smaila jumta Sursels bija izveidojis īstu kla­siska tempļa frontonu; netrūka pat dievu kopas marmorā. ledo- bēs starp kolonnām bija ierīkoti augsti stikla skapji. Apakšēja daļa bija pilna ar atvilktnēm, bet augšdaļu veidoja atklati plauk­ti, kas guma zem skulpturu, keramikas un figuriņu svara. Daži skapji bija tik augsti, ka stūri bija novietotas koka kāpnes, ar ku­ru palīdzību tos aizsniegt. Logu nebija, bet griesti veidoti no stik­la ka siltumnīca.

- Kolekcija nav īpaši spoža. - Cirants nopētīja apskatei izlik­tos priekšmetus. Salīdzinājumā ar grezni rotātajiem keramikas iz­strādājumiem vestibila un dzīvīgajam marmora galvam šie vai­rak līdzinājās kada bērna darbam. Akmens plāksnes iekaltie attēli visi bija vienādi un bez jebkādām personības iezimem; podi bija apgleznoti ar biezam, neglazētam krasu joslām.

Marina pacēla figuriņu - jau pazīstamu veidolu, dievieti iz­stieptam rokam, kaut gan ši nebija tik detalizēta kā Krētas ala at­rasta.

- Ši ir Sursela kolekcijas vērtīgākā daļa. Viss šaja telpa, izņe­mot frizēs, ir senāks par grieķu pirmo tumšo laikmetu.

Viņa parava uz savu pusi vienu no platajam, seklajām atvilkt­nēm. Uz sulīgi zila samta bija saliktas sešas mala plāksnes, katra apmēram pastkartes lieluma, un visas bija ieskrāpēti sīkie lineā­rā b teksta ķeburi. Marina pieskārās vienai no plāksnēm, vilkda­ma pirkstu pari simboliem. Ārpuse vairs nedardeja šāvieni; vie­nīgā skaņa telpa bija lietus lašu bungošana uz stikla griestiem. I'at ta izklausījās maigaka, it ka lietus pamazām pārstātu 1it - bet varbūt ta tikai šķita pec skaļas apšaudes.

- Viņi droši vien aizgaja pec papildspēkiem. - Cirants saka rak- ņaties pa atvilktnēm, virzīdamies gar vienu telpas sanu. Marina ķeras pie otra, darbodamas lenak un rupigak. Ne visās atvilktnes bija plāksnes. Dažas bija paslēptas figūriņas, akmens grebumi vai piespraudes; dažas senlietas bija veselas, citas sadauzītas gaba­los.

- Luk, - Marina izcēla no atvilktnes plāksni un apgrieza to otrādi. Zinadama, ko ieraudzīs, viņa tik un tā izbrīna ievilka el­pu. Tas bija zīmējums tajā paša stila ka tas, kurš aizveda viņus uz alu Krēta. Līnijas gadsimtu gaita bija izbalējušas, bet Marina saskatīja laivu, zigzaga raksta veidotos viļņus un vērša ragus.

Grants pieskrēja klat, uzmeta paviršu skatienu plāksnei un pa­cēla acis.

- Laidīsimies lapās.

Telpa pēkšņi saka pulsēt; durvis no ārpuses ietriecās ložu kru­sa, trula un apslapēta ka amura sitieni. Durvis šķita pietiekami stipras, lai to izturētu - pagaidam.

- Viņi atgriezušies, - Grants secina ja.

- Ka mums tikt ara?

Grants izvilka ieroci, ko Marina jau bija viņam atdevusi.

- Aizklāj acis.

- Kā, ludzu?

- Skaties lejup. - Vairs nešķiezdams laiku brīdinājumiem, Grants pacēla ieroci ka starta pistoli un raidīja trīs šāvienus jum­tā. Viņš turēja Marinu piespiestu pie krūtīm, sarga jo t viņu ar sa­vu ķermeni; par abiem nolija kristālisks stikla un ūdens lietus. Kad šķindoņa apklusa, viņš pacēla skatienu. Lietus lija iekšā pa ro­bainu caurumu siltumnīcas jumta.

Grants paķēra no stūra koka kāpnes un novietoja tas zem cau­ruma. Tas biedejoši šūpojās zem viņa soļiem, kamēr viņš kapa augšup garam plauktiem. Bet Grants nevareja uzkāpt pietiekami augstu. Viņam vel joprojām pietrūka triju pedu.

Maju satricinaja drausms sprādziens, un telpa šķietami pavir- zījās par vairakam collām sānis. Senlietas grabēja plauktos, un vēl dažas vaļīgas stikla šķembas, kas karajās pie cauruma jumta, nokrita leja. Grants svārstījās kā virves gals; Marina metas pie kapnem un turēja tas, izmisīgi cenzdamas panakt kaut kadu līdz­svaru. Durvis viņai aiz muguras gandrīz izlēca no eņģēm.

- Viņi cenšas uzspridzināt durvis! - Marina kliedza.

-Zinu. - Grants izmisis lūkojās apkart. Uz plaukta viņam bla­kus bija novietots apdilis metala stienis, kas reiz, iespējams, bijis zobens. Viņš to paņēma, pacēla augšup un saka dauzīt pa paša radīta cauruma robaino malu. - Sargi galvu! - viņš sauca, stikla šķembām krītot lejup. Vēl joprojām lija lietus, lejot ūdeni Gran­tam acis. Zobens roka slīdēja, un krekls pieplaka adai. Tomēr vi­ņam i/.devas nocirst lielāko daļu stikla no ramja.

