Ahilleja vairogs

Četrpadsmita nodaļa

Paleo Faliro, Atēnas . Pec divain dienam bija skaidrs, košs pavasara rīts. Apkart pilsētai slejas kalni, ku­ru 7.emakas nogāzes zaļoja pēc ziemas lieliem, bet virsotnēs ka marmors zaigoja sniegs. Cirants kopa ar pārējiem ceļabiedriem sē­dēja uz viesnīcas terases netālu no krasta starp kalniem un mir­gojošo jūru, starp ziemu un vasaru, starp pagatni un… kas to lai zina? Tobrīd Grantam tas nerūpēja. Viņš jutas ka pavadījis visu pedejo nedeļu tumsa - naksnīgos parbraucienos, zemūdens alas, klaustrofobiskos tuneļos un kambaros. Pagaidam viņam pietika ar iespeju pasēdēt saules gaisma ar aukstu dzērienu roka.

Šo Grieķijas pusi Grānts skatīja pirmo reizi - Grieķiju, kura valdīja nauda un vidusšķira, talu prom no nabadzīgajiem ciema­tiņiem un zvejnieku pilsētām, pie kuram viņš bija pieradis. Gar krastu bija sabūvētas elegantas gadsimtu mijas stila villas, bet es­planādes tramvaju līnijas apēnoja resni palmu stumbri un zem viesnīcas piestātnes līgani šūpojās slaikas jahtas. Šeit pat bija iespejams aizmirst pilsoņu karu, kas vel joprojām plosīja valsti. Rids sēdēja galdam otra puse un laiski malkoja teju. - Mums jaatgriežas pie saknēm. - Viņš izvīstīja mala plāksni no auduma gabala, kas to sargaja, un nolika trauslo senlietu gal­da vidu. Pec visa piedzīvotā Grants tiešam jutas pārsteigts, redzot, ka ta nav saplīsusi neskaitamas lauskās. - Viss sakas, kad Pem­bertons atrada šo plāksni. Manuprat, pirmais jautajums, uz ko va­jadzētu atbildēt, ir šads: no kurienes ta paradijas?

Marina nolika savu glāzi un paņēma plāksni, laizdama pirk­stus par simbolu taisnajam līnijām, it ka lasīdama braila rakstu.

- Varbūt viņš to atrada Kreta, bet man šķiet, ka plāksne bija šeit. Pembertons iedegās nepacietība tieši pec sava pēdējā ceļoju­ma uz Atenam.

-Ja, protams. - Profesora balsi iezagās nepacietības nots. - bet no kurienes tā vispār uzradas? Droši vien to atrada kādos izra­kumos. Šis plāksnes ar lineāro B rakstu ir atraktas daudzviet Kreta un Mikenu kulturas punktos ari kontinenta, bet pagaidam nevie­na nav paradijusies Atēnas. Manuprat, varam noraidīt iespeju, ka Pembertons nozaga plāksni muzeja. Vai nu viņam to kads iede­va, vai ari viņš to netīšam ieraudzīja kadā no šis pilsētas senlietu veikaliem. Tagad…

Rids apravās, aizkaitinats saraucis pieri. Viņa vardi noslapa propelleru rēkoņa, jo ceļiniekiem virs galvas aizlidoja maza lid­mašīna. Tā nolaidas pretī jūrai, atsitas pret ūdens virsmu un aiz­slīdēja pari viļņiem, šļakatu aptverta. Grants vīpsnadams nodo­ma ja, ka droši vien kads kuģu impērijas mantinieks cenšas izrādīties meitenes priekša.

- Vai tam tiešam ir kada nozīme? - Mjuirs izpūta dumus caur nasim. - Mums ir plāksne, tas ari ir galvenais. Ja jus varētu ari izlasīt tos velna ķeburus, varbūt ta pat butu kaut cik noderīga.

- Ja jūs atstātu mani Oksfordā, es droši vien spētu pavirzīties uz priekšu. Tā vieta jus atvilkat mani šurp, kur uz mani šava, gan­drīz pieļāvāt, ka mani nolaupa, un izvazajat mani no viena Ege­jas juras gala līdz otram. - Rids nosodoši uzlukoja Mjuiru par tējas tases malu. Lidmašīna pamazam tuvojas piestātnei. - bet es centos paskaidrot, ka pat gadījuma, ja man izdotos atšifrēt lineā­ro B rakstu un ja tas noradītu virzienu, kura meklejams vairogs - pat tad mes īpaši talu netiktu. - Profesors pacēla plāksni gaisa un ar pirkstu novilka par roboto malu vieta, kur mals bija par- lauzts. - Vismaz ne talak par pusceļu.

- Tatad kaut kur ir vel otra puse? - Mjuirs spēji nosvieda tasi. Teja pāršļakstījās pari malai un nolija uz apakštasītes. - Velns un elle, kā mes to atradīsim?

- Noskaidrosim, no kurienes uzradusies šī daļa. - Rids noli­ka plāksni atpakaļ uz galda un apklaja ar salveti, lai pasargātu to no ziņkārīgiem skatieniem. - Tik nozīmīga senlieta nav pava­dījusi gadsimtu kaut kur noputējušos bēniņos. Uzdrošinos minēt, ka ta izrakta neilgi pirms tam, kad to atrada Pembertons, tas ir, tieši pirms kara. Ja atceramies visu turpmāko jezgu, varam nebrī­nīties, ka ta palikusi nepamanīta pasaules acīm… vai ari nokļu­vusi melnaja tirgu.

