Uguns cikls

X IZSKAIDROJUMS

Nebija šaubu, ka tā ir Skolotāja balss. Tāpat nebija šaubu, ka Nilsam Krūgeram būs jāpārvērtē daudzi savi priekšstati. Cik viņš zināja, radio nebija pat rasei, kura ierīkojusi savu galveno nometni ledus cepurē un izkaisījusi savas pilsētas vai pa visu pla­nētu. Vai šī būtne zinātu vairāk par elektrību, nekā varēja spriest pēc pamestās pilsētas?

— Kāpēc tu mani gaidīji? — jauneklis jautāja. — Es pat; s nebūt nebiju drošs, ka atgriezīšos. Varbūt tu domāji1 , ka man ļoti nepieciešams mans uguns, iegūšanas rīks un es ilgi neatstāšu to tev?

— Es biju pārliecināts, ka Dars Langs Āns atgrie­zīsies pēc savām grāmatām; es pārāk labi pazīstu viņa rasi, lai šaubītos par to. Vēlāk es zināju, ka tu būsi kopā ar viņu.

— Kā tu to zināji?

— Man to pateica. Es tev tūlīt visu pēc kārtas pa­skaidrošu. Tu jau vari man neticēt, bet, par spīti vi­sam, ko esmu darījis un ko tu varbūt esi ņēmis ļaunā, es neesmu gluži tavs ienaidnieks. Esmu ar mieru ļaut tev dzīvot tik ilgi, cik daba to atļauj — gan tikai tad, ja tu ievērosi dažus noteikumus.

— Un ja es to nedarīšu? — Neredzamās būtnes vārdi, protams, bija aizvainojuši Krūgeru.

— Turpināsies negadījumi, un no visiem tev ne­laimēsies izbēgt.

Jauneklis pamazām sāka apjaust šo vārdu nozīmi.

— Tu gribi teikt, ka zemes nobrukums pie pilsētas un krāteris … tas viss notika ar nodomu?

-r» Tieši to es domāju. Un es domāju arī, ka zinā­mās durvis nenoslēdzās nejauši un lūka tika atstāta vaļā tīšām, un zināmam geizeram tika ļauts izšļākt verdošo ūdeni gaisā, nevis ieplūdināt to siltuma ap­maiņas sistēmā. Esi prātīgs, Krūger; tu zini pārāk maz par šo planētu, bet es — pārāk daudz.

— Bet tu nevari… — Krūgers aprāvās; jau tas vien, ka šai būtnei zināmi notikumi Ledus Cietoksnī, padarīja smieklīgus jebkādus iebildumus. Viņš tomēr sameklēja piemērotākus vārdus: — Kā tu to uzzināji? Vai tu esi viens no turienes skolotājiem?

— Es bieži aprunājos ar viņiem.

— Vai tu pieprasīji, lai viņi inscenē tos negadī­jumus? Vai viņi paši gribēja tikt no manis vaļā, vai arī tu rīkojies par spīti viņiem?

— Viņi tos sagatavoja pēc manas pavēles. Viņi negribēja tevi iznīcināt; raugoties no personīgā re­dzes viedokļa, arī es to nevēlos. Kā par nelaimi, tu pārāk gribi sadarboties ar Dara rasi.

— Kā? Kāpēc tas runātu par mani ļaunu?

— Kamēr tu biji šeit gūsteknis, es tevi daudz iz­jautāju ne tikai par tevi pašu, bet arī par tavām zi­nāšanām tehnikā. Tu uz visiem jautājumiem atbildēji patiesi un, cik varu spriest, godīgi. Es neesmu elek­triķis, tomēr zinu pietiekami daudz, lai varētu izsekot visu, ko stāstīji.

— Kādi tev būtu iebildumu pret to?

— Ja tu visu stāsti man, turklāt tev nav iemesla man uzticēties, tad droši vien to pašu izstāstīsi ari Dara Langa Ana ciltij. Man nav iebildumu pret viņu pašreizējo civilizācijas līmeni, tomēr ir pamatoti iemesli, kāpēc mēs nevēlamies, ka viņu tehnoloģija sasniegtu tādu līmeni kā tavā civilizācijā.

— Kā tu zini, kāds ir mūsu tehnoloģijas līmenis?

— Ar to vien, ka atrodies šeit, tu pats esi man to darījis zināmu.

— Kādi tev iebildumi, ka viņi apgūst mūsu tehno­loģiju, ja arī tu pats to mācies?

