Dars Langs Ans biologu atskaiti klausījās bez īpašas intereses, jo tādi teicieni kā fluorētie ogļūdeņraži un silīcijorganiskie savienojumi viņam vēl aizvien nozīmēja visai maz, bet komandiera Bērka paziņojums izraisīja viņā spēcīgu reakciju.
Lai cik vētrainas bija viņa emocijas, viņš tās nepauda vārdos, jo Nilss Krūgers sāka runāt pirmais. Dars noklausījās runu par atklātu rīcību, godīgumu un taisnprātību, par ko bija stāstījuši jau Bērks un Rihters, tomēr pilnīgi nesaprata šos terminus. Katrā ziņā viņš teiktajam nepievērsa nedalītu uzmanību; viņš centās izlemt, kā rīkoties.
Acīmredzot strīdēties būtu veltīgi. Cilvēki savus uzskatus balstīja uz to, ko bija uzzinājuši par viņu un viņa rasi. Dars lāgā nevarēja saprast, kāpēc gan Abiormena apdraudētu Galaktiku, bet bija pieradis just dziļu cieņu pret Zemes zinātnieku spriedumiem. Par spīti tam, viņš atskārta, ka viņa dabiskā pienākuma apziņa mudina viņu pretoties Bērka lēmumam rr- strīdēties, melot vai lietot vardarbību, lai nogādātu, pēc viņa domām, vitāli svarīgo informāciju savējiem. Trešais impulss pamatojās uz viņa dabisko ziņkārību; ja viņam nebūtu pienākuma pret savējiem, viņš nevēlētos neko citu kā ceļot uz Zemi kopā ar saviem draugiem — ja viņš tos vēl varēja uzskatīt par draugiem — un apskatīt dažas no tām pasaulēm, par kurām viņam bija stāstījuši gan Krūgers, gan astronomi. Viņš varbūt būtu sācis runāt, atklājot savu dilemmu, tomēr Krūgers nedeva viņam tādu iespēju. Jauneklis pilnīgi aizmirsa disciplīnu, kuru viņam bija ieaudzinājusi kadetu apmācība, un gandrīz vai personīgi apvainoja komandieri. Protams, Dars nepamanīja šā fakta nozīmīgumu, jo viņš tikai miglaini apjauta Krūgera stāvokli, tomēr skaidri saprata, ka jauneklis grib panākt, lai viņam ļauj atgriezties pie savējiem.
Šķita neticami, ka strīdā ar komandieri varētu uzvarēt Krūgers. Dars kaut ko zināja par abu rangiem. Ja nu viņš pa strīda laiku izlavītos laukā un nozagtu vienu palīgkuģi? Dars ne reizi vien bija uzmanīgi vērojis to lidojuma laikā; vai viņš nespētu pats tādu vadīt? Ar Dara atmiņu nebija jābaidās, ka viņš varētu nospiest nepareizo pogu, ja kaut reizi bija redzējis nospiežam pareizo. Tomēr lidojumos pavadītais mūžs pasargāja viņu no šīs gandrīz noteikti liktenīgās kļūdas. Viņš saprata, ka nav iespējams va- dit vienalga kādu kosmosa kuģi ar pārdesmit lidojumos tikai vērojot iegūtām zināšanām.
Vai viņš varētu aizlidot paslepus? Diez vai. šie Vilvēki, lai kādi arī viņi ir, muļķi gan nav. Ja reiz komandieris bija ar pavēli aizliedzis Daram Langam Anam atgriezties uz Abiormenas, tad arī katrā ziņā tiks darīts viss, lai pavēli izpildītu.
Vai Krūgers varētu nozagt palīgkuģi un nosēdināt viņu uz Abiormenas? Bez šaubām, varētu, jo noteikti prata lidot ar šiem lidaparātiem, bet gūt skaidru atbildi uz šo jautājumu kavēja neziņa, kāda Ir cilvēku attieksme pret autoritātēm. Viņš nebija īsti drošs, vai jauneklis to daritu. Dars to apjēdza un atlika šā jautājuma noskaidrošanu uz vēlāku laiku, kad būs divatā ar Krūgeru.
