Uguns cikls

Xii ĢEOLOĢIJA; ARHEOLOĢIJA

Abiormena ir lielāka par Zemi, un ūdens klāj rela­tīvi mazāku tās platību pat aukstajā periodā, tāpēc ģeologiem pētāmā teritorija bija milzīga. Protams, viņi nemēģināja apgūt to visu; viņu pamatpro- grammā bija paredzēts izpētīt stratigrāfisko ainu tiktāl, lai rastos skaidrs priekšstats par planētas ģeoloģisko vēsturi, un, ja vien iespējams, iegūt radio­aktīvo vielu paraugus no pietiekami dziļiem slāņiem, lai pēc tiem varētu noteikt vismaz planētas vecuma apakšējo robežu. Tas būtībā arī bija viss, ko astro­nomi gribēja uzzināt, toties biologu prasības bija daudz augstākas. Viņi ķērās pie darba, gatavi ana­lizēt jebkuras atrodamās fosilijas ar visām viņu no­zarē lietotajām metodēm.

Nogulumieži tika izpētīti slānis pēc slāņa. Dažkārt tie bija jūdzēm biezi, dažkārt izzuda jau pēc pāris jardiem — varbūt slāņus bija sajaukušas zemestrī­ces, tā radot mīklu, kuras atrisināšanai nepieciešama krietna pieredze; varbūt dabas parādībai, kuras re­zultātā tie nogulsnējušies, bijis vietējs raksturs un formācija jau pašā sākumā bijusi stipri lokalizēta. Miljoniem kvadrātjūdžu plaša jūras kaļķakmens gul­tne ir viena lieta, bet smilšakmens lēcveida iegulas kādreiz nelielā ezerā ietekošas upes deltā — jau pa­visam cita, turklāt nebūt ne patīkama, ja jāizdara relatīva datēšana.

Krūgers bija pateicīgs liktenim, ka komandieris Bērks nebija līdzi šai grupai uz planētas, un klusībā lūdzās, kaut viņš nekad nedzirdētu nevienu no piezīmēm, ar kurām apmainījās ģeologi, jo Dars Langs Āns no dienas dienā aizvien labāk apguva an­gļu valodu, un ir maz zinātņu nozaru, kurās fotogrā­fiskā atmiņa būtu noderīgāka un vērtīgāka nekā stra- tigrāfijā. Bez izņēmuma visi ģeologi lūkojās uz abior- menieti ar godbijību un juta pret viņu draudzību, kas ļoti līdzinājās paša Krūgera jūtām. Agrāk vai vēlāk komandieris visu nopratīs, tomēr jauneklim vēl at­lika cerība, ka tad viņa mazais draugs būs jau tik iemīļots, ka vecais virsnieks būs spiests aizmirst sa­vas aizdomas.

Šķita, ka uz planētas nekur nav formāciju, kas at­bilstu dažiem Zemes rajoniem tik raksturīgajiem vai­rogiem. Acīmredzot visa tagadējā planētas virsma ir iznirusi samērā nesen; bija vairāk nekā tikai viens vien iemesls spriest, ka Abiormena pakļauta daudz aktīvākiem seismiskajiem un oroģenēzes procesiem nekā Zeme. Kāds speciālists apgalvoja, ka iemesls varot būt «garā gada» sezonālās maiņas, kad lielākā daļa jūras ūdens sakrājas ledus cepurēs. Dienvidu puslodes ledus cepures (tā neatrodas dienvidpolā) seismiskā pārbaude liecināja, ka ledus biezums sa­sniedz gandrīz trīsdesmit piecus tūkstošus pēdu. Pār­baudes laikā sniga, turklāt Alkiones parādīšanās šai Tīras nekad neapspīdētajā planētas daļā bija gai­dāma tikai pēc vairākiem Zemes gadiem.

