Uguns cikls

V KONFISKĀCIJA

Nekas cits neatlika; viens šaujamstops neko nevar uzsākt pret četrdesmit. Mirkli Dars iedomājās, ka vajadzētu strauji izlauzties cauri aplencēju grupai un izmantot aizsegam tuvāko ēku, tomēr tūlīt atmeta šo ideju. Palikdams dzīvs, viņš varbūt varēs atgūt grāmatas.

— Es labāk gribētu tās aiznest un parādīt jūsu skolotājiem pats, — viņš lika priekšā.

— Nav nekādas vajadzības vest tevi pie skolotā- 5iem, ja viņi paši to nepavēlēs, — skanēja atbilde, — bet tavas grāmatas viņi noteikti gribēs redzēt. Es aiziešu pie viņiem, parādīšu grāmatas un pajautāšu, ko darīt ar tevi.

— Bet es gribu pats redzēt skolotājus un izskaid­rot viņiem, kāpēc nezināju, ka pārkāpju viņu likumus.

— Es viņiem to pateikšu. Tā kā esi rīkojies neliku­mīgi, nav nekādas nozīmes tam, ko tu vēlies.

— Bet vai skolotāji negribēs redzēt manu ceļa­biedru? Tu jau pats teici, ka viņš atšķiras no visiem citiem.

Jā, viņu es aizvedīšu pie Skolotāja.

—• Tad tev vajadzēs aizvest arī mani. Viņš labi ne­prot īsto valodu, bet es zinu dažus vārdus viņa va­lodā.

— Ja skolotāji gribēs viņu redzēt un runāt ar viņu un viņiem būs vajadzīga tava palīdzība, pēc tevis aizsūtīs.

Runātājs pastiepa roku, un Dars negribīgi atdeva savu bezgala dārgo saini.

Tika dota pavēle sakārtoties pārgājienam, un grupa sāka iet pa to pašu ceju, pa kuru bija ieradušies Dars un Krūgers, tomēr neiegriezās ielā, pa kuru abi bija gājuši uz jūru, bet šķērsoja to un devās uz vulkāna pret jūru pavērstās nogāzes pusi — tā vulkāna, kas, Krūgeram un Daram ienākot pilsētā, bija atradies pa kreisi no viņiem.

Pirmo reizi Dars nožēloja, ka nebija uzstājis, lai Krūgers iemāca viņam labāk savu valodu. Galvenā problēma tagad bija atgūt grāmatas un aizbēgt no šīs cilts — jo ātrāk, jo labāk; ja tas neizdotos, vajadzēja aizbēgt pašam un nodot ziņojumu Ledus Cietoksnī, pavēstot, kur atrodas pilsēta. Tas viss bija jāizdara nepilnos divdesmit gados; nekāda alternatīva nebija iespējama. Ja laimētos, Nilss Krūgers varētu viņam palīdzēt. Tikai nebūtu pareizi tagad sīkāk iztirzāt šo jautājumu; pārāk daudzus vārdus, kas viņiem būtu jālieto, saprastu arī visi apkārtējie. Varbūt vēlāk vi­ņus atstās vienus, bet, ja ne, Daram vajadzēs izlī­dzēties ar jau apgūto angļu valodas mazumiņu. Sai sakarā viņam iešāvās prātā kāda ideja, un viņš uz­runāja Krūgeru, pēc iespejas lietojot tikai angļu vārdus:

— Nils, ejot runā! Savā valodā. Vienalga, par ko.

Skaidrāk viņš nedrīkstēja izteikties. Dars gribēja, lai Krūgers runā par to, ko viņi iedami redzēs, cerē­dams, ka jau zināmu vārdu kontekstā trāpīsies arī jauni vārdi ar nojaušamu nozīmi. Krūgers neaptvēra, kam tas vajadzīgs, bet varēja redzēt, ka Daram ir noteikts mērķis, tāpēc Nilss centās rīkoties savam ceļabiedram pa prātam. Tā kā vispiemērotākais saru­nas temats bija tieši tas, par ko vēlējās runāt Dars, tad veicās tīri labi.