Varbūt viņš varētu …
Šai mirklī Dara pārdomas pārtrauca komandiera Bērka paceltā balss
— Mister Krūger! Es sasaucu sanāksmi, lai apspriestu šo jautājumu, kā pienākas civilizētā sabiedrībā, nevis lai kāds raudulīgi žēlotos vai ļautu vaļu personīgiem apvainojumiem. Ja jums ir kāds pamatots arguments, izsakiet to, ja ne — apklustiet! Es saprotu jūsu jūtas, es dalos tajās ar jums un esmu apsvēris sava lēmuma morālo pusi vismaz tikpat rūpīgi kā jūs. Esiet tik laipns un atcerieties, ka uz mani! gulstas liela atbildība, kurā jūs ar mani vēl nedalām ties un kuru jūs acīmredzot neesat apsvēris. Es neprasīju, lai par manu lēmumu balsotu vai kāds izteiktu savus uzskatus par to. Es paziņoju pieņemto lēmumu, un tas ir šāds: Dara Langa Ana rase vai — kā man šķiet, būtu jāsaka — rases radīs draudus cilvēcei, ja atstās savu dzimto planētu. Es cieši ticu, ka valdības viedoklis būs tāds pats. Tomēr, ja jums vai kādam citam ir informācija, kas varētu grozīt šādu lēmumu, katrā ziņā dariet zināmu to man._
Krūgers apklusa, pēkšņi aptvēris, cik tālu aizgājis, un jutās pateicīgs, ka virsnieks savus pārmetumus bija izteicis samērā saudzīgi. Diemžēl viņam nebija nekā, ko varētu saukt par informāciju.
Klusumu pārtrauca cits Dara draugs — astronoms Mērčisons:
— Baidos, būs jāņem vērā vēl viens fakts, — viņš rāmi sacīja, — un es esmu gandrīz pārliecināts, ka valdība ne tikai pieņems citu lēmumu, bet arī darīs visu iespējamo, lai jo ātrāk izglītotu abas abiormeniešu rases.
— Klājiet vaļāl — komandieris nevilcinādamies iesaucās.
— Galvenais ir tas, ka šo būtņu atstāšana uz planētas būtu genocīds. Abiormena ir slikta mājvieta mums un pašreiz visai piemērota tās iedzīvotājiem, bet nepaies ilgs laiks, un tā nederēs par dzīves vietu vairs nevienam.
— Pēc cik ilga laika? Un kāpēc?
— Tāpēc, ka šī sistēma nav stabila. Šķiet, Abior- mena ir izveidojusies vairāk vai mazāk normālā veidā kā sarkanās pundurzvaigznes — kuru vietējie sauc par Tīru — planēta, tomēr tad tuvumā nav bijis Alkiones. Jau tāpēc vien, ka Alkiones gaismas spiediens ir pārāk augsts un tās tuvumā nevarētu izveidoties neviena planēta.
— To es esmu dzirdējis jau agrāk, tikai nesaprotu, kāpēc jūs tā esat pieķēries šai teorijai, ja planēta tomēr jau pastāv.
— Es pats kādu laiku to nesapratu. Tomēr ģeoloģiskās liecības pierāda, ka man ir taisnība. Milzīgo sezonālo pārmaiņu, kuras rada apstāklis, ka Tīra riņķo ap Alkioni pa ļoti izstieptu orbītu, šīs pasaules senākajā vēsturē nav bijis, tās sākušās tikai dažos pēdējos miljonos gadu. Noticis viens no diviem — vai nu Alkione sagūstījusi Tīru visai nesen, vai arī milzīgā zvaigzne īstenībā izveidojusies pundura tuvumā. Man gribētos pieņemt pēdējo variantu; mēs atrodamies zvaigznājā, kurā starpzvaigžņu telpa ir piesātināta ar gāzi un putekļiem. Vairāk nekā ticami, ka Tīras iekļaušanās zvaigznājā — ja tā nav tam piederējusi jau no sākta gala — radījusi pietiekami lielas novirzes, lai tās tuvumā sāktos kondensācija.
