Pasauļu karš

12 VEIBRIDŽAS UN ŠEPERTONAS IZPOSTĪŠANA

Kad kļuva gaišāks, mēs atkāpāmies no loga, pa kuru bijām vērojuši marsiešus, un klusītiņām nogā­jām lejā.

Artilērists bija vienis prātis ar mani, ka mājā mēs nedrīkstam palikt. Viņš teica, ka esot nodomājis do­ties Londonas virzienā un pievienoties savai daļai — zirgu artilērijas 12. baterijai. Es gribēju tūlīt atgriez­ties Lezerhedā. Saprazdams, cik marsieši spēcīgi un bīstami, es biju cieši nolēmis aizvest savu sievu uz Ņūheivenu un kopā ar viņu nekavējoties atstāt An­gliju. Man jau bija skaidrs, ka Londonas apkaime neizbēgami kļūs par briesmīgas kaujas arēnu, iekams izdosies iznīcināt tādus radījumus kā šie.

Taču starp mums un Lezerhedu atradās trešais ci­lindrs, ko apsargāja šie milzeņi. Ja es būtu bijis viens, es droši vien būtu riskējis un steidzies turp pa taisnāko ceļu. Bet artilērists mani atrunāja.

— Tas nebūs nekāds labais pakalpojums jūsu krietnajai sievai, ja padarīsiet viņu par atraitni, — viņš sacīja, un galu galā es piekritu iet kopā ar viņu cauri mežiem uz ziemeļiem līdz Strītkobemai un tad ar lielu līkumu cauri Epsomai uz Lezerhedu.

Es būtu devies ceļā nekavējoties, bet mans biedrs bija pieredzējis karavīrs un rīkojās prātīgāk. Viņš lika man sameklēt plakanu pudeli un pielēja to ar viskiju, un mēs piebāzām visas kabatas ar biskvītu paciņām un gaļas šķēlēm. Tad mēs klusām izlīdām no mājas un skrējām ko kājas nesa lejup pa lietus izskaloto ceļu, pa kuru es biju nācis vakarnakt. Mā­jas izskatījās pamestas. Uz ceļa cieši kopā gulēja trīs pāroglojušies līķi — karstuma stara upuri, un šur tur mētājās dažādas cilvēkiem izkritušas man­tas — modinātājpulkstenis, viena tupele, sudraba karote un līdzīgi iedzīves sīkumi. Pie stūra, kur no­griežas ceļš uz pasta kantori, sasvērušies šķībi uz salauzta riteņa, stāvēja ar kastēm un mēbelēm pie­krauti nelieli rati bez zirga. Kāds bija steigā atlauzis krājkasīti un turpat nometis.

Izņemot bāreņu patversmes vārtsarga namiņu, kas vēl arvien dega, te neviena māja nebija sevišķi stipri cietusi. Karstuma stars bija pārslīdējis pāri, nop^udams tikai skursteņu galus. Un tomēr šķita, ka, izņemot mūs abus, Meiberijhilā vairs nav ne­vienas dzīvas dvēseles. Manuprāt, vairums iedzīvo­tāju bija aizbēguši uz Veco Vokingu pa to pašu ceļu,

pa kuru es vakar braucu uz Lezerhedu, vai ari pa­slēpušies.

Mēs so]ojām lejup pa nogāzi, pagājām garām mel­najās drēbēs ģērbtajam līķim, kas bija caurcaurēm izmircis pagājušās nakts lietū, un sasniedzām mežu kalna pakājē. Ejot cauri tam dzelzceļa virzienā, mēs nesastapām neviena cilvēka. Mežs otrpus dzelzceļa stigai izskatījās kā viena vienīga melna, izdegusi postaža — vairums koku bija nogāzušies, un šur tur pāri tiem slējās drūmi, pelēki stumbri ar tumšbrū­nām skujām zaļo vainagu vietā.

Šajā pusē uguns bija tikai apsvilinājusi tuvākos kokus — tai nebija izdevies vērsties plašumā. Vienā vietā vēl sestdien bija strādājuši mežcirtēji; kla­jumā gulēja nolaisti un svaigi apdarināti koki, un līdzās zāģmašīnai balsnīja zāģu skaidu kaudzes. Tur­pat atradās pamesta pagaidu būda. Šorīt gaisā nebija ne vēja pūsmiņas un visam pāri gūlās dīvains klu­sums. Pat putni nedziedāja, un, steigdamies tālāk, mēs ar artilēristu sarunājāmies čukstus un laiku pa, laikam atskatījāmies pār plecu. Pāris reizes mēs ap­stājāmies, lai paklausītos.

Pēc kāda laika, kad tuvojāmies ceļam, mēs izdzir­dējām pakavu klaboņu un cauri koku stumbriem ie­raudzījām trīs kavalēristus, kas lēnām jāja uz Vokin­gas pusi. Mēs viņiem uzsaucām, un viņi apstājās. Mēs pieskrējām klāt. Tie bija leitnants un divi ierind­nieki no 8. huzāru pulka ar teodolītam līdzīgu sta­tīvu. Artilērists man paskaidroja, ka tas esot helio- grāfs.

— Jūs esat pirmie cilvēki, ko šorīt redzu nākam no tās puses, — leitnants sacīja. — Kas tur darās?

Viņa balss bija enerģiska un seja tāpat. Kareivji ziņkāri raudzījās uz mums. Artilērists nolēca no ze­mes vaļņa uz ceļa un ieņēma pamatstāju.

— Mūsu lielgabals pagājušo nakti iznīcināts, ser! Es paslēpos. Mēģinu nokļūt savā baterijā, ser! Man domāt, jūs ieraudzīsiet marsiešus apmēram pēc pus- jūdzes pa šo ceļu.

— Velns parāvis, kādi tad viņi, izskatās? — leit­nants jautāja.

— Milzeņi bruņās, ser! Simt pēdu augsti. Trīs kājas, un ķermenis kā no alumīnija ar lielu galvu kapucē, ser!

— Nemels! — leitnants iesaucās. — Kas par muļ­ķībām!

— Jūs pats redzēsiet, ser! Viņiem ir tāda kaste, ser, kas šauj uguni un nogalina vienā rāvienā.

— Ko tu gribi saCīt — lielgabals, vai?

— Nē, ser! — Un artilērists sāka dzīvi aprakstīt karstuma staru. Leitnants viņu pusstāstā pārtrauca un paskatījās uz mani; Es vēl arvien stāvēju uz vaļņa ceļa malā.

— Vai jūs arī to redzējāt? — leitnants jautāja.

— Tā ir tīra patiesība, — es atbildēju.

— Nu, — sacīja leitnants, — domāju, ka arī man tas būtu jāredz. Paklausies, — viņš pievērsās artilē­ristam, — mēs esam nokomandēti raidīt cilvēkus ārā no mājām. Bet tu ej un piesakies pie brigādes ko­mandiera ģenerāļa Marvina un pastāsti viņam visu, ko zini. Viņš atrodas Veibridžā. Ceļu zini?

— Es zinu, — es teicu. