Uguns cikls

VI PĒTĪJUMI

Pārmaiņus gan spīdēja saule, gan lija lietus, uz īsu laiku atgriezās Tīra un atkal nozuda. Abiem ceļotā­jiem sāka likties, ka viņu sagūstītāju skolotāji ir var­būt gan viņiem diezgan labvēlīgi noskaņoti, tomēr nepiekāpīgi radījumi. Ja viņi ko teica, tad tā tam arī bija jābūt. Kā par nelaimi, viņi bija noteikuši, ka Nilsam Krūgeram un Daram Langam Anam vienmēr jābūt viņu rīcībā sarunām, un ciemata iedzīvotāji, kas akli paklausīja skolotājiem, stingri turējās pie viņu norādījumiem.

Patiesību sakot, viņi nebija īsti gūstekņi. Viņi va­rēja klaiņot pa ciematu un tā tuvāko apkaimi, kur vien patika, tikai nedrīkstēja iet būdā, kurā cieminieki sarunājās ar skolotājiem. Kad neredzamās būtnes uzzināja par Krūgera pulksteni — tas notika otrajā sarunā —, tās laipni piekrita, ka abiem nemaz neesot visu laiku jāuzturas ciemata tuvumā, ja tikai viņi pēc noteiktiem starplaikiem, par kuriem savstarpēji vienojās, atrodoties ciematā. Krūgers atskārta, ka te darbojas gluži labi psihologi; tai pašā laikā, kad vi­ņiem tika piešķirta šī brīvība, Daram pa pusei apso­līja, ka drīz vien atdošot viņa grāmatas, nepasakot gan, kad īsti.

— Tieši pašlaik tās ar dziļu interesi tiek pētītas.

Krūgeram nepalika nepamanīts, ka Daru nelūdza, lai viņš kādu apmāca savā rakstu valodā, bet svarī­gākais bija, ka ar solījumu atdot grāmatas Dars tika piesiets uz vietas tik droši kā ar dzelzs važām. Viņš atteicās pat apspriest jebkuru priekšlikumu par bēg­šanas iespēju, ja būtu jāpamet viņam tik dārgās grā­matas.

Tikai izmēģinājumam Krūgers reiz apvaicājās, vai ciematā valdošais likums, kas aizliedz ieiet pilsētā, attiecas arī uz gūstekņiem. Nilss gaidīja strupu no­raidījumu, bet bija patīkami pārsteigts, saņēmis at­ļauju iet uz pilsētu — ar noteikumu, ka viņi no tās nenesīs neko projām un neko tajā nesabojās. Krū­gers, protams, neieminējās par nazi, kuru Dars jau bija piesavinājies, un priecīgu prātu apsolīja prasīto ievērot.

Dars baiļojās, ka ciemata iedzīvotāji varētu apvai­noties, — šķita mazliet dīvaini, ka gūstekņiem atļauj to, ko nedrīkst darīt viņu sagūstītāji. Tomēr, tā kā šāds aizvainojums nebija manāms, abi beidzot no­sprieda, ka skolotāji cieminiekiem ir absolūtā un vie­nīgā autoritāte.

Dars un Nilss vairākkārt izmantoja šo atļauju, to­mēr neatrada neko interesantāku par jau pirmajā pilsētas apskatē redzēto. Krūgers pēc rūpīgi izstrā­dāta plāna cītīgi meklēja spēkstaciju, kas piegādājusi enerģiju pilsētas elektrotīklam, tomēr neatrada. Viņš jutās vīlies, jo būtu ļoti vēlējies uzzināt, kas kalpojis pilsētas celtniekiem par enerģijas avotu.

Skolotāji nekad nejautāja, cik stingri viņi ievēro noteikumus, kaut gan kādu dienu sarunas laikā abi pamatīgi pārbijās.

— Dar, — Skolotājs bija vaicājis, — no kāda ma­teriāla ir gatavotas tavu siksnu sprādzes?

Likās, ka planierists par šo jautājumu nemaz neuz­traucas, bet Krūgers pēkšņi atskārta, kas varētu aiz tā slēpties, un steigšus iejaucās:

— Viņam tās bija jau pirms ierašanās šeit; tās nav no pilsētas.

— Tas mums ir skaidrs, — sekoja atbilde, — to mēs negribējām uzzināt. Dar?

— Tās ir no dzelzs, — planierists teica patiesību.

