Pasauļu karš

9 SĀKAS KAUJA

Sestdiena dzīvo manā atmiņā kā mokošas neziņas diena. Tā bija arī nogurdinoša diena, karsta un tvei­cīga, kā stāsta, ar straujām barometra svārstībām. Es biju gulējis tikai mazliet, kaut gan mana sieva tonakt gulēja labi, un uzcēlos agri. Pirms brokastīm es izgāju dārzā un labu brīdi stāvēju klausīdamies, taču tīreļa pusē nedzirdēju neko citu kā vienīgi cīruļa treļļus.

Pienavīrs ieradās kā parasti. Es izdzirdēju viņa ratu rīboņu un devos uz sānu vārtiņiem, lai uzzinātu pēdējās vēstis. Viņš man pastāstīja, ka naktī karaspēks ielencis marsiešus un gaidot atvedam lielga­balus. Tad es izdzirdēju pazīstamu, nomierinošu troksni — Vokingai tuvojās kārtējais vilciens.

— Viņus nenogalēšot, — pienavīrs sacīja, — ja vien varēšot bez tā iztikt.

Es ieraudzīju dārzā strādājam savu kaimiņu, kādu brīdi patērzēju ar viņu un tad nesteidzīgi devos iekšā brokastot. Tas bija visparastākais rīts. Mans kaimiņš domāja, ka karaspēks sagūstīšot vai iznīci­nāšot marsiešus šai pašā dienā.

— 2ē\, ka viņi nejauj sev tuvoties, — viņš sacīja. — Būtu loti interesanti uzzināt, kā viņi dzīvo uz citas planētas. Varbūt mēs varētu no viņiem šo to pamācīties.

Pienācis pie sētas, kaimiņš pastiepa man sauju ar zemenēm, jo viņa dārznieka devība bija tikpat liela kā viņa dārznieka entuziasms, un pastāstīja par meža ugunsgrēku netālu no Baiflītas golfa lauku­miem.

— Runā, — viņš sacīja, — ka tur nokritusi otra tāda pati nolādēta kārba — numurs divi. Bet pilnīgi pietiek jau ar vienu. Apdrošināšanas sabiedrībām šitais joks izmaksās smuku naudiņu, kamēr vēl visu izdosies nokārtot. — To teikdams, viņš gluži omu­līgi nosmējās. Viņš teica, ka mežs arvien vēl degot, un parādīja man tālumā dūmu mākuli.

— Tur dienām nevarēs spert kāju, biezā skuju1 kārta un kūdra gruzdēs nez cik ilgi, — viņš sacīja un tad, kļuvis nopietns, sāka runāt par «nabaga Odžil- viju».

Pēc brokastīm es nevis ķēros pie darba kā parasti, bet nolēmu paieties uz tīreļa pusi. Zem dzelzceļa tilta es ieraudzīju grupu kareivju, tie laikam bija sa­

pieri — puiši ar mazām, apaļām cepurītēm, netīros, sarkanos, neaizpogātos svārkos, zem kuriem redzēja zilus kreklus, tumšās biksēs un zābakos līdz puslie- lam. Viņi man pateica, ka pāri kanālam nevienu ne­laižot, un, paskatījies uz tilta pusi, es ieraudzīju tur stāvam sargpostenī vienu no Kārdiganas pulka ka­reivjiem. Kādu brīdi parunājos ar sapieriem un pastāstīju, kq biju piedzīvojis iepriekšējā vakarā un kādi izskatās marsieši. Neviens no šiem puišiem nebija marsiešus redzējis un nekā tuvāk par tiem nezināja, tādēļ viņi mani bērtin apbēra ar jautāju­miem. Viņi teica, ka nezinot, kas devis pavēli par karaspēka pārvietošanos, bet domāja, ka tas izlemts armijas galvenajā štābā. Ierindas sapieris ir daudz labāk izglītots nekā parastais kareivis, un viņi diez­gan dedzīgi pārsprieda iespējamās kaujas īpatnējos apstākļus. Es pastāstīju par karstuma staru, un viņi sāka strīdēties.

