Uguns cikls

III PEDAGOĢIJA

Dubļu geizers un vēl arī daži citi bija jau jūdzēm tālu aiz muguras, bet tomēr šur tur trāpījās pa lavas atsegumam, tāpēc Dars joprojām pakļāvās Nilsa va­dībai. Ceļojums turpinājās uz ziemeļaustrumiem — nimcklis tā virzienu nebija mēģinājis mainīt —, bet kaut kas viņu attiecībās bija gandrīz netverami pārvērties.

Pirmkārt, sākumā neizbēgamā savstarpējā neuzticība nenovēršami gaisa. Vēl vienu — ne tik loģiskas Izcelsmes pārgrozību radīja gandrīz vai komiskais parpratums, kura dēļ Dars ieguva jo ciešāku pārlie­cību, ka Krūgers ir mazpazīstamā Abiormenas vul­kānu rajona iemītnieks, bet Krūgers bija tikpat drošs, ka Dars Langs Ans vispār nav šīs planētas iedzīvo­tājs. Tāpēc Dars visu laiku gaidīja padomu no Krū­gera. Ja viņš nošāva kādu nepazīstamu dzīvnieku — tas ir, viņam nepazīstamu —, viņš pirms ēšanas gai­dīja jaunekļa spriedumu. Dabiski, ka tika izniekots krietni daudz pavisam labas gaļas, jo Krūgers nepār­steidzās riskēt ar savu veselību un dzīvību, izmēģi­not jaunu ēdamo.

Tomēr beidzot Dars nogalināja tādu pašu radī­jumu, kādu cilvēks bija nogaršojis, kad viņi tikko bija ieradušies džungļos. Par šo pilots pat neko ne­jautāja; viņš aizņēmās no Nilsa nazi un ķērās pie darba. Beidzot saņēmis savu tiesu, Krūgers skatījās uz to ar zināmu netīksmi.

Viņam nepatika jela gaļa, kaut arī iepriekšējā reizē tā nebija neko kaitējusi. Toreiz viņš nebija pieprasī­jis, ka jaapstajas un jāsakur ugunskurs, jo Dars bija viņu savienības morālais vadonis un acīmredzot uz­skatīja, ka jāapēd uz vietas, cik var, bet pārējais jā­ņem līdzi un jāskrubina pa ceļam. Tomēr tagad, kad Dars no Krūgera gaidīja padomu un gribēja zināt viņa viedokli, jauneklis nolēma gaļu uzcept.

Viņš bija saglābis no skafandra visu, kas varētu lieti noderēt un ko bez lielām neērtībām varēja panest, Tā kā uguns iegūšanas rīks nekādā ziņā nav parasts skafandra piederums, Nilss pats bija pagata­vojis provizoriskas «šķiltavas» no maziņas saules baterijas un radioaparātā sadabūtas spoles un kon­densatora. Tagad viņš tās lika lietā, pilnīgi pār­steigdams Daru Langu Ānu. Apmierināts ar vēl aizvien labo dzirksteli, Nilss gāja sameklēt sausu ku­rināmo. - i /

Pirmatnējā lietus mežā tas nemaz nav tik viegli atrodams, tomēr pirms lavas lauka sasniegšanas Krū­gers bija krietni iemanījies šai darbā. Dars, galīgi' nesaprazdams, ko Nilss grib darīt, sekoja viņam un, savu gaļas gabalu zelēdams, vēroja, kas notiks. Viņa interese par šo pasākumu bija gluži abstrakta, jo viņš gan nojauta, ka notikums atkal varētu būt pie­rakstīšanas vērts, tomēr pilnīgi pārliecināts nebija. Taču interese vērot no malas izgaisa, kad Dars sa­juta pirmo karstuma vilni no Krūgera ugunskura. Dars nometa gaļu zemē, pielēca pie sava šaujamstopa un satvēra to tik strauji, it kā būtu runa par viņa dzīvību vai nāvi. Dars neizdvesa ne skaņas, un Krū­gers, kura uzmanība bija pievērsta ugunskuram, ne­redzēja, kas notiek. Dara iekšējā cīņa, no kuras iznā­kuma burtiski bija atkarīga Nilsa dzīvība, norisēja, Nilsam to pat nemanot.

