XI ASTRONOMIJA; DIPLOMĀTIJA

Vairums cilvēku turpina cerēt vēl ilgi pēc tam, kad zudis jebkāds loģisks pamats to darīt. Cilvēks, kas dodas cīņā pretī drošai nāvei, lidotājs, kurš nepamet (logošu lidmašīnu un nejauj tai nokrist pilsētā, uz nāvi notiesāts noziedznieks savā kamerā — tikai ne­daudzi no viņiem zaudē cerību, kamēr vēl elpo. Art Nilss Krūgers nebija pilnīgi zaudējis cerību atkrl ieraudzīt Zemi. Tomēr viņš nebija gaidījis glābējus. Viņam bija dažas ne visai skaidras, paša par nelo­ģiskām atzītas idejas, kā, apvienojot abiormeniešu tehnoloģiju un savas zināšanas, varbūt izdotos uzbū­vēt kādu kosmosa lidaparātu, kas spētu pārvarēi piecsimt gaismas gadu lielo attālumu līdz Saules sistēmai. Pat tad, kad viņš bija ieguvis diezgan skaidru priekšstatu par Dara Langa Āna rases iero­bežotajam tehniskajām zināšanām, šī doma pilnīgi ncizgaisa; tomēr, lai kāds aplamis arī viņš šai ziņā būtu, viņš ne mirkli nebija iedomājies, ka viņa mūžā cits kosmosa kuģis no Zemes varētu tuvoties Sietiņa zvaigznājam. Zemiešiem jau tāpat bija pārāk daudz uzdevumu.

Tāpēc nepārprotami cilvēkam piederošas balss iejaukšanās viņa sarunā ar radījumu, kas ir tik ne­ticami atšķirīgs no cilvēka, Krūgeru satrieca tā kā vēl nekas viņa mūžā. Pāris mirkļu viņš nespēja iz­dvest ne skaņas. No skaļruņa atskanēja vairāki jau­tājumi, un, kad par atbildi tika saņemti tikai Dara Langa Āna visai neveiklie vingrinājumi angļu va­lodā, kosmosa kuģī izcēlās vismaz tikpat liels satrau­kums kā būdā.

— Tas nevar būt Krūgers — viņš tā nerunātu, viņš noteikti ir miris.

— Bet kā iedzimtie iemācījušies angļu valodu?

— Mans gadu vecais sīkais angliski runā sakarī- gāk nekā šitaisl

— Krūger, vai tas esat jūs, vai ari filologi ir ju­kuši?

— Es … es tiešām esmu šeit, bet tas nevar būt… Kas tas ir par kuģi? Un kā jūs uztvērāt mūsu sa­runu? Un ko jūs darāt Sietiņā?

— Tas ir tas pats jūsu kuģis «Alphard». Runā Donabeds. Jūsu radio nu gan ir gaužām nožēlojams: es vēl aizvien nespēju ticēt, ka tā ir jūsu balss. Mēs te esam jau pāris nedēļu un uztveram un ierakstām visus radio trokšņus, kurus vien atklājam, cerēdami pirms nosēšanās mazliet iemācīties viņu valodu. Prie­cājos, ka esat bijis pietiekaTni saprātīgs, lai negai­dītu mūs atpakaļ; šķiet, šai sistēmai piemīt kaut kas tāds, kas astronomus vai trakus padara, un tāpēc tie atbrauca paši apskatīties. Vai tas radio ir iedzimto ražojums, vai arī to sameistarojāt jūs?

— Pilnīgs pašmāju ražojums. — Krūgers bija at­guvies, kaut arī ceļgali viņam vēl aizvien trīcēja. — Vienu acumirkli, mums te ir klausītājs, kas neprot ne vārda angliski.

Krūgers abiormeniešu valodā izskaidroja Daram un Skolotājam, kas noticis.

— Vai pa nosēšanās laiku jūs, lūdzu, nepaskaid­rotu man, kas šeit ir tik dīvains no astronomu vie­dokļa?

