Ahilleja vairogs

Divdesmit ceturta nodaļa

- Kas tas par sprukstiņu? - Džeksons noprasīja. - Tu viņu pa­zīsti?

- Panoss Rusakiss. Mes iepazināmies karā. Viņš Kreta cīnījās pret vāciešiem.

Džeksons noradīja uz ieroci.

- Pret ko viņš cinas tagad?

- Par Grieķiju. - Rusakiss izslējās taisnak, to teikdams, un cie­šāk satvēra ieroci.

- Tev viņa politiskie uzskati nepaliktu, - Grants bridinaja. - Labak neuzdod jautajumus.

- Un šie? - Partizāns ar stobru pamaja uz Granta biedru pusi. Viņa smaids bija nozudis. - Kas… ?

Viņš apravas un blenza uz Marinu, it ka spoku ieraudzījis.

- Tu! Kapec tu esi šeit?

Rusakiss izskatijas apjucis, viņa kalsna seja satraukumā vie­bās. Grantu parņema nemiers. Grieķis palūkojas uz Džeksonu, pacēla skatienu uz debesim - melnu, zilu un peleku toņu jūkli. Bumbvedējs bija nozudis, bet visapkart vēl joprojām oda pec de­guma.

- Kapec tu ved viņus šeit?

- Bumbvedējam ar mums nav nekada sakara. Tas ir garš stāsts, un mēs negribam te kavēties. Šurp lido lidmašīna, kas mūs uz­ņems nolaišanas laukuma. Ja Jausi mums iet, mes tevi vairs ne­traucēsim.

Rusakiss kaut ko asi u/sauca vienam no saviem leitnantiem. Partizani pienaca tuvāk.

- Nāciet mums līdzi.

Ceļinieki atdeva savus ieročus grieķiem un rinda soļoja lejup. Citas izvēles viņiem nebija. Rusakisa viri viņus ielenca un neno­laida ne acu, kamēr viņi uzmanīgi lika kaju starp akmeņiem un koku saknēm. Saule beidzot atgriežas debesis, un gaisu piesati- naja no mitras lapotnes kūpošie tvaiki. Grānts jutas ka nonācis Kongo baseina, nevis Grieķijas ziemeļos.

Džeksons, iedams Grantam aiz muguras, iejautajas:

- Ka tu pazīsti to viru?

- Kara laikā mes kopa darbojāmies Kreta. Viņš vadīja partiza- nu grupu.

- Tātad viņš pazina Marinu?

- Ne īpaši labi. Viņam un Marinas brālim bija… - Cirants vilci­nājās, -… atšķirīgi uzskati.

- Ari ta to var nosaukt, - Mjuirs norūca.

Pec šķietami bezgalīgas kapšanas lejup nogāze saka izlīdzi­nāties. Grants apstajas un paostīja gaisu. Viņš atkal saoda ugu­ni, bet šoreiz ta nebija lipīga, eļļaina uguns, ko atveda lidmašīna. So aromatu caurvija smaržīgi priežu sveķi un čurkstošas jēra ga­ļas lauki. Granta kuņģis izsalkuma sažņaudzās. Pēdējo maltīti viņš bija ieturejis no rīta. Tagad mežs jau bija gandrīz satumsis.

