Ahilleja vairogs

Divdesmit devītā nodala

Tonakt neviens neguleja. Grants un Džeksons maiņas staveja sardzē gaiteni, atgaiņadami miegu ar neskaitamam cigaretem un kafijas tasēm. Ridam nebija vajadzīgi nekādi uzmundrinošie lī­dzekļi. Ik pa stundai viņi pieklauvēja pie profesora durvim, lai pajautatu, vai tas neko neveļas, un katru reizi saņēma atraidīju­mu. Pārliecies pari galdam lampas gaismas ieloka, uzvilcis virs drēbēm ntasvarkus un drudžaini kaut ko rakstīdams, Rids atgā­dināja Grantam kadu pasaku teļu, trolli, kurš strada visu nakti, vērpdams zeltu no papīra un māliem.

Pat brīžos, kad nebija jastav sardzē, Grants nespeja aizmigt. Viņš gulēja nomoda un trīcēja, kofeīna, nikotīna un pārgurumā nomocīts. Viņš centas nedomāt par Marinu; kad tas neizdevās, viņš mēģināja aizgaiņat bailes ar skaistam atminam. Arī tam nebija nekādu rezul­tātu. Trijos naktī pēc otras maiņas sardzes posteni Grants uzkapa uz jumta un ilgi stavēja uz. terases, uzsukdams naksnīgo gaisu. Vies­nīca atradas Sultānā Ahmeda rajona, senas pilsētas sirdi. Pa labi bi­ja redzams veca hipodroma obeliska gals; talak slējās Zilas mošejas kupoli, parmakdami cits citu, un Sofijas katedrales smaile. Grants pirmo reizi savā mūža sajuta vēsturēs skaistumu.

Kad viņš atgriezās leja, gaitenis bija tukšs un Rīda istabas dur­vis atstatas vaļā. Grants metas skriet, bet paleninaja gaitu, izdzir- dis istaba skanam pazīstamas balss. Rids nekur nebija pazudis, viņš sēdēja krēsla, bet Džeksons skatijas viņam par plecu uz kaut ko, kas bija uzlikts uz galda.

Amerikānis palūkojas uz Grantu.

- Viņam izdevās.

Pat ņemot vera nogurumu, Rids izskatījās satriekts - ka cil­vēks, kurš metis skatienu aiz svētvietas aizkara un nespej aptvert redzēto.

- Izrādījās, ka Džeksona joks ir tīra patiesība. Valoda - lineā­rais B teksts - ir grieķu valoda. Ļoti primitīva, arhaiska forma, to­mēr nepārprotami grieķu valoda.

- Jus taču teicat, ka šada iespeja tika izvirzīta jau sen.

- Taisnība. Bet tas bija tikai minējums, ierosināta atslēga, kad vēl nav atrasta slēdzene. Tikpat labi var lūkoties uz pārtvertu Enigmas tekstu, nezinot, no kurienes tas sūtīts, un ieminēties, ka ta varētu but vācu valoda. Tas nav slikts minējums, bet pilnīgi bez­jēdzīgs, līdz kads preparējis kodu, apguvis ta gramatiku un sin­taksi, noskaidrojis, kada veida tas attēlo valodu. Tas jārekonstruē no pašas apakšas, un tikai tad ir jēga sahdzinat to ar citam valo- dam. Šoreiz mums neticami paveicas. Ta varēja but pavisam jau­na valoda vai ļoti attali līdzīga kādai jau zināmai. Tomēr veik­smīgi sagadījies, ka ši ir viena no rupigak pētītājām valodam visā pasaule.

-Jus lieliski pastrādajāt, - Džeksons atzinīgi noteica. - Bet ko uzzinājāt?

Rids pakasīja vaigu.

- Secinājumi ir galvu reibinoši. Mes visi pieņemam, ka mike- nieši bija pirmsgrieķu laika kultura, iznicinātā pirms grieķu iera­šanas. Tagad šķiet, ka viņi eksistejuši līdzās. Šis atklājums pār­rakstīs vēstures grāmatas.