Grants sarauca pieri.

- Tas neizsledz iespēju, ka plāksne atrasta nejauši. Piemeram, zemnieks aris savu lauku. Vai ari kads aplaupījis kapu.

- Tas ir maz ticams. Neviena no visam lineārā b teksta plāk­snēm, kas parādījušas dienas gaisma, nav atrasta netīšam. I ai kas butu rakstīts uz šim plāksnēm, tas bija īpašas. Arheologi tas atra­duši tikai pilis, turklāt ar zināmām grūtībām. - Rids pieversas Ma­rinai. - Es butu jums pateicīgs, ja jus varētu aiziet uz Kultūras ministriju. Noskaidrojiet, kas saņēma izrakumu atļaujas tūkstoš deviņsimt četrdesmitajā un četrdesmit pirmaja gada. Puse pasau­les tobrīd karoja, tapec arheologu droši vien bija maz.

Viņš piecēlās un paņēma plāksni, vel joprojām ietītu salvete.

- Kur jus grasaties to nest? - Mjuirs aizdomu pilns paintere- sejas.

- Vispirms uz savu istabu un pec tam uz bibliotēku.

- Es iešu jums līdzi. - Marina pieleca kājās un kopa ar Rīdu nozuda viesnīcas iekštelpas. Grants paskalinaja glazē pēdējo alus malku un ieleja to rīkle. Mjuirs bija pagriezis galvu un par plecu vēroja lidmašīnu, kura patlaban sasniedza piestātni. No pilota ka­bīnes izlēca gara auguma virs baltas biksēs un krekla ar vaļēju apkakli un saka dzīvīgi sarunāties ar piekrastes uzraugiem.

- Labak ej kopa ar Rīdu. - Mjuirs pievērsās Grantam. - Atē­nas droši vien sarkanie čum un mudž. Profesoram nevajadzētu krist nepareizas rokās. Un nopērc sev uzvalku. Pašlaik tu izska­ties pēc suņa.

Grānts nepievērsa uzmanību dzelibai.

- Vai tev tiešām šķiet, ka viņš to spes? Ka Rids atšifrēs lineāro B rakstu?

Mjuirs uzmeta Grantam piesardzīgu skatienu un rūpīgi izvē­lējas vārdus.

- Kara laika viņš mums palīdzēja ar dažiem šifriem. Tieši ta es viņu atradu. Starp citu, ta ir slepena informācijā. Viņš gan iz­skatas ka nupat no makoņa nokāpis, bet viņam ir sasoditi ass prāts. Viņš uzlauza Ungarijas ārlietu ministrijas šifru trijās die­nās.

- Vai tas bija sarežģīts šifrs?

Mjuirs asi iesmejas.

- Man nav ne jausmas. Galvenais, ka viņš neruna ungariski.

Grānts panaca Marinu un Rīdu pie viesnīcas ārdurvīm, un vi­ņi iesēdas tramvaja, kas aizveda trijotni līdz Atēnu centram. Ma­rina savas militārās drēbes bija nomainījusi pret vienkāršu, zilu kleitu ar šauru vidukli. Viņa sedeja, taisni izslējusies, ceļgalus sa­likusi kopa, matus atspraudusi atpakaļ un klēpi turēdama somu gluži ka vienkāršā, jauna sieviete, kura grasas apstaigat veikalus vai noskatīties filmu. Rids nenoversa skatienu no pilsētas ainam, kas zibēja aiz loga. Caram pabrauca vaļēja kravas mašīna, pilna ar bruņotiem kareivjiem; drūmas sievietes parava bērnus nost no ceļa. Pāreja Eiropa karš bija beidzies, bet Grieķija vel kūpēja klu­sais pilsoņu kara izmisums.

- Kas bija Šlimanis? - Cirants iejautājās, atcerējies kaut ko no Rīda stāstītā.

Profesors izbrīnīts pacēla skatienu.

- Šlimanis? Arheologs. Viens no izcilākajiem. Viņš praktiski izgudroja visu protokolu, izdomaja to soli pa solim.

Marina nicīgi savilka lupas.

-Tas nebija vienīgais, ko viņš izgudroja.

- Ja nemaldos, Marina runa par viņa, hmm, aizrautību. Ka jau teicu, Šlimanis ļoti ticēja Homēram. Viņš bija romantiķis un aiz- ravās ar plašiem, grandioziem žestiem. Dažreiz viņa spriedumi un cerības ņema virsroku par atklājumu patieso nozīmi, un viņš tos attiecigi interpretēja.

- Klīda baumas, ka pusi no atrastajiem dārgumiem Šlimanis ieraka zeme pats, - Marina nošņaukajusies paskaidroja.

Rids neverigi pavicinaja roku.

- Sīkumi. Viņš neieraka zema Trojas Ciklopa sienas un Mikē- nu l auvas vārtus. Var noniecināt viņa metodes un apstrīdēt in­terpretācijās, bet nevar noliegt Šlimaņa panakumus. Viņš izglaba Trojas karu no leģendu miglas un iedestija ta saknes atpakaļ īsta- ja pasaulē.

