Pasauļu karš

8 MIRUSĪ LONDONA

Pametis artilēristu, es nogāju lejā no kalna un pa , Haistrītu pāri tiltam devos uz Lambetu. Viss tilts vēl bija biezi apaudzis ar sarkano zāli, tā ka tikko varēja izspraukties cauri, taču šur tur tās lapas un dzinumus jau klāja bālgani plankumi — bija sākusi izplatīties slimība, kas drīz vien to pilnīgi iznīcināja.

Uz stūra, kur nogriežas ceļš uz Putnijbridžas sta­ciju, es ieraudzīju gulošu cilvēku. Viņš bija melns kā skursteņslauķis, viss novārtījies ar melnajiem pu­tekļiem, dzīvs, bet piedzēries līdz nemaņai. Kad es viņu uzrunāju, viņš sāka nikni lamāties un grasījās mesties man virsū. Šā cilvēka seja bija pārāk atbai­doša un brutāla, citādi es varbūt būtu palicis pie viņa.

Tālāk aiz tilta visu ielu klāja melnie putekļi, un Fulemā to kārta bija vēl biezāka. Visapkārt valdīja baisms klusums. Kādā maiznīcā es dabūju maizi — saskābušu, nocietējušu un sapelējušu, bet vēl pilnīgi ēdamu. Tālāk uz Volemgrīnas pusi ielās melno pu­tekļu nebija, un es pagāju garām degošu baltu māju rindai. Pat ugunsgrēka troksnis šai nāves klu­sumā šķita patīkams. Bromptonā ielas atkal bija mē­mas un klusas, klātas ar melnajiem putekļiem. Šeit es uzdūros cilvēku līķiem. Ejot pa Fulemroudu, es saskaitīju pavisam kādu duci. Tie bija te gulējuši jau daudzas dienas, un es steidzos ātrāk tikt garām. Mirušos klāja bieza melno putekļu sega, padarot ķermeņu apveidus neskaidrus. Dažus bija apgrau­zuši suņi.

Tur, kur nebija melno putekļu, ielas atgādināja Sitiju svētdienā: veikali slēgti, namu durvis noslēg­tas, aizkari nolaisti, viss tukšs un kluss. Šur tur bija rīkojušies laupītāji, galvenokārt uzlauzdami pārtikas un vīnu veikalus. Vienā vietā rēgojās izsists juve­liera veikala skatlogs, bet laikam zagli kāds bija iztraucējis, jo uz trotuāra mētājās vairākas zelta ķēdītes un pulkstenis. Es tiem pat nepieskāros. Tālāk uz durvju pakāpieniem sakņupusi sēdēja skrandaina sieviete; rokā, kas karājās pār celi, bija dziļa brūce, asinis notecējušas uz izdilušajiem brūnajiem brunčiem, līdzās uz trotuāra no lielas, saplēstas šampanieša pudeles izplūdusi peļķe. Šķita, ka sie­viete guļ, bet viņa bija mirusi.

Jo tālāk pa Londonu es gāju, jo dziļāks kļuva klu­sums. Bet tā vēl nebija nāves stingā elpa, drīzāk tas bija saspringtu gaidu klusums. Kuru katru bridi pos­tošais karstuma stars, kas jau bija skāris metropoles ziemeļrietumu rajonus, iznicinājis īlingu un Kil- bērnu, varēja triekties pret šīm mājām un pārvērst, tās kūpošās drupās. Tā bija nāvei nolemta, pamesta pilsēta . . .