- Man pie kājas tās vēstures gramatas. Kas rakstīts uz plāk­snes?

-Ak ja, pareizi. - Rids pasniedza viņam papīra lapu. - Darba vel ir daudz, dažas konstrukcijas ir grūti saprotamas un vaira- kus simbolus man nacas uzminēt. Bet šis ir aptuvens uzmetums.

Džeksons un Grants pieliecas tuvāk lapai.

- Vai zināt, mēs esam pirmie cilvēki trīs tūkstošu gadu laika, kuri lasījuši šo valodu.

Krētas karulis veltīja akmeni labirintu pavēlniecei. Bet Dieviete tu­rēja faunu pratu uz Kretas ļaudīm. Melnie kuģi ieradās Zakrosū un iz­ņemu akmeni no lauvas mutes (alas?). Vadonis aizveda akmeni uz Kalē­ja templi Letnnā. Zinībās iesvuiditie izvilku metulu no akmens caur uguni un ūdeni un izkalu bruņas: divus lielu uizsurgus; ķiveri ar vaigu aizsargiem; bronzas krūšu bruņas; un vairogu no bronzas, sudraba, zel­ta un svina. Kluusidumi dievu vēlmēm, tie atdeva bruņas Varonim, ku­ra darbi ir tulu zināmi…

(Nakamas divas rindas nav salasamas plāksnes luzuma deļ. Varam pieņemt, ka tajas atstastita Varoņa (Ahilleja?) nave un bru­ņu mantošana. - AK.)

… musu kapteinis, labais jūrnieks, zvērēja, ka nepaturēs tmfejas sev, bet veltīs tās Varonim. Klausot priesterienes vēlmēm, airetaji veda kra­vu talu uiz pasaules robežām. Viņi kuģoju gur krustu un šķērsoju upi. Drīz viņi nonācu svetaja osta, kur aug vītoli, papeles un selerijas. Kal­na aiz ezera viņi uzcēla Nāves namu. Taja nolika dāvanas un dedzinā­tus ziedokļus, bruņus un vairogu, un vel daudzus kausus no zelta un sudrabu. Pēc tam tie kuģoju mājup un daudz piedzīvoja.

-Tātad mums tikai jānoskaidro, kuru upi viņi šķērsoja, un ja- sameklē tuvakais kalns.

- Vairuma avotu pieminētas upes saistībā ar balto salu, - Grants atcerējās. - Bet viņi nespeja vienoties, tieši kura upe ta bi­jusi. Dņepra, Dņestra, Donava…

- Un tie visticamak ir kļūdaini. Atcerieties, ka salai jabut kaut kur blakus Kerčas šaurumam un Azovas jūrai.

Džeksons izbrīnīts pacēla skatienu.

- Vai es kaut ko palaidu garam?

- Ps jums paskaidrošu velak, - Rīds apsolīja. - Pagaidām mums vajadzētu atrast kadu karti.

- Man istabā ir "Pilota ceļvedis", ko mes izmantojām, lai at­rastu Čusku salu.

Grants atnesa gramatu, kurai vaka bija ielocīta karte. Viņš to izplāja uz gultas un ilgi pētīja. 1,mijas šūpojās un saplūda par- gurušo acu priekša - bet viens nepatīkams fakts bija skaidrs.

- Tur nav nekādu salu. Nav pat upes.

- Jabut, - Rids iecirtas. - Visiem tekstiem ir tikai viens kopīgs apgalvojums: ka netālu no Baltas salas ir upe. Tas ir pats galve­nais: ka ceļotājiem jāšķērso Okeāns, lai tiktu uz viņpasauli.

- Man šķila, ka viņi kuģo pa juru, - Grants iebilda. - Jura ne­var šķērsot upi. To var šķērsot uz sauszemes no viena krasta uz. otru. Ja vien tas nenozīmē, ka viņi kuģojuši garām upes ietekai. Bet tādas nav… kas noticis?