— Mēs principā nevēlamies, lai viņi atstātu šo planētu. Mums viņi ir nepieciešami šeit.

Sai brīdī Krūgeram radās stipras aizdomas, un, lai tās pārbaudītu, viņš jautāja:

— Un kā ar taviem cieminiekiem? Vai tev ir iebil­dumi arī pret to, ka viņi mācītos?

— Turklāt ļoti lieli. Viņus vieglāk kontrolēt, ka­mēr viņi ir tādi kā tagad.

— Kā tu uzdrīksties man to teikt, Daram Langam Anam dzirdot?

— Viņa skolotāji jau to zina. Viņi negribēja man palīdzēt tikt no tevis vaļā, bet es spēju viņus pie­spiest. Kad viņu mēģinājumi neizdevās, es viņiem pa­vēlēju sūtīt tevi atpakaļ, lai pārliecinātu, ja tas būtu iespējams, vai lai iznīcinātu, ja nebūsi pārliecināms.

Nopratis, ka viņa aizdomas bijušas pareizas, Krū­gers, salīcis uz priekšu, runāja ar vēl nekad mūžā neizjustu niknumu:

— Skaidrs. Tu nepiederi Dara un ciemata iedzīvo­tāju rasei. Tu pēc savas gribas piespied cieminiekus strādāt ikdienas darbus un pārējos norīko sarežģītā­kiem pasākumiem. Es nezinu, vai šī planēta ir tavas vai Dara rases dzimtene, bet skaidri saprotu, kāpēc tu tagad nevēlies, lai viņi pamestu planētu. Tad jums pašiem vajadzētu strādāt! Vai tā nav?

Pēdējos teikumus runājot, Krūgers bija jau tā pār­skaities, ka bija jābrīnās, kā neredzamā būtne vēl spēj viņu saprast, bet saprasts viņš tika.

— Daļēji tev ir taisnība, — Skolotājs rāmi at­teica.

— Daļēji! Man ir taisnība no viena gala līdz ot­ram! Lien laukā, lai varu tevi apskatīt!

— Baidos, ka pašlaik tas nav iespējams.

— Kāpēc ne? Vai tev bail, ka es tevi samīšu?,

— Ne gluži. Tomēr mūsu sastapšanās vienā vidē patiešām beigtos ar to, ka viens no mums mirtu. Es nespēju dzīvot tādos apstākļos kā tu un esmu pus­līdz drošs, ka tu aizietu bojā manā vidē. Vismaz Dars Langs Āns noteikti to neizturētu.

— Tātad šī planēta ir viņa, nevis tava dzimtene! Jūs ieradāties un iekarojāt to!

— Es nezinu pietiekami daudz par pagātni, lai at­spēkotu tavu apgalvojumu, bet man ir iemesls to ap­šaubīt.

— Viss jau tāpat ir pietiekami skaidrs.

— Tu, pamatojoties uz ļoti nepilnīgiem datiem, iz­dari ārkārtīgi kategoriskus secinājumus. Vai esi ar mieru apsolīt, ka bez mūsu piekrišanas neiepazīsti­nāsi Dara Langa Ana rasi ne ar kādām zināšanām, kuru atklāšanai mēs nepiekrītam? …

— Nē!

— Ļauj man pateikt visu — līdz tam laikam, ka­mēr tu būsi uzzinājis pietiekami daudz, lai tev rastos objektīvs priekšstats par mums.

— Kas izlems, vai mans priekšstats ir objektīvs vai nav?

— Es būšu ar mieru atbrīvot tevi no šā solījuma, tiklīdz tu to pieprasīsi, bet tad tev skaidri jāapzinās, ka varu uzskatīt par nepieciešamu atbrīvoties no tevis.

— Kāpēc tu domā, ka es turēšos pie šādi izspiesta solījuma?

— Es neieteiktu tev darīt vai runāt kaut ko, kas varētu likt man apšaubīt tevis doto vārdu. Esmu pār­liecināts — tu saproti, kāpēc.

— Kas notiks ar Daru?

— Kā jau teicu, kamēr viņš dzīvos, viņš var runāt,

ko grib. Viņam nav tādu zināšanu, pret kurām man būtu iebildumi. Tās viņš savai rasei var stāstīt.

— Viņš dzirdēja mūsu sarunu par elektrību.

— Es to atceros.

