Uguns cikls

VIII LIDOJUMS

Planieris nenolaidās; tā pilots bija pārāk piesardzīgs, lai nosēstos. Vienalga, kas arī zibinātu krastā, pla­niera pacelšanās katapultas jau nu tur noteikti ne­bija, un, nolaidies zemē, viņš turpat arī paliktu. Vi­ņam bija vedamas savas grāmatas, un viņš nebūt nevēlējās ar tām riskēt. Tomēr planierists pārslīdēja pāri ceļotājiem pietiekami zemu, lai ieraudzītu Daru un Krūgeru un apmulstu, tāpat kā Dars, pirmoreiz redzēdams jaunekli.

Viena no planiera priekšrocībām ir tā klusais lido­jums. Sī lidaparāta īpašība kopā ar abiormeniešu ne­ticami aso dzirdi deva iespēju planiera pilotam pār­mīt dažus vārdus ar Daru. Saruna bija saraustīta — viņi sakliedzās, kad lidaparāts slīdēja lejup, un ap­rāva sarunu, kad tas bija pārtraucies ceļiniekiem pāri mežmalas virzienā, kur, augšupnesošās gaisa plūs­mas nests, tas atguva zaudēto augstumu, lai vēlreiz atkārtotu lidojumu viņiem pāri. Beigu beigās Dars bija paspējis paziņot planieristam vissvarīgāko — kur atrodas grāmatas.

— Es saprotu, — pilots beidzot uzsauca. — Es tur­pināšu ceļu, nodošu savu kravu un tavu ziņojumu. Jūs labāk palieciet uz vietasl Vai vēl ko vajadzētu pateikt skolotājiem?

— Jā. Par maņu ceļabiedru. Tu jau redzi, ka viņš nav mūsējais. Viņš zina daudz tāda, par ko nav rak­stīts grāmatās; viņam vajadzētu pašam ierasties pie skolotājiem.

— Vai viņš prot runāt?

— Jā, kaut arī ne .īsti labī. Viņam ir savi vārdi, citādi nekā mūsējie, un viņš visus mūsu vārdus vēl nav iemācījies.

— Vai tu zini kādus viņa vārdus?

— Jā, dažus.

— Tad varbūt vislabāk būtu, ja mēs aizvestu arī tevi. Tā ietaupīsies laiks, un tā vairs nav daudz.

— Neesmu pilnīgi drošs, tomēr man liekas, ka viņš nemirs īstajā laikā — viņš pats domā, ka dzīvos ilgāk. Varbūt nevajadzēs steigties.

Viens no biežajiem sarunas pārtraukumiem ļāva šai informācijai iespiesties pilota atmiņā. Vēlreiz lidodams garām, viņš uzsauca:

— Katrā ziņā paliec pie viņa. Es paziņošu visu, ko tu man stāstīji, un kāds no mums atgriezīsies pa­teikt tev skolotāju lēmumu. Notikumus varētu paāt­rināt, ja jums izdotos uztaisīt provizorisku katapultu četrvietīga planiera palaišanai, jo iespējams, ka visas pārvietojamās ir jau izjauktas.

Pilots aizlidoja viņiem garām un sāka mest lokus, nepārprotami vēlēdamies atgūt augstumu. Dars pie­vērsās Krūgeram un atbildēja uz viņa jautājumiem par tiem sarunas fragmentiem, kurus viņš vai nu ne­bija dzirdējis, vai arī nebija sapratis.

— Man bija aizdomas, kurām līdz šim tomēr ne­spēju noticēt, — Krūgers beidzot ieminējās.

— Kādas aizdomas?

— Ka «laiks», kuru tu tik bieži piemini, nozīmē ta­vas dzīves galu. Kā iespējams, ka tu zini, kad mirsi?

— Es to esmu zinājis visu mūžu, tā ir daļa no zi­nāšanām, kas ierakstītas grāmatās. Dzīve sākas, tur­pinās noteiktu laiku un tad beidzas. Tāpēc grāmatām jānokļūst Ledus Cietoksnī, lai tās palīdzētu skolotā­jiem, apmācot citus, tos, kas dzīvos pēc mums.

