Pasauļu karš

4 CILINDRS ATSKRŪVĒJAS

Kad atgriezos tīrelī, saule jau rietēja. Ļaudis bari­ņiem steidzās šurp no Vokingas puses, un tikai retais devās projām. Pūlis ap bedri bija palielinājies vis­maz līdz pāris simt cilvēkiem un tumši iezīmējās pret citrondzeltenajām debesīm. Jau pa gabalu bija dzirdama klaigāšana, un šķita, ka pie bedres notiek burzmaina grūstīšanās. Man iešāvās galvā dīvainas domas. Piegājis tuvāk, es izdzirdēju Stenta balsi:

— Turieties nostāk! Turieties nostāk no malas!

Man pretī skrēja kāds zēns.

— Tas kustas! — skriedams garām, viņš sauca. — Skrūvējas vaļā! Man tas nepatīk. Es diedzu uz mājām.

Es piegāju klāt pie pūļa. Tur patiešām bija ap divi vai trīs simti cilvēku, kas grūstījās ar elkoņiem un spiedās cits citam virsū, un pāris klātesošās dāmas šai cīniņā nekādā ziņā neatpalika no pārējiem.

— Viņš iekrita bedrē! — kāds kliedza.

— Neejiet tik tuvu! — daži sauca.

Pūlis mazliet pašķīrās, un es izlauzos tam cauri. Visi šķita ārkārtīgi satraukti. Es izdzirdēju dīvainu dūcošu skaņu no bedres.

— Paklausieties, — sauca Odžilvijs, — palīdziet noturēt šos idiotus pienācīgā attālumā. Mēs taču ne­zinām, kas tajā nolādētajā kārbā ir iekšā!

Es redzēju jaunu cilvēku (šķiet, tas bija pārdevējs no Vokingas) stāvam uz cilindra un pūlamies izrāp­ties no bedres. Pūlis bija nogrūdis viņu lejā.

Cilindra gals no iekšpuses tika skrūvēts nost. Jau bija redzamas spožas vītnes gandrīz divu pēdu pla­tumā. Kāds uzgrūdās man virsū, un es tik tikko ne- novēlos lejā. Es pagriezos, un acīmredzot tajā brīdī cilindra vāks bija atskrūvējies līdz galam un ar skalu būkšķi nokrita zemē. Es iebikstīju ar elkoni cilvēkam, kas stāvēja aiz manis, un atkal pagriezu galvu uz bedres pusi. Pirmajā mirklī apaļais caurums cilindra galā šķita pilnīgi melns. Rietošā saule spī­dēja man tieši acīs.

Laikam gan visi gaidīja, ka ieraudzīs tur parādā­mies cilvēku — varbūt mazliet atšķirīgu no mums, Zemes iedzīvotājiem, bet savā būtībā tomēr cilvēku. Es noteikti to gaidīju. Bet drīz vien es tumšajā at­verē ieraudzīju kaut ko kustamies, it kā tur ļumīgi viļņotos pelēcīga masa, un tad parādījās divi spoži diski, gluži kā acis. Tad kaut kas līdzīgs pelēkai čūs­kai apmēram spieķa resnumā izritinājās augšup no pulsējošā ķermeņa un izlocījās gaisā uz manu pusi. Pēc tam otrs.

Man piepeši pārskrēja saltas tirpas. Aizmugurē griezīgi iespiedzās kāda sieviete. Es pagriezos, jopro­jām paturēdams acīs cilindru, no kura tagad līda ārā vēl citi taustekli, un sāku lauzties atpakaļ, tālāk no bedres malas. Es redzēju, ka cilvēku sejās man ap­kārt izbrīna vietā parādās šausmas. No visām pusēm dzirdēju atskanam nesakarīgus izsaucienus. Pūlis sakustējās un vēlās atpakaļ. Es redzēju jauno pār­devēju vēl arvien ķepurojamies pie bedres malas. Tad pēkšņi attapos, ka esmu palicis viens, un redzēju cilvēkus skrienam projām no bedres pretējās malas. Viņu vidū bija arī Stents. Es atkal paskatījos uz cilindru, un mani sagrāba neizsakāmas šausmas. Es stāvēju kā pārakmeņojies un blenzu lejup.