— Tā jau mēs domājām. Vai tu vari izskaidrot, kā persona, kurai aizliegts rīkoties ar uguni un kuras ciltsbrāļi pakļauti tam pašam likumam, tikusi pie šā­diem priekšmetiem?

— Pateikt es varu, bet izskaidrot gan ne, — Dars precīzi atbildēja. — es tās atradu. Pie pilsētas, kurā rnēs sākumā dzīvojām, bija daudz šāda materiāla. Mēs paņēmām, ko gribējām, jo nav likuma, kas aiz­liegtu to darīt. Es nezināju, ka dzelzij ir kāds sakars ar uguni.

Dars nemierīgi paskatījās uz sprādzēm.

Ar to saruna beidzās; patiesību sakot, tā tika var­mācīgi pārtraukta. Nepilnus trīsdesmit jardus no vie­tas, kur sēdēja gūstekņi, kāds geizers bija izvēlējies tieši šo brīdi, lai atbrīvotu daļu savas enerģijas, un pēkšņi izšļāca milzīgu daudzumu verdoša ūdens. Dars un Krūgers, nekavējot laiku atvadām, metās prom, cik ātri to atļāva garaiņu mutuļi.

Krūgers divas reizes paklupa pret klints izciļņiem; abas reizes viņš tik tikko paspēja uzlēkt kājās, lai izvairītos no verdošā ūdens šļakatām. Abiem šķita, ka stundām ilgi viņu prātu nodarbina vienīgi doma par glābšanos, tomēr bija pagājusi labi ja minūte, kad viņi jau bija drošībā.

Tiklīdz briesmas bija garām, abi apstājās, un prātā viņiem iešāvās viena un tā pati doma, kurai gan vairs nebija nekāda sakara ar viņu drošību. Veselu stundu — vēl ilgi pēc garaiņu izklīšanas — viņi gai­dīja un vēroja, cerēdami kaut uz mirkli ieraudzīt skolotājus, kuri droši vien tāpat kā gūstekņi bija pa­dzīti no sava patvēruma. Tomēr visu šo laiku viņi nemanīja ne mazāko kustību un, kad gaiss bija jau pilnīgi tīrs, redzēja akmens kupolu šķietami gluži tādu pašu, un nebija ne zīmes, ka tā tuvumā kāds būtu kustējies. Abi devās atpakaļ un apgāja apkārt baseinam, pie kura kupols atradās, lai apskatītu to no visām pusēm, jo tagad būtu īstā reize atklāt ieeju, ja tā vispār kādreiz ir redzama.

Abi bija mazliet pārsteigti, kad, pēc parastā starp­laika atgriezušies, konstatēja, ka saruna turpinās, it kā nekas nebūtu noticis. Krūgers vēlējās, kaut drīk­stētu pajautāt, kā skolotāji paglābušies, tomēr ne­spēja saņemties, lai to izdarītu.

Sai laikā viņš skolotājiem bija jau pavēstījis krietni daudz par Zemes iedzīvotājiem, un Dars bija pastāstījis par savējiem. Krūgera valodas zināšanas bija uzlabojušās nesalīdzināmi straujāk nekā tādā pašā laika sprīdī, esot kopā tikai ar Daru.

Tagad Dars jau bija atklājis, ka kļūdījies, uzska­tīdams Krūgeru par vulkānu apkaimes iemītnieku, kaut arī viņa priekšstati par astronomiju bija visai miglaini. Tomēr jauneklis vēl aizvien nebija pārlie­cināts, ka Dars un cieminieki ir šīs planētas pamat­iedzīvotāji; skolotāji vienmēr bija veikli izvairījušies no tiešas atbildes uz šo jautājumu, tomēr nebija arī nekādu pierādījumu, kas kaut vai šķietami apstrīdētu Nilsa sākotnējo priekšstatu, ka arī viņi ir strandēju- šie, tāpat kā viņš, — vismaz neviena, kuru Krūgers varētu uzskatīt par tādu.

