Uguns cikls

IX TAKTIKA

Zeme no Alkiones un tās zvaigznāja ir kādus piec­simt gaismas gadus tālu. Galaktisko attālumu mēro­gos tas nav daudz, tā ka jau labu laiku pirms Nilsa Krūgera un Dara Langa Āna sastapšanās pirmie «Alphard» savāktie dati bija aizsnieguši dzimto pla­nētu. Pētniecības kuģis bija savācis spektrometriskus, fotometriskus un stereometriskus datus un vides pa­raugus no kādiem pieciem simtiem punktu kosmosā Sietiņa zvaigznājā, kā arī ieguvis bioloģiskus un me­teoroloģiskus datus par savu duci šā zvaigznāja pla­nētu, tādēļ daļa materiāla bija jāatstāj neizpētīta.

Par spīti tam, planēta, uz kuras, kā domāja, gājis bojā Nilss Krūgers, pievērsa sev uzmanību ļoti ātri. Iegūto datu nepietika, ne lai aprēķinātu planētas or­bītu ap sarkano punduri, kura sistēmā tā acīmredzot iekļāvās, ne arī šīs saules kustību attiecībā pret tu­vējo Alkioni, tomēr kosmisko gāzu miglājā tītās pla­nētas, pundurzvaigznes un tās milzīgā kaimiņa ciešā kopa bija visai ekscentriska parādība gandrīz vai no jebkuras kosmoloģijas teorijas viedokļa. Astrofiziķis, kas bija pirmais uzdūries šiem materiāliem, vēlreiz tos pārskatīja un aicināja talkā kolēģus. Tika izsūtīti informatīvi ziņojumi, kuri astronomu aprindās izrai­sīja dedzīgu vēlēšanos iegūt sīkākas ziņas. Nilss Krū­gers nemaz vēl nebija tik miris, kā pats domāja.

Tomēr jauneklis, pats nebūdams astronoms, neva­rēja iedomāties, ka Abiormenas orbīta, pa kuru tā riņķo ap savu sauli un par kuru viņam tagad bija radies puslīdz skaidrs priekšstats, spēs īpaši ieintere­sēt arī vēl kādu citu. Domas par Zemi viņš bija iz­metis no galvas, turklāt gandrīz pilnīgi, jo bija jā­apsver pavisam kas cits. Nilss paredzēja, ka viņam mūžs būs jānodzīvo uz Abiormenas; viņš bija atradis vienu vienīgu būtni, kuru uzskatīja par savu draugu. Un nu šis draugs paziņo, ka viņu draudzība var vēl ; ilgt tikai nedaudzus Zemes mēnešus, jo pēc tam viņš mirs dabīgā nāvē.

Krūgers šai nāvei neticēja vaj vismaz neticēja, ka tā ir neizbēgama. Dara Langa Ana stāsts par skolo­tājiem bija jauneklī iesējis aizdomas. So lielo radī­jumu izskats tās tikai apstiprināja, un pirmo sarunu ar skolotājiem Nilss sāka nelokāmas apņēmības pilns darīt visu, kas būs viņa spēkos, lai novilcinātu Dara Langa Ana galu, kuru pats Dars uzskatīja par neno­vēršamu. Nilsam pat prātā neienāca pajautāt Da­ram, vai tā izdarīs viņam pakalpojumu.

Nav nekādas iespējas noskaidrot, vai skolotāji, kuri izjautāja Nilsu Krūgeru, juta jaunekļa slepeno naidīgumu; neviens viņiem to nepajautāja atlikušajā īsajā dzīves laikā, un viņi paši neuzskatīja par va­jadzīgu atzīmēt grāmatā tādu sīkumu. Skolotāji ne­likās naidīgi noskaņoti; viņi izturējās pieklājīgi pēc savas izpratnes un atbildēja gandrīz uz tikpat dau­dziem jautājumiem, cik uzstādīja paši. Skolotāji ne­izrādīja ne mazāko pārsteigumu par astronomijas datiem, kurus Krūgers bija spiests pieminēt, paskaid­rojot, no kurienes ieradies; daudzi jautājumi bija tādi paši, kādus bija uzdevis Skolotājs ciematā. Kad sarunās bija' pavērsušās šai virzienā, Nilss pastās­tīja arī, ka^Skolotājs paturējis viņa uguns iegūšanas ierīci. Krūgers bija gatavs aizstāvēt Daru Langu Anu, kurš bija saskāries ar uguni, tomēr šķita, ka