— Labi, es neizpaudīšu neko, iepriekš tevi godīgi nebrīdinājis, tomēr lieku tev pie sirds — mani pār­liecināt tev nāksies ļoti grūti.

No skaļruņa atskanēja kaut kas atvieglojuma no­pūtai līdzīgs.

— Tas man patīk daudz labāk. Tici vai netici, es labprāt būtu ar tevi tādās pašās attiecībās, kādas, Šķiet, tev nodibinājušās ar Daru Langu Anu.

— Lai pēc inscenētajiem negadījumiem tu varētu to pierādīt, nepieciešami darbi — un arī uzticēšanās.

— Pēc taviem vārdiem spriežot, jādomā, ka varbūt tu piederi rasei, kas nekad nekļūdās. Manējā tāda nav. Tomēr labāk centīšos tev visu paskaidrot. Pirm­kārt, tava ideja, ka mēs nostrādinām Dara Langa Ana rasi, ir pavisam aplama. To izdarīt mums būtu praktiski neiespējami, jo mēs nevaram dzīvot tādos pašos apstākļos kā viņi. Ar viņu nāvi, kas tagad pie­nāks pēc pāris gadiem, sāksies periods, kad mēs spē­jam normāli dzīvot uz šīs planētas.

— Tu gribi teikt, ka jūs dzīvojat tai laikā, kad viņi miruši, un …

— Un vairums no mums mirst, pirms sākas viņu dzīve. Tas ir pareizi.

— Tātad pilsētu starp vulkāniem esat uzcēluši jūs!

— Tā ir. Un, kamēr lielākā daļa mūsējo ir miruši, kāds paliek to pieskatīt, un es esmu viens no viņiem.

— Tad tāpēc ēkā bija elektrība.

— Kad? Nupat?

— Jā, kad mēs pirms nākšanas uz šejieni bijām pilsētā.

No skaļruņa atskanēja tāda buldurēšana, kuru cil­vēka balss saites neparko nevarētu atdarināt, pēc tam sekoja īss klusuma brīdis. Tad neredzamais radījums atkal sāka runāt:

— Pateicos tev. Man nesen vajadzēja ieslēgt strāvu, lai savestu kārtībā tvaika vārstu — šķiet, par to man jāpateicas tev —, un es aizmirsu to atkal iz­slēgt. Jā, baidos, ka mana jaunība jau sen aiz kal­niem.

— Tu domā to ierīci krāterī aiz pilsētas… To iedarbināji tu?

— Sākumā ne — tā ir automātiska. Ierīce saņem tvaiku no apakšzemes karstuma avota, no kura tas plūst arī uz geizeriem. Siltuma krājumi faktiski ir ne­izsmeļami, bet ūdens gan ne. Man vajadzēja aizvērt vārstu ar rokām, jo tvaika zudums apdraudēja lielāko daļu mūsu mašīnu. Vai manas aizdomas, ka tu biji šo nepatikšanu cēlonis, ir pareizas?

— Laikam gan.

Stāstot par šo notikumu, Krūgers juta, ka atgūst humora sajūtu.

— Saprotu, — teica Skolotājs, kad Nilss bija bei­dzis savu stāstu. — Ceru, ka pirms aizlidošanas uz ledus cepuri tu atradīsi laiku novākt akmeņus. Es varētu likt to izdarīt savējiem, bet dažu iemeslu dēļ es negribu, ka viņi pagaidām ierodas šeit.

— Labprāt, ja vien ar roku darbināmais vārsts pa to laiku paliek izslēgts, — Krūgers atbildēja.

— Šķiet, ka mēs sākam viens otram uzticēties, — sekoja atbilde. — Tomēr atgriezīsimies pie mūsu sa­runas temata. Kā jau teicu, mēs esam citādi nekā tavi draugi; mes dzīvojam citādos apstākļos, lietojam citādus darbarīkus, mūsu ēkas ir citādas, mēs ēdam citu barību. īsi sakot — mēs ar viņiem nesacenša- mies; tikpat labi mēs varētu dzīvot uz pavisam citas planētas.

— Kādi tad jums ir iebildumi pret to, ka viņi dzī­votu uz citas planētas, vai vismaz pret to, ka viņi būtu spējīgi to darīt?

— Tāpēc, ka tas ir tikpat daudz viņu, kā arī mūsu interesēs; to tev varētu pateikt arī jebkurš viņu sko­lotājs. Un kāda garantija, ka viņi, pametuši šo pla­nētu, atradīs citu līdzīgu?

