Tas notika mūsu ieslodzījuma sestajā dienā. Es raudzījos pa spraugu un piepeši atskārtu, ka esmu viens. Mācītājs, kas allaž dirnēja turpat blakus un centās mani pagrūst nost, bija aizlavījies uz trauku mazgātavu. Man tas šķita aizdomīgi. Es ātri un klusi iegāju trauku mazgātavā. Tumsā izdzirdēju, ka mācītājs dzer. Aši pastiepis roku, es sataustīju burgun- dieša pudeli.
Kādu brīdi mēs nikni cīnījāmies. Pudele nokrita uz grīdas un saplīsa. Es palaidu mācītāju vaļā un piecēlos kājās. Elsodami un dūres vīstīdami, mēs stāvējām viens otram pretī. Beidzot es nostājos priekšā pieliekamā durvīm un pateicu viņam, ka esmu nolēmis ieviest kārtību. Es sadalīju atlikušo pārtiku tā, lai mums pietiktu desmit dienām, un paziņoju, ka līdz rītam viņš vairāk ēst nedabūs. Pēcpusdienā viņš atkal mēģināja pielavīties pie produktiem. Es biju iesnaudies, taču acumirklī pamodos. Visu to dienu un nākamo nakti mēs nosēdējām, neizlaizdami viens otru no acīm. Es biju noguris, bet nelokāmas apņēmības pilns, viņš raudāja un gaudās par savu neciešamo izsalkumu. Es zinu, ka tā pagāja tikai viena nakts un diena, bet man šķita un vēl tagad šķiet, ka tas ilga veselu mūžību.
Tā mūsu pastāvīgās nesaskaņas galu galā beidzās ar atklātu konfliktu. Divas bezgala garas dienas mēs strīdējāmies pusbalsī un spīvi cīkstējāmies. Brīžiem es, zaudējis savaldīšanos, situ un spārdīju viņu, brīžiem ņēmos pārliecināt ar labu un reiz pat mēģināju piekukuļot, atdodams pēdējo burgundieša pudeli, jo virtuvē bija lietus ūdens pumpis, no kura es varēju padzerties. Taču nelīdzēja ne spēks, ne laipnība: mācītājs patiešām šķita zaudējis sajēgu. Viņš atkal un atkal lauzās klāt pie pārtikas un bez mitas kaut ko nesakarīgi vervelēja. Viņš vairs neievēroja ne mazāko piesardzību, lai mēs netiktu atklāti. Drīz vien man kļuva skaidrs, ka viņa prāts ir galīgi aptumšojies un es esmu ieslodzīts šajā drūmajā, smacīgajā tumsā kopā ar ārprātīgo.
Daži neskaidri atmiņu momenti liek man domāt, ka reizēm arī mani paša nervi nebija kārtībā. Miegā man allaž rādījās dīvaini, baismi sapņi. Tas izklausās savādi, bet man šķiet, ka mācītāja vājums un ārprāts it kā brīdināja mani; es saņēmu sevi stingri rokās un tādējādi saglabāju garīgo līdzsvaru.
Astotajā dienā mācītājs sāka runāt skalā balsī, un es nekādi nespēju viņu apklusināt.
— Tas ir taisnīgs sods, ak dievs! — viņš atkal un atkal atkārtoja. — Tava bargā rīkste taisnīgi šausta mani un manus brāļus. Mēs esam grēkojuši, mēs neesam tavas žēlastības cienīgi. . . Pasaulē bija tik daudz posta un ciešanu, nabagos mīdīja kājām, bet es klusēju. Es savos sprediķos pļāpāju patīkamus niekus — mans dievs, kādus niekus! —, kad man vajadzēja sacelties, kaut arī tas maksātu dzīvību, sacelties un aicināt uz grēku nožēlošanu … uz grēku nožēlošanu tos, kas apspieda nabagos un cietējus .. . Dieva bargais sods! . . .
