Pasauļu karš

10 NEGAISA

Lezerheda atrodas apmēram divpadsmit jūdžu no Meiberijhilas. Aiz Pirfordas, kur ceļš ved cauri lek­nām pļavām, gaisā vēdīja siena smarža un no dzīv­žogiem abās pusēs pretī smaidīja košas mežrozītes. Niknā šaušana, ko mēs dzirdējām, braucot lejup no Meiberijhilas, aprima tikpat piepeši, kā bija sāku­sies, un iestājās mierīgs un kluss vakars. Mēs sasnie­dzām Lezerhedu bez kādiem starpgadījumiem ap pulksten deviņiem, un zirgs dabūja kādu stundu at­pūsties, kamēr es kopā ar radiniekiem paēdu vaka­riņas un nodevu sievu viņu gādībā.

Mana sieva visu ceļu bija savādi klusa un it kā ļaunu nojautu nomākta. Es pūlējos viņu nomierināt, apgalvodams, ka marsieši sava smaguma dēļ ir sais­tīti pie bedres un, ja arī izrāptos no tās, tad necik tālu aizlīst nevar, bet viņa atbildēja tikai ar vienzil- bīgiem vārdiem. Ja es nebūtu devis solījumu krodzi­niekam, viņa droši vien būtu uzstājusi, lai es tonakt palieku Lezerhedā. Kaut jel es to būtu darījis! Viņas seja, atceros, bija ļoti bāla, kad mēs šķīrāmies.

Es pats visu dienu biju pavadījis drudžainā satrau­kumā. Kaut kas līdzīgs kara drudzim, kas reizēm spēji pārņem civilizētu sabiedrību, bija iekļuvis ma­nās asinīs, un sirds dziļumos es ne visai nožēloju, ka man jāatgriežas Meiberijā. Es pat bažījos, vai tikai tajā pēdējā apšaudē, ko biju dzirdējis, braucot pro­jām, iebrucēji no Marsa nebūs jau iznīcināti. Vis­labāk savu garastāvokli varu raksturot, teikdams, ka gribēju būt klāt viņu nāves brīdī.

Bija jau gandrīz vienpadsmit, kad es devos atpakaļceļā. Nakts bija negaidīti tumša. Iznākot laukā no radinieku mājas apgaismotā priekšnama, man tā šķita pilnīgi melna. Bija tikpat karsti un tvei­cīgi kā dienā. Debesīs ātri slīdēja mākoņi, kaut gan dārzā krūmiem nekustējās ne lapiņa. Brālēna kalpo­tājs iededzināja abus lukturus. Par laimi, ceļš man bija ļoti labi pazīstams. Mana sieva stāvēja uz ap­gaismotā sliekšņa un noraudzījās, kā es ielecu div­ričos. Tad viņa spēji apgriezās un iegāja iekšā, atstādama radiniekus novēlējam man laimīgu ceļu.

Sākumā sievas baiļošanās ietekmē es jutos mazliet nomākts, taču drīz vien manas domas atgriezās pie marsiešiem. Tobrīd es absolūti nekā nezināju par vakara kaujas norisi. Nezināju pat apstākļus, kas bija pasteidzinājuši sadursmi. Braucot cauri Oke- mai (jo es atgriezos pa to ceļu, nevis caur Sendu un Veco Vokingu), es redzēju pie rietumu apvāršņa asinssarkanu blāzmu, kas lēnām izpletās arvien augstāk debesīs, kad braucu tuvāk. Briestošā negaisa skrejošie mākoņi tur saplūda ar melnu un sarkanu dūmu mutuļiem.

Riplijstrīta bija tukša un klusa, un, izņemot pāris apgaismotu logu, ciemā nemanīja nekādas dzīvības zīmes. Bet uz stūra, kur ceļš pagriežas uz Pirfordu, es gandrīz uzdrāzos virsū cilvēku bariņam, kas stā­vēja tumsā ar mugurām pret mani. Viņi nekā man neteica, kad es braucu garām. Nezinu, kas viņiem bija zināms par notikumiem aiz kalna, un nezinu arī, vai klusās mājas, kam braucu garām, bija iegrimu­šas bezrūpīgā miegā vai pamestas un tukšas, vai tra­mīgā nomodā vērās pretī šīs nakts šausmām.

