Pasauļu karš

1 KARA PRIEKŠVAKARS

Deviņpadsmitā gadsimta pēdējos gados neviens nebūtu ticējis, ka cilvēces dzīvi uz Zemes modri un uzmanīgi novēro citas saprātīgas būtnes, daudz gud­rākas par cilvēku un tomēr tikpat mirstīgas kā viņš; ka savās ikdienas gaitās aizņemtie ļaudis tiek izse­koti un pētīti varbūt tikpat rūpīgi, kā cilvēks mikro­skopā pētī efemeros radījumus, kas mudž un vairo­jas ūdens pilienā. Neizmērojamā pašapmierinātībā cilvēki rosījās pa šo pasauli, noņemdamies ar savām sīkajām darīšanām, nesatricināmi pārliecināti, ka viņi ir radības kungi. Iespējams, ka infuzorijas zem mikroskopa jūtas tāpat. Nevienam pat prātā ne­ienāca, ka Visuma vecākās pasaules varētu apdrau­dēt cilvēces likteni; pati ideja par dzīvības eksistenci uz tām tika noraidīta kā neiespējama vai neticama. Dīvaini tagad atcerēties šos pagājušo dienu uzskatus. Labākajā gadījumā Zemes cilvēki pieļāva varbūtību, ka uz Marsa mīt citas cilvēkveidīgas būtnes, mazāk attīstītas nekā mēs un gatavas laipni sagaidīt misio­nāru ekspedīciju. Un tomēr pāri telpas bezdibenim saprātīgi radījumi, kas salīdzinājumā ar mums ir tādi paši kā mēs salīdzinājumā ar primitīviem dzīv­niekiem, būtnes ar milzīgu, saltu un nežēlīgu inte­lektu, skaudīgām acīm vēroja Zemi un lēni, bet noteikti kala savus plānus pret mums. Un divdesmitā gadsimta pašā sākumā sabruka visas ilūzijas.

Marss, kā lasītājam droši vien zināms, riņķo ap Sauli vidēji 140 000 000 jūdžu attālumā un saņem no tās uz pusi mazāk siltuma un gaismas nekā mūsu pasaule. Ja miglāju kosmogoniskā hipotēze ir kaut cik pareiza, tad Marsam jābūt vecākam par Zemi, un mūsu planēta vēl nebija sacietējusi, kad dzīvība uz tā jau sen bija sākusi savu attīstības ceļu. Fakts, ka Marsa masa līdzinās tikai vienai septītajai daļai no Zemes masas, acīmredzot paātrināja tā atdzišanu līdz temperatūrai, kādā var rasties dzīvība. Uz tā ir gaiss, ūdens un viss cits dzīvu būtņu eksistencei nepieciešamais.

Un tomēr cilvēks ir tik iedomīgs un aiz savas iedo­mības tik akls, ka neviens rakstnieks līdz pat deviņ­padsmitā gadsimta beigām netika' izteicis domu, ka uz šās planētas varētu būt tikpat attīstītas saprātīgas dzīvas būtnes kā uz Zemes vai pat vēl pārākas. Cil­vēki nesaprata arī to, ka, tā kā Marss ir vecāks nekā mūsu Zeme, ar četrreiz mazāku virsmas platību un atrodas tālāk no Saules, tad dzīvībai uz tā jābūt aiz­gājušai ne vien tālāk no saviem sākumiem, bet arī tuvāk savam galam.

Nemitīgais atdzišanas process, kas kādreiz kļūs kritisks arī mūsu planētai, mūsu kaimiņu jau ir skā­ris jo lielā mērā. Marsa fizikālie apstākļi vēl arvien ir visai neskaidri, taču tagad mēs zinām, ka pat tā ekvatoriālajos apgabalos temperatūra dienas vidū ir tik zema kā pie mums visaukstākajā ziemā. Tā gaiss ir daudz vairāk retināts nekā mūsējais, tā okeāni sarukuši un aizņem tikai trešo dalu no planētas vir- ismas; mainoties Marsa garajiem gadalaikiem, uz abiem poliem sakrājas un kūst milzīgas sniega masas, periodiski applūdinot mērenās joslas. Draudošā iznī­cība, kas mums vēl ir bezgala tālu, Marsa iedzīvotā­jiem ir kļuvusi par šodienas problēmu. Aktuālas nepieciešamības pātaga ir asinājusi viņu prātu, rosi­nājusi viņu enerģiju un nocietinājusi viņu sirdis. Un, raudzīdamies pasaules telpā ar ierīcēm un prāta spē­jām, par kādām mēs diez vai esam sapņojuši, viņi redz pavisam tuvu sev, tikai 35 000 000 jūdžu uz Sau­les pusi, cerību rīta zvaigzni, mūsu silto planētu, zaļas augu segas un pelēku ūdeņu klātu, ar māko­ņainu atmosfēru, kas daiļrunīgi stāsta par auglību un cauri klīstošajiem mākoņu kumšķiem dod iespēju saskatīt plašas apdzīvotas zemes joslas un kuģu pilnus jūras šaurumus.