— Es gan neesmu astrofiziķis, bet pastāstīšu, kā es izprotu situāciju, — Donabeds atbildēja. — Jūs zināt elementārus faktus par zvaigžņu enerģijas avo­tiem un to, ka galvenās secības zvaigznes, tādas kā Saule un šis sarkanais punduris, spētu turpināt ener­ģijas izstarošanu pašreizējā daudzumā vēl biljoniem gadu. Tomēr kosmosā ir ne mazums daudz spožāku zvaigžņu par Sauli, dažreiz pat desmitiem tūkstošu

reižu spožāku. Tādas saules izlieto savu ūdeņradi tik strauji, ka nespēj pastāvēt ilgāk par pāris miljoniem vai, lielākais, pāris desmitiem miljonu gadu. Alkione, tāpat kā dažas citas Sietiņa zvaigznes, ir tieši šāda saule.

Tiktāl viss ir skaidrs. Sietiņa zvaigznājā ir daudz difūzo miglāju, un, jādomā, tie vēl joprojām konden­sējas un izveido aizvien jaunas zvaigznes, kas pievie­nojas simtiem jau tagad šai grupā esošo zvaigžņu; bet te sākas mūsu nepatikšanas. Zinātnieki izstrādā­juši diezgan precīzu šo kondensējošos mākoņu mo­deli. Var paredzēt, ka zināmos apstākļos, kustības daudzuma momentam pieaugot līdz noteiktai vērtī­bai, izveidosies vairākas zvaigznes, kas riņķos cita ap citu, — parastās dubultzvaigznes vai vairākkārtīgās zvaigznes. Mazāka kustības daudzuma momenta ga­dījumā lielākā daļa masas tiks izmantota tikai vienai zvaigznei un no atliekām izveidosies planētu sistēma. Tikpat labi — tas gan ir mazliet pārsteidzoši, bet nebūt ne neiespējami — var izveidoties arī dubult-, zvaigznes vai daudzkārtīgas zvaigznes ar planētām; tomēr planētas atklāšana pie tādas zvaigznes kā Al­kione ir tik pārsteidzoša, ka pārspēj jebkuru fantā­ziju. Tās starojums ir desmitiem tūkstošu reižu in­tensīvāks neka Saules starojums, un ar tā spiedienu pietiktu, lai no Alkioncs apkārtnes aizslaucītu visas cietas daļiņas, kurām varētu rasties vēlēšanās izvei­dot planētu. Visu var aprēķināt ar skaitļotāju un pār­baudīt eksperimentāli, un pret to ir grūti kaut ko iebilst. Sā iemesla dēļ zvaigžņu ķīķerētāji pārāk ne­uztraucās, atklājuši mūsu ziņojumos, ka Alkionei ir pavadonis —.sarkana pundurzvaigzne; bet, uzzinā­juši, ka ap pavadoni riņķo vēl arī planēta, viņi kļuva

gluži kā apsēsti. Mums bija īsta noņemšanās, kamēr iestāstījām dažiem no viņiem, ka neesam pieļāvuši nekādu kļūdu; mums pat nācās ierīvēt viņiem de­gunā, ka, galu galā, esam taču patiešām nosēdušies mz planētas. ,

— Un man jāsaka, ka to mēs izdarījām gan, —: Krūgers nomurmināja.

— Kas lai to zinātu labāk par jums! Starp citu, ja tas jūs interesē, planētas nosaukums tagad ir «Krūgers».

— Manuprāt, pēc tradīcijas tās nosaukums ir un paliek Abiormena, — jauneklis atbildēja. — Bet, lū­dzu, turpiniet!

— Nekā daudz vairs nav, ko stāstīt. Astronomi vai no ādas sprāga laukā, ka jāatsakās no viņu lolota­jam teorijām, un pa ceļam uz šejieni visu laiku pār­cilāja dažādas iespējas, kā Alkione varētu būt sagūs­tījusi sarkano punduri, kad tam jau bijusi sava pla- r. la vai planētas, un tā joprojām. Vēl ir milzums darāmā, un jūs varēsit krietni daudz palīdzēt. Rādās, ka jūs tīri ciešami esat ielauzījies šejieniešu valodā un varēsit mums ietaupīt laiku, darbodamies par tulku.

— Jā, zināmā mērā; ar vienu no viņiem mēs gan agrāk vai vēlāk sastrīdamies katrā sarunā. Varbūt pat tagad, man pašam nezinot, tas jau noticis, jo neesmu nemaz redzējis to zelli, ar kuru runājos pa radio.

