Pasauļu karš

1 ZEM PAPĒŽA

Pirmajā grāmatā es pārtraucu savu paša piedzīvo­jumu izklāstu, lai pastāstītu par sava brāļa gaitām. Visu laiku, kamēr norisinājās pēdējās divās nodaļās aprakstītie notikumi, mēs ar mācītāju slēpāmies tuk­šajā mājā Halifordā, kurp bijām aizbēguši, glābda­mies no melnajiem dūmiem. Tagad es turpināšu savu stāstu. Mēs palikām tur visu svētdienas nakti un visu nākamo dienu — lielās panikas dienu —, patvē­rušies mazā dienas gaismas saliņā, mēs, kurus melnie dūmi bija atgriezuši no pārējās pasaules, Mums ne­atlika nekas cits kā nogaidīt un pavadīt veselu dien­nakti mokošā bezdarbībā.

Es biju ļoti noraizējies par savu sievu. Iztēlojos viņu Lezerhedā — pārbiedētu, nāves apdraudētu, jau apraudam mani kā mirušu. Es staigāju pa istabām un skaļi vaimanāju, iedomādamies, kā tiku no viņas atšķirts un kas ar viņu var notikt manā prombūtnē.

Es zināju, ka mūsu brālēns arī kritiskā brīdī nezau­dēs drosmi, taču viņš nepiederēja pie cilvēkiem, kas ātri aptver situāciju un nekavējoties rīkojas. Patla­ban bija vajadzīga nevis drosme, bet apdomība. Mans vienīgais mierinājums bija tas, ka marsieši devās Londonas virzienā un attālinājās no Lezerhe- das. Šāda raizēšanās un neziņa cilvēku ļoti nomoka un padara nervozu. Es jutos gauži noguris, un mani sāka kaitināt mācītāja nemitīgā gaušanās, viņa ego­istiskais izmisums. Veltīgi izmēģinājies viņu ietek­mēt, es, nespēdams vairs to paciest, aizgāju uz citu istabu, kas acīmredzot bija skolēna mācību telpa, jo tajā atradās globusi, dažādi modeļi un burtnīcas. Kad viņš sekoja man arī tur, es uzkāpu jumtistabiņā un ieslēdzos, lai būtu viens ar savām rūgtajām bēdām.

Visu to nakti un vēl nākamajā rītā mēs atradā­mies ciešā melno dūmu aplenkumā. Svētdienas va­karā blakus mājā vēl bija cilvēki — es pamanīju kādu seju pie loga, gaismu istabās, vēlāk dzirdēju noblīkšķam durvis. Es nezinu, kas tie bija par cilvē­kiem un kas ar viņiem notika. Nākamajā dienā mēs viņus vairs nejūtām. Visu pirmdienas rītu melnie dūmi lēnām slīdēja uz upes pusi, līzdami arvien tu­vāk mums, un tad aizvēlās pa ceļu garām mājai, kurā mēs bijām paslēpušies.

Ap pusdienlaiku pāri laukiem nāca marsietis, uz­šļākdams melnajai gāzei pārkarsēta tvaika strūklu, kas šņākdama triecās pret sienām, sašķaidīja logu rūtis un applaucēja mācītājam roku, kad viņš metās laukā no apdraudētās istabas. Kad mēs pēc krietna brīža pa mitro grīdu pielīdām pie logiem un atkal palūkojāmies ārā, ziemeļu pusē visa zeme bija kā ar melnu sniegu apputināta. Paraudzījušies uz upes

ieleju, mēs ar izbrīnu pamanījām melnajās, izdegu­šajās pļavās neizprotamus sarkanus plankumus.

Pirmajā mirklī mēs pat neaptvērām, kā izmainī­jies mūsu stāvoklis, vienīgi jutāmies atbrīvoti no melno dūmu briesmām. Bet tad es sapratu, ka mēs vairs neesam atgriezti 110 pasaules un tagad varam tikt projām. Tiklīdz es apjēdzu, ka ceļš ir brīvs, manī atkal pamodās aktīvas darbošanās gars. Bet mācītājs bija ieslīdzis trulā apātijā.