— Tu domā, ka visi mirst vienā un tai pašā laikā?

— Protams. Praktiski visi arī sāk dzīvot vienā laikā, izņemot nedaudzus, kuriem gadās kāda ne­laime un jāsāk dzīve no jauna.

— Kā jūs mirstat?

— To mēs nezinām, kaut gan skolotāji varbūt zina. Viņi vienmēr ir pateikuši mums laiku, kad mirsim, bet nekad ne — kā.

— Kas īsti ir šie skolotāji?

— Nu, tie nav tādi kā pārējie. Tie ir… tie ir sko­lotāji. Tas ir, viņi izskatās gan tādi paši, tikai ir daudz lielāki… lielāki pat par tevi.

— Vai tu atšķiries no viņiem vēl ar kaut ko tādu, ar ko tu neatšķiries no manis?

— Viņi visi ir tieši tādi paši kā es, izņemot lielo augumu … un, protams, viņi zina ļoti daudz.

— Un viņi turpina dzīvot no vienas paaudzes uz otru, tas ir, visu laiku, kamēr dzīvo ar tevi reizē dzimušie, un vēl arī tad, kad sāk dzīvi jūsu pēcteči, bet visi citi, kas nav skolotāji, mirst, kad pienāk laiks?

— Tā saka viņi, un tā rakstīts grāmatās.

— Cik ilgi jūs parasti dzīvojat?

— Astoņsimt trīsdesmit gadu. Tagad mēs esam astoņsimt sešpadsmit gadu veci.

Krūgers pārdomāja dzirdēto, mazliet galvā parē­ķināja un mēģināja iedomāties, kā justos viņš, zinā­dams, ka atlikuši nepilni deviņi mēneši līdz nāvei. Jauneklim bija skaidrs, ka tas viņu satrauktu, tomēr Dars Langs Ans, šķita, to uzskatīja kā pašu par sevi saprotamu. Krūgers prātoja, vai viņa mazais draugs tomēr nelolo slepenu vēlēšanos nodzīvot .ilgāku laika sprīdi. Jautāt viņš neuzdrošinājās — likās, ka tas varētu būt Joti delikāts temats. Un Nilss ļāva*Daram ievirzīt sarunu viņam vēlamā gultnē. Beidzot Krū­gers atskārta, ka, jādomā, mazais planierists nožēlo viņu, jo Nilss nezina, kad beigsies viņa dzīve; lai gan trūka atbilstošu vārdu savu izjūtu izteikšanai — ku­ras arī bija mazliet par abstraktām, lai tās precīzi izskaidrotu —, jauneklim radās noteikta pārliecība, ka Dars nepavisam nevēlētos atrasties šādā situācijā.

— Gana par to spriedelēts.

Arī Dars, kā likās, juta, ka saruna tuvojas robežai, kuras šķērsošana varētu būt nepatīkama viņa ceļa­biedram.

— Planierists ieteica mums uztaisīt katapultu, lai tevi varētu pacelt gaisā ar planieri. Mums vajadzētu vismaz sākt darbu pirms viņa atgriešanās. .Patiesību sakot, nepieciešami tikai balsti, troses viņi noteikti atvedīs līdzi.

— Kā darbojas katapulta?

Dars izskaidroja. Acīmredzot tā bija ļoti liela, «pāraugusi» kaķene. Darbus sarežģīja, pirmkārt, tas, ka pati katapulta jānovieto tā, lai planieri iesviestu pietiekami vienmērīgā augšupnesošā gaisa plūsmā, un, otrkārt, tās balsti, pie kuriem tiks pieāķēta tauva, jānostiprina tā, lai tie pilnīgi droši izturētu slodzi; pēkšņi no zemes izrautu pavirši sastiprinātu baļķu jūklis, kas triektos virsū planierim, visu neticami sa­režģītu. Jūras krastā nebija grūti tikt galā ar pirmo priekšnoteikumu, turpretim otra izpildīšanai bija ne­pieciešama pieredze. Darbs, patiesību sakot, bija vieg­lāks, nekā būvējot plostu, jo lietojamās koka detaļas bija daudz tievākas. Krūgers pēc sīka Dara apraksta vairumu no tām izdrāza ar savu nazi; mazais iedzim­tais tās ātri un prasmīgi nostiprināja.