Un mēs, cilvēki, radījumi, kas apdzīvo Zemi, vi­ņiem šķietam vismaz tikpat sveši un aprobežoti kā pērtiķi un lemuri mums. Ar prātu cilvēks jau atzīst, ka dzīve ir nemitīga cīņa par eksistenci, un acīmre­dzot tāda ir arī marsiešu pārliecība. Viņu pasaule ir jau stipri atdzisusi, bet šī pasaule vēl ir dzīvības pārpilna, taču to apdzīvo tikai radījumi, ko viņi uz­skata par zemākajiem dzīvniekiem. Uzsākt karu Saules virzienā patiešām ir viņu vienīgais glābiņš no bojā ejas, kas ar katru paaudzi zogas tiem tuvāk.

Un, iekams mēs viņus pārlieku bargi nosodām, mums jāatceras, cik nežēlīgi mūsu pašu suga ir iznī­cinājusi ne tikai dzīvniekus, tādus kā izmirušie bi- zoņi un dronti, bet arī savas zemākās rases. Tasmā- nieši par spīti savai piederībai pie cilvēku ģints piecdesmit gadu laikā tika pilnīgi izkauti postošajā karā, ko uzsāka ieceļotāji no Eiropas. Vai mēs esam tādi žēlsirdības apustuļi, ka varam apsūdzēt marsie­šus, kas rīkojās tādā pašā garā?

Šķiet, marsieši bija apbrīnojami precīzi aprēķinā­juši savu nolaišanos — vinu matemātikas zinātne acīmredzot ir tālu priekšā mūsējai — un sagatavo­jušies lielā saskaņotībā. Ja mums būtu bijuši labāki instrumenti, mēs droši vien būtu pamanījuši briestam nelaimi jau sen pirms deviņpadsmitā gadsimta bei­gām. Tādi zinātnieki kā Skiaparelli novēroja sarkano planētu (starp citu, cik dīvaini, ka neskaitāmus gad­simtus Marss ir uzskatīts par kara zvaigzni) un pre­cīzi atzīmēja kartēs neregulāru plankumu parādīša­nos, taču nespēja izskaidrot to cēloni. Visu šo laiku marsieši acīmredzot gatavojās uzbrukumam.

1894. gada opozīcijas laikā uz planētas apgaismotās daļas pamanīja lielu uzliesmojumu — vispirms Likās observatorijā, tad Perotins Nicā un arī citi novēro­tāji. Angļu lasītāji par to pirmoreiz uzzināja no žur­nāla «Nature» 2. augusta numura. Es sliecos domāt, ka tobrīd uz Marsa gigantiskā šahtā tika liets milzī­gais lielgabals, no kura viņi raidīja savus šāviņus uz mums. Nākamo divu opozīciju laikā līdzās šā uzlies­mojuma atrašanās vietai tika novērotas dīvainas parādības, kas vēl arvien nav izskaidrotas.

Vētra uzbruka mums pirms sešiem gadiem. Kad Marss tuvojās opozīcijai, Astronomijas biedrība sa­ņēma Lavela speciāltelegrammu 110 Javas ar pār­steidzošu ziņojumu par milzīgu kvēlojošas gāzes izvirdumu uz šās planētas. Tas bija noticis 12. da­tumā īsi pirms pusnakts. Spektroskops, ko viņš neka­vējoties pielietojis, rādījis, ka degošas gāzes masa, kura sastāvējusi galvenokārt no ūdeņraža, drausmīgā ātrumā drāžas Zemes virzienā. Apmēram ceturksni

pēč divpadsmitiem šī uguns gūzma nozudusi skatie­nam. Lavels to salīdzināja ar kolosālu liesmu mutuli, kas piepeši izvirdis no planētas, «kā degoša gāze izšaujas no lielgabala».