— Kā tad tā? Neesat redzējis?

— Nē, un man nav ne jausmas, kāds viņš izskatās. Klau, major, ja jūs te nosēdīsities un izpestīsit mani no šīs pirts, es varēšu daudz sakarīgāk visu pa­

skaidrot, un, ticiet man, skaidrot vajadzēs varen daudz.

— Mēs esam jau ceļā. Vai jūs kuģī ieradīsities viens pats?

Krūgers īsi izskaidroja Daram jautājumu un pra­sīja, vai viņš negribētu doties līdzi. Iedzimtais brīdi šaubījās, bet tad atskārta, ka uz kuģa, bez šaubām, būs jauna viela grāmatai, un bija ar mieru pavadīt draugu.

— Dars Langs Ans nāks man līdzi, — Krūgers ziņoja Donabedam.

— Vai viņam būs nepieciešami īpaši apstākļi?

— Lsmu vērojis, cik omulīgi viņš jūtas uz ledāja, un ar planieri viņš ir nolidojis veselas divas dienas bez dzeršanas, tā ka man šķiet, temperatūra un gaisa mitrums viņam raizes nesagādās. Nezinu, kā būs ar gaisa spiedienu; kā jau jūs teicāt, šeit tas ir augstāks.

— Cik augstu viņš lido ar planieri?

— Es nezinu. Viņa lidaparātā nav mērinstrumentu kā mūsējos.

— Vai viņš kādreiz paceļas virs parastajiem gub- mākoņiem?

— Jā. Es lidoju kopā ar viņu. Garos pārlidojumos viņš vienmēr paceļas iespējami augstu.

— Labi. Es domāju, ka Zemes atmosfēra viņam nekaitēs. Tomēr, ja varat, labāk izskaidrojiet viņam, kāds ir risks, un lai tad viņš pats izlemj.

Krūgers nekad nebija īsti pārliecināts, vai Dars viņu pilnīgi sapratis, tomēr, lai kā tas arī būtu, draugs stāvēja blakus viņam, kad «Alphard» palīg- kuģis nosēdās klajumā starp geizeriem. Skolotājam bija paziņots, kas notiks, un jauneklis apsolījās

atjaunot ar viņu sakarus pa kuģa radio, cik ātri vien būs iespējams. Skolotājam virfa slēptuvē nebija ne­kādu iebildumu, kaut gan viņš droši vien saprata, ka Krūgers kļūs viņam nepieejams.

Atceļš uz «Alphard», kas riņķoja drošā attālumā ārpus Abiormenas atmosfēras, visiem, izņemot Daru Langu Anu, šķita gluži neinteresants. Lidojuma laikā Dars ne reizi neko nejautāja, toties visu uz palīgkuģa redzamo gluži vai aprija ar acīm. Vienu viņa izturē­šanās savdabību pamanīja lielākā daļa komandas. Parasti jebkuru vairāk, vai mazāk primitīvu radījumu, kurš pacelts no savas planētas, interesē galvenokārt tas, kāda izskatās viņa pasaule no kosmosa. Turpretī Dars gandrīz nedalītu uzmanību bija pievērsis palīg­kuģa uzbūvei un vadībai. Vienu vienīgu reizi viņš nolūkojās lejup ilgāk par acumirkli — kad tika sa­sniegts pirmais kosmiskais ātrums un iestājās bez­svara stāvoklis. Tad Dars raudzījās uz savas planē­tas virsmu gandrīz minūti, bet pēc tam uztvēra šo parādību ka kaut ko pilnīgi dabisku, ār to pamatīgi pārsteigdams vērotājus. Acīmredzot viņš bija spējis pārliecināt sevi, ka kritiena sajūta vēl nebūt nav īsts kritiens vai arī, ja tomēr būtu, ka pilots pratīs sa­glābt stāvokli, iekāms tas kļūs bīstams. Sai brīdī majors Donabeds sāka just patiesu cieņu pret Daru Langu Anu; savā mūžā viņš bija redzējis pārāk dau­dzus izglītotus cilvēkus, kuri līdzīgos apstākļos kļūst histēriski.