Ceļinieki bija nonākuši vieta, kur koki negaidīti auga arvien retāk. Simt jardu attāluma saule apspīdēja šauru plaisu, ievilktu mežā; tas bija meklētais nosēšanas laukums. Tas atradas nevis uz pašas kores, bet gan uz dabiski veidojušās terases tieši zem tas, tapec augšējie koki slēpa laukumu no gandrīz visam pusēm. Par- tizani bija uzcēluši nometni mežā tam apkart; to veidoja dažas teltis, ugunskurs ēdiena gatavošanai un vairakas kastes ar munī­ciju. Divas sievietes, ģērbušās tadas pašas zaļās kaujas drebes, cepa virs uguns jeru. Rīdām, kurš Oksforda izklaidējās, katru ne- deļu aizejot uz kinoteātri, šis skats atgadinaja ainu no "Robiņa 1 luda piedzīvojumiem". Viņš nejustos pārsteigts, ja no krēslaina meža izdejotu Hrols Flinns ar spalvu pie cepures. Tomēr profe­sors ieraudzīja kaut ko vel pārsteidzošāku. Nometnes malā slejas kopa sasieti zari, veidojot vienkāršās būdas skeletu, kam uzlikts lapu jumts, bet nav sienu. Uz improvizētās grīdas bija salikti raupji testi baļķi, kas kalpoja par sedekli bērniem; tie bija satupu­ši ciešas rindas un ka sastinguši vēroja sirmu skolotāju, kura kaut ko rakstīja uz. tāfeles. Vairāki bērni ar interesi uzlukoja jaunpie- nacējus, plati iepletuši acis zem matu kodeļām un zirgastēm. Sko­lotāja piesita ar radamkociņu pie tāfeles, un visi paklausīgi pie­vērsās tai.

- Ko viņi dara? - Džeksons jautāja.

- Viņu tevi ir meklēti noziedznieki. Bērni nevar apmeklet sko­las, tapec vecāki atved viņus šurp.

Rusakiss pagriežas.

- Kuš. - Viņš pamaja vīriem, un tie aizdzina Grantu kopa ar pārējiem uz koku skupsnu nosēšanas laukuma mala. Vienīga ska­ņa bija savadais bērnu koris, kad tie skaitīja kadu skolotājas uz­dotu rīmi.

- Kad pedējoreiz tikāmies, es tev liku nekad vairs nerādīties man acīs.

Grants paspēra soli tuvāk apļa malai. Šautenes stobrs nikni aizbīdīja viņu atpakaļ.

- Jēzus, Panos. Tu zini, ka esmu tavā puse.

- Vai tiešām? Agrāk - varbūt. Tagad tu esi kopa ar fašistiem.

Džeksons nespeja savaldīties.

- Fašistiem? Mēs esam labie! Varbūt neesi pamanījis, ka pēdē­jos četrus gadus mes palīdzējam tādiem ka jūs tikt vaļa no fašis­tiem. Gribat zināt, kas ir īstie Hitlera mantinieki? Varbūt pajautā­siet saviem drauģeļiem no Maskavas?

- Virs no Maskavas šorīt atnaca pie mums. VI )K pulkvedis. Tikai viena acs. - Rusakiss pielika plaukstu pie sejas labas pu­ses, attēlodams acs apsēju.

- Kurčosovs.

- Tatad jus viņu pazīstat. Un viņš pazīst jus. Viņš mekle ame­rikaņi un trīs angļus. Sociālisma ienaidnieki, ļoti bīstami. - Ru­sakiss piegāja pie munīcijas kastes un izņēma no tās resnu pisto­li ar notekcaurulei līdzīgu stobru. Neviens pat neuzdrošinājās runāt. - Viņš man sola naudu, zeltu un daudz ieroču, ja došos viņam līdzi jus meklet.

- Tomēr tu negāji, - Grānts sacīja.

Rusakiss ielādēja ierocī signālraķeti.

- Viņam līdzi bija vācietis. Es viņu satiku Kretā. Fašists bel­zigs. Kara laika nogalināja daudz grieķu. Lika mums vergot; lika rakt; lika mirt. Cuka. Tāpēc atteicos.

Grants izpūta elpu.

- Kas notika ar Kurčosovu?

Rusakiss paraustīja plecus.

- Ieleja mums ir daudz viru. Varbūt viņš atrada kadu, kurš bi­ja ar mieru.

- Šķiet, mes ar tiem jau sastapamies.

Rusakiss klusēja. Taluma atskanēja lidaparata duna, kas šķē­la meža lapotni - nevis bumbvedēju asa mkoņa, bet gan Dakotas sausais krekšķis.

- Un viņa? - Rusakiss noradīja ar signālraķešu pistoli uz Ma­rinu. - Ne pirmo reizi es redzu l'apadžianopoulu sadarbojamies ar fašistiem.

