Uguns cikls

XIII ASTRONOMIJA; KSENOLOĢIJA

Lidaparāts, ar kuru astronomiem nogādāja ģeologu ziņojumu, aizveda atpakaļ uz «Alphard» arī Daru Langu Ānu un Nilsu Krūgeru. Dars bija noklausījies rezumējumu līdz galam, bet lāgā nesaprata, kāpēc nepieciešama astronomija, lai pārbaudītu petrologu teorijas. Viņa ziņkārība par visu, kam kāds sakars ar dabaszinātnēm, bija kļuvusi tik liela kā retam no bērna vecuma izaugušajam.

Dars uzmanīgi noklausījās ģeologu rezumējuma atskaņojumu astronomiem, tomēr nedzirdēja neko jau ieraksta laikā neiegaumētu. Viņš uzmanīgi ieklausījās šo citas nozares zinātnieku sarunās, un ne reizi viņam neienāca prātā, ka viņa neatlaidīgos jautājumus varētu uzskatīt par apgrūtinošiem, un, patiesību sakot, lielākā daļa zinātnieku to tiešām ari nedarīja.

— Es gluži skaidri nesaprotu, ko jūs domājat, sa­kot, ka Arēna varbūt «sagūstījusi» Tīru un Abior- menu, — Dars reiz teica.

— Manuprāt, jaunais Krūgers jums būs šo to pa­stāstījis par Ņūtona likumiem, — skanēja atbilde. - Saskaņa ar noteiktu likumu, jebkuri divi ķermeņi pievelk viens otru, un šis pievilkšanas spēks plus vis­parastākā inerce — parādība, kas liek akmenim lidot, kad to atbrīvojusi sviedēja roka — liek ķermeņiem kustēties pa noteiktām iepriekš paredzamām trajek­torijām, piemēram, pa tādu, pa kādu pašlaik virzās «Alphard», riņķojot apkārt jūsu planētai. Sakot «ir sagūstījusi», mēs tikai liekam saprast, ka pašā sākumā Tīra neriņķoja ap Arēnu, bet kustējās kos­mosā pati pa savu ceļu, kas galu galā noveda to Arē­nas tuvumā. Zvaigznes pievilkšanas spēki mainīja šo ceju tā, ka tagad tās riņķo viena ap otru.

— Tas izklausās diezgan saprotami. Bet, kā esmu dzirdējis, daži jūsējie uzskata, ka šim viedoklim pie­mīt daži trūkumi.

— Turklāt daudzi. Parasti sagūstīšana nenotiek — tai nepieciešami pārāk sarežģīti priekšnoteikumi.

— Kāpēc? Ja šis spēks mainās atkarībā no attā­luma, kā jūs sakāt, tad, man šķiet, vienīgi nepiecie­šams, lai abi objekti nokļūtu pietiekami tuvu viens pie "otra. Faktiski es nesaprotu, kāpēc Tīra un Arēna jau sen nav nokritušas viena uz otras, ja jūsu teik­tais atbilst patiesībai.

— Pareiza doma. Tas nenotiek tāpēc, ka, diviem ķermeņiem krītot vienam uz otru, to ātrums palieli­nās — tas ir viegli saprotams. Ja kustības sākumā tie nav precīzi nomērķēti viens uz otru, tie nesaduras, un, ja tie nesaduras, tad atkal attālinās viens no otra un to ātrums samazinās tikpat strauji, kā iepriekš bija pieaudzis. Attālināšanās trajektorija izveidojas gluži tāpat kā tuvošanās trajektorija, tāpēc nenotiek abu ķermeņu trajektoriju saplūšana pa spirāli. Nā­ciet, es jums parādīšul

Tā kā «Alphard» atradās brīvā kritienā, to viegli varēja demonstrēt. Divas ar elektrību uzlādētas lodī­tes slūžās, no kurām bija izsūknēts gaiss, uzvedās iieši tā un padarīja visu pilnīgi saprotamu zinātkāra­jam abiormenietim.

— Kā tad vispār var notikt sagūstīšana? — viņš jautāja, kad viņa instruktors bija atgriezies kuģa galvenajā daļā un atbrīvojies no skafandra. — Man šķiet, kaut kā tas tomēr ir iespējams, jo citādi jūs to nebūtu pat pieminējis.

— Tāda iespēja jau ir — bet tikai iespēja. Ja tu­vumā ir vēl trešais ķermenis, kas kustas īstajā vir­zienā attiecībā pret abiem pārējiem, viss var notikt tieši tā, kaut arī šāda varbūtība nav sevišķi liela; ja es pirms brīža būtu ielaidis slūžās gaisu, berzes spēku dēļ lodītes tuvotos viena otrai pa spirālveida trajektoriju.