Arēna, laiski riņķodama virs apvāršņa, rādīja, ka laiks steidzas, bet neviens no strādātājiem to sevišķi neievēroja. Viņi pārtrauca darbu vienīgi, lai medītu, paēstu un atpūstos, bet Krūgers tā arī īsti nezināja, cik ilgs laiks paies, kamēr viņu ieraudzītais planieris aizlidos līdz ledus cepurei, noorganizēs glābšanas ekspedīciju un atgriezīsies pie viņiem. Katrā ziņā tam vajadzēja mazāk par gadu — starplaikā starp šiem diviem notikumiem viņi ne reizi nebija redzējuši Tīru —, taču, kad pirmais planieris atslīdēja pāri jūrai, katapulta bija jau gatava.

Lidaparāts nolaidās diezgan tuvu pie katapultas. Nākamajā pusstundā tam sekoja vēl divi, un no katra izkāpa pa pilotam. Dars iepazīstināja Krūgeru ar viņiem; visi trīs bija Dara paziņas. Ne tad, ne arī vēlāk Nilss nespēja tos atšķirt citu no cita; viņš ap­mulsis atskārta, ka nepazītu arī Daru, ja uz viņa drauga siksnām nebūtu pazīstamo traipu, plaisu un skrambu, un arī signalizācijai lietoto dzelzs sprādžu. Pārējiem bija šādi tādi metāla nieki, tomēr tie kal­poja citām vajadzībām; likās, ka viņu siksnu sprā­dzes bija no kāda kaulam līdzīga materiāla.

Pilotu vārdi bija Dars Ens Vajs, Rī Sans So un Dars Tū Kens. Krūgers bija norūpējies, aptverdams, ka daudzo Daru dēļ turpmāk vairs nevarēs atļauties ērtības labad pa paradumam saīsināt drauga vārdu. Viņš prātoja, vai vārdi varētu nozīmēt kādu radnie­cību, kaut gan pēc Dara Langa Ana stāstītā tas šķita neticami.

Viens no planieriem bija krietni lielāks par pārē­jiem diviem. Krūgeram likās, ka tas ir pirmā pilota pieminētais «četrvietīgais» lidaparāts. Dars Langs Ans piesauca Nilsu pie tā, un visi sāka apspriesties, kā vislabāk tajā ievietot relatīvi milzīgo cilvēku. Va­dītāja sēdeklis, protams, bija jāatstāj savā vietā pilotam; ja pārējos trīs gluži vienkārši izņemtu, Krū­geru balstītu tikai trauslais fizelāžas apvalks. Pro­tams, neviens sēdeklis nebija pietiekami liels Krū­geram, kaut arī no cilvēka redzes viedokļa to veids bija gluži saprātīgs. Galīgais atrisinājums bija no tieviem zariem pagatavots pinums, kas drīzāk gan atgādināja matraci nekā sēdekli. Tas likās pietiekami izturīgs, lai Nilss neizkristu cauri apšuvumam, un diezgan viegls, lai atbilstu visām stingrajām planiera līdzsvara prasībām, pret kurām jauneklis jau tā maz­liet grēkoja ar savu apjomīgo ķermeni.

Krūgers noprata, ka starp vienas rases bojā ejas brīdi un nākamās parādīšanos paiet zināms laiks, bet, kad viņš par to apjautājās, neviens nespēja viņam atbildēt. Trīs jaunieradušos abiormeniešus jautājums izbiedēja, un likās, ka no šā brīža viņi Nilsu uzska­tīja par vēl lielāku ērmu, nekā to varētu attaisnot pat viņa vispāratzītais dīvainais izskats. Tāpēc lielā pla­niera pilotam nebija iebildumu, ka lidaparātu, kamēr uz tā atrodas Krūgers, vada Dars.