— Es nezinu; bet tādām planētām vajadzētu būt ne vienai vien. Galaktikā ir milzum daudz planētu.

— Tomēr ļoti nedaudzas vai varbūt pat nevienas, kas viņus nogalinātu īstajā laikā. Es noprotu, ka tu nezini, kad mirsi, tev tas patīk un tu esi apmierināts. Vai kādreiz esi mēģinājis noskaidrot, kā tādos ap­stākļos justos tavs draugs Dars?

Krūgers klusēja; viņš jau bija sapratis, ka Dars gandrīz vai nožēlo cilvēku, kuram jādzīvo pastāvīgā neziņā. Tad viņš atcerējās vienu no savām daudza­jām iemīļotajām teorijām.

— Dars visu mūžu ir pieradināts pie domas, ka miršana noteiktā laikā ir dabīga un nenovēršama, bet man šķiet, tas ir atkarīgs tikai no audzināšanas — daži viņa ciltsbrāļi ir gluži laimīgi par izredzēm dzī­vot ilgāk.

— Ledus Cietoksnī tev to neteica.

Krūgers šo atbildi izskaidroja pēc sava prāta — ka viņa teorija atzīta par pareizu.

— Viņiem tas nemaz nebija jāsaka; es neesmu akls. Visa Dara Langa Ana rase, pat tavējie šeit — visi ir viena lieluma un viena vecuma. Viņu skolotāji arī ir viena lieluma, tikai daudz garāki nekā Dars. Nemaz nevajag būt ģēnijam, lai saprastu: vai nu šie ļaudis aug visu mūžu, vai arī miršanas laikā, par kuru tu runā, viņi vēl nav pilnīgi pieauguši. Daži dzīvo ilgāk par noteikto laiku un turpina augt. Un tie ir skolotāji.

— Galvenajos vilcienos tev ir pilnīgi taisnība, bet, man šķiet, piezīme par skolotāju attieksmi pret viņu garāko mūžu ir tukšs minējums. Vai tu aprunājies Ledus Cietoksnī ar kādu no tiem, kuri būs skolotāji nākamās dzīves laikā?

— Ko tu ar to gribi teikt? Es runāju ar daudziem viņu skolotājiem.

— Bet tu taču nedomā, ka tagadējā skolotāju grupa pārdzīvos šo miršanas reizi? Tam, ka viņi visi ir lieli, kā tu pats teici, vajadzēja tev to pierādīt. Nā­kamie skolotāji būs ar Daru Langu Ānu reizē dzi­mušie.

— Bet kā tos izvēlējās? Kāpēc Dars nevarēja vi­ņiem pievienoties?

— Viņš varēja, tikai es neesmu pārliecināts, vai viņš gribēja. Ledus Cietoksnis ir vienīgā vieta uz Abiormenas, kur viņa rase spēj dzīvot laikā, kamēr planēta ir mūsu rokās. Tur nevar patverties visi, tā­pēc nepieciešama kaut kāda izlase. Tā kā skolotāji ilgi jāapmāca, viņus izvēlas agri.

— Tu apgalvo, ka izvēlētie nav sevišķi laimīgi. Man grūti tam noticēt.

— Izvēlētais skolotāja pienākumu uzņemas tikai aiz apzinīguma. Dzīve ilgāk par dabas nolikto laiku prasa upurus. Tu redzēji, ka skolotāji Ledus Cietok­snī kustas lēni, ja vispār kustas. Tu neredzēji viņus visus; šai laikā trīs no katriem četriem faktiski ir jau kropji. Viņu ķermeņa apmēri pieaug, bet spēki ne. Locītavas kļūst stīvas, rodas gremošanas traucējumi. Attīstās dažādas fiziskas kaites, kas dzīvi no izprie­cas pārvērš par nastu. Viņi samierinās ar savu lik­teni, jo citādi katrai nākamajai paaudzei viss būtu jāsāk no paša sākuma un šis planētas iedzīvotāji uz laiku laikiem paliktu tikai mežonīgi dzīvnieki.

— Vai tāpat notiek ar tavas rases skolotājiem?

— Jā. Tomēr man pienākumi nebeigsies tik drīz kā skolotājiem ledus cepurē; man jāiztur vēl manas ra­ses nākamais dzīves periods vai vismaz lielākā daļa no tā. Pagaidām dzīve man vēl nav kļuvusi pārāk grūta.