— Vai jūs gribat teikt, ka kāda cita šīs grupas zvaigzne ir kalpojusi par trešo ķermeni?

— Man šī ideja ne sevišķi patīk, jo tās atrodas diezgan tālu, bet varbūt tā varētu izskaidrot radušos situāciju.

— Lai nu kā, tomēr iespējams, ka kāda tamlīdzīga parādība ir pamatā karsto periodu sākumam uz Abi­ormenas.

— Iespējams. Vairāk neko arī nevaru pastāstīt.

Pagaidām iedzimtajam bija ar to jāapmierinās.

Dabiski, nevajadzēja nemaz pārāk daudz ar «var­būt» un «iespējams» piebārstītu atbilžu, lai Daru sāktu urdīt «kā tu to zini?» tipa jautājumi. Kādu laiku astronomi vēl turpināja paskaidrojumus, bet galu galā viņi, cik vien taktiski varēja, ieteica Daram palūgt Krūgeru, lai iemāca viņam mazliet elementā­rās algebras.

Daram nekad pat prātā nenāca apvainoties. Viņš bija neapmierināts, ka pats nav to iedomājies, jo tik daudzās atbildēs uz viņa iepriekšējiem jautājumiem jau bija atrodami matemātikas zināšanu fragmenti. Dars priecīgs meklēja Krūgeru, kas viņu vairs ne­pārtraukti nepavadīja, jo viņa angļu valodas zināša­nas bija ievērojami uzlabojušās.

Dars nemaz nemanīja vieglo nepatiku, ar kādu draugs uzklausīja viņa lūgumu: viņš uz vietas gri­bēja mācīties algebru. Krūgers darīja, ko spēja, to­mēr nebija pats labākais skolotājs pasaulē. Viņam tas būtu veicies labāk, ja viņu nebūtu apsēdušas bai­les, ka šādas lietas var apslāpēt Dara interesi par zinātni.

Par to bažīties viņam nebūtu vajadzējis. Vairumam cilvēku, kuriem nepadodas matemātika, grūtības rada priekšstats par to kā par kaut ko iegaumējamu, bet Daru Langu Anu nebiedēja nekas, kas jāpatur galvā. Varbūt šā iemesla dēļ viņš ārkārtīgi lēni aptvēra al­gebras pamatideju — ka tā ir instruments dažādu problēmu risināšanai; viņš viegli iemācījās visus likumus, bet, sadūries ar problēmu, pārcieta tās pa­šas grūtības, ko daudzi iesācēji. Tomēr drīzāk gan Krūgers, nevis Dars galu galā mēģināja tikt vaļā no algebras.

Atrast jaunu priekšmetu, kas interesētu Daru, ne­bija grūti, bet personīgu iemeslu dēļ Krūgers vēlē­jās, lai šoreiz tam nebūtu sakara ar matemātiku. Viņš, tāpat kā daudzi citi, domāja, ka šāds priekš­mets varētu būt bioloģija, un izlēma — būtu laiks izdibināt, ko dzīvības pētnieki uzzinājuši par Abior- menu.

Izrādījās, ka biologu grupa jau labu laiku cenšas atrisināt problēmu, kā izpētīt vienīgo pieejamo «kar­stās» dzīvības formas pārstāvi — vienu no skolotā­jiem vulkānu sakarsētajā patvērumā. Indivīds gei- zeru ciematā vēl aizvien nebija sevišķi noskaņots sa­darboties, tomēr zinātnieki juta, ka pazīst viņu labāk nekā pārējos, tāpēc tieši viņu izvēlējās saimnieka lo­mai «Alphard» inženieru steigā sameistarotā un ar televīzijas aparaturu apgādātā robota «viesošanās» laikā. Līdzko Dars bija ieraudzījis šo ierīci, viņa zi­nātkāre tūlīt ievirzījās jaunā gultnē, un Krūgeram nācās izskaidrot, kā darbojas televīzijas iekārta un kā notiek robota vadīšana no attāluma. Viņš ar to nopūlējās vēl pat tad, kad viņi visi bija jau sakāpuši palīgkuģī, ar kuru veda arī robotu.

Patiesību sakot, Dars juta, ka viņam radies puslīdz skaidrs priekšstats par to, ko aparāts spēj izdarīt, un viņš arī sāka visai skaidri apjēgt, cik maz viņam iz­redžu uzzināt, kā tas tiek darīts. Kamēr piezemējo­ties Krūgers no palīgkuģa pa radio sarunājās ar Sko­lotāju, viņš klausījās, tomēr pats ne vārda nebilda.