No Riplijas līdz Pirfordai ceļš ved pa Vejas ieleju, un sarkanā blāzma nebija man redzama. Uzbraucis pakalnā aiz Pirfordas baznīcas, es atkal to ieraudzīju.

Koki ap mani nemierīgi šalkoja tuvā negaisa jaus­mās. Tad es aiz muguras Pirfordas baznīcā dzirdēju nositam pusnakts stundu, un drīz vien parādījās Mei­berijhilas siluets ar koku galotnēm un jumtiem, kas melni un asi iezīmējās uz sarkanā fona.

Tikko es to ieraudzīju, pār ceļu nolija draudīgs, zaļš spožums, kura gaismā pavīdēja tālie meži Edlsto- nas pusē. Zirgs iztrūkās un parāva grožus. Skrejošo padebešu jūkli bija pāršķēlis it kā zaļas uguns pave­diens, piepeši apgaismodams to un nokrizdams kaut kur laukos pa kreisi no manis. Tā bija trešā krītošā zvaigzne!

Tūlīt pat, pretstatā tai žilbinoši violets, no negaisa mākoņa izšāvās pirmais zibens un pāri galvai kā raķete nogranda pērkons. Zirgs iekoda laužņus zo­bos un metās auļos.

Uz Meiberijhilas pusi te ir lēzena nogāze, un mēs rībinājām lejup pa to. Negaiss bija klāt un neredzēti bargs — zibens uzliesmojumi sekoja cits citam vienā laidā, un nepārtrauktos pērkona grāvienus pavadīja dīvaini sprakšķi, it kā debesīs darbotos gigantiska elektrības mašīna. Plaiksnīgā gaisma mulsinoši žilbi­nāja acis, un smalki krusas graudi cirtās man sejā, kad braucu lejup pa nogāzi.

Sākumā es nevēroju gandrīz neko citu kā vienīgi ceļu savā priekšā, bet tad piepeši manu uzmanību piesaistīja kaut kas kustīgs Meiberijhilas pretējā no­gāzē. Pirmajā brīdī es to noturēju par kādas mājas slapjo jumtu, bet tad biežajos zibens uzliesmojumos saskatīju, ka tas ātri kūleņo lejup. Aina līdzinājās vīzijai: vienu mirkli mulsinoša tumsa, tad pēkšņi spoža gaisma kā dienā, un tajā asi, skaidri un spilgti parādījās bāreņu patversmes sarkanie korpusi gandrīz paša kalna korē, priežu zaļas galotnes un šis problemātiskais objekts.

Jā, ko tad es ieraudzīju? Kā lai es to spēju aprak­stīt? Milzenīgs trijkāiis, augstāks nekā daud7as mā­jas, gāzelēdamies soļoja pāri mazām priedītēm, iz­lauzīdams un samīdams tās savā ceļā; staigājoša ma­šīna no spīdīga metāla vēzienīgiem soliem tagad šķērsoja virsāju; no tās nokarājās posmainas tērauda troses, un tās saceltā žvarkstoņa saplūda ar pērkona dārdiem. Uzplaiksnīja zibens, un skaidri varēia re­dzēt dīvaino milzeni, atspērušos uz vienas kāias, ve­ļamies uz priekšu ar divām kājām gaisā, tad īsu mirkli tas nozuda tumsā un gandrīz tūlīt pat, uzlies- moiot nākamajam zibenim, atkal parādīiās jau kādus simt jardus tuvāk. Iedomājieties apgāztu slaucēja ķeblīti, kas ar mežonīgu sparu tenteriski veļas pa zemi. Tieši tāds iespaids radās, kad tas uz mirkli pavīdēja zibens gaismā, tikai ķeblīša vietā tur kū- lenoia milzīgs mehānisks ķermenis ar trim kāiām.

Tad piepeši priedes mežā man priekšā salīgojās un pašķīrās gluži kā trauslas niedres, kad tām cauri laužas cilvēks; šķaidīdams un gāzdams kokus savā ceļā, parādīiās otrs milzu triikājis un, kā šķita, pa kaklu pa galvu vēlās uz manu pusi. Un es auloiu tieši tam pretī! Ieraugot otru briesmoni, es pazaudēju pēdējo drosmes kripatiņu. Vairs neskatīdamies uz to, es strauii sagriezu zirga galvu pa labi, nākamajā acu­mirklī divriči uzgāzās zirgam virsū, ilksis ar skalu brīkšķi salūza, es sāniski izlidoju no ratiem un smagi ievēlos peļķē.

