Uguns cikls

I LOĢISTiKA

Spriežot pēc tā, kāda bija lavas lauka virsma, pla­nieris nemaz nedrīkstētu izskatīties tik maz cietis. Tā astes plākšņi bija veseli, fizelāžas apšuvums daļēji norauts tikai apakšdaļā; šķita, ka pat šaurie spārni nav bojāti. Ja kaut kur tuvumā būtu katapulta, varētu rasties kārdinājums lidaparātu atkal pacelt gaisā. Pat Dars Langs Āns varētu pievilties, ja viņam būtu jāpaļaujas tikai uz acīm.

Tomēr viņš zināja vairāk, nekā to vien, ko rādīja acis. Viņš bija neveiksminieks, kas bija lidojis šai mašīnā. Dars bija redzējis, kā bedrainā, melnā lavas virsma pēkšņi brāžas viņam pretim, kad negaidītais vējš vilka viņu klāt pie bezvārda vulkāna; viņš bija jutis grūdienu un vāju atlēcienu, kad lidķermeņa

atsperīgais koka rāmis pūlējās amortizēt triecienu; vēl vairāk — viņš bija dzirdējis, kā neiztur abu spārnu lonžeroni. Tagad viņu galvenokārt nodarbināja nevis doma, kā pacelties gaisā, bet gan jautājums, vai pirms aiziešanas nevajadzētu planiera vraku sabojāt vēl vairāk, tomēr ari tas nebija vissvarīgākais. īstā problēma bija grāmatas.

Protams, grāmatu nebija daudz — Rī Pells Uns bija par tālredzīgu, lai uzticētu pārāk lielu daļu pil­sētas zināšanu vienam pašam planierim. Tomēr grā­matas nedrīkstēja pamest novārtā; Dara pienākums bija tās nebojātas nogādāt uz Ledus Cietoksni, un astoņsimt gadu ir pietiekami ilgs laiks, lai attīstītu spēcīgu pienākuma apziņu. Un tik ilgi Dars Langs Ans bija nodzīvojis.

Par laimi, grāmatas nebija smagas. Apņēmības pilns Dars ķērās pie darba — sasēja vienā sainī tik daudz grāmatu un visa nepieciešamā, cik varēja, lai tas netraucētu ne iet, ne lietot ieroci. Kad Dars bei­dzot izslējās un mērķtiecīgi devās projām no vraka, viņš bija uzkrāvis sev grāmatas, kas svēra varbūt pusi no viņa svara, desmitreiz mazāk pārtikas un šaujamstopu ar bultām — savu nešķiramo pavadoni jau kopš agras bērnības. Lielāko daļu pārtikas viņš bija pametis, toties neviena rakstu galiņa gan ne.

Kravādamies viņš bija domājis, kādā virzienā do­ties. Līdz viņa spraustajam mērķim, metot lielu līkumu, bija jāveic mazliet vairāk nekā divi tūkstoši jūdžu, un apmēram puse šā attāluma bija okeāns. Plānotais lidojuma maršruts bija daudz garāks salu dēļ, kas ļāva pārlidot okeānu pa posmiem, kuru ga­rums nepārsniedza piecdesmit jūdzes. Dars bija nolē­mis turēties pie tā paša ceļa, jo vairākos pārlidoju­mos bija to labi iepazinis. Skaidrs, ka orientieri uz zemes izskatīsies citādi, tomēr tas nevarētu sa­gādāt pārāk lielas grūtības viņa fotogrāfiskajai at­miņai.

Protams, viņš tūlīt nedevās izvēlētajā virzienā. Tad būtu jāiet gandrīz tieši pāri kalnam, kura nogāzē viņš bija strandējis. Dars savu dabisko fizisko dotību dēļ bija labāks kalnos kāpējs, nekā jebkurš cilvēks vispār varētu būt, bet no šā kalna smailes gaisā cēlās plānu, vienmērīgu, dzeltenu dūmu vērpetes, un lava zem kā­jām, kā viņam šķita, bija karstāka, nekā to būtu spē­jusi sasildīt saule. Tāpēc, atstājis pa kreisi aiz mu­guras spilgti sarkano par Tīru dēvēto sauli un tieši aiz sevis — zilo un mazāko Arēnu, viņš devās uz ziemeļrietumiem, kaut gan viņa tuvākais mērķis okeāna šajā krastā atradās ziemeļaustrumos un lavas lauka tuvākā mala — tieši ziemeļos.