Uzturēšanās ciematā neaprobežojās ar pētījumiem un sarunām vien. Atgadījās pat pāris visai satrau­cošu notikumu. Reiz Krūgers iekrita nomaskētā bedrē, kas acīmredzot bija ierīkota dzīvnieku ķerša­nai; no smailā mieta tās dibenā viņam bija laimējies izvairīties tikai tāpēc, ka lamatas, jādomā, bija pare­dzētas diezgan lieliem zvēriem. Citreiz Krūgeru un Daru pilsētas nomalē gandrīz apraka acīmredzot ne­senā lietus izskalotu vulkānisko pelnu nogruvums, kad viņi atstāja kādu ēku paaugstu vulkāna nogāzē. Viņi tik tikko paspēja iesprukt atpakaļ ēkā, lai vēlāk ar grūtībām — vismaz Krūgers — meklētu izeju celtnes otrā pusē, jo durvis piekalnē bija pilnīgi aiz­bērtas.

Dars atkārtoti lūdza skolotājus atdot atpakaļ grā­matas — viņam atvēlētais laiks steidzās ne tikai vienā nozīmē vien. Tomēr skolotāji turpināja tēlot dziļu interesi par tām un nevarēja precīzi pateikt laiku, kad šī interese izgaisīs.

Ne reizi vien Krūgers, būdams divatā ar Daru, vai­rāk vai mazāk uzstājīgi lika priekšā kādu dienu gluži vienkārši neiet atpakaļ uz ciematu, doties uz Ledus Cietoksni un atgriezties ar pietiekami daudziem pa­līgiem, lai piespiestu skolotājus atdot Dara īpašumu, tomēr planierists atteicās bēgt. Vajadzēja sagadīties diezgan sarežģītiem apstākļiem, lai viņš savas domas grozītu.

Viņi bija izpētījuši lielāko daļu pilsētas ciemata pusē, bet faktiski neko — otrā. īstenībā bija maz iemeslu iedomāties, ka tur varētu atrasties kaut kas neredzēts, un pat Krūgeru jau sāka mazliet nogurdi­nāt klejošana pa pamestajām celtnēm, kad Dars ne­jauši ievēroja ielu, kas, jādomā, veda no pilsētas tā­lākās malas apkārt otram vulkānam, līdz kuram viņi nekad nebija aizklīduši. Šo ielu nevarēja pamanīt, at­rodoties jūras līmenī. Dars to ieraudzīja no pilsētas nomales krietni augstu otra kalna nogāzē — patie­sību sakot, pavisam tuvu vietai, kur viņi gandrīz bija tikuši aprakti. Abi nolēma tūlīt to izpētīt.

Pagāja labs laiks, kamēr viņi nokāpa no viena vul­kāna, šķērsoja pilsētas līdzeno daļu un uzkāpa otrā vulkānā tik augstu, ka tur, pēc Dara atmiņas, varētu sākties viņus interesējošā iela; beidzot to sasnieguši, viņi saprata, ka uz nākamo sarunu ar Skolotāju iera­dīsies par vēlu. Abi vienmēr bija sargājušies palikt projām ilgāk par atļauto laiku, gluži loģiski domā­dami, ka, rīkojoties citādi, varētu zaudēt savu brī­vību, tomēr šoreiz viņi nolēma riskēt.

Iela veda diezgan stāvi kalnup, sākumā mezdama loku ap vulkāna nogāzi jūras pusē. No lejas viņi ne­bija varējuši noteikt, vai tā vijas uz vulkāna virsotni zigzagveidā vai arī pa spirāli; abi pavisam drīz no­skaidroja, ka pareizs bijis otrais minējums.

Cerēdami nokļūt vulkāna virsotnē, viņi domāja, ka varēs iegūt labāku priekšstatu par vietējo ģeogrāfiju nekā pastaigās. Dars neredzēja jēgas, kāpēc būtu bū­vēta iela uz kalna virsotni, tomēr bija ar mieru attu­rēties no sprieduma, kamēr tiks pārbaudīti fakti.

— Katrā ziņā, — planierists norādīja, — ja tu pa­tiešām gribi uzkāpt vulkāna virsotnē, nav nozīmes iet pa ceļu. Mēs jau arī agrāk esam rāpušies kraujās.

— Jā, bet es nezinu, kāda ir kāpšana šai kalnā. Atceries, kas notika pilsētas otrā malā! Būtu visai bēdīgi, ja atkal gadītos zemes nobrukums un tuvumā nebūtu nevienas ēkas, kur iemukt.

Es domāju, ka nav ko uztraukties. Augsnes slā­nis uz šī vulkāna šķiet krietni noturīgāks nekā uz otra, un es nemanīju nekādas nesenu nogruvumu pazīmes.

— Tās es neredzēju arī otrā pusē, un varbūt šeit pirms mums vēl neviens nav kāpaļājis. Iespējams, ka vulkāns to vien gaida, lai mēs to patraucējam.