— Bet kāda tad īsti ir atšķirība starp jūsu rasēm? Un kas tie par apstākļiem, kuru maiņa nogalina vie­nus un dod iespēju dzīvot otriem? Vai šīs pārgrozī­bas iespaido arī pārējās dzīvības formas uz planētas?

— Uz pirmo jautājumu ir grūti atbildēt, ja vien mēs neatrodam kādu iespēju, kā tu varētu mani ap­skatīt, bet es tādas neredzu. Lai mēs abi paliktu dzīvi, manai videi jābūt izolētai no tavējās, un es nezinu piemērotu barjeru, kurai cauri mēs redzētu viens otru.

Krūgers gribēja likt priekšā stiklu vai kvarcu, bet konstatēja, ka nezina ne vienas, ne otras vielas no­saukumu. Iekāms viņš paspēja izdomāt frāzes, ar ku­rām aprakstīt šos materiālus, balss turpināja:

— Apstākļi mainās diezgan būtiski, bet vissvarī­gākais faktors ir temperatūra. Tai strauji paaugsti­noties (šie vārdi lika Krūgeram klusi iesvilpties), mainās gaisa sastāvs.

— Vai tu elpo gaisu vai ūdeni, vai abus? — jau­neklis vaicāja. — Jūsu pilsēta iesniedzas okeānā.

— Tikai pašreiz. Mūsu dzives laikā okeāni gandrīz pilnīgi izzūd. Mēs domājam, ka tie tvaika veidā pār­vietojas uz nevienas saules neapspīdēto Abiormenas daļu, lai nogulsnētos tur šķidrā vai kristāliskā veidā. Mēs diezgan saprotamu iemeslu dēļ šos rajonus ne­esam varējuši izpētīt, taču ziņas par apstākļiem Le­dus Cietoksnī šo teoriju apstiprina.

— Bet Arēna gandrīz visu laiku apspīd Ledus Cie­toksni.

— Tieši pašlaik jā; manis pieminētais rajons atro­das ceturtdaļekvatora attālumā no Cietokšņa.

— Es sāku izprast situāciju, — Krūgers teica. — Es jau visu laiku domāju, ka Abiormena riņķo ap­kārt Tīrai pa stipri izstieptu orbītu; ja tiešām ir tā, kā tu saki, tad Tīras orbīta ap Arēnu ir apmēram tāda pati.

— Tā mēs esam secinājuši, kaut gan orbītas pre­cīzie izmēri un forma nav skaidri zināmi. Mēs ne­esam varējuši izgudrot vajadzīgās mērierīces nepie­ciešamo lielumu noteikšanai. Tomēr mēs esam pār­liecināti, ka abas saules ir daudz lielākas nekā Abiormena un atrodas ļoti tālu no tās, tāpēc liekas saprātīgi pieņemt, ka riņķo Abiormena, nevis saules.

— Es laikam apjaušu, kam jānotiek šai pasaulē, un man šķiet, ka mans pēdējais jautājums bijis lieks. Ja temperatūra mainās tā, kā tu saki, tā noteikti iespaido visas dzīvības formas uz planētas. ES jau brīnījos, kāpēc gan vairums vienai sugai piederošo augu un dzīvnieku ir vienāda lieluma; tagad tas kļūst skaidrs. Lielākā daļa no viņiem droši vien beidz augt apmēram vienā laikā.

— Cik noprotu, tad tavā pasaulē tā nav.

Sī frāze bija pa pusei jautājums. Krūgers labu laiku aprakstīja gadalaiku maiņu uz Zemes un da­žādu dzīvības formu piemērošanos šai maiņai.

— Tad jau šķiet, — Skolotājs pie šīs informācijas piebilda, — ka lielākā daļa jūsu radījumu visu gadu turpina vairāk vai mazāk normālu dzīvi vai arī sev nepiemēroto gadalaiku noguļ. Sai pasaulē pirmais variants ir neiespējams, vismaz mums, un man grūti iedomāties, ka kāds radījums varētu pārdzīvot Abior­menas klimata galējības. Otrs variants man šķiet ār­kārtīgi neracionāls — ja kāda dzīvības forma nespēj pārciest attiecīgā gadalaika apstākļus, kāpēc tās vietu šai periodā nevarētu ieņemt cita?

— Tas izklausās saprātīgi, — Krūgers atzina.

— Kādi tad tev iebildumi pret to, ka mana rase dala Abiormenu ar Dara Langa Ana rasi?