— Vajag nomaskēties, pielīst klāt un mesties straujā uzbrukumā tiem virsū, — teica viens.

— Nieki! — otrs iebilda. — Ar ko tu nomaskēsies pret tādu karstumu! Ar žagariem, vai, lai labāk iz­ceptos? Mums jādara tā — jāpieiet, cik vien tuvu var, un tad jāizrok tranšeja.

— Pie velna tavas tranšejas! Tu mūžīgi gribi rak­ties zemē kā tāds trusītis, Snipij!

— Tātad viņiem nemaz nav kaklu? — pēkšņi ie­jautājās trešais — domīgs, melnīgsnējs neliela au­guma vīrs, kas smēķēja pīpi.

Es vēlreiz aprakstīju marsiešu ārieni.

— īsti astoņkāji, es teiktu, — viņš sacīja. — Iz­nāk tā, ka mums būs jākaujas nevis ar cilvēkiem, bet ar zivīm.

— Tā nav slepkavība, ja nogalē tādus briesmoņus kā šitie, — teica pirmais runātājs.

— Kāpēc gan neuzgāzt tiem nolādētajiem mū­džiem paris reižu no lielgabaliem un nenobeigt viņus uz vietas? — sacīja melnīgsnējais. — Kas zina, ko viņi vēl var izdarīt.

— Kur tad tev ir tie lielgabali? — jautāja pirmais runātājs. — Bet gaidīt nevar. Jāiet uzbrukumā, kad es jums saku, un tas jādara tūliņ pat!

Tā viņi spriedelēja. Pēc laiciņa es viņus atstāju un devos uz dzelzceļa staciju, lai nopirktu visas dabū­jamās rīta avīzes.

Taču es negribu nogurdināt lasītāju ar šā garā rīta un vēl garākās pēcpusdienas aprakstu. Uz tīreli paskatīties man neizdevās, jo pat Horselas un Čobe- mas baznīcu torņos atradās karavīri. Kareivji, kurus es uzrunāju, nekā nezināja; virsnieki bija noslēpu­maini un ļoti aizņemti. Pilsētā pēc karaspēka ieraša­nās cilvēki atkal jutās pavisam droši, un tur es no tabakas tirgotāja Maršala tikai tagad uzzināju, ka arī viņa dēls gājis bojā tīrelī. Kareivji bija pavēlē­juši Horselas nomales iedzīvotājiem noslēgt un at­stāt savas mājas.

Es atgriezos mājās uz lenču ap pulksten diviem ļoti noguris, jo, kā jau teicu, diena bija ārkārtīgi karsta un tveicīga. Lai atsvaidzinātos, es pēcpus­dienā iegāju vēsā vannā. Ap puspieciem es atkal aizstaigāju uz staciju pēc vakara avīzes, jo rīta avī­zēs bija tikai ļoti neprecīzs ziņojums par Stenta, Hendersona, Odžilvija un pārējo nogalināšanu. Taču arī no vakara izdevumiem es nekā jauna neuzzināju. Marsieši ne par sprīdi neparādījās ārpus bedres. Šķita, ka viņi ir tur ļoti aizņemti — visu laiku bija dzirdama klaudzināšanās, un gandrīz nemitīgi virs bedres pacēlās dūmu strūkla. Acīmredzot viņi cītīgi gatavojās kaujai. «Ir izdarīti jauni mēģinājumi sig­nalizēt, bet bez panākumiem,» visās avīzēs bija la­sāma stereotipa frāze. Viens no sapieriem man tika stāstījis, ka kāds vīrs paslēpies grāvī un vicinājis garā kārtī piestiprinātu karogu. Marsieši šim tuvo­šanās mēģinājumam nepievērsuši vairāk uzmanības kā mēs govs maurošanai.

