Desmita nodala

Terma, Lemna. Nakamas dienas rīts

- Vai esat pārliecināts, ka uzminējāt pareizi?

Viņi staveja sekla ieleja zemes ceļa gala. Vieta bija skaista: pa­peles un cipreses meta ēnu par strautu, kas burbuļodams plūda gar ieleju, un tieši pretī ceļiniekiem slējās glīta, neoklasicisma sti­la buveta eka. (irantam tā nedaudz atgādinaja šveiciešu namus ar sarkaniem jumtu dakstiņiem un spoži baltam sienam, svaigo durvju krāsojumu un iestērķelētajiem aizkariem logos. Viss šķita veselīgs un labi organizēts. Viss, izņemot smaku, kas piesātinaja ieleju; tas bija šķebinošais sera smārds, kas tik ļoti atsauca atmi­ņa puvušas olas.

- Iespejams, es kļudos, - Rids atzina, bet viņa balss skanēja neizprotami līksmi. - bet ši ir karsto avotu vieta. Nesaprotu, kā­pēc man tas neienāca prāta. Tos izmanto jau vismaz kopš romie­šu laikiem.

- Piedodiet, ka izbojāju jums prieku, bet karstais avots nav tas pats, kas vulkāns. Pat senie ļaudis droši vien saprata atšķiribu.

Rids paraustīja plecus.

- Visas leģendas par pretīgi smirdošajiem lemniešiem balstas uz kadam kopīgam atminam. Ja viņu svētnīca bijusi šeit, pec de­viņu dienu ilgiem rituāliem viņi noteikti nesmaržoja pec vijolītēm.

No rīta mazais meklētāju pulciņš bija devies ceļa un nosoļojis nedaudzas jūdzes no Mirinas kajam. Lieldienas ciemata nekas daudz nebija atrodams, bet Grantam un Marinai izdevās samek-

Iet vairakus instrumentus, eļļas lampu, virves gabalu un ezeli, kam tas viss jaaiznes uz Termas avotiem. Nu viņi bija sasnieguši mērķi un ieelpoja gaisu, kas Grantam nebūt nešķita veselīgs.

- Kas mums jadara? Japajauta uzraugam, vai viņš nav atradis vanna peldam senu meteorītu? - Cirants noradīja uz. slēgtajam durvīm un tumšajām telpām aiz. mežģīņu aizkariem. - Izskatās, ka kūrorts ir ciet.

- brīvdiena. - Rids pameta skatienu apkart. - Bet karstie avoti neiznāk zemes virsu kūrorta teritorija. Ūdens tiek pievadīts no ci­tas vietas. Palūkosim.

Steidzīga apkartnes izpete neko daudz neatklaja. Viņi atstaja Mjuiru pieskatīt ezeli un paši izklīda, pakapeniski virzoties talak pa ieleju aiz atpūtas nama. Sēra smaka pagaisa, puķu salkanās smaržas aiztramdita, un ceļinieki paleninaja soli, cīnoties ar aug­sto zaļi. Ielejas gala strauts pazuda. Cirants pavadīja piecpadsmit neauglīgas minūtes, mekledams ta izteku, bet neko neatrada. Viņš apsēdas uz saules sildīta akmens un vēroja ķirzakas šaudamies visapkart. Viņam pie kajam metajas izkaltis čuskadas ritulis.

- Kas ir tur? - Rids bija nemanīts pienācis Grantam no mu­gurpuses, koši piesarcis zem savas platas cepures. Viņš radīja augšup kalnā, kur no lezenas ainavas pacēlās kupolam līdzīga virsotne. Iepriekš ta bija slepusies aiz ielejas, bet tagad, slavēda­mi augstak, viņi to lieliski redzēja. Rids pacēla binokli, kas kara­jas saite viņam ap kaklu, piespieda to pie brillēm un pasniedza Grantam. īsti nezinadams, kas jāmeklē, Cirants grieza skalu, līdz izpludušais attēls noskaidrojas.

- Tas ir krusts. - Virsotnē slejas tērauda krusts, apmēram se­šas pēdas augsts, un to turēja četras stieples. Uz, krusta horizon­tālās daļas sedeja vanags, uzbozis spalvas.

Grants nolaida binokli.

- Es zinu, ka neesmu vēsturnieks, bet baznīcas taču ir jauna- kas par musu mekleto periodu?