Šo diskusiju viņi būtu varējuši aiztaupīt — līdz virsotnei abi nemaz netika. Apmēram tad, kad no re­dzes lauka pagaisa visa pilsēta, izņemot tās applū- dušo daļu, ceļš beidza virzīties augšup, un abi, ne­maz nesarunājuši, turpināja iet pa to. Atskatoties uz līci, pavērās plaša ainava; jūras dibenā kļuva re­dzama platība, kurai reiz vajadzēja būt bijušai saus­zemei, kā to liecināja cauri dzidrajam ūdenim redza­mais pilsētas ielu tīkls. Priekšā jūdzēm tālu stiepās gandrīz taisna, tālumā izgaistoša krasta līnija.

Zemes pusē, cik tālu vien sniedzās skats, pletās džungļi. Pat no šī augstuma — tiesa, tas nemaz ne­bija tik ievērojams — viņi nevarēja pārredzēt visu plašumu, kas viņus šķīra no lavas lauka, kur abi bija satikušies. Vēl aizvien likās, ka vispār nebūtu bijis iemesla būvēt šo ceļu; šķita, ka tas nekur neaizved. Ar pieaugošu ziņkāri viņi steidzās uz priekšu pa to.

Ceturtdaļjūdzi no vietas, kur skatienam bija pazu­dis līcis, viņi nonāca pie krātera. Viņus par to nekas netika brīdinājis — vēl pirms brīža kalna nogāze vienā pusē ceļam slējās augšup un otrā sliecās lejup tikpat nolaideni kā visu laiku, bet nākamajā mirklī apakšējā nogāze bija pazudusi un ceļš pārdroši aiz­locījās pa kādas trīssimt pēdas augstas, pilnīgi stā­vas kraujas malu. Ceļa malā bija masīvas metāla aizsargmargas, pie kurām abi tūlīt piesteidzās un pārliecās tām pāri.

Krāteris — ja tas vispār kādreiz bijis krāteris — atradās nevis kalna virsotnē, bet krietni sāņus no tās; ceļš bija uzvedis viņus tā malas augstākajā pun­ktā, un, kad viņi stāvēja, lūkodamies krāterī, vulkāna virsotne slējās augšup vēl kādas pārsimt pēdas vi­ņiem aiz muguras. Tas nebija parasts krāteris; iekšē­jās sienas bija stāvas klintis, un tas Krūgeru sākumā padarīja nedrošu, bet tad viņš ievēroja, ka tās ne­veido tie paši ieži, kas kalna nogāzes, un pavisam gausi atausa atziņa, ka krāteris ir mākslīgs.

Sienas bija no betona vai kāda tam līdzīga mate­riāla un apstrādātas ar darbarīkiem. Krātera dibens nebija piltuvveida, kā parasti maziem krāteriem, to­mēr nebija ari pilnīgi plakans. Tajā vizēja mazs eze­riņš, bet gandrīz visu atlikušo laukumu klāja augājs. Šķita, ka sienas apakšmalā betonējums turpinās, vei­dojot līmenisku apmali, uz kuras nekas neaug. No­vērotāji varēja redzēt sienā alu vai tuneļu atveres uz šo apmali, un abi bez vārda runas reizē sāka meklēt ceļu lejup.

Iekšējā sienā nekur nebija nekā kāpnēm līdzīga, . tāpēc likās saprātīgi turpināt gājienu pa ceļu, ku­ram gan vajadzētu būt būvētam kaut kādā sakarā ar šo bedri. Drīz izrādījās, ka viņi devušies pareizajā virzienā, jo ceļš, neturpinoties apkārt kalnam tai augstumā, pa kuru tik ilgi bija vedis, sāka vīties lejup gar bedres malu. Visstāvākajā posmā tā glu­dais segums kādus divsimt jardus pārvērtās par kaut ko, kas varētu būt lēzenas kāpnes ar ļoti šau­riem pakāpieniem vai arī vienkārši seguma krokojums berzes palielināšanai.