Dienvidkensingtonā ielās nebija ne līķu, ne melno putekļu. Netālu no tās es pirmoreiz izdzirdēju dī­vaino gaudošanu. Tā gandrīz netverami plūsmoja gaisā — žēlabaina, monotona divu skaņu nemitīga atkārtošanās: «Uā, uā, uā, uā . . .» Kad es krustoju­mos šķērsoju ielas, kas veda uz ziemeļiem, tā kļuva skaļāka un tad atkal it kā pagaisa un noslāpa aiz namiem un celtnēm. Ekshibišnroudas galā tā atbalso­jās jau pavisam spēcīgi. Es apstājos un raudzījos uz Kensingtongārdenas pusi, ieklausīdamies šajās no­slēpumainajās, tālajās vaimanās. Likās, it kā pati milzīgā, pamestā pilsēta būtu ieguvusi balsi uņ žēlo­tos par savām bailēm un vientulību.

— Uā, uā, uā, uā. . . — gaudoja pārcilvēciskā balss, un milzīgi skaņu viļņi vēlās lejup pa plato, saules apspīdēto ielu starp augstajām celtnēm. Es neizpratnē pagriezos uz ziemeļiem, uz Haidparka dzelzs vārtu pusi. Man ienāca prātā, ka vajadzētu iekļūt Dabas zinātņu muzejā un uzkāpt tornī, lai no turienes palūkotos pāri parkam. Tomēr es nolēmu palikt uz zemes, kur bija vieglāk paslēpties, un devos augšup pa Ekshibišnroudu. Visas lielās ēkas abās pusēs ielai bija tukšas un klusas, un, to sienas skaļi atbalsoja manus soļus. Ielas galā netālu no parka-vārtiem es ieraudzīju savādu skatu — apgāztu omnibusu un tīri noskrubinātu zirga skeletu. Brītiņu tur pastāvējis, es gāju tālāk uz tiltu pāri Serpentai- nam. Mistiskā balss kļuva arvien skaļāka un skaļāka, taču parka ziemeļu malā pāri māju jumtiem ne­kas nebija redzams, vienīgi ziemeļrietumos pacēlās viegls dūmu mākulis.

— Uā, uā, uā, uā . .. — vaimanāja balss, un man šķita, ka tā nāk kaut kur no Rīdžentparka rajona. Žēlabainie kliedzieni nomācoši iedarbojās uz manu psihi. Nesenais možums pagaisa, un sirdi pārņēma skumjas. Es pēkšņi jutu, ka esmu bezgala noguris, ka man sāp kājas un atkal gribas ēst un padzerties.

Bija jau pēcpusdiena. Kāpēc es klīstu viens pa šo mirušo pilsētu? Kāpēc es esmu te, kad visa Londona guļ, melnā līķautā tinusies? Es jutos neizsakāmi vien­tuļš. Man ienāca prātā veci draugi, ko gadiem ilgi nebiju atcerējies. Es domāju par indēm aptiekās, par dzērieniem vīna tirgotāju pagrabos; atminējos abus piedzērušos, nelaimīgos radījumus, kas tobrīd bez manis šai pilsētā šķita esam vienīgās dzīvās dvē­seles . . .

Cauri Marmora arkai es izgāju uz Oksfordstrītas. Te atkal bija melnie putekļi un vairāki līķi, un no dažu namu pagrabu restotajiem logiem nāca pretīga tiūdu smaka. Pēc garā ceļa es biju nokārsis un ļoti izslāpis. Ar lielām pūlēm man izdevās ielauzties kādā restorānā, kur es dabūju paēst un padzerties. Pēc ēšanas man uzmācās nogurums, es iegāju kabinetā aiz bāra, apgūlos uz melna, ar zirgastriem poistēta dīvāna un aizmigu.

Kad pamodos, man ausīs, tāpat kā iepriekš, grie­zās žēlabainā gaudošana: «Uā, uā, uā, uā . . .» Jau krēsloja, un, sameklējis bārā dažus biskvītus un gabalu siera (tur bija arī ledusskapis, bet gaļa tajā mudžēja no tārpiem), es cauri klusiem laukumiem ar ļaužu pamestām mājām — atceros no tiem vienīgi Portmenskvēru — izgāju uz Beikerstrītas un tā bei­dzot nokļuvu līdz Rīdžentparkam. Iznācis Beikerstrī­tas galā, es tālumā pāri kokiem pret dzidrajām rieta debesīm ieraudzīju marsiešu milzīgās mašīnas aug­šējo kupolu, no kura plūda šīs skaņas. Es nemaz ne- nobijos un nejutos arī pārsteigts, it kā būtu to jau gaidījis. Kādu brīdi es vēroju marsieti: viņš nekus­tējās. Viņš stāvēja uz vietas un gaudoja, bet, kāpēc, to es nevarēju saprast.