Vairumam cilvēku šāda metode nedotu sevišķus panākumus, bet būtnei ar Dara atmiņu tā nebija gluži nepieņemama. Mazā planierista vārdu krājums palielinājās, kaut ari ļoti, ļoti lēni, turklāt ne visus vārdus viņš saprata pareizi.

Grupa devās tālāk, paejot garām vulkānam pa šauro, ar pelnu pulveri klāto liedagu. Aiz tā džungļi ar paretiem augāju puduriem nokāpa vai līdz pašam krastam; starp tiem milža izvirdumu sasviesto bluķu kaudzes un šur tur vīdēja nelieli lavas atsegumi. Pā­ris stundu viņi lauza ceļu pa šiem džungļu ielāpiem, pamazām virzīdamies projām no jūras. Viņi nekāpa pret kalnu; apvidus nesniedzās augstāk par jūras līmeni, un Krūgers nebūtu pārsteigts, nokļūstot vēl kādā muklājā. Tas gan nenotika, toties viņi ienira miglā,

Uz Abiormenas pavadītajos mēnešos Krūgers pirmo reizi sastapās ar šo dabas parādību un bija ne mazumu izbrīnījies. Šķita, ka miglai nav sakara ar gaisa temperatūru, tomēr peldošie ūdens garaiņu mākuļi nepazuda, bet, grupai virzoties tālāk, kļuva lielāki un biežāki. Jauneklis pietiekami labi pārzināja fiziku, lai par miglas izraisītāju uzskatītu vienu no diviem — vai nu kaut kas dzesē ar ūdens tvaikiem piesātināto gaisu, vai arī tuvumā ir ūdens masas, kuru temperatūra augstāka nekā apkārtējam gai­sam. Tāpēc viņš nejutās sevišķi pārsteigts, kad otrais variants izrādījās pareizs. Takas abās pusēs parādī­jās ūdenskrātuves, tūlīt tālāk viņi nonāca divus vai trīs simtus jardu platā klajumā, kas bija kā nosēts ar baseiniem, no kuriem cēlās biezi garaiņu vāli. Dažos ūdens mežonīgi burbuļoja, citos rāmi mirgoja saulē, kaut gan šķita, ka visos tas ir karsts. Dara satrau­kums kļuva redzams — redzams viņu sagūstītājiem, jo Krūgers vēl aizvien nespēja saskatīt viņa jūtu iz­pausmes, Radījums, kas nesa Dara saini, jutās spiests apjautāties:

— Vai tavs ceļabiedrs pateica tev ko nepatīkamu?

— Nē, — Dars atbildēja, — bet man šķiet, ja nu kāds ieiet aizliegtā zonā, tad to pašlaik dara tava grupa. _

— Kāpēc? Sis rajons nav aizliegts, mums lika šeit dzīvot.

— Jūsu skolotāji?

— Protams.

— Kaut arī šeit ir tādi dūmi?

— Tie ir ūdens dūmi, kas nevienam nedara neko jaunu. Palūk, tavs draugs par tiem nemaz neuz­traucas.

Krūgers bija pagājis sāņus pie viena no karstā ūdens baseiniem un, sagūstītāju nekavēts, tikai uz­manīgi novērots, rūpīgi apskatīja gan ūdeni, gan iežus ap baseinu. Līdz šim viņš nekur uz planētas nebija redzējis kaļķakmeni, bet šo baseinu apjoza travertīns. Baseina mala slējās kādu pēdu pāri ap­kārtējiem iežiem.

Nopētījis visu, Krūgers kā apstiprinot pats sev pa­māja ar galvu un atgriezās pie pārējiem. Viņu sagūs- tītāji pārsteidzoši vēlīgi bija apstājušies, ļaujot Nil­sam pabeigt apskati. Krūgers pajautāja grāmatu saiņa nesējam:

— Cik bieži šie…?

