Pasauļu karš

EPILOGS

Tagad, nobeidzot savu stāstu, man jāizsaka nožēla, ka tik maz spēju palīdzēt daudzo strīdīgo, vēl arvien nenoskaidroto jautājumu risināšanā. Vienā ziņā mani noteikti kritizēs. Mans darbības lauks ir filozofija. Manas zināšanas salīdzinošajā fizioloģijā aprobežo­jas ar pāris grāmatām, taču, manuprāt, Kārvera pie­ņēmums par marsiešu ātrās bojā ejas cēloni ir tik ticams, ka to gandrīz var uzskatīt par pierādītu. Savā stāstījumā es esmu paudis šo viedokli. Un tam ir savs pamats.

Visos marsiešu līķos, ko pēc kara izpētīja, tika atrastas vienīgi Zemes virsū pazīstamās baktērijas. Arī tas, ka marsieši neapraka savus mirušos un bez apdoma slepkavoja cilvēkus, norāda, ka viņi absolūti nekā nezināja par pūšanas procesu. Taču, lai cik iespējams liktos šis fakts, tas nekādā ziņā nav pie­rādīts.

Tāpat nav zināms, no kā sastāvēja melnie dūmi, ko marsieši lietoja ar tik iznīcinošu efektu, un arī kar­stuma stara ģenerators paliek mums noslēpums.

Pēc traģiskajiem nelaimes gadījumiem īlingas un Dienvidkensingtonas laboratorijās zinātnieki ir attei­kušies no tālākiem eksperimentiem. Melno putekļu spektrālanalīze nepārprotami liecina, ka tie satur kādu nezināmu elementu, kas dod četru spožu līniju grupu spektra zilajā daļā, un ir iespējams, ka šis ele­ments, savienojoties ar argonu, izveido vielu, kas momentā nāvējoši iedarbojas uz kādu no asiņu sa­stāvdaļām. Taču šādi nepierādīti spriedelējumi diez- vai varēs interesēt parastu lasītāju, kam šis stāsts domāts. Brūnās putas, kas peldēja lejup pa Temzu pēc Šepertonas izpostīšanas, tūlīt netika izpētītas, un tagad to vairs nav.

Rezultātus, ko deva marsiešu anatomiskā izpēte, ciktāl tā bija vēl iespējama pēc klaiņojošo suņu izda­rībām, es jau pastāstīju. Bet droši vien visi ir redzē­juši lielisko, gandrīz neskarto eksemplāru spirtā Dabas zinātņu muzejā vai arī neskaitāmos zīmēju­mus, kuros tas attēlots. Sīkāka marsiešu fizioloģijas un uzbūves analīze var interesēt tikai zinātniekus,

Nopietnāku un vispārēju interesi izraisa kas cits — marsiešu jauna uzbrukuma iespējamība.

Man šķiet, ka šim jautājuma aspektam tiek pie­vērsts pārāk maz uzmanības. Patlaban planēta Marss ir attālinājusies no Zemes, bet ikreiz, kad tā atkal tuvojas opozīcijai, vismaz es ar bažām domāju, vai tikai vini neatkārtos savu dēku. Katrā ziņā mums vajadzētu būt uz to gataviem. Man šķiet, ka būtu iespējams konstatēt, kur atrodas lielgabals, no kura tiek raidīti šāviņi, nepārtraukti novērot šo planētas daļu un jau iepriekš uzzināt par jauna uzbrukuma sākumu.

Tādā gadījumā cilindru varētu iznīcināt ar dina­mītu vai artilēriju, pirms vēl tas būtu atdzisis un marsieši izlīduši laukā, vai arī mēs viņus varētu no­galināt ar lielgabalu šāviņiem, tiklīdz cilindrs atskrū- vētos. Man šķiet, ka līdz ar sava pirmā uzbrukuma neizdošanos viņi ir zaudējuši lielu priekšrocību, ko dod pārsteiguma moments. Iespējams, ka arī viņi paši to saprot.

Lesings ir izvirzījis lieliski pamatotu hipotēzi, ka marsiešiem izdevies veiksmīgi nosēsties uz Venēras. Pirms septiņiem mēnešiem Venēra un Marss atra­dās uz vienas līnijas ar Sauli, citiem vārdiem sakot, novērotājam uz Venēras Marss bija opozīcijā. Pēc tam uz Venēras neapgaismotās puses parādījās sa­vāda spoža, viļņveida līnija, un gandrīz tai pašā momentā tikko saskatāma līdzīga tumša sliede tika atklāta uz Marsa fotogrāfijas. Ja aplūko abu šo parā­dību grafiskos attēlus, tūliņ duras acīs to nepārpro­tamā līdzība.