— Es saprotu, ka tas pilnīgi atbilst ģeoloģisko laikmetu mijai, bet vai tas neapstiprina manu uzskatu par šo rasu adaptācijas spējām?
— Savā ziņā jā, tomēr neticu, ka jebkāda organiska struktūra spētu adaptēties apstākļos, kādi šai sistēmā būs nākotnē. Atcerieties, ko es teicu: kosmoss te visapkārt ir pilns ar gāzi un putekļiem, un tā nebūt nav vide, kurā varētu iztikt bez berzes procesiem. Tāpēc nav izslēgta arī alternatīva teorija, pēc kuras Alkione sagūstījusi Tīras sistēmu. Berze turpina saīsināt Tīras orbītu. Ar katru gadu tā aizvien ilgāku laiku atrodas karstajā zonā, bet īsāku — tādā attālumā no milža, lai spētu dzīvot Dara rase. Ja Alkione neatstāj Sietiņa zvaigznāju — un nav paredzams, ka tas varētu notikt —, tad pēc pusmiljona vai miljona gadu sarkanā saule kopā ar Abiormenu nokritīs uz tās.
— Tas ir ilgs laiks.
— Tas ir nenoteikts laiks, un jau ilgi pirms tam Abiormena būs neapdzīvojama pat «karstajai» dzīvības formai. Mūsu pienākums ir aizvest abas rases projām no planētas vai vismaz palīdzēt tām aizceļot pašām; citādi mēs būsim vainīgi noziedzīgā nolaidībā.
— Bet, ja jau Alkiones gaismas spiediens atgrūž planētas veidojošo vielu, kā tad Alkiones tuvumā tās var rasties tik daudz, lai radītu berzi?
— Gaismas spiediena iespaids uz vielas daļiņu salīdzinājumā ar gravitācijas ietekmi ir funkcionāli atkarīgs no šīs daļiņas izmēriem un blīvuma. Uzsveru, ka mēs šai kosmosa rajonā esam izdarījuši pietiekami daudz mērījumu, un tas, ko es saku, nebūt nav tukšs minējums par to, kas varētu notikt. Es tikai nopietni šaubos, vai Tīra pati neuzsūks pietiekami daudz matērijas, lai tās pieaugošais spožums sterilizētu planētu, pirms tā kopā ar Tīru nokritīs uz Alkiones. Es nevaru paredzēt, kas notiks vispirms, bet viens no diviem noteikti.
— Un uz kurieni mēs varam aizvest šīs rases? Es šaubos, vai visā Galaktikā atradīsies planēta ar tādu pašu sezonu miju.
— Varu saderēt, ka tādu ir tūkstošiem. Atzīstos, līdz šim gan mēs neesam tās atraduši, bet liela daļa
Galaktikas vēl nav izpētīta. Pat ja šādu planētu nebūtu, viņi varētu pierast uzturēties kuģos — varbūt tā būtu pat labāk — un vienā laikā varētu dzīvot daudzi abu rasu pārstāvji. Es varu iedomāties kuģi, kura viena daļa būtu karsta, otra — auksta; abior- menieši dzīvotu abās daļās un, kad viņu mūžs sasniegtu attiecīgo stadiju, pārvietotos no vienas otrā. Abiormeniešiem tāds stāvoklis noteikti būtu labāks, nekā ja viņi apmestos^ uz kādas Zemes tipa planētas; esmu pārliecināts, ka valdība domās tāpat. Mēs atgriezīsimies šeit un ierīkosim abām rasēm tehniskās skolas, pirms jūs, komandieri, paspēsit kļūt par admirāli. Man vienalga, ko par to domā pašreizējā «karsto» skolotāju paaudze; mazliet astronomijas zināšanu grozīs viņu uzskatus.