Šis fakts skolotājus neinteresē. Dara atvieglojums par to bija acīm redzams pat Krūgeram.

Skolotāji izrādīja Krūgeram Ledus Cietoksni ļoti sīki — sīkāk, nekā jebkad bija izdevies redzēt Daram Langam Ānam. Alas kalnā bija tikai priekšposteņi; galvenā nometne bija dziļi pazemē jūdzēm tālu zemes iekšienē. Vairāki tuneļi savienoja to ar tādām pašām nolaišanās platformām kā tā, uz kuras tika nolaidies viņu planieris. Pazemē bija bibliotēkas, kurās viņi ieraudzīja pa visu Abiormenu izkaisīto pilsētu piesū­tīto grāmatu kaudzes; šeit grāmatas reģistrēja un sakārtoja nākamajai sadalei. Kad Skolotājam pajau­tāja, kad notiks šī sadale, viņš bez izvairīšanās at­bildēja:

— Nākamā dzīve sāksies apmēram četrsimt gadu pēc šīs dzīves beigām. Tad desmit gadu laikā pilsē­tās atkal atgriezīsies jauni iedzīvotāji un sāksies to izglītošana.

— Tātad jūs esat jau sākuši atstāt pilsētas. Vai visi jūsējie ierodas nomirt šeit?

— Nē. Mēs nepametam savas pilsētas; tās ir ap­dzīvotas līdz pašām beigām.

— Bet tā, ko atradām mēs ar Daru Langu Anu, bija pamesta!

— Tā nav mūsu pilsēta. Ne tās kaimiņos esošā cie­mata iedzīvotāji, ne arī skolotāji nav mūsējie.

— Vai jūs zinājāt, ka šāda pilsēta ir?

— Sevišķi noteiktu ziņu mums nebija, kaut arī šie skolotāji mums nav pilnīgi sveši. Mēs vēl neesam iz­lēmuši, kā šai gadījumā rīkoties.

Iejaucās Dars:

— Mums gluži vienkārši jādodas atpakaļ pietie­kami lielā skaitā un jāatņem grāmatas; un es esmu

pārliecināts, ka jūs gribat dabūt arī Nilsa uguns iegūšanas riku, lai gan uguns mums nav vajadzīga. Arī tās ir zināšanas, kurām jānokļūst bibliotēkā.

Skolotājs piekrītoši pamāja ar roku.

— Savā ziņā tev taisnība. Tomēr es stipri šaubos, vai mēs varēsim viņus piespiest to visu atdot. Vai! tu neteici, ka grāmatas tika atstātas pie patvēruma starp karstā ūdens avotiem?

— Jā, bet tur taču nevar glabāt grāmatas!

— Es par to neesmu tik pārliecināts kā tu. Katrā ziņā, ja, kā tu iesaki, mēs viņiem uzbruktu, viņiem pietiktu gan laika, gan, iespējams, arī vēlēšanās tās noslēpt citur.

— Bet vai mēs nevaram piespiest viņus mums pa­teikt, kur? — jautāja Krūgers. — Ja mēs to vietu ieņemtu, mēs varētu kaulēties ar viņiem — viņu dzī­vības pret mūsu īpašumu.

Kādu brīdi skolotājs cieši skatījās uz jaunekli ar abam acīm reizē.

— Man liekas, ka viņu nogalināšanai es nevaru piekrist, — viņš beidzot sacīja.

Krūgeram sametās mazliet neērti no skolotāja ciešā skatiena.