— Mēs būtu ļoti pateicīgi, ja tu atļautu mūsu ro­botam ieiet tavā patvērumā. Esam pārliecināti, ka tas spēs izturēt turienes apstākļus.

— Kāpēc? Kāds labums no tā būs jums vai mums?

— Tu mūs esi redzējis, un tev par mums ir radies kāds priekšstats. Vai tev neliekas, ka mūsu uzskati par tevi varētu mainīties, ja būsim tevi redzējuši? Galu galā, tu daudz reižu esi apgalvojis — mēs ne­piekrītot tavam viedoklim par zināšanu izplatīšanu tikai tādēļ, ka nesaprotot tevi. Man šķiet, tu labprāt darītu visu, lai veicinātu mūsu saprašanos.

— Kā tu zini, ka es vispār esmu tevi redzējis? Es tev teicu, ka nezinu nevienu materiālu, kas spētu at­dalīt mūsu vides un kuram tomēr varētu redzēt cauri.

— Tad tu neesi teicis man visu patiesību — jums ir kaut kāda televīzijas iekārta. Tu redzēji mūs pie­tiekami skaidri, lai apjautātos par dzelzs sprādzēm pie Dara jostas.

— Labi, labi. Bet cik pārliecināts es varu būt, ka, mani redzējuši, jūs, svešinieki, nāksit pie prāta?

— To es nevaru pateikt; kā es varu apsolīt, ko mēs secināsim no vēl nenotikuša fakta? Katrā ziņa tu varētu mūs labāk iepazīt.

— Man nav nekādas sevišķas intereses ar jums tu­vāk iepazīties.

— Tomēr pirms pāris gadiem, kad tu mani sīki iz­taujāji, tev tāda bija.

— Toreiz es uzzināju visu, ko gribēju zināt.

— _Ne tikai Dars Langs Ans, bet arī daudzi citi ir uzzinājuši vairāk par zinātni. Desmitiem un desmi­tiem Dara ciltsbrāļu novēroja, kā mēs pētījām alu tālu dienvidos.

— Šķiet, es visai maz varu darīt, lai to izbeigtu.

— Bet, ja arī tu mācītos no mums, tev vismaz ras­tos priekšstats par to, ko uzzina citi; tu zināmā mērā arī varētu kontrolēt, ko iemācīsies tavējie, kad pie­nāks viņu laiks sākt dzīvi.

Daru šis arguments mazliet samulsināja; viņš ne­spēja pilnīgi izprast, ko jauneklis cenšas panākt, un vēl mazāk — kas notiek tālumā esošā Skolotāja galvā. Dars nezināja, vai viņu pārsteidz vai nepār­steidz fakts, ka šis arguments neredzamo būtni pār­liecināja, tomēr viņam bija skaidrs, ka Krūgers ar iznākumu ir apmierināts.

Kaut arī robots bija mazs, tomēr par lielu, lai va­rētu iekļūt Skolotāja patvērumā pa lūku tai vietā, kur Dars un Krūgers bija sarunājušies ar viņu. Pēc Skolotāja norādījuma lidaparāts piezemējās netālu no krātera, kurā tik ilgu laiku bija sagūstīti abi ce­ļotāji, un robotu nogādāja ēkā, kurā viņi reiz bija atraduši ģeneratorus. Atgriezušies lidaparātā, cilvēki sapulcējās pie televizora; tas bija noregulēts uz ro­bota vilni.

— Un tagad? — viens no cilvēkiem jautāja Sko­lotājam.

— Sūtiet savu aparātu lejā pa slīpni!

Operators izpildīja viņa prasību; mazā kaste uz

savām kāpurķēdēm aizrāpoja lejup pa slideno tuneli. Dziļāk kļuva tumšāks, un, lai varētu redzēt, tika ieslēgts robota starmetis.

— Uz priekšu pa gaiteni! Nenogriezties citos gai­teņos!

Aparāts devās uz priekšu. Eja bija gara un acīm­redzot iesniedzās dziļi kalnā; pēc laba laika ceļu aiz­sprostoja diezgan pamatīgas durvis.

— Pagaidiet!

Operatori paklausīja, pēc brīža durvis atvērās.

— Atrfl

Robots ieripoja pa durvīm, un tās aiz viņa aiz­vērās.

— Taisni uz priekšu! Vairāk nozarojumu nav. Es iešu pretī, lai sastaptu jūsu aparātu, bet lēnām, jo man jānes līdzi radioaparāts. Es vēl esmu netālu no ciemata.

