Uguns cikls

VII TEHNIKA

Bažām iemesla nebija bijis. Viņu satraukums atslāba, un, ilgāk nekā stundu pārmeklējuši krātera dibenu, viņi bija spiesti atzīt, ka tur nedzīvo neviens par vā­veri lielāks dzīvnieks. Savā ziņā tas mazināja sa-

springtību, tomēr iemesls, kas pamudinājis tunelī ierīkot lamatas, kļuva vēl mīklaināks. Viņi to pār­sprieda, atpūzdamies pie ezeriņa un apēzdami gaļu, kuru ar sīvu šaujamstopu bija sagādājis Dars.

— Man šķiet, ir gluži saprotams, ka neatradām šeit nevienu dzīvu būtni, jo pilsēta taču ir pamesta, bet vai tev neliekas — te,vajadzētu atrasties vismaz kādam skeletam, — Krūgers piezīmēja.

Dars ar vienu nagu skrāpēja mālaino zemi.

— Par to es neko nezinu. Pat kauli, no kuriem no­skrubināta pilnīgi visa gaļa, nesaglabājas sevišķi, ilgi, bet, ja pie tiem atstāts daudz gaļas, tie tūlīt sairst. Tomēr alās — tais pašās, kuras redzējām no augšas — vajadzētu būt kādām zīmēm, kas liecinātu, ka tās bijušas apdzīvotas.

Visas atveres bija tikušas izpētītas, lai sameklētu vai nu krātera iemītniekus, vai arī otru ceļu laukā no tā, bet visas tās bija tikai ieejas betonētās kamerās.

Krūgeram bija radusies vēlēšanās pasēdēt un pa­prātot par iespējamām krātera funkcijām toreiz, kad pilsēta bijusi vēl apdzīvota; Daru nodarbināja prak­tiskākas problēmas.

— Kas mums par daļu, vai tās lietotas ļaundaru vai plēsīgu dzīvnieku turēšanai gūstā, — viņš teica.

— Ļaunākais ir tas, ka, jādomā, arī mēs esam šeit sagūstīti. Protams, badā mēs nemirsim — te ir gan barība, gan ūdens —, tomēr man atlicis pārāk maz gadu, ko dzīvot, lai es gribētu tos pavadīt šeit, tur­klāt tik tālu no savām grāmatām. Vai labāk nebūtu padomāt, kā izkļūt laukā?

— Man liekas, būtu gan, — Krūgers piekrita.

— Tomēr, ja mēs zinātu, kas šeit turēts, mums būtu skaidrāks priekšstats, kā tikt ārā. Bet tā kā tagad ..«

— Tagad rnēs zinām visu par ieslodzījuma vietu, kā. tu to sauc. Ja mēs iesim pa tuneli, kļūs karsts. Man nav personīgas pieredzes, kas notiktu, ja es iekļūtu tvaikā, bet es pieņemu, Ka maniem skolotājiem ir bijuši dibināti iemesli atturēt mani no šādām lie­tām. Es pamanīju, ka arī tu, lai gan nebaidies uguns, neizrādīji nekādu vēlēšanos pieiet cieši klāt tvaika caurulēm.

— Pareizi. Es nebaidos no uguns, kuru varu kon­trolēt, bet šeit tā nav. Pagaidi! Tu nupat iedvesi man kādu ideju. Ja mēs ejam augšā pa tuneli, mēs pieskā­rāmies ar relejrfem saistītajam posmam grīdā, bet tas neatrodas tieši pretim tvaika sprauslām. Tas nevar arī sākties tieši aiz tām, jo tad mēs ienākot būtu no­plaucēti. Droši vien ir iespējams pa gaiteni pārkļūt pāri grīdas daļai, kas iedarbina vārstus, un tur no­gaidīt, kamēr tvaiks izsīkst, un tad iziet laukā.

Dars par to mazliet šaubījās.

— Tas šķiet pārāk vienkārši, — viņš teica. — Ko gan viņi būtu varējuši šeit turēt tādu, kas būtu iebai­dāms ar troksni vien? Ja tava ideja ir pareiza, tad jau tas ir bijis vienīgais kavēklis, kas ieslodzīto aiz­turējis šeit.

