Uguns cikls

XIV BIOLOĢIJA; SOCIOLOĢIJA

Kamēr Abiormena meta loku pēc loka pa savu gan­drīz vai komētas orbītu, Tīru tās liesmojošā pavēl- niece vilka tuvāk un tuvāk. Abiormena pamazām aiz­vien vairāk sakarsa. Tas neko daudz nenozīmēja planētas iedzīvotājiem, jo temperatūra vēl nebija sa­sniegusi to pakāpi, kad sāk aktivizēties baktērija, kuras dzīvības procesi uzlādēs atmosfēru ar slāpekļa oksīdiem. Kamēr tas vēl nebija noticis, Dara rasei! maz rūpēja, vai dzimtās planētas okeāni ir sasaluši vai vārās.

Arī Zemes zinātniekus karstums netraucēja. Vai­rums no viņiem jau kopš paša sākuma valkāja kom­plicētus aizsargtērpus, kuros viņi īstenībā bija ap­gādāti ar kondicionētu gaisu. Tomēr viņi zināja, ka drīz vien būs nepieciešama efektīvāka aizsardzība. Eksperimenti ar vietējām dzīvības formām — ne tikai ar baktērijām vien, bet arī ar pietiekami lieliem dzīv­niekiem, kurus varēja novērot bez mikroskopa, un ar augiem — skaidri liecināja, kas gaidāms.

Krūgers ar stāvokli bija vairāk nekā apmierināts. Viņa draugs acīmredzot bija pilnīgi iegrimis no Ze­mes atbraukušo viesu zināšanu apguvē. Krūgers ne­varēja visu laiku turēties ar viņu kopā, bet par to vairs daudz neuztraucās. Ja kas bija pilnīgi skaidrs, tad tas bija fakts, ka Dars Langs Ans uzkrājis jau pārāk daudz informācijas, lai visu to paspētu nodot skolotājiem pirms savas dzīves normālajām beigām. Daram nebūs citas izejas — būs jāpaliek patvērumā zem ledus cepures, kad to noslēgs, un tas nozīmēja, ka viņš automātiski kļūs par skolotāju.

Reizi vai divas jauneklim uzmācās sirdsapziņas pārmetumi; viņš prātoja, vai nebūtu godīgāk aizrā­dīt Daram, kādas sekas būs šim kopā ar cilvēkiem pavadītajam laikam. Tomēr ikreiz, kad viņš par to iedomājās, viņam izdevās sevi pārliecināt, ka iedzim­tais ir diezgan vecs, lai pats zinātu, ko dara.

Tomēr diez vai nebūtu bijis labāk; ja Nilss būtu par to ieminējies.

Kaut arī Zemes zinātnieki, protams, varēs strādāt uz Abiormenas pat karstajā sezonā, apstākļi būs daudz grūtāki. Tāpēc viņi galveno informāciju centās iegūt pirms klimata maiņas. Dars cik spēdams novē­roja visu notiekošo; Krūgeram, kurš arī bija noska­tījies vienu no biologu mēģinājumiem, tas nemaz ne­likās tik aizraujoši.

Tas notika pēc tam, kad bija atklāts karstuma ķē­des reakcijas efekts uz vietējo baktēriju. Ar planētas augsni izklāja hermētiski noslēgtas kameras dibenu; tajā ievietoja vairākus nelielus dzīvniekus — tādus

Dars un Krūgers bija sastapuši krāterī. Augsnē bija iestādīti arī daži planētas augi; biologi bija mēģinā­juši atveidot miniatūrā planētas vidi. To izdarījuši, viņi sāka paaugstināt temperatūru — pakāpeniski, lai izvairītos no termiskā šoka, kas tikai sarežģītu situāciju.

Kamera bija pietiekami labi izolēta, lai aizkavētu tvaika kondensāciju uz tās sienām, tā ka joprojām bija iespējams redzēt, kas tajā notiek. Protams, maz­liet ūdens vēl aizvien bija šķidrā stāvoklī, jo pārējā ūdens vārīšanās bija ievērojami paaugstinājusi spie­dienu; un tad pavisam negaidīti kāda mēraparāta bultiņa izkustējās no nulles stāvokļa.