Dars īstenībā bija jau sācis šaujamstopu uzvilkt, ar vienu aci skatīdamies uz to, bet ar otru vērodams aizņemto cilvēku. Krietnu brīdi viņš pārdomāja, svār­stīdamies starp pretējiem viedokļiem. Uguns bija vis­šausmīgākā parādība Dara Langa Ana dzīvē, viņš bija audzināts bailēs no tās. Viņa rase uguni nekad nelietoja, tomēr zibens vai nejauša Arēnas staru kon­centrācija dažkārt radīja uzliesmojumu. Skolotāji un grāmatas bija vienisprātis un brīdināja no tās izvai­rīties. Uguns bija visas — protams, ari viņa paša — dzīvības gals, bet tas pienāks tikai pēc vairākiem ga­diem. Kopš lavas lauka malas sasniegšanas, kad at­kal varēja iegūt bagātīgi ūdeni un barību, Dars do­mas par pāragru nāvi bija izmetis no galvas un ta­gad, kad juta to atkal tik tuvu, bija satriekts.

Tomēr šķita, ka milzis nemaz nedomā par Daru Langu Ānu. Varbūt uguns ietilpa tikai Krūgera per­sonīgajās darīšanās un nemaz neattiecās uz Daru. Galu galā, varbūt vulkānu apkaimes iedzīvotājam tā ir nepieciešama. Šī doma Daru nomierināja tiktāl, ka viņš nolika šaujamstopu zemē, tomēr tālu no tā neaizgāja.

Dars turpināja novērot cilvēku, kaut arī viņa at­tieksmi pret notiekošo vairs ne salīdzināt nevarēja ar pirmītējo rāmo ziņkārību, kad Krūgers tikai vāca kurināmo. Dars centās visu paturēt prātā — nebija nekādu šaubu, ka skolotāji Ledus Cietoksnī visu vē­lēsies ierakstīt grāmatā.

Dīvainais radījums vispirms centās uzkurt lielu liesmu, tad ļāva ugunij iziet, kamēr liesmas gandrīz vai pavisam pazuda. Tomēr no ugunskura vēl aizvien plūda spēcīga svelme, un, kad tas beidzot Krūgeram bija pa prātam, viņš savu ceļa biedru pārbiedēja vēl vairāk, tīšuprāt ielikdams gaļu ugunskurā.

Dars zināja, ka jauneklis ir izsalcis; viņam jau bija izveidojies diezgan noteikts priekšstats par to, cik daudz barības nepieciešams cilvēkam. Kāpēc 'dī­vainā būtne sabojāja savu ēdamo, bija neatrisināma mīkla.

Krūgers beidza savu pārdabisko rituālu, apēzdams gaļu, un pēc tam sāka izdzēst ugunskuru; Dars jau labu bridi bija zaudējis spēju vēl vairāk izbrīnīties. Redzēdams, ka viss beidzies, ārkārtīgi apmulsušais radījums tikai piecēlās un sāka atkal iet.

Patiesību sakot, pārliecība, ka viss jau beidzies, noteikti bija kļūda, turklāt kļūdījās abi — gan Dars, gan Krūgers. Pēdējais sāka to nojaust kādu pus­stundu pēc ēšanas un drīz pēc pirmajām sāpju lēk­mēm jau nevarīgs vārtījās zemē. Dars, kas dažkārt to pašu bija redzējis notiekam ar savējiem, šoreiz ne­spēja saprast lēkmju cēloni un izdomāt, kā lai palīdz. Krampji ar pārtraukumiem turpinājās vairāk nekā stundu; lēkmju starpbrīži bija tieši tik ilgi, lai Krū­gers pagūtu iedomāties, vai tikai šoreiz nav pieļāvis savu pēdējo kļūdu. Galu galā viņa samocītais kuņģis izgrūda atpakaļ nemiera cēloni un vēl pēc pāris brī­dinošām sāpju lēkmēm lika viņu mierā. Tikai pēc laba laika Nilss spēja sakārtot domas, lai apsvērtu problēmu, kāpēc gaļa jēlā veidā bijusi ēdama, bet ce­poties tik radikāli mainījusi savas īpašības. Vai tai būtu kaitējuši ugunskura dūmi? Varbūt tajos radies kaut kas kreozotam līdzīgs? Tomēr, lai varētu kādu no hipotēzēm pārvērst teorijā, būtu nepieciešama labi iekārtota ķīmijas laboratorija. Tagad Krūgeram pie­tika ar novērotajiem faktiem vien. Patiesību sakot, arī no tiem viņam bija ticis jau mazliet par daudz.