- Vai esat redzējis Romas forumu? Kad impērijā varu par ņē­ma kristieši, viņi gluži vienkārši aizmūrēja pagānu tempļus un pārveidoja tos par baznicam. Sienas vel joprojām redzamas kla­siskas kolonnas. Atēnu Partenonu izmantoja par baznīcu… un mo­šeju, kad to sagraba osmaņi. Ēkas nak un iet, bet svētvietas medz dzīvot ilgi.

- Varam jau mēģināt.

Uzmanīgi likdami soļus virs birstošajiem akmeņiem, viņi ka­pa pretī virsotnei. Stāvot uz kores, ta izskatījas pec neliela kalna, bet tuvojoties tās apveids mainijas. Talaka mala šķita spēji nolai­žamies, bet, pienākuši vēl nedaudz tuvāk, abi ieraudzīja, ka tālā­kās malas nemaz nav. Visa nogāze zem virsotnes bija gluži ka iz­dobta, tapec kalns traucās tai pari ka plīšanai gatavs vilnis. Ala, ko tas veidoja, bija vismaz, simt pedu augsta. Tās dziļuma, gan­drīz paslēpies enā, bija izvietojies neliels, balsinats pagalms ar baznīcu.

- Svetvieta, - Rīds nomurminaja.

Marina pamaja.

-Šķiet, ka pati daba to šadu izveidojusi. Milzīgs klints klēpis… vai pavards.

- Ja piemiedz acis, tas pat nedaudz izskatas pec vulkānā, - Cirants piezimeja.

- Skaties. - Marina noradīja uz. vārtu stabu. Ta virsma bija iestrādātā mozaīka, kuras zilas plāksnītes uz zeltīta fona veidoja burtus.

- Ayiu Panayia, - Rids skaļi izlasīja. - Jaunavas Marijas godi­nājums. Tas nozīmē "Visa svēta". Uzsver viņas lomu ka Dieva līdzdalībniecei Jēzus ieņemšana. Ķecerīgi prati var izsekot ši titu­la attīstībai kopš seno kultu laikiem, kas pielūdza visvarenas, aug­līgas dievietes, kuras pašas deva dzīvību dieviem. - Rīds pama­nīja Marinas šausmu pilno seju. - Tas ir antropoloģiskais skatījums, protams.

Viņi izgaja cauri šauriem vārtiem un nokļuva nelielajā pagal­ma. Ienākot kalna mestaja ena, piepeši kļuva vēss, un trokšņi visapkart pieklusa. Vienīga skaņa bija ūdens šļaksti; tas teceja no čūskas galvas, iestrādātās siena, un ieplūda marmora tver­tne. Cirants to paostīja un uztvēra jau pazīstamo puvušu olu smārdu.

-Sers.

Bet Rids un Marina neklausijas, jo staveja jau pie baznīcas dur­vīm. Viņi paraustīja rokturi, un durvis atvērās. Grānts sekoja vi­ņiem iekštelpas.

Baznīca bija vienkāršā: to veidoja iegarena zāle ar baltam sie­nam, šauriem logiem un cilindrveida griestiem. Stūros klusi trū­dēja kaltētu ziedu pušķi, un uz altara pakapiena bija salikti sar­kani stikla trauki, kaut gan sveces, kas tajos reiz bijušas, jau sen vairs nedega. Baznīcas talakaja gala bija redzama tikai viena Jau­navas Marijas ikona, kas veras ienācējiem pretī, stāvēdama ne­daudz iepletusi kajas un pacēlusi rokas, kā svētību dodot. Jēzus bērns uzlukoja svešos, ieslepies viņas vedera zeltainajā apli.

- Ja jums ši poza šķiet kaut kur redzeta, jūs domājat pareizi. - Rids izvilka no kabatas Pembertona apbružāto dienasgramatu un atšķīra vienu no pirmajam lapam. Uz tas gozējas ar tinti zīmēta skice: sieviete ar lapsenes vidukli un gariem svārkiem, kailam krū­tīm un čusku, kas locījās pa izstieptajam rokam. - Mīnojiešu die­viete māte.

- Viņai ir glītākās krūtis neka Jaunavai Marijai, - Cirants no­teica. Viņš nelūkojās uz Marinu, bet ar acs kaktiņu pamanīja, ka sieviete pārmet krustu.

