Pasauļu karš

5 KARSTUMA STARS

Pēc tam kad es biju redzējis marsiešus izlienam no cilindra, kurā tie no savas planētas bija atlidojuši uz Zemi, mani it kā paralizēja dīvains valdzinājums. Es paliku stāvam līdz ceļiem viršos, vērīgi raudzī­damies uz smilšu valni, kas tos paslēpa. Manī cīnījās bailes ar ziņkārību.

Es neuzdrošinājos atgriezties pie bedres, bet mani urdīja kaisla vēlēšanās ielūkoties tajā. Tādēļ es sāku soļot apkārt lielā lokā, meklēdams izdevīgu novēro­šanas punktu un nenolaizdams acu no smilšu kau­dzēm, kas slēpa šīs uz mūsu Zemes ieradušās būtnes. Vienreiz pret saulrietu pazibēja un tūliņ pat atkal nozuda vairāki tievi, melni, astoņkāja locekļiem līdzīgi taustekļi, bet pēc tam no bedres posmu pēc posma izslējās tieva, gara kārts, kuras galā gāzelē­damies griezās apaļš disks. Kas gan tur tagad notika?

Lielākā daļa skatītāju bija sapulcējušies divās gru­pās — viens neliels pūlītis stāvēja Vokingas pusē, otrs bariņš — iepretim Čobemai. Acīmredzot viņos, tāpat kā manī, cīnījās bailes ar ziņkārību. Daži stā­vēja netālu no manis. Es piegāju klāt kādam vīrie­tim — izrādījās, ka tas ir mans kaimiņš, kaut gan es nezināju, kā vinu sauc, — un uzrunāju viņu. Taču patlaban nebija īstais brīdis prātīgai sarunai.

— Kādi riebīgi kustoņi! — viņš sacīja. — Žēlīgais dievs! Kādi riebīgi kustoņi! — Atkal un atkal viņš atkartoja šo frāzi.

— Vai jūs redzējāt cilvēku bedrē? — es jautāju, bet viņš neatbildēja. Mēs apklusām un kādu laiciņu stāvējām blakus, vērodami un, kā man šķita, juzda­mies mazliet drošāki viens otra sabiedrībā. Tad es uzkāpu nelielā paugurā, kas pacēlās kādu jardu vai vairāk pāri līdzenumam, un, kad pēc brītiņa atska­tījos, mans kaimiņš soļoja uz Vokingas pusi.

Saulrieta gaisma izbalēja par krēslu, bet nekas vairāk nenotika. Šķita, ka pūlis pa kreisi, Vokingas pusē, kļūst lielāks, un tagad es sadzirdēju no turie­nes klusu balsu murdoņu. Mazā grupiņa Čobemas pusē bija izklīdusi. No bedres nemanīja nekādas dzī­vības zīmes.

Tas iedrošināja cilvēkus, un laikam ari jaunpienā- cēji no Vokingas palīdzēja atgūt pašpaļāvību. Lai nu kā, bet līdz ar krēslu smilšu karjera apkārtnē brī­žiem bija manāma lēna kustība, un, kad vakara klu­sums cilindra tuvumā joprojām palika netraucēts, tā kļuva arvien dzīvāka. Tumši stāvi grupiņās pa di­viem vai trim pagāja uz priekšu, apstājās, paklau­sījās, tad atkal devās uz priekšu, pamazām izvērsda- mies mēness sirpim līdzīgā puslokā, kura tievie ragi drīz vien apliecās gandrīz apkārt bedrei. Arī es sāku virzīties tuvāk.

Tad es sapratu, ka ekipāžu kučieri un vēl daži citi bija drosmīgi iegājuši smilšu karjerā, jo dzirdēju pakavu klaboņu un riteņu rīboņu. Es redzēju kādu zēnu stumjam projām ratiņus ar āboliem. Un tad ap­mēram trīsdesmit jardu attālumā no bedres es ierau­

dzīju no Horselas puses tuvojamies tumšu grupiņu cilvēku. Priekšgalā soļojošais vicināja rokā baltu karogu.

Tā bija deputācija. Bija notikusi steidzīga apsprie­šanās un, tā kā marsieši par spīti savam pretīgajam izskatam acīmredzot bija saprātīgi radījumi, nolemts tuvoties viņiem un signalizēt, tādējādi paradot, ka arī mēs esam saprātīgas būtnes.

Karogs sparīgi plandījās te uz vienu, te otru pusi. Es atrados pārāk tālu, lai tur kādu pazītu, bet vēlāk uzzināju, ka šajā sakaru nodibināšanas mēģinājumā kopā ar citiem piedalījušies arī Odžilvijs, Stents un Hendersons. Šī mazā grupiņa, soļodama uz priekšu, it kā ievilka uz iekšu tagad jau gandrīz noslēgto cilvēku loku, un daudzi tumši stāvi piesardzīgi se­koja tai pa gabaliņu.

Piepeši noplaiksnījās spoža gaisma un no bedres izšāvās trīs lieli zaļganu dūmu mutuļi, kas cits pēc cita pacēlās augšup rāmajā gaisā.

Šie dūmi (varbūt pareizāk būtu teikt — liesmas) bija tik spoži, ka to pacelšanās brīdī tumšzilās debesis virs galvas un krēslainais, rūsganais tīrelis ar melna­jiem priežu puduriem Čērtsijas pusē pēkšņi šķita pilnīgi satumstam un pēc to izklīšanas iegrima vēl dziļākā tumsā. Tai pašā laikā kļuva dzirdama klusa šņākoņa.