Viņš apravas, ieraudzījis, ka Rids uz viņu skatas - un nevis parastaja neiecietībā, bet gan ar patiesu apbrīnu acis.

- Luk, jusu atbilde.

- Ka, ludzu?

- Pacentieties lūkoties uz to ar Odiseja acīm. - Rīdām runājot, šķita, ka vecums un nogurums viņa seja pagaist kā nebijuši. - Viņš vedis savu vērtīgo kravu no Trojas kaujas lauka caur Dardane- ļiem un Bosforu līdz Melnajai jūrai. Viņš kuģojis gar krastu, jo to­reiz. neviens uzdrošinājās iziet atklata jūrā, bet pat šis ceļš ir pilns briesmu. Viņa kuģiem uzbrukuši kanibāli un vētras. Viņš līdzi­nās Marlovam no "Tumsas sirds", kurš pametis pasaules malu un ieklīdis ballaja tukšuma aiz. kartes robežām. Viņš tiek garam Kimeru zemei, un tur, tieši tajā vieta, kur tai jābūt, paradas upes ieteka. Un tā nav parasta upe: tā ir milzu upe deviņu judžu pla­tuma un, lūkojoties pret straumi, ta stiepjas bezgalība. Okeāns.

Grants sāka saprast, par ko profesors runa.

- Šaurumi.

- Straume, kas plūst no Azovas juras uz Melno jūru, izskatās pēc milzīgas upes. Un viņi galu gala ieraudzītu tieši to, ko gaidī­ja. Viņi šķērsoja savu upi. - Rīds pieversās kartei un pielika pirk­stu pie šauruma austrumu malas. - Un šeit, pasaules tālākaja ma­la, viņi atrada Balto salu. Tai jābūt īstajai vietai.

- Jābūt? - Džeksons atkartoja. - Pirms trim dienam man teica, ka tai jābūt Čūsku salai. Mes gandrīz dabūjam vienvirziena biļeti uz Sibīriju, noskaidrojot, ka pieļāvām kļūdu.

- Mes balstijamies uz nepareiziem tekstiem. Filostrats ir kaut kas cits; svētā debess, viņš taču bija Hēfaista priesteris Lemna. Un viņa atstasts sakrīt ar Homēra vārdiem.

- Protams, - Džeksons kodīgi atcirta. - Viņš droši vien turēja uz galda Homēra darbu, rakstīdams savu grāmatu.

- Heroicus savā būtība ir apzinats mēģinājums "labot" Ho­mēru. Filostrats dižajam dzejniekam nepiekrita, ja vien nejuta, ka tas jadara; tas runāja pretī viņa literārajiem mērķiem. Ja Filostrats ielika šos vārdus, viņš acīmredzot kaut ko zināja.

- Varbūt viņš nezināja pietiekami, - Grants prātoja. - Tas ne­maina faktu, ka gar krastu austrumos no Kerha šauruma nav ne­vienas salas.

Rīds apklusa.

- Ka butu ar pašu šaurumu? - Džeksons novecināja roku pār karti vieta, kur sastapas abi zemes gabali, kas veidoja šaurumu. Rietumu puse izskatijas diezgan viendabīga, bet austrumu strele līdzinājās kožu saēstam auduma gabalam; tā bija tik pilna ar eze­riem un lagunam, ka ūdens bija vairak neka zemes. - Viss tas no­stūris izskatās pec salu ķēdes, kas netīšam savienota kopā.

- Šeit rakstīts, ka visas salas ir zemas un purvainas, - Grānts atbildēja, ielūkojies "Pilotā". - Plāksnē ir pieminēts kalns.

- Un tur rakstīts, ka viņi pakuģoja garam upei. Ja tas zemes gabals kādreiz tiešām bijis sadalīts pa salam, tas izskatītos pec salām Okeāna, tas ir, jau iekša šaurumā. Mums jālūkojas talak uz austrumiem.