- Un aplūkojiet Kristus teļu. Viņš ir savas matēs vedera jeb klē­pi. - Rids lēnam pagriezās, pētīdams baznīcu. - Vai esat dzirdē­jis par hinduistu avatāram jēdzienu? Dievu inkarnaciju arējais iz­skats mainas, bet patiesības, kas zem ta slēpjas, ir mūžīgas.

Marina sarauca pieri.

- Ja gribat noniecināt divus tukstošus gadu ilgušas kristiešu macibas, varbūt esat ar mieru to darīt ara?

- Jaunas reliģijas ir īstas žagatas. Tam patīk celt savu mājokli uz citu, no ceļa aizslaucīto ticību pamatiem. Gan teoloģiska, gan tieša nozīme.

- Vai jus ierosināt izdemolet baznīcu?

- Ne. bet mums jāņem talka arheologu metodes.

- Kadas tas ir? - Grants painteresējās.

- Aizrakšanas līdz problēmas saknēm.

Rids soļiem mēroja iegareno zaļi, rūpīgi pētīdams smagos ak­meņus, ar kuriem bija izklātā grīda. Atgājis triju jardu attaluma no altara, viņš piepeši nometas uz viena ceļgala un saka kaut ko knibināt. Marina un Grants notupas profesoram blakus. Grīda bi­ja iekalts dzelzs riņķis. Rids to pacēla augša un parava. Nekas pat nepakustejas.

Profesors pagriezās un ka atvainodamies uzlūkojas Grantu.

- Vai jums nebūtu iebildumu… ?

Grants atbalstīja kajas katru sava puse akmenim, pieliecas un spēji parava riņķi. Plaisas tam apkart bija apaugušas ar biezu ze­mes kārtu, acīmredzot neskartas jau gadiem ilgi, bet pamazam pa- devas spiedienam. Viena no plaisam pavērās, un Marina ievirzī­ja taja lāpstās malu. Darbodamies visi kopa, viņi rava un grūda akmeni, līdz bija izveidojies pietiekami liels caurums, kura iespraukties. Apkaša melneja tumša bedre.

- Interesanti, kas tur leja slēpjas?

Grants paņēma stikla trauciņu, paredzetu svecei, un iemeta to iekša. Stikls nobukšķēja pret kaut ko cietu, bet nesaplīsa. Pārlieci­nājies, ka caurums nav parak dziļš, Grants apsēdas uz bedres ma­las un saka laisties leja. Kamēr galva un pleci vel rēgojās ara, viņa kajas jau sasniedza cietu pamatni, tapec viņš bija spiests nedaudz, pietupties, lai redzētu, kas notiek zem grīdas. To izdarījis, Grants uzšķela sērkociņu.

Viņš staveja uz noblietetas klona grīdas zema kambari, kurš šķita apmēram tikpat plats ka baznīca. Visapkart no zemes slejas akmens pīlāri, kas balstīja baznīcas grīdu. Daži bija neskarti un vel saglabajuši grezni izrotātus kapiteļus, bet citi kaut kad sena pagatne salūzuši un sacementēti kopa vai ari salaboti ar neap- testiem laukakmeņiem. Uz zemes metajas salmu stiebri, un pie tā­lākās sienas bija atslieti instrumenti. Grants saskatīja mūrnieka ķelli, spaini, grābekli un izkapti, l'areja telpa bija tukša.

- Vai tur kaut kas ir? - Rids ielūkojās iekša, ar seju gandrīz pilnība aizsegdams gaismu. Taja paša bridi Grants juta liesmu apsvilinam pirkstus. Viņš nometa sērkociņus, un kambari piepil­dīja tumsa.

- Nekas, tikai daži dārzniekā rīki. Ari izkapts - vai ta kaut ko simbolizē? Varbūt nāvi? - Grants atcerējās Lorda kriketa lauku­ma vējrādi. - Laiku?

- Uzraugs droši vien ar to pļauj zāli. - Rids nozuda, un at­griežas iezilgana gaisma.

- Mums jasak rakt.

Viņi atveda ēzeli. Tam sekoja Mjuirs. Grants uzkarinaja lam­pas starp balsta pīlāriem, bet Marina tikmēr iedzina mietiņus ze­me apmēram jarda attaluma no vistuvākās sienas. Raustigas lam­pu gaismas apspīdēti, viņi notupas uz klona zem altara un vengi nopētīja sienas.