Katrā ziņā, vai nu mēs gaidām jaunu uzbrukumu, vai negaidām, šie notikumi stipri izmainīs mūsu vie­dokli par cilvēces nākotni. Mēs tagad esam sapra­tuši, ka nevaram uzskatīt šo planētu par izolētu un pilnīgi drošu cilvēka mājvietu; mēs nespējam pare­dzēt, kāds nezināms labums vai ļaunums piepeši var nākt pār mums no izplatījuma. Iespējams, ka, vērtē­jot no universa augstākās loģikas viedokļa, marsiešu iebrukums galu galā nav bez sava labuma cilvēcei: tas ir laupījis mums rimto paļāvību uz nākotni un līdz ar to izsausējis pagrimuma visauglīgāko avotu; tā devums Zemes zinātnei ir milzīgs, un tas ir ļoti stiprinājis cilvēces kopības apziņu. Iespējams, ka pāri telpas bezdibenim marsieši vēroja šo savu pio­nieru likteni un guva labu mācību, un varbūt uz planētas Venēra viņi ir atraduši drošāku patvērumu. Lai nu kā tas būtu, vēl ilgus gadus cilvēki ar neat­slābstošu modrību cieši vēros Marsa disku, un krī­tošās zvaigznes, šīs ugunīgās debesu šautras, ik rei­zes parādīdamās nenovēršami uzvēdīs baismas vi­siem Zemes bērniem.

Cilvēku redzesloks tagad ir kļuvis daudz daudz plašāks. Pirms cilindra nokrišanas valdīja pārliecība, ka visā bezgalīgajā izplatījumā dzīvība neeksistē ne­kur citur kā vienīgi uz mūsu niecīgās lodītes mazās virsmas. Tagad mēs redzam tālāk.

Ja marsieši ir varējuši aizsniegt Venēru, tad nav pamata iedomāties, ka cilvēkiem kaut kas tāds ir neiespējams, un, kad Saules lēnā atdzišana padarīs Zemi neapdzīvojamu, kā tam reiz ir jānotiek, varbūt dzīvības pavediens, kas sācies šeit, būs aizvērpies līdz kādai citai planētai un vīsies ap to. Vai mēs spēsim uzvarēt?

Neskaidra un brīnumaina ir vīzija, ko es redzu ar savām gara acīm: no šā mazā Saules sistēmas šū­puļa dzīvība lēnām izplatās cauri saltās zvaigžņu (elpas neizmerojamībai. Bet tas ir tāls sapnis. Var būt arī tā, ka marsiešu bojā eja nozīmē tikai īsu at­elpu. Varbūt viņiem un nevis mums pieder nāka­mība.

Jāatzīstas, ka pēc šai laikā pārdzīvotajiem uztrau­kumiem un briesmām manī pastāvīgi mīt šaubas un nedrošības sajūta.

Es sēžu savā darbistabā, rakstīdams lampas gaismā, un piepeši atkal redzu zaļajā ielejā plaik­snāmies liesmu mēles un jūtu māju ap sevi tukšu un pamestu. Es pastaigājos pa Baiflītroudu, man ga­rām traucas pajūgi, miesniekzellis divričos, eki­pāža ar iebraucējiem, strādnieks uz velosipēda, bērni, kas iet uz skolu, un piepeši viņi visi pagaist kā miglā, kļūst nereāli, un es ar artilēristu stei­dzos cauri karstam, draudīgam klusumam. Naktīs es redzu melnos putekļus, kas klāj tukšās ielas, un zem šā līķauta kroplīgās pozās sastingušus miroņus; tie izslienas man pretī, skrandaini un suņu saplosīti. Viņi kaut ko buldurē un mācas virsū, kļūst blāvāki, ķēmīgāki, līdz pārvēršas par baismiem izdzimumiem, un es uztrūkstos nakts tumsā, nosvīdis aukstiem sviedriem un nelaimīgs.

Es aizbraucu uz Londonu un redzu ļaužu drūzmu Flītstrītā un Strendā, un man iešaujas prātā, ka tie ir tikai pagātnes rēgi, kas klīst pa ielām, kuras esmu redzējis tukšas un mēmas, ka te šurpu turpu staigā mirušās pilsētas spoki un tas viss ir dzīvības paro­dija galvanizētā līķī.

Dīvaini ir arī stāvēt Primrouzhilas virsotnē (es biju turp aizgājis iepriekšējā dienā, pirms uzrak­stīju šo pēdējo nodaļu), nolūkoties uz milzīgo pilsētu, neskaidru un zilgu cauri dūmu un mig­las plīvuram, tālumā ar zemajām debesīm saplūs­tošu, redzēt cilvēkus, kas staigā pa kalnu starp puķu dobēm, un ziņkārīgos pie marsiešu kaujas mašīnas, kura vēl arvien stāv tepat, dzirdēt bērnu nebēdnī­gās čalas un atcerēties bridi, kad redzēju Londonu kailu un skaidru, sastingušu un klusu tās pēdējās lie­lās dienas rītausmā . . .

Un visdīvainākais ir atkal just sievas roku savējā un iedomāties, ka es viņu turēju par mirušu, tāpat kā viņa mani.

[1] podniecības rajons Anglijas vidiene.