Pelēcīga, ieapaļa masa, apmēram lāča lielumā, lēnām un ar pūlēm spraucās ārā no cilindra. Izlīdusi gaismā, tā spīdēja kā slapja āda. Divas lielas, tum­šas acis cieši raudzījās manī. Radījums bija apaļš, un, varētu teikt, tam bija seja. Zem acīm rēgojās elsojoša mute — trīcošs bezlūpu caurums, no kura pilēja siekalas. Ķermeņa virsma konvulsīvi cilājās un pulsēja. Viens tievais, garais tausteklis turējās pie cilindra malas, otrs locījās gaisā.

Tie, kas nekad nav redzējuši dzīvu marsieti, nevar iedomāties viņu izskata dīvaino baismīgumu. Seja ar savādo V veida muti un uz priekšu izbīdīto augš- lūpu, bez uzacīm, pilnīgi bez zoda zem ķīļveida apakšlūpas, šīs mutes nemitīgā raustīšanās, daudzie briesmonīgie taustekļi, plaušu drudžainā elpošana svešajā atmosfērā, acīm redzamā smagnējība un ap­grūtinātās kustības sakarā ar lielāku gravitācijas spēku uz Zemes un, galvenais, milzīgo acu ārkār­tīgi ciešais skatiens izraisīja cilvēkā nelabuma sa­jūtu, līdzīgu jūras slimībai. Viņu taukaini spīdīgā, brūnā āda atgādināja glumu sēni un neveiklās, lēnās, it kā piesardzīgās kustības iedvesa neaprakstāmas šausmas. Pat šai pirmajā sastapšanās brīdī, ierau­got tos uz mirkli, mani pārņēma riebums un izbailes.

Piepeši briesmonis pazuda. Tas bija pārvēlies pāri cilindra malai un nokritis bedrē ar dobju būkšķi kā

nogāžoties lielai ādu ķīpai. Es dzirdēju to savādi ne­skanīgi iekliedzamies, un tūliņ pat tumšajā caurumā neskaidri parādījās otrs tāds pats radījums.

Tai brīdī mans šausmu stingums pārgāja. Es pa­griezos un metos skriet ko kājas nes uz tuvāko koku puduri apmēram simt jardu attālumā, taču skrēju, nemitīgi skatīdamies atpakaļ un klupdams krizdams, jo nespēju novērst acis no šiem briesmoņiem.

Nonācis starp jaunām priedītēm un irbuleņu krū­miem, es aizelsies apstājos un gaidīju, kas notiks tālāk. Tīrelī ap smilšu karjeru vietvietām stāvēja cilvēki un, tāpat kā es, ar ziņkāri un bailēm lūkojās uz šiem radījumiem vai, pareizāk sakot, uz uzvērsto smilšu kaudzēm gar bedri, kurā tie atradās. Un tad, juzdams no jauna uzvilnījam šausmas, es ieraudzīju, ka pāri bedres malai paceļas un atkal nozūd kaut kas melns un apaļš. Tā bija bedrē iekritušā pārde­vēja galva, kas pret sārtajām rieta debesīm izskatījās kā maza, melna bumba. Nu viņš jau bija ar vienu plecu un celi ticis uz bedres malas, bet tad atkal no­slīdēja lejup, kamēr vairs bija redzama tikai galva. Piepeši viņš nozuda pavisam, un man likās, it kā es būtu sadzirdējis vārgu kliedzienu. Vienu mirkli mani urdīja doma skriet atpakaļ un palīdzēt viņam, bet tad bailes ņēma virsroku.

Tagad nekas vairs nebija redzams, visu slēpa dziļā bedre un smilšu kaudzes, ko cilindrs nokrizdams bija uzvandījis. Ikviens, nākdams pa ceļu no Čobemas vai Vokingas, būtu brīnījies par šo skatu: vesels; bars cilvēku, kuru skaits nu bija sarucis apmēram līdz simtam, stāv lielā, neregulārā lokā, grāvjos, aiz krūmiem, aiz vārtiem un dzīvžogiem, gandrīz nesaru­nādamies cits ar citu, tikai īsi, satraukti sakliegda- mies, un skatās, cieši skatās uz dažām smilšu kau­

dzēm. Ingveralus ratiņi kā ērmīgs pamests kuģis melnēja pret kvēlojošajām debesīm, un smilšu kar­jerā stāvēja rinda tukšu pajūgu, kuru zirgi galvās uzmauktajās tarbās skramšķināja auzas vai kārpīja ar pakaviem zemi.