Viņš strauji pacēla un izpleta rokas, tā ka viņam pietrūkušā darbības vārda nozīme kļuva skaidra vi­siem, vienīgi Daram ne. Vadonis bez vilcināšanās at­bildēja:

— Nekāda likuma nav. Dažkārt vienreiz divos va! trijos gados, citreiz divdesmit vai četrdesmit reižu gadā.

— Cik augstu?

— Reizēm tik tikko pāri malai, reizēm koku aug­stumā. Daudz trokšņa, daudz tvaika.

Protams, geizeri vulkānu rajonā nav nekas pār­steidzošs. Tomēr Krūgeram bija izveidojies uzskats, ka mežonīgas un mazattīstītas tautas parasti izvairās no tiem, un viņš labu bridi prātoja, vai saņemtā at­bilde kaut kā nepaplašina viņa zināšanas par šiem radījumiem. Nilss drūmi atzina, ka nekāda praktiska labuma no tā nav.

Kamēr Krūgers visu to apsvēra, cejojums bija jau gandrīz galā. Viņi bija šķērsojuši klajumu, kurā at­radās geizeri; tā tālākajā malā džungļos stāvēja cel­tņu puduris, kas, kā izrādījās, bija sagūstītāju «pil­sēta». Tā par šiem radījumiem pavēstīja krietni vai­rāk, nekā to varētu vārdi.

Celtnes bija vienkāršas būdas ar niedru jumtiem, mazliet sarežģītākas konstrukcijas nekā tās, kuras pārgājiena laikā vasaras sezonas vidū bija slējis Krūgers pats, tomēr daudz primitīvākas nekā afri­kāņu krālos atrodamās. Tuvojoties ciematam, vadonis iekliedzās, un no būdām iznira pārējie iedzīvotāji, lai! noskatītos gūstekņu ierašanos.

Krūgers bija izlasījis savu tiesu piedzīvojumu ro­mānu un lielāko daju zināšanu par pirmatnējām tau­tām bija smēlies no tiem, tāpēc viņā jūtamu nemieru radīja kāda ap gūstekņiem salasījušos būtņu īpat­nība. Cik viņš ar savu aci varēja noteikt, tās bija viena lieluma. Pirmajā brīdī jauneklis secināja, ka tā ir kareivju grupa, bet visas sievietes un bērni atstāti būdās. Viņš mazliet nomierinājās, ieraudzījis, ka vienīgi viņu sagūstītāji un Dars ir apbruņoti. Tomēr jaunpienācēju klusēšana pēc kāda laika sāka viņu nomākt. Dabiski būtu, ja viņi cits caur citu iz­prašņātu par gūstekņiem; tai vietā viņi tikai stingi blenza uz Krūgeru. )

Klusumu pārtrauca Dars — ne jau tāpēc, ka viņu būtu aizvainojusi vērotāju nevērība šādos apstākļos, bet tāpēc, ka viņš bija noraizējies par savām grā­matām'.

— Nu, kad tad mēs redzēsim tos jūsu skolotā­jus? — viņš apjautājās.

Dara saiņa nesējs pašķielēja uz viņu.

— Kad viņi pavēlēs. Mēs taisāmies vispirms pa­ēst, bet, kamēr sagatavos ēdienu, es viņiem paziņošu par mūsu atgriešanos.

Viens no tiem, kas nebija bijuši līdzi grupai, ieru­nājās:

— Ir jau paziņots; mēs dzirdējām jūsu tuvošanos un pēc svešinieka balss varējām spriest, ka esat gu­vuši panākumus.

Krūgers no šā teikuma saprata pietiekami daudz, lai viņam kļūtu skaidrs, kāpēc ciemata iedzīvotāji ir mazāk pārsteigti, nekā varētu gaidīt. Grupa noteikti bija izsūtīta sagūstīt ceļiniekus — Dars un viņš droši vien bija redzēti šķērsojam klajumu pa ceļam uz pil­sētu. Laika ziņā viss sakrita.

— Skolotājs, kas atbildēja, teica, ka grupa un gūs­tekņi varot paēst. Pēc tam abi svešinieki jāaizvedot pie viņa.