Pec tam kad Tīra atkal bija parādījusies dienvidos un temperatūra sāka celties, parastajā laikā lietus mitējās. Katru reizi, kad sarkanā saule meta kārtējo dīvaino cilpu pie debesīm, Krūgers prātoja, vai nā­kamo viņš vēl varēs pārdzīvot. Pirms daudziem mē­nešiem viņš bija sapratis, ka karstumu neizturēs, vis­maz vidējos platuma grādos ne, kur viņš tai laikā at­radās. Tai planētas daļā Tīra, mezdama savas cilpas, nekad nenorietēja. Toties tā neaptverami mainīja sa­vus redzamos izmērus; Krūgeram gluži vienkārši ne­laimējās, jo Tīra savu lielāko redzamo diametru un reizē ar to arī visaugstāko starojuma temperatūru uz planētas — šīs pirtslāvas — sasniedza, atrazdamās gandrīz vistālākajā cilpas ziemeļu punktā. Diemžēl rajonā, kur biedri viņu pameta, visa cilpa atradās debesu sfēras dienvidpusē, un, lai nokļūtu vietā, kur vismaz kāda tās daļa atrastos aiz apvāršņa, visprātī- gāk šķita iet uz ziemeļiem. Protams, radās jautājums, vai viņš var aiziet pietiekami tālu; viņa priekšstati par šīs planētas ģeogrāfiju aprobežojās tikai ar at­miņām par to, ko redzējis no nosēšanās orbītas. Tas nebija daudz. Tomēr Nilsam bija licies, ka neatliek nekas cits kā izmēģināt šo iespēju.

Viņi vēl aizvien nebija nonākuši pietiekami tālu ziemeļos, lai būtu pilnīgi ārpus sarkanās saules ap­spīdētā rajona, tomēr šķita, ka iespēja nokļūt tādā vietā ir puslīdz droša. Tagad Tīra bija virs apvāršņa apmēram astoņas dienas no sava astoņpadsmit dienu perioda, ja tikai Krūgera pulkstenim vēl varēja ticēt. Viņš būtu kļuvis gluži priecīgs, ja vien viņa prātu arvien vairāk nenodarbinātu Dara par Arēnu dēvētā Alkionc. Bija jau ļoti jauki, ka sarkanā pundursaule viņu nekaitināja vairs bez pārtraukuma, bet tikai brī­žiem, tomēr iegūtās priekšrocības zuda, ja tai pašā laikā zilais milzenis pārvērtās no periodiska par pa­stāvīgu nepatikšanu cēloni. Gandrīz nemitīgi kauda­mies ar šo domu, Krūgers darīja, ko spēja, lai ieviestu viņu ikdienas valodā temperatūras jēdzienu, jo tad varētu no ceļabiedra izdibināt, vai-uz šīs planētas ir kāda cilvēkam par patīkamu uzskatāma vieta.

Mazpamazām Dara valoda kļuva aizvien sakarī­gāka, un Krūgera iztēlē sāka veidoties priekšstats par mērķi, uz kuru viņi dodas.