Tas gan bija visparastākais galvanometrs, toties saslēgts virknē ar rezistoru — kamerā ievietotu ne­lielu vaļēju tīģelīti ar ūdeni. Šķidruma pretestība ma­zinājās, un neviens no klātesošajiem nešaubījās par šīs parādības cēloni. Pēc brīža viss kļuva redzams arī bez mikroskopa — atmosfēra kamerā ieguva vāju nepārprotami sarkanbrūnu nokrāsu. Sāka darboties baktērija; tās veidotie slāpekļa oksīdi ne tikvien pa- skābināja vēl šķidrā stāvoklī esošo ūdeni, bet arī iz­raisīja nesalīdzināmi radikālākas pārmaiņas visos ka­merā ievietotajos dzīvajos organismos.

Dzīvnieki beidza kustēties, vēl tikai neveikli gro­zīja galvas. Tie bija nedaudz atvirzījušies cits no cita un pārtraukuši skrubināt augus. Uz vairākām se­kundēm pētījumu objekti un pētītāji sastinga, bet viņu sasprindzinājums pieauga.

Pēkšņi lielākais no dzīvniekiem sabruka, nākamajā pusminūtē tas pats notika ar visiem pārējiem. Krū­gers paslepus no sāniem uzmeta skatienu Daram, bet viņa mazais draugs to pat nemanīja. Abas acis viņš bija pievērsis kamerai. Jauneklis atkal paskatījās uz dzīvniekiem, un pēkšņi viņam kļuva nelabi. Mazie radījumi zaudēja formu, izplūda bezveidīgās proto- plazmas peļķēs, kas nesavienojās pat tajās vietās, kur divi radījumi bija sabrukuši pavisam tuvu viens pie otra. Varēja redzēt, ka viegla trīsoņa pārņem vēl dzīvās recekļa lāmas, un šo ainu Krūgera kuņģis vairs neizturēja. Viņš metās laukā.

Šķita, ka Daru redzētais nemaz neietekmē; viņš pa­lika vērojam kameru vēl pusstundu — laiku, kas bija nepieciešams, lai pēdējā peļķe izveidotos par kādiem piecdesmit maziņiem, tārpiem līdzīgiem radījumiem, kuru ķermeņiem nebija nekādas līdzības ar dzīvnie­kiem, no kuriem tie radušies. Tie rāpoja pa kameru, acīmredzot pilnīgi spējīgi paši rūpēties par sevi.

Arī augi bija pārvērtušies, lai gan citādā procesā. Lielāko augu lapas nobira un stumbri mazliet sakro- kojās. Novērotāji sākumā domāja, ka karstums tikai pārtraucis to augšanu, bet šo pieņēmumu apgāza simtiem maziņu, puniem līdzīgu izaugumu parādīša­nās uz sažuvušajiem stumbriem. Tie pamazām uzpū­tās, acīmredzot uzsūcot vecāku augu matēriju, un beidzot nobira zemē kā vairākas minūtes ilgs lodīšu lietus.

Mazākie, zālei līdzīgie augi gluži vienkārši novīta, bet to vietā strauji dzina asnus pavisam citādi augi. Nepagāja ne stunda, un pilnīgais ap lidaparātu eso­šās vides paraugs kamerā bija pārvērties par visiem novērotājiem — arī Daram Langam Anam — galīgi nepazīstamu vidi.

— Tad tā tas notiek! — beidzot izdvesa viens no biologiem.

Ne viņu, ne arī kādu no viņa kolēģiem redzētais nebija ietekmējis tik spēcīgi kā Krūgeru. Tiesa, ne­viens cits jau nebija tā pieķēries Daram.

— Manuprāt, mēs būtu varējuši paredzēt, ka no katra indivīda radīsies krietni daudz pēcnācēju, ja šī ir viņu vienīgā reproducēšanās iespēja. Planēta tūlīt pēc sezonas maiņas droši vien ir šausmīgi pārap­dzīvota.