Ne Krūgers, ne Dars pret to neiebilda, kaut arī jauneklis, kā parasti, baiļojās par ēdienu.

Vispirms pasniedza dažādus augus lielos grozos, kurus nolika zemē. Visi sasēdās apkārt un ņēma, ko gribēja; tā Krūgeram nebija grūti atlasīt tikai tādu ēdamo, par kura nekaitīgumu viņš bija pilnīgi drošs. Tomēr maltītes laikā daži cieminieki bija aiznesuši uz geizeriem gabalos sagrieztu gaļu. Atgriezušies no turienes, viņi jau iztukšotos grozus piepildīja ar ga­ļas gabaliem, un Krūgers satrūcies ieraudzīja, ka gaļa ir karsta — pat pārāk karsta, lai varētu to ņemt pirkstos. Kā redzams, tā bija izvārīta vienā no kar­stajiem avotiem.

Viņi abi ar Daru vēl bija izsalkuši, bet, atceroties Krūgera piedzīvojumu, ne viens, ne otrs neuzdrošinā­jās gaļu nogaršot. Abi drūmi vēroja, kā ciemata iedzīvotāji loka to iekšā, līdz jauneklim iešāvās prātā:

— Dar, šie ļaudis ir tādi paši kā tu. Viņiem vārītā gaļa nekaitē, — tad kāpēc vismaz tev neēst? Vienam no mums jāsaglabā spēki.

Dars mazliet šaubījās par savu identitāti ar cie­mata iedzīvotājiem, tomēr Krūgera teiktais iedarbo­jās uz viņa pienākuma apziņu un, dažus mirkļus pa­cīnījies ar saviem aizspriedumiem, viņš piekrita, ka draugam taisnība. Kamēr Dars ēda, visi apkārtējie skaidri manīja viņa satraukumu, un tas, kā šķita, radīja pat lielāku izbrīnu nekā Krūgera parādīšanās.

PFotams, Daram vaicāja, kas par lietu, un, kad viņš bija pastāstījis par nelaimīgo piedzīvojumu ar cepto gaļu, visu acis pārsteigumā pievērsās Krū­geram.

— Es nesaprotu, kā tas varējis notikt, — ieminējās kāds no cieminiekiem. — Mēs vienmēr esam gaļu vā­rījuši; tas ir likums. Varbūt tavs draugs to vārīja avotā ar indīgu ūdeni?

— Viņš nemaz nevārīja to avotā. Tur bija tikai upe ar aukstu ūdeni, un mums nebija nekā, kur to ieliet, vismaz neka pietiekami liela.

— Kā tad viņš varēja gaļu izvārīt?

— Viņš turēja to virs uguns.

šo vārdu izraisītā pēkšņā sarunu murdoņa Daram šķita esam pirmā saprātīgā šejieniešu reakcija, taču jau visai drīz viņš aptvēra, ka ticis pārprasts.

— Vai uguns bija netālu no šejienes? — atskanēja nākamais jautājums. — Mums ir rīkojums paziņot skolotājiem par katru vulkānu, kas sāk darboties, iz­ņemot tikai tos pie Lielās Pilsētas.

— Tas nebija vulkāns. Viņš pats radīja uguni.

Visu acis atkal šķielēja uz Nilsu Krūgeru, un iestā­jās kapa klusums. Neviens neprasīja, lai Dars atkārto savus vārdus; vidusmēra abiormenietis pārāk paļau­jas uz savu dzirdi un atmiņu, lai iedomātos, ka va­rētu būt pārpratis tik vienkāršu teikumu. Radās jū­tama neticības atmosfēra. Dars būtu bijis ar mieru derēt uz savām grāmatām, kāds būs nākamais jautā­jums, un viņš būtu vinnējis.

— Kā tad to dara? Viņš izskatās dīvains, taču ne pārāk varens.

Pēdējais vārds nenozīmēja tikai fizisko spēku vien; tas bija vispārīgs termins dažādu spēju apzīmēšana!.