Acīmredzot arī Dars pats vēlējās nokļūt vēsākā vietā. Šo ziņu Krūgers uzņēma ar neslēptu prieku. Varēja gan izrādīties, ka viņš pievilsies, paļaujoties uz Dara izpratni par aukstumu, tomēr šķita, ka, ru­nājot par pašreizējiem apstākļiem, Dars labprāt pie­mēro īpašības vārdus ar pretēju nozīmi, un tā bija uzmundrinoša zīme. Vēl Nilsu iedvesmoja arī pilota pastāvīgās pūles raksturot kaut ko, kam, spriežot pēc visa, vajadzēja būt ledum.

Sākumā Krūgers uzskatīja šo hipotēzi par pilnīgi neticamu un vai apnika savam ceļabiedram ar prasī­bām pēc precīzāka apraksta. Tomēr Dars stūrgalvīgi turējās pie savas terminoloģijas, un beidzot Nilsam iešāvās prātā, ka varbūt viņu ceļa mērķis ir kosmosa kuģis, kas atvedis Daru uz Abiormēnu. Tur jau nu noteikti varētu tikt pie ledus, vismaz mākslīgā!

Vēl viena problēma bija okeāns, kas atradās vi­ņiem ceļā un par kura eksistenci Nilss bija dzirdējis no Dara jau agrāk. Nebūdams pilnīgi drošs, vai runa Ir par īstu okeānu vai tikai lielu ezeru, viņš tincināja pilotu, vai iespējams apiet tam apkārt. Neatlaidība, ar kādu Dars centās ieskaidrot Nilsam šāda pasā­kuma neiespējamību, pārliecināja viņu, ka tam tiešām jābūt okeānam.

Un tikai tad Krūgers iedomājās, ka eksistē taču kartes. Kaut arī viņam nebija zīmētāja talanta, va­jadzētu mēģināt uzmest pietiekami skaidru viņu ko- p jā ceļojuma shēmu no lavas lauka līdz pašreizējai atrašanās vietai tā, lai Dars spētu apjēgt, ko viņš cenšas darīt; tā varētu apgūt vārdu «karte», un tad turpmako zīmēšanu varētu uzvelf Daram Langam Anam.

Kamēr tika zīmēta karte, ceļojums bija jāpārtrauc, tomēr pūles vainagojās ar neapstrīdamiem panāku­miem. Dars ne tikai saprata šo vārdu un Nilsa lugumu, bet arī izrādījās lielisks -kartogrāfs — tas bija dabīgs ieguvums no ilgajiem gaisā pavadītajiem gadiem, vadot planieri, jo viņam bija noteikta no­sliece par karti domāt kā par attēlu no augšas. Dara- zīmēja skici pēc skices, skaidri attēlodams visu ceļu, kas viņiem būs jāveic, un parādīja savas milzīgās zināšanas par planētas ģeogrāfiju.

Līdz nokļūšanai pie jūras viņiem bija jāietur tas pats kurss uz ziemeļaustrumiem. Tas nebija tuvākais ceļš uz piekrasti, toties veda uz vietu, no kuras līdz pat otra kontinenta krastam pāri jūrai stiepjas salu virkne. Pārkļuvuši pāri okeānam, viņi dosies gar krastu pa kreisi, Krūgers pieņēma, ka tas būs uz rie­tumiem, bet faktiski tas bija uz austrumiem; viņi bija jau daudz tuvāk pie Abiormenas ziemeļpola, nekā va­rēja iedomāties, un paies tam garām, vēl pirms būs sasnieguši krastmalu. Dars polu kartē neatzīmēja. Gar okeāna otru krastu viņiem būs jānosoļo ievēro­jams attālums un tad jādodas zemes iekšienē. Šķita, ka drīz pēc tam viņu ceļojums beigsies. Dars, izskatī­damies varen apmierināts, norādīja uz plašu apvidu un, pateicis: «Ledus!», atsēdās tā, it kā diženu darbu padarījis. Krūgers nejutās gluži tik laimīgs. Viņš vē­roja Dara nupat uzzīmēto rajonu.

— Tu gribi teikt, ka ledus ir kaut kur šeit? Seit? Vai šeit?

— Tieši šeit, — Dars rādīja punktu, ar kuru bija atzīmējis viņu ceļa mērķi.