Nav viegli šķērsot lavas lauku kājām pat bez sma­gas nastas, turklāt Dars Langs Āns bija tā apkrā­vies, ka pārgājiens kļuva par īstu mocību. Viņa pēdas bija diezgan norūdītas, lai izturētu gājienu pa asa­jām klinšu šķautnēm, no kurām nevarēja izvairīties, taču šeit nebija nevienas gludas takas. Atkal un at­kal Daram bija jāpārrēķina laiks, kādu prasīs ceļo­jums, tomēr ne reizi viņš sev neatzinās, ka varbūt nespēs to veikt.

Divas reizes, nepārtraucot iešanu, viņš paēda un padzērās, ja tā var teikt par viņa iebaudītajām pāris kripatiņām ēdamā un dažiem malciņiem ūdens. Pla­niera nogāšanās vietu no lavas lauka malas šķīra ne­pilnas piecdesmit jūdzes, bet, ja viņš pakritīs un aiz­migs, neticis pāri lavas laukam, tad ir gandrīz skaidrs, ka nomirs aiz slāpēm. Lavas laukā ūdens nebija — vismaz viņš par to neko nezināja, taču, vasarai tuvojoties, tas viņam bija tikpat nepiecie­šams kā cilvēkam līdzīgos apstākļos.

Pirmo reizi viņš iekoda' pietiekami talu no kalna, lai pēc tam varētu nogriezties uz ziemeļiem un atstāt Tīru tieši aiz muguras. Arēna gatavojās panākt sar­kano sauli, tomēr ēnas vēl aizvien bija īsas. Kaut ari Dars bija pieradis pie diviem spīdekļiem, abu sauļu gaismā bija pagrūti pārredzēt ceļu tālāk par pāris jardiem, tālab viņš it bieži palaida garām iespēju to saīsināt.

Tomēr uz priekšu viņš tika Ieturējis otro «maltīti» vietā, no kuras vulkāns vairs nebija redzams, Dars dažas stundas vēlāk bija jau pārliecināts, ka saskata zaļu joslu. Protams, tā varētu būt tikai mirāža, bet šāda parādība Daram Langam Ānam bija pilnīgi ne­pazīstama. Tie varētu ari būt blīvāk saauguši dzelk­šņainie, gaļīgie, mučelēm līdzīgie augi, kuri šur tur slējās laukā no lavas. Tomēr ceļotājs bija pārlieci­nāts, ka tas ir īsts mežs ar augiem, kuru esība liecina par bagātīgu viņam aizvien nepieciešamākā ūdens krājumu. Dars, savilcis seju atvieglojuma smaidam atbilstošā vaikstā, sakārtoja grāmatu saini uz pleca ērtāk, izdzēra atlikušo ūdeni un atsāka ceļu pretim apvārsnim. Savu kļūdu viņš atklāja krietnu brīdi pirms slāpju atgriešanās.

Ja viņš būtu gājis pa kaut cik taisnu līniju, viņš būtu viegli ticis līdz mežam. Pat ar visiem līkumiem, kurus bija spiests mest pa lavas lauku, viņš tur būtu nokļuvis, iekāms sāktu ciest pārāk stipras slāpes. Dars gluži vienkārši nebija gaidījis, ka vajadzēs se­višķi daudz līkumot, jo neatcerējās no augšas redzē­jis kaut ko vienmuļajā, saplaisājušajā un krokainajā lavas laukā neiederīgu. Atmiņa Daru nebija pievīlusi, bet, kā izrādījās, šis apvidus gan.