— Mēs te esam drošībā, — viņš tikai atkārtoja, — pilnīgā drošībā.

Es nolēmu pamest viņu (ak, kaut es tā būtu izda­rījis!) un, atcerēdamies artilērista prātīgo padomu, sameklēju kaut ko ēdamu un dzeramu. Atradu arī eļļu un lupatas savu applaucēto roku pārsiešanai un vēl paņēmu cepuri un flaneļa kreklu, ko uzgāju vienā no guļamistabām. Kad mācītājam kļuva skaidrs, ka esmu nolēmis doties projām viens pats un patiešām to arī darīšu, viņš pēkšņi sarosījās uz līdznākšanu. Un tā, visu pēcpusdienu nemanījuši ap­kārtnē nekā aizdomīga, mēs ap pulksten pieciem sā­kām iet pa nomelnējušo ceļu uz Sanberiju.

Sanberijā un šur tur ceļmalās gulēja kroplīgās po­zās sastinguši cilvēku un zirgu ķermeņi, apgāzušies rati, izmētāta bagāža, un it visu klāja bieza melnu putekļu kārta. Šie pulverveida nosēdumi atgādināja pelnus un atsauca man atmiņā visu, ko biju lasījis par Pompejas izpostīšanu. Dīvainās un svešādās ainas nomākti, mēs bez jebkādiem starpgadījumiem sasniedzām Hemptonkortu, un tur mūsu acis ieprie­cināja zaļš zemes stūrītis, kas bija paglābies no sma­cējošās plūsmas. Ejot cauri Bušijas parkam uz Tvi- kenemu, mēs redzējām zem kastaņām pastaigājamies briežus un notālēm dažus vīriešus un sievietes

aizsteidzamies Hemptonas virzienā. Tie bija pirmie cilvēki, ko mēs-ieraudzījām.

Tālumā aiz Hemas un Pīteršemas vēl arvien dega meži. Tvikenemu nebija skāris ne karstuma stars, ne melnie dūmi, un šeit mēs sastapām jau vairāk cil­vēku, taču neviens mums nevarēja pavēstīt nekā jauna. Lielākā daļa no viņiem, tāpat kā mēs, izman­toja klusuma brīdi, lai dotos tālāk. Man radās iespaids, ka te daudzās mājās vēl palikuši vietējie iedzīvotāji, acīmredzot tik briesmīgi pārbiedēti, ka nav uzdrošinājušies vairs pat bēgt. Arī šeit uz ceļa netrūka paniskas bēgšanas liecinieku. Visspilgtāk man atmiņā iespiedušās trīs salauztu velosipēdu at­liekas, kas gulēja vienā čupā, ar ratu riteņiem iemaltas smiltīs. Ap pusdeviņiem mēs pārgājām pār Ričmondas tiltu. Mēs, protams, steidzāmies ātrāk pārkļūt tālu redzamajam tiltam, tomēr es ievēroju peldam lejup pa straumi dīvainus sarkanus kumšķus, dažus pat vairākas pēdas platus. Es nezināju, kas tie ir (tuvāk aplūkot nebija laika), un piedēvēju tiem baismīgāku izcelsmi, nekā pienācās. Arī šeit, Sarijas pusē, bija melnās gāzes nosēdumu putekļi un līķi — visvairāk ap staciju, taču neviena marsieša mēs ne­manījām.

Tuvojoties Bārnsai, mēs iztālēm ieraudzījām trīs cilvēkus, kas pa sānielu skrēja uz upes pusi, bet citādi viss bija tukšs un kluss, Augšā kalnā pilnā sparā dega Ričmonda; aiz Ričmondas melno dūmu pēdu nebija.