— Viņam ir rīks, kas, ja tikai ar to pareizi rīkojas, rada pavisam mazu uguntiņu. Ar to viņš aizdedzina sīkus koka gabaliņus un, kad tie iedegušies, tad lie­lākus.

Iedzimtais šaubījās, tāpat arī citi viņa ciltsbrāļi; atskanēja vispārēja piekrītoša murdoņa, kad viņš teica;

— Tas man jāredz.

Dars piesardzīgi atturējās savilkt seju cilvēka smaidam atbilstošajā vaikstā.

— Vai jūsu skolotāji pagaidīs, kamēr viņš to pa­rādīs jums, vai arī gribēs redzēt tūlīt?

Jautājums izraisīja ciemata iedzīvotājos dzīvu dis­kusiju, kuras kulminācijas brīdī viens no viņiem ar skubu devās uz mazu nomaļu būdiņu netālu no dzī­vojamo ēku pudura. Dars ieinteresēts noraudzījās, kā šis zellis pazūd būdiņā, un pūlējās saprast no turie­nes dzirdamo kluso balsu dudināšanu. Viņam neizde­vās neko sadzirdēt, un bija jāgaida ziņneša atgrie­šanās.

— Skolotājs lika atnest svešiniekam vajadzīgos kokus un grib redzēt, kā rada uguni.

Iedzimtie tūlīt izklīda pa savām būdām, bet Dars tikmēr izskaidroja Krūgeram to, ko viņš no sarunas nebija sapratis. Līdzko Dars bija beidzis, no visām pusēm jau sāka pienest kurināmo.

Neviens zariņš nenāca tieši no džungļiem; kā re­dzams, tie bija cirsti pirms laba laika un kaltēti bū­dās. Nebija iemesla pēc sanesto koku veida secināt, ka tie būtu bijuši domāti kurināšanai, un viss par šīm būdām zināmais liecināja, ka tā arī nevarētu būt, tomēr kurināmais bija. Atlasījis dažus koka gabalus, Krūgers ar savu nazi noplēsa skalus un piecēlās, rā­dot, ka ir gatavs. Dars devās uz būdas pusi, kurā pirmīt bija iegājis ziņnesis.

Viņu tūlīt apturēja.

— Uz to pusi ne, svešinieki

— Bet vai tad jūsu skolotāji nav tur?

— Tādā mazā būdiņā? Protams, ne. Taisnība, viņi tur runā, bet tagad viņi grib redzēt tevi un tavu uguns radīšanas rīku. Nāc līdzi!

Runātājs devās atpakaļ pa to pašu taku, pa kuru viņi bija ieradušies ciematā, un gūstekņi viņam se­koja. Pārējie gāja viņiem pa pēdām.

Labi iemita taka vijās starp karstajiem avotiem. Gūstekņi gāja pa to uz kādu neparasti lielu baseinu klajuma pretējā malā. Acīmredzot šis baseins pār­plūda biežāk nekā pārējie vai arī apakšzemes avota ūdens, kas tajā sakrājās, saturēja vairāk minerāl­vielu, jo tā apmale bija gandrīz trīs pēdas augsta; ūdens tajā nikni burbuļoja līdz pašai malai.

Laukums ap baseinu bija klajš, tikai vienā vietā pie baseina apmales bija pieslējies travertīna bluķis, kas izskatījās kā nošķelts no klints. Tam bija no virsas nedaudz saplacināta kupola veids un augstums ne­pārsniedza baseina apmali, bet dia'inetrs bija pēdas piecas. Visumā gludo virsmu izraibināja dziļas iedobes.

Krūgers tam nebūtu pievērsis uzmanību, ja viņi netiktu apstādināti tieši pie tā un ciemata iedzīvotāji nebūtu salasījušies viņiem apkārt. Tāpēc jauneklis pamatīgi aplūkoja bluķi un nosprieda, ka te darbojies visai prasmīgs mūrnieks. Jādomā, ka tur iekšā at­rodas skolotāji; mazie caurumiņi droši vien noder novērošanai un ventilācijai. Nekādas redzamas iz­ejas nebija. Varbūt tā atradās baseina apmales iekš­pusē, kur to nevarēja redzēt, vai pat kaut kur tālāk un už to veda tunelis. Nilsu nepārsteidza balss no kupola:

— Kas tu esi?