Tīra, gandrīz beigusi savu ceļojumu uz rietumiem, bija pacēlusies augstāk, gatavodamās mest savu ik­gadējo cilpu lēcienam atpakaļ uz Arēnas pusi, kad Dars Langs Ans atdūrās pret šķērsli. Tā nebija krauja — to viņš noteikti nebūtu uzskatījis par ne­pārvaramu —, tā bija aiza, kas droši vien izveido­jusies, kad visa lavas masa bijusi jau gandrīz pilnīgi sacietējusi, jo bija pārāk dziļa un gara, lai būtu ra­dusies, sacietējušajai garozai sasprāgstot no apakšējo šķidro slāņu spiediena.

Dars no gaisa nekad nebija pamanījis aizu tikai tāpēc vien, ka tā nebija taisna; aiza izlocījās kā čūska starp citiem, pierastākiem apvidus nelīdzenumiem, un tā viņš bija gar to nosoļojis ilgāk par stundu, iekāms noprata patieso stāvokli. Tas notika, kad aiza sāka vīties atpakaļ, tagad jau tālā vulkāna virzienā.

Aptvēris notikušo, Dars Langs Āns uzreiz apstājās un, sameklējis paēnu zem kādas plakanas klints pār- kares, sāka domāt. Viņš neveltīja ne mirkli pašpār­metumiem par pieļauto muļķību, kuru gana labi saprata, bet tūlīt sasprindzināja prātu jaunās problē­mas risināšanai.

Uzkāpt un nokāpt pa aizas sienām nebija iespē­jams. Parasti, lavai sacietējot, rodas pietiekami ne­līdzena garoza, kas Dara rases piederīgajiem dod iespēju ar nagiem pieķerties pat pie gandrīz vertikā­las virsmas, tomēr šī plaisa stiepās cauri visai lavas masai. Tiesa, klintī no vienas vietas bija gāzes bur­buļi, no kuriem daudzi, lavai saplaisājot, bija pār­sprāguši un bija pietiekami lieli, lai viņš spētu notu­rēties to atstātajās bedrītēs, tomēr tās bija tikai tuvu zemes virsmai. Aizas pretējā siena liecināja, ka jau nedaudz jardu zemāk burbuļi kļūst tik mazi kā kniep­adatas galviņa un viņa vajadzībām praktiski nede­rīgi. Turklāt siena bija ne tikai vertikāla vien. Tā «viļņojās» tā, ka, vienalga, no kuras vietas un kuras puses — ja to varētu izvēlēties — sācis rāpties lejup, viņš, necik tālu neticis, jau atrastos pie pārkares. Nē, kāpt nebija iespējams.

Plaisa bija pārāk plata, laī tai varētu pārlēkt — vairumā, vietu pārāk plata lēcienam pat bez nastas, no kuras Daram Langam Ānam gan ne mirkli prātā neienāca atbrīvoties.

Daram nebija virves, un ari viņa tērpa un saiņa siksnu nepietika, lai sameistarotu l

Protams, atrast atrisinājumu visilgāk kavēja Dara priekšstats, ka viņš un grāmatas ir kaut kas absolūti nedalāms. Daram vajadzēja neticami ilgu laiku, lai izdomātu, ka no grāmatām nebūt nav jāšķiras pavi­sam un viņš varētu vispirms pārsviest aizai pāri tās, lai tad pārlēktu pats.

Sī ideja Daru atbrīvoja gandrīz no jebkurām grūtī­bām, jo viņš atcerējās vairākas vietas, kurās puslīdz droši spētu pārlēkt pāri aizai, ja vien nekas viņu ne­apgrūtinātu. Daram tikai bija jāatrod kāds piemē­rots līdzens laukumiņš otrā aizas malā, līdz kuram viņš varētu aizsviest grāmatu saini.