— Bet ko tu domā ar to, ka ledus klāj visu šo vietu? Jums taču nevar būt tik daudz kosmisko kuģu, kas aizņemtu pusi planētas!

— Es nezinu, kas ir «kuģi». Ledus ir visur.

— Es vēl aizvien nesaprotu.

Daram šai sarunā radās pietiekami daudz valodas grūtību, lai Nilsa gausā saprašana izvestu viņu no pacietības; viņš sāka zīmēt vēl vairāk karšu. Tās bija apaļas, un drīz kļuva skaidrs, ka tajās ir attēlota visa planēta dažādos rakursos. Dara spējas zīmēt šā­das kartes lieliski saskanēja ar Krūgera ideju par viņa izcelsmi, tāpēc jauneklis par to nemaz nebrīnī­jās. Tomēr dažas detaļas viņu interesēja.

— Un tu saki, ka tur patiešām ir milzīgi plašs ar ledu klāts rajons?

— Divi.

Dars norādīja uz savām kartēm. Krūgers sarauca pieri. Ledus cepures no kosmosa ir viegli ieraugā­mas, un nolaižoties viņš noteikti nebija redzējis ne­vienu pašu. Protams, Nilss nebija pieredzējis novē­rotājs un nosēšanās laikā vairāk vērības bija veltījis pilota rīcībai, turklāt Abiormenas atmosfērā ir arī sava- tiesa mākoņu. Pilnīgi iespējams, ka šo iemeslu dēļ viņš tās nebija pamanījis. Planētas tumšajā pusē tās nevarētu būt bijušas; nosēšanās laikā planētas stāvoklis attiecībā pret saulēm bija tāds, ka tumšās puses vispār nebija.

Katrā ziņā ar ledu klātu apgabalu atrašanās uz planētas viņu ārkārtīgi uzmundrināja, it īpaši paš­laik. No aizvien tuvākās Tiras džungļi gan deva pa­tvērumu, kura uz lavas lauka bija trūcis, tomēr aug­stais gaisa mitfums šo priekšrocību iznīcināja. Arē­nas ultravioletā starojuma dēļ Krūgers neuzdrošinā- jas atteikties vēl no kāda apģērba gabala.

Kad Tīra bija pienākusi viņiem vistuvāk, izrādījās, ka ceļojums gluži vienkārši jāpārtrauc uz kādām piecdesmit stundām — uz Dara valodā ar īpašu no­saukumu apzīmētu laiku, kuru Krūgers, dabiski, pārtulkoja ar vārdu «vasara». Apmetušies pie kādas upes, kura, kā jauneklis cerēja, neizžūs, kamēr viņi uzturēsies pie tās, un uzcēluši sev patvērumu ar lapu jumtu paēnai — jumtu viņi vienā laidā mitrināja, lai būtu vēsāk —, viņi sāka gaidīt. Tīrai virzoties uz austrumiem un pamazām ceļoties augstāk, tās caur kokiem daļēji redzamais sarkanais disks piebrieda ar­vien lielāks, tad, pakāpies vēl mazliet augstāk, ap­meta loku cilpas galā un, sasniedzis savu vislielāko apjomu, devās atpakaļ uz dienvidaustrumu debesmalu — tā domāja Krūgers, lai gan pola tuvums to bija vērtis drīzāk par ziemeļaustrumu apvārsni —, atkal manāmi saraucies pirms pazušanas aiz tās. Nieka piecdesmit stundās Tīra bija nojoņojusi pa debesīm trešo daļu redzamās cilpas, par ko Krūgers bija tai pienācīgi pateicīgs. Tīrai pazūdot, ceļojums sākās no jauna.

— Vai tu esi pārliecināts, ka mēs ejam pa pareizo ceļu, lai nokļutu salām vistuvākajā krasta vietā?

Dars beidzot bija sapratis šo jautājumu.

— Es nevaru noteikti pasacīt, bet mēs ejam sa­mērā pareizi. Esmu daudzreiz lidojis virs šī ceļa.