— Nu, bet viņiem jau nebūtu jāzina, ka īstenībā netaisāmies viņus nogalināt, — Nilss diezgan ne­pārliecinoši nomurmināja.

— Bet, ja nu šie priekšmeti vēl ir pie skolotājiem, kāda jēga draudēt ciemata iedzīvotājiem?

— Vai tad mēs nesagūstīsim arī skolotājus?

— Šaubos.

Krūgeram nemanīts paslīdēja garām šīs atbildes strupais tonis.

— Pat ja mēs nesagūstītu skolotājus, vai tad viņu audzēkņi viņiem nerūpētu tik daudz, lai to glābšanai viņi atdotu mūsu īpašumu?

— Varbūt. — Skolotājs brīdi klusēja. — Pilnīgi iespējams, ka… tā arī notiktu… Dažas no tavām idejām man nepavisam nepatīk, tomēr jāatzīst — ta­jās ir kāds vērtīgs kodols. Mums nemaz nebūtu jā­draud, ka kādu nogalināsim; pietiktu tikai aizvest cieminiekus vai, pareizāk, piedraudēt, ka to darīsim. Man tas jāapspriež ar citiem skolotājiem. Ja vēlies, paliec un apskati bibliotēku, bet man šķiet, tu gribēsi būt jau atpakaļ priekšpostenī, kad lēmums tiks pie­ņemts.

Krūgers jau bija redzējis visu, ko gribēja, — gan grāmatu novietošanu, gan pašus bibliotekārus, kuri pēc auguma vairāk līdzinājās Daram nekā sko­lotājiem, — tāpēc izteica velēšanos atgriezties virs­zemē. Dars Langs Ans devās viņam līdzi, un abi sāka garo gājienu uz augšu pa tuneli. Ar to pietika, lai Krūgeram nesaltu, kaut gan temperatūra bija tikai kādi četrdesmit pieci grādi pēc Fārenheita. Pa ceļam viņš prātoja, kāpēc gan vajadzīgs šāds patvērums — virs galvas atradās pusjūdze klints un vairāk nekā trīs jūdzes ledus, kā bija teikuši skolotāji. Vēl pār- steidzošāk bija, ka visu to uzbūvējušas būtnes, kuru rīcībā, kā šķiet, ir tikai visvienkāršākie darbarīki. Tomēr nebija šaubu, ka, pirmo reizi ierodoties šeit, tām ir bijuši piemēroti darbarīki; tagad Krūgers bija pārliecināts, ka katastrofai, kuras rezultātā Dara rase strandējusi uz Abiormenas, vajadzētu būt noti­kušai pirms vairākām paaudzēm. Kaut vai tāpēc vien, ka uz planētas acīmredzot bija vairāk iedzīvotāju, nekā spētu uzņemt viens pats kosmosa kuģis.

Skolotāji krietni ilgi apsprieda Krūgera priekšliku­mus, un jauneklis šo laiku veltīja gan pazemes, gan virszemes apskatei.

Ārā temperatūra bija ap nulli, kā jau sagaidāms vietā, kur tik daudz ledus. Krūgers nevarēja palikt laukā ilgi, jo savā laikā bija izvēlējies kombinezonu tā, lai tajā būtu pēc iespējas vēsi. Par laimi, sintē­tiskais materiāls, no kura apģērbs bija pagatavots, nelaida cauri vēju, un, cieši savilcis to ap plaukstu locītavām, potītēm un kaklu, jauneklis bija mazliet pasargāts no aukstuma. Dars Langs Ans, kas pava­dīja viņu gandrīz visos gājienos pa virszemi, likās tikpat nejūtīgs pret aukstumu kā agrāk pret kar­stumu.