— Ja vien jūs varēsit iemācīt astronomiju rasei, kas redz ar skaņu viļņu palīdzību, — Bērks strupi noteica. — Tomēr tā jau ir tikai atrunāšanās. Es piekrītu jums.
Krūgera sejā atspoguļojās atvieglojums; nekas nerādīja, ko jūt Dars. _
— Dars Langs Ans drīkst turpināt mācīties no mūsu zinātniekiem, cik ilgi viņš to var, un atgriezties pie savējiem ar informāciju, cik drīz vien vēlas. To atļaujot, es savā ziņā riskēju, tomēr man nav nekādu nopietnu šaubu par oficiālo lēmumu. Jaunais cilvēk, — viņš strupi vērsās pie Krūgera, — šis ir lielisks piemērs, kāds risks ir pieņemt lēmumu, pamatojoties uz nepietiekamiem pierādījumiem. Tikai neļaujiet tam sevi pārāk stipri ietekmēt. Nekad nevar iegūt visus datus, kas attiecas uz kādu jautājumu, un dažreiz tomēr nāksies lemt — jo sevišķi tad, ja komandēsit kosmosa kuģi. Jums būs jāmācās riskēt un pieņemt pāragrus lēmumus. Ja tāpēc jūs kādreiz ņemsit nelabu galu, lai man nebūtu jādzird jūsu gaušaiiās!
— Tieši tā, ser, — Krūgers atbildēja.
— Labi. Dar, es neatvainošos par savu pirmītējo nodomu, tomēr kā spēdams palīdzēšu jums tik ilgi, cik vēl būsit pie mums.
— Paldies, komandieri. Mani skolotāji būs jums pateicīgi.
— Vai drīz nebūs laiks noslēgt jūsu patvērumu?
— Atlicis vēl gads. Man vajadzētu atgriezties, tiklīdz jūs atjausit, jo man ir tik daudz ziņojama.
— Mēs novedīsim jūs lejā, cik drīz vien iespējams. Mister Krūger, jādomā, ka jūs gribēsit pavadīt Daru. Lidaparātu vadīšu es; visi, kuru pienākumi atjauj, var braukt līdzi, ja tikai pietiks vietas. Mēs paliksim lejā, kamēr noslēgs patvērumu, tā ka tiem, kas šo notikumu grib redzēt, jārēķinās ar triju nedēju prombūtni no «Alphard». Cejā dosimies pēc divdesmit stundām; ar to vajadzētu pietikt, lai katrs, kas grib ņemt līdzi aparatūru, pagūtu to novietot palīgkuģi.
— Dar Lang An, kā jums šķiet, vai jūsu skolotājiem noderētu radioaparāti, kas darbojas uz citiem viļņiem nekā jūsu ugunīgo draugu radio, — tādi, kurus jūs varētu lietot sarunām ar mums bez viņu z; ņas?
Krūgers tik tikko atturējās nepasmīnējis; vecais vientiesis tomēr bija cilvēcīgs, par spīti pienākuma apziņai.
— Šāda ierīce noteikti noderētu, komandieri'. Mēs būsim par to Joti pateicīgi.
— Labi, ieliksim dažus palīgkuģī. Sanāksme beigusies.
Ierašanās uz nosēšanās platformas Ledus Cietoksnī šoreiz bija citāda. Kosmosa kuģim, kuru balstīja un vadīja tādi paši lauki, kādi bija izšāvuši «Alphard» cauri starpzvaigžņu telpai, pilnīgi ignorējot gaismas izplatīšanās likumus, nebija tādu manevrēšanas ierobežojumu kā planieriem. Tas bija labi, jo uz platformas planieru bija tik daudz, ka varbūt pat Daram Langam Ānam būtu bijis grūti nolaisties. Pirmo reizi Krūgers ieraudzīja skolotājus virszemē; daži no viņiem vadīja darbus, citi tos tikai vēroja.