— Varbūt tieši tā arī ir bijis, — Krūgers atcirta. — Katrā ziņā pamēģināsim!

Šoreiz ne viens, ne otrs nebija pārsteigts, kad, no­stājušies uz attiecīgā grīdas posma, viņi par atbildi izdzirda tvaika rūkoņu. Krūgers pirmais piegāja tik tuvu pie karstā tvaika plūsmas, cik vien uzdrošinājās; tas šļācās laukā no sprauslām vienā gaiteņa sienā un gandrīz viss saplūda lielākās atverēs pretējā sienā. No strūklas atrāvušās tvaika daļiņas virpuļoja un vijās ap abiem karstas miglas vērpetēs, tomēr gaisa elpošanai pietika, un viņi minūti pēc minūtes stāvēja līdzās nāvi nesošajai plūsmai un gaidīja.

Beigu beigās Krūgers bija spiests atzīt, ka Daram bijusi taisnība. Viņi tagad atradās daudz tuvāk tvai­kam nekā pirmīt, iekšā nākot, bet šķita, ka tas ne­izsīks. Acīmredzot lamatu iekārtojums bija kompli­cētāks, nekā Krūgers bija domājis.

Protams, bija iespējams cits izskaidrojums. To Krū­gers negribēja apsvērt. Vai tas ienācis prātā arī Da­ram, Nilss nezināja, tāpēc, kad viņi bija atkal atgrie­zušies pie ezeriņa, viņš piesardzīgi atturējās par to ieminēties.

— Kā tev šķiet, vai lamatas noderējušas mazo dzīvnieku ķeršanai, kurus mēs ēdām? — pēc ilga klusuma iejautājās Dars.

— Beidzot tu sāc domāt tāpat kā es? — Krūgers iesaucās. — Es to nezinu un arī neredzu, kāds la­bums būtu, ja mēs to zinātu.

— Ari es to nesapratu, iekams tu pirmīt neierunā- jies. Es sāku prātot, cik liels svars nepieciešams, lai atvērtu to vārstu. Mēs zinām, ka māsu abu svars kopā to dara; man šķieta pietiktu ar tavu svaru vien arī, bet nav skaidrs, vai ar manējo būtu diezgan, un vispār mums nav ne jausmas, cik mazs tas varētu būt, lai, nolikts uz grīdas, neiedarbinātu relejus.

— Ja tavējais to iedarbinās, kāda nozīme uzzināt vēl ko citu?

— Vai tad nepieciešams novietot visu savu svaru uz vienas plāksnes? Iespējams, ka, noklājot uz grī­das zarus un kārtis, mēs varētu . ..

Krūgers bija jau pielēcis kājās, teikumu pabeigt nebija vajadzības. Šoreiz pa tuneli pirmais devās Dars, un Krūgers turējās dažus so]us aiz viņa.

Noteiktā brīdi tvaika šņākoņa liecināja, ka releji paveikuši savu. Krūgers p,aliita stāvam uz vietas, ka­mēr Dars atgriezās pie viņa. Šņākoņa beidzās; bija skaidrs, ka vārstu iedarbinājis Dara svars. Gandrīz pilnīgi tumšajā ejā bija grūti pārliecināties, kur īsti atrodas plāksne, kas iedarbina'vārstu. Dars virzījās uz priekšu un atpakaļ, atrada jutīgā posma malu ar precizitāti līdz collai un tad teica ceļabiedram:

— Nils, ja tu izietu ārā un sameklētu dažāda sma­guma akmeņus, mēs varētu uzzināt, cik jutīga tā bū­šana īsti ir. Es palikšu un paturēšu acīs vajadzīgo vietu.

— Tā būs pareizi!