Aiz bedres, šās brīnumainās parādības apstādināts, stāvēja uz priekšu izgājušo cilvēku ķīlis ar balto karogu smailē — maza grupiņa melnu siluetu uz melnas zemes. Kad pacēlās zaļie dūmi, viņu sejas atblāzmoja blāvi zaļas un, tiem izklīstot, atkal izdzisa.Tad pamazām šņākoņa pārvērtās skaļā, stieptā, monotonā dūkoņā. No bedres lēnām izslējās tumšs,

kumps siluets un atspīdēja spokaini mirgojoša gaisma.

Tūlīt pat izklaidaiā ļaužu bariņā uzplaiksni jās īstas liesmas, spožām mēlēm pārlecot no cita uz citu. Šķita, it kā neredzama strūkla atdurtos pret viņiem un sašķīz.dama uzliesmotu baltās ugunīs. Cilvēki pēkšņi vienā momentā pārvērtās degošās lāpās.

Tad viņu pašu iznīcības gaismā es redzēju, ka viņi sagrīļojas un nogāžas zemē, bet līdznācēji metas bēgt.

Es stāvēju un skatījos uz šo attalo ļaužu grupiņu, vēl arvien neaptverdams, ka tā ir nāve, kas tur pār­lec no cilvēka uz cilvēku. Es tikai jutu, ka notiek kaut kas dīvains. Gandrīz bez trokšņa uzzibsnīja žil­binoša gaisma, un cilvēks nogāzās garšļaukus un palika guļam, un, kad neredzamais karstuma stars slīdēja tālāk pāri tīrelim, aizdegās priedes, un katru sausu irbuleņu krūmu vienā mirklī ar dobju rūkoņu apņēma liesmas. Un tālu tālu uz Nephilas pusi es redzēju uzliesmojam kokus un dzīvžogus un pēkšņi aizdegamies koka ēkas.

Tā traucās uz priekšu ātri un nelokāmi — šī lies­mojošā nāve, šī neredzamā, neatvairāmā versmes āva. Es pamanīju, ka tā nāk uz manu pusi, aizdedzi­nādama savā ceļā krūmu pēc krūma, bet biju pārāk izbrīnījies un apmulsis, lai pakustētos. Es dzirdēju uguns sprakstoņu smilšu karjerā un spēju zirga rē­cienu, kas tikpat spēji aprāvās. Tad it kā neredzams, bet karsti nokaitēts pirksts novilka pusloku tīrelī starp mani un marsiešiem, un visgarām šai līnijai aiz smilšu karjera melnā zeme kūpēja un sprakstēja. Krietni tālāk pa kreisi, kur ceļš no Vokingas stacijas iznāk tīreli, kaut kas brīkšķēdams nogāzās. Tūliņ pat šņākoņa un dūkoņa apklusa, un melnais, kupolam līdzīgais priekšmets lēnām ieslīdēja atpakaļ bedrē, nozuzdams skatienam.

Tas viss notika tik ātri, ka es, apstulbis un gais­mas spožuma apžilbināts, nepaguvu izkustēties no vietas. Ja nāve būtu apmetuši pilnu loku, tā neno­vēršami būtu pārsteigusi arī mani. Taču tā aizslīdēja garām, mani neskardama, un atstāja aiz sevis pēkšņu nakts tumsu un baismas.

Paugurainais tīrelis tagad šķita gandrīz melnā tumsā tīts, vienīgi tā ceļi pelēcīgi blāvo ja zem tumš­zilajām vēla vakara debesīm. Tas bija tumšs un pie­peši cilvēku pamests. Pār galvu sāka pulcēties zvaig­znes, un rietumu pamalē vēl blāzmoja gaišs, spožs, gandrīz zaļganīgs zilums. Priežu galotnes un Horse- las jumti asi un tumši iezīmējās pret pēdējo rieta at­spīdumu. No marsiešiem un viņu ierīcēm it nekas nebija redzams, izņemot tievo mastu, kura galā gāzelēdamies griezās nerimtīgais spogulis. Šur tur vēl kūpēja un kvēloja krūmu puduri un atsevišķi koki, un no mājām Vokingas stacijas pusē rāmajās nakts debesīs brīžiem uzšāvās liesmu mēles.

Vienīgi tas un vēl šausmīgā pārsteiguma sajūta — citādi nekas it kā nebija mainījies. Mazā melno stāvu grupiņa ar balto karogu bija aizmēzta nebūtībā, bet vakara klusums, tā man šķita, gandrīz nebija iztrau­cēts.

Tad es atģidos, ka esmu tumšajā tīrelī bezpalīdzīgs, neaizsargāts un viens. Un piepeši man no visām pu­sēm veltin uzvēlās drausmīgas bailes.

Es ar pūlēm pagriezos un metos klupdams kriz­dams skriet pa tīreli.

Manas bailes bija nevis kaut cik saprātīgas bailes, bet gan īsta panika — es bēgu ne vien no marsie­šiem, bet ari no tumsas un klusuma visapkārt. Šīs bailes tik spēcīgi iedarbojās uz mani, ka es zaudēju katru vīrišķību un skriedams klusi raudāju kā bērns. Reiz pagriezis muguru, es neuzdrīkstējos vairs atska­tīties.

Atceros, man bija tāda sajūta, ka ar mani rotaļā­jas, ka pēdējā mirklī, kad es jau gandrīz būšu ticis drošībā, šī mistiskā nāve — tik ātra kā gaismas stars — izlēks no bedres, kurā atrodas cilindrs, pa­nāks mani un nokaus.