Jāatzīstas, visa šī bruņošanās un gatavošanās mani ļoti satrauca. Mana iztēle kļuva kareivīga un sakāva iebrucējus vismaz desmit dažādos pārsteidzošos vei­dos. Manī atdzīvojās kaut kas no zēna gadu sap­ņiem par kaujām un varonību. Tobrīd man šķita, ka tā būs nevienlīdzīga kauja. Šie radījumi savā bedrē likās tik bezpalīdzīgi.

Ap pulksten trijiem no Čērtsijas vai Edlstonas at­skanēja lielgabala šāvienu dunoņa. Es uzzināju, ka tiek apšaudīts gruzdošais mežs, kur bija nokritis ot­rais cilindrs, cerībā to iznīcināt jau pirms atvēršanās. Bet Čobemā pirmā marsiešu cilindra apšaudei lauka lielgabalu atveda tikai ap pieciem.

Ap sešiem vakarā, kad mēs ar sievu lapenē dzē­rām tēju un dedzīgi spriedām par tuvumā briestošo kauju, es izdzirdēju no tīreļa puses apslāpētu deto- nāciju, un tūlīt pēc tam norībēja šāviens. Tam uz pēdām sekoja briesmīgs dārdošs blīkšķis tik tuvu mums, ka visa zeme nodrebēja. Izskrējis dārzā, es redzēju, ka koku galotnes pie Austrumu koledžas apņem sarkanas liesmas un dūmi un mazās baznī- ciņas tornis sagrūst drupās. Mošejas smaile bija no­zudusi, un pašas koledžas jumts izskatījās tā, it kā to būtu apstrādājis simttonnīgs lielgabals. Viens no mūsu mājas skursteņiem nokrakšķēja kā šāviņa trāpīts, sašķiebās, un atlūzušie ķieģeļi rībēdami no­vēlās lejup pa dakstiņiem un palika guļam sarkanu šķembu kaudzītē puķu dobē zem manas darbista­bas loga.

Mēs ar sievu izbrīnījušies stāvējām un skatījā­mies. Tad es aptvēru, ka tagad, kad koledža ir daļēji sagrauta, marsiešu karstuma stars var skart Meibe- rijas kalna kori.

Es sagrābu sievu aiz rokas un bez ceremonijām izrāvu viņu uz ceļa. Tad es izvedu laukā kalponi, apsolīdams, ka pats uziešu augšā pēc kārbas, ko viņa neparko negribēja atstāt.

— Mēs nedrīkstam palikt šeit! — es sacīju, un tajā brīdī tīrelī atkal sāka rībēt šāvieni.

— Bet uz kurieni mēs dosimies? — sieva izmisusi jautāja.

Es apmulsis domāju. Tad atcerējos viņas radinie­kus Lezerhedā.

— Uz Lezerhedu! — es saucu, pārkliegdams troksni.

Sieva pagriezās un paskatījās lejup uz kalna no­gāzi. Cilvēki izbiedēti skrēja laukā no mājām.

— Kā mēs tiksim uz Lezerhedu? — viņa jautāja.

Lejā zem dzelzceļa tilta es ieraudzīju jājam grupu

huzāru; trīs ieauļoja pa Austrumu koledžas vaļē­jiem vārtiem, divi nokāpa no zirgiem un sāka skriet no mājas uz māju. Saule cauri dūmiem, kas pacēlās no koku galotnēm, izskatījās asins sarkana un lēja pāri visam svešādu, draudīgu gaismu.

— Palieciet šeit, — es teicu, — te jūs esat dro­šībā.

Pats es steigšus devos uz krodziņu «Raibais suns», jo zināju, ka tā saimniekam ir zirgs un divriči. Es skrēju teciņiem, jo sapratu, ka jau pēc brīža ikviens šai kalna pusē posīsies ceļā. Saimnieku es atradu bārā svētā neziņā par to, kas notika aiz viņa mājas. Kāds virs stāvēja ar muguru pret mani un runājās ar viņu.

— Es prasu mārciņu, — krodzinieks sacīja, —bet man nav neviena, kas jūs aizvestu.

— Es jums došu divas, — es teicu pāri svešinieka plecam.

— Kālab tā?