Astronomu aizdomas apstiprinājās, pirms vēl bija pagājuši daži Abiormenas īsie gadi un radusies iespēja noteikt formācijas absolūto vecumu. Protams, ģeologi jau no paša sākuma turēja acis vaļā, meklē­jot pegmatītus un citus izvirduma iežus, kas varētu saturēt datēšanai piemērotas radioaktīvās vielas, un diezgan drīz šādus iežus tiešām arī atrada vairākās pētāmā kontinenta vietās. Šobrīd vēl nebija iespē­jams precīzi noteikt šo paraugu atbilstību nogulum­iežiem, bet vienā no tiem urāna un svina proporcija liecināja par nepilna pusotra miljarda gadu vecumu. Paraugs bija liels, un tika izdarītas desmit cita no citas neatkarīgas pārbaudes, taču nevienā netika iegūts rezultāts, kas no vidējā atšķirtos vairāk par divdesmit miljoniem gadu. Tā kā astronomi negribēja ticēt, ka Alkione eksistē ilgāk nekā apmēram vienu procentu no šā laika, viņi jauno ziņu uzņēma ar ne­lielu īgnumu.

Tomēr nogulumieži bija interesanti arī neatkarīgi no tā, vai to vecums noteikts vai ne. Ja Dars Langs Āns kādreiz mūžā bija redzējis fosiliju, viņš nebija par to ilgi prātojis. Tomēr šī vienaldzība bija viegli izkliedējama, jo nogulumiežos bija arī sava daļa or­ganisku atlieku. Kaļķakmens lēcveida iegulas vidēji ap divi simti jūdžu biezā slānī netālu no kontinenta centrālās daļas šķita sastāvam galvenokārt no ko­raļļu nogulām, un tajās tika atrasti vairāki simti ko­raļļu sugu. Tur bija tūkstošiem — tā vismaz šķita Krūgeram — mīkstmiešu, kas varētu būt nākuši tieši no Zemes; viens no biologiem patērēja daudz laika, meklējot to anatomiskās atšķirības.

— Manuprāt, — viņš beidza savu stāstījumu, — jūsu tagadējo okeānu krastos varētu atrast krietni daudz radījumu, kas identiski šiem. Šķiet, ka molus­kiem un to radiniekiem piemīt īpaša spēja laimīgi pārciest visas pārmaiņas, kas notiek uz planētas. Uz Zemes tie dzīvo jau pusmiljarda gadu — protams, pārveidojušies, taču to attīstība pilnīgi atbilst senajai! attīstības pamatlīnijai.

— Es saprotu visu, ko jūs stāstāt, tikai vienu ne, — Dars Langs Ans iebilda savā lēnajā, rūpīgajā angju valodā. — Es šeit esmu visu laik-u bijis ar jums kopā un esmu redzējis tādas pašas fosilijas da­žādos iežu slāņos, un tas, kā jūs sakāt, ir normāli, bet es nekad neesmu redzējis nevienu dzīvu radī­jumu, kas kaut kā atgādinātu šīs fosilijas.

— Vai jūs kādreiz esat ilgāku laiku uzturējies jū­ras krastā?

— Daudzreiz. Vēl nesen mēs ar Nilsu Krūgeru no­gājām pa krastu apmēram trīssimt jūdžu, ja arī cits manā astoņsimt gadu ilgajā mūžā pie jūras pavadī­tais laiks nebūtu vērā ņemams.

— Pareizi! — Krūgers satraukts iesaucās. — Es jutu tai liedagā kaut ko savādu, tikai nevarēju pa­teikt, ko īsti. Tur nebija neviena gliemežvāka, nevie­nas malā izmestas medūzas, ne arī kā cita tam­līdzīga. Nav nekāds brīnums, ka tas izskatījās dī­vaini!

— Hm! Atzīstos, tas patiešām ir savādi. Un kā bija ar citiem jūras iemītniekiem?

— Nezinu. Man šķiet, jūrā dzīvo dažādi radījumi, un es esmu pārliecināts, ka ir arī jūras augi. Nedo­māju gan, ka tie būtu sevišķi daudzveidīgi.

Biologs ziņoja to savam kolēģim, kas nodarbojās ar pētījumiem tieši uz planētas; viņš pats bija pārāk aizņemts ar fosiliju sistematizāciju, lai noņemtos vēl arī ar šo problēmu.