Kad viss bija tiktāl nokārtots, Dars apjautājās, kur varētu atrasties pārējie planieri. Vai varbūt reidam uz ciematu, kurā aizturētas viņa grāmatas, paredzēta tikai šī grupa vien? Rī Sans So atbildēja:

— Mēs uz ciematu vēl nelidosim. Skolotāji grib sīkāku ziņojumu par stāvokli, un to vari sniegt vie­nīgi tu, turklāt viņi grib redzēt arī tavu ceļabiedru Krūgeru. Tu stāstīji, ka viņš zinot vairāk, nekā rak­stīts grāmatās, tāpēc skolotāji domā, ka vissvarīgāk nogādāt viņu Ledus Cietoksnī, jo sevišķi, ja viņš ne­panes karstumu.

Dars Langs Ans atzina, ka tāds lēmums ir pareizs, kaut gan visā mūžā ieaudzinātā pienākuma apziņa neļāva viņam justies īsti mierīgam par zaudēto kravu. Krūgeram šis lēmums bija pa prātam; katru reizi, izdzirdot vārdu, kas, viņaprāt, nozīmēja «ledus», viņu pārņēma nostalģija. Turku pirts šad un tad ir gluži vietā, taču viņš tajā uzturējās jau gandrīz pilnu Zemes gadu.

Planiera palaišana nesagādāja nekādas grūtības. Visus planierus pēc kārtas noenkuroja vajadzīgajā attālumā no katapultas, un tiem priekšgalā pieāķēja trosi; viegla, nestaipīga virve bija izvilkta augšā cauri -skavai un pārlaista pāri blokam, no kura stie­pās atpakaļ uz vinču. To grieza, kamēr troses gals sasniedza skavu, tad virvi atkabināja un novāca un planieri palaida vaļā no enkura. Kad tas pāršāvās pāri skavai, āķis tā priekšgalā atbrīvojās un nokrita, un tādus pašus sagatavošanas darbus varēja atkārtot ar nākamo planieri.

Tikai ar pēdējo lidaparātu, kurā atradās Dars Langs Ans un Krūgers, rīkojās savādāk. Šoreiz āķi iestiprināja skavā, nevis pie lidaparāta, vinča tika uzstādīta uz pamatnes pilota kabīnē un planieri no­stiprināja ar slīdošu mezglu, kuru varēja atraisīt pi­lots no savas vietas. Tāpēc trose pacēlās gaisā kopā ar viņiem, un, kad viņi bija jau drošā augstumā, Krū­gers to uztina. Tikai tad, kad tas bija padarīts, Dars pastāstīja, kas būtu noticis, ja āķis būtu iestrēdzis palaišanas ierīces skavā.

— Bet, ja nu tā notiek, vai tu kaut kā nevari at­brīvot šo troses galu? — jautāja Krūgers.

— Tas ir izmēģināts, bet parasti pilots nespēj pie­tiekami ātri reaģēt, lai no tā būtu kāds labums. Viņš pamana, ka āķis iestrēdzis, tikai tad, kad trose no­rauj planiera priekšgalu uz leju un viņš pats jau ir izrauts no drošības jostas.

Krūgers norīstījās un apklusa.

Lidojums bija interesants, kaut arī diezgan vien­muļš. Protams, pēc Krūgera izpratnes, viņi lidoja lēni; Dars reti kad varēja doties tieši uz nodomāto mērķi. Viņam vajadzēja laisties no vienas augšup- nesošās gaisa strāvas nākamajā, un Krūgeram nebija gluži skaidrs, kā viņš tās atrod. Dars, protams, ne vienmēr prata izskaidrot savu prasmi; viņš nespēja savās apmēram četrdesmit Zemes gados apgūtajās zināšanās dalīties ar draugu vienā vienīgā lido­jumā.