Grants neticīgi uzlukoja Rīdu.

- Ja jau Šlimanis pieradīja, ka mīts ir īstenība, kapec jus nemi­tīgi atkartojat, ka ta ir tikai pasaka?

Profesors kaunīgi pasmaidīja.

- Mana ticība diemžel nav tik nesatricināmā ka Šlimaņa pār­liecībā. Varētu teikt, ka esmu atkritējs. - Viņa acis paradijas kaut kas neizdibināms. - Reiz es Slimani redzēju. Toreiz man bija des­mit gadu. Viņš lasīja lekciju Karaliskaja Ģeografijas biedrība; tēvs mani uz to aizveda. Mes braucam ar vilcienu, un viņš man no­pirka citronu saldējumu. Dīvaini, kādus sīkumus uzkrāj atmiņa. Lai nu ka, Šlimanis uz mani atstaja neizdzešamu iespaidu. Viņš iespriņģoja telpa ar saviem svārkiem un vācu akcentu ka krusto­jums starp Alanu Kvotermeinu un kapteini Nemo. Stunda paskrē­ja garam ka sapnis, kā vasaras pēcpusdiena, kas pavadīta, šķir­stot savu iemīļoto gramatu un lasot visaizraujošākos fragmentus.

Tikai šoreiz tā visa bija patiesība. Tovakar es nolēmu, ka izaudzis līdzināšos Šlimanim.

- Kas mainijas?

- Es pieaugu. - Profesors ilgpilni nopūtās. - Devos uz Oks­fordu un tur paliku. Ta šķita labaka vieta jaunam vīrietim, kurš aizraujas ar klasisko laikmetu. Tomēr tā lēnām izsūca no manis kaislību. Nevar pavadīt mūžu, gozējoties elpu aizraujošaja va­renība, ko izstaro 1 lomērs. Cilvēks jūt nepieciešamību pētīt, ana­lizēt, izskaidrot. Un, jo uzmanigak viņš skatas, jo talak aizslīd no patiesības. Sakotnejais emociju sprādziens tiek salauzīts ļoti racionalas sastavdaļas, un tas savukart tiek sadalītas tālāk. Pro­cess līdzinās ģimenes suņa secešanai ar nodomu izpētīt, kāpēc tik ļoti mīlam šo dzīvnieku. Kad tas ir pabeigts, mīlas objekts ir pazudis. - Rids noslaucīja seju ar mutautu. Parpilditaja tram­vaja bija karsts, un uz profesora pieres mirdzēja sviedru lāses. - Turklāt, pat ņemot vera visus Šlimaņa atradumus, no dažiem sa­brukušiem cietokšņiem, lai cik daiļrunīgi tie butu, tomēr ir diez­gan tais ceļš ejams līdz apgalvojumam, ka Homērs teica tikai pa­tiesību. Cienījami zinātnieki nekam tadam netic. Mes esam profesionāli skeptiķi. Ja kads no mums tic, mes par to vainīgi klusējam. Ar laiku tas kļūst par apkaunojumu, pēc tam jau ir joks. Ar laiku zud skaidrība, ko mes sakuma tik dziļi saskatījām 1 lomēra darbos.

- liet jūs mainījāt domas.

- Ala. Redzot visus gravējumus, tieši tādus, kādus tos aprak­stīja Homērs… - Rids aizgrabts papurinaja galvu. - Es atcerējos, kas mani iedvesmoja toreiz Kensingtona. Ta nebija dzeja; šī ap­sēstība paradijas velak. Un ari ne leģendas, lai cik aizraujošas tas bija. Mani sajusminaja cerība, iespeja, ka zem zinātnes un mītiem slēpjas kaut kas īsts. Kaut kas paliess. - Rids nokaunejies pasmai­dīja. - Es atkal sāku ticēt. Tāpat kā Šlimanis. Vai Evanss. Un, ja jau runājām par viņu…

Profesors pielēca kajas un pavilka zvana auklu. Tramvajs žva­dzēdams apstajas. Cirants piecēlās, bet Marina palika sēžam.

- Si nav mana pietura. Tiksimies viesnīcā.

-Turi acis vaļā.

Viņa nedaudz pacēla somiņu. Ta izskatijas pārsteidzoši sma­ga - vairak neka parasta lupukrasa un pudernica.

- Hs varu par sevi parūpēties.

Grants sekoja Rīdām lauka no tramvaja un nostājās pretī lie­lai, baltai neoklasicisma ēkai, ko no ielas atdalīja plašs lau­kums, un tai apkārt bija uzcelta augsta mūra siena. Pie vārtiem bija piestiprinātā misiņa plāksne, kas vēstīja, ši ir britu skola Atēnās.

- Te viss izskatās ka aizmidzis. Dīvaini, kapec viņi nav izkā­ruši zīmi ar uzrakstu "Ludzu netraucet".