Kuģa tuvošanos pamanīja, un grupa abiormeniešu ar žestiem norādīja uz vienu platformas malu, kur planieri bija novākti, lai atbrīvotu vietu.
Mirklī, kad mazā kuģa gaisa slūžas atvērās, Dars un Krūgers metās laukā, abi apkrāvušies ar Bērka dāvāto radioiekārtu. Iedzimtais pirmais iegāja tunelī, un viņi sāka garu garo gājienu līdz patvēruma centrālajai daļai dziļi zem ledus cepures. Krūgers vairs nebrīnījās, kāpēc patvērums iekārtots tur, taču viņš vēl aizvien bija mazliet pārsteigts, ka šīs būtnes vispār bija spējušas to izbūvēt.
Patvērumā valdīja lielāka rosība nekā agrāk, desmitiem, pat simtiem mazo iedzimto tekalēja apkārt ar dažādiem noslēpumainiem uzdevumiem.
— Droši vien bibliotēkā ir daudz darba, — Krūgers ieminējās, pamājot uz vienu no grupām.
— Visām grāmatām vajadzētu jau sen būt šeit, — Dars atbildēja. — Pašreiz galvenā problēma ir pārtika. Parasti tās sagādāts pietiekami daudz jau vairākus gadus pirms laika, bet mēs neriskējam. Mēs piegādājam pārtiku līdz pēdējam brīdim.
— Ko tu darīsi?
— Saaicināšu kopā skolotājus, kuri var ziedot man laiku, un sākšu ziņojumu. Viņiem vajadzētu būt diezgan daudziem, jo bija jau zināms, ka ieradīšos ar jaunām zināšanām.
— Šķiet, no šā brīža tu būsi visai aizņemts ar ziņojumu.
— Jā, Nils. Jādomā, tu gribi vēlreiz apskatīt šo vietu tagad, kad viss sagatavots miršanai, bet šoreiz man nebūs laika tevi pavadīt. Bez šaubām, atradīsies kāds, kas varēs tev pakalpot.
Krūgers apstājās un uzlika roku uz pleca mazajam abiormenietim.
— Tu taču nejausi, ka durvis aizvērsies, iekāms nebūsi ar mani vēlreiz ticies, vai ne? — viņš jautāja. — Es negribu kavēt darbu, kas jāpadara, tomēr negribu arī šķirties no tevis — vismaz uz daudziem maniem gadiem — jau tik drīz.
Abas Dara acis mirkli pavērās augšup uz Krūgera sadrūmušo seju.
— Es ar ievi vēl tikšos, pirms Cietoksni aizslēgs, to es tev apsolu, — Dars Langs Āns teica.
Atsākot ceļu, jauneklis jutās apmierināts.
Dara pareģojums, ka viņu sagaidīs vesela komisija, izrādījās pareizs. Nilss pamanīja, ka tā sastāv no abiormeniešiem Dara augumā — jaunajiem skolotājiem. Viens no milžiem, kuru Krūgers bija jau sastapis pirmajā reizē, piedāvājās viņam par pavadoni, un kopā ar garo būtni Krūgers apskatīja tagad jau pilnīgi nokomplektētās bibliotēkas, pārtikas noliktavas augšējā slānī, tikai pāris pēdu zem ledus, un lielās dobes siltākajos slāņos zemāk, kur auga Zemes sēnēm līdzīgi augi.
Beidzot Nilsu uzveda augšā nosēšanās platformā, kur rosība nebija mazinājusies. Ik pa brīdim gaisā
šāvās kāds planieris, dodamies uz tālajām pilsētām, lai — ja pēc ierašanās tur vēl pietiks laika — atgādātu šurp vēl kādu pārtikas kravu. Citi nolaidās relatīvi nelielajā laukumā, kas vēl bija brīvs; nosēšanās platformas apkalpes bija nodarbinātas, nepārtraukti pārvelkot planierus uz platformas vienu malu vai arī ievelkot tunelī, lai atbrīvotu vietu tiem, kas vēl ieradās.