Pamazām viņš šajā haosā ieviesa kārtību. Viņš iedalīja Abiormenas pagātni vēl diskutējamos perio­dos, kuru laika robežas, jādomā, noteikusi šā konti­nenta vispārējā applūšana, kas arī radījusi kaļķ­akmens noslāņojumus. Ģeologi nevarēja atrast nekādu liecību par noteiktiem kalnu izcelšanās perio­diem — tas būtu ļoti noderējis viņu mērķim; kā viņi jau bija gaidījuši, uz Abiormenas oroģenētiskās akti­vitātes līmenis šķita visu laiku paliekam vienmērīgs.

Protams, bija daudz iemeslu, kuru dēļ šī planēta varētu būt seismiski aktīvāka nekā Zeme. Pirmkārt, tā bija lielāka — tās diametrs bija deviņi tūkstoši simt jūdžu —, un tā bija par četrdesmit procentiem blīvāka, tā ka simt septiņdesmit mārciņu smags cil­vēks uz tās svēra apmēram simt astoņdesmit mār­ciņu. Procentuālā starpība bija neliela, bet kopīgie oroģcnēzes procesus izraisošie gravitācijas spēki bija daudz lielāki nekā uz cilvēces dzimtās planētas. Vis­maz liecība par to bija — kalnu veidošanās periodi bija īsi, bieži un lokāli.

Tas varētu iepriecināt biologus, kaut gan solīja ne­patikšanas astronomiem. Kā par nelaimi, jaunas galvassāpes biologiem sagādāja mugurkaulnieku fo­silijas.

Nenāktos grūti pat visai precīzi restaurēt evolūci­jas gaitu uz planētas vairāku simtu miljonu Zemes gadu ilgā laikposmā. Evolūcija sākās ar radījumiem, kuriem nebija pietiekami blīvu iekšējo orgānu, lai to atliekas spētu saglabāties, to turpināja radījumi ar kaulu sistēmu — tos varētu salīdzināt ar zivīm — un beigu beigās radījumi ar ekstremitātēm — tie, cik noprotams, elpojuši gaisu un visu mūžu vai vismaz ta lielāko daļu pavadījuši uz sauszemes. Būtu jau jauki, ja varētu novietot visvienkāršāko būtni no šā radījumu attīstības saraksta lappuses apakšā un Daru Langu Anu pašā tās augšā, ar loģiskām starp- formām pa vidu, tomēr to padarīja neiespējamu kāds fakts: visas atrastās fosilijas liecināja, ka jebkuram mugurkaulniekam, kuram vispār bijušas ekstremitā­tes ar kauliem, tās vienmēr bijušas sešas. Dars pie­tiekami līdzinājās cilvēkam — viņam bija divas ro­kas un divas kājas, un nebija nekādu redzamu pazīmju, ka to kādreiz būtu bijis vairāk.

Padevies biologu neatlaidigajiem lūgumiem, abior- menietis atjāva izdarīt rentgena uzņēmumus. Rezul­tāti interesēja viņu tikpat lielā mērā kā visus citus, un viņš tāpat kā jebkurš biologs varēja pārliecināties, ka viņa skeletā nav nekādu trešā ekstremitāšu pāra rudimentu.

Pamatvilcienos iepazinies ar evolūcijas teoriju tik­pat labi kā katrs izglītots vidusmēra cilvēks, Dars labi saprata speciālistu satraukuma iemeslus. Neviens vēl nebija paspējis neko jautāt, kad viņš jau teica:

— Izskatās, ka jūs klintīs neesat atraduši neko, kas varētu būt manas rases tiešais priekštecis. Var­būt mēs esam ieradušies no kādas citas pasaules, kā Nilss jau agrāk domāja, bet izlasītajās grāmatās un skolotāju izteicienos es neesmu atradis nevienu norā­dījumu, kas apstiprinātu šādu domu.

— Tātad tā atkrīt, — biologs skumīgi piezīmēja.

— Pilnīgi ne; iespējams, tas noticis tik sen, ka mums nav rakstītu ziņu par to, varbūt arī šīs ziņas ir pazudušas. Tomēr baidos, ka to būs visai grūti pierādīt.