— Nekādi. Mani tikai uztrauc jūsu izturēšanās pret viņiem. Aizliedzot man stāstīt viņiem pietiekami daudz par fiziku, jūs neļaujat viņiem atbrīvoties no jūsu kundzības. Tev droši vien nebūtu nekādu iebil­dumu pret to, ka es visu iespējamo informāciju no­dotu jums.

— Ja man personīgi, tad ne. Ja manai rasei — tad man ir tieši tādi paši iebildumi kā pret zināšanu no­došanu Dara Langa Ana rasei.

— Tu gribi teikt, ka nevēlies, lai tava paša rase, uzzinājusi no manis, kā būvē kosmosa kuģus, to darītu?

— Tieši tā.

— Tas taču ir bezjēdzīgi. Kādi tev varētu būt iebil­dumi, ja daži tavējie gribētu aizlidot no planētas un atstāt Dara rasi vienu?

— Es tev jau pirmīt teicu, ka Dara rase mums ir nepieciešama, kaut arī tev labpatika pārprast manus vārdus. Vēl vairāk, viņiem mēs esam tikpat nepiecie­šami, un, ja Dars Langs Ans pats to nezina, tad vismaz viņa skolotāji to zina.

— Tad kāpēc jūs izturaties pret viņiem nevis kā pret draugiem, bet gan kā pret zemākiem radīju­miem?

— Viņi ir draugi. Sevišķi pieķēries es esmu Daram Langam Anam; tas ir viens no iemesliem, kāpēc pret ievi izturējās tik labi, kad tu biji šeit pirmo reizi, un kāpēc es aizsūtīju projām ciemata iedzīvotājus, lai izvairītos no vardarbības, tev šoreiz ierodoties.

— Ja Dars tev ir tik mīļš — kaut arī, cik es no­protu, tu viņu nekad mūžā nebiji redzējis —, kāpēc tu paturēji viņa grāmatas? Par tām viņš raizējas daudz vairāk nekā par visu citu pēc mūsu iepazīša­nās notikušo.

— Baidos, ka tas bija tika? izmēģinājuma dēļ, jo es gribēju uzzināt pēc iespējas vairāk par tevi. Man ļoti žēl, ka sagādāju ciešanas Daram, bet esmu lai­mīgs, uzzinājis, ka tu spēj just draudzību un līdz­jūtību. Viņa grāmatas būs noliktas uz lūkas tai vietā, kur mēs mēdzām sarunāties, tiklīdz es pēc šīs saru­nas beigām paspēšu tās tur nogādāt.

— Kā ar manu uguns iegūšanas rīku?

— Vai tu patiešām gribi to atpakaļ? Es to izjaucu un neesmu pārliecināts, ka varēšu atkal salikt. Kon­densators (viņš pārtrauca stāstījumu, lai izskaidrotu šo vārdu), protams, bija mums labi pazīstams, bet tā daļa, kas pārvērš saules siltumu elektrībā, gan ne. Ja tu vari bez tā iztikt, mūsu zinātniekus — kad mums tādi atkal būs — tas ļoti interesētu.

— Manuprāt, tu negribēji, lai tavi ļaudis iemācās pārāk daudz.

— Negribu, tomēr stipri šaubos, vai tieši šī ierīce spēs kādu no viņiem aizvest projām no planētas. Es spriežu, ka tas mūsu vajadzībām ir mazāk piemērots nekā jau esošie ģeneratori, kuros tiek izmantota Abiormenas vulkānu siltuma enerģija.

— Tātad jūs dzīvojat pazemē pie vulkāniem, kur jums ir pietiekami karsts? Spriežot pēc šajā konti­nentā redzētā, laikam diezgan daudzi jūsējie pār­dzīvo auksto periodu.

— Kā tu saki, es esmu pazemē, bet te nav daudz mūsējo. Sajā rajonā mēs esam tikai četri; tāds pats skaits dzīvo citās mūsu pilsētās.

— Bet jums droši vien ir vairāk telpas dzīvei jums nepiemērotajā sezonā nekā otrai rasei. Viņu skolotāji ir saspiesti zem ledus cepures …

— Kas savā šaurākajā vietā ir daudzus simtus jūdžu plata. Būtu iespējams izrakt alas un varbūt uzkrāt pietiekami daudz pārtikas ja ne visiem, tad vairumam viņu rases.