Kāds cits biologs noraidoši papurināja galvu.

— Šai ziņā viss ir kārtībā, — viņš teica, — bet kaut kas cits gan ne. Pašlaik mēs vērojam periodu tieši pirms kārtējās klimata maiņas, bet dzīvnieku vēl aizvien ir daudz — gan gaļēdāju, gan zālēdāju — un augu pasaule nemaz neizskatās cietusi. Nespēju īsti noticēt, ka nav vēl citas reproducēšanās metodes.

— Vai nepieciešamību pēc tās nenosaka sezonas ilgums? Ja pašreizējā proporcija uzskatāma par normu, tas nozīmē, ka sezonu pārdzīvo apmēram viens no piecdesmit indivīdiem.

— Pareizi, un sezona, kas drīz beigsies, ilgst ap­tuveni četrdesmit Zemes gadu. Negribas ticēt, ka tik ilgā periodā varētu saglabāties tik daudz dzīvnieku. Mēs zinām, ka atbilstoši savam svaram tie patērē apmēram tikpat daudz barības kā dzīvnieki uz Ze­mes. Kā tas ir, Dar? Vai jūsu dzīves laikā vairākkārt nerodas jauni dzīvnieki?

— Protams, ka rodas, — abiormenietis atbildēja. — No katra dzīvnieka locekļa, ja tikai tas ir pietie­kami liels, izaug jauns dzīvnieks. Tā noteikti notiek vismaz ar tiem dzīvniekiem, kurus mēs lietojam ēša­nai, tāpēc mēs vienmēr atstājam no katra kaut ko neapēstu. Vai ar jūsu dzīvniekiem tā nenotiek?

— Hmm-m. Uz Zemes dažas dzīvās būtnes var ap­mēram tā atjaunoties, bet tās ir visai primitīvas. Es nesaprotu, kā^uz šīs planētas vispār iespējams kādu nogalināt?

— Nu, protams, daži dzīvnieki no sava laupījuma neatstāj pietiekami daudz, lai tas varētu reģenerē­ties. Turklāt dažkārt kāds nomirst arī badā vai no­slīkst, kaut gan jābadojas krietni ilgi, lai izdiltu tik­tāl, ka vairs nevar izdzīvot.

Viens no zinātniekiem domīgi aplūkoja savu labo roku, kurai divu pirkstu vietā bija tikai stumbeņi — piemiņa no negadījuma bērnībā.

— Jādomā, Dar, ka laikam būtu muļķīgi jautāt, vai jūsu rasei ari piemīt šāda reģenerēšanās spēja.

— Nesaprotu, kāpēc tas būtu muļķīgi. Jā, tāda spēja mums ir, kaut arī civilizētā sabiedrībā, pro­tams, reti rodas vajadzība to lietot. Šad tad planiera avārijas upurim vai citā tamlīdzīgā negadījumā cie­tušajam jāataudzē roka vai kāja.

— Vai arī galva?

— Tas ir sevišķs gadījums. Ja ievainojums ir tāds, kas pārtrauc pareizu dzīvības procesu norisi, audi atgriežas «sākumstadijā» un rada pilnīgi jaunu indi­vīdu — vai vairākus. Tādā gadījumā oriģinālais indivīds ir miris. Kā jau teicu, tas notiek reti.

Biologi bija diezgan pārsteigti, ka atradies parādī­bas izskaidrojums. Tomēr, lai iegūtu pārliecinošu at­bildi, bija nepieciešams vairāku nedēju ilgs darbs, iz­mantojot visas iekārtas, kādas vien uz «Alphard» bija. Biologu grupas vadītājs Rihters bija laimīgs, ka gadījusies iespēja izskaidrot reģenerācijas norisi komandierim Bērkam, kas bija speciāli ieradies, lai apspriestos par šiem jautājumiem, kuri sagādāja vi­ņam galvassāpes.