Galu galā viņš to atrada. Sai mirklī viņš nedo­māja, cik stundu jau pagājis; viņš pastumdīja saini stirpu turpu pa melno lavas virsmu, pārbaudīdams saišu drošību, lai būtu pārliecināts, ka sviedienā tas ncizjuks, pasvārstīja saini spēcīgajā rokā, novērtē­dams tā smagumu, un tad, apsviezdamies apkārt gluži kā vesera metējs, pārlidināja to pāri aizai. Vi­ņam ne uz mirkli nebija radušās šaubas, ka nepār- sviedīs saini; īstenībā tas nokrita pat mazliet tālāk, nekā Dars Langs Ans bija paredzējis, un īsu bridi viņš bija nobijies, ka tas varētu aizlidot līdz nelīdze­najai virsmai tūlīt aiz laukumiņa, kurā viņš bija mēr­ķējis. Tomēr galu galā sainis beidza velties labi re­dzamā vietā un, cik varēja noprast, bija vesels. Pārliecinājies par to, Dars nomērīja ar acīm aizas platumu un lēca.

Ja viņam būtu jāraksta ziņojums par šo gadījumu, viņš tajā noklusētu sīkumus. Gandrīz vai neviens cil­vēks nevarētu nociesties, nepieminējis, ko izjutis, kad ar lēcienam saspringtiem muskuļiem brāzies uz aizas malu, sasniedzis to, mirkli pavēries baigajā bezdi­benī zem sevis, tad ar dobju troksni nokritis uz nelī­dzenās, asās un cietās lavas viņā pusē un sāpīgi sa­sities. Vēlāk ari atradās kāds cilvēks, kuram bija daudz kas stāstāms par šo notikumu. Dars Langs Ans lēciena laikā tāpat pārdzīvoja visas šīs raksturī­gās emocijas, taču, ticis pāri aizai, domāja vairs tikai par grāmatām un tūlīt devās atkal tālāk.

Kad Dars nonāca pie vēl vienas aizas, kas šķīra viņu no meža, Tīra bija pakāpusies jau augstāk. Sīs aizas šķērsošana prasīja mazāk laika, tomēr arī drusku aizkavēja; un beidzot, kad sarkanā saule bija jau krietni augstu virs apvāršņa un izskatījās divtik liela kā planiera nogāšanās vietā, Dars bija spiests atzīt, ka vajadzēs palikt uz sastingušās lavas straumes vasarā — tieši tajā gadalaikā, kas nu gan nebūtu pavadāms tālu no lieliem ūdens krājumiem.

Tātad nāve pienāks mazliet agrāk, nekā viņam bija lemts, un būtu kaut kas jādara ar grāmatām. Ja viņš laikus neatgriezīsies, droši vien tiks izsūtīti meklē­tāji, un tiem nemaz nevajadzēs pārāk spilgtas iztēles, lai uzietu viņa atrašanās rajonu, jo viņš vēl aizvien nebija sevišķi tālu no parastās gaisa trases starp Kvarru un Ledus Cietoksni. Bija kaut kas jādara, lai viņu varētu ieraudzīt no gaisa. Dars savā prātā pār­lika, vai nevajadzētu atgriezties pie planiera, tomēr saprata, ka nespēs veikt šo gājienu viena vienīga iemesla dēj — nokļuvis pie lielajām aizām, viņš būs pārāk novārdzis, lai tiktu tām pāri. Protams, ja viņš tūlīt būtu atskārtis, cik niecīgas īstenībā ir izredzes pārkļūt pāri lavas laukam, nemaz nebūtu vajadzējis izvākt grāmatas no planiera, tomēr viņam pat prātā nebija iešāvies šaubīties, ka spēs veikt šo ceļojumu. Tagad šī kļūda bija jāizlabo vai vismaz jārīkojas tā, lai kāds cits varētu to izlabot.

Dabiski, ka uz klintīm viņa pēdas nebija saskatā­mas, tātad, ja meklētāji atradīs planieri, liela labuma no tā nebūs. Protams, viņi uzzinās, uz kuru pusi Dars devies, bet, nezinādami planiera nokrišanas precīzo laiku, viņi ari nekādi nespēs noteikt, cik tālu viņš būtu varējis aiziet. Gluži tāpat kā Dars pats, meklē­tāji nevarēs iedomāties, ka viņš nav spējis sasniegt lavas lauka malu, jo aculiecinieku sniegtu ziņu par apstākļiem tik tuvu pie vulkāna vispār nav.