Jauneklis atcerējās, ka Dars, protams, ir planie­rists un neskaitāmas reizes izjutis pēkšņu svara zu­dumu, krītot lejupnesošās gaisa strāvās vai sasting­stot augšupnesošās strāvas virsotnē, tomēr šī sajūta •nekad neturpinās ilgāk par pāris sekundēm. Sis pui­sis bija lielisks; pat Krūgeram, kas vai veselu Zemes gadu bija pavadījis, juzdams stingru pamatu zem kā­jām, tagad sametās mazliet nelabi.

Paredzētajā laikā viņi ieraudzīja masīvo «Al- phard», un palīgkuģis, pielidojis tam klāt, pa spe­ciālām slūžām ieslīdēja tā korpusā. Grupa izkāpa, un tūdaļ tika sasaukta apspriede.

To sarīkoja vislielākajā kuģa telpā, jo visi gribēja dzirdēt Krūgera stāstu. Ar vienprātīgu piekrišanu pirmais ziņojumu sniedza viņš, īsi pastāstot, kā iz­devies izbēgt no nāves, kad tika pamests; tad Krū­gers pakavējas pie savām atziņām par Abiormenas augiem, dzīvniekiem, minerāliem un iedzīvotājiem. Nilss pastāstīja gan to, ka uz planētas nav nekā līdzīga augļiem un daudzu augu stublāji ir ēdami, kaut ne sevišķi barojoši, gan arī to, kā viņam bija jāriskē, lai noskaidrotu, ka tie vismaz nav indīgi. Tā­lāk sekoja pārskats par to, kā viņš apņēmies pamest karsto vulkānu zonu, kurā tika atstāts, un doties ceļā uz polu, kur varbūt būtu patīkamāka uzturēšanās. Tomēr, kad Nilss bija beidzis savu stāstījumu, ikvie­nam klausītājam atradās pa jautājumam, un «Al- phard» komandierim vajadzēja uzņemties sanāksmes vadītāja pienākumus.

— Dodoties ceļa, jums droši vien bija grūti no­teikt virzienu? — jautāja viens no astronomiem.

Tas mani mazliet mulsināja gan. — Krūgers pasmaidīja. — Ja sarkanā saule būtu tikai mainījusi savu lielumu, nebūtu tik ļauni, bet tai vietā, kur es atrados, tā kustējās kā svārsts 110 dienvidaustrumiem uz dienvidrietumiem, un pagāja krietns laiciņš, ka­mēr es pie tā pieradu. Ar zilo bija vieglāk — Alkione, kā pienākas, lec austrumos un noriet rietumos.

Vismaz tā notika tālāk no pola, un, kad biju nokļuvis ziemeļos, nebija pārāk grūti saprast, kāpēc tā vairs nav.

— Pareizi. Sarkanā pundura redzamā kustība ir diezgan dabīga, ja atceras, cik ekscentriska ir planē­tas orbīta. Kāda, pēc jūsu pieredzes, ir tās librācija? Es esmu novērojis planētu tikai viena pilna apgrie­ziena laikā.

— Es teiktu, ka apmēram sešdesmit grādu uz katru pusi no viduspunkta.

Astronoms apmierināts pamāja ar galvu un savus jautājumus ar to beidza. Kapteinis deva vārdu kā­dam no ģeologiem.

— Jūs sakāt, ka viss jūsu redzētais rajons ir vul­kānisks?

— Tai kontinentā, kur jūs mani atradāt, jā. Tomēr atcerieties, ka es neapceļoju visu planētu. Garā pus­sala, pa kuru es devos uz ziemeļiem …

— … apmēram trīs tūkstoši jūdžu, — kāds no fotogrāfiem papildināja.

— Pateicos. Tā visā garumā bija aktīvi vulkāniska, un kontinenta zona, no kuras tā izvirzās, ir lielāko­ties klāta ar dažāda vecuma lavas straumēm. Ledus cepures tuvumā virsa ir kalnaina, tomēr acīmredzot nav vulkāniska.

— Labi. Ja gribam gūt priekšsatu par šīs planētas vecumu, mums pēc iespējas ātrāk jākartē stratigrā- fiskā secība. Ja nemaldos, ledus zonas tuvumā jūs neredzējāt nekādas fosilijas?

— Esmu bijis tikai apmetnes tuvumā; pārējai pla­tībai es lidoju pāri. Tomēr iespējams, ka Dars Langs Ans var jums palīdzēt.