— Varbūt jums taisnība. Man šķiet, vissaprātīgāk būtu meklēt formācijas, par kurām noteikti zināms, ka tās ir jaunākas.

Saruna notika parastā pusdienas pārtraukumā, un to dzirdēja arī ģeologi. Viens no viņiem ieminējās:

— Ir pagrūti, pavirši apskatot kādu formāciju, pa­teikt: tā ir jaunāka par miljonu gadu. Protams, mēs turam abas acis vaļā, bet jūs gluži labi zināt, ka no­teikt formācijas vecumu var tikai vēlāk — kad pa­beigti izrakumi un to fosilijas salīdzinātas ar citās formācijas atrastajām.

— Ko liecina vēl pilnīgi nepārakmeņojušies atra­dumi nobrukumu kraujās un alās?

— Tas gan nav mūsu kompetencē, bet mēs cītīgi izpētīsim visu atrasto. Nenāk tikai prātā neviens ra­jons ar īsti labi izveidotām alām, kaut gan daži kaļķakmens slāņi attiecīgos klimatiskajos apstākļos varētu būt piemēroti.

— Esmu dzirdējis par alām kādā citā kontinentā; tajās uz sienām esot redzami dīvaini zīmējumi un gravējumi, — Dars Langs Ans piebilda.

Visi kā viens pievērsās viņam.

— Vai jūs varat mūs aizvest uz turieni? — gan­drīz reizē iejautājās vairākas balsis.

— Varbūt. Būtu drošāk, ja mēs dotos uz vienu no tā kontinenta pilsētām un pieaicinātu kādu vietējo par pavadoni.

Pēc apspriešanās ar komandieri Bērku uz tālā

Kontinents atradās tālu uz dienvidrietumiem no līdzšinējo pētījumu vietas, tomēr arī to vēl apspīdēja sarkanā Tīra. Dars Langs Ans bez grūtībām atrada pilsētu un, sniedzis parasti neizbēgamos paskaidroju­mus par cilvēkiem, sadabūja pavadoni. Patiesību sa­kot, daudzi pilsētnieki vēlējās doties viņiem līdzi, lai redzētu svešiniekus strādājam; viņiem nekas sva­rīgs vairs nebija darāms, jo visas grāmatas no pilsē­tas bija jau aizvāktas uz Ledus Cietoksni un iedzī­votāji tagad gaidīja tikai nāvi.

Alas bija tieši tādas, kā Dars bija stāstījis; ne­vienam cilvēkam nebija šaubu, ka tās apdzīvojuši radījumi pašā civilizācijas rītausmā. Vairumu apmek­lētāju pievilka zīmējumi uz sienām, kurus bija minē­jis Dars, bet lietpratēji ķērās pie ārkārtīgi rūpīgas alu grīdu izpētes.

Cieti noblietēto zemi rūpīgi novāca slāni pa slānim un izsijāja, lai pārbaudītu, kas tajā atrodams. Iedzimtie brīvi izteica savas domas par visu, kas pa­rādījās dienas gaismā; viņiem pašiem nekad nebija ienācis prātā izdarīt te izrakumus, un viņi acīmre­dzot nepazina nevienu no atrastajiem priekšmetiem. Tie tikpat labi varētu būt atrasti līdzīgās alās uz Zemes — tur bija akmens un kaula darbarīki un priekšmeti, kuri būtu varējuši noderēt par rotas­lietām.

Izrakumi turpinājās dienām ilgi. Zinātnieki sā­kumā bija domājuši, ka varbūt atradīs alu iemītnieku skeletus, tomēr bija vīlušies. Viens no viņiem iemi­nējās par to Daram.

— Tas mani sevišķi nepārsteidz, — iedzimtais at­bildēja. — Cik noprotu, viņu dzīves veids atšķīries no mūsējā, tomēr nedomāju, ka pārāk daudz. Viņi ir vai nu miruši noteiktajā laikā, neatstājot nekādas pē­das, vai arī gājuši bojā varmācīgā nāvē, un tas neva­rētu būt noticis šais alās.