Tad piepeši, kad mēs tuvojāmies Kjū, pretī pa ceļu skrēja bariņš cilvēku un pāri māju jumtiem nepil­nus simt jardus no mums parādījās marsiešu kaujas mašīnas augšējā daļa. Mēs šausmās sastingām, un, ja marsietis tobrīd būtu paraudzījies lejup, mums uz

vielas būtu bijušas beigas. Mēs bijām tā pārbijušies, ka neuzdrīkstējāmies iet tālāk, bet metāmies sānis un paslēpāmies kādā dārza būdā. Sarāvies čokurā, mācītājs klusiņām raudāja un negribēja ne dzirdēt par tālākiešanu.

Bet man nedeva miera doma aizkļūt līdz Lezerhe- dai, un krēslā es atkal izlīdu no paslēptuves. Izgājis cauri krūmu alejai un garām lielai, dārza ieskautai savrupmājai, es izkļuvu uz ceļa. Mācītāju es atstāju būdā, bet drīz vien viņš teciņiem devās man pakaļ.

No manas puses tā bija traka pārdrošība, jo bija pilnīgi skaidrs, ka visapkārt mums ir marsieši. Tikko mācītājs bija mani panācis, mēs tālumā pāri laukiem, kas aizstiepjas Kjūlodžas virzienā, atkal ieraudzījām milzīgo kaujas mašīnu — vai nu to pašu, ko pirmīt, vai citu. Kādas četras piecas mazas, melnas figūri­ņas bēga no tās pa zaļi pelēko lauku, un tūlīt bija redzams, ka marsietis tām seko. Ar trīs soļiem viņš panāca cilvēku grupiņu, un tā pajuka uz visām pu­sēm no viņa kājām. Šis marsietis nevis nogalināja cilvēkus ar karstuma staru, bet citu pēc cita sagrāba un iebāza lielā metāla kārbā, kas rēgojās mašīnas aizmugurē gluži kā zvejniekam pār plecu pārmests grozs.

sTo redzot, es pirmoreiz iedomājos, ka marsiešiem attiecībā uz uzvarēto cilvēci, var būt arī kādi citi nolūki, ne tikai iznīcināšana. Mirkli mēs stāvējām kā pārakmeņojušies, tad pagriezāmies atpakaļ un ieskrējām pa kādiem vārtiem ar mūra sētu apjoztā dārzā, ieklupām grāvī, kas tur laimīgā kārtā gadījās priekšā, un, neuzdrošinādamies pat sačukstēties, no­gulējām tajā, kamēr debesīs iedegās zvaigznes.

Manuprāt, varēja būt ap vienpadsmitiem vakarā, kad mēs beidzot sadūšojāmies atkal doties tālāk.

Tagad mēs vairs negājām pa ceļu, bet lavījāmies gar dzīvžogiem un cauri plantācijām, vērīgi ielūkoda­mies tumsā — mācītājs paTabi, es pa kreisi —, vai kur nemanīsim marsiešus, kaš šķita uzglūnam no visām pusēm. Vienā vietā mēs uzdūrāmies melnai, izdegušai, tagad jau aukstu pelnu klātai norai, kurā izklaidus gulēja vairāki līķi ar baismīgi apdegušām galvām un ķermeņiem, bet gandrīz neskartām kā­jām un zābakiem; turpat vāļājās beigti zirgi, un kā­das piecdesmit pēdas no tiem rēgojās četri sasprā- guši lielgabali un sadragātas lafetes.

Šīnā postījumu nemanīja, bet tā bija klusa un pa­mestā. Mēs neredzējām arī neviena līķa, kaut gan — jāsaka — nakts bija tik tumša, ka sānieliņās nekā nevarējām saskatīt. Šīnā mans ceļabiedrs piepeši sāka žēloties par nogurumu un slāpēm, un mēs no­lēmām iegriezties kādā mājā.

Pirmā māja, kurā mēs iekļuvām, atmūķējuši logu, bija maza dvīņu villa, un es tajā neatradu nekā ēdama, izņemot gabaliņu appelējuša siera. Toties tur bija ūdens, ko padzerties, un es paņēmu vēl cirvīti, kas varēja mums noderēt, ielaužoties nākamajā mājā.