Krūgers saprata, kas mazajam padomā, un paklau­sīja bez piebildēm un jautājumiem. Pēc piecām mi­nūtēm viņš bija atpakaļ ar klēpi lavas akmeņu, kuru kopējais svars apmēram atbilda Dara piecdesmit pie­cām mārciņām, un abi sāka tos citu pēc cita velt pāri liktenīgajai līnijai. Dažas minūtes šņākoņa un klu­sums pamīšus liecināja, ka vārstu patiešām iedarbina smagums; pietika ar aptuveni piecpadsmit mārciņām jebkurā vietā visā ejas platumā vismaz desmit pēdu garā posmā. Kā likās, svara novietošana izklaidus nedeva nekāda labuma: tiklīdz akmeņu kopējais svars sasniedza piecpadsmit mārciņu, izplūda tvaiks.

Kad viņi bija nonākuši pie šāda slēdziena, Dars norādīja:

— Mēs tomēr varam uztaisīt tiltu pāri šai vietai.

— Tas tik būs darbiņš! — Krūgers visai pesimis­tiski atsaucās. — Ar mūsu diviem nažiem būs krietna drāšana.

— Ja tu vari izdomāt ko citu, es ar prieku to iz­mēģināšu. Ja ne, ķersimies pie darba!

Kā bieži bija noticis, arī šoreiz Dara vārdi šķita tik saprātīgi, ka nebija, ko .piebilst, un viņi atgriezās saules gaismā sameklēt materiālus.

Par nelaimi, sava taisnība bija arī Krūgeram. Vi­ņiem bija divi naži, un neviens no tiem nebija se­višķi masīvs. Koki uz Abiormenas atšķīrās cits no cita, tāpat kā uz jebkuras planētas, tomēr , neviens nebija tik mīksts, lai to nogāztu ar kabatas nazi pusstundā vai pat dienā. Draugi cerēja-atrast kādu pietiekami resnu stumbru, kas spētu viņus noturēt, sevišķi neieliecoties, tomēr būtu tik tievs, ka to varētu nocirst un aiznest. Birzite krāterī nebija sevišķi liela, un vajadzēja samierināties ar visai pieticīgu vēlmju piepildījumu; neviens no abiem neatcerējās, ka pirmī­tējā apskatē būtu pamanījis piemērotu stumbru, kaut gan, protams, tai laikā viņus bija nodarbinājušas ci­tas problēmas.

Klīstot pa krātera dibenu, Krūgers vēl šaubījās. Viņš nebija slinkāks par jebkuru parastu cilvēku, to­mēr viņu nemaz nevilināja izredzes mesties ar nazi virsū kaut vai collas sešas resnam stumbram. Šādas situācijas varbūt vainojamas vairumā atklājumu un izgudrojumu, kuri veikti pēdējos pusotra miljona ga­dos, tāpēc nebija nekas pārsteidzošs, ka Nilsam, mek­lējot koku, prātā bija citas domas.

Nebija arī nekas pārsteidzošs, ka daži viņa sma­dzenēs pa plauktiņiem saliktie fakti pēkšņi pārvieto­jās uz vienu vienīgu — šķiet, visas idejas parasti dzimst tieši tā.

— Pasaki, Dar, — viņš piepeši jautāja, — kur gan rodas šis tvaiks, ja pilsēta ir pamesta un elektrosta­cija acīmredzot nedarbojas? Es saprotu, ka tādas vienkāršas ierīces kā svira un vārsts ilgi var sagla­bāties nebojātas, bet no kurienes varētu rasties ener­ģija?

— Visapkart ir daudz tvaika, — norādīja Dars. — Vai viņi nebūtu varējuši ierakties tik dziļi pazemē, lai piekļūtu tai pašai ugunij, kas liek darboties vulkā­nam un sakarsē ūdeni ciematā?

Krūgera seja mazliet apmācās, aptverot, ka viņam pašam būtu vajadzējis to iedomāties.

— Vienalga, — viņš teica, — man šķiet, tur va­rētu būt tikai noteikts daudzums tvaika. Kāpēc mēs nevarētu uz jutīgā grīdas posma atstāt dažus ak­meņus un pagaidīt, kamēr tvaiks izbeidzas?