— Tev nav jāpūlas iet pretim robotam, ja tikai tu negribi no mums slēpt kādu jūsu stacijas daļu, — teica viens no biologiem. — Aparāts var veikt šo ceļu, nevienu neapgrūtinot.

— Ļoti labi. Es gaidīšu šeit, tad arī mani biedri varēs sarunāties ar jums.

Laikam viens pats garš tunelis savienoja gaiteņus zem ģeneratora ēkas ar rajonu zem ciemata pie gei- zeriem. Pagāja ilgs laiks, pārvarot šo attālumu, bet beigu beigās robots sasniedza vietu, kurā gaitenis pēkšņi izpletās apmēram astoņas pēdas augstā plašā telpā, no kuras atzarojās vairāki citi tuneļi. Runātājs, kas bija pietiekami labi iemācījies abiormeniešu va­lodu, lai varētu justies gandrīz pilnīgi neatkarīgs no Krūgera un Dara, paziņoja Skolotājam robota atra­šanās vietu un lūdza tālākus norādījumus.

— Aparāts ir jau pavisam tuvu, būs vieglāk, ja pats rādīšu ce]u. Pagaidi, pēc brīža es būšu klāt!

Cilvēki pie televizora nenolaida acu no ekrāna.

Pēc dažām sekundēm vienā no tuneļu mutēm pazi­bēja kaut kas kustīgs, un tūdaļ visu acis pievērsās attēlam uz ekrāna. Viņu uzmanība nemazinājās ari tad, kad jaunatnācējs tuvojās robotam.

Neviens nebija sevišķi pārsteigts. Visiem, izņemot Daru, bija lielāka vai mazāka darba pieredze uz Ze­mes kosmiskajiem pētniecības kuģiem, un viņi bija redzējuši visdažādākā izskata būtnes, kuras, kā izrā­dījās, bija gan saprātīgas, gan civilizētas.

šī būtne nelīdzinājās nevienam radījumam, ko savā mūžā bija redzējis abiormenietis. Melones veida ķermenis balstījās uz sešām ekstremitātēm,- kas pie ķermeņa bija resnas un gandrīz saplūda kopā, bet, uz leju kļūdamas arvien smailākas, pie grīdas bija tievas kā adatas. Cilvēkiem radījums atgādināja ne­parasti resnu jūras zvaigzni, kas staigā ar saviem stariem, nevis izpletusies guļ. Robota spuldzes gaismā ķermeņa augšējā trešdaļa cilvēku acīs likās tumši sarkana, un tādas pašas krāsas svītras stiepās lejup līdz katras ekstremitātes galam; pārējais ķer­menis bija melns. Radījumam neredzēja ne acu, ne ausu, nedz citu tamlīdzīgu maņas orgānu, izņemot plankumu pašā augšā, kas tikpat labi varētu būt gan cieši aizvērta mute, gan arī tikai krāsu rotaļa. Tele­vīzijas attēls Daram neļāva novērtēt radījuma apmē­rus; robota operators, noteikdams tā attālumu no ka­

meras ar vienkāršu fokusēšanu, vērtēja, ka būtne esot apmēram Dara augumā un droši vien sverot astoņ­desmit vai deviņdesmit mārciņu.

— Es pieņemu, ka varat mani redzēt.

Daram radās pārliecība, ka saklausījis ironiju ra­dījuma vārdos. Tas neapšaubāmi bija Skolotājs, jo tagad robota translētā balss bija tā pati agrāk dzir­dētā.

— Ja aparāts pēc jūsu rīkojuma sekos man, mēs varēsim iekārtoties ērtāk, un tad noskaidrosim, ko jūs gribat uzzināt.

Radījums neapgriezdamies sāka iet atpakaļ, un ro­bots viņam sekoja. īss gaitenis aizveda apmēram pie­cas pēdas augstā telpā, kas ļoti līdzinājās Dara un Krūgera pilsētā redzētajām. Dars visu dedzīgi vēroja, cerēdams uzzināt, kā lieto dažādās mīklainās ierīces.

Dažu uzdevums kļuva saprotams tūlīt. Uz trim ku­polveida priekšmetiem novietojās tādi paši radījumi kā robota gids; ķermeņi atradās kupola virsotnē, un visas sešas ekstremitātes bija izstieptas pa sānu gro­pēm. Gids pats devās uz telpas galu un, izpletis eks­tremitātes uz visām pusēm, uzmetās uz vienas no «mazgājamām bļodām». Nekas šo radījumu uzvedībā neliecināja, ka viņi apskatītu robotu, bet nebija arī gandrīz nekādu šaubu, ka tieši to viņi dara.