Jautājums nebija pārprotams — teikuma grama­tiskā konstrukcija nešaubīgi liecināja, ka tas uzdots tieši Krūgeram. Vienu mirkli jauneklim nebija skaidrs, ko lai atbild, tad viņš nosprieda runāt pa­tiesību.

— Es esmu Nilss Krūgers, zvaigžņu kuģa «AI- phard» lidotājs kadets.

Lietvārdus abiormeniešu valodā viņam vajadzēja pārtulkot metaforiski, taēu viņš bija diezgan apmie­rināts ar savu veikumu. Tomēr nākamais jautājums lika viņam pārdomāt, vai viņa rīcība bijusi pareiza.

— Kad tu mirsi?

Jautājums Krūgeru mazliet izsita no sliedēm, un viņš uzreiz neattapa, ko atbildēt. Šķita, ka tas ir tikai godīgs jautājums bez jebkāda zemteksta, bet uz to, cik ilgi viņš dzīvos, atbildēt nebija viņa varā.

— Es nezinu. — Tas bija vienīgais, ko viņš varēja pateikt.

Sekoja vismaz tikpat ilgs klusuma brīdis kā viņa vilcināšanās, cenšoties rast atbildi. Nākamie nere­dzamā runātāja vārdi radīja iespaidu, ka mulsinošais temats atlikts — vismaz uz laiku.

— Šķiet, tu varot radīt uguni. Dari to!

Krūgers, galīgi nesaprazdams, kādas īsti ir viņa un neredzamā runātāja attiecības, paklausīja, šis uz­devums grūtības neradīja; malka bija sausa, un Arēna sniedza mazajai baterijai nepieciešamo staro­jumu. Dzirksteļu spiets lika tuvākajiem cieminiekiem acumirklīgās izbailēs atkāpties, kaut arī Krūgers to manīja tikpat maz kā savā laikā Dara šaujamstopa uzvilkšanu. Skali tūlīt aizdegās, un jau pēc minūtes mazs, visai kārtīgs ugunskurs liesmoja uz akmens pāris jardu no skolotāju travertīna patvēruma. Visu darbošanās laiku Krūgers tika apbērts ar jautāju­miem un atbildēja uz tiem. Kāpēc sākumā nepiecie­šami smalki skaliņi? Kāpēc viņš izvēlējies sausu .malku? No kā radušās dzirksteles? Atbildēt bija ār­kārtīgi grūti. Tāpēc Nilss centās izgudrot dažādus žestus un vārdus vēl ilgi pēc tam, kad ugunskurs bija jau izdzisis.

Radījums akmens patvērumā beidzot šķita apmie­rināts ar to, ko bija uzzinājis par uguni, vai, parei­zāk, ar to, ko Krūgers zināja par uguni, un turpi­nāja iztaujāt jaunekli par lietām, kas, jādomā, viņu vairāk interesēja.

— Vai tu esi no Tīras otras pasaules vai kādas ci­tas pasaules, kas riņķo ap Arēnu?

Dars šo jautājumu nesaprata, bet Krūgers saprata pat pārāk labi. Viņu bija ķēris tikpat kā zibens, kā parasti gadās cilvēkiem, kuri pēkšņi konstatē, ka viņu iemīļotākās teorijas vienā acumirklī kļuvušas nepārliecinošas.

— Deviņi pērkoni! — viņš pie sevis nomurmināja, bet sakarīgu atbildi acumirklī nespēja izdomāt.

— Ko tu teici?

Krūgers uz brīdi bija aizmirsis šīs pasaules iemīt­niekiem gluži parasto ārkārtīgi aso dzirdi.