Kā vēlāk izrādījās, tas bija ļoti trāpīgs salīdzinā­jums. Taču nākamajā dienā laikrakstos par to nebija ne vārda, izņemot pāris rindiņas avīzē «Dailv Tele- graph», un pasaule joprojām palika neziņā par vis­nopietnākajām briesmām, kādas jebkad draudējušas cilvēcei. Es vispār nebūtu neko dzirdējis par šo izvir­dumu, ja nebūtu Oteršovā saticis pazīstamo astro­nomu Odžilviju. Viņu šī vēsts bija ārkārtīgi satrau­kuši, un jūtu saviļņojumā viņš uzaicināja mani sev līdzi tonakt kopīgi pavērot sarkano planētu.

Par spīti visam, kas noticis kopš tā laika, es vēl arvien ļoti skaidri atceros šo nomoda nakti: tumšo, kluso observatoriju, aizklāto laternu, kas meta vārgu gaišumu uz grīdas telpas kaktā, vienmērīgo teleskopa pulksteņa mehānisma tikšķēšanu, šauro spraugu jumtā — ar zvaigžņu putekļiem piekaisītu debess dzīļu strēmelīti. Odžilvijs rosījās līdzās neredzams, bet sadzirdams. Ielūkojoties teleskopā, varēja redzēt tumšzilu apli, kurā peldēja mazā, apaļā planēta. Tā šķita pavisam sīciņa, tik spoža, maza un mierīga, ar tikko samanāmām šķērseniskām svītrām un mazliet saplacināta apļa formu. Tā bija tik niecīga, tik sid­rabaini silta, gaismas kriksītis kniepadatas galviņas lielumā! Likās, ka tā mazliet trīc, taču īstenībā vib­rēja teleskops, darbojoties pulksteņa mehānismam, kas paturēja planētu redzeslokā.

Vērojot mazo zvaigzni, man šķita, ka tā kļūst lie­lāka un atkal samazinās, pienāk tuvāk un atkāpjas, taču tas bija tikai manu nogurušo acu apmāns. Tā atradās četrdesmit miljonu jūdžu no mums — aiz vairāk nekā 40 000 000 jūdžu tukšuma. Tikai nedau­dzi aptver, cik milzīgs ir izplatījums, kurā peld ma­teriālās pasaules putekļi.

Blakus Marsam, atceros, bija trīs mazi gaismas punktiņi, trīs bezgala tālas, tikai teleskopā saskatā­mas zvaigznes, un no visām pusēm to ieskāva tukšās telpas bezdibenlgā tumsa. Jūs zināt, kā izskatās šī melnā tumsa saltā, zvaigžņotā naktī. Teleskopā tā šķiet vēl daudz dziļāka. Un man neredzams, tāpēc ka bija tik tāls un mazs, ātri un nenovēršami lidojot cauri šim neaptveramajam tālumam uz manu pusi, ik minūti pārvarot tūkstošiem jūdžu, arvien tuvāk un tuvāk nāca TAS, ko viņi mums sūtīja, TAS, kam bija jāatnes Zemei tik daudz cīniņu, posta un iznī­cības. Raugoties teleskopā, man nebija par to ne jausmas; nevienam uz Zemes nebija ne jausmas par šo nekļūdīgo šāviņu.

Arī tonakt no tālās planētas tika izsviests gāzes mutulis. Es to redzēju. Tieši tajā brīdī, kad hrono­metrs rādīja pusnakts stundu, Marsa malā pazibēja sārts uzliesmojums, mazlietiņ izšaujoties ārpus pla­nētas aprisēm. Es pateicu to Odžilvijam, un viņš ieņēma manu vietu pie teleskopa. Nakts bija silta, man slāpa, un, neveikli cilādams kājas un taustī­damies tumsā, es devos pie mazā galdiņa, uz kura stāvēja sifons. Ieraugot ugunīgo gāzes plūsmu, kas šāvās uz mūsu pusi, Odžilvijs iekliedzās.