Gandrīz tūlīt pat es uzrausos augšā, aizrāpos līdz irbuleņu pudurim un pieplaku pie zemes, kājām pa­liekot ūdenī. Zirgs gulēia nekustīgi (nabaga lopi­ņam bija pārlauzts kakls!), un zibeņu gaismā es re­dzēju apgāzušos divriču tumšo kulbu, virs kuras vēl lēni griezās viens ritenis. Nākamajā mirkli kolosālā mašīna ai^soērās man garām un kāpa augšup Pir­fordas kalnā.

Tuvumā š; s milzenis atstāja pavisam dīvainu, neti­camu iespaidu. io tā nebiia vienkārši neuit.īpa ma­šīna, kas mehāniski kustas uz priekšu. Mašīna tā biia un pārvietoiās. metāliski žvadzēdama, garajiem, lokanaiiem, spožajiem taustekļiem šūpojoties un šķindot ap dīvaino kornusu (viens no tiem sagrāba jaunu priedīti), taču, kūleņodama uz priekšu, tā it kā apzinīai izvēlēiās savu ceļu, un kapucveidīgā bronzas krasas virsdala grozīiās šurp un turp, tā ka gribot negribot radās doma, ka tur iekšā ir galva, kas vēro ankārtni. Aiz galvenā korpusa bija pie­stiprināts tāds kā milzīgs zvei nieka grozs no balta metāla, un. kad briesmonis drāzās man garām, no taustekļu locītavām šāvās ārā zaļu dūmu grīstes. Pēc mirkļa tas biia iau gabalā.

Tik daudz es toreiz redzēiu, pie tam negaisa dēļ visai neskaidri, zibeņu žilbinošajai gaismai ik brīdi maigoties ar dziļu nakts tumsu.

Drāžoties garām, briesmonis izgrūda griezīgus, ga- vilēioš^s kaucienus: «Elū-ū! Elū-ū!»( kas Dārskanēia pērkona dārdus. Pēc mirkļa tas iau biia panācis pirmo un pnsiūdzi tālāk tīrumā palika stāvam, pār kaut ko noliecies. Man nav ne mazāko šaubu, ka tas biia trešais no desmit cilindriem, ko viņi izšāva uz m"ms no Marsa.

Dažas minūtes es tur pulēiu lietū un tumsā, šaudī- paiā zibeņu gaismā vērodams, kā šie briesmīgie me­tāla milzeni tālumā rēgoias pāri dzīvžogiem. Sāka birt sīka krusa, un vinu silueti kļuva miglaini, bet, kad krusas mākonis bija pārskrējis, es, atspīdot zibe­nim, atkal ieraudzīju tos pilnīgi skaidri. Šad un tad uz brīdi pārstāja zibeņot, un tad viņus aprija nakts.

Es biju caurcaurēm izmircis — no augšas lietū, no apakšas duļķainajā peļķes ūdenī. Tikai pēc krietna laika sprīža es tiktāl atģidos no pārsteiguma, ka spēju izrāpties sausākā vietā un vispār sāku apjēgt man draudošās briesmas.

Netālu no manis atradās kāda skvotera mājoklis — maza koka būdele neliela kartupeļu lauka vidū. Bei­dzot es ar pūlēm pierausos kājās un, saliecies devi­ņos līkumos un slēpdamies aiz krūmiem, skrēju uz turieni. Labu brīdi es skaļi dauzījos pie durvīm, taču neviens mani nedzirdēja (ja tur iekšā vispār kāds bija), tad metu mieru, un, izmantojot ceļa vietā grāvi, man izdevās briesmīgo mašīnu nepamanītam ļaimīgi aizlīst līdz Meiberijhilas priežu mežam.

Izmircis un jau trīcēdams, es klumburoju pa to uz savas mājas pusi. Es maldījos starp kokiem, mēģinā­dams atrast taciņu. Mežā bija ļoti tumšs, jo tagad zibeņoja jau pavisam reti, un lietus, kas gāza kā ar spaiņiem, šaltīm šļācās lejup caur spraugām bieza­jos priežu vainagos.