Es gudroju, ko darīt. Šis nemitīgais, monotonais «uā, uā, uā, uā» jauca man prātu. Varbūt es biju pā­rāk noguris, lai īsti izjustu bailes. Katrā ziņā es biju vairāk ieinteresēts uzzināt šīs gaudošanas iemeslu nekā nobijies. Nolēmis apiet apkārt parkam, es pa­griezos atpakaļ, izgāju uz Pārkroudas un gar tera­sēm devos Sentdžonsvudas virzienā, lai no tās puses piekļūtu tuvāk šim nekustīgajam, kaucošajam mar­sietim. Pagājis pāris simt jardu no Beikerstrītas, es izdzirdēju skaļu, daudzbalsīgu riešanu un ieraudzīju vispirms suni, kas ar sarkanu iepuvušas gaļas gabalu mutē pa kaklu pa galvu drāzās uz manu pusi, un tad veselu baru izkāmējušu plušķu, kuri dzinās tam pa­kaļ. Suns apmeta man lielu līkumu, it kā baidītos, ka arī es varu iekārot tā laupījumu. Kad vaukšķoņa izdzisa tālumā, kluso ielu atkal piepildīja marsieša žēlabainā gaudošana.

Nogājis apmēram pusceļu līdz Sentdžonsvudas sta­cijai, es uzdūros sabojātai darba mašīnai. Sākumā es domāju, ka ielu aizšķērso sabrukušas mājas drupas. Tikai tad, kad biju piegājis tuvāk, es ieraudzīju šo mehānisko Samsonu ar saliektiem, sadragātiem un> salauztiem taustekļiem guļam paša sagāztās mājas gruvešos. Visa priekšējā daļa bija sašķaidīta drus­kās. Šķita, ka mašīna ir uztriekusies tieši virsū mā­jai, sagrāvusi to un iestrēgusi drupās. Tobrīd es do­māju, ka to izdarījusi darba mašīna, ko marsieši at­stājuši bez uzraudzības. Es nevarēju uzrāpties pa drupām tik augstu, lai aplūkotu to tuvāk, un bija jau arī tik dziļa krēsla, ka asiņu traipus uz sēdekļa un suņu apgrauztos marsieša skrimšļus es nebūtu saskatījis.

Prātodams, ko gan varētu nozīmēt viss redzētais, es devos tālāk uz Primrouzhilu. Tālumā starp kokiem es pamanīju otru marsieti, kas stāvēja parkā pie Zooloģiskā dārza tikpat nekustīgi kā pirmais un klu­sēja. Mazliet viņpus drupu kaudzes, kurā gulēja sadragātā darba mašīna, es atkal ieraudzīju sarkano zāli, un viss Rīdžentkanāls bija pilns ar tumšsarkanu augu mudžekli.

Piepeši, kad es gāju pāri tiltam, gaudošana ap­klusa, kā ar nazi nogriezta. Pēkšņais klusums sāpīgi ieurbās ausīs.

Es stāvēju viens starp krēslā iegrimušām, augstām, drūmām mājām; koki pie parka kļuva arvien tum­šāki. Visapkārt man pa drupām kāpelēja sarkanā zāle, it kā tiekdamās saslēgties krēslā pār manu galvu. Pār mani nolaidās nakts, baiļu un noslēpu­mainības māte. Kamēr vēl skanēja šī balss, vientu­lība un pamestība nebija tik nepanesama; pateicoties tai, Londona vēl šķita dzīva, un šī sajūta mani uz­mundrināja. Tad piepeši viss pārmainījās, kaut kas notika — es nezināju, kas, — un iestājās dziļš, gan­drīz sataustāms klusums. Nebija vairs nekā, tikai šis baismais kapa klusums.