Reiz Krūgers palika ārā visai ilgi, bet tas nenotika gluži no laba prāta. Viņš bija izgājis viens un, at­griezies pēc pusstundas ilga klejojuma, nobridies pa sniega kupenām un bīstamiem ledus vižņiem, atrada durvis aizslēgtas. Aizejot viņš nebija pārbaudījis, kāda tipa atslēga tām pierīkota, un jādomā, ka tā bija patentatslēga. Lai cik ilgi un stipri Nilss arī dauzījās pie durvīm, neviens tam nepievērsa uzma­nību, jo durvis atradās vismaz ceturtdaļjūdzi no šā līmeņa galvenās ejas, un beidzot Krūgeram vaja­dzēja doties apkārt kalnam uz planieru palaišanas platformu. To viņš sasniedza pusdzīvs un pēc šā notikuma vienmēr ļoti uzmanījās ar durvīm.

Sad tad viņam misējās pat iekšā. Reiz viņš gan­drīz nosmaka pārtikas noliktavas apcirknī, kuru ap­skatīja; citreiz par mata tiesu paglābās no iekrišanas kādā lūkā, kas, kā vēlāk noskaidrojās, bija slīpa at­kritumu tekne. Pēc tam viņš uzzināja, ka tā beidzas šaurā aizā, kas bija pilna ar izkusušā sniega ūdeni, kurš parasti aiznes projām atkritumus. Viņš vairs nekur negāja viens. Nilss neapšaubāmi jutās atvieg­lots, kad apspriede beidzās un uzbrukuma plāns bija pieņemts.

Nilsam tas šķita samērā atjautīgs. Viņam ar Daru planieri bija jāatgriežas uz pilsētu un vispirms jā­riņķo virs ciemata, līdz rodas pārliecība, ka viņi ieraudzīti. Pa to laiku lielai strēlnieku vienībai jāno­laižas otrā pusē pilsētai, pietiekami tālu, lai paliktu nemanīta, un jāieiet pilsētā. Abām grupām jāsasto­pas Dara izvēlētā vietā, kuru viņš atzīmēja pēc savas fotogrāfiskās atmiņas uzskicētajā kartē.

Domājams, ka ciemata iedzīvotāji atkal sūtīs sa­vus karotājus sagūstīt iebrucējus. Dars un Krūgers šo grupu aizvilinās uz laukumu, kur apkārtējās ēkās būs paslēpušies strēlnieki no ledus cepures. Iespē­dams, ka abus pievilinātājus saņems gūstā vai pat uz vietas nogalinās, bet, tā kā Dars nelikās par to ne zinis, Krūgers uzskatīja par labāku neizrādīt sa­vas jūtas.

šoreiz Nilss pārbaudīja, vai lielajā planierī iekrauj arī pārtiku un ūdeni, kaut gan Dars domāja, ka šā­dam ceļojumam tas neesot nepieciešams.

Protams, atgriešanās tropos Krūgeru iepriecināja tikai uz īsu brīdi. Pabijis neilgu laiku mitrajā un karstajā gaisā sev nepiemērotajā okeāna pusē, viņš atskārta, ka ar skumjām atceras vējus uz ledus ce­pures, gluži cilvēciski aizmirsdams, ka reiz šie paši vēji viņu gandrīz vai noveda nāvē. Grūti iedomāties, kā īsti būtu reaģējis Dars Langs Āns, ja būtu zinājis drauga domas. Tā kā Krūgers tās rūpīgi slēpa, pilots varēja visu uzmanību pievērst saviem pienākumiem.

Vulkānu konusi tika atrasti bez grūtībām. Vairums planieru bija jau nolaidušies liedagā pāris jūdžu no kalniem; tāpat kā pagājušajā reizē, vieglākie planieri bija lidojuši ātrāk. Dars un Krūgers redzēja, kā to apkalpes lejā pulcējas gājienam uz pilsētu, un no­lēma palikt gaisā vēl mazliet ilgāk, lai būtu pilnīgi pārliecināti, ka strēlniekiem pietiks laika ieņemt pozī­cijas.

Aizlidojuši gar krastu garām vulkāniem, viņi riņ­ķoja gaisā, pūloties saskatīt savu sagūstītāju cie­matu.