Ja es būtu pilnībā sapratis, ko nozīmē viss nupat redzētais, es laikam būtu tūliņ pat devies pa apkārt­ceļu cauri Baiflītai un Strītkobemai atpakaļ uz Lezer­hedu, lai piebiedrotos savai sievai. Bet tonakt mani aizkavēja apkārtējo dīvainību izraisītais apjukums un sliktā pašsajūta, jo es biju sadauzījies, noguris, slapjš līdz ādai, bargā negaisa apdullināts un apžil­bināts.

" Man galvā bija tikai viena neskaidra doma — aizkļūt līdz savai mājai, un mani vadīja vienīgi šis dzinulis. Es meimuroju starp kokiem, ievēlos grāvī,

nobrāzu celi pret kādu planku un beidzot izbridu ārā uz ceļa, kas veda lejup no karaskolas. Es saku — izbridu, jo no kalna, raudams līdzi smiltis, duļķainā straumē gāzās lietus ūdens. Šeit man tumsā uzskrēja virsū kāds cilvēks, tā ka es tenteriski atsprāgu atpa­kaļ.

Viņš izbīlī iekliedzās, palēca sānis un, iekams es biju paguvis tiktāl atjēglies, lai viņu uzrunātu, aiz­drāzās tālāk. Vētras brāzieni triecās man pretī ar tādu spēku, ka uzkāpt kalnā bija gaužām grūti. Es aizsteberēju līdz žogam ceļa kreisajā malā un, turē­damies pie tā, soli pa solim virzījos uz priekšu.

Nonācis jau gandrīz pašā augšā, es paklupu pret kaut ko mīkstu un, atplaiksnoties zibenim, ieraudzīju pie savām kājām melnu vadmalas drēbju gubu un zābaku pāri. Acumirklīgajā gaismas uzzibsnījumā es- nepaguvu saskatīt gulošā cilvēka pozu un paliku stāvam, gaidīdams nākamo zibens uzliesmojumu. Kad nozibeņoja atkal, es redzēju, ka tas ir drukns, spē­cīgs vīrs, ģērbies vienkārši, bet ne nabadzīgi; viņa galva bija noliekta zem ķermeņa, un viņš gulēja sa- kņupis cieši pie paša žoga, it kā ar mežonīgu spēku būtu triekts pret to.

Pārvarēdams pretīgumu, gluži dabisku ikvienam, kas nekad nav pieskāries nedzīvam ķermenim, es no- tupos un pagriezu gulošo uz muguras, lai palūkotu sirdi. Viņš bija pilnīgi beigts. Acīmredzot viņam bija pārlauzts kakls. Zibens atspīdēja trešo reizi un ap­gaismoja viņa seju. Es pietrūkos kājās. Tas bija «Raibā suņa» saimnieks, no kura es biju paņēmis pa­jūgu.

Es piesardzīgi pārkāpu viņam pāri un vilkos tālāk kalnā. Garām policijas iecirknim un karaskolai de­vos uz savas mājas pusi. Kalna nogāzē nekas nedega,

bet pār tīreli vēl arvien mirgoja sarkana blāzma un, triekdamies pret lietus gāzmu, šurp vēlās brūni sārtu dūmu mutuļi. Cik varēju saskatīt zibeņu gaismā, lie­lākā daļa apkārtējo māju bija veselas. Pie karaskolas uz ceļa melnēja kaut kas tumšs.

Lejāk uz Meiberijas tilta pusi bija dzirdamas cil­vēku balsis un soļu dipoņa, bet man pietrūka dros­mes uzsaukt viņiem vai iet turp. Ar savu patent- atslēgu es atvēru durvis, no iekšas tās atkal aizslē­dzu un vēl aizbultēju, aizstreipuļoju līdz kāpnēm un apsēdos. Acu priekšā visu laiku rēgojās soļojo­šie metāliskie briesmoņi un pret žogu sadragātais nedzīvais ķermenis.

Bailēs sarāvies, ar muguru piespiedies pie sienas, es kvernēju kāpņu galā, viss trīcēdams kā drudzī.