Tad pēkšņi viņš atcerējās produktus, ko es viņam nedevu, mēģināja kaut ko izdiedelēt, lūdzās, raudāja un beidzot sāka draudēt. Kad viņš pacēla balsi, es lūdzu to nedarīt; apjēdzis, no kā es baidos, viņš piedraudēja, ka kliegs pilnā rīklē un atklās marsiešiem mūsu slēptuvi. Pirmajā brīdī es patiešām nobijos. Bet, ja es piekāptos, mums tik un tā nebūtu vairs nekādu cerību izglābties. Es ignorēju šos draudus, kaut gan nejutos drošs, ka viņš patiešām nesāk bļaustīties. Bet vismaz todien viņš to vēl nedarīja. Visu astoto un devīto dienu viņš gandrīz nepārtraukti runāja, arvien vairāk paaugstinādams balsi. Šai vārdu straumē draudi mijās ar lūgšanos un ārprāta lēkmēm, kad viņš ar putām uz lūpām ņēmās nožēlot grēkus un savu necienīgo kalpošanu dievam. Dažbrīd man kļuva viņa pat žēl. Tad viņš mazliet pagulēja un sāka atkal — ar jaunu spēku un tik skaļi, ka es biju spiests iejaukties.
— Apklustiet! — es lūdzos.
Viņš sēdēja tumsā līdzās vara katlam un tagad pierausās uz ceļiem.
— Es pārāk ilgi esmu klusējis, — viņš sacīja tik skaļi, ka to noteikti varēja sadzirdēt bedrē, — un tagad man jādod sava liecība. Dieva sods nāk pār šo grēku ieleju! Vai! Vai! Vai tiem, kas mīt uz Zemes . . . jau skan debesu bazūnes…
— Apklustiet jel! — es sacīju un pietrūkos kājās, pārbijies, ka marsieši mūs izdzirdēs. — Dieva dēļ…
— Nē! — griezīgi iekliedzās mācītājs, izsliedamies visā augumā un izstiepdams rokas uz priekšu. — Es runāšu! Tā kunga vārds ir nācis pār mani!
Ar trīs lēcieniem viņš bija pie virtuves durvīm.
— Man jādod sava liecība. Es eju! Jau pārāk ilgi esmu vilcinājies.
Es izstiepu roku un sagrābstīju gaļas cirvīti, kas karājās pie sienas. Kā zibens es metos mācītājam pakaļ. Bailes mani padarīja nežēlīgu. Mācītājs vēl nebija ticis līdz virtuves vidum, kad es viņu panācu. Pēkšņi apžēlojies, es pēdējā momentā pagriezu cirvja asmeni uz augšu un iesitu viņam ar pietu. Viņš nogāzās garšļaukus uz grīdas. Es grīļodamies pārkāpu viņam pāri un aizelsies apstājos. Mācītājs gulēja nekustēdamies.
Piepeši ārpusē ar troksni nobruka un sašķīda apmetums, un trīsstūrainais caurums sienā kļuva tumšs. Es pacēlu acis un ieraudzīju darba mašīnas korpusu, kas lēnām virzījās gar spraugu. Viens tās tausteklis gramstījās pa gruvešiem, tad parādījās otrs un sāka snaikstīties pāri iebrukušajām sijām. Es stāvēju kā pārakmeņojies un skatījos. Mašīnas augšdaļā es ieraudzīju tādu kā stikla plati un aiz tās marsieša seju un lielās, tumšās, izbolītās acis. Garš metāla tausteklis, locīdamies kā čūska, lēnām līda pa caurumu virtuvē.
Es ar pūlēm pagriezos, pārklupu pāri mācītājam un apstājos pie trauku mazgātavas durvīm. Tausteklis jau bija pavirzījies uz priekšu vismaz kādus divus jardus un, ērmoti staipīdamies un raustīdamies, ložņāja šurpu turpu. Kādu mirkli es vēl stāvēju, nespēdams atraut skatienu no šīm lēnajām, grūdienvei- dīgajām kustībām. Tad, neskanīgi iekliegdamies, iemetos trauku mazgātavā. Es viss trīcēju aiz šausmām, tā ka tikko varēju noturēties kājās. Es atvēru ogļu pagraba durvis un stāvēju tur tumsā, raudzīdamies uz blāvi apgaismoto virtuves durvju aiļu un saspringti klausīdamies. Vai marsietis bija mani pamanījis? Ko viņš tagad darīja?