— Nu jau gan labu brīdi strūkla ir tikusi palaista un atkal apturēta, tomēr nav ne zīmes, ka tvaika kļūtu mazāk. Tomēr, manuprāt, tas varētu arī būt iespējams. Katrā ziņā, ja noliksim tur kādu sma­gumu, vairāk laika tērēt mums nevajadzēs un mēs varēsim atgriezties pie darba. Darīsim tā!

— Tur mēs abi neesam vajadzīgi. Būšu tūlīt at­pakaļ.

Atgriezies tunelī, Krūgers pavēla vienu no pames­tajiem akmeņiem uz lamatu pusi, līdz izdzirda, ka tas nokļuvis pietiekami tālu; un nepagāja ne divas minū­tes, kad viņš bija atkal atpakaļ pie Dara.

Tā bija īsta likteņa ironija, ka ^vienīgais viņu nolū­kiem šķietami noderīgais koks atradās tik tālu no tu­neļa, cik vien bija iespējams. Tā kā no gaušanās nekāda labuma nebūtu, abi ķērās pie darba ar saviem mazajiem asmenīšiem. Koksne bija mīkstāka nekā priedei, bet pat tad vajadzēja ilgu laiku, lai dabūtu pušu koka septiņas collas resno stumbru. Vairākas reizes viņi atpūtās un vienreiz pārtrauca darbu, lai kaut ko nomedītu un paēstu, iekams koks bija dabūts gar zemi.

Sā koka zari bija sakārtoti tā, ka tas drusku līdzi­nājās daudzkārtainam lietussargam, un starp atse­višķajām zaru kārtām bija četru piecu pēdu atsta­tums. Viņi* nolēma atstāt dažus resgalim un dažus tievgalim tuvākos zarus, lai tie noderētu par «kājām» vidusdaļas un «tilta» lietotāju noturēšanai virs ze­mes. Krūgers nejustos pārsteigts, ja šis darbs būtu prasījis veselu gadu, bet viņu apņēmība un pieaugošā veiklība deva augļus — pagāja tikai dažas Zemes dienas un stumbrs jau bija sagatavots ievilkšanai tu­nelī. Visu šo laiku tvaika gaudoņa nebija mitēju­sies — nevajadzēja nemaz iet uz tuneli, lai pārbau­dītu sprauslas darbību. Ja arī skaņa varbūt kļuva klusāka, tad gan tikai pamazām, tā ka strādājot ne viens, ne otrs to nepamanīja, un vienīgi pēkšņi iestā­jies pilnīgs klusums spēja piesaistīt viņu uzmanību.

Tas notika tieši mirklī, kad viņi sāka vilkt baļķi uz tuneli. Kādu brīdi svelpjošās rūkoņas atbalss vēl klīda pa krāteri, tad kļuva pavisam kluss. Dars un Krūgers saskatījās un, ne vārda nepārmijuši, skrie­šus metās uz tuneļa ieeju.

Par spīti īsākajām kājām, Dars sasniedza to pir­mais; pamežs bija pietiekami rets, lai Dars tiktu tam cauri diezgan viegli, turpretim Krūgeram ceļš bija jāizcīna. Tuneļa grīda bija mitra no gandrīz verdoša ūdens strūkliņām, kas acīmredzot, tvaikam konden­sējoties uz sienām un griestiem, bija satecējušas aiz­ritējušajās pārdesmit' stundās. Gaiss tunelī bija el­pojams vienīgi caurvēja dēļ, kurš vilka no -bedres; virmojošajā miglā varēja redzēt tikai dažus jardus tālu, Gaisa strāva vilka miglas priekškaru sev līdzi, un viņi soli pa solim devās uz priekšu un drīz sa­sniedza netālu no grīdas bīstamās plāksnes atstāto akmeņu kaudzi.

— Mirkli pastāvēsim un paskatīsimies, vai uz plāk­snes uzliktais akmens vēl ir savā vietā; varbūt tvaika strūkla to aizskalojusi — tas nebija sevišķi smags.