Gids no sava «troņa» sāka sarunu.

— Te nu mēs esam. Varbūt jūs varat sniegt mums skaidrāku priekšstatu par to, ko īsti gribat uzzināt, mūs apskatot, un kāpēc šīs zināšanas spēs padarīt mūsu viedokli jums pieņemamāku?

— Mēs ceram uzzināt, kā jūs dzīvojat, ko ēdat, kādas varētu būt gan jūsu fiziskās, gan garīgās spē­jas un to robežas, kā arī pēc iespējas vairāk par jūsu attiecībām ar «aukstajiem», kas ir gan jūsu pēcteči, gan priekšteči. Kad mums tas būs skaidrs, varbūt mēs labāk sapratīsim, kāpēc jums ir iebildumi pret tehnisko zināšanu izplatīšanos jūsu pasaulē. Man jā­atzīstas, ka pašlaik jūsu nostāja atgādina dažus vēs­turiskus nogrupējumus mūsu pašu pasaulē, un katru reizi pagātnē, kad šādiem cilvēkiem izdevās ierobežot vai kontrolēt zināšanu izplatīšanos, sekas bija ārkār­tīgi bēdīgas. Mēs labprāt noskaidrotu, vai Abiorme­nas iedzīvotāji tik ļoti atšķiras no mums, ka šāds iz­nākums nedraud.

— Kā uz jauno informāciju reaģēja tie, kas novē­roja jūsu darbu?

— Gandrīz visi bez izņēmuma bija ieinteresēti. Un viens no viņiem ir iemācījies krietni daudz un pārlie­cinājis mūs, ka jūsu planētas iedzīvotāji ir vismaz tikpat saprātīgi kā zemieši.

— Man šķiet, tu domā Daru Langu Anu. Viņš droši vien plāno paplašināt savu skolotāju patvē­rumu vai konstruēt jūsējam līdzīgus lidaparātus?

— Par to viņš nav ieminējies, bet tu jau vari pa­jautāt viņam pašam. Viņš ir pie mums.

No šāda sarunas pavērsiena Dars satrūkās, tomēr nevilcinādamies teica:

— Protams, ka man pat prātā nenāk kaut ko tādu darīt. Katrā ziņā es neesmu iemācījies tik daudz, lai spētu izdarīt vienu vai otru.

- Ir vēl kaut kas, ko, kā ceru, tu neesi iemācījies, bet ko man iemācīja tavs draugs Krūgers. Tomēr taņi, ko tu pats esi iemācījies, drīz būs maz nozīmes.

- To es zinu.

Dars apklusa, un sarunas temats atkal mainījās.

— Man liekas, šo savu aparātu jūs kontrolējat ar kādu savdabīgu radioiekārtu, — piezīmēja viens uz kupolveida «krēsla» gulošais radījums.

Biologs apstiprināja, ka tā tiešām ir.

— Kādus viĻņus jūs lietojat, ka tie izspiežas cauri tik biezām klintīm? Mūsu sarunām lietotajam aparā­tam raidošā antena atrodas virszemē.

— To es nevaru sīkāk pastāstīt, — atbildēja bio­logs, — jo tas neietilpst manā zinātnes nozarē. Ro­botam ir antena, taču tā nav sevišķi ievērojama; ja rūpīgāk apskatīsi robota korpusu, tu atradīsi vairāk­kārtīgu stiepļu vijumu augšdaļā tieši zem tornīša, uz kura uzmontēta acs.

Jautātājs piecēlās no sēdekļa un, lietojot visas se­šas ekstremitātes, devās pie robota. Dars ievēroja, ka viņš nekustas tik neveikli un ar tādām grūtībām kā bieži vien, it sevišķi mūža pēdējos gados, viņa skolotāji. Piegājis pie robota, radījums nostājās uz četrām ekstremitātēm un pārējās divas izmantoja, lai aptaustītu tā virsmu. Šai procesā katras ekstremitā­tes galā kļuva redzams kušķītis stīgu, kuras viņš acīmredzot lietoja apmēram tāpat kā cilvēks pirkstus.

— Es sataustīju stiepļu vijumu, — viņš pēc mirkļa teica, — kaut gan tas ir pārāk smalks — vismaz at­sevišķas stieples —, lai es varētu to saskatīt.

— Baidos, ka tādam nolūkam gaisma nekrīt visai labi, — biologs atbildēja. — Mēs to orientējam tā, lai mums pašiem būtu ērti redzēt.