Uz lavas fona viņš nebūs pamanāms nevienam no­vērotājam, lai cik zemu tas lidotu, jo ne viņa ķer­meņa izmēri, ne krāsa nebija uzkrītoši. Tā kā visi akmeņi bija gandrīz vienā krāsā, viņš nevarēja iz­veidot nrī no gaisa Ieraugāmu kontrastējošu rakstu. Dara sainī nebija nekā, no kā pagatavot pieklājīga lieluma signalkarodziņu, un arī nekā, ar ko būtu Iespējams kaut ko uzkrāsot uz klintim. Vienīgais, kas vuibut mazliet palīdzētu šis problēmas atrisinā­šana — tā Dars iedomājās —, būtu viņa siksnu sprādzes.

Sprādzes bija gatavotas no spožas dzelzs un pla- Icmas; tās, kaut ari visai mazas, varētu noderēt par spoguļiem. Un, tā kā citas izejas nebija, viņam būs jālieto tās pašas. To Dars izprātoja, vēl aizvien lēni slādams uz ziemeļiem.

Vajadzēja tikai izlemt, vai būtu jāpaliek uz vietas un atlikušais laiks jāveltī, lai pēc iespējas labāk uz­stādītu sprādzes tā, ka būtu vislielākās izredzes ar tām pievērst planieristu skatienus, vai arī jācenšas tikt uz priekšu, līdz nepārprotami būs gals klāt. Otrā varianta priekšrocība bija, ka vēl atlika izredzes sa­sniegt kādu sevišķi izdevīgu vietu — varbūt klints smaili vai lavas plākšņu veidojumu, kas palīdzētu piesaistīt meklētāju uzmanību. To, ka šāda rīcība ietvēra arī iespēju varbūt atrast ūdeni vēl īstajā laikā un tā izglābt dzīvību, Dars nemaz neņēma vērā; viņš uzskatīja sevi jau par mirušu. Ja viņš paliktu uz vie­tas, vienīgais labums būtu, ka atlikušo laiku līdz nāvei viņš varētu pavadīt paēnā, kas droši vien būtu patīkamāk nekā soļot uz priekšu divu sauļu svelmē. I<ā jau bija paredzams, viņš izšķīrās turpināt ceļu.

Dars gāja, rāpās, kāpelēja, kā nu ik reizes prasīja apstākļi, kamēr sarkanā saule cēlās augstāk un kļuva lielāka. Tad tā sāka jau sliekties atpakaļ austrumu virzienā, bet palika Arēna, kura savā vienmērīgajā gaitā uz rietumiem vēl aizvien bija viņam noderīga ccļvede. Varbūt Dars pareizo virzienu noteica visai miglaini; varbūt viņa gaitu pretim nāvei vispār bija grūti nosaukt par iešanu noteiktā virzienā, jo, laikam ritot un temperatūrai ceļoties, viņa prātu aizvien vai­rāk aptumšoja no ķermeņa saņemtie mokošo slāpju signāli. Cilvēks jau sen būtu miris — miris un sakal­tis sauss. Tomēr Daram Langam Ānam nebija sviedru dziedzeru, un viņa nervu audi spēja izturēt gandrīz ūdens vārīšanās temperatūru, tāpēc viņš dārgo šķid­rumu nezaudēja tik ātri kā cilvēks. Tomēr mazliet no tā viņš zaudēja ar katru elpas vilcienu, un elpot kļuva aizvien mokošāk. Dars vairs nebija drošs, vai ainavas virmošanā vainojams karstums vai arī paša redze; bieži vien abas acis bija jāpievērš vienam priekšmetam, lai zinātu, ka redz to pareizi. Nelielās klinšu atradzes mirkļiem viņam šķita līdzīgas dzīvām būtnēm; reiz viņš apķērās, ka sācis novērsties no iz­vēlētā ceļa, lai izpētītu lavas plāksni. Vajadzēja ga­ras sekundes, lai Dars sevi pārliecinātu, ka aiz tās nekas dzīvs nevarētu būt aizlocījies — šeit nebija ne­vienas dzīvas radības un nekas nevarēja kustēties. Skaņas, kas aizsniedza viņa ausis, bija tikai brīkšķi, kuri radās, plaisājot saulē sakarsušajiem lavas lauku­miņiem. Tos viņš bija dzirdējis jau agrāk.