Grieķis notēmēja pistoli pret debesim un nospieda gaili. Raķe­te švirkstēdama uzskrēja gaisa un uzspraga augstu virs kokiem, sabirdama sarkanu dumu makoru. Seši Rusakisa viri skriešus me­tas uz savam vietām nosēšanas laukuma malas.

- Alekseja liktenim nav nekādās saistības ar mums, - Cirants ierunājās. Visi ieroči ka apsūdzoši pirksti šķita versti tieši pret vi­ņu. Viņš ari sāpīgi juta Marinas skatienu.

- Ko tas nozīme? - Marinas balsi skanēja histēriska nots. Vi­ņiem pari parslideja ēna: Dakota lidoja zemāk, lai nopētītu lau­kumu. Nevieas nepacēla acis. - Kas notika ar Alekseju?

Rusakiss samiedza acis.

- Grants tev neteica?

- Viņš gaja boja uzbrukuma no slēpņa, - Grants izmisis iejau­cās. Miklais gaiss šķita viņu smacējam.

- Briti viņu nogaleja, - Marina sacīja. - Baidijas, ka, tiklīdz vā­cieši aizies, pretošanas kustība mēģinās pārņemt varu Grieķijā un ieviest komunismu. Viņi domaja, ka varēs paturēt Grieķiju savas rokās, ja iznicinās komunistu vadoņus. Tapec nogalinaja Alek­seju.

- Ne. Ne jau tāpēc, ka viņš komunists. Un ne jau angļi. Viņi cenšas, suta savu viru uzdevuma, bet viņam neizdevās. - Rusa­kiss uzmeta nicīgu skatienu Grantam. - Es sekoju. Gāju uz aizu. Nogalinaju Alekseju.

Marina neticigi lūkojas uz grieķi.

- Tu? Kapec?

- Atceries, kas notika trīs dienas, pirms Aleksejs mirst? Visi jusu viri - vācieši viņus nogale. Paliek tikai trīs: tu, Aleksejs un Grants.

- Aleksejs mus nosūtīja uz Retimno noverot vāciešu degvielas punktu.

- Jo viņš zina. Viņš zina, kas notiks. Tu zini, ka vācieši atrod tavus vīrus? Aleksejs viņiem stasta.

Marina nodrebēja, it ka būtu saņēmusi spērienu pa vēderu, un kļuva balta ka spoks. Grānts pastiepa roku, gribēdams viņu mie­rināt, bet Marina to nopurinaja.

- Kapec lai viņš mus nodotu? Mans brālis visu mužu cīnījās ar vāciešiem.

Rusakiss paraustīja plecus.

- Kapec cilvēki nodod dzimteni? Varbūt meitene, varbūt zelts? Then ksero - es nezinu. Bet ieskatos viņam acīs taja Improsas aizā un redzu patiesību.

Ja grieķis teica vēl kaut ko, tas nozuda vēja, jo Dakota rēkda­ma laidas lejup un ar skaļu būkšķi atsitās pret nosēšanās lauku­mu. Riteņi tik tikko palecas uz mīkstās zemes. Pilots bija rīkojies pareizi, vadot lidmašīnu lejup, bet viņam vel bija nepieciešams daudz vietas, lai to laicīgi apturētu. Gar laukuma maļam paslē­pušies Rusakisa viri pacēla ieročus un gaidīja vadoņa signālu. Rusakiss neizlemigi paskatijas uz viņiem - un Marina izmantoja šo sekundes simtdaļu uzbrukumam. Viņa metas grieķim virsu un ar vienu plustošu kustību apvija roku vīrietim ap kaklu, vilkda­ma to sev klat smacējoša apskavienā, bet ar otru izrāva viņam no rokas pistoli un piespieda to Rusakisam pie labas auss.

- Vai viņš melo?

Kaujinieki ielenca Marinu ka rejošu suņu bars, vicinādami ieročus un aurodami, lai viņa laiž Rusakisu vaļa. Dakotas pro­pelleri raidīja karstu gaisa plūsmu par klajumu. Bet Granta sejā bija skaidri lasama atbilde.