Izrādījās, ka koki itin labi noslēpj būdas, toties gei- zeru rajons bija diezgan viegli atrodams. No tiem plūstošais karstums radīja lielisku augšupnesošu gaisa strāvu, kurā Dars riņķoja vairākas minūtes, un abi sīki izpētīja rajonu, tomēr nemanīja tajā nekādas dzīvības zīmes. Beidzot Dars aizvadīja planieri at­pakaļ pie vulkāniem un nosēdināja liedagā tik tuvu pie pilsētas, cik vien varēja.

Pilsētā viņi iegāja kājām, skaidri apzinādamies, ka atstāj liedaga smiltīs labi saskatāmas pēdas, tomēr neuztraukdamies par to. Vismaz Dars Langs Āns ne­raizējās; Krūgers sāka prātot, vai viņi šai pasākumā nekļūst par daudz pārdroši. Viņš to pateica draugam, kuru šāda doma pilnīgi pārsteidza.

— Manuprāt, mums nav daudz jābažījas, — Dars beidzot atbildēja. — Viņi redzēs, ka esam nolaidu­šies liedagā; mēs, protams, nevarējām nosēdināt pla­nieri džungjos, un pa smiltīm citādi nemaz nav iespē­jams pārvietoties, kā tikai atstājot pēdas. Pilsētā mēs nekritīsim acīs.

— Labi, labi, tā jau laikam ir.

Krūgeram sāka rasties aizdomas, ka Dara Langa

Ana ciltsbrāļiem ir visai niecīga pieredze militāros pasākumos. Tomēr, ja viņiem uzsmaidīs laime, la­matās ievilināmie cieminieki varbūt izrādīsies tikpat vientiesīgi; pašlaik cits nekas vairs nebija darāms.

Pilsēta bija tikpat klusa kā pagājušo reizi. Ielu seguma iedobēs pēc nesenās lietus gāzes bija sakrā­jušās peļķes. Lāgiem no tām nevarēja izvairīties — bija vien jābrien pāri, un tad viņu pēdas iezīmēja ceļu uz laukumu, kurā strēlniekiem vajadzēja viņus sagaidīt. Krūgeru mazliet uztrauca jautājums, cik ilgi mitruma piesātinātais gaiss ļaus saglabāties pēdu nospiedumiem, bet šķita, ka Daram tas pat prātā neienāca.

Par spīti ilgajam gaisā pavadītajam laikam, no­runāto vietu viņi sasniedza pirmie. Kad beidzot iera­dās strēlnieki, tiem vēl bija jātērē laiks, novietojoties slēpņos. Kad arī tas bija veikts, Daram un Krūgeram neatlika nekas cits kā vēlreiz izpētīt ēkas.

— Nespēju iedomāties, ka mēs varētu atrast vēl ko sevišķi interesantu, — jauneklis piezīmēja. — Mēs esam jau bijuši gandrīz visās tuvējās celtnēs. Mums vajadzēja izvēlēties citu, mazāk rūpīgi izpētītu ra­jonu.

— Tad es nevarētu būt drošs, ka mājas noder par slēpni, — Dars norādīja. — Tu zini, ka es varu vadī­ties tikai pēc atmiņas.

— Liekas gan, ka tā ir. Nu, ieiesim šeit un paska­tīsimies, kas te redzams!

Krūgers pirmais iegāja tuvākajā celtnē, un viņi rīkojās tāpat kā agrāk. Kā jau abi bija paredzējuši, ēkas virszemes daļā nekā jauna nebija, bet, jau iedo­mājoties vien par pazemi, viņi juta gluži saprotamu nepatiku.

Aizritēja stundas. Bieži jo bieži Dars Langs Āns iegriezās ēkā, kurā bija paslēpies strēlnieku vadonis, lai pārrunātu notikumu gaitu, kaut gan, tā kā nekas nenotika, lāgā nebija arī nekā apspriežama. Krūgers beidzot atklāti pateica, ka ciemata iedzīvotāji vai arī viņu skolotāji droši vien ir uzminējuši viņu nodomu un tagad atliek vienīgi ar visu strēlnieku grupu do­ties tieši uz ciematu. Sāda ideja, kā liekas, nopietni satrauca viņa biedrus — tā nesaskanēja ar skolotāju instrukcijām.