— Ko? Vai tu saki, ka uz šā aparāta arī ir gaismas avots? Kad tu sāki runāt par gaismu, man šķita, tu domā mūsējo. Ja tu aizvadītu robotu gaismā, varbūt es to redzētu mazliet labāk, tomēr šaubos; kā jau teicu, stieples ir ļoti smalkas.

Visi biologi uzreiz galvenajos vilcienos nojauta, kas par vainu; runātājs rezignēti piebilda:

— Jā, robotam ir gaismas avots — mazs cilindrs pašā augšā; varbūt tu vari to sataustīt, ja arī nere­dzi. Kur ir tā gaisma, par kuru tu runā?

— Tur.

No grīdas pacēlās vēl viena ekstremitāte un pa­māja. Dars Langs Āns, paskatījies norādītajā vir­zienā, ieraudzīja to pašu caurulīti ar sprauslu galā, kuru Krūgers bija nosaucis par gāzes radziņu.

— Vai tu domā to caurulīti? — biologs jautāja.

Krūgers ar skubu, ierunādamies par desmitdaļu

sekundes ātrāk, pirms paspēja atvērt muti Dars, iz­teica savu apsvērumu:

— Ja tas ir gāzes radziņš, kāpēc tas nav aizdedzi­nāts?

— Varbūt ir gan. Iespējams, ka tā ir ūdeņraža liesma, kas mūsu robota gaismā nav saredzama.

Operators izslēdza gaismu, tomēr uz ekrāna nekas nebija samanāms, un viņš to tūlīt atkal ieslēdza. īsā starpgadījuma laikā Skolotājs paspēja apstiprināt, ka šī caurule patiešām esot tā, kuru viņš domājis.

— Skaidrs, mēs redzam citādā gaismā, — biologs sacīja. — Vai tu to nezināji? Jūsu «aukstie» šai ziņā tikai nedaudz atšķiras no mums, vismaz mēs esam tik līdzīgi, ka varam lietot vienas un tās pašas ap­gaismošanas ierīces, tātad jūsu redze droši vien at­šķiras arī no viņu redzes.

— Mēs zinājām, ka viņi var saskatīt mazākus priekšmetus nekā mēs, tomēr iemesls mums nebija zināms. Mēs nedomājām, ka ir dažāda veida gaisma.

— Vai jūs nezinājāt, ka jūsu radioviļņi ir tie paši, kas dod iespēju jums redzēt? Tiem vienīgi ir cits garums.

— Jāsmejas! Radioviļņi pārvietojas tik ātri, ka tos nevar izmērīt, bet varbūt tie izplatās pat acumirklīgu Redzamās gaismas viļņi, ja tie vispār ir viļņi, pār­vietojas mazliet ātrāk nekā skaņa.

— O-ho! — Cilvēks mazliet padomāja, tad jau­tāja: — Vai tu vari izskaidrot, kā darbojas jūsu gaismas avots?

— Tā ir vienkārši tvaika strūkla, kas izplūst pa sevišķa veida sprauslu. Būtu ļoti grūti aprakstīt tās veidu, vismaz ar vārdiem, kādus mēs abi zinām.

— Tas nekas; tu man pastāstīji jau pietiekami daudz, es tikai vēl nespēju saprast, kā jūs esat uz­zinājuši kaut ko par abām saulēm — jūs taču no­teikti nevarat tās «redzēt».

— Protams, tās fievar redzēt, bet tikai just.

Dars Langs Āns nebija sapratis jau vairākus tei­kumus, un Nilss, steidzīgi čukstēdams, centās viņam izskaidrot, par ko ir runa:

— «Karstie» neredz tā kā mēs; atšķirība ir vēl lie­lāka nekā starp mums abiem. Mēs vismaz redzam vienu un to pašu gaismu — elektromagnētiskos viļ­ņus. Pēc tā, ko pastāstīja šis «karsto» Skolotājs, viņu redze balstās uz kaut kādas skaņas formas uztver­šanu — man šķiet, ļoti augstas frekvences skaņas, jo viņš pieminēja, ka tā pārvietojoties mazliet ātrāķ nekā «parastā» skaņa.

— Kā gan var redzēt ar skaņu?

— Jādomā, kaut kā jau var; savā ziņā redzēt it kā varētu jebkuras svārstības, kas izplatās pa taisni, un skaņas viļņi, ja tos nekas neaizkavē, tā izplatās. Ļoti īsie. skaņu viļņi — ultraskaņa — šai ziņā ir piemē­rotāki nekā tie, kurus radām runājot. Protams, tie neparādīs neko ļoti mazu; atceries, viņš teica, ka stieple esot pārāk smalka, lai to varētu redzēt.