Viens bija skaidrs: Dars Langs Ans uz Zemes va­rētu ar kuru katru planieri iegūt pirmo vietu jeb­kurās sacensībās, nemaz neaptvēris, ka piedalās tā­dās. Noteicošais nebija tas, ka šajā lidojumā viņi veica vairāk nekā tūkstoš piecsimt jūdžu, bet drīzāk gan tas, ka Dars šo ceļojumu uzskatīja par pašsapro­tamu, nepieļaujot iespēju, ka tas varētu arī neizdo­ties, vairāk kā cilvēks, kas lido no Honolulas uz Ņu­jorku. Kad pēc vairākām stundām krasts vēl nebija redzams, Krūgers pamazām sāka novērtēt drauga spējas.

Beidzot parādījās sauszeme, un tā bija pavisam ci­tāda nekā nesen pamestā. Atstātais apvidus bija rela­tīvi līdzens, un pāri tarn slējās tikai vulkānu konusi, turpretim šis bija kalnains, ar raksturīgām gan no­mātu, gan lūzumu procesā veidotām kalnu grēdām; ģeologi šos kalnus nenoliedzami klasificētu kā jaunus. Stāvas klintis, tūkstošiem krāčainu un ūdens­kritumiem bagātu upīšu, asas, kailas kalnu smai­les — viss vēstīja vienu un to pašu. Gaisa strāvas bija neticami sarežģītas, un Dars lika lietā tādu prasmi, kas brīžiem šķita jau pārdabiska. Pārējie planieri sen bija pazuduši skatienam; ar saviem ma­zāk noslogotajiem spārniem tie spēja izdarīt «lēcie­nus» no vienas augšupnesošās gaisa strāvas citā, bet Dars negribēja riskēt.

Ieraudzījis krastu, Dars novirzīja lidaparātu pa kreisi un šķērsoja krasta līniju garā planējumā. Pa­rasti viņi turējās pārāk augstu, lai varētu redzēt kādu dzīvnieku vai atsevišķus kokus mežos, kuri klāja zemākās kalnu nogāzes. Tomēr dažreiz planie­ris ienira dziļāk kādas ielejas aizvēja pusē, lai pretējā pusē izmantotu kalnu kraujas augšupnesošās gaisa strāvas, un Krūgers redzēja, ka šeit aug citi koki. Viens iemesls bija skaidrs: šeit, kā Krūgers manīja, bija zemāka temperatūra. Lidojuma sākumā viņš bija juties labi tikai, planierim sasniedzot lielu augstumu, tagad šī labsajūta radās jau daudz tuvāk zemei.

Bet, stundām paejot, kļuva ļaunāk. Krūgeram ne­bija skaidrs, kādu attālumu viņi nolidojuši, tomēr viņš apjēdza, ka droši vien tas būtu mērāms jūdžu simtos. Jauneklis bija noguris, izsalcis un izslāpis. Šķita, ka Dars no visiem šiem ļaunumiem nejūt neko, tāpat kā aukstumu, kas viņa ceļabiedram cilvēkam tagad gandrīz vai lika skumt pēc džungļiem. Pa šīm ilgajām stundām viņi reti sarunājās, bet katru reizi, kad Krūgeram gribējās pajautāt, cik ilgi viņiem vēl jālido, viņu no tā atturēja bailes izskatīties pēc čīk­stuļa. Galu galā pirmais ierunājās Dars:

— Iespējams, ka mēs netiksim galā pirms tum­sas, — viņš pēkšņi teica. — Man drīz vajadzēs no­sēsties, un lidojumu varēsim turpināt tikai pēc saules lēkta.