— Esmu mazliet nobažījies par šo rasi, Rihter, —

Bērks sāka sarunu. — Kā jūs zināt, katrs kuģa ko­mandieris, atstājot Zemi, saņem plašus norādījumus par risku, kāds draud jebkurai videi, kad tajā iekļūst jaunas būtnes. Viņi tik ilgi stāsta mums par trušiem Austrālijā un japāņu vabolēm Ziemeļamerikā, kamēr mums kļūst nelabi no visas šīs ekoloģijas būšanas. Man šķiet, ka esam uzdūrušies dzīvības formai, kura varētu kļūt par nopietnu cilvēces sāncensi, ja vien tas, kas man sastāstīts par Dara Langa Ana rasi, at­bilst patiesībai.

— Jādomā, jūs esat izlasījis mūsu atskaiti par reģenerāciju. Es atzīstu, savā ziņā šī rase ir diezgan neparasta, bet es neteiktu, ka tā varētu kļūt bīstama.

— Kāpēc gan ne? Radījums nokļūst jaunā vidē, kur nav viņa dabisko ienaidnieku, un bez jebkādas kontroles vairojas. Vai tas pilnīgi neiederas šai shēmā? Viņi izskaustu cilvēkus pāris gados.

— Nedomāju vis. Dara rasei ir tie paši dabiskie ienaidnieki, kas cilvēkam, — plēsīgie dzīvnieki un slimības, jo Dars apgalvo, ka viņi arī slimo. Šie ienaidnieki dosies viņiem līdzi.

— Tomēr galvenais, kas nonāvē šo rasi, ir kar­stums. Kas notiks, ja viņi apmetīsies dzīvot uz Ze­mes, Tanno vai Heklas, vai arī desmitiem citu pla­nētu, kuras es varu nosaukt? Viņi īstenībā būtu ne­mirstīgi.

— Piekrītu, ka nepieciešams karstums, lai viņi «normāli» nomirtu, bet es domāju, jūs kaut ko pie­mirstat. Viņiem karstums nepieciešams ari, lai va­rētu vairoties.

— Vai nu karstums, vai sadalīšana gabalos. Kas notika Cesapīka līcī toreiz, kad austeru pārdevēji domāja, ka varēs atbrīvoties no jūraszvaigznēm, sa­kapājot tās un iemetot atpakaļ jūrā?

— Jūs piemirstat galveno, komandieri, un, es bai­dos, arī jaunais Krūgers ir to piemirsis, — vissvarī­gākais ir tas, ka Dara Langa Ana rasei jāmirst, lai reproducētos. Vai esat padomājis no šā viedokļa?.

Komandieris atbildēja tikai pēc ilga klusuma.

— Nē, nevaru teikt, ka būtu par to domājis. Tas situācijai piešķir pavisam citu nokrāsu. — Viņš atkal iegrima domās. — Vai jums ir kāds priekšstats, kā­pēc tā notiek vai, pareizāk — tā kā tas acīmredzot ir evolucionāras attīstības rezultāts uz šādas planē­tas —, kā tas notiek?

— Mēs to zinām. To noskaidrot gan nenācās viegli, galvenokārt tāpēc, ka straujās klimata svārstī­bas turpinās tikai kādus desmit miljonus pēdējo gadu, bet kāds uz mūsu pašu planētas pazīstams or­ganisms uzvedināja mūs uz īstā ceļa.

— Kas? Kurš radījums uz Zemes gan ir pakļauts apstākļiem, kas līdzīgi šiem?

— Cik man zināms, neviens; tā ir cita rakstura analoģija. Viens no apkalpes — Elerbijs, cik atce­ros — strādāja ar grupu parastā veidā iegūtu «kar­sto» dzīvnieku vienā no mūsu lielākajām kondicio- nētā gaisa kamerām. Viņš centās noteikt, vai gaļas ēdāji tiešām parasti atstāj tik daudz no saviem upu­riem, lai tie varētu reģenerēties, un, starp citu, ne­jauši novēroja reģenerācijas procesu, par kuru mums stāstīja Dars — mēs, patiesību sakot, nezinājām, vai tas attiecas arī uz «karstajām» dzīvības formām vai ne. Dabiski, ka Elerbijs stingri uzskaitīja visus dzīv­niekus kamerā, tāpēc bija mazliet pārsteigts, pēc kāda laika ieraudzījis dažus līdz tam neredzētus radījumus. Par laimi, viņš to neuzskatīja tikai par agrākajos novērojumos pieļautu kļudu; visu rūpīgi pārbaudījis, viņš atklāja, ka, notiekot atmosfēras un temperatūras maiņai, var iegūt dzīvniekus no aug­snes paraugiem bez jebkādiem «vecākiem».