Tonakt vēl viens neredzams šāviņš sāka savu ceļu no Marsa uz Zemi gandrīz uz sekundi tajā pašā laikā kā pirmais — tieši pēc divdesmit četrām stundām. Es atceros, kā sēdēju tumsā pie galda un man acu priekšā virmoja zaļi un sārti plankumi. Gribējās smēķēt, bet nebija klāt sērkociņu. Tobrīd man nebija nekāda aizdomu, ko nozīmē tikko redzētais īslaicī­gais uzliesmojums un ko tas mums drīz vien atnesīs. Odžilvijs, pavērojis vēl līdz pulksten vieniem, meta mieru, mēs aizdedzinājām laternu un devāmies uz viņa mājām. Lejā tumsā gulēja Oteršova un Čērtsija ar visiem saviem simtiem cilvēku, kas mierīgi dusēja.

Odžilvijs tonakt vēl ilgi prātoja par Marsu un iz­smēja vulgāro ideju, ka uz tā esot iedzīvotāji, kas mums signalizējot. Viņš izteica domu, ka uz planētas spēcīgā plūsmā varbūt krīt meteorīti vai arī notiek milzīga vulkāniska eksplozija. Viņš-ņēmās pārliecināt mani, cik maz gan ticams, ka uz divām kaimiņu pla­nētām organismu evolūcija būtu noritējusi vienādā virzienā.

— Varbūtība, ka uz Marsa mīt cilvēkiem līdzīgas būtnes, ir viena pret miljonu, — viņš sacīja.

Simtiem novērotāju redzēja šo uzliesmojumu tajā naktī ap pusnakts stundu un nākamajā, un aiznāka­majā, un tā desmit naktis pēc kārtas — katru nakti vienu uzliesmojumu. Kādēļ pēc desmitās reizes šā­vieni izbeidzās, to neviens uz Zemes nav mēģinājis izskaidrot. Iespējams, ka izšaušanas brīdī radušās gāzes sagādāja marsiešiem neērtības. Biezi dūmu vai putekļu mākoņi, ko ar spēcīgiem teleskopiem no Zemes varēja saskatīt kā mazus, pelēkus, viļņojošus plankumus, izplatījās pa planētas dzidro atmosfēru un padarīja neskaidru tās pazīstamo veidolu.

Beidzot pamodās arī avīzes un cits pēc cita tajās parādījās populāri rakstiņi par vulkāniem uz Marsa. Humoristiskais žurnāls «Punch», atceros, asprātīgi iz­mantoja šo tematu politiskai karikatūrai. Un, neviena nenojausti, šie šāviņi, ko marsieši bija izšāvuši uz mums, traucās Zemes virzienā, drāzdamies cauri tuk­šajam telpas bezdibenim ar daudzu jūdžu ātrumu se­kundē un ar katru dienu, ar katru stundu nāca ar­vien tuvāk un tuvāk. Tagad man šķiet gandrīz neticami dīvaini, ka cilvēki, atrazdamies šā baismīgā drauda ēnā, varēja tik mierīgi noņemties ar savām sīkajām ikdienas rūpēm. Atceros, cik sajūsmināts bija Mārkems, dabūjis jaunu Marsa fotogrāfiju sa­vam ilustrētajam žurnālam, ko viņš tolaik izdeva. Tagad, mūsu dienās, cilvēkiem grūti pat iedomāties deviņpadsmitajā gadsimtā iznākušo žurnālu dau­dzumu un izdevēju uzņēmību. Es pats toreiz jo cītīgi mācījos braukt ar velosipēdu un biju aizņemts ar rakstu sēriju par morāles principu iespējamo attīs­tību, civilizācijai progresējot.

Kādu vakaru (tad pirmais šāviņš varēja būt vairs tikai 10 000 000 jūdžu attālumā) es kopā ar sievu izgāju pastaigāties. Debesis bija zvaigžņotas, un es viņai izskaidroju zodiaka zīmes un parādīju Marsu — zenītam tuvojošos spožu gaismas punktiņu, kam bija pievērsti tik daudzi teleskopi. Vakars bija silts. Kad atgriezāmies mājup, mums garām dziedot un spēlējot pagāja bariņš ekskursantu no Čērtsijas vai Ailvērtas. Māju augšstāvu logi bija apgaismoti, cilvēki patlaban devās pie miera. No tālīnās dzelz­ceļa stacijas līdz mums atskanēja manevrējošo vil­cienu dārdoņa un zvanīšana, kas, tāluma klusināta, izklausījās gandrīz melodiska. Sieva pievērsa manu uzmanību spožajām signālugunīm, kas sarkanas, za­ļas un dzeltenas mirgoja pret debesīm. Viss šķita tik pilns miera un drošības.