— Vai viņš gribēs to darīt?

— Droši vien. Viņa zinātkāre ir visai ievērojama. Es jums paskaidroju, kālab viņš cenšas apgūt zinā­šanas, — tās tiek fiksētas grāmatās nākamajai pa­audzei, viņējā ilgi vairs nedzīvos.

To sakot, Krūgers sadrūma — izredzes zaudēt Daru nomāca viņu ar katru dienu vairāk.

— Vai jūsu draugs pastāstīs mums mazliet sīkāk par šīm paaudžu mijām? — jautāja biologs. — Uz Zemes sastopami organismi ar līdzīgu attīstības ciklu, kaut gan abas to formas nav adaptējušās dzī­vei tik radikāli atšķirīgās vidēs. Tomēr pašlaik mani galvenokārt nodarbina jautājums par šiem skolotā­jiem. Kad viņi beidzot mirst, vai tad rodas otra tipa būtnes vai arī nerodas nekas?

— To nezinu ne es, ne arī Dars Langs Āns. Jums labāk vajadzētu to paprasīt «karsto» Skolotājam, ar kuru sarunājos, kad mani izdzirdējāt. Es pat nezinu, vai parasti rodas viens vai vairāki pēcnācēji.

— Tas ir pietiekami skaidrs. Tikai šādi reproducē- jolies — ja rastos viens pats pēcnācējs —, rase jau sen būtu izmirusi. Turklāt šad tad daži droši vien aiziet bojā negadījumos.

— Vienīgais, kam to varētu jautāt, ir Skolotājs. Es jūsu vārdā viņam par to apvaicāšos.

— Kālab gan skolotāji to visu slēpj no vairuma savējo? — kāds cits painteresējās.

— Tas jums jāprasa viņiem pašiem. Būdams viņu vietā, es tā rīkotos, lai nesaceltu paniku, bet, kā ap­galvo šis skolotājs, iedzimtos netraucējot tas, ka viņi precīzi zinot savu nāves brīdi.

— Par to man gribētos parunāties ar jūsu draugu.

— Labi. Tikai man šķiet, ka vajadzētu sastādīt (jautājumu sarakstu.

Bezgalīgā virknē mijās jautājumi un atbildes, līdz beidzot Krūgers vairs nepūlējās slēpt žāvas. Galu galā kuģa komandieris beidza sanāksmi; bet arī tad jauneklis vēl krietnu brīdi netika pie miera. Viņš tur­pināja izrādīt Daram Langam Anam «Alphard» un atbildēja, cik labi vien spēdams, uz mazā drauga jau­tājumiem.

Beidzot viņš likās gulēt — pirmo reizi pēc ilgiem mēnešiem atkal bezsvara stāvoklī. Nilss nenoskaid­roja, vai Dars spēj gulēt šādos apstākjos, bet no rīta abiormenietis izskatījās pietiekami atspirdzis, lai Krūgers nospriestu, ka draugs ir labi izgulējies. Dars atteicās nomēģināt cilvēku barību, apgalvojot, ka neesot izsalcis, bet Krūgers notiesāja tik pamatīgas brokastis, ka daži paziņas jutās spiesti viņu brīdināt. Relatīvi zemā Abiormenas augu barības vērtība uz planētas pavadītajā laikā bija viņu pamazām piera­dinājusi apēst daudz lielāku barības daudzumu.

Apmierinājis izsalkumu, Nilss pieteicās pie koman­diera, kas uz vietas sasauca vēl vienu sanāksmi — šoreiz tajā piedalījās tikai zinātnieki. Tika nolemts, ka lauvas tiesa Dara laika ziedojama filologiem, lai iespējami ātrāk sagatavotu vairākus tulkus. Biolo­giem ieteica nolaisties uz planētas ar palīgkuģi un pašiem noķert dažus dzīvniekus — viņiem lielāko daļu zināšanu nāksies iegūt sūrā darbā. Krūgers vi­ņus uzmundrināja ar solījumu palīdzēt sarunās ar Skolotāju, kamēr Dars vadīs valodas stundas.