— Kā tad tas jāsaprot?

— Ka dažas «karstās» dzīvības formas reproducē- jas no mikroskopiskām sporām, kas augsnē pārdzīvo nelabvēlīgo sezonu. Vai to var arī kāds no «auksta­jiem», vēl nav noskaidrots; mēs nevienu neesam at­raduši.

— Un ko tas nozīmē?

— Elerbijs sāka šaubīties par pamatteorijas pa­reizību, pēc kuras Dars Langs Ans un jūraszvaigznes ar verdošajām asinīm ir secīgas vienu un to pašu radījumu paaudzes. Mēs to pārrunājām kādā no mūsu kārtējām diskusijām un atklājām, ka ir arī vēl daži citi norādījumi. Dans Leklo kādā dzīvniekā bija atradis sīkas kaula lodītes, kuras, kā pierādīja eks­periments, ir šā radījuma «karstās» paaudzes dīgļi. Ja tos izņem pirms radījuma pakļaušanas karstuma un slāpekļa dioksīda ietekmei, pēcnācēji nerodas, kaut ari dzīvnieka miesa reaģē parastajā veidā, to­ties, ja apstākļu maiņai pakļauj pašas lodītes, no tām rodas šo radījumu «karstās» dzīvības formas indi­vīdi.

— Es nesaprotu, ko tas viss nozīmē.

— Jādomā, ka «karstās» un «aukstās» dzīvības formu tipi ir pilnīgi sveši viens otram un faktiski at­tīstījušies neatkarīgi. Katra dzīvības forma rada spo­ras vai kādu to ekvivalentu, kas spēj pārdzīvot ne­piemērotos apstākļus.

— Dabīgajā evolūcijas gaitā daži no šiem dzīvī­bas formu tipiem attīstījuši spēju piestiprināt savas sporas pie otras dzīvības formas aktīvajiem dzīvnie­kiem vai arī ievadīt tajos, piemēram, gādāt, lai tās apēd, kā uz Zemes vēl aizvien dara daži parazīti.

— Bet tad jums vajadzētu atrast šīs sēklas — vai kas nu tas īsti ir — visos pārbaudītajos radījumos, taču jūs teicāt, ka tās bijušas tikai vienā. Kā to iz­skaidrot?

— Te nāk talkā minētais piemērs no Zemes dzīves. Jūs varbūt zināt, ka ir daži vīrusu tipi, kuru dabiskie upuri ir baktērijas. Vīruss nonāk saskarē ar baktē­riju, izspiežas cauri šūnas apvalkam, un pēc kāda laika vai vesels simts jaunu vīrusu iznirst no izsūk­tās baktērijas atliekām.

— Es lāgā nezinu, tomēr man šķiet, tur nav nekā dīvaina.

— Tiktāl ne. Tomēr dažkārt gadās, ka pēc vīrusa iek]ūšanas upura ķermenī pēdējais turpina dzīvot, it kā nekas nebūtu noticis.

— Tas vēl aizvien ir saprotams. Katrā populācijā allaž gadās kāds imūns indivīds.

— Ļaujiet man pabeigt! Baktērija nodzīvo savu laiku un sadalās parastajā veidā; tās pēcnācēji dara to pašu desmit vai varbūt simt paaudzēs. Tad radiā­cijas vai ķimikāliju iespaidā — vai arī vispār bez kāda redzama iemesla — vairums vai visi sākotnē­jās baktērijas pēcnācēji sabrūk un no to atliekām pa­ceļas vīrusu mākoņi!

•— Tiešām?