Abi atkal pievērsa uzmanību sarunai pa radio, vis­maz Krūgers to darīja. Daram, kā parasti, tagad bija kas jauns, par ko domāt.

— Jūs paši droši vien esat daudz prātojuši, lai uz­zinātu par šo planētu sistēmu tik daudz, cik tagad zināt, — biologs sacīja, — jo ārpus Abiormenas at­mosfēras jūs varat pamanīt tikai tos priekšmetus, kuri izstaro jūtamu siltumu.

— Aina, ko attēloju Nilsam Krūgeram, bija tikai viena no vairākām teorijām, — radījums rāmi at­bildēja.

— Līdz šim, kā izrādās, tā ir visai pareiza. Bet, ja ar zinātnisku domāšanu jūs varat veikt tik daudz, kāpēc jums ir aizspriedumi pret zfnātni?

Būtu jauki, ja jūs beigtu daudzināt vienu un to pašu. Tomēr — atbildot uz jautājumu — kāds mums no tā būtu labums? Vai mēs esam kaut ko ieguvuši, uzzinot, ka Abiormena riņķo ap Tīru un Tīra ap Arēnu? Atzīstu, šādas zināšanas ir nekaitīgas, jo ne­var beigties ar bīstamu rīcību, tomēr tā ir lieka laika tērēšana.

— Citiem vārdiem, jūs dalāt zināšanas nederīgās un bīstamās?

— Praktiski, jā. Šad tad gadās izņēmumi; protams, šo gaismas avotu izgudrotājs ir izdarījis labu darbu. Tomēr visas jaunās zināšanas ir rūpīgi jāpārbauda, lai gūtu pārliecību, ka tās nav bīstamas.

— Es sāku saprast tavu viedokli. Jādomā, tev ne­būs iebildumu, ja mēs tērēsim savu laiku, jūs sīkāk iepazīstot.

— Man vienalga, ko jūs darāt ar savu laiku. Jautā!

Zinātnieki jzpildīja viņa prasību, un pamazām Dars Langs Ans sāka saprast, kādas būtnes bijuši viņa senči — un kādi būs viņa bērni.

«Karsto» pilsētas nebija izkaisītas pa visu Abior- menu, bet tikai vulkānu rajonos, kur nedaudzi to iedzīvotāji varēja patverties pazemē, lai pārlaistu auksto periodu; tā kā uguns bija tabu, neviens no Dara paaudzes tām nekad netuvojās. Tomēr šķita, kaut arī Skolotājs par to plaši neizteicās, ka šis tabu ir viens no piemēriem, kas pierāda, cik liela ietekme «karstajiem» ir pār «aukstajiem». «Karsto» rasei šāda aizlieguma nebija, tā dzīvoja un mira, kur vē­lējās; ļas arī ieskaidroja, kā tādi priekšmeti kā Dara jostas sprādzes varēja tikt un arī tika atrasti «auk­sto» pilsētu tuvumā viņu dzīves cikla sākumā. Tāpat kā Dara paaudze, arī «karstie» bija ļoti pūlējušies no­drošināt zināšanu nodošanu no viena cikla nākamajā, kaut gan tas mazāk bija atkarīgs no grāmatām, vai­rāk — no skolotāju atmiņas. Kad Dars pārtrauca sa­runu, lai pajautātu, kāpēc nebūtu labāk, ja «karstie» nodotu zināšanas «aukstajiem» un tie savukārt atkal «karstajiem», tā iesaistot abas rases zinātnes attīs­tībā, Skolotājs ļoti pacietīgi paskaidroja, ka š$da rīcība faktiski izslēgtu iespēju kontrolēt zināšanu izplatību. i

«Karstie» bija visai kompetenti elektrotehniķi un lieliski celtnieki; šķita, ka arī ķīmija ir sasniegusi sa­mērā augstu līmeni, kas gan bija pārsteidzoši rasei, kuras zinātniekus ierobežoja viņu redzes spējas. Da­biski, ka astronomija gandrīz nemaz neeksistēja un sarežģītākajās fizikas nozarēs viņi bija galīgi atpa­likuši. Protams, radioaktīvie elementi bija atklāti, bet viņiem nebija nekādas jēgas par to nozīmi.