- baznīca ir celta bizantijas stilā, - Marina paskaidroja. - bet šie pamati ir atbalss no hellenisma laikiem, ap divsimto gadu pirms musu eras, kad uzplauka daudzi mistēriju kulti. - Viņa no­radīja uz. raupji tēstajiem akmeņiem, kas samūrēti kopa. Daži bija pazuduši, un tukšas vietas aizpildīja plakanu ķieģeļu slāņi. - Te redzams, kur pamati salaboti laika, kad cēla baznīcu, bet iespe- jams, ka šis vietas vēsturē ir vel senaka.

Marina noradīja uz mietiņu rindu.

- Ši ir baznīcas ziemeļu siena. Bet es pamanīju liecības, ka svēt­vieta kristietības laika pārveidotā ta, lai altaris butu versts uz aus­trumiem. - Viņa pavēcināja roku, noradot uz katru sienu pec kār­tas. - Vai redzat kaut ko neparastu uz dienvidu sienas?

Grānts vērīgi lūkojas, cenzdamies saskatīt kaut ko enainaja lau­kuma aiz pīlāriem, kas aizsedza lampas gaismu.

- Akmeņi šķiet mazaki… un sliktāk sacementeti kopa.

- Tieši ta. - Marina prieka atplauka. - To droši vien pievienoja velak, lai sadalītu jau esošos pamatus pietiekami mazos gabalos, kas varētu balstīt baznīcu. Manuprat, pagalms sniedz pareizāku priekšstatu par sākotnējā tempļa izmēriem. Tada gadījuma svet- vieta bijusi kaut kur šeit.

- Jaķeras pie darba.

Sākas lēnas, mokošas pulēs. Ta kā izslieties pilna augumā ne­bija iespejams, viņi zemu noliecās un raidīja īsus, neveiklus cir­tienus cieši noblietētas zemes virsma. Kad ta bija uzlauzta, viņi sadalīja pienākumus: Marina, Rids un Mjuirs piepildīja spaiņus ar augsni, bet Grants tos aizvilka līdz kalna nogāzei un tur iz­tukšoja. Gaiss pagraba, kas jau paša sākuma nebija īpaši svaigs, kļuva smacējošs. Marina sasēja blūzes galus ap vidukli, savukart Grants novilka kreklu un stradaja puskails. Pat Rids noņēma kak­lasaiti un uzrotija piedurknes.

Nesdams kārtējo spaini, pilnu ar zemi, Grants piepeši kaut ko ieraudzīja kalna pakāje ielejas otrā pusē.

- Kas tas?

- Par ko jus runājat? - Rids atpūtās, gulēdams zāle, kamēr Mjuirs viņu aizvietoja. Profesora skatiens bija versts istaja virzie­na, bet šķita, ka viņš neko nav pamanījis. Grants gan nekad nebi­ja īpaši pārliecināts, ko Rids redz.

- lūk, tur. - Atkal paradījas zibšņi, kas spīdēja kalna kore ne­tālu no samelnējušas priedes. Cirants mēģina ja uzliesmojumus saskaitīt, pratodams, vai ta ir šifrēta ziņa. Kam tā paredzeta?

- Varbūt tur spīd cigarešu papīra folija vai stikla lauska, - Rids ieminejas.

- Vai ari kāds mūs vēro. - Grants uzmeta mugura kreklu un piesprādzēja pie jostas revolveri. Viņš devas lejup pa kalna nogā­zi, uzmanīgi likdams kaju starp krumu mezgliem un ripojošiem akmeņiem, bridi vērojis zemi, viņš pacēla skatienu un vairs nere­dzēja zibšņus.

Šķērsojis nelielu strautu kalna pakājē, Cirants sāka kāpienu ot­ra puse. Tuvodamies virsotnei, viņš palēnināja gaitu. Augša vi­dēja priedes melnie zari. Uzpūta vējš - un savvaļas ziedu un zā­les aromātu uz mirkli parspeja tabakas dumu smārds, šeit bija cilvēks. Bet Cirants neko nedzirdēja.

Viņš aizlavījās uz kreiso pusi un uzmanīgi žagas gar kori, mekledams ceļu no otras malas. Acu augstuma aizplivinājās tau­renis, krūmos visapkart dūca bites un mušas. Jebkur citur ši butu brīnišķīga diena, ko pavadīt ar aukstu alu rokas un meiteni pie sāniem, guļot zaļa zale. Grants ciešāk satvēra revolveri.