— Tieši tā. Sākotnējais vīruss faktiski ir inficējis savu pirmo upuri tā, ka vīrusa reproduktīvais mate­riāls dalās reizē ar baktērijas reproduktīvā materiāla dalīšanos un tiek pārnests uz visiem pirmā indivīda pēcnācējiem. Beidzot kaut kāda apstākļu maiņa liek tiem atgriezties pie parastās reproducēšanās metodes.

— Saprotu, — Bērks lēni novilka. — Jums šķiet, ka «karstajiem» attīstījusies līdzīga spēja,,, ka katra Daram līdzīga radījuma šūnas kodolā ir fak­tori, kas piemērotos apstākļos producēs vienu no tām jūraszvaigznēm.

— Tieši tā, tomēr viņu attiecības nav vairāk līdzī­gas vecāku un bērnu attiecībām kā Džekam Kārdiga- nam un viņa mīļākajam kanārijputniņam. Šķiet, tās ir tādas kā Zemes augiem un to hloroplastam.

— Patiesību sakot, es nesaprotu, kāda tur star­pība.

— Savā ziņā tas varētu attaisnot «karsto» radī­jumu attieksmi pret Dara rasi.

— Varbūt. Tomēr tas nemazina manas sākotnējās bažas, — ja nu vienīgi jūsu viedoklis par to, ka abām dzīvības formām jāmirst, lai reproducētos. Jūs esat uzvēlis man vēl jaunas raizes.

— Kādas tad?

— Par laiku, kurā notikusi adaptēšanās pie šā kli­mata. Ja jums taisnība, vismaz viena no šīm rasēm nepilnos desmit miljonos gadu ir attīstījusies no pa­šiem pirmsākumiem līdz inteliģences līmenim, kas salīdzināms ar mūsējo. Dzīvībai uz Zemes vajadzēja simtreiz ilgāku laiku, lai to veiktu. Siem radījumiem jābūt visadaptīvākajai dzīvības formai kosmosā — šai ziņā līdz šim cilvēkam bija pirmā vieta.

— Jāsāk domāt — jūs baidāties, ka viņi, apguvuši Zemes tehnoloģiju, izplatīsies Galaktikā un izspiedīs cilvēku no tās.

— Atklāti sakot, jā.

— Kā jūs domājat, kur tieši viņi apmetlsies?

— Dieva dēļ — visur, cilvēk mīļais! Uz Zemes… uz Marsa … uz Merkura … katrā no piecdesmit pa­saulēm, kur mēs varam dzīvot, un vēl tikpat dau­dzās, kur mēs nevaram dzīvot! Ja pašreiz vēl viņi nespēj panest apstākļus uz tām, tad drīz spēs — tās ir viņu adaptācijas spējas, kas mani baida. Ja mums ar viņiem rastos nesaprašanās, kā gan mēs varētu pret viņiem cīnīties? Kā jūs nogalināsit radījumu, kuram pieaug jaunas rokas un kājas zaudēto vietā un kurš var radīt veselu birumu pēcnācēju, ja jūs viņam uzmetīsit bumbu?

— To es nezinu, un man šķiet, ka tam arī nav no­zīmes.

— Kāpēc ne? — Bērkam aiz satraukuma gandrīz vai balss aiztrūka.

— Tāpēc, ka Dars Langs Ans gan var dzīvot uz Zemes un daudzās citās pasaulēs, bet viņa antipodi ar verdošajām asinīm — tikai apstākļos, kur, kā jūs pareizi teicāt, temperatūra ir daudz augstāka, taču ne uz vienas no jūsu minētajām planētām nav abu temperatūru. Ja grupa Dara rases izlemtu migrēt uz Zemi, kā gan tas patiks «karstajiem», kuru pēcnācēji dosies uz turieni kopā ar viņiem? Dars, bez šaubām, tāpat kā katrs no mums, grib pēcnācējus; kā viņš ju­tīsies, domājot par jūraszvaigzni, kas, attīstījusies no viņa ķermeņa, pārvietosies uz Veģu II vai Merkuru? Kas tad notiks ar viņa bērneļiem? Nē, komandieri, es saprotu: vairums mūsējo ir nosprieduši gandrīz vien­prātīgi, ka Skolotājs lejā pie karstajiem avotiem ir vecs aprobežots, diktatorisks tiepša, kura uzskati nav pat to izteikšanai patērētās enerģijas vērti, bet, ja padomāsit pamatīgāk, sapratīsit, ka viņš ir tāl­redzīgāks par daudziem citiem, kurus es nesaukšu vārdā!