Daudzi cilvēku jautājumi mulsināja Daru, un daž­reiz tas nebūt nebija tāpēc, ka viņš būtu nejēga cil­vēku zinātnē. Cik Dars varēja noprast, cilvēki cen­tās izdibināt «karsto» skolotāju attieksmi pret Dara rasi — tas ir; vai «karstie» jūt pret viņiem patiku un cienu vai nicināšanu kā pret zemāku rasi vai arī uz­skata viņus tikai par mazsvarīgu, bet nepieciešamu neērtību. Dars atcerējās, kā viens no klātesošajiem radījumiem bija centies notēlot draudzības jūtas, ku­ras it kā balstītos uz viņu asinsradniecību, kaut arī neparko nevarēja saprast, pēc kā gan šādu radnie­cību varētu noteikt.

Sis jautājums iešāvās prātā arī biologam — vie­nam no tiem, kuri bija klausījušies pirmās pārtvertās Krūgera radiosarunas ar Skolotāju un vēlāk bija pie­prasījuši to tulkojumu. Dars jutās gandrīz vai pār­steigts, ka Skolotājam uz to ir jau gatava atbilde.

— Mēs noskaidrojam daudzu mūsu priekšteču nā­ves apstākļus vai vismaz vietu, kur viņiem jāmirst. Drīz vien šā ciemata iedzīvotājiem pavēlēs doties uz krāteri, kurā kādu laiku bija notverti Dars un Krū­gers; tur mēs varam novērot viņu nāvi un jaunās dzī­vības rašanos, kā arī izsekot, kas ir kura pēctecis. Kad tuvojas aukstā sezona, mēs izkārtojam arī mūsu pašu nāvi j'au agrāk izvēlētās vietās un mēģinām no caukstajiem» skolotājiem uzzināt neapdzīvotās vie­tas, uz kuram jaunā dzīves cikla sākumā tiks izsūtī­tas grupas gūstīt viņu rases jaunos indivīdus, kuri tai laikā vēl neatšķiras no mežonīgiem dzīvniekiem.

— Jādomā, ka visus tomēr nenoķer.

— Noķer tos, kuru atrašanās vietu mēs zinām. Sad tad atrodas kāds mūsu rases piederīgais, dažreiz pat vesela grupiņa, kuru sencis droši vien pārdzīvojis visu auksto periodu kā mežonīgs dzīvnieks; vismaz mums par viņiem nav nekādu ziņu.

— Vai jūs zināt, cik bērnu būs katram?

— To noteikt ir pilnīgi neiespējami, tas atkarīgs no katra indivīda svara.

— Tomēr šķiet, ka tas visiem indivīdiem ir apmē­ram vienāds.

— Normālās dzīves laikā tā ir, bet mirstot viens otrs varbūt ilgi izticis bez barības vai arī, gluži pre­tēji, ēdis ļoti daudz un bieži; viss atkarīgs no nejau­šībām. Nav iespējams arī noteikt, vai kādu Dara Langa Ana rases nule dzimušu bērnu pirms atraša­nas neaprij plēsoņas, jo par viņiem pietiekami nerū­pējas, tā kā to darām mēs.

— Saprotu.

Arī Dars saprata. Kaut gan viņam bija ļoti laba atmiņa, viņš ārkārtīgi maz atcerējās par īso laiciņu pirms «noķeršanas», bet tas pats mazumiņš saska­nēja ar Skolotāja stāstīto. Dars brīnījās, kāpēc gan viņa skolotāji nerīkojas tikpat piesardzīgi, un tad saprata, ka viņiem nav nekādas iespējas to darīt — vai nu «karstajiem» vajadzētu ar viņiem sadarboties, ko viņi, jādomā, nevēlas, vai arī viņa rasei vajadzētu paturēt savā kontrolē grupu otras rases piederīgo «karstajā» periodā, lai varētu tos izrīkot, gluži tāpat kā «karstie» izrīko geizeru ciemata iedzīvotājus «auk­stajā» periodā. Maigi izsakoties, tas šķita grūti izda­rāms; otra rase bija aizsteigusies pietiekami tālu vi­ņiem priekšā tehnikā, lai varētu pārvaldīt situāciju. Darā modās stipras šaubas, vai šis Skolotājs ir bijis pilnīgi atklāts — bez personīgās nepatikas vajadzēja būt vel kādam iemeslam, kura dēļ viņam bija iebil­dumi pret cilvēku zināšanu izplatību.

Sarunai turpinoties, šaubas vērtās pārliecībā un iz­raisīja citas domas. Kad robots bija devies atpakaļ uz lidaparātu, Dars Langs Āns lika priekšā stāties sakaros ar skolotājiem pārējos vulkānu sasildītajos patvērumos un izjautāt viņus. Pat Krūgers, kas pa­zina Daru labāk, nekā jebkurš cits cilvēks varētu viņu kādreiz iepazīt, nesaprata, ko īsti viņš mēģina izdibināt.