— Pārsteiguma izsauciens manā valodā, — Nilss steigšus atbildēja. — Man šķiet, ka nesapratu tavu jautājumu.

— Manuprāt, saprati gan.

Lai gan runātāja intonācija nebūt nelīdzinājās cil­vēka intonācijai, Krūgeram pēkšņi likās, ka barjeras viņā pusē it kā redz stingru skolotāju, un viņš iz­lēma, ka arī turpmāk jārunā vien patiesība.

— Nē, es neesmu no planētas, kas riņķo ap Arēnu, es pat nezinu, vai tai kāda planēta ir, un apkārt Tīrai riņķo tikai viena pati — šī.

Klausītājs pieņēma jauno vārdu bez komentāriem; tā nozīme viņam droši vien bija skaidra no kon­teksta.

— Mana dzimtā planēta riņķo ap sauli, kas ir daudz blāvāka par Arēnu, bet spožāka par Tīru; tās attālumu no šīs sistēmas es tavā valodā neprotu pateikt.

— Tātad ir arī vēl citas saules?

— Jā.

— Kāpēc tu ieradies šeit?

— Mēs pētījām… mācījāmies, kādas ir citas pa­saules un to saules.

— Kāpēc tu esi viens?

Krūgers sīki atstāstīja negadījumu, kā viņš, ska­fandrā tērpies, iekritis dubļu ezerā un viņa draugi nolēmuši, ka viņš gājis bojā, un kā viņš palicis dzīvs tikai tāpēc, ka tur nejauši bija trāpījusies koka sakne.

— Kad atgriezīsies tavējie?

— Es viņus vispār negaidu atpakaļ. Viņiem nav nekāda iemesla domāt, ka šai pasaulē ir iedzīvotāji; Dara rases pilsētas, par kurām viņš man stāstīja, netika ieraudzītas, un tavas cilts ciemats droši vien nav pamanāms. Katrā ziņā kosmosa kuģis atrodas pētījumu ceļojumā, kas varbūt ilgs krietni daudz jūsu gadu, un pēc kuģa atgriešanās mājās vēl paies tik­pat daudz gadu, kamēr tiks izpētītas ziņas par šo sistēmu. Un pat tad viņiem nebūs nekāda sevišķa iemesla atgriezties; ir vēl daudz darba krietni tuvāk pie mājām.

— Tātad tavējiem tu esi jau miris?

— Jā, droši vien tā ir.

— Vai tu zini, kā darbojas jūsu kuģi?

Uz šo jautājumu Krūgers vilcinājās atbildēt; tad atminējās, ka bija dēvējis sevi par lidotāju kadetu.

— Jā, es zinu, kādi spēki un iekārtas tos darbina.

— Kāpēc tad tu nemēģini uzbūvēt tādu kuģi un atgriezties savā pasaulē?

— Zināšanas un iespēja kaut ko izdarīt ir dažādas lietas. Es zinu, kā radusies šī pasaule, tomēr pats nevaru to uztaisīt.

— Kāpēc tu esi kopā ar to, kuru tu sauc par Daru?

— Es viņu sastapu pa ceļam. Diviem kopā ir la­bāk nekā vienam. Es meklēju uz šīs planētas vietu, kas būtu pietiekami vēsa cilvēkam, un Dars stāstīja kaut ko par ledus cepuri, uz kuru viņš ejot. Ar to man pietika.

— Ko tu darīsi kopā ar citiem tādiem pašiem kā Dars, ja sastapsi viņus pie šis ledus cepures?

— Man šķiet, centīšos ar viņiem sadzīvot. Savā ziņā tā būs vienīgā man pieejamā sabiedrība; ja viņi man atļaus, es izturēšos pret viņiem kā pret savē­jiem.

Pēc šīs atbildes iestājās klusums, it kā neredzamie skolotāji apspriestos vai pārdomātu. Tad atkal sākās iztaujāšana; šoreiz tincināja Daru Langu Anu.