- Vairums darbinieku droši vien devušies Lieldienu brīvdie­nas. bet, ja paveiksies… - Rids aizrautīgi spieda zvana pogu, līdz no majas iznaca jauna sieviete peleka, adīta kleitā. Viņa aiz­domīgi nopētīja abus viesus - Rīdu vecmodīgā uzvalkā un ļen­gana cepure, Grāntu zabakos un vienkāršā krekla - , bet Rīda vardam acīmredzot piemita maģiskas spējas. Tiklīdz viņš to no sauca, sievietes naidīgums ka uz burvja mājienu pārvērtās par apbrīnas pilnu jusmu. Viņa ieveda viesus aiz vārtiem un aug­šup pakalna cauri dārzam, kura auga olīvkoki, priedes, cipre­ses un oleandri. Drīz vien viņi sasniedza vēsu gaileni ar aug­stiem griestiem.

- Direktors šodien diemžēl nebūs sastopams, citādi viņš pats ierastos ar jums sasveicināties. Jusu apciemojums viņu ļoti pago dinātu, profesor Rīd. Ludzu, parakstieties viesu gramata. - Sie­viete piestūma žurnālu viņam klat un pastiepa pildspalvu. Rids ar plašu žestu parakstijas un padeva pildspalvu Grantam.

- Vai te jāpierakstās visiem apmekletajiem? - Grānts uzšņapa kaut ko nesalasamu un nesakarīgu zem Rīda varda; ta bija pavi­sam neliela viltība, kas laika gaita kļuvusi par paradumu.

- Protams. Pat cienijamakajiem viesiem. - Sieviete ka atvaino­damas uzsmaidīja Rīdām.

- Vai jus neiebilstu, ja es uzmestu aci šai gramatai?

Grants pašķirstīja lapas atpakaļ. Žurnāls pats par sevi izskati- jas pec senlietas, talas pagatnes piemiņas, kas noslaucīta un nolik­ta atpakaļ uz plaukta. Lapa pec lapas, rinda pec rindas ar vārdiem un datumiem, kuru kārtīgais izvietojums neradīja ne mazako priekšstatu par saraustītajiem laika posmiem, ko tie atspoguļoja. I )ažviet viena datuma bija saspiedušies vismaz desmit vardi, bet parsvarā pagaja dienas vai pat nedēļas, kuru laika gramatu neviens neaiztika. Pienaca bridis, kad Grants pamanīja kaut ko atšķirīgu: divas kārtīgās, ar lineālu novilktas līnijas ka retas sadalīja lapu, nošķirot tūkstoš deviņsimt četrdesmit pirmā gada aprīli no četrdes­mit piektā gada janvara. Četri gadi, Grants nodomāja. Četri gadi, ko pasaule pavadīja centienos pati sevi iznicināt. Tas viss ietilpa balta laukuma starp divām paralēlam līnijām.

Cirants atrada meklēto lapa pirms ši sadalījuma. Viņš pagrie­za gramatu un paradīja to Rīdām.

- Šeit bija Pembertons. Četrdesmit pirmā gada divdesmit pir- maja marta.

- Jus pazinat Džonu Pembertonu?

- Mes reiz tikāmies. Vai jus toreiz bijāt šeit?

Sieviete papurina ja galvu.

- Vairums darbinieku šeit saka strādāt tikai pec kara.

Grānts bridi domāja.

- Jus teicat, ka ši organizacija finansēja Pembertona izrakumus Kreta. Vai kaut kur nav saglabajušies dati par viņa izdevumiem?

Meitene šķita izbrīnīta, dzirdot šadu lugumu. Viņa nedroši uz- lukoja Rīdu, kurš apstiprinoši pamaja.

- Es varu pameklēt. Tas aizņems nedaudz laika. Ja saraksti kaut kur saglabajušies, tie droši vien atrodas pagraba.

- Mes gaidīsim jus bibliotēka.

Grants bibliotēkas nekad nebija pavadījis daudz laika; Rids savukart jutas ka majas. Kamēr Grants sēdēja pie loga un šķirstī­ja trīs nedejas vecu The Times eksemplāru, profesors staigaja gar plauktiem, vakdams gramatas un kraudams tas uz galda ka putns, kas gatavo ligzdu. Grānts uzmeta skatienu zelta burtiem uz gra­matu muguriņām: "No basku valodas līdz mīnojiešiem", "Kretas šifru noslēpumi", A. E. Evansa "Mmojas pils" četros sējumos, kas lika galdam protestējot iečīksteties. Grants norīstījās. Šeit bija vai­rak gramatu, nekā iespejams izlasīt gada laika.

- Vai jus tiešam to visu lasīsiet?

Rīda galva paradījas aiz kada īpaši biedejoša sējuma.

- Iespējams. Cilvēki jau piecdesmit gadus cenšas uzlauzt šo kodu. "Ultra" salidzinajuma ar to ir parasta krustvārdu mikla.

- "Ultra"?

Rids piesarka līdz par sniegbalto matu saknēm. Kaut ko no­murminājis par Mjuiru, viņš atkal noslēpās aiz gramatam. Grants pievērsās avīzei.

Pie durvīm atskanēja klauvējiens. Bibliotēka ienāca meitene, tu­rēdama rokas divas nobružātās kartona mapes, sasietas ar auk­lu. Viņa nolika tas uz galda pretī Grantam un pieliecās; no viņas uzvēdīja rožūdens un liliju maigā smarža.

- Šīs ir Knosās atskaites par pirmajiem četrdesmit pirmā gada menešiem, pirms darbinieki tika evakuēti. Vai jūs interesē kaut kas konkrēts?

- Man jazina, vai Pembertons kaut ko iegādājās, kad pēdējo­reiz viesojas Atēnas.