Piepeši atskanēja reciens, iedarbojoties motoram kalna virsot­ne. Atmetis piesardzību mala, Grants skriešus pieveica pēdējos dažus jardus līdz korei un palūkojas lejup. Uz zemes ceļa, kas aizvijās aiz nakamā kalna, vel virmoja putekļu mākonis. Grants noskrēja leja un apmetās ap stūri - tieši laika, lai redzētu moto­cikla neskaidro apveidu nozūdam taluma. Viņš bridi nolūkojas tam pakaļ, bet neko nevareja iesākt.

Izgrūdis par lupām lamu vardu, Grants devās atpakaļ. Tieši aiz kores, no kuras paveras skats uz kupolveidigo kalna virsotni, nogāzē bija izveidojies padziļinājums. Zale taja bija pieplacinata pie zemes, un apkart metajas pusducis baltu stobriņu. Grants vie­nu pacēla, paostīja un, piemiedzis vienu aci, ar otru ielūkojas iek­ša. Tie bija cigarešu gali - bet daļa no cigaretes bija tukša, it ka ražotajs varētu atļauties piepildīt ar tabaku tikai pusi no tas. Tur­klāt tabaka bija Ieta, Cirants nodomaja, to paostījis.

Viņš zinaja tikai vienu vietu, kur tiek ražotas tik sliktas cigare­tes. Dažas no tam Grants bija izsmēķējis pats neilgaja laika, ko pavadīja Austrumu frontē, turklāt vairak siltuma neka nikotīna deļ. Tie pieci viri, kurus viņi nogremdēja līci, acīmredzot nebija vienīgie krievi uz šīs salas.

- Viņi mus vēroja.

- Nolādēts. - Mjuirs iesvieda savu cigaretes galu marmora tvertne. Tas nočukstēja un apdzisa. - Cik ilgi viņi tur bija?

Rids samirkšķina ja acis.

- Es viņus pat nepamanīju.

- Turpmāk esiet sasodīti uzmanigaks, kaut velns jus rāvis. - Mjuirs pieversās Grantam. - Vai tev šķiet, ka viņi atgriezīsies?

- Iespejams. Pēc tas nakts viņi uzmanas un nenāks mums pā­rāk tuvu.

- Cerēsim.

Kļuva tumšāks. No rietumiem veļās mākoņi un savācās lielas, ļaunigas gubās virs ieapaļās kalna virsotnes. Viena no saviem gā­jieniem ar spaini Grānts ieraudzīja, ka saule nolaidusies zemu starp mākoņiem un juru, pārvērtusies par nikni sarkanu traipu debesis. Nakamaja reize, kad viņš iznira no pagraba, ta jau bija nozudusi. Sakās nakts, bet zem baznīcas valdīja nemainīga, lam­pu kliedeta krēsla. Grāvis blakus sienai jau bija gandrīz divas pē­das dziļš; kad Grānts atgriezās, pārējie izskatijas pec rūķiem, kas smagi strādā zemes dzīlēs.

Darba gaita kļuva lenaka. Viņi bija atseguši pamatu augšdaļu un nonākuši līdz zemākām līmenim - platam plāksnēm, kas iz­liktas bez javas. Zeme bija cietākā, nobārstītā oļiem, tapec to vaja­dzēja izcelt pa gabaliem. Drīz vien rokas bija noberztas jēlas, na­gi sašķēlušies un muskuļi sāpes smeldza.

Deviņos viņi nolēma ieturēt vakariņas. Visi apsēdas pagalma, aukstuma nedaudz trīcēdami, un apēda maizi ar sieru, ko no rīta viņiem bija iedevis viesnīcas saimnieks. Debesis nebija manāmas zvaigznes.

- Cik talu esam tikuši? - Grants jautaja.

- Tie kaltie akmeņi ir ļoti veci. - Marina bija uzmetusi plecos Rīda žaketi, un viņas acis šķila stiklainas. - Mes esam tuvu.

- Ja vispār kaut kas ir atrodams, - Rids bridinaja. Viņš bija zaudējis līksmo noskaņojumu, smagā darba nogurdināts. - Var­būt tas ir kada cita tempļa nostūri… vai ari mes neesam ieradu­šies istaja vieta.

- Ir tikai viens veids, ka par to pārliecināties. - Grants iedzēra vēl pēdējo malku ūdens un paņēma lāpstu. - Es parakšu.