Dars pie sevis nodomāja, ka piecpadsmit mārciņu smagu akmeni nu gan nevarētu izkustināt no vietas tikai tvaika strūkliņas tunelī, tur būtu vajadzējis ko vairāk, tomēr apstājās. Pietika ar pāris mirkļiem, lai redzētu, ka akmens vēl aizvien ir savā vietā; acīm­redzot vārsts ari tagad bija vaļā, un strūklu tātad bija apturējis kas cits. Mazliet nedroši Krūgers pār­vietoja savu svaru uz priekšu, kamēr atradās blakus akmenim. Nekas nenotika, un kādu bridi ceļabiedri domīgi raudzījās viens uz otru. Abiem prātā bija viena un tā pati iespēja.

Neviens no abiem nezināja neko sīkāk par tvaika vārsta vadības sistēmu. Iespējams, ka bija vairāki drošinātāji tā aizvēršanai pirms visa tvaika krā­juma izsīkšanas un tos varbūt bloķē vēl citi releji. Bažas radīja tas, ka šīs sistēmas radītāji nebija cil­vēki un, kā varēja spriest, nebija arī Dara rases pie­derīgie; nebija iespējams uzminēt, kādu konstrukciju viņi būtu varējuši uzskatīt par vissaprātīgāko.

— Man šķiet, to var pārbaudīt tikai vienā veidā, Dar. Labāk būs, ja ļausi man iet pirmajam; es var­būt izturēšu nelielu tvaika devu, ja viss sāksies no jauna, bet, spriežot pēc tavu skolotāju stāstītā, nevar paredzēt, ko tvaiks varētu nodarīt tev.

— Tā ir, tomēr es sveru mazāk. Varbūt būtu labāk, ja es ietu pirmais?

—- Kāds no tā labums? Ja arī tev izdosies tikt pāri, mēs tomēr nezināsim, kā būs ar mani. Esi tikai ga­tavs zibens ātrumā sekot man, ja man veiksies!

Dars ilgāk nestrīdējās, bet palīdzēja lielajam ceļa­biedram pārliecināties, vai viņa nelielais ekipējums ir labi nostiprināts — nevienam no abiem nebija nekā­das vēlēšanās atgriezties pēc kaut kā, kas varētu pa ccjam nokrist. Kad tas bija izdarīts, Krūgers vairs netērēja laiku; viņš metās uz priekšu pa tuneli, cik ātri vien spēja.

Dars palika vērojam, līdz bija drošs, ka jauneklis jau noteikti ir garām tvaika strūklām; tad viņš se­koja. Dars panāca Krūgeru pie izejas no tuneļa, to­mēr ne viens, ne otrs neapstājās, iekāms nebija tikuši laukā no ēkas, kurā sākās tunelis. Aiz viņiem jopro­jām valdīja klusums, un Krūgers, stāvēdams un ieklausīdamies, pamazām sāka elpot mierīgāk.

— Es domāju, nu mums pietiek, — viņš beidzot sacīja. — Ko mēs tagad darīsim? Par kādu pusgadu esam nokavējuši sarunu ar Skolotāju ciematā; vai, tavuprāt, mums izdosies viņu pārliecināt, ka nokavē­jāmies nejauši, un viņš būs ar mieru atdot tavas grāmatas?

Dars bridi pārlika. Pat viņu jau bija mazliet nogur­dinājušas mūžīgās atrunas, tiklīdz viņš prasīja atpa­kaļ savu īpašumu, un Krūgera jautājums bija trāpī­jis vārīgā vietā. Dars bija pietiekami godprātīgs, lai pats sev atzītos, ka viņu nokavēšanās nebija gluži! nejauša — viņiem būtu bijis jādodas atceļā uz cie­matu jau labu laiku pirms iekļūšanas krāterī ierīko­tajās lamatās.

— Brīnos, kāpēc efemata iedzīvotāji vēl nav klāt, — viņš pēkšņi iesaucās. — Viņi zināja, kur mēs esam, un noteikti būtu varējuši mūs atrast arī šoreiz.

— pamatots jautājums, uz kuru nespēju tūlīt at­bildēt. Tvaiks nevarētu viņus atbaidīt, viņi ir piera­duši pie geizeriem.