Meitene apsēdas Grantam blakus un saka šķirstīt žurnālu. Rids otra galda puse dungodams grauza zīmuļa galu.

- I'ar to laiku nav daudz ierakstu. Izrakumu sezona nebija sā­kusies. - Viņa uzmeta Grantam iesāņus skatienu, acīmredzami šaubīdamās, vai viņš vispār kaut ko zina par arheoloģiju. - Jaat- zīst, es pat īsti nesaprotu, kapec Pembertona kungs palika Kreta.

Grants apvaldīja smaidu un tikai nokremšjojās.

- I ,uk, es kaut ko atradu. - Meitenes piedurkne skara G.ranta roku, viņai pieturot lapu. - Piecdesmit mārciņās divdesmit pir- maja martā. Te rakstīts tikai "muzeja eksponāts". Izdevumus ap­stiprinājis direktors.

- Vai tur nav teikts, kur viņš to dabūja?

Meitene atsēja otru mapi, kura bija pilna ar biļešu pasakņiem, kuponiem, iepirkumu veidlapam un kvītīm.

- Te valda neliels juceklis. Acīmredzot nav bijis laika visu sa- kartot, pirms ieradās vācieši. - Viņa sajauca papīrus rokas un sā­ka tos izdalīt ka krupjē. Meitene gan izskatijas pec skolmeistarie- nes, bet viņas nagi bija nolakoti koši sarkani. - Ne…. ne… ne… Kas tas?

Viņa nolika kaudzes virspusē gludu krēmkrasas papīra lapu. Kvīts bija izrakstīta ar biezu, zilu tinti gan angļu, gan grieķu va­loda. Veļa Mi nojās periodu mulu plāksne (duļa), neskaidru izcelsme. 50 britu mārciņas. Lapas augšpuse ar grezniem, izvītiem burtiem bija iespiests uzraksts: Eliuss Molho, Reto senlietu tirgotājs. Apakša bija adrese.

- Viņš to neatrada kramu tirgu. - Grants paburzīja biezo pa­pīru starp īkšķi un rādītājpirkstu. - Vai jus zināt, kur atrodas šī adrese?

Grants pameta Rīdu aiz gramatu barikādes un iesedas auto­busa, kas aizveda viņu uz pilsētas centru. Viņam nebija kartes, bet Grants Grieķijā bija pavadījis pietiekami daudz laika, lai pār­ņemtu vietējo ieradumu - gluži vienkārši uzdot dažus jautajumus katra avīžu stenda un kioska. Pamazam viņa saņemtas atbildes no retiem galvas mājieniem pārvērtās par dedzīgu piekrišanu glu­ži kā cilvēkveidīgs radars. Tas drīz vien aizveda viņu uz. klusu, nedaudz noplukušu ielu, gar kuras maļam rindojas labakus lai­kus pieredzejuši veikali. Daudzu eku sienas vel joprojām bija iz­raibinātās ar ložu caurumiem, un nebija iespējams noteikt, kas tos atstajuši - fašisti vai komunisti, vietējie vai ārzemnieki. Pat ši kvar- tala iedzīvotāji to droši vien vairs nezinaja. Ielas talakaja gala bēr­ni pret platanas stumbru spardija futbola bumbu, un ruds, izkā­mējis kaķēns tvarstīja savu asti uz pamestas maiznīcas kapnem. Tas bija vienīgas dzīvības pazīmes iela.

Cirants samekleja kvīti atrasto adresi - maju ar divdesmit tre­šo numuru. Reto senlietu tirgotājs Kliass Molho vēl joprojām tajā mitinājās, bet tikai ka atmiņas un izbalējuši burti virs durvīm, ko neviens nebija papūlējies aizkrasot. Veikals bija kļuvis par drēb­nieka darbnīcu. Grants iestenējās.

Aiz muguras atskanēja skrejoši soļi. Viņš pagriezās un ierau­dzīja, ka viņam steidzīgi tuvojas jauns vīrietis. Grants pamanīja divas īpatnības: pirmkārt, jauneklim bija basas kajas, otrkārt, viņš turēja roka degvīna pudeli, kurai kakliņa bija iebāztā lupata. Cirants tvēra pec revolvera, bet vīrietis viņam nepieversa nekādu uzmanību, tikai paskrēja garam un turpinaja ceļu.

Bērni, kuri vel pirms brīža līksmi spardija bumbu, piepeši bija nozuduši. Vienīgie cilvēki tukšaja iela bija viņš pats un bēglis. Grantam nebija ne jausmas, kas ir šis puisis un kapec skrien, bet kara laika viņš bija redzejis pietiekami daudz šadu ainu, lai zi­nātu, ka tūlīt sekos nepatikšanas. Viņš uzskrēja augša pa nedau­dzajiem pakapieniem un veikli iespruka drebnieka darbnīca ti­kai mirkli, pirms ap stūri paradijas amerikaņu džips ar grieķu kareivjiem iekša.

Vecs, salicis vīrs pacēla acis no avīzes un uzlūkoja Grāntu. Gar sienam stiepās stieņi, uz kuriem bija uzkarinatas uzvalku žake- tos un flaneļa bikses, kas kraja putekļus. Džips rēkdams pabra- zas garam.