— Toties pussala ar vulkāniem stiepjas — es pat nezinu, cik simtu jūdžu no vietas, kur tiku pamests un sāku savu ceļojumu. īsi sakot, šķiet, ka nebūtu nekāda iemesla abām rasēm nenodzīvot mūžu līdz galam. Kas manā domā ir aplams?

— Visā mūsu sarunas gaitā es devu tev mājienus, kas tajā ir nepareizs. Es tev teicu, ka abas rases ne­pieciešamas viena otrai; šķiet, tu nospriedi, ka iemesls tam ir tikai mūsu laiskums. Es pieminēju, ka citas planētas nebūtu piemērotas, jo tās nenogali­nātu mūs īstajā laikā, bet tu laikam gan iedomājies, ka tā ir tikai māņticība. Es tev saku, ka es personīgi

Joti interesējos par Dara Langa Ana labklājību, bet, kā redzams, tu gluži vienkārši netici man. Tu pats atzini, ka nav tehniski neiespējami vai pat tikai pā­rāk grūti mums palikt dzīviem visu laiku, ja vien mēs to gribētu. Tu nevis apkopo šīs ziņas, bet aplūko katru no tām atsevišķi kā kādu aplamību. Atzīstos, kopš paša mūsu sarunas sākuma es centos iegūt zi­nāmu priekšstatu par cilvēku inteliģenci, bet katrā ziņā tavējā neliecina, ka tā būtu uz augsta līmeņa. Vai tu tiešām šai faktu kopai nespēj atrast vieno­jošu izskaidrojumu?

Krūgers saraina pieri, un pāris minūtes abi klu­sēja, tad ierunājās Dars Langs Ans:

— Skolotāj, ja tu pārbaudi inteliģenci, tad parei­zāk būtu salīdzināt Nilsa inteliģenci ar manējo. Esmu visu mūžu nodzīvojis uz Abiormenas un tomēr nesaprotu, uz ko tu centies aplinkus norādīt.

— Tev traucē audzināšana.

— Tad jādomā, ka man ari, — mazliet aizvainots atcirta Krūgers. — Kāpēc gan lai es spētu uzminēt tavu mīklu, ja Dars to nespēj?

— Nu, labi, negribu tevi kaitināt. Izskaidrot es laikam vislabāk varēšu, ja tu man pateiksi dažus sa­vas valodas vārdus. Kā noprotu, tad tavas rases in­divīdi tieši reproducē jaunus indivīdus? Kā tie tiek saukti?

— Bērns — dēls vai meita atkarībā no …

— Pietiks ar kopējo terminu. Vai ir kāds vārds, kas apzīmē viena un tā paša indivīda reproducētu divu bērnu radniecību?

.— Brālis vai māsa atkarībā …

— Labi, es pieņemu, ka var lietot vai nu vienu, vai otru vārdu. Man nav bērnu, jo es esmu vēl dzīvs, bet Dars Langs Ans ir mana brāļa bērns.

Šoreiz iestājās daudz ilgāks klusums, kamēr Krū­gers gabaliņu pa gabaliņam salika kopā šīs āķīgās miklas detaļas, un viņa attieksme no tīras neticības, pamazām iegūstot aizvien vairāk ticamības, pārvēr­tās pilnīgā izpratnē. i!

— Tu vinnēji, tēvocīt, — viņš beidzot mulsi iz­dvesa. — Tomēr es vēl aizvien nesaprotu …

Krūgeru pārtrauca — bet ne jau Skolotājs.

— Man arī laikam būs jāsauc pēc tēvoča!

Šie lēni stieptie vārdi tika pateikti angliski, bet tādu balsi Krūgers neatcerējās ne reizi dzirdējis.

— Es pieļauju, — balss turpināja, — ka nesaka­rīgajos radio trokšņos šad tad varētu gadīties kāda skaņa, kas izklausās kā vecās, labās angļu valodas vārds, un esmu itin priecīgs par šādu nejaušību. To­mēr, ja vārdi «bērns», «dēls», «meita», «brālis», «māsa» un «tēvocis» pēc kārtas dzirdami trīsdesmit sekunžu laikā, tad visa prātošana par nejaušībām jā- triec pie joda! Mister Nils Krūger, ja jūs pēdējās pā­ris nedēļās esat aktīvi piedalījies sarunās, kuras mēs te ierakstām, tad ceru, ka jums ir laba izruna. Citādi dažs labs man pazīstams filologs patiešām būs ļoti, ļoti nikns!