Savā atbildē Dars apliecināja, ka esot planierists un viņa parastais maršruts bijis no Kvarras pilsētas uz Ledus Cietoksni. Skolotāji prasīja, kur atrodoties pilsēta, un Daram tā bija jāapraksta visos sīkumos. Dars un Krūgers prātoja, vai skolotāji patiešām nekā nezina par to vai arī tikai pārbauda, vai Daram var ticēt. '

Skolotāji neieminējās, ka Dars varētu nebūt šīs planētas iedzīvotājs, un, iztaujāšanai turpinoties, Krūgers samulsa aizvien vairāk. Pagāja krietns brī­dis, iekāms viņam iešāvās prātā, ka, tā kā Dars acīm redzami ir tāds pats radījums kā šie, arī viņiem jābūt no kādas citas planētas. Kāpēc viņi gluži kā mežoņi dzīvo uz šīs, bija noslēpums, bet varbūt viņu kuģis bija bojāts un viņi paši kā lamatās notverti šeit. Ar to varētu izskaidrot, kādēļ viņam jautāja, vai viņš va­rētu uzbūvēt kosmosa kuģi. Patiesību sakot, vienu mirkli Nilsam šķita, ka tas arī izskaidro visu, vie­nīgi to ne, kāpēc skolotāji uzturas slēptuvē.

— Kas ir tās «grāmatas», kuras tu nes līdzi un par kurām tā uztraucies?

Šis jautājums atkal piesaistīja Krūgera uzmanību. Viņš jau labu laiku bija gribējis pavaicāt Daram to pašu.

— Ziņojumi par to, ko mūsējie iemācījušies un vei­kuši, — nu jau mirušo mums atstātie ziņojumi, kuri sen nogādāti drošībā Ledus Cietoksnī un kuru sa­turs jau noskaidrots. Bet pastāv likums, ka ikvienai paaudzei vēl jāsaraksta savas grāmatas, kas jāglabā tāpat kā tās, kuras sacerētas pirms mūsu laikmeta.

— Saprotu. Interesanta ideja; mums par to būtu vēl jāpadomā. Bet tagad par ko citu: dažiem mūsē­jiem radies iespaids, ka tu uzskati uguns lietošanu par nelikumīgu. Vai tā ir?

— Jā.

— Kāpēc?

— To mums stāsta mūsu skolotāji, un grāmatas no seniem laikiem arī vēsta to pašu.

— Vai viņi saka, ka uguns jūs nogalinās?

— Ari to, bet ir vēl kas cits. Tikt nogalinātam ir viena lieta — katrā ziņā mēs visi mirstam, kad pie­nāk laiks —, bet šķiet, ka ar uguni ir ļaunāk. Manu­prāt, tas, kas nomiris no karstuma, ir vēl vairāk miris vaī apmēram tā. Ne skolotāji, ne grāmatas to nekad īsti skaidri nepasaka.

—■' Un tomēr tu ej kopā ar būtni, kas iededzina uguni, kad vien grib?

— Sākumā es par to raizējos, bet tad nolēmu — tā kā viņš nav īsta persona, viņam droši vien ir citi likumi. Es nojautu, ja aiznesīšu par viņu ziņas savē­jiem Ledus Cietoksnī, tās atsvērs manus likuma pār­kāpumus. Turklāt es turējos cik vien iespējams tālu no viņa iededzinātās uguns.

Atkal iestājās diezgan ilgs klusums. Kad Skolotājs sāka runāt, viņa vārdi un tonis bija gluži uzmundri­noši.

— Jūs abi esat snieguši ziņas, sadarbojušies ar mums un bijuši noderīgi, — neredzamā būtne teica. — Mēs protam to novērtēt un pateicamies jums. Pa­gaidām jūs paliksit pie mūsējiem. Viņi parūpēsies, lai jūs justos ērti un būtu paēduši; baidos, ka paš­laik mēs neko nevaram darīt, lai sagādātu vēsumu, pēc kura ilgojas svešinieks, bet varbūt ar laiku arī to varēs nokārtot. Nolieciet grāmatas un uguns radī­šanas rīku uz akmens un ejiet visi projām!