Krūgers izbrīnījies paskatījās uz zilo zvaigzni, ku­rai krietnu laiku nebija pievērsis sevišķu uzmanību. Kā likās, Daram bija taisnība. Arēna bija noslīdējusi gandrīz līdz pašam apvārsnim viņiem aiz muguras, mazliet pa labi no planiera kursa, un lēnām rietēja. Krūgers mēģināja izmantot šo faktu, lai noteiktu, kurā vietā uz planētas viņi atrodas; tam vajadzēja kaut ko nozīmēt, jo viņš zilo sauli pie debesīm bija redzējis pastāvīgi vairāk nekā sešus Zemes mēnešus. Viens šķita skaidrs: Tīra šogad neuzlēks. Viņi bija pārvietojušies uz Abiormenas «tumšo pusi». Un le­dus cepure pēkšņi šķita gluži labi iederamies šai ainavā.

Tomēr, vadoties pēc rietošās zvaigznes ceļa leņķa, Krūgers sprieda, ka tā neienirs sevišķi dziļi aiz ap­vāršņa. Viņš par to ieminējās Daram.

— Tik tumšs taču nekļūs, ka nevarēs redzēt, vai ne? — viņš jautāja.

— Nē, bet mēs parasti nelidojam, ja pie debesīm nav nevienas no saulēm, — Dars atbildēja. — Verti­kālās gaisa strāvas kļūst retākas un grūtāk pamanā­mas pat tuvumā. Tomēr darīšu, ko spēšu, lai mēs no­kļūtu līdz Cietoksnim pirms saules rieta; man nav lielas vēlēšanās piecpadsmit vai divdesmit stundu no­sēdēt kāda pakalna virsotnē.

Tam Krūgers no sirds piekrita.

Bija grūti pateikt, kas īsti notiek ar zvaigzni, jo planieris bieži un strauji mainīja augstumu, tomēr nebija šaubu, ka tā riet. Izzūdošā zvaigzne bija piesaistījusi Nilsa uzmanību tik cieši, ka viņš vairs nevēroja ainavu lejā, ko citādi būtu darījis, un ledus cepure bija redzes laukā jau labu laiku, iekāms viņš to pamanīja. Un tad Nilss neko citu vairs vispār ne­redzēja.

Liela upe, kas zem viņiem tecēja uz tagad jau tālo jūru, bija pirmais viņam acīs iekritušais tās vēstne­sis. Pievērsis skatienu upei, viņš ieraudzīja, ka tā iz­tek no milzīga, gandrīz līmeniskajos Arēnas staros rožaini mirgojoša vaļņa piekājes. Krūgeram vaja­dzēja vairākas sekundes, lai atskārstu, ka valnis ir ledāja pamatne. Upes izteka atradās tālāk zemes iekšienē, tikai tur tā bija ledus upe. īstenībā tuvāk kontinenta centrālajai daļai kalni kļuva augstāki, to­mēr šobrīd Krūgeram likās, ka tie sarūk, jo to pamat­nes bija apraktas, kā šķita, gadsimtiem ilgi krātā sniegā. Cik tālu vien sniedzās skatiens no planiera lidojuma augstākā punkta, pletās ledus lauks. Vai­rumu ledus blāķu savaldīja lielie kalni, kas bija iz- urbušies tiem cauri, tomēr gar malām ledus brīvi slī­dēja lejup un centās atrast ceļu uz okeānu. Cepures malā ledus noteikti bija tūks'toš vai pat vairāk pēdu biezs; Krūgers prātoja, cik biezs gan tas varētu būt dziļāk kontinentā.

Ledus lauks liecināja, ka viņi vairs nevarētu būt tālu no mērķa; ja nebūtu bijis nepieciešams, Dars ne­būtu lidojis tik tuvu daudzu lejupnesošu gaisa strāvu avotam. Kad Krūgers pajautāja pilotam, tas atbil­dēja apstiprinoši.

— Mēs noteikti paspēsim. Vēl apmēram divas rei­zes jāpaceļas uz augšu, ja atradīšu pietiekami labas augšupnesošās strāvas, un atlikušo ceļu varēsim slī­dēt lejup.

Jauneklis atturējās viņu vēl vairāk traucēt un aiz­rautīgi vēroja ainavu lejā, kur mežu nomainīja sniega un ledus lauki un augsnes kārta pārvērtās par meln- pelēku, baltām svītrām sašvīkātu klintāju.