— Tomēr tev nav nekādu orientieru; diez vai mēs šais džungļos varam ieraudzīt kaut ko daudz mazāku par kalnu, bet nevienu vēl neesam redzējuši. Vai mēs pārāk nenovirzīsimies uz vienu vai otru pusi?

— Iespējams, tomēr tam nav lielas nozīmes. Gar krastu stiepjas pazemi konusveida vulkāniskie kalni — tu varēsi uzkāpt vienā no tiem, ja mēs ne- ieraudzīsim salas no krasta.

Krūgeram pat prātā neienāca padomāt, kāpēc gan tieši viņam būtu jākāpj kalnā.

— Bet pieņemsim, ka pat no pakalna virsotnes mēs neredzēsim nevienu salu. Pa kādu ceļu mums būtu jāiet? Vai nebūtu labāk tūlīt iet tieši uz krastu, tad nebūtu nekādu šaubu, ka ejam pareizajā virzienā?

— Bet es nezinu ceļu, kuru tu iesaki.

—- Tu nezini arī šo ceļu, jo nekad agrāk neesi pa to gājis. Ja tavas kartes ir pareizas, mēs nevaram nomaldīties, bet, sasnieguši krastu, lieki nezaudēsim laiku.

Dars Langs Ans kādu mirkli apsvēra šo gudrības graudu un tad bez ierunām piekrita. Ceļojuma kurss tika attiecīgi mainīts, un viss bija tāpat kā agrāk. Vēlāk Daram iešāvās prātā, ka varbūt Krūgers gri­bējis mainīt virzienu, lai ātrāk nokļūtu atpakaļ vul­kānu rajonā.

Vēl bija jānoiet vairāki simti jūdžu, kaut arī Krū­geram nebija pilnīgi skaidrs, cik, — Dara karšu mē­rogs bija visai apšaubāms. Deviņpadsmitā gadsimta romānistiem būtu ko gari un plaši izrakstīties par katru noieto jūdzi — ceļojumu apgrūtināja visi lietus- mežam raksturīgie dabas apstākļi. Pamežs un muk­lāji viņus aizkavēja; bīstami plēsīgie zvēri apdrau­dēja; laiks likās velkamies vienmuļīgi un bezgalīgi. Lāgiem ceļu pāris jūdzes atviegloja kāds parasti erozijā smagi cietis lavas atsegums, bet džungļi to­mēr atkal un atkal atgriezās.

Cilpa, ko Tīra meta virs apvāršņa, viņiem ceļojot, pamazām saīsinājās — no astoņām dienām dubļu geizera tuvumā uz septiņām dienām un beidzot —• sešām. Tai pašā laikā mainījās arī Arēnas diennakts ceļa loks. Lavas laukā tā bija pacēlusies daudz aug­stāk dienvidos nekā ziemeļos; tagad zilā zvaigzne turējās gandrīz vienā augstumā visapkārt apvārsnim. Sis novērojums pievērsa Krūgera uzmanību faktam, ka viņiem vajadzētu atrasties ļoti tuvu pie Abiorme- nas ziemeļpola. Savā ziņā tas bija labi, bet sagādāja arī raizes. Ja viņi bija jau praktiski pie pola, kur tad ir ledus cepure? Vai, ja tā ir otrpus okeānam tai vir­zienā, kurā viņi ceļo, — uz to pastāvēja Dars —, kā­pēc tad tā nav pie pola? Krūgers uzskatīja, ka jeb­kuram šādos jautājumos pieredzējušam cilvēkam tā būtu pāris minūtēs atrisināma problēma, bet starp­zvaigžņu kuģa pilota karjerai nolemts sešpadsmit gadu vecs kadets šādu izglītību neiegūst.

Katrā ziņā viņš nemaz nebija pārliecināts, vai in­teresējas par pašu ledus cepuri; šķita, ka Dara rase tikai nosēdinājusi savu kosmosa kuģi tās malā un Dars to izmanto par orientieri. Jauneklim nebija gluži skaidrs, ko viņš darīs, nonācis pie kuģa, bet viņam ne prātā nenāca apšaubīt šā pasākuma mērķtiecīgumu.