- Es zvērēju nogalinat cilvēku, kurš noslepkavoja Alekseju, - Marina sacīja.

Rusakiss ar mājienu pavēlēja savejiem nomierināties.

- Ja mani nogalinasi, tu mirsi. 1'avi draugi mirs, visi mirs.

Lidaparāts laukuma gala asi pagriežas un gatavojas pacelties.

Grants caur priekšejo stiklu redzeja pilotu, kurš ar skatienu mek- leja savus pasažierus. Kokos paslepušies partizani palika nepa­manīti.

- Vai drīkstu kaut ko ieteikt? - Mjuirs painteresējās. Visas acis - un vairaki ieroči - pieversas viņam.

- Tu? - Marina izspļava. - Kas tev ir sakams? Vai tu devi pa­vēli nogalinat Alekseju?

- Man ar to nebija nekada sakara. Tas bija īpašo uzdevumu vienības lauciņš; es darbojos izlūkdienestā. - Mjuirs atvēra ziloņ­kaula etviju un izvilka no tas cigareti, ko tulit pat aizdedzinaja. - Mums ir divas izvēles: varam iestudet "I lamletu" un piemetāt skatuvi ar liķiem… vai ari izmantot veselo saprātu. Visi, kas šo­dien vēlas mirt: paceliet roku.

Viņš pārlaida skatienu niknajam, saspringtajam sejām visap­kart.

- Lieliski. Marina, jusu brālis ir miris un tas ir traģiski, bet, ja viņu nenogalinātu Rusakisa kungs, to izdarītu kads cits. Varbūt jus pati, ja uzzinātu patiesību. Labak noslēgsim darījumu. Lai­diet vaļā Rusakisu, viņš ļaus mums iekāpt lidmašīna un mes va­rēsim vest savas pakaļas svarīgākas darīšanās.

Marinas pirksts pieplaka gailim ciešāk. Kaujinieku loks paspē­ra soli tuvāk.

-Ja es tevi palaidīšu vaļa, vai ļausi mums kapt lidmašīna?

- Ja piekritu, manas rokas ir tīras? Mums vairs nav naida? - Rusakiss izspieda; Marinas roka ap kaklu liedza runai skaidrak.

-Ja.

- Un jeņķu lidmašīnas vairs nebūs?

Džeksons sarauca pieri.

- Nevaru apsolīt…

Mjuirs apcirtas apkart.

- Pie visiem velniem, 1 )žekson, padoma par svarigako.

- Labi, labi. - Džeksons padodamies pacēla rokas. - Mēs vairs nesūtīsim bumbvedējus. - Viņš riebuma pakratīja galvu un uzlu- koja Rusakisu. - Bet jus šaja kara neuzvarēsiet.

Marina nolaida pistoli un palaida tvērienu vaļīgak.

Rusakiss paberzeja kaklu.

- Jus nevarat mūžīgi aizkavēt labaku pasauli.

Viņi iekapa lidmašīna, saliekušies pret propelleru dzīto gaisa plusmu. Saule jau grima zemu aiz mākoņiem, un kalna augsta- kajas nogāzes vel trakoja uguns. Visu ieleju klaja bieza, zeltaina migla. Rids piespieda plāksni cieši pie krūtīm. Marina novērsās un lūkojas ara pa logu, cenzdamas slēpt asaras.

- Interesanti, ko teiks Kurčosovs, uzzinot, ka viņa paša viri pa­līdzējuši mums aizbēgt, - Džeksons līksms pratoja. - Kad viņš nomierināsies, mes jau būsim nočiepuši vairogu tieši viņam de­guna gala.

Cirants uzmeta skatienu amerikanim.

- Vai turēsi Panosam doto solījumu? Sūtīsi bumbvedējus ci­tur?

-Ja, jā, - Džeksons neverigi attrauca.

Lidmašīna sagazas uz sāniem un pievērsās Salonikiem. Grants palūkojas atpakaļ, cerodams vēl ieraudzīt zeltītas debesis, liet saule bija nogrimusi, un ieleju sedza dumi un tumsa.