Toties ģeologiem tieša Dara palīdzība bija taisni nepieciešama. Protams, viņi paši varētu kartēt visu Abiormenas cietzemi un pārmeklēt piemērotākos sedl- mentu atsegumu rajonus, tomēr tā patērēto laiku varētu izlietot lietderīgāk. Tāpēc Daram parādīja speciālistu meklēto iežu krāsainās fotogrāfijas, iz­jautājot, wai viņš nezina uz planētas vietas, kur tie būtu atrodami.

Par nelaimi, Dars pēc fotogrāfijām nepazina ne­vienu iezi. Izrādījuši viņam visas fotogrāfijas, ģeo­logi droši vien būtu atmetuši ar roku un atgriezušies pie sākotnējā kartēšanas plāna, ja Krūgers nepama­nīju, ka vienā no fotogrāfijām attēlotais iezis ir pil­nīgi identisks tiem, kurus viņš bija redzējis pie gei- zera. Viņš pievērsa Dara uzmanību šim attēlam.

— Jūsu fotogrāfijās nav sevišķi labas, — Dars at­saucās.

Pēc divdesmit minūtēm bija noskaidrots, ka Dars Langs Āns redz gaismu ar viļņa garumu no četri tūkstoši astoņi simti līdz gandrīz astoņpadsmit tūk­stošiem angstrēmu, tas ir, ne gluži tik tālu spektra violetajā daļā kā vidusmēra cilvēks, toties vairāk nekā oktāvu tālāk infrasarkanajā. Krāsainās fotogrā­fijas, kurās kombinētas trīs pamatkrāsas tā, lai re­producētu cilvēka acs uztverto oriģinālu, gluži vien­kārši neatainoja ne pusi no Daram saredzamā krāsu spektra, tāpēc no viņa viedokļa tās tiešām nebija la­bas — krāsas uz filmas šai spektra daļā neatbilda oriģinālam.

— Nav nekāds brīnums, ka es no viņa nekad ne­esmu dzirdējis nevienas krāsas nosaukumu, — Krū­gers satriekts nomurmināja.

Problēmu atrisināja, pagatavojot melnbaltas kopi­jas un ļaujot Daram koncentrēties uz iežu struktūru. Tā viņš spēja identificēt vairāk nekā pusi foto­grāfiju un pateica, kur var atrast lielāko daļu pa­raugu. Pēc īsas ģeoloģijas stundas viņš pat ieteica lūzumu rajonus un aizas, kur atklāti noslāņojumi simtiem un tūkstošiem pēdu dzijumā; viņa zīmētās kartes bija vairāk nekā pietiekamas attiecīgo rajonu atrašanai. Petrogrāfi bija sajūsmā. Priecājās arī Dars Langs Āns un Nilss Krūgers — pēdējais gan tikai viņam vienam zināma iemesla dēļ.

Kamēr risinājās šie notikumi, jauneklis bija atjau­nojis radiosakarus ar Skolotāju un pastāstījis viņam visu notiekošo. Viņš izskaidroja, kādu informāciju vēlas iegūt atbraucēji, un piedāvāja sniegt tik daudz zināšanu, cik vien šis radījums vēlētos. Par nelaimi, Skolotājs vēl aizvien uzskatīja, ka pārāk daudz zināt­nes nenāktu par labu viņa rasei. Viņš negribēja at­teikties no sava viedokļa, ka zināšanas ar laiku no­vestu pie ceļojumiem kosmosā un tie savukārt kļūtu par iemeslu abiormeniešu dzīves cikla iziršanai, jo būtu smieklīgi iedomāties, ka apstākļi uz kādas citas planētas varētu būt līdzīgi tiem, kādi ir uz Abior­menas.

— Bet jums nemaz nav jāpaliek uz citas planētas, kāpēc gluži vienkārši neaizlidot uz kādu no tām, lai nodibinātu tirdzniecības sakarus, mācītos no tās iedzīvotājiem vai arī tikai apskatītu planētu?

— Nils Krūger, es reiz jau izskaidroju, cik ļoti tevi maldina manas rases nepazīšana. Lūdzu, tici man, ja es saku — tu tāpat maldies, domādams, ka tai kaut kādā veidā palīdzētu aizceļošana no šīs pla­nētas.

Šai punktā viņa stūrgalvība nebija salaužama, un Krūgeram bija jāpadodas.