Ilgā ceļojuma laikā viņi sāka aizvien labāk saprast viens otru un spēja ātrāk atrast vajadzīgos vārdus. Viņu lietotā valoda bija īsts abu valodu kokteilis, to­mēr pārsvarā tajā bija Dara valodas vārdi. Krūgers tā rīkojās ar nodomu. Viņš gribēja, lai, sastopot Dara ciltsbrāļus, varētu ar tiem saprasties, nelūdzot Daru par tulku. Vēl nesasnieguši krastu, viņi jau sarunājās pavisam brīvi, lai gan bieži nācās atkārtot teikto un izlīdzēties ar žestiem, taču galvenais pārpratums joprojām nebija atklāts, un pašlaik tā noskaidrošana bija vēl mazāk ticama nekā jebkad agrāk. Tagad ne­laime bija tā, ka pārpratumi bieži paslīdēja garām nemanīti — katrs atkarībā no situācijas domāja, ka vai nu pats ir izteicies nepārprotami, vai arī ir ne­maldīgi sapratis draugu, kaut gan īstenībā uztvertā doma stipri atšķīrās no izteiktās. Tā gadījās arī kādu dienu, kad tika pārrunāta iespēja, vai viņus nevarētu izglābt Dara ciltsbrāļi.

— Tu saki, ka pa trasi, kur tu cieti avāriju, ar pla­nieriem lido daudzi tavējie, — Krūgers teica. — Vai nebūtu labi, ja vietā, kur parastā lidojuma trase šķērso krasta līniju, mēs uzmanības piesaistīšanai sakurtu dūmojošu ugunskuru? Tas mums aiztaupītu garu un grūtu pārgājienu.

— Baidos, ka nesaprotu, kāds labums būtu, ja arī tu aizdedzinātu tik lielu ugunskuru, ka viņi mūs ieraudzītu.

— Vai tad viņi nenolaistos un neizglābtu mūs?

— Nu jā … man liekas gan. Bet es nemaz negri­bētu tik drīz nokļūt Ledus Cietoksnī.

Šai gadījumā būtu bijis iespējams visu noskaidrot, ja tikai Krūgers būtu turpinājis sarunu mazliet ilgāk, bet viņš jau agrāk tika dzirdējis Daru runājam par Cietoksni un guvis iespaidu, ka ledus klātajam rajo­nam Dars piešķir it kā reliģisku nozīmi, kuru mazais planierists nevēlas tuvāk iztirzāt. Tātad varbūt šie lidojumi notika pēc grafika un Daram tur bija jāiero­das tikai noteiktā laikā, turklāt iespējams, šai pro­grammā paredzēti pat negadījumi, kādu Dars šoreiz bija cietis. Protams, tā bija aiz matiem pievilkta ideja, bet puslīdz labi saskanēja ar Dara Langa Āna stāstīto, turklāt Krūgers arī baidījās aizvainot savu mazo ceļabiedru. Tāpēc sarunas temats tika mainīts, un Dars uzskatīja, ka ir izskaidrojis, kas būtu noti­cis, ja kāds no viņa draugiem, sīkāk pārbaudot ugunskura apkārtni, būtu atradis viņu pie tā.

— Ko tu darīsi, nokļuvis ledus rajonā? — Krū­gers jautāja tālāk, pieņemot, ka Dars var noklusēt visu, par ko nevēlas runāt, ja sarunā tiktu skarts kāds bīstams temats.

— Vēl atlicis tikai nedaudz gadu, — abiormenietis aukstasinīgi atbildēja. — Ja pareizi atceros, tad div­desmit divi. Ja būs kāds lieks planieris, jādomā, tur­pināšu savu parasto darbu. Ja ne, darīšu visu, ko liks skolotāji.

Krūgers jau bija izpratis vārdu «gads» — tas bija pilns sarkanās saules cikls; tātad Dara minētais laiks bija apmēram trīspadsmit mēnešu. Iekāms viņš pa­spēja vēl ko pajautāt, Dars ierunājās:

— Ko tu darīsi? Vai tu patiešām nāksi man līdzi visu ceļu līdz ledum un sastapsies ar skolotājiem? Man gandrīz šķita, ka tu grasies palikt piekrastē, kad mēs līdz tai būsim tikuši.