Virtuvē kaut kas lēnām kustējās šurpu un turpu, laiku pa laikam atdūrās pret sienu un atkal turpināja savu gaitu, klusi metāliski šķindēdams kā riņķī savērtas atslēgas. Tad kāds smags ķermenis — es labi zināju, kas tas ir, — tika aizvilkts pa grīdu uz cauruma pusi. Nepārvarama spēka dzīts, es aizlīdu līdz virtuves durvīm un palūrēju. Spožas saules gaismas pielietajā trīsstūrī es ieraudzīju simtroku milzim Rriarejam līdzīgajā mašīnā sēdošo marsieti, kas vērīgi pētīja mācītāja galvu. Tūlīt man iešāvās prātā, ka sitiena pēdas var mani nodot.
Es ielīdu atpakaļ ogļu pagrabā, aiztaisīju durvis un tumsā klusi sāku raust sev virsū ogles un malku. Ik pa brīdim sastingu mierā, lai paklausītos, vai marsieša tausteklis nav atgriezies virtuvē.
Pēc brīža atkal atskanēja klusā metāliskā šķindoņa. Tausteklis lēnām virzījās cauri virtuvei, un tad es izdzirdēju to jau pavisam tuvu — laikam trauku mazgātavā. Es cerēju, ka tas būs par īsu, lai aizsniegtu mani, un izmisīgi murmināju lūgšanas. Tausteklis aizslīdēja garām, viegli paskrapstinādams pagraba durvis. Saspringtās gaidās aizritēja vesela mūžība, un tad es izdzirdēju, ka tas gramstās ap ve- rēkli. Tas bija atradis durvis! Marsietis zināja, kas ir durvis!
Tausteklis noņēmās ar verēkli varbūt kādu minūti, un tad durvis atvērās.
Tumsā es tik tikko varēju saskatīt šo metāla veidojumu, kas visvairāk atgādināja ziloņa snuķi. Šūpodamies tas virzījās uz manu pusi, aptaustīdams un izpētīdams sienu, ogles, malku un griestus. Tas izskatījās pēc milzīga melna tārpa, kas mētā savu aklo galvu šurp un turp.
Vienreiz tas pat pieskārās mana zābaka papēdim. Lai noturētos neiekliedzies, es iekodu sev rokā. Kādu brīdi viss bija klusu. Es gandrīz jau domāju, ka marsietis taustekli ir atvilcis atpakaļ. Bet tad ar spēju klikšķi tas kaut ko sagrāba — man pārbīlī šķita, ka tas esmu es! — un attālinājās uz durvju pusi. Kādu brīdi es vēl nebiju drošs, ka tausteklis tiešām ir atstājis pagrabu. Acīmredzot tas bija paņēmis ogļu gabalu, lai izpētītu.
Izmantodams izdevību, es mazliet izkustināju notirpušos locekļus un saspringti klausījos. Klusībā pie sevis es skaitīju dedzīgas lūgšanas.
Tad es atkal izdzirdēju pazīstamo, kluso skaņu, kas lēnām tuvojās. Skrapstinādamies gar sienām un šur tur atmezdamies, tausteklis ložņāja pa trauku mazgātavu.
Es vēl šaubījos, vai tikai neesmu pārklausījies, kad tas ar asu grūdienu aizcirta ciet pagraba durvis. Es dzirdēju to ielienam pieliekamajā, dzirdēju, kā grabēja biskvītu kārbas un saplīsa pudele. Pēc tam kaut kas smagi nobūkšķēja pret pagraba durvīm. Tad iestājās klusums, un es ilgi mocījos neziņā.
Vai tas ir projām?
Beidzot es nospriedu, ka projām gan.
Trauku mazgātavā tas vairs neatgriezās, bet visu desmito dienu es nogulēju tumšajā pagrabā, ieracies oglēs un malkā, neuzdrīkstēdamies izlīst laukā pat padzerties, kaut gan man briesmīgi slāpa. Tikai vienpadsmitajā dienā es iedrošinājos atstāt savu slēptuvi.