— Mēs īstenībā nemaz nezinām, vai šeit dzīvojušas jums līdzīgas būtnes, — viens no zinātniekiem sausi piezīmēja. — Jādomā, kaut kad jūsu planētas vēsturē noticis liels lūzums. Ja vien mēs nezinātu par tēva— dēla attiecībām, kādas ir abām jūsu rasēm, man ras­tos aizdomas, ka jūsu rase ieradusies no citas planē­tas, bet Abiormenas iedzimtie bijuši «karstā» rase.

— Varbūt tās abas ieradušās no citurienes, — ieminējās Dars.

Biologs atplauka.

— Tas ir iespējams. Es vēlētos, kaut šo alu iedzī­votāji būtu uzzīmējuši pāris savu pašportretu.

— Kā jūs zināt, ka viņi nav to darījuši?

Zinātnieks lūkojās uz pārdabisko būtņu attēliem,

kas pletās pa kaļķakmens sienām un griestiem.

— Es nezinu, — viņš skumji atbildēja. — Jautāt jau tā var. Tomēr nevienam no tiem nav sešu ekstre­mitāšu; tas vismaz liek domāt, ka alu apdzīvotāji bi­juši vairāk radniecīgi jums nekā tie, ko atradām iežos.

Zinātnieks atgriezās pie sava darba, un Dars Langs Ans pirmo reizi, kopš Krūgers viņu pazina, aizgāja viens pats nomaļus. Viņš pamanīja, ka jauneklis no­raugās viņam pakaļ, un, savilkdams seju smaidam atbilstošā grimasē, uzsauca:

— Neraizējies! Es tikai kādu brīdi gribu pabūt viens. Man daudz kas jāpārdomā. Nebaidies mani pa­saukt, ja gadās kaut kas interesants.

Krūgers nomierinājās, tomēr nebija īsti drošs, ko viņa mazais draugs uzskatītu par interesantu. Tūlīt pēc

Nilss pārlika, vai nebūtu vērts kopā ar Daru at­griezties uz «Alphard» paskatīties, ko dara astro­nomi. Tā būtu pārmaiņa, un, ja Dara interese no tie­sas būtu atslābusi — lai gan tas likās ārkārtīgi neti­cami —, varbūt stāvoklis mainītos uz labu. Kad Dars iznirs no savām pārdomām, Krūgers izteiks viņam šo priekšlikumu.

Tomēr izrādījās, ka mazais planierists nav noguris no ģeoloģijas, vienīgi savas iedzimtās pieklājības dēļ viņš lika priekšā abiem vēlreiz apciemot ģeologus «vēl tikai uz īsu brītiņu» pirms došanās uz kuģi; ja Dars nebūtu nopratis, ka Krūgeram kļūst garlaicīgi, viņam ne prātā nebūtu nācis atgriezties uz «Al- phard».

Kad viņi ieradās pie ģeologiem, izrādījās, ka tie uz­zinājuši daudz — vairāk, nekā varēja gaidīt; tik daudz, ka Krūgera garlaicība izgaisa pāris sekunžu pēc piezemēšanās pašreizējā izrakumu vietā. īsi sa­kot, ģeologi bija uzgājuši «lūzumu» ģeoloģiskās at­tīstības gaitā.

Pēc ilga neauglīga darba vienam no ģeologiem bija ataususi doma, ka straujā klimata maiņa katrā «garajā gadā» varētu radīt noslāņojumus, kas līdzīgi tiem, ko sezonālās pārmaiņas rada uz Zemes, tikai daudz izteiktākus. Piemēram, ezeri pilnīgi izžūtu, un vēja sapūstie slāņi atšķirtos no zemūdens nogulsnē­jumiem daudz noteiktāk, nekā redzēts uz dzimtās planētas. Paturot prātā šo domu, viņi bija izvēlēju­šies lielu, seklu ezeru. Krastā iegūto paraugu salīdzi­nāšana ar līdzīgiem paraugiem no visdziļākās vietas ezerā noveda pie secinājumiem, kuri nenoliedzami aplaimos astronomus.