Londona vērās manī kā rēgs. Logi baltajās mājās atgādināja acu dobumus galvaskausos. Man rādījās, ka no visām pusēm nedzirdami zogas klāt tūkstošiem ienaidnieku. Mani sagrāba šausmas, šausmas par savu pārdrošību. Iela manā priekšā bija piķa melna kā nodarvota, un pāri kājceliņam gūlās ķēmīga ēna. Es nevarēju piespiest sevi iet tālāk. Es nogriezos uz Sentdžonsvudroudu un pa kaklu pa galvu bēgu no šī nepanesamā klusuma uz Kilbērnas pusi. Es paslēpos no nakts un klusuma kādā ormaņa būdā Herouroudā un nosēdēju tur krietni pāri pusnaktij. Bet pirms rīt­ausmas mana drosme atgriezās, un debesīs vēl mir­goja zvaigznes, kad es jau atkal devos Rīdžentparka virzienā. Svešajās ielās es biju apmaldījies un pie­peši garas avēnijas galā rīta puskrēslā ieraudzīju Primrouzhilas nogāzi. Kalna virsotnē, izslējies augstu pret dziestošajām zvaigznēm, stāvēja trešais marsie­tis, tikpat nekustīgs kā abi pārējie.

Es vienā mirklī izšķīros par neprātīgu soli. Es miršu un izbeigšu šīs mokas. Tad man vismaz neva­jadzēs pašam sevi nogalināt. Es apņēmīgi soļoju uz šā titāna pusi un, kad biju piegājis tuvāk un kļuva gaišāks, ieraudzīju, ka ap kapuci riņķo un ķīvējas bars melnu putnu. Mana sirds strauji salēcās, un es sāku skriet.

Es lauzos cauri sarkanajai zālei, kas bija apņēmusi Sv. Edmunda terasi, brizdams līdz krūtīm, šķērsoju ūdens straumi, kas plūda no Albertroudas hidroierī- cēm, un sasniedzu Primrouzhilas pakāji vēl pirms saullēkta. Kalna virsotni apjoza augsti zemes vaļņi — marsieši šo savu pēdējo un lielāko apmetni bija pār­vērtuši par īstu nocietinājumu — un pāri tiem pret debesīm stīgoja- tieva dūmu strūkliņa. Augšā uz ze­mes grēdas izskrēja suns un atkal nozuda. Doma, kas bija iešāvusies man prātā, kļuva reāla, ticama. Ne­

maz vairs ne juzdams bailes, viss trīcēdams iekšējās gavilēs, es skrēju āugšup kalnā, kur stāvēja nekus­tīgais briesmonis. No kapuces lejup karājās garas, brūnas ļerpatas, ko knābāja un plosīja izsalkušie putni.

Pēc mirkļa es jau biju uzrāpies uz zemes vaļņa un varēju pārredzēt milzīgās, ar uzbērumu apjoztās mar­siešu nometnes iekšpusi. Plašajā laukumā šur tur stāvēja gigantiskas mašīnas, lielas materiālu grēdas un dīvainas izbūves. Un starp tām gan apkritušās kaujas mašīnās un nekustīgu darba mašīnu kabīnēs, gan turpat uz zemes rindā stingi un klusi gulēja marsieši — beigti! — aizgājuši bojā no pūšanas un slimību baktērijām, pret kurām viņu organisms ne­spēja cīnīties, iznīcināti tāpat, kā tika iznīcināta sar­kanā zāle; pēc tam kad visi cilvēku pūliņi bija izrā­dījušies bezspēcīgi, tos nogalēja visnecilākās, acij neredzamās būtnes, ko dievs savā gudrībā bija radī­jis Zemes virsū.