— Vai es tevi pārāk neaizkavēju? — Krūgers vaicāja savam pavadonim, kad viņi bija sasnieguši virszemi. — Sis laiks šķiet visaizņemtākais tavas rases dzīvē.
— Man vairs nav nekā, ko darīt, — skanēja atbilde. — Mans pēcnācējs amatā jau visu pārņēmis savā ziņā.
— Vai tad tu šoreiz nepaliksi Cietoksnī?
— Nē. Mans mūžs beidzies. Daži no mūsējiem paliks, lai pārbaudītu, vai viss pareizi noslēgts, bet tas nav mans pienākums. Tiklīdz vairs nebūšu tev vajadzīgs, es došos projām.'
— Bet man likās, ka visi planieri, ar kuriem tu varētu aizlidot, ir jau izjaukti.
— Tā ir. Es iešu kājām. Mēs neatgriežamies pilsētās.
— Tu domā … — Krūgers aprāvās; viņš zināja, ka Dars saviem ļaudīm pa radio neko daudz nebija stāstījis, tāpēc nebija drošs, cik daudz šī būtne zina. Tomēr skolotājs vai nu zināja, vai arī uzminēja, kas nospiež jaunekļa prātu.
— Nē, mēs neatgriežamies pilsētās. Tāda parā- duma nav — jau tik ilgi, ka es tev vairs nevaru pateikt īsto iemeslu. Ir labāk, ja mēs sagaidām galu, kur karstums nav pārāk liels — vismaz kamēr mūsu
ķermenis nav iznīcināts citādi. Kad tev manis vairs nevajadzēs, es iešu uz ledus cepuri.
Krūgers nespēja pateikt neko citu kā tikai, ka skolotāja sabiedrība viņam vēl esot nepieciešama. Nilsa uzaicināts, abiormenietis iegāja palīgkuģī-, kur viņu ar lielu interesi sagaidīja biologi. Viens no tiem runāja abiormeniešu valodā, tāpēc jaunekļa klātbūtne nebija nepieciešama, un viņš atgriezās uz nosēšanās platformu gaidīt Daru. Tomēr mazais draugs nerādījās, un Nilsa uzmanību piesaistīja nebeidzamā rosīšanās, līdz viņu pievārēja miegs.
Tā pagāja laiks. Pamazām planieru skaits samazinājās, jo jauni vairs neatlidoja un tie, kas bija Cietoksnī, devās uz otru planētas puslodi. Ne tikai Krūgers vien, arī pārējie cilvēki jutās nomākti, noskatoties, cik lietišķi šīs būtnes devās savā pēdējā lidojumā.
— Man šķiet, tas atkarīgs tikai no audzināšanas, — kāds ierunājās, — tomēr, ja es zinātu, ka dzīvošu vairs tikai vienu nedēļu, es izskatītos krietni nožēlojamāks.
— Man šķiet, ka atlikušas vēl trīs nedēļas, — teica Krūgers. — Viņi drošības labad noslēdz Cietoksni gadu pirms gaidāmās atmosfēras maiņas.
— Nu jau tu mēģini izvairīties no sarunas par šo tematu.
— Es to nedaru. Man radās iespaids, ka Daram mūs žēl — mēs dzīvojam no dienas dienā, nezinādami, kad pienāks gals. Jādomā, viņam ir tikpat grūti saprast, ka mēs esam pie tā pieraduši un nespējam aptvert viņa attieksmi pret nāvi.
— Pareizi gan.
Atbildētājs bija jau cits, un Krūgers pagriezies ieraudzīja komandieri Bērku stāvam gaisa slūžās.
— Es vēlētos, kaut būtu labāk pazinis jūsu draugu, mister Krūger, bet, manuprāt, īsti mēs viņu nekad neiepazītu — pat jūs ne.