— Vai tu domā — viņi varbūt zināja, ka mēs esam iekrituši lamatās, un mīļuprāt atstāja mūs tajās? Meklētāju grupa pa lielu gabalu būtu dzirdējusi tvaika šņākoņu un mūs atrastu, gluži vienkārši pa­skatoties lejā pāri krātera malai.

— Tā pilnīgi varētu būt, tikai izkļūšana no lama­tām ir pārāk viegla, lai viņiem ienāktu prātā, ka mēs esam tajās iekrituši uz mūžīgiem laikiem. Bet, ja tā, tad vēl aizvien visapkārt vajadzētu būt sargiem, kuri mūs būtu .notvēruši, kad nācām laukā.

— Varbūt bija viens vienīgs sargs, kuram neiešā- vās prātā, ka troksnim varētu būt kāda nozīme; viņi varbūt ir pārliecināti, ka tvaika krājums ir neizsīk­stošs; es pats noteikti būtu tā domājis. Tādā gadī­jumā viņš varbūt ir devies pēc pastiprinājuma. Esmu apbruņots, un viņš droši vien neuzskatīja par savu pienākumu sagūstīt mūs viens pats.

— Šo pieņēmumu mēs nevaram pārbaudīt — ja nu vienīgi mēs šeit gaidītu, vai neparādās kareivji. Vai mums tas būtu jādara?

— Laikam gan ne. — Dars vēl aizvien atbildēja mazliet negribīgi'. — Varbūt tev jau sākumā bija tais­nība. Mēs esam vienīgi izniekojuši laiku, un man at­licis vairs tikai sešpadsmit gadu. Labāk sāksim ceļo­jumu uz Ledus Cietoksni vēlreiz un cerēsim, ka paspēsim atgriezties šurp ar palīgiem laikus, lai at­dabūtu grāmatas.

— Tas man ir pa prātam, es jau no sākta gala to vien gribēju. Nevarētu teikt, ka šī pirts ar laiku būtu kļuvusi man tīkamāka; varu vai apzvērēt, ka no gada gadā kļūst arvien karstāks. Dosimies ceļā, tur­klāt ar skubu!

Viņi neapmierinājās ar vārdiem vien un bez lfekām runām atstāja kalnu un pilsētu aiz sevis.

Pa jūras krastu iešana bija ma-zliet vieglāka. Lie­daga smiltis parasti bija stingri noblietējušās, kaut ari pati smilšu josla bija šaura — Abiormenai nav pietiekami liela pavadoņa, lai rastos kaut cik manāms paisums un bēgums, un tik tuvu polam pat Tīras iz­raisītās plūdmaiņas ir neievērojamas. Krūgers maz­liet šaubījās, vai ir pareizi doties pa ceļu, uz kura viņi atstāj tik skaidras pēdas, bet Dars aizrādīja, ka kopš sagūstīšanas viņi ir izpļāpājuši pietiekami daudz, lai varbūtējie sekotāji tāpat zinātu īsto vir­zienu. Bēgļiem šai gadījumā varēja līdzēt ātrums un tikai ātrums.

Mežā bija daudz dzīvnieku, tie visu laiku nāca ari uz krastmalu un, kā šķita, neviens sevišķi nebaidījās no ceļiniekiem. Šad tad Dara šaujamstops apgādāja viņus ar pusdienām, kas uz vietas tika sadalītas un tāpat ejot apēstas; kad viņiem bija nepieciešams at­pūsties, viņi apmetnes vietā arī paēda.

Vienu vai divas reizes patālu zemes iekšienē pa- rēgojās vulkānu konusi; tikai viens no tiem aizkavēja viņu ceļojumu. Abiem vajadzēja ziedot pāris stundu, lai pārvarētu kādreiz jūrā saplūdušās lavas lauku.

Parasti viņi varēja pārredzēt liedagu jūdzēm tālu sev aizmugurē, un bieži jo bieži viena Dara acs bija vērsta šai virzienā, bet nekad viņš neredzēja neko citu kā tikai savvaļas dzīvniekus, kas pa lielākai da­ļai nelikās ne zinis gar ceļotājiem.