Par savu neveiksmi viņš paziņoja kuģa komandie­rim Bērkam un bija mazliet pārsteigts par virsnieka atbildi.

— Vai jums nav laimējies, ka viņš noraidīja jūsu priekšlikumu?

— Kāpēc, ser?

— Cik noprotu, jūs viņam apsolījāt faktiski jeb­kuras tehniskās zināšanas, par kurām viņš varētu ieinteresēties. Jāatzīstas, mēs vairs neesam tik ļoti norūpējušies par drošību kā pirms pāris paaudzēm, kad uz Zemes vēl notika kari, tomēr ari tagad uz­skatām par nevēlamu pārāk nepiesardzīgi dalīties zi­nāšanās par potenciāli iznīcinošu tehniku ar rasi, kuru vēl neesam pietiekami labi iepazinuši.

— Bet es viņus pazīstu!

— Piekritu, jūs pazīstat Daru Langu Anu. Jūs esat sastapis vēl pāris viņa rases pārstāvju, vairākus sko­lotājus un pa radio esat sarunājies ar Skolotāju, kas pieder pie rases, kura būtu dēvējama par papildinošo. Es atsakos ticēt, ka jūs «pazīstat» šo rasi pilnībā, un vēl aizvien apgalvoju: ja šis radījums būtu pieņēmis jūsu piedāvājumu, jūs būtu nokļuvis visai nepatī­kamā situācijā.

— Bet jums taču nav iebildumu, ka Daram stāsta visu, par ko viņš pajautā.

— Apmēram to pašu iemeslu dēļ, kāpēc Skolotā­jam nav nekas pretī, ka jūs apmācāt Daru.

— Jūs domājat — tāpēc, ka viņš drīz mirs? Vai jūs pirms tam neatļausit viņam atgriezties Ledus Cietoksnī? Viņš ir pārliecināts, ka tiks atpakaļ.

— Domāju gan. Manuprāt, no t.ā necelsies nekāds ļaunums; viņš neņems līdzi nekādus pierakstus un bez tiem, pēc manas pārliecības, nevarēs nodarīt neko ļaunu.

Krūgers pieķēra sevi, ka tik tikko nebija ieminējies par abiormenieša neparasto atmiņu. Nilss gribēja, lai Dars Langs Āns apgūst pēc iespējas vairāk zinā­šanu. Viņam bija skaidrs, ka mazais iedzimtais atce­rēsies visu, kas viņam rādīts un stāstīts, un nodos savas zināšanas tālāk skolotājiem Ledus Cietoksnī. Varbūt Skolotājam ciematā būs iebildumi, bet, jā­domā, neko daudz viņš nespēs izdarīt; Krūgers bija turējies pie norunas.

Taču vai šis radījums vispār varētu ko darīt? Viņš bija apgalvojis, ka viņam uz skolotājiem Ledus Cie­toksnī esot pietiekami liela ietekme, lai liktu viņiem pret pašu gribu nogalināt Krūgeru. Varbūt ciemata Skolotājs varēs viņus piespiest .ignorēt Dara aizves­tās zināšanas vai pat iznīcināt Daru, bet tas nu gan neietilpa Krūgera plānos. Tomēr cik liels iespaids īsti bija šai būtnei? Vai būtu iespējams ierobežot tās varu vai padarīt viņu nekaitīgu? Vajadzēs ar Skolo­tāju atkal parunāties, un saruna jāplāno patiešām ļoti rūpīgi. Nodevies pārdomām, jauneklis nekustē­damies ilgu laiku planēja gaisā, kamēr beidzot ne­daudz atplauka. Pēc dažiem mirkļiem viņš atgrūdās no tuvākās sienas un devās uz sakaru telpu.

Skolotājs uz izsaukumu atbildēja nekavējoties.

— Tu laikam būsi sameklējis vēl kādus argumen­tus, kāpēc man vajadzētu atļaut uz Abiormenas ieviest jūsu tehnoloģiju?

— Ne gluži, — atbildēja Krūgers, — es tikai gri­bēju šo to pajautāt. Tu stāstīji, ka šai pilsētā esot četri skolotāji. Es'labprāt gribētu zināt, vai šai jau­tājumā pārējie ir vienisprātis ar tevi.

— Viņi domā tāpat.

Atbilde bija ātra un noteikta un jaunekli mazliet samulsināja.