- Es mekleju Molho kungu, - Grants grieķiski ierunājas.

Vecais virs veltīja viņam ilgu, caururbjošu skatienu.

- Molho kunga šeit nav. - Viņš runāja ļoti skaidri, rūpīgi no­skaldīdams katru vardu. Varbūt vainojams viņa vecums, bet riek­stu brunajas acis mirdzēja gaisma, liekot Grantam nojaust, ka vi­ņā vel ir pietiekami daudz spara. Tāluma skanēja riepu švīkstoņa, kliedzieni un šāvieni.

- Vai zināt, kur viņš devas?

- Prom. - Večuks paņēma merlentu un krita gabalu, pieceļas un atgaja no letes. - Varbūt velaties uzvalku? - Viņa skatiens vēs­tīja, ka Grāntam uzvalks noderetu.

- Uz kurieni? - Cirants nostājās aiz stikla skapja, kura bija no­vietots trauks, pilns ar kaklasaitēm. - Man viņš jaatrod.

- Viņš ir prom, - drebnieks atkartoja. - Kara. Prom.

Vecais virs pavicinaja merlenti Granta virziena, un viņš sapra­ta, ka neko nepanaks.

- Ja Molho kungs atgriezīsies, iedodiet viņiem šo. - Uz letes bija nolikts piezīmju bloknots. Cirants paņēma zīmuli un steigšus uzrakstīja savu vardu un viesnīcas nosaukumu grieķu lielajiem burtiem. Viņš pastūma bloknotu pretī večukam, kurš atravas un iedūra skatienu grīda. Drebnieka nemierīgās rokas bija satinušas merlenti neatšķetināmā mezgla.

- Jus nesaprotat. Viņš neatgriezīsies. Viņš bija Evraios. Ebrejs. Viņš nebūs atpakaļ.

- Sasodīts strupceļš. Un mironis. - Mjuirs uzdura uz dakšas jēra gaļas gabalu. No ta pilēja asinis un tauki. Viesnīcas restorāns bija gandrīz tukšs. Grānts, Rids, Marina un Mjuirs ceļa vientulī­ba sedeja paša milzīgās ēdamzāles vidu, un viesmīļi, kuru bija daudz vairak, drūmi slaistijas gar virtuves durvīm, apmainīda­mies baumam un vilkdami cigarešu dumus.

- Viņai paveicās vairak. - Mjuirs ar nazi noradīja uz Marinu.

- Pazibināja ministram acu priekša pupus un noskaidroja ļoti daudz interesantu sīkumu.

Marina veltīja viņam vaji slēpta riebuma pilnu skatienu un sa­ka rotaļāties ar somiņas aizdari.

- Četrdesmit pirmā gada ziema tika izsniegtas tikai četras at­ļaujas mīnojiešu un mikeniešu izrakumiem. Vienu saņēma Pem­bertons.

- To mēs zinām, - Mjuirs viņu partrauca, košļadams jēra ga­ļas kumosu.

- Divi pārejie bija šveicieši, kuri veica nenozīmīgus izrakumus Orhomenosa. Ceturtais bija vācietis, doktors Klauss Belzigs, un viņš pētīja jaunas atradnes Kefalinija.

- belzigs? - Grants un Marina saskatijas.

- Tu viņu pazīsti? - Mjuirs jautaja.

- Viņš kara laika paradijas Kreta un meklcja Pembertona die­nasgrāmatu. Tas, ko viņš darīja…

- Izklausas pec musu mekletā vira. bet ko gan fricis darija Grie­ķija pirms kara?

- Valdība līdz pat pēdējam mirklim ļoti centas novērst iebru­kumu. Viņi negribēja dot vāciešiem kaut mazako ieganstu.

- Un viņš nodarbojas ar izrakumiem Kefalinija? - Rids pacēla skatienu no ļenganajiem spinātiem, kas rotaja viņa šķīvi. - Kefa­linija, - viņš atkartoja, it ka šim vardam butu kada īpaša nozīme.

- Apbrīnojami.

Mjuirs pagrieza galvu un uzlukoja Rīdu.

- Kas Kefalinija ir tik sasodīti lielisks?

- Kefalinija ir galvena sala grupa, kura ietilpst ari Itaka. Odi­seja dzimtene. Ja viņš aizveda bruņas sev līdzi…

- Izbeigsim dzīties pakaļ visādām pasakam. Ja tas bruņas ir īstas, es šaubos, vai tas sarga vienacaias milzis un dziedošas nā­rās. Ka jums veicas ar rakstiem uz plāksnes?

Rids iedūra skatienu šķīvi un knibinaja spinātu lapas. Kad viņš beidzot pacēla galvu, viņa acis bija skaidras ka debesis.

- Esmu pavirzījies uz priekšu.

- Kad atšifresiet rakstību?

Rids aprauti iesmejas; viņa balsi skanēja nicigums, kas jau ro­bežojas ar atklatu žēlumu.

- Daži no gaišakajiem prātiem šaja joma jau piecdesmit gadus cenšas izprast kodu. Es to neizdarīšu vienas pēcpusdienas laika. Neesmu pat vel noskaidrojis simbolus.

- Ko tas nozīme? - Grānts jautaja.

Rids atstūma šķīvi un atlaidas krēsla.