Ceļojums kļuva par vienmuļīgu virzīšanos uz priekšu sutīgā karstumā vai nepatīkamā siltā lietū.

Sad tad Krūgers izpeldējās jūrā; kaut arī ūdens bija silts, pēc peldes viņš tomēr jutās svaigāks un tāpēc domāja, ka ir vērts riskēt. Viņš peldējās tikai tais rei­zēs, kad Dars gribēja atpūsties, jo abiormenietis ne­peldējās un, kā likās, domāja vienīgi par laiku, kuru viņi patērē ceļojumam.

Viņiem nekā nebija iespējams precīzi noteikt noieto attālumu, pat Dars nevarēja iedomāties, kad īsti kļūs redzamas viņu meklētās salas; beigu beigās tās to­mēr parādījās. Ieraudzījis pie apvāršņa pirmos nelie­los pauguriņus, Dars izdvesa atvieglojuma nopūtu.

— Vēl piecpadsmit gadu, ko iet. Mēs paspēsim.

Viņa pārliecība varbūt nebija īsti vietā, taču Krū­gera neziņa par redzēto karšu mērogu neļāva viņam apjēgt, ka salu virkne, pa kuru Dars gribēja,doties tālāk, stiepjas astoņsimt jūdžu pāri okeānam un gan­drīz tikpat liels attālums vēl šķir pretējo krastu no viņu ccļk a mērķa ledus cepurē. Nilss pieņēma, ka abiormenieša aprēķins ir pareizs, un gandrīz nomie­rinājās.

— Kā mēs tiksim pāri jūrai? — viņš tikai apjau­tājās.

— Mēs peldēsim.

Un Dars Langs Āns tieši tā arī domāja.

Krūgers raizējās, un ar laiku viņa bažas vēl pie­auga. Kļuva skaidrs, ka Dars nodomājis doties ceļā ar plostu — vienīgo ar viņu darbarīkiem uzbūvējamo pārvietošanās līdzekli; šīs izredzes nebūt neieprieci­nāja jaunekli, kaut arī viņš nezināja, cik liels attā­lums viņiem būs jāpārvar. Viņiem nebija nekāda ma­teriāla buru pagatavošanai, un, kad Krūgers par tām ieminējās un mēģināja Daram ieskaidrot, kas tās ir, planierists paziņoja, ka tikpat visu laiku pūtīšot pret­vējš. Viņiem būšot jāairē.

— Vai vējš nekad negrozās? — Krūgers izbijies vaicāja, vērtēdams, cik daudz muskuļu spēka būs jā­patērē, airējot smago un neveiklo plostu, kura ap­veids okeāna krastā kjuva aizvien apjaušamāks.

— Nekad tā, ka tam būtu kāda nozīme.

— Bet kā tu to zini?

— Es visu mūžu esmu lidojis pa šo trasi, un pla­nieri nespēj vadīt neviens, kas nezina, ko dara gaisa strāvas.

— Vai tu neteici, ka pāri šo salu virknei jūsu pla­nieri kursē uz Ledus Cietoksni? — Krūgers pēkšņi jautāja.

— Jā, tie, kas lido no Kvarras.

— Kāpēc tad mēs nevienu neesam redzējuši?

— Tu tikai neesi skatījies uz augšu. Kopš mēs esam šeit, esmu redzējis jau trīs. Ja tev acis būtu galvai sānos un mazliet izvirzītas …

— Liec mieru maniem redzes trūkumiem! Kāpēc tu nedevi viņiem nekādu signālu?

— Kā?'

— Kad es tevi atradu, tu grasījies ar savas jostas sprādzēm atstarot saules gaismu; mēs varētu arī iekurt ugunskuru.

— Tava uguns radīšanas ierīce palika glabāšanā pie draugiem, kurus pametām, un, pat ja mēs sakurtu ugunskuru — tev tagad vajadzētu gan to saprast —, neviens no maniem ciltsbrāļiem tam netuvotos. Ja lidotājs ieraudzīs dūmus, viņš no tiem izvairīsies un droši vien ziņos par jaunu vulkāniskās aktivitātes centru.