- Tur nav nekādu salu, - Grānts atkartoja.

- Varbūt tā nemaz nav sala.

Abi virieši skatijas uz Rīdu, it ka viņš bulu zaudējis prātu. Pro­fesora izspurušie mati un mežonīgās acis darīja šo iespeju vel ticamāku.

Džeksons ierunājās, ļoti leni un rūpīgi izteikdams katru vardu.

- Vai jus gribat sacīt, ka pēc visiem šiem pūliņiem Baltā sala patiesība nav sala?

Rīdām pietika godaprata savilkt seju vainīgā grimasē - kaut gan Grants manīja, ka tā ir tikai maska, automatiski uzmesta vir­su, kamēr tās aizsega drudžaini darbojās prāts. Viņš sāka šķirstīt piezīmju gramatu.

-1 ,uk! Vai atceraties "Hrestomātiju" Atēnas?

-Zudusi poēma. Homēra turpinājums.

- Nu, Prokla veikts kopsavilkums, ja. Pec Ahilleja nāves "tie nogulda Ahilleja augumu. Viņa mate, juras dieviete Tetida, iero­das muzu pavadībā un sero pie dela līķa. Pēc tam ta izceļ dēlu no sarta un aiznes viņa augumu uz Balto salu"?

- Nekas no ta visa neapgāž teoriju par salu, vai ne?

Rids izlikās to nedzirdam.

- Grieķu vardi, ko Prokls izmanto, aprakstot Balto salu, ir -

Ijeukin nison.

- Ko tas nozīmē?

- Leukin ir balts, nison - sala.

Džeksons izmisuma pacēla acis pret debesim.

- Un kāda tam jēga?

- Noteiktos gadījumos vārds nison var nozīmēt ari "pussala". Pie­mēram, citviet episkajā ciklā Peloponesas pussalu sauc par nison.

- Kapa: gan? Vai tad viņiem nebija īpaša varda pussalai?

- Grieķu dzeja ir metriska, tas ir, vārdiem jāietilpst noteiktā sil- labiska ritma. Ir vārdi, kas nekad neiekļaujas ritma, un viens no tiem ir chersonesos jeb pareizais pussalas apzīmējums. Tatad pro­zas rakstnieks var to izmantot, bet dzejnieks - nekada gadījumā. Viņam jāmekle sinonīms, kas atbilst ritmam.

- Vai tad "Hrestomātijā" ir poēma? Tas fragments, ko jus no- lasijat, pēc dzejas īpaši neizklausījās.

- Tas ir proza rakstīts dzejas kopsavilkums. Pilnīgi iespējams, ka Prokls tikai nokopēja dažas poēmas frāzes, to saisinadams.

- Tatad jus apgalvojat, ka Balta sala patiesība ir Balta pussa­la? - Par spīti visam, Džeksons tomēr nespēja apvaldīt smieklus. -Jāatzīst, ka tas neizklausās tik poētiski.

- Un nevienam tas nav ienācis prata?

- Nē, cik man zināms. - Rids paraustīja plecus. - Tas ir gluži ka ūdens, kas plūst leja no kalna. Kad pirmā pile atradusi ceļu, tai seko pārējās, līdz ar katru lasi straume kļūst atraka, gultne tiek iegrauzta dziļāk, ceļš ir drošāks. Neviens neiedomājās apšaubīt ta virzienu.

- Ja, ja, protams. - Džeksonu neinteresēja metaforas. Viņš pie­vērsās kartei, nogludinādams to, lai malas nečokurotos uz aug­šu. - Tatad mums jāmeklē pussala ar klintīm kaut kur uz austru­miem no šauruma. - Viņš vilka pirkstu gar krasta līniju. - Te ir neliels zemesrags.

- Tas ir ļoti mazs, - Grants šaubīdamies novērtēja.