Mēs aizgājām līdz tai vietai, kur ceļš nogriežas uz Mortleiku. Ceļa pretējā pusē ar masīvu žogu apjozta dārza vidū bija balta māja, un tās pielieka­majā mēs atradām krietnu pārtikas krājumu — divus maizes klaipus uz pannas, gabalu jēlas gaļas pusšķiņķa. Es to visu tik precīzi uzskaitu tāpēc, ka ar šo krājumu mums bija lemts pārtikt veselas divas nedēļas. Zem plaukta stāvēja vairākas alus pudeles, un vēl tur bija divi maisiņi ar kāršu pupām un ne­daudz savītušu salātu. Blakus pieliekamajam atradās neliela trauku mazgātava. Tajā bija malkas kaste un bufete, kurā mēs uzgājām gandrīz duci burgundieša pudeļu, laša un gaļas konservus un divas kārbas ar biskvītiem.

Mēs sēdējām virtuvē tāpat tumsā, jo uguni iede­dzināt baidījāmies, un ēdām maizi ar šķiņķi, piedzer­dami alu. Mācītājs vēl arvien bija nobijies un tra­mīgs, bet šoreiz nez kāpēc dzīrās ātrāk doties pro­jām, un es centos viņu pierunāt, lai vispirms kārtīgi iestiprinās, kad notika tas, kas pārvērta šo māju par mūsu ieslodzījumu.

— Vēl nevar būt ne pusnakts, — es sacīju, un tad piepeši pazibēja žilbinoša, zaļa gaisma. Visa virtuve uz mirkli atplaiksnījās zaļā spožumā un atkal ieslīga tumsā. Tūlīt pat norībēja tāds grāviens, kādu es savā mūžā ne pirms, ne pēc tam neesmu dzirdējis. Gan­drīz tai pašā momentā man aiz muguras atskanēja skaļš būkšķis, nošķindēja plīstoši stikli, blākšķēda- mas pār mums nobira grūstoša mūra lauskas, no griestiem nobruka apmetums un sašķīda gabalos uz mūsu galvām. Es nogāzos garšļaukus uz grīdas, atsiz­damies pret krāsns durtiņām, un zaudēju samaņu. Mācītājs teica, ka es esot. ilgi tā gulējis, un, kad es beidzot nācu pie samaņas, viss apkārt atkal bija tumšs un viņš — kā vēlāk uzzināju, ar asinīm no­plūdušu seju no ievainojuma pierē — šļakstināja man virsū ūdeni.

Krietnu brīdi es nespēju aptvert, kas noticis. Tad palēnām mans prāts noskaidrojās. Nobrāzums deni­ņos nejauki sūrstēja.

— Vai jums ir labāk? — čukstus vaicāja mācītājs.

Es viņam atbildēju tikai pēc laba laiciņa un pie-

rausos sēdus.

— Nekustieties! — mācītājs sacīja. — Grīda ir pilna ar saplēstu trauku lauskām. Jūs nevarēsiet pie­celties bez trokšņa, un man rādās, ka ārā ir viņi.

Mēs abi sēdējām tik klusu, ka varējām saklausīt viens otra elpu. Viss šķita dziļa klusuma apņemts, tikai vienreiz kaut kur līdzās mums grabēdams no­vēlās lejā apmetuma vai ķieģeļa gabaliņš. Arā pavi­sam tuvu laiku pa laikam bija dzirdama metāliska šķindoņa.

— Vai dzirdat? — jautāja mācītājs, kad atkal at­skanēja šis troksnis.

•— Jā, — es atbildēju. — Bet kas tas ir?

— Marsietis, — sacīja mācītājs.

Es atkal ieklausījos.

— Tas, šķiet, nebija karstuma stars, — es teicu un savā prātā nodomāju, ka varbūt kāda no lielajām kaujas mašīnām ir uztriekusies mājai, kā es biju redzējis vienu no tām uzdrāžamies virsū Šepertonas baznīcas tornim.