Drīz viņi sasniedza vietu, kur koki auga tieši ceļ­malā un to zari nokarājās pāri gan ceļam, gan arī bedres malai. Tāpēc viņi no augšas nebija varējuši redzēt, kurp ceļš aizved; kā izrādījās, tā paša iemesla dēļ viņi nebija arī pamanījuši vairākas celtnes, kas bija izvietotas diezgan vienādā atstatumā cita no citas uz leju pa nogāzi. Šķita, ka tās būvētas tādā pašā stilā kā ēkas pilsētā, tikai visas bija vienstāva. Dars un Krūgers apspriedās, vai apskatīt tās tūlīt sīkāk vai) arī izpētīt, uz kurieni aizved ceļš, lai, ja atliks laiks, atgrieztos atpakaļ. Viņi izšķīrās par otro variantu.

Tomēr nevajadzēja ilgu laiku, lai noskaidrotu, kurp aiziet ceļš. Vēl divsimt jardu zemāk pa nogāzi tas pārvērtās ar plāksnēm klātā laukumā, kuru Krūgers, ilgi nedomādams, savā prātā nosauca par «automa­šīnu stāvvietu». Un, kad vairākas minūtes pārlikša­nas un pētīšanas nepalīdzēja atrast tam piemērotāku nosaukumu, abi atgriezās pie celtnēm. Līdzko viņi bija iegājuši pirmajā no tām, Krūgeram pagaisa vi­sas bažas par sen jau nokavēto satikšanos ar sko­lotājiem.

Viņa pirmā doma bija, ka tai jābūt pilsētas spēk­stacijai. Elektroģeneratori, vienalga, kas tos būtu bū­vējis un iedarbinājis, vienmēr izskatās visai līdzīgi, un iekārtas pirmajā ēkā neapšaubāmi bija elektro­ģeneratori. Tie bija lieli, tikai Krūgers zināšanu trū­kuma dēļ nespēja noteikt, vai tie ir pietiekami vareni, lai apgādātu ar enerģiju visu pilsētu. Milzīgie enkuri bija samontēti uz stateniskām asīm, un mehāniskās enerģijas avots acīmredzot atradās zem grīdas. To ievērojuši, abi metās meklēt ieeju, un atalgojums ne­izpalika — viņi atrada ieeju šaurā tunelī, kas, kā viņi jau bija gaidījuši, veda lejup.

Vienīgās grūtības sagādāja tas, ka tunelis bija šaurs un zems. Krūgeram vajadzēja rāpties uz leju četrrāpus, un kritums bija stāvs. Pat ja viņi nokļūtu lejā, atpakaļceļš būtu grūts, ja ne neiespējams, jo tuneļa grīdu klāja gluds un ļoti slidens māls. Dara stāvoklis bija vēl ļaunāks; viņu gan mazāk apgrūti­nāja auguma apjoms, toties pirmo reizi viņu pazīša­nās laikā bija radusies situācija, kurā viņa nagi bija mazāk piemēroti nekā Krūgera kājas. Beidzot Nilss izlēma, ka drosmē visvērtīgākais ir apdomība, un at­lika pazemes stāva pētīšanu līdz tam brīdim, kad būs apskatītas pārējās ēkas.

Vieta bija interesanta, un tās apskate prasīja laiku.

šeit bija visdažādākās tehniskās iekārtas, bet visas bija pārāk lielas, lai kādu varētu paņemt līdzi; tas Krūgeram sagādāja vilšanos, toties vairs nepalika ne­kādu šaubu, ka pilsētas celtnieki piederējuši pie augsti civilizētas rases. Ģeneratori un motori, apde­dzināšanas krāsnis un metālapstrādes darbgaldi pa­vēstīja svarīgāko par viņiem, tikai to vien ne, kas pie­spiedis viņus aiziet un pamest pilsētu ar tās iekārtu. Karš būtu iznīcinājis visu; mēris būtu atstājis pē­das — līķu atliekas, ja vien tie nebūtu bijuši molus­kiem līdzīgi mīkstmieši. Krūgers, jauns cilvēks, kas uzaudzis uz Zemes starpzvaigžņu pētījumu pirma­jās desmitgadēs, bija gatavs noticēt arī tādai iespē­jai, bet pat viņš nevarēja to uzskatīt par pārlieci­nošu.

Pretrunas bija redzamas visur; daļēji jūrā iegri­musī pilsēta, kurai vajadzēja būt pamestai jau gad­simtiem ilgi, un iekārtas, kuras klāj tikai pavisam plāna putekļu kārtiņa, ar zāli vēl neapaugušais ielu segums, vēl pavisam labi saglabājušās stingrās sie­nas ar neizdrupušu cementējumu. Izskatījās arī, ka vairums mašīnu būtu iedarbināmas, tikai tās vaja­dzētu notīrīt un apgādāt ar enerģiju.