- Jebkura rakstība ir savdabīgs šifrs. Rakstnieks ķeras pie va­lodas un pārvērš to par vizuāliem simboliem, ko iemanījusies acs tulit pārvērš atpakaļ vārdos. Mūsdienu kriptogrāfijā ar matema- tikas palīdzību cenšas to pārveidot līdz tadai pakapei, ka to at­pakaļ pārvērst var tikai kads, kura rīcība ir iepriekš noteikta at­slēga. Parasti rakstu valodas ir ļoti daudz elementu, kas atkārtojas, bieži lietoti burti, burtu kombinācijās, vardu grupas. Ja ir pietiekami liels teksta fragments, ar ko darboties, tad vien­kāršu aizvietošanas šifru - sistēmu, kurā katram burtam vienmēr atbilst viens un tas pats cits burts vai simbols - vienmer iespē­jams uzlauzt, ja ir zināmi matēs valodas principi. Tapec musdie- nu kriptografi tere daudz laika, puļu un prata spēju, lai pārvēr­stu burtu kopas, tas ir, teikumus, par tik sarežģītam ciparu virknēm, ka tas šķiet nejauši izkārtotās.

- Jus par to daudz zināt, - Marina ieminējas.

- Esmu mazliet interesējies par šo tematu. - Draudīgais ska­tiens, ko viņam uzmeta Mjuirs, neļava Rīdām kaut ko paskaidrot. - Problēmas, kas apvij šo mala plāksni, ir pavisam citas. Varam uzskatīt, ka cilvcki, kuri ievilka simbolus uz plāksnēm, necentās noslēpt rakstīto. 'liesi otrādi, viņi droši vien velējas to padarīt pec iespejas skaidraku. Bet pec trim tūkstošiem gadu mes esam pa­zaudējuši ne vien šifra atslēgu, bet ari visas zinašanas par valo­du, kura tas veidots. Ir divas iespejas, ka atrisinat šo miklu. Var aplūkot simbolus - vai ari mēģināt uzminēt valodu, ko tie slēpj, un pec tam atrast veidu, kada simboli to apzīmē.

- Bet šis plāksnes ir parak senas, - Cirants iebilda. - Ka lai mes zinām, ka viņi runāja.

- Mes to nevaram zināt. Tomēr tas neliedz pētniekiem pielā­got citas valodas - vai to hipotētiskos priekštečus - lineārā b tek­sta sistēmai. Viņi ierosinājuši izmantot visu: hetu, basku, seno grie­ķu valodu, protoindiešu, eteokipriešu, etrusku valodu… Pedeja ir īpaši neprātīgs paversiens, jo nevienam vel nav izdevies to iztul­kot. Parsvara visi šie centieni ir muļķības, bezcerīgs nepamatotas parliecibas un ietiepīga optimisma sajaukums.

- Izklausās pec vel viena strupceļa.

- Piekritu. Tapec mes labpratak ķeramies pie simboliem, nevis valodas. Mēģinām atrast kopsakarības, iekšējo loģiku un likumus, kas par tiem valda, un varbūt mums izdosies kaut ko uzzināt par valodu, kas zem tiem slēpjas. Diemžēl mes pat nezinām šo sim­bolu skaitu.

- Ja neesat pamanījis, tie visi ir uzrakstīti uz plāksnes, - Mjuirs kodīgi noradīja.

Rids sarauca uzaci; šis vieglais žests bija novedis līdz pašna- vibas domam ne vienu vien studentu.

- Vai tiešam? - Viņš izvilka no žaketes kabatas pildspalvu un uzvilka uz galdauta vijīgu līniju, neievērodams viesmīļa pārbie­dēto seju. - Kadu burtu es nuDat uzzīmēju?

- Tas ir "g", - Grānts sacīja.

- Ne, "y", - Mjuirs iebilda.

- Es redzu "P", - paziņoja Marina, kura sedeja Rīdām pretī un redzeja zīmējumu otrādi.

Rīds atlaidas krēsla neizskaidrojami apmierinats.

- Vai tiešam? Varbūt tas ir "j" vai "f"? Varbūt "ij"? Vai "ef"? Varbūt Papadžianopoulu jaunkundze to lasa pareizi un tas ir "Pn" vai "Pr". Vai arī man gluži vienkārši paslīdēja pildspalva. Minojiešiem un mikeniešiem nebija drukāto burtu. Viņi savus sim­bolus ieskrapeja mitra mala ar niedrēm un zariem - varbūt steigā vai turot plāksni uz ceļiem. Pat nevainojami uzvilkti, daudzi bur­ti šķiet ārkārtīgi līdzīgi. Noteikt, kas ir īstas atšķirības un ko var piedēvēt dažadiem rokrakstiem - tas ir Zalamana cienīgs uzde­vums. Un tie visi ir tikai pirmie soļi gara ceļā.

Galdiņu parņema drūms klusums. Grānts bikstīja ēdienu, bet Mjuirs vēroja garu pelnu asti, kas veidojās cigaretes gala.

- Vai es kaut ko nokavēju?