— Varbūt ne, ser, bet es nevaru citādi just.
— Lai jums labi veicas! Vai nav jau laiks sākties noslēgšanas ceremonijai?
No mazā kuģa iznāca vēl vairāki cilvēki.
— Es neesmu precīzi noskaidrojis, ser, bet man šķiet, tā vajadzētu būt. Gandrīz visi planieri ir jau aizlidojuši, un es redzēju vairākus no lielajiem skolotājiem atstājam platīormu un aizejam apkārt kalnam. — Nilsa balss mazliet drebēja, to sakot, un komandieris nopietni pamāja ar galvu.
— Jā. Ari jūsu pavadonis aizgāja, kamēr jūs bijāt aizmidzis.
— Ko? Es to nezināju, ser.
— Skaidrs, ka jūs to nezinājāt. Viņš aizgāja pēc mana padomā. Es domāju, ka tā būs labāk.
Virsnieka balsī ieskanējās tonis, kas neļāva vairs neko jautāt.
Sai brīdī uz platformas parādījās vēl vairāki lielā auguma skolotāji, un ^cilvēki pārtrauca sarunu, lai vērotu viņus. Viens pienāca pie cilvēku pūlīša un teica:
— Mēs ejam pārbaudīt, kā noslēdzas ārējās durvis. Tās ir lejā tunelī, jo mēs atklājām, ka karstajā sezonā ir vēlams ļaut ledum iekļūt augšējās alās. Vai jūs gribētu nākt līdzi to noskatīties?
— Pagaidiet! Dars Langs Āns apsolīja sastapties ar mani pirms durvju noslēgšanas. Kur viņš ir?
— Viņš nāks. Ja "dosities mums līdzi, satiksit viņu tunelī. Es redzu, ka planieris jau gaida.
Būtne, vairāk neko nebilduši, pagriezās, un cilvēki tai sekoja. Bērks vēroja apstulbušo Krūgeru, un viņa sejā pavīdēja žēlums.
Durvis atradās apmēram trīssimt jardu lejāk tunelī, un, kā skolotājs bija teicis, Dars Langs Āns gaidīja pie tām.
— Sveiks, Nils! — viņš iesaucās, ieraudzījis Nilsu. — Piedod, ka tik ilgi aizkavējos. Bija tik daudz ko darīt, tici man!
— Dar! Tu nevari būt beidzis… bet skolotājs teica …
— Skaidrs, ka pabeidzu. Man bija jāpabeidz. Nāc augšā, es gribu pārbaudīt savu planieri. Vai varbūt tu labāk gribi noskatīties, kā noslēgs durvis?
— Bet tās taču vēl nevar noslēgt! Nevar būt, ka tu būtu pastāstījis viņiem visu, ko iemācījies no mums! Tev jāpaliek un jābūt par nākamās paaudzes skolotāju!
Mazais abiormenietis brīdi klusēja, tad maigākā balsī piebilda:
— Nāc man līdzi, Nils! Var jau būt, ka esmu rīkojies nepareizi. Es mēģināšu tev visu izskaidrot.
Viņš ar roku pamāja uz tuneli, un jauneklis klusēdams paklausīja, cieši skatīdamies uz savu mazo draugu. Ejot Dars sāka runāt, un komandieris, galvu kratīdams, noskatījās viņiem pakaļ.
— Nils, es nevarēju to izdarīt. Es domāju par to, 1 o tu tikko pieminēji, un, kad sāku no jums mācīties, gandrīz jau biju izlēmis sekot tavam ieteikumam. Protams, man tas nepatika, bet likās, ka tas ir mans pienākums. Tad es paliku pie tevis un tavējiem un
turpināju mācīties. Astronomiju, ģeoloģiju, bioloģiju, arheoloģiju, matemātiku un visas citas specialitātes, kādas pārstāvēja jūsu grupa. Taču tas bija par daudz.
— Par daudz, lai tu varētu atcerēties? — Krūgers apstājās, un izbrīns uz mirkli nomāca skumjas.