— Kādu laiku mums vēl noteikti jānogaida, — Tens Lī Bars, vienības komandieris, pastāvēja pie sava.

— Bet cik daudz laika jums vēl atlicis? — Krūgers asi attrauca. — Šķiet, man tas nav tik svarīgi, kaut gan arī es vēlētos nokļūt viņpus okeānam, pirms pē­dējais jūsu planieris paliks uz zemes, tādēļ ka nebūs vairs neviena pilota, bet, ja jūs neatgūsit savas grā­matas drīz, tad neredzēsit tās vairs nekad, un arī jūsu skolotāju iekārotais elektriskais aparāts vēl ilgi, ilgi nenonāks viņu rokās.

Iedzimtais izskatījās samulsis.

— Bez šaubām, savā ziņā tev ir taisnība. Tomēr, ja mūsu pasākums neizdosies tāpēc, ka nerīkojamies pēc plāna … — Viņš uz mirkli apklusa, bet tad at­plauka. — Es atceros, ka tu stāstīji par elektriskajām iekārtām šai pilsētā. Vai tu pa šo laiku nevarētu da­būt kādu no tām paraugam? Es ar prieku tev palī­dzēšu.

Krūgers atzina stingru apņēmību, kaut arī to pa­rāda citas civilizācijas pārstāvis. Viņš paraustīja plecus.

— Kā nu paši gribat. Nāc līdzi, es paskatīšos, ko varēs atrast.

Viņš pagriezās uz tuvāko ēku un, Dara Langa Āna un Tena Lī Bara pavadīts, pirmais cauri priekštelpai iegāja dziļāk ēkā. Tāpat kā visur šai pilsētā, arī šeit bija kontaktligzdas, un, abiormeniešu novērots, Krū­gers pacēla segplāksnītes un atklāja skatienam vadus.

Dars Langs Ans paskaidrojumus par elektrību bija jau dzirdējis, tāpēc lielāko daļu stāstījuma laida gar ausīm, tomēr uz beigām ieinteresējās arī viņš. Tas notika brīdī, kad Krūgers skaidroja, kālab vajadzīgi divi vadi un kas notiek, ja tos savieno ar jebkuru priekšmetu, kurš labi vada strāvu. To vajadzēja iz­klāstīt ļoti precīzi, jo pie rokas nebija nekāda uzska­tes materiāla. Kad Tens Lī Bars, kā par nelaimi, sa­lika stieples kopā, lai redzētu, ko jauneklis īsti do­mājis, tievās sudraba stieplītes pēkšņi iekvēlojās sarkanas un viņš atrāva roku, iesēkdamies aiz ne­gaidītām sāpēm.

Bet viņš nebūt nebija vairāk pārsteigts kā Krūgers pats. Brīdi jauneklis blenza uz kvēlojošajām stiep­lēm, tad atvienoja tās vienu no otras ar sava naža spalu, kas nevadīja strāvu.

— Vai tu jūti tikai karstumu vien, vai vēl ko citu arī? — Krūgers aizgūtnēm iesaucās.

— Es nezinu. Ja tas bija karstums, tad es saprotu, kāpēc grāmatas mūs no tā brīdina.

Strēlnieks bija piespiedis pirkstus pie lūpām pār­steidzoši līdzīgi tam, kā to būtu darījis cilvēks.