— Bet kā ar gaismas atstarošanu? Tavas sprādzes vēl ir spožas!

— Kā gan var nomērķēt ar spoguli atstarotas gaismas kūlj? Kad tu mani atradi, es šo metodi lie­toju tikai tāpēc, ka toreiz tā bija vienīgā iespēja; ja tu nebūtu uzradies, es būtu iau miris, kā patiešām būšu miris pēc nepilniem piecpadsmit gadiem.

— Vai tu nevarētu ieraudzīt sprādzes atstarotu gaismas kūli?

— Nē, reiz es redzēju tik ideāli plakanu spo­guli, ka tā atstarotais saules gaismas stars bija sa­manāms pat vieglā dūmakā, bet manas sprādzes tam neder.

— Ja tās izkliedē staru kūli, tad jo vieglāk būs to novirzīt vajadzīgajā virzienā. Kāpēc tu vismaz ne­pamēģini?

— Manuprāt, tā būtu tikai lieka laika tērēšana; ja tu vari iedomāties veidu, kā pietiekami precīzi notē­mēt starus, vari jau to izmēģināt, kad parādīsies kāds planieris.

— Lūdzu, iedod sprādzes man.

Dars izpildīja Nilsa lūgumu tā, it kā censtos iztapt visai tiepīgam bērnam. Krūgers rūpīgi pārbaudīja metāla plāksnītes. Četrstūrainajām, collas divas pla­tajām un collas četras garajām sprādzēm bija daudz gludāka virsma, nekā Nilss pēc Dara vārdiem bija cerējis. Katrai sprādzei bija divas kvadrātcollu lie­las spraugas ādas siksnas caurvēršanai un posmā starp spraugām apaļš caurumiņš mēlītes nostiprinā­šanai. Pabeidzis apskati, smaidā atplaukušais Krū­gers atdeva sprādzes atkal Daram un bez īpašiem komentāriem noteica:

— Es pieņemu tavu piedāvājumu. Kad parādās kāds planieris un es pats to nepamanu, pasaki man!

Dars atgriezās pie darba, maz interesēdamies par Krūgera ideju, lai kāda ari tā būtu, tomēr paklausīgi ļāva vienai acij klīst gar apvārsni. Viņu mazliet aiz­vainoja, ka Krūgers tagad pastāvīgi atgāza galvu un arī skatījās gaisā, tomēr viņš bija pietiekami god­prātīgs, lai atzītu, ka nabaga radījums jau citādi ne­maz nevar. Vēl vairāk Dars apvainojās, kad izrādī­jās, ka Krūgers pirmais pamanījis tuvojošos planieri, tomēr ar interesi vēroja, kā jauneklis gatavojas lie­tot sprādzes signalizēšanai.

Krūgers bija pacēlis sprādzi pie vienas no savām mazajām acīm, kura, domājams, lūkojās uz tuvojo­šos planieri pa caurumiņu sprādzes centrā. Dars ne­saprata, kā tas varētu palīdzēt notēmēt atstaroto gaismas kūli. Viņš tikai redzēja caur to pašu cauru­miņu krītošās gaismas laukumiņu uz Krūgera sejas, taču nevarēja zināt, ka jauneklis pavērsis sprādzi tā, lai gaismas laukumiņš uz viņa sejas attēla sprādzes otrā pusē sakristu ar caurumiņu, pa kuru saskatāms planieris. Cenzdamies nepakustēties, Nilss jautāja:

— Vai jūs lietojat gaismas uzliesmojumu sig­nālu — kaut ko tādu, ko planierists noteikti pazītu?

— Nē.

— Tad mums atliek tikai cerēt, ka nemitīgā mir­gošana padarīs viņu ziņkārīgu.

Runājot Krūgers'sāka grozīt spoguli. Kad planiera manevri skaidri'liecināja, ka tā vadītājs ievērojis uzliesmojumus, Dars Langs Ans neslēpa savu pār­steigumu. Krūgers izlikās, ka notikums būtu pavisam ikdienišķs — galu galā, viņš taču vēl bija tik jauns.