Domājams, tālā geizeru ciemata Skolotāja aprak­stītās sezonālās pārmaiņas turpinās jau gandrīz se­šus miljonus gadu, pēc viena pētnieka uzskatiem, vai arī mazliet vairāk nekā desmit miljonu gadu, pēc otra domām. Abu šo viedokļu piekritēji dalījās skait­liski apmēram vienādās grupās. Pirmie pamatoja savu viedokli ar pieņēmumu, ka «garais gads» vien­mēr bijis tikpat garš kā pašlaik, tas ir, ildzis apmē­ram sešdesmit piecus Zemes gadus, otrie uzskatīja, ka sezonālā perioda ilgums droši vien vairāk vai ma­zāk vienmērīgi saīsinās. Otrajai grupai nebija ne­kādu argumentu šādas parādības izskaidrošanai, to­mēr zinātnieki turējās pje savas savākto faktu inter­pretācijas. Dars Langs Ans bija ieintriģēts — šī bija pirmā reize, kad viņš izprata, ka jaunas zināšanas ne vienmēr ir tūlītējs zinātnisko pētījumu rezultāts.

Grupas vadītājam atlika tikai rezumēt ģeoloģisko situāciju jau pirmajā ēdienreizē pēc Dara un Krūgera atgriešanās.

— Šķiet, ka, saskaņā ar tagad iegūtajiem pierādī­jumiem, šīs planētas vēsture īsumā ir šāda. Tā izvei­dojusies apmēram tikpat sen kā Zeme — plus vai mī­nus kāds miljards gadu — un, cik varam spriest, tādā pašā veidā. Abiormena pārdzīvojusi tādu pašu atdzišanas periodu, līdz beidzot radusies iespēja kon­densēties ūdenim. Pirmatnējā atmosfēra varbūt bijusi mazliet noturīgāka nekā uz Zemes, jo otrais kosmis­kais ātrums šeit ir par vairāk nekā divdesmit procen­tiem lielāks. Iespējams, ka dzīvība radusies spontāni parastajā veidā, bet varbūt arī cēlusies no ienestām sporām un attīstījusies apmēram tāpat kā uz pārē­jām mums pazīstamajām planētām, tas ir, radikāli, pārveidojot pirmatnējo atmosfēru, līdz tā kļuvusi vairāk vai mazāk līdzīga Zemes atmosfērai.

Šai periodā, kas ildzis lielāko daļu planētas pastā­vēšanas laika, domājams, nenotika milzīgās klima: tiskās pārmaiņas, kuras tagad ir saistītas ar tās pe­riodisko tuvošanos Alkiones ceļam; vismaz nav at­klāts neviens fakts, kas to apstiprinātu, toties krietni daudz nozīmīgu faktu norāda uz pretējo. Piemēram, dažos slāņos atrasts daudz molusku, kā arī citu būtņu palieku, tomēr vienai sugai piederošo īpatņu lielums nenoliedzami bija ļoti dažāds un nebija arī nekādu noslāņojumu, kas liecinātu, ka mazākie indi­vīdi būtu miruši agrāk, šie fakti vedināja domāt, ka tai laikā dzīve uz Abiormenas, vismaz spriežot pēc reproducēšanās veida, ritējusi normāli — dzīvie radī­jumi piedzimuši, auguši un novecojuši, un miruši da­bīgā nāvē kad nu kurais.

šādos apstākļos dzīvība attīstījusies līdz gaisu elpojošu mugurkaulnieku stadijai, un tipiskākajiem to pārstāvjiem bijušas sešas ekstremitātes. Nav ne­kādu pierādījumu, ka būtu attīstījušās inteliģentas būtnes.

Tad, apmēram pirms pieciem līdz desmit miljoniem gadu, sākušās Alkiones izraisītās milzīgās tempera­tūras svārstības un praktiski visa dzīvība uz planētas tikusi iznīcināta. Vai nu nedaudzas primitīvas dzīvī­bas formas kataklizmu pārdzīvojušas un no tām at­tīstījušās tagadējās, kas parvar klimatiskos apstāk­ļus mums zināmajā veida, vai tikušas ienestas jau­nas sporas, vai arī radušās pilnīgi jaunas dzīvības formas.