Tomēr viņa pulem bija īss mūžs. Nepagaja ne piecpadsmit mi­nūtes, kad viņš jula lāpstu atsitamies pret kaut ko cietu. Nome­ties ceļos grāvi, Cirants ar pirkstiem kasīja zemi, mekledams nu­pat skarta akmens malas, bet to nekur nebija. Darbodamies parmaiņus ar rokam un lāpstu, viņš drīz vien bija atsedzis ne­pārtrauktu akmens virsmu, kas stiepās no vienas gravja malas līdz otrai.

Marina nocēla lampu no pilara un pievirzija to virsmai.

- Pamatiezis. - Viņa klusi nolamajas. - Ši acīmredzot bijusi sākotnējā tempļa grīda. Te redzamas zīmes vietas, kur akmens slī­pēts ar kaltu.

- Nu, mums vismaz vairs nav jarokas dziļāk. - Grants ļava lapstai nokrist zemē un saberzeja tulznām klatas plaukstas. - Ir jau par veļu, lai kāptu leja. Mums šeit japaliek līdz ritam.

Grants savaca darbarīkus un padeva tos Rīdām. Marina vi­ņus ignorēja, stavedama līdz viduklim dziļi grāvi un pētīdama akmens plākšņu sienu, kam ik pa brīdim pieskārās ar mazu slo­tiņu. Pasniedzis profesoram pēdējos instrumentus, Cirants pagrie­zās. Marina tupēja blakus sienai un bija pietuvinājusi seju tai gan­drīz klat, laizdama pirkstus kaut kam pari. Bet Grantu izbrīnīja tieši viņas sejas izteiksme. Taja jautas spraiga uzmanība, un vi­ņas tumšajās acis mirdzēja sajūsma.

Nogurums nekavējoties pameta Grāntu, un viņš pievienojās Marinai. Viņa neko neteica, tikai satvēra vīrieša roku un piespie­da to pie sienas. Viņas ada bija silta, bet akmens zem tas - auksts. Marina virzīja Granta plaukstu nesteidzīgā elipses loka.

- Vai juti?

Grants sataustīja sīkus izciļņus, iegravētus sienā. Viņš noņē­ma roku un uzmanīgi nopētīja akmens plāksni. Trīs tūkstoši ga­du bija to nodeldējuši līdz ēnai, bet tauste nemeloja. Viņš atkal novilka ar pirkstiem par pusmēness sirpi, apgaztu uz sāniem. Vērša ragu paris.

- Mums tas jāizvelk uz aru. - Marina sameklēja kabatas nazi un centās iedabūt asmeni mata resnuma plaisiņā, kas iezimeja plāksnes malu.

- Tas taču sver vismaz tonnu, - Grants šaubīdamies iebilda. Plāksne bija apmēram jardu plata, pēdu augsta un izskatījās tik­pat bieza. - To var izkustināt tikai ar dinamītu.

- Mikeniešiem nebija dinamīta. - Marina turpinaja spiest na­zi plaisā. Raizedamies, ka asmens salūzis, Grants atkapas un iz­rāpās no gravja.

Mjuirs pabāza galvu baznīcas grīdas cauruma.

- Vai jūs abi grasaties tur gulēt?

- Marinai šķiet…

Atskanēja dobjš bukšķis, un Grānts apsviedas apkart. Marina stavēja grāvī, turēdama roka nazi, un pat lampas gaisma bija re­dzams, ka viņas seja ir balta ka palags. Sievietei pie kājām gulēja akmens plāksne, no trieciena pret pamatiezi sadalījusies trijos ga­balos. Virs tas siena bija atveries melns caurums.

- Tas bija panelis. - Marija trīcēja ka apšu lapa; viņai droši vien tikai par mata tiesu bija izdevies izvairīties no krītošās plāk­snes. - Durvis.

- Kads aizmirsa ieeļļot viras. - Grants ieloca grāvi. Atvere bija tikpat liela ka plāksne, kas to slēpa, un tieši tik augsta, lai cilvēks varētu pa to izspraukties. Viņš iebaza roku tumšaja cauruma un pataustijas apkārt.

- Kad tiek nost no sienas, eja kļūst plataka. Ne daudz, bet var­būt pietiekami, lai varētu kustoties brivak.

Viņš paņēma lampu, kas bija nolikta gravja malā, un iegrūda to cauruma. Liesma apspīdēja gludi noslīpētas akmens sienas, bet tālāk valdīja piķa melna tumsa.

- Palūkosimies, kas ir iekša.

Загрузка...