Bija noticis tas, ko es un daudzi cilvēki gan būtu varējuši paredzēt, ja bailes un izmisums, nebūtu ap­tumšojis mūsu prātus. Šie slimību dīgļi ir ņēmuši no­devas no cilvēces kopš aizvēsturiskiem laikiem, tiem ir maksājuši meslus mūsu priekšteči kopš pašiem dzīvības sākumiem Zemes virsū. Un dabiskās izlases ceļā mūsos pamazām ir izveidojušās pretošanās spē­jas, nevienam mikrobam mēs nepadodamies bez cī­ņas, un pret daudzām baktērijām, piemēram, tām, kas izraisa pūšanas procesus nedzīvos audos, mūsu organisms ir pilnīgi imūns. Bet uz Marsa nav baktē­riju, un, tikko šie iebrucēji ieradās, tikko uzņēma barību, mūsu mikroskopiskie sabiedrotie sāka darbo­ties, gatavodami tiem bojā eju. Jau toreiz, kad es vēroju marsiešus no sagruvušās mājas, viņi bija

neglābjami nolemti nāvei, palēnām mira un trūdēja, vēl staigādami. Tas bija nenovēršami. Ar miljoniem nāvju cilvēks ir izpircis sev pirmtiesības dzīvot uz Zemes, un neviens atnācējs nevar viņam tās atņemt; tās viņam paliktu arī tad, ja marsieši būtu desmit­kārt varenāki. Jo cilvēki nedzīvo un nemirst veltīgi.

Beigtie marsieši, pavisam ap piecdesmit, gulēja dažādās vietās savā lielajā bedrē, kur nu kuro bija pārsteigusi nāve, kas droši vien tiem likās neizpro­tama kā jau dažkārt nāve. Arī man tobrīd šī nāve bija neizprotama. Es tikai zināju, ka šie radījumi, kas vēl nesen bija dzīvi un cilvēkiem tik bīstami, ir beigti. Vienu mirkli man pat šķita, ka tos piemek­lējis Senaheriba karapulku liktenis, ka dievs ir apžē­lojies par mums un nāves eņģelis vienā naktī viņus apkāvis.

Es stāvēju uz kraujas, raudzīdamies bedrē, un sirds man krūtīs dauzījās aiz prieka. Pasaule ap mani iekvēlojās uzlēcošās saules staru ugunīs. Bedre vēl bija ēnā; varenās mašīnas, tik milzīgas, brīnu­maini spēcīgas un sarežģītas, tik svešas mums ar savām lokumainajām formām, kā noslēpumairfi rēgi neskaidri iznira no krēslas pretī gaismai. Es dzirdēju, ka suņi bariem plēšas ap nedzīvajiem marsiešu ķer­meņiem bedres dziļumos zem manām kājām. Bedres pretējā malā uz uzbēruma, milzīga, plakana un dī­vaina, gulēja lielā lidošanas mašīna, ar kuru viņi bija trenējušies lidot mūsu blīvākajā atmosfērā, līdz sairums un nāve tos apstādināja. Nāve bija ieradu­sies īstajā brīdī. Izdzirdējis putnu ķērkšanu virs gal­vas, es paraudzījos augšup uz milzīgo kaujas mašīnu, kas nekad vairs nekaros, un sarkanajiem, saplosīta­jiem miesas lēveriem, no kuriem pilēja asinis uz ap­gāztajiem soliņiem Primrouzhilas kalna virsotnē.

Es pagriezos un palūkojos lejup uz to pusi, kur, putnu apsēsti, stāvēja divi pārējie beigtie marsieši, ko es biju redzējis jau vakar vakarā. Viens no vi­ņiem mirdams kaut ko kliedza saviem biedriem; var­būt viņš mira pats pēdējais un viņa signāli vēl tur­pināja skanēt, kamēr beidza darboties mehānisms. Tagad tie tur mirdzēja uzlecošās saules staros — ne­kaitīgi spoža metāla milzeņi uz trim kājām .. .