— Nebija par daudz, lai atcerētos, bet pārāk daudz, lai kā nākas izprastu. Es būtu varējis palikt lejā un diktēt desmitiem grāmatu par visu, ko redzēju vai dzirdēju, bet, kaut arī es sapratu krietni daudz, manējie nesaprastu. Viņiem daudz vairāk vajadzēja kaut ko citu, un pamazām es sāku aptvert, kas tas ir. Tā ir metode, Nils. Tas ir veids, kā jūs risināt problēmas, — iztēle un eksperiments kopā. To manējiem vajag iemācīties, un tas man bija viņiem jāizskaidro. Galu galā, viņiem ir citas problēmas nekā jums; viņiem pašiem būs tās jāatrisina. Protams, arī fakti ir svarīgi, tomēr es viņiem nedevu pārāk daudzus. Tikai šādas tādas informācijas druskas, lai viņi laiku pa laikam varētu pārbaudīt pašu atrastās atbildes.
— Tad … tad tā ir mana vaina, ka tu to daril Es ar nodomu ievadīju tevi tik daudzās zinātņu nozarēs, cik spēju, lai tu nepagūtu visu paziņot līdz miršanas laikam!
— Nē! Tā nav tava vaina, ja to vispār var saukt par vainp. Tu parādīji — atzīstu gan, ka netieši —• to, kas mums jāzina. Es meklēju attaisnojumu, laih man nevajadzētu palikt Cietoksnī; ja tu gribi apgalvot, ka iemesls esi bijis tu, labi — un paldies!
Dars apklusa; viņi bija sasnieguši platformu, un Dars nekavējoties sāka pārbaudīt, vai viņa planieris gatavs pacelties gaisā.
— Bet… vai tai vietā tu nevari braukt mums līdzi? Tev nav jāatgriežas Kvarrā un… un… •— Krūgers nespēja pabeigt teikumu.
Dars izslējās, pārtraucis savu darbu, un cieši uzlūkoja Nilsu. Mirkli šķita, ka viņš cenšas kaut ko izlemt; tad viņš noraidoši papurināja galvu — to viņš bija iemācījies no Krūgera.
— Baidos, ka nevaru. Man šķiet, es mazliet noprotu, kā tu jūties, draugs Nils, un savā ziņā man ir- žēl tevi pamest, bet — vai tu nāktu man līdzi? — Viņš jautājot savilka seju grimasē, kas gandrīz atbilda smaidam. Krūgers klusēja. — Protams, tu nenāktu — tu nevarētu. Tu paredzi dzīvot vēl ilgi, kaut arī nezini, cik ilgi. — Viņš satvēra Krūgera roku ar saviem mazajiem nagiem. — Nils, pēc ilgiem gadiem būs krietni daudz manu pēcnācēju, kas būs daļa no manis. Es būšu aizgājis, bet tu varbūt vēl dzīvosi. Varbūt tas, ko mēs abi esam darījuši viņu labad, būs palīdzējis dažiem kļūt par zinātniekiem un viņi pratīs iedvest «karstajiem» cieņu, nevis pretīgumu pret sevi, un varbūt viņi ar laiku radis jūsējai līdzīgu civilizāciju. Man gribas domāt, ka tu viņiem palīdzēsi.
Dars ielēca planiera sēdeklī un, nedevis jauneklim laika pateikt vairs ne vārda, atkabināja katapultas āķi.
Krūgers vēroja, kā mazais lidaparāts pazūd skatienam. Nevajadzēja ilgu laiku, lai viņš to vairs neredzētu, jo viņa acis nebija tik skaidras, kādām tām vajadzētu būt, bet vēl aizvien viņš bija pavērsis seju uz to pusi, kur bija izgaisis lidaparāts, un beidzot nomurmināja: «Es to darīšu!» Kad no tuneļa atskanēja blīkšķis, lielajām durvīm aizkrītot, Nilss pagriezās.