šis ēku ansamblis varētu kļūt par skolu, kurā jeb­kurš kompetents arheologs uzzinātu praktiski visu par tā cēlējiem; šķita, ka viena no ēkām īstenībā var­būt arī bijusi skola. Tajā atradās skaists abu vulkānu makets ar pilsētu starp tiem, ar tagadējo līci — ūdens līmenis gan nebija atzīmēts — un bedri, kuras malā stāvēja pati ēka. Turklāt te bija arī daudzu iekārtu modeļi, kuras pašas atradās citās ēkās; abi pētnieki varbūt būtu palikuši šeit stundām ilgi, ja vien nebūtu pamanījuši vēl kaut ko.

Ari no šis ēkas vienīgā stāya lejup veda tunelis, un šis bija pietiekami plašs, lai Dars bez jebkādām grū­tībām varētu soļot stāvus. Arī kritums tajā nebija tik stāvs kā iepriekšējā; grīdu klāja grumbuļains mate­riāls, pie kura mazā abiormenieša nagi varēja it labi pieķerties. Un vēl — tunelis veda uz bedri, un, līdzko abi bija aptvēruši šo faktu, viņi bez garām runām devās lejā.

Apgaismojums nebija sevišķi labs, tomēr no nule pamestās ēkas iespīdēja pietiekami daudz gaismas, lai būtu pamanāms jebkurš tuneļa atzarojums. Kādu laiku vispār nebija nevienas sānejas, bet tad abās pusēs parādījās vairākas vaļējas durvis. Spriežot pēc atbalss, tās veda uz tukšām telpām; tagad lejā bija jau tik tumšs, ka ar skatienu to pārbaudīt vairs ne­varēja. Tomēr pēc brīža priekšā pavīdēja vārga gais­miņa. \

Taču viņi nepaspēja to pat īsti aptvert, kad viņu uzmanību novērsa jauna parādība. Gandrīz tai pašā mirklī, kad Dars ieraudzīja gaismu, viņiem aiz mu­guras atskanēja svelpjoša rūkoņa un viņus panāca pēkšņs karstuma vilnis. Abi reizē metās uz priekšu, un skaņa tūlīt apklusa; beidzās arī karstums. Viegls caurvējš no nule atstātās ēkas ietina viņus ūdens tvaika mākonī, kas aizvēlās uz tuneļa galu.

— Kas tas bija par raganu katlu? — Krūgers iesaucās.

— 'Varbūt vēl kāds geizers. — Dara atbilde gan vairāk izklausījās pēc jautājuma.

Krūgers sāka iet atpakaļ uz pārsteidzošā notikuma vietu, gatavs — ja izrādītos nepieciešams — vēlreiz mesties bedres virzienā.

Un tas bija nepieciešams. Atkārtojās tas pats, kas pirmīt. Pēc vairāku minūšu ilgiem mēģinājumiem kļuva skaidrs — karstā tvaika strūklas, kas sitās šķērsām pāri tunelim, atbrīvojas svara ietekmē, ja to novieto uz grīdas posma jardus desmit aiz izplū­des sprauslām vai arī pārvieto pa šo posmu.

— Tas ir interesanti, — Krūgers secināja. — Man liekas, mums vajadzētu būt pateicīgiem, ka viņi uz­stādījuši šo iekārtu, lai mūs brīdinātu. Jādomā, tik­pat viegli būtu bijis uzstādīt releju tieši pirms viņu sasodītajām caurulēm.

— Varētu iedomāties, ka viņi grib paturēt šeit iekšā jebkuru, kas te iekļuvis, — Dars piebilda, — un viņi nemaz neuztraucas, ja kāds patiešām ienāk. Esmu ziņkārīgs, kas gan varētu būt tuneļa viņā galā. Nils, vai nazis tev ir līdzi?

— Ir. Esmu gatavs tev sekot, Robin Hud!

Ar uzvilktu un uz priekšu vērstu šaujamstopu rokā mazais iedzimtais devās lejup pa slīpni pretim gais­mai, kas kļuva aizvien spilgtāka. Krūgers viņam se­koja. Abiem iešāvās prātā, ka pirmītējais troksnis iz­nīcinājis jebkuru iespēju pārsteigt kādu, kas varbūt atrodas viņiem priekšā, tomēr neviens no abiem to neizteica skaļi.