— Un līdz pusnaktij atgādāšu pajūgu atpakaļ, — es piebildu.

— Ak kungs! — krodzinieks iesaucās. — Kāpēc tāda steiga? Es šoreiz pieklājīgi nopelnīšu. Divas mārciņas un jūs pats to atgādāsiet atpakaļ? Kas tad ir noticis?

Es ātri paskaidroju, ka man steigšus jāaizbrauc, un sarunāju divričus sev. Tobrīd man likās, ka kro­dziniekam pašam vēl nav tik ļoti jāsteidzas. Es tūlīt pat dabūju pajūgu, piebraucu pie savas mājas un, atstājis to sievas un kalpones ziņā, ieskrēju iekšā un iesaiņoju dažas vērtīgākās mantas, sudrablietas, kādas mums bija, un vēl šo to. Dižskābarži lejpus mā­jas dega, un metāla žogs gar ceļu bija nokaitis sar­kans. Kamēr es kravājos, piekalnē parādījās viens no huzāriem. Viņš skrēja no mājas uz māju, brīdi­nādams ļaudis, lai dodas projām. Viņš jau bija ga­rām mūsu vārtiem, kad es iznācu pa durvīm, stiep­dams savus galdsegā ievīstītos dārgumus. Es uzsaucu viņam:

— Kas no jauna?

Viņš pagriezās, atskatījās un, nokliedzis: «Lien ārā, aizsegušies ar tādu kā bļodas vāku!» — vai kaut ko tamlīdzīgu, skrēja tālāk uz māju kalna galā. Melnu dūmu mutulis, kas pēkšņi uzvēlās ceļam, uz brīdi aizsedza viņu. Kaut gan es zināju, ka mana kaimiņa sieva ir aizbraukusi vīram līdzi uz Londonu un māja ir aizslēgta, es tomēr pieskrēju pie viņu dur­vīm un vēl piedauzīju. Tad, atcerējies savu solījumu, es vēlreiz iegāju iekšā, lai paņemtu kalpones kārbu, izstiepu to ārā, uzsviedu viņai blakus ratu pakaļ­galā, saķēru grožus un uzlēcu uz priekšējā sēdekļa līdzās sievai. Pēc mirkļa mēs jau bijām ārā no dū­miem un trokšņa un ripojām lejup pa Meiberijhilas pretējo nogāzi uz Veco Vokingu.

Mūsu skatieniem pavērās mierīga ainava — sau­les apspīdēti kviešu lauki abpus ceļam un Meiberijas viesnīca ar savu šūpojošos izkārtni. Priekšā es ierau­dzīju ārsta pajūgu. Nobraucis lejā, es pagriezu galvu, lai atskatītos uz kalnu, ko atstāju aiz muguras. Biezi melnu dūmu vāli, sarkanām uguns svēdrām caurvīti, cēlās rāmajā gaisā un meta tumšas ēnas uz zaļajām koku galotnēm austrumu pusē. Dūmi jau bija izple­tušies tālu uz austrumiem un rietumiem — līdz Baif- lītas priežu siliem, austrumos un Vokingai rietumos. Ceļš bija kā nosēts ar cilvēkiem, kas skrēja lejup pa nokalni. Un tagad ļoti vāji, bet cauri karstajam, rāmajam gaisam tomēr ļoti skaidri varēja sadzirdēt ložmetēja tarkšķus, kas drīz vien aprāvās, un laiku pa laikam šāvienu sprakšķus. Acīmredzot marsieši aizdedzināja it visu, kas bija sasniedzams viņu kar­stuma staram.

Es neesmu nekāds pieredzējis braucējs un biju spiests tūlīt pievērst visu uzmanību zirgam. Kad es atkal atskatījos, arī otru kalnu ietina melni dūmi. Es uzšāvu zirgam ar pātagu un palaidu viņu straujā riksī, līdz mūs no_šīs drudžainās kņadas šķīra Vo­kingā un Senda. Ārstam es pabraucu garām starp Vokingu un Sendu.