— Nu, labi. Bet kā domā skolotāji citās pilsētās? Tu taču esi viņiem pastāstījis visu, kas noticis?

Šoreiz Skolotājs neatbildēja tik ātri un pārlieci­noši.

— Patiesību sakot, mēs viņiem neesam neko ziņo­juši. Mēs neuzturam pastāvīgus sakarus, tikai katru gadu pārbaudām sazināšanās iekārtas. Tagad viņus izsaukt būs grūti, jo varbūt viņi ir pat izslēguši uz­tvērējus. Tam arī nav nekādas nozīmes, par viņu viedokli šaubu nevar būt. Galu galā, ilgus gadus mūsu politikas mērķis ir bijis ierobežot pašu tehno­loģiju un panākt, lai pārējie varētu iegūt zināšanas tikai no mums — piemēram, radiosakaru aparatūra Ledus Cietoksnī ir mūsu izgatavota, viņi paši to ne­maz neprot.

— Skaidrs. — Krūgers bija drusku zaudējis dūšu, tomēr nemaz netaisījās padoties. — Tad tev nebūs iebildumu, ja mēs apciemosim pārējās pilsētas un sa­tiksimies ar taviem kolēģiem skolotājiem, un viņiem tieši pateiksim savu priekšlikumu?

Viņš kaismīgi vēlējās, kaut tikai sarunas biedram nenāktu prātā pajautāt, vai visi cilvēki šai jautājumā ir vienisprātis.

— Protams. Ja jūs viņiem izskaidrosit stāvokli tā­pat kā man; viņi atbildēs to pašu.

Krūgers Jauni nosmīnēja.

— Jā, mēs varētu rīkoties tā vai arī varētu viņiem izstāstīt savādāku stāstu, piemēram, ka tavs saprāts ir nedaudz cietis, tu no mums esi izkrāpis informā­ciju un, skolotāja pienākumos ietilpstošo daudzo upuru nogurdināts, esi sācis būvēt ierīces augstas temperatūras saglabāšanai planētas lielākajā daļā, lai izbeigtu tavas rases miršanu noteiktajā laikā.,.

— Vēl nekad mūžā neesmu dzirdējis tādas blēņās!

— Protams, ka neesi. Un tavi draugi citās pilsētās arī ne. Bet kā viņi zinās, ka tās ir blēņas? Vai viņi uzdrošināsies neizmantot izdevību?

Nilss brīdi klusēja, tomēr atbilde no radio neat­skanēja.

— Man vēl aizvien šķiet, ka tavas rases pārstāv­jiem nebūs nekādas vajadzības lidot kosmosā tāpēc vien, ka viņi iemācījušies drusku fizikas. Varbūt citi skolotāji nespēj saskatīt ar to saistītās briesmas tā kā tu?

— Pagaidi, man jāpadomā!

Ilgu laiku valdīja klusums, kuru pārtrauca tikai klusi atmosfēras traucējumu radīti sprakšķi. Krūgers sasprindzis gaidīja.

— Tu man šo to esi iemācījis, cilvēk, — beidzot atkal atskanēja Skolotāja balss. — Es tev neteikšu, ko. Taču lai Dara Langa Āna skolotāji apgūst zinī­bas, kādas vien spēj.

Vairāk neko Skolotājs neteica.

Krūgers nomierinājās, un pār viņa seju pārslīdēja smīns. Plāns izdosies; tagad tas nevar neizdoties.

Dars Langs Āns iegūs plašu informāciju, kuras pietiks daudzām grāmatām — tik daudzām, ka tās nebūs iespējams uzrakstīt līdz viņa nāves brīdim. Dars Langs Āns atgriezīsies ar savu zināšanu krā­jumu Ledus Cietoksnī tad, kad būs pienācis laiks noslēgt alas, lai paglābtos no pieaugošā karstuma un atmosfēras pārvērtībām, un vēl aizvien diktēs vai rakstīs pats. Viņš atradīsies Cietoksnī, nevis «auksto» pilsētā un nemirs reizē ar saviem ciltsbrāļiem. Ne­pieciešamības spiests, Dars Langs Ans kļūs par sko­lotāju, un Nilss Krūgers nezaudēs savu mazo draugu.

Загрузка...