Tomēr kustība bija bijusi ļoti pārliecinoša. Varbūt vajadzētu iet atpakaļ paskatīties …

Iet atpakaļ. Tas bija vienīgais, ko viņš nedrīkstēja darīt. Tā no visām iespējamām izdarībām būtu ne­pārprotami visnelietderīgākā. Ja halucinācijas ap­tumšojušas viņa prātu tik stipri, ka kārdina rīkoties aplam, tad galam jābūt jau tuvāk, nekā viņš domā­jis. Bija laiks apstāties un uzstādīt reflektorus, kamēr viņš vēl spēj kontrolēt savu muskuļu darbību.

Dars nekavēja laiku, nožēlojot sevi, bet apstājās un rupigi apskatīja apkārtni. Dažus jardus tālāk no lavas garozas bija atlūzusi sacietējusi plāksne, kuru apakšējo, nesacietējušo slānu spiediens bija saslējis C.andrīz stāvus. Tās augšējā mala slējās krietnas desmit pēdas virs tuvākās apkaimes, šis augstums vairāk nekā divas reizes pārsniedza Dara Langa Āna garumu, bet plāksne bija pietiekami nelīdzena, lai varēķi pie tās pieķerties ar nagiem, tāpēc viņš nere­dzēja nekāda iemesla, kas viņu kavētu novietot sprā­dzes uz plāksnes augšmalas.

Dars noņēma grāmatu saini un nolika uz karstās klints. Pārbaudījis, ka sainis ir cieši nosiets, Dars nostiprināja to ar vienu no siksnām; varbūt, kad va­sara būs pagājusi, pat šeit uzlīs, un nevarēja pieļaut, ka grāmatas tiktu sabojātas vai aizskalotas projām.

Tad Dars noņēma savas siksnas un ar vienu aci pārbaudīja katru no tām, kamēr ar otru pētīja klints virsmu, uz kuras plānoja novietot sprādzes. Divus vai trīs siksnu gabalus, kas šķita lieki, viņš nolika blakus sainim; pārējās siksnas ar sprādzēm viņš vēl­reiz apjoza sev apkārt, lai rāpjoties abas rokas būtu brīvas.

Plāksnes augšējā mala bija tieši tik robota, kā no lejas bija izskatījies, un Daram nebija grūti apvīt sik­snas ap izciļņiem. Vienu sprādzi viņš uzrīkoja tā, lai tās atstarotais gaismas kūlis vērstos taisni uz dienvi­diem nelielā leņķī pret apvārsni; otru viņš centās no­vietot tā, lai tā kristu acīs meklētājiem, kas atrastos tieši virs tās. Protams, šķita, ka ne viena, ne otra nespēs sevišķi piesaistīt uzmanību — tās faktiski bija pilnīgi atkarīgas no Arēnas gaismas, jo sarkanā saule paceļas virs apvāršņa tikai īsu laiku pirms un pēc vasaras un pašā karstākajā laikā pa gaisa trasi neviens nelidos. Tomēr tas bija vislabākais, ko Dars Langs Ans varēja izdarīt, un, uzrīkojis metāla sprā­dzes tā, ka pats palika apmierināts, viņš pirms no­kāpšanas vēlreiz pameta acis apkārt.

Ainava virmoja vēl vairāk nekā pirmīt. Atkal viņš bija gandrīz pārliecināts, ka redzējis kaut ko pazū- dam aiz klints plāksnes tai virzienā, no kurienes bija nācis. Viņš izmeta šo iedomu no prāta un sāka rāp­ties lejā, rūpīgi izvēlēdamies, kur pieķerties ar rokām un kājām; ja arī nebija iespējas iekārtoties patiešām ērti, viņam tomēr nebija nekādas vēlēšanās pavadīt pāris atlikušās dzīves stundas, mokoties ar lauztiem kauliem.