Beidzot planierists pamāja ar roku, un jauneklis, paskatījies viņa nerādītajā virzienā, ieraudzīja tālu augšā kāda kalna nogāzē līdzenu laukumu — jā­domā, dabisku terasi. Tā nevarēja būt nekas cits kā viņu nolaišanās vieta. Ieleja zem viņiem bija pilna ar ledu — šļūdoņa daļu, kura neizkususi un nesadru- pusi bija noslīdējusi krietnas desmit jūdzes lejāk. Te­rase bija apmēram kā kāpņu laukums — gar tās malu vīdēja vairākas ieejas milzīgos tunejos; šķita, ka tie ved dziļi kalna iekšienē. Vairāku spārnotu priekšmetu apveidi ieeju tuvumā neatstāja nekādas šaubas par šīs terases uzdevumu.

Krūgeram šķita, ka viņi varētu nolaisties no paš­reizējā atrašanās punkta, tomēr Dars Langs Ans ļabi pazina-negantās lejupnesošās gaisa strāvas terases malā, kad saule neapspīd krauju, un izmantoja pē­dējo iespēju pacelties augstāk. Planieris divas trīs minūtes riņķoja, pēdējo Arēnas staru apspīdēts, un novērotāji no terases droši vien varēja to redzēt.

Tad zvaigzne nozuda aiz kalna smailes un zem planiera priekšgala izpletās terase. Dars planēja pāri gludajam laukumam un, kad planieris bija vairs tikai kādas piecsimt pēdas virs laukuma, izdarīja divus asus pagriezienus, lai zaudētu augstumu, un viegli kā spalviņa nosēdās pie viena tuneļa ieejas. Krū­gers, pēdējā augstuma uzņemšanas laikā gandrīz vai ragā sasalis, laimīgs izstreipuļoja no planiera un pa­teicīgs satvēra krūzi ar ūdeni, ko viņam tūlīt pa­sniedza viens no sagaidītājiem.

Acīmredzot viņi bija gaidīti — un tas bija dabiski, jo pārējie planieri droši vien bija ieradušies jau sen.

— Vai tev nepieciešama atpūta pirms sarunas ar skolotājjem? — viens no sagaidītājiem vaicāja. Dars Langs Ans palūkojās uz Krūgeru, jo zināja, ka jau­neklis bijā palicis nomodā daudz ilgāk nekā parasti, bet, viņam par pārsteigumu, Nilss atbildēja:

— Nē, iesim! Es varēšu atpūsties vēlāk. Es vēlētos satikt jūsu skolotājus un zinu, ka Dars Langs Ans grib steigties atpakaļ uz ciematu. Vai līdz skolotāju telpām ir tālu?

— Ne visai.

Abiormenietis devās viņiem pa priekšu atpakaļ tu­nelī, kas tūlīt pārvērtās par slīpu spirālveida eju lejup. Kad viņi bija gājuši pa to, kā jauneklim šķita, jau kādu pusstundu, viņš sāka brīnīties, ko gan īsti viņa pavadonis uzskata par «visai» tālu, tomēr bei­dzot slīpā eja noveda viņus uz lielas alas gludās gri- das. Ala bija gandrīz tukša, bet sienās bija vairākas durvis, un pavadonis veda viņus pie vienām no tām.

Izrādījās, aiz durvīm atradās kaut kas kabinetam līdzīgs un tajā — divas būtnes, kuras, pēc Dara Langa Ana apraksta spriežot, gandrīz nepārprotami bija skolotāji. Kā Dars bija stāstījis, šie radījumi iz­skatījās tādi paši kā viņš, tikai bija daudz lielāki — vismaz astoņas pēdas gari.

Abi paspēra soli pretim ienācējiem un klusēdami gaidīja, kamēr viņus iepazīstinās. Krūgers pamanīja, ka skolotāju kustības ir lēnas un mazliet neveiklas, un šis novērojums pēkšņi pārvērta jau labu laiku viņu urdošās aizdomas īstā pārliecībā.