Aptvēris, ka nevar iegūt nekādu informāciju no būtnes, kas pat nepazīst apdeguma sajūtu, Krūgers sāka eksperimentēt. Ar savu nazi radījis dažas dzirksteles, viņš nosprieda, ka spriegumam jābūt ļoti zemam. Pārliecinājies, ka akmens grīda, uz kuras viņš stāv, ir sausa — cik jau vispār akmens var būt sauss tādā atmosfērā —, viņš ar diviem pirkstiem noslēdza ķēdi. Nilss nejuta nekādu strāvas sitienu, kaut ari galīgā pārbaude ar naža asmeni pierādīja, ka vados vēl aizvien plūst strāva.

Krūgeram tagad bija jāatrisina jautājums: vai pil­sētā parasti lieto zema sprieguma strāvu un tās ģe­neratori vēl darbojas vai arī šīs ir pēdējās strāvas paliekas no kādas avārijas akumulatoru sistēmas. Un ari, vai skolotājiem tuvējā ciematā tas zināms un tā­pēc viņi aizlieguši apmeklēt pilsētu? Krūgers jau bija sācis justies gluži kā viens no Dara Langa Āna rases locekļiem, par spīti naidam, kuru juta pret viņu sko­lotājiem. Ja viņi paši pēc savas iniciatīvas nemēģinās iegūt vajadzīgo informāciju, Nilss Krūgers viņus pie­spiedīs to darīt! Viņš strauji pagriezās pret Tenu Lī Baru.

_ — Tas maina notikumu gaitu. Mēs ar Daru Langu Anu dosimies uz ciematu; jāuzzina, kas īsti notiek. Tu ar saviem strēlniekiem vari nākt līdzi vai palikt šeit, kā pats vēlies.

— Bet, ja jūs ejat, kāda jēga mums palikt šeit?

— Man nav ne jausmas. Izlem pats! Mēs dosimies ceļā.

Krūgers devās ārā no ēkas, nemaz nepajautājis Daram, vai viņš ies līdzi. Tens mirkli noraudzījās vi­ņiem pakaļ, tad arī viņš izgāja laukā un pasauca savus strēlniekus no slēpņiem. Krūgers atskatījās un, redzēdams, ka abiormenieši seko, neteica ne vārda, tikai nosmaidīja un gāja tālāk.

Ce|u atrast bija viegli — viņi taču pa to agrāk bija daudzreiz gājuši. Pa ceļam nekas neatgadījās. Ne­bija ne miņas no kādiem dzīvniekiem vai ciemata iedzīvotājiem, nekas nebija redzams, nekas nebija dzirdams. Kad viņi sasniedza geizeru klajumu, pat tur valdīja klusums. Tur, kur no ceļa nogriezās ta­ciņa uz parasto sarunu vietu ar skolotājiem, Krūgers pagriezās uz verdošā baseina pusi, kurš savā laikā bija viņus gandrīz aprijis. Pēc dažiem mirkļiem visa grupa stāvēja pie akmens patvēruma, kas slējās pāri baseina apmalei.

Vēl aizvien klusumu traucēja tikai abiormeniešu nagu skrapstoņa uz akmeņiem. Pāris minūtes nogai­dījis, Krūgers drosmīgi devās klāt pie kupola un sāka to sīki pārbaudīt, meklēdams ieeju. Pārliecies pāri baseina malai, jauneklis vispirms izpētīja to no ūdens puses, jo jau sen bija sev iestāstījis, ka ieejai vajadzētu būt paslēptai tur. Tomēr viņš neatrada akmenī ne spraudziņas. Ari sānu un priekšpuses ap­skate nedeva nekādus rezultātus.

Meklējumi uz kupola virsmas izrādījās veiksmī­gāki. Tur bija smalkas, gandrīz nesaskatāmas plai­sas, kas it kā iezīmēja kvadrātveida lūkas aprises, tomēr atvere bija tik maza, ka labi ja pa to varētu iespraukties Dars Langs Ans. Ne par ko visā kos­mosā tajā nespētu ielīst neviens no lielo skolotāju augumiem. Nebija nekādu šaubu, ka grāmatas un ugunsiegūšanas rīks gājuši šo ceļu, bet pa kurieni staigā skolotāji paši, vēl iizvien palika noslēpums.