Ēdamzāles divviru durvis atspraga vaļa, gluži ka vēja brāz­mās appūstas. Viņiem pretī caur tukšo galdiņu rindām soļoja ga­ra auguma vīrietis platiem pleciem. Ap viņu vējoja kaut kas bie­dējoši veselīgs: teniskurpes kajas, pusaudzim piederīgs matu griezums, baltas bikses un balts krekls ar vaļēju apkakli, tikpat starojošs ka viņa platais smaids. Pat nedzirdot akcentu, prata tik un ta naktu tikai viens vārds: amerikanis. Ja viesis pamanīja čet­rus izbrīna pilnos skatienus, kas vērās pretī, viņa liksmaja sejā tas neka neatainojas.

- Džeksons, - viņš nosauca savu vardu. - Martijs I>/eksons. - Viņš dedzīgi paspieda Marinas roku un pieversas Rīdām. - Ļau­jiet minēt: profesors Rids. Esmu daudz lasījis par jusu gramatam. Un jus droši vien esat Sems.

Viņš paķēra krēslu no blakus galdiņa, apgrieza to otrādi un iespiedās starp Marinu un Grantu.

Pēdējais uzmeta jautājošu skatienu Mjuiram.

- Vai mums sākuši sekot žurnālisti?

Džeksons ar mājienu paaicinaja viesmīli un pasūtīja alu.

- Šaja elles nostūri to nekad nevar dabūt pienācīgi aukstu, - viņš labdabīgi gremžas. - bet tas tik un ta ir labaks par vīnu. Dzir­dēju, ka šeit to taisa no čiekuriem. Vai spējat tam ticēt?

- Džeksona kungs ir saistīts ar Sabiedroto militāro misiju, - Mjuirs noteica. Tas gan bija neko neizsakošs paskaidrojums. - Viņš šont ielidoja Grieķija.

- Mes turamies pretī sarkanajiem. Vai dzirdējāt, ko pirms ne- deļas paziņoja Trumens? "Mums japalidz brīvajam tautam kalt pašam savu likteni sava veida." Tieši tadeļ esmu ieradies.

- Vai jūs esat no armijas?

- Ne gluži. - Zēniska jautrība uz bridi nozuda, un Cirants pa­manīja kaut ko aukstu un asu, kas slepas aiz plata smaida. Jau nākamaja mirkli tas atgriežas. - bet mes visi esam viena puse, vai

ne?

- Džeksona kungs…

-Sauciet mani par Martiju.

Mjuirs saviebās.

- … sadarbojas ar mums Sešdesmit pirmā elementa meklēju­mos.

- Dzirdēju, ka jums jau izdevies paveikt šo to varenu. - Viņš dedzīgi paliecas uz priekšu, atbalstījis elkoņus uz galda. - Ta ala 1.emna… neticami. Žel, ka manis tur nebija.

Rids nomurminaja kaut ko līdzīgu piekrišanai.

- bet tagad mums jasarauj. Izlūki ziņo, ka sarkanie ložņa pa visam maļam ka prusaki. Viņi uzticējuši šo lietu vienam no skar- bakajiem večiem - pulkvedim Kurčosovam. - Amerikānis izņēma no krekla kabatas fotogrāfiju un nolika to uz galda. Ta acīmre­dzot bija uzņemta slepus: izpludušaja attēla bija redzami tikai šauri vaigu kauli, planas usiņas un acis, kas gandrīz pilnība gri­ma cepures naga paēna. Grants tikai pec pailga brīža saprata, ka vienas acs nemaz nav un to sedz melns apsējs. - Šī ir vienīga fo­togrāfijā musu rīcība, bet dzirdējuši esam pietiekami. Viņš ieguva slavu Staļingrada - šaudams dezertierus, nevis cīnīdamies ar na­cistiem. Sarkanajiem viņš iepatikas; Lenglijas puiši uzskata, ka viņš kļuvis par tēvoča Josifa zelta puisēnu.

Cirants nopētīja attēlu.

- Ja nemaldos, mes Lemna sastapam dažus viņa draugus.

- Mjuirs man jau to paziņoja. Tatad mums jaatrod mekletais, pirms tas izdodas viņiem.

- Plāksne ir pie mums. Tas šobrīd ir daudzsološakais pave­diens. Tomēr profesors nupat mums skaidroja, cik liels darbs vel veicams, pirms varēsim to izlasīt.

-Ja varu kaut ka palīdzēt, dodiet man ziņu.

Šķita, ka Rīdu šis piedāvājums izbrīna, kaut gan tas izklausī­jās patiess.

- Pagaidam mums izdevies noskaidrot, ka plāksne varētu but atrasta kādos Kefalinijas izrakumos.

- Lieliski. Rit no paša rīta ķersimies klat. Man ir lidmašīna. - Džeksons to paziņoja tik vienkārši, it ka runātu par kurpju pari. - Sem, es dzirdēju, ka tu esi vērtīgs cilvēks. Nāc man līdzi.

Cirants sabožas; viņa modās instinktīva velme atteikties, tomēr viņš to apvaldīja. Pagaidam nebija jēgas noskaņot Džeksonu nai­dīgi.

Amerikānis pieversas Rīdām.

-Jus varat bibliotēka turpināt darbu ar plāksni. - Viņš palū­kojas uz Marinu. - Tu ari, saldumiņ. Un Mjuirs var jus pieskatīt.

Viņš parlaida skatienu par galdu, piekaldams to katram pec kartas.

- Man pat nav vardu, lai izteiktu, cik svarīgi tas ir.