- Nekas liels jau mums nav vajadzīgs.

Rids ieskatījās "Pilota ceļvedi". Viņa skatiens klīda pār lapu - un piepeši sastinga.

- Kā sauc to zemesragu?

- Rusajeva zemesrags.

- "Rusajeva zemesrags", - Rids atkaroja. - "Kailas, bīstamas klintis izrobotu kalnu grēdas pakaje, ko šķērso daudzas šauras ielejas. Oļu pludmales; zivju konservu fabrika rietumu krasta, iespējams, pamesta. Klinšu krasa: neparasti balta." - Viņš skaļi aizcirta gramatu. - "No attāluma izskatas pec salas."

Istaba iestājās klusums, kamēr visi to apdomaja.

- Viss sakrīt, - Grants ieminejās.

- balta pussala. - Džeksons izbrīnīts šūpoja galvu. - Profesor, esmu spiests atzīt, ka šoreiz esat mus izglābis.

- Tas vēl neko nenozīmē, - Grants bndinaja amerikani, bet pats īsti neticeja saviem vārdiem. - Vieta gan varētu but īstā, taču mums tik un ta jāparmekle daudzas jūdzes, varbūt desmitiem judžu. Un šīs jūdzes pieder Padomju Savienībai, - viņš asi pie­bilda.

- Tatad mums tur jātiek, cik atri vien iespējams.

- Kas notiks ar Marinu? Tagad, kad zinām, kur ir templis, va­ram iemainīt plāksni.

Rids pamaja, bet Džeksons vēroja Grantu ar savadu, biedejo- šu izteiksmi seja. Viņa acis kļuva aukstas.

- Mēs neko nedosim sarkanajiem, pirms vairogs būs drošībā Tenesijā. It īpaši jau tagad, kad tas metajas kādā ala padomju te­ritorijā.

Grants neticīgi uzlukoja amerikani.

- Tu nepametisi Marinu nelaime. Ne jau pec visa, ko viņa mu­su laba paveikusi. - Un viņš paspēra soli pretī Džeksonam.

Amerikānis ka padodamies pacēla rokas.

- Labi, labi. Es tikai gribu teikt, ka nedrīkstam zaudēt veselo sapratu, nedrīkstam noliki dužus, lai celtu karalieni.

- Viņa nav spēļu kārts, Džekson. ja krievi viņai kaut ko noda­rīs, vari but pilnīgi pārliecināts, ka izjutīsi uz savas adas to pašu.

- Protams. - Džeksons dziļi ievilka elpu un apsēdas uz koka krēsla. - Neaizmirsti, ka mēs visi cīnāmies viena puse… un visi vēlamies vienu un to pašu.

- Vai tiešam?

- Ja. Ks veļos atgūt Marinu, goda vārds. Viņa ir laba meitene, bet vari man ticēt, ja krievi dabūs vairogu savos nagos, tu par to uzzināsi vissliktākajā veida, kāds vien iedomājams. Tapec mes atgūsim abus. Cik pulkstenis?

Grānts ielūkojas laikrādi uz rokas.

- Nedaudz pāri četriem.

- Un mums jātiekas ar Kurčosovu sešos vakara, vai ne? - Ame­rikānis noliecas pār karti un ar īkšķi un rādītājpirkstu nomērīja attalumu. - Četrsimt piecdesmit jūdzes. Mums vēl joprojām ir Kur- čosova lidmašīna. Ja dosimies ceļa tūlīt pat, nokļūsim pussalā ap rītausmu. Ja vairogs tur ir, Bismatrons mūs pie tā aizvedis. Aiz­rausim vairogu prom krieviem deguna priekša, pirms viņi atjēg­sies. Pēc tam laidīsimies atpakaļ un pagūsim apmainīt plāksni pret Marinu.

- Ja nu mes nepagusim?

Džeksons paraustīja plecus.

-Tad tikšanas ar Kurčosovu nebūs musu lielāka problēma.