Krūgers paplašināja meklējumu zonu, iekļaudams tajā vairākus jardus apkārt baseinam; sapratuši, ko viņš grib, un pārvarējuši verdošā ūdens iedvesto sa­traukumu, vienības strēlnieki sāka viņam palīdzēt.

Viņi atrada daudzas plaisas, tomēr tās visas šķita dabiskas izcelsmes un tikai nejauši radušās. Mēģinā­jums ieskatīties pa mazajiem caurumiņiem, pa ku­riem, domājams, skolotāji bija raudzījušies laukā, iz^ rādījās tikpat veltīgs — neviens no tiem nebija dzi­ļāks par pāris collām. Krūgers sāka šaubīties, vai viss notikušais nav bijis tikai milzīgs farss, pārdo­māta uzmanības novēršana aplamā virzienā. Varbūt skolotāji vienmēr sarunu laikā novērojuši viņus no mežmalas vai kādas citas izdevīgas vietas? Kur tādā gadījumā viņi bija tagad? Joprojām nav ne miņas ne no ciemata iedzīvotājiem, ne arī no Skolotāja balss — Krūgers pēkšņi jutās neomulīgi.

Kamēr Nilss stāvēja, iegrimis pārdomās, pārējie bija beiguši meklēšanu un atkal sapulcējušies ap viņu, gaidot turpmākus norādījumus, un jauneklis jutās gandarīts, ka pārņēmis ekspedīcijas vadību sa­vās rokās.

— Iesim uz ciematu! — viņš strupi teica un devās ceļā.

Ciematā nemanīja nekādu dzīvības zīmju. Viņi pie­sardzīgi tuvojās klajuma malai un, ieraudzījuši pir­mās būdas, apstājās. Pēc Krūgera pavēles visi iz­klīda, lai nebūtu pārāk labs mērķis ciemata strēlnie­kiem, kas varbūt bija paslēpušies, un turpināja iet uz priekšu, kamēr nonāca ciematā.

Vēl aizvien neko ne dzirdēja, ne redzēja. Uzmanīgi viņi gāja no būdas uz būdu un pārmeklēja tās bez jebkādiem panākumiem. Ciemats patiesi bija pamests.

— Un man šķiet, manas grāmatas pazudušas kopā ar viņiem! — Dars Langs Āns sarūgtināts secināja.

— Liekas gan, ka tā, ja tikai tu negribi iet atpakaļ pie baseina un atlauzt vaļā lūku. Protams, mēs vēl neesam bijuši mazajā būdiņā, kurā cieminieki snie­dza ziņojumus saviem skolotājiem. Kaut gan tagad, kad esmu redzējis jūsu skolotājus, es nevaru iedomā­ties, kā tur varētu ietilpt kāds no viņiem.

— Tas nav svarīgi.

Kā bulta, kas izšauta no viņa stopa, Dars metās uz būdu. Viņš pazuda tajā un pēc mirkļa sauca Nilsu.

— Kas ir? — Krūgers jautāja, iedams uz būdu. — Vai viņi atstājuši tavas grāmatas kā labas gribas pierādījumu?

— Ne jau grāmatas, es nemaz nemāku pateikt, kas tas ir.

Pie pēdējiem Dara vārdiem Krūgers bija jau būdas durvīs. Brīdi viņš apstājās, kamēr acis aprada ar pustumsu, tad ieraudzīja to, par ko bija runājis ma­zais planierists.

Būdas vidū uz primitīva galda atradās aparāts. Tas nebija ievietots korpusā un sastāvēja no skatie­nam atklātām spolēm un kondensatoriem, un kaut kā, kas laikam bija radiolampas. Krūgers gandrīz mo­mentāni aptvēra, kam tam vajadzēja būt, bet viņam nebija izdevības izteikt savas domas. Ierīce uz galda ierunājās pirmā:

— Nāc iekšā, Nils Krūger! Es tevi gaidu jau ilgi. Mums abiem daudz kas jāpārrunā.