Bērks lēni pakratīja galvu, nenovērsdams acu no biologa.

— Es par šo jautājumu domāju jau sen, doktor Rihter, un, manuprāt, jums taisnība, ka Skolotājs ir darījis to pašu. Tomēr jūtos mazliet vīlies, ka jūs neesat bijis tālredzīgāks.

— Kā tā?

— Jusu doma ir pareiza tikai tad, ja šīm rasēm trūkst tehnisko zināšanu! Daram nebūs iebildumu, ka gēnu struktūras, kas reproducēs viņa pēcnācējus, dažus gadus pavadīs tur, uz kurieni tās gribēs aiz­vest jūraszvaigzne, ja vien viņš zinās, ka galu galā šis radījums vai nu aizcejos uz planētu, kur tās varēs attīstīties, vai arī ievietos tās mākslīgā saldētavā, lai sasniegtu to pašu mērķi. Neaizmirstiet, ka arī šiem radījumiem būs tāda pati vēlme pēc pēcnācējiem un viņiem vajadzēs sadarboties ar Dara rasi, lai to ap­mierinātu. Ja šīs planētas iedzimtie to atstās, bruņo­jušies ar patstāvīgi vai arī no mums iegūtām zi­nāšanām, radīsies vissaliedētākā saprātīgu būtņu sabiedrība vēsturē, kura izklīdīs pa zvaigžņu zvaig­znēm, nobīdot malā cilvēku, ja vien tam vispār izdo­sies izdzīvot.

— Manuprāt, ja tā tiešām notiktu, pati šī saliedē­tība varētu noderēt par labu paraugu mums, pārē­jiem. Pašlaik šīs rases noteikti atrodas vēl tālu no šādas saliedētības.

— Pašlaik tā ir, un mūsu interesēs ir parūpēties, lai tās tiktāl nemaz nenokļūtu. Man tas nepatīk ne­būt ne labāk kā jums vai jaunajam Krūgeram, bet baidos, ka vienīgā saprātīgā rīcība ir aizkavēt Daru

Langu Anu, lai viņš nevarētu no mums iegūtās zinā­šanas nogādāt savai rasei. Ja to nedarīsim, tad bū­sim atdevuši Galaktiku viņiem.

— Jums taisnība — man tas nepatīk. Kā mēs va­ram attaisnot šādu rīcību pēc tam, kad paši esam pa­mudinājuši Daru mācīties visu, ko viņš spēj iemā­cīties?

— Attaisnot mēs to nevaram, — Bērks nelokāmi atteica, — tomēr tā darīsim. Skaidrs, ka es sev to nespēšu piedot līdz mūža galam, bet, pēc mana pār- domāta lēmuma, cilvēku rasei vislabāk būs, ja Dars Langs Ans vairs neredzēs savējos.

— Šķiet, ka jums taisnība, bet vieglāk man no tā nek|ūst.

— Man arī ne. Nu, patiesību sakot, būs labāk, ja pateiksim to Daram tūlīt. Es sasaukšu kopā grupu, lai būtu iespējams izteikties visiem, kuru rīcībā ir kādi fakti, kas varētu atspēkot manu lēmufliu, Tas ir visgodīgākais, ko es varu darīt.

— Jaunajam Krūgeram droši vien nebūs neviena fakta, toties iebildumi gan.

— To es saprotu. Viņš nezina, kādu pakalpojumu es viņam izdarīšu.

Biologs pētoši paskatījās uz veco virsnieku, bet Bērkam vairāk nebija nekā, ko piebilst,