- Turi cieši. - Grants nolika zobenu atpakaļ, atlaida kāpnes un atspieda rokas pret sienu. Ar diviem straujiem soļiem viņš pie­veica divus pēdējos pakapienus, bridi svārstījās augša ka akro- bats uz virves un metas pretī jumtam. Pirksti satvēra rami - un gandrīz atravas. Svina vēl bija palicis stikls. Tas ieurbās rokas, līdz tas asiņoja, un Grānts sāpes iestenējās. Viņš sakoda zobus, juzdamies ka cilvēks, kurš cenšas pārrāpties pari zobainam naža asmenim. Tomēr cita ceļa nebija. Un rībieni pie durvīm kļuva ska- ļaki. Viņš rava ķermeni augšup pari malai un sabruka nelaimīga asiņu un ūdens čupa uz jumta.

Nebija laika atpūsties. Grants pameta skatienu lejup istaba. Marina staveja pie kapnem, izskatīdamas ārkārtīgi sīka un noru- pejusies.

- Kap augša! - Grants centas pārkliegt lietus bungašanu. Ma­rinai aiz muguras sprauga starp ieliektajam durvīm un stenderi bija iespiedies melns, strups stobrs. Ierocis izšava, bet leņķis bija parak šaurs un lode trapija pa vienu no skapjiem. Kaut kas ļoti dārgs un sens sašķīda putekļos un šķembās.

Marina steigšus uzrāpās augša pa jodzigajam kapnem, iebā­zusi plāksni aiz jostas. Grants izvilka savējo un pārklājā ar to ramja malu, lai cieta ada nosegtu stiklu. Viņš noliecas lejup, cik talu vien uzdrošinājās.

Maja atkal nodrebeja, un šoreiz Grants redzēja dzeltenas sprā­dzienā liesmas, kas nolaizīja sadragatas durvis un izsila tas uz iekšu. Marina salēcās; kāpnes sagrīļojas, nošupojas, apgazas un nokrita uz akmens sarkofaga telpas vidu. Granta plaukstas pē­dēja mirkli aptvēra Marinas roku locītavas. Viņa plaukstas bija saplosītas un asiņainas; Grants juta asu sāpju durienu, un vienu drausmīgu mirkli sievietes rokas slīdēja prom. Jau nakamaja bn- di viņa iecirta nagus Granta ada un viņa tvēriens atguva speķu. Marina vairs nekrita un saka celties, parvaredama apmali tieši laika, pirms caur uzspridzinātajām durvīm telpa ieskrēja pirmais no vajatajiem. Viņš vel skatijas apkart, nesaprazdams, kas noli­cis, kad Grānts ielaida viņam galvvidu divas lodes.

-Jo mazāk ienaidnieku, jo labak. - Grants parladeja ieroci. Se­kodams Marinai, viņš pieskrēja pie jumta malas un palūkojas le­jup. Aiz majas dārzs nebija tik rūpīgi kopts ka fasades puse; tas bija tikai atklāts mauriņš, kas spēji apravas priežu meža mala. Starp kokiem slēpās tris piemirkuši stāvi.

-Šoreiz tu pirmā. - Grants samekleja notekcauruli un steigā gandrīz nogrūda Marinu pari malai. Tiklīdz sievietes kajas pie­skārās zemei, Grants jau viņai sekoja, slīdēdams lejup pa mitro metāla cauruli, cenzdamies nejust dedzinošas sāpes plaukstas. Šobrīd jebkurš, skatīdamies no kada loga, bez grūtībām varētu vi­ņus nošaut, bet citas iespejas nebija. Abi skriešus šķērsoja mauri­ņu, kajam slīgstot mikstaja zale, un iemetas koku aizsega.

- Priecājos, ka tikāt sveika cauri. - Mjuirs tupus sēdēja aiz ko­ka stumbra un turēja pistoli nomērķētu pret maju. - Jēzus. Jus abi izskataties drausmīgi.

- Vai plāksni atradat? - Viņam aiz muguras atskanēja Džek- sona balss.

Marina izvilka no jostas salijušo plāksni un pasniedza to Rī­dām. Profesora rokas, baltas un mitruma pietūkušas, tik tikko mā­nāmi drebeja, plāksni saņemot.

- Vai tu sazinajies ar štābu?

Džeksons pamāja.

- Viņi pat dzirdējuši nebija par to tavu nosēšanas laukumu, bet sūtīs Dakotu, kur teici. Tas ir labas ziņas. Sliktas ziņas: viņi teica, ka sarkanie apsēduši šo kalnu ka slikta slimība. Štābs nav pārliecināts, ka tiksim cauri. Vel vienas sliktas ziņas: pēcpusdie­na notiks gaisa uzbrukums komišicm. Puisis štaba teica, ka cen- lisies atsaukt bombardetajus… - Viņš paraustīja plecus. - Bet es atnesu tev šo. - Džeksons pasniedza Grantam mašīnpistoli. - Ap tvere ir tikai viena, taps: parak neaizraujies. Ja vien nerodas ne­pieciešamība.

Grants ielika revolveri maksti un paņēma smagako ieroci.

- Ks palikšu šeit, kamēr jus begsiet.

- Nē, - Džeksons apņēmīgi noraidīja šo piedāvājumu. - Tu vie­nīgais zini, kur atrodas tas velna lidlauks. Mes iesim visi kopa.

-labi. Nekavesimies.