Visapkārt bedrei pletās milzīgā pilsētu māte, kuru it kā brīnums bija izglābis no mūžīgas iznīcības. Tie, kas Londonu ir redzējuši tikai tās drūmajā dūmu plī­vurā, nespēj nemaz iedomāties, cik neizsakāmi skaista ar savām tukšajām, klusajām ielām un na­miem tā izskatījās šajā dzidrajā rīta stundā.

Austrumos pāri Alberta terases melnajām drupām un sašķaidītajam baznīcas tornim skaidrajās debesīs mirdzēja saule, un šur tur milzīgajā jumtu mudžeklī kāda šķautne, lauzdama gaismas staru, iekvēlojās žilbinoši baltā spožumā. Šai saulainajā rītā savs no­slēpumains daiļums piemita pat vīna noliktavām pie Čokfārmas stacijas un plašajiem šķirotavas sliežu ceļiem, kuru agrāk melnais metāla stīgu vijums divās nedēļās bija pārklājies ar sarkanīgu rūsas kārtu.

Ziemeļos zilgmoja Kilbērna un Hempsteda ar sa­viem namu masīviem; pilsētas rietumu daļu ietina dūmaka; dienvidos, aiz marsiešiem, skaidri un attā­luma samazināti, bija redzami Rīdžentparka zaļie viļņi, Lengemas hotelis, Alberthollas kupols, Impēri­jas institūts un Bromptonroudas staltās celtnes, aiz kurām vieglā dūmakā vīdēja Vestminsteras izrobotās drupas. Zilganā tālē pacēlās Sarijas pakalni, un Kris­tāla pils torņi mirdzēja saulē kā divi sudraba zižļi. Sv. Pola katedrāles kupols melni iezīmējās pret

saullēkta debesīm, un tikai tagad es pamanīju, ka ta rietumu pusē rēgojas milzīgs caurums.

Kad es tur stāvēju, raudzīdamies uz šo plašo pano­rāmu ar klusiem, pamestiem namiem, fabrikām un baznīcām, domādams par cilvēku cerībām un pūli­ņiem, par neskaitāmajām dzīvēm, kas veltītas, lai . uzceltu šo cilvēces dižo klinti, un par pēkšņo un ne­žēlīgo iznīcināšanu, kas tam visam draudēja, un bei­dzot sapratu, ka briesmu mākoņi ir izklīduši, ka cil­vēki varēs atgriezties savās mājās un šī plašā, mirusī, man tik dārgā pilsēta atkal būs dzīvības pilna un varena, mani pārņēma dziļš saviļņojums un acīs sa- riesās asaras.

Mokas bija beigušās. Jau šodien pat sāksies atve­seļošanās. Dzīvi palikušie cilvēki, kas izkaisīti pa visu zemi — bez vadoņiem, neaizsargāti un izsalkuši kā avis bez gana, tūkstoši, kas aizbēguši pāri jūrai, drīz vien sāks atgriezties; dzīvības pulss, kļūdams arvien spēcīgāks un spēcīgāks, atkal dunēs šajās tukšajās ielās un piepildīs klusos laukumus. Lai cik lieli postījumi nodarīti, nu postītāja roka bija aptu­rēta. Postītāja roka bija apturēta. Visās šajās mēma­jās drupās, nomelnējušajos māju skeletos, kas tik drūmi vērās pretī zaļajai, saules apspīdētajai nokal- nei, drīz vien atbalsosies namdaru āmuru klaudzoņa un šķindēs mūrnieku ķelles.

Ar šo domu sirdī es izstiepu rokas pret debesīm un sāku pateikties dievam. «Pēc kāda gada,» es domāju, «pēc gada …»

Un tad ar satriecošu spēku manu apziņu caururba doma par sevi, par savu sievu un mūsu cerību pilno, mīļā saticībā vadīto dzīvi, kas bija zudusi uz visiem laikiem.