— Man būtu patīkamāk palikt kopā ar tevi, cik ilgi tu man ļausi. Protams, tie jau ir tavējie; ja tu negribi, ka es ar viņiem tiekos, tā ir tava darīšana.

— Es ļoti gribētu, lai tu nāktu līdzi pie manējiem, tikai nebiju drošs, ko tu domā par šādu priekšlikumu.

— Kāpēc lai es par to daudz prātotu? Man palī­dzība vairāk nepieciešama nekā tev, un varbūt tavi skolotāji būs ar mieru man to sniegt. Jādomā, tavējie ir ļoti aizņemti, ja tu paredzi, ka tev tūlīt atkal būs jāsāk strādāt, — bet es varu pagaidīt. Varbūt, kad būs pagājis tevis pieminētais laiks, viņi būs brīvāki un varēs man palīdzēt. Līdz tam esmu ar mieru darīt viņu labā visu, ko vien varēšu.

Šoreiz Dars neatbildēja tūlīt; kad Krūgers bija iepazinis Daru tuvāk, lai noprastu, kādu smagu pār­dzīvojumu viņam varētu būt sagādājuši šie vārdi, jauneklis bija jau piemirsis sarunas sīkumus. Ļoti iespējams, ka viņš arī nekad neaptvēra, ko šai brīdī jutis Dars. Atbilde bija tik izvairīga, kādu vien ma­zais planierists šai mirklī spēja atrast.

— Esmu pārliecināts, ka kaut ko varēs darīt.

Tā būtiskais pārpratums tika vēl vairāk padziļi­nāts, vismaz no vienas puses.

Tomēr abu draudzība kļuva ciešāka. Katrā ziņā Krūgers bija ar mieru apzvērēt, ka tā ir; viņš apzinā­jās, ko jūt pret Daru, un arī pierādījumi par sveši­nieka jūtām pret viņu bija pārliecinoši. Vēl vienu ap­stiprinājumu tam viņš ieguva pēc pāris «gadiem», kad viņi beidzot bija sasnieguši piekrasti.

Džungļi bija kļuvuši mazliet retāki, un lavas un vulkānisko pelnu laukumu uzradies vairāk. Acīm­redzot šejienes vulkāni bijuši aktīvi, runājot ģeolo­ģiskos mērogos, pavisam nesen. Bija daudz vairāk jākāpelē nekā kādās simt iepriekš noietajās jūdzēs — neviens no pauguriem nebija augstāks par pārsimt pēdām, bet bieži vien tie bija ar diezgan kraujām no­gāzēm, jo irdeno vulkānisko pelnu nobrukumu stā­vums parasti ir kādi trīsdesmit grādi. Atcerēdamies Dara jau agrāk teikto, Krūgers sāka domāt, ka viņi drīz ieraudzīs jūru, tomēr tā viņu tik un tā pār­steidza.

Uzkāpuši kādā pakalnā, kurš šķitās esam gluži tāds pats kā pārējie, viņi nonāca pie lielāka klajuma neka līdzšinējie, un skatienam atklajās ainava jū­dzēm tālu uz priekšu. Ko redzēt bija daudz.

Ziemeļos abpus viņu ceļam slējās divi kādas tūk­stoš pēdas augsti, visai lieli vulkāniskas izcelsmes konusi. Un starp tiem dzirkstīja tik spoži zils kla­jums, ka tas nevarēja būt nekas cits kā viņu tik ilgi gaidītais ūdens. Tomēr ne jau okeāns piesaistīja abu ceļotāju uzmanību. Pāris minūšu viņi mulsi blenza ainā, kas bija pavērusies starp viņiem un jūru — ielejā starp vulkāniem un arī to lēzenajās nogāzēs, Viņi palūkojās viens otrā un gandrīz reizē jautāja:

— Tavējie?