Mēs atradāmies tik dīvainā un neizprotamā situā­cijā, ka veselas trīs vai četras stundas, kamēr atausa rīts, neuzdrīkstējāmies pat pakustēties. Un tad pama­zām mājā ieplūda gaisma, taču nevis pa logu — tas palika tumšs, kā bijis —, bet pa trīsstūrveida spraugu starp siju un sagruvušo mūri sienā mums aiz mugu­ras. Tagad mēs pirmoreiz pelēcīgā rīta krēslā ierau­dzījām virtuves iekšieni.

Logs bija gāztin piegāzts ar irdenu dārza zemi, kas klāja arī galdu, pie kura mēs bijām sēdējuši, un grīdu ap mūsu kājām. Ārpusē mājas siena bija ap­bērta ar augstu zemes kalnu. Loga augšējā stūrī rēgojās sadragātas notekcaurules gals, grīda. bija piekaisīta ar skārda lūzgām. Virtuves iekšējā siena bija iebrukuši uz dzīvojamo telpu pusi, un tagad, kad kļuva gaišāks, mēs redzējām, ka gandrīz visa māja ir sagruvusi. Kā krass kontrasts šai posta ainā šķita kārtīgais virtuves skapis, nokrāsots pēc modes blāvi zaļā tonī, zem tā sarindotie vara un skārda kastroli, tapetes ar zili baltiem kvadrātiem, kas imitēja flīzes, un pāris krāsainu drāniņu virs pa­varda.

Kad ārā kļuva pavisam gaišs, mēs caur spraugu sienā ieraudzījām marsieti, kas, kā es drīz vien ap­jautu, stāvēja sardzē pie vēl kvēlojošā cilindra. To pamanījuši, mēs klusi kā pelītes ielīdām 210 krēslai­nās virtuves tumšajā trauku mazgātavā.

Piepeši man atausa gaisma: es sapratu, kas noticis.

— Piektais cilindrs, — es čukstēju, — piektais šāviņš no Marsa ir trāpījis šo māju un apracis mūs drupās.

Kādu brīdi mācītājs klusēja un tad nočukstēja:

.— Dievs, esi mums žēlīgs!

Un tūliņ sāka žēlabaini šņukstēt.

Vairāk nepārmijuši ne vārda, mēs klusu sēdējām trauku mazgātavā. Es baidījos pat skaļāk ievilkt elpu un nenolaidu acu no blāvi apgaismotajām virtuves durvīm. Tumsā es tik tikko varēju atšķirt mācītāja sejas neskaidro ovālu, viņa apkaklīti un aproces. Ārā atskanēja metāliska klaudzoņa, tad mežonīgi kaucieni un pēc klusuma mirkļa — tāda kā tvaika mašīnas šņākoņa. Šie mums neizprotamie trokšņi brīžiem apklusa un pēc tam atsākās ar jaunu sparu, kļūdami aizvien skaļāki. Tad atskanēja nepārtraukta, ritmiska dunoņa, tik spēcīga, ka drebēja visa māja un plauktos šķindēdami cits pret citu sitās trauki. Uz brīdi virtuve pilnīgi satumsa, un spokainais durvju četrstūris vairs nebija saskatāms. Tā mēs tur nokver- nējām vairākas stundas klusēdami un trīcēdami, ka­mēr mūsu pārgurušajiem prātiem uzmācās snau­diens . . .

Pamodies es jutu, ka esmu ļoti izsalcis. Droši vien mēs bijām nogulējuši krietni ilgu laiku. Mans izsal­kums bija tik mokošs, ka es vairs nespēju palikt mierā. Pateicu mācītājam, ka došos sameklēt kaut ko ēdamu, un aiztaustījos uz pieliekamo. Viņš nekā neatbildēja, bet, tiklīdz izdzirdēja mani ēdam, saro­sījās un iīda man pakaļ.