Dars sasniedza zemi sveiks un vesels un, dažus mirkļus padomājis, ievilka grāmatu saini klints kores paēnā. Tad, atbalstījis uz tā galvu, viņš mierīgi at­laidās zemē, sakrustoja rokas uz krūtīm, aizvēra acis un palika rāmi guļam. Vairāk nekas nebija darāms; varbūt viņa gadsimtiem ilgi izkoptā pienākuma ap­ziņa nebija gluži apmierināta, tomēr arī tā nevarēja vairs atrast kādu vēl veicamu sevišķu uzdevumu.

Dara domas ietvert vārdos būtu gandrīz neiespē­jami. Bez šaubām, viņš nožēloja, ka jāmirst agrāk nekā pārējiem viņa ciltsbrāļiem. Iespējams, ka viņš vēroja drūmo ainavu, kas pletās viņa acu priekšā, un gausi prātoja, tieši cik daudz tālāk vēl būtu bijis jā- aiziet, lai izbēgtu no nāves. Tomēr Dars Langs Āns nebija cilvēks, un priekšstatus, no kuriem veidojās lielākā daļa viņa domu, bija radījusi redze un civili­zācija, kas tik ļoti atšķiras no cilvēku redzes un civi­lizācijas, ka tās nevarētu adekvāti izprast neviens Zemes iedzīvotājs. Pat Nilss Krūgers, kas bija tik spējīgs piemēroties kā neviens cits un vēlāk tik labi iepazina Daru Langu Ānu, atsakās atminēt viņa do­mas laika sprīdī no brīža, kad planierists atgūlās no- niirl, līdz brīdim, kad pats piegāja Daram klāt.

Dars nedzirdēja jaunekļa tuvošanos, kaut arī pa­rasti dzirdēja ļoti labi. Tomēr viņš nebija pilnīgi bez samaņas, jo ūdens smarža viņam lika ne tikai atvērt acis, bet pat pielēkt kājās. Tikai mirkli viņa skatiens drudžaini klīda uz visām pusēm, tad viņš abas acis pievērsa radījumam, kas rāpās pāri klintij kādus desmit jardus no viņa.

Daram Langam Ānam līdz šim nekad nebija bijis Iemesla neuzticēties savai atmiņai vai veselajam sa- prātam, *bet šoreiz viņš juta, ka kaut kas nav kār­tībā vai nu ar vienu, vai otru. Šī dzīvā būtne bija vairāk vai mazāk pareizi veidota, bet tās lielums šķita neticams. Tā slējās krietnu pēdu virs Dara četr- arpus pēdas garā auguma, tas bija taisni aplami. Pārējās dīvainības bija niecīgākas — acis bija sejas priekšpusē, virs mutes bija knābim līdzīgs izcilnis, krāsa nebija vis mēļi melna, bet rožaina —, tomēr garums atšķīra radījumu no visa, ko Dars varēja sameklēt savā atmiņā. Viņa ciltsbrāli, izņemot ne­gadījumu upurus, kuriem bija jāsāk dzīve no jauna, tieši tagad bija četrarpus pēdas gari. Skolotāji bija mazliet īsāki par astoņām pēdām. Nebija neviena divkājaina radījuma, kura augums būtu starp šīm divām robežām.

Tad kāds fakts padzina no Dara apziņas pat svešo lielo radījumu. Odens smarža, kas bija viņu pamodi­nājusi, nāca no šīs būtnes; tai vajadzēja būt burtiski izmirkušai ūdenī. To sapratis, Dars Langs Ans sāka iet pretī nācējam, tomēr jau pēc soļa apstājās. Viņš bija pārāk vārgs un taustījās atpakaļ, meklēdams atbalstu pie klints plāksnes, kuras ēnā bija gulējis. Tā palīdzēja viņam noturēties stāvus, kamēr neti­camā būtne tuvojās; tad, sajuzdams nāsīs degam ūdens smaržu, Dars manīja, ka viss ap viņu gaist. Viņa acu priekšā nolaidās priekškars, un cietais ak­mens vairs nespieda muguru. Dars vēl juta, kā saļo­gās ceļgali, bet atsitienu pret lavu vairs nejuta.