Mēs vēl aizvien zinām ļoti maz par šiem pēdējiem pāris miljoniem gadu; šķiet, mēs visi esarn vienis­prātis, ka vajadzētu nosusināt ezeru un izdarīt pla­šus izrakumus tā gultnē, lai atklātu šā perioda dzīvo būtņu atliekas. Tomēr mēs zinām, ka pašlaik uz planētas dzīvība eksistē paaudžu formā, kuras no­maina viena otru; tā rodas iespēja dzīvot divās ārkār­tīgi atšķirīgās vidēs. Vai pie šā rezumējuma ir vēl kaut kas piebilstams vai labojams?

— Tikai piebilde: steidzīgi nepieciešama astro­nomu palīdzība, — kāda balss sauca.

— Piekrītu. Es šo nelielo runu ierakstīju magneto­fona lentē un aizsūtīšu uz «Alphard» pēc iespējas drīz.

Pusdienas tika pabeigtas bez turpmākām pārrunām par zinātni.

— Ko tu par to domā, Dar? — Krūgers vēlāk jau­tāja. — Vai tas runā pretī tam, ko tev stāstīja tavi skolotāji?

— Nekādu pretrunu nav; viņi nekad mums par tā­dām lietām nav stāstījuši. Tagad, zinot, kas skolotāji ir, es varu iedomāties arī, kāpēc, — viņi paši par to nekad nav domājuši.

— Vai nav iespējams, ka tavi skolotāji iebildīs, ja tu to visu mēģināsi pastāstīt? Un, ja viņiem tas būs pa prātam, vai vismaz dažiem «karsto» skolotājiem nebūs iebildumi?

— Esmu par to domājis. Man šķiet, mūsu pašu skolotājus tas interesēs tāpat kā mani, un es nonācu pie slēdziena, ka «karsto» skolotāji par mūsu rīcību zina tikai tik daudz, cik mūsējie viņiem paziņo pa radio. «Karstie» nevar dzīvot nekur Ledus Cietokšņa tuvumā.

— Pat ne pazemē?

— Varbūt ļoti dziji, tomēr viņi nespētu mūs rūpīgi novērot. Kaut vai tāpēc vien ne, ka — Skolotājs no geizeru ciemata jau par to runāja — nav nekādas iespējas tev redzēt viņu vai arī viņam tevi, jo nav tādas barjeras, aiz kuras jūs abi būtu drošībā un to­mēr redzētu viens otru.

— Nebiju par to iedomājies. Taču, ja viss atkarīgs no tavu skolotāju ziņojumiem, kāpēc viņi nevarēja gluži vienkārši pateikt, ka nogalinājuši mani, bet centās izpildīt pavēles?

— Nu, ja viņiem tas arī iešāvās prātā, viņi varbūt baidījās: iemesls, kura dēj «karstais» Skolotājs vēlē­jās tavu nāvi, varēja būt tāds, ka viņam noteikti iz­dotos uzzināt, ja tu paliktu dzīvs. Piemēram, ja ma­nējie tūlīt pēc tam iemācītos krietni daudz no tavas zinātnes, to būtu pavisam grūti noslēpt.

— Tā gan liekas. Tomēr es noteikti labāk riskētu, nekā nogalinātu draugu.

— Varbūt mani skolotāji nebija īsti pārliecināti, cik labs draugs'tu esi. Viņi nebija ar tevi kopā pava­dījuši tik ilgu laiku kā es. Zini, tev ir dažas diezgan savādas īpašības. Es saprotu, kāpēc «karsto» Skolo­tājs gribēja tikt no tevis vaļā.

— Laikam gan. Mēs tagad viens otru pazīstam gluži labi, tomēr brīžiem šķietam viens otram visai dīvaini. Taču mani tas vairs neuztrauc.

— Mani arī ne.

Abi saskatījās tik pilnīgā savstarpējā sapratnē, kādu nebija spējuši sasniegt nekad pirms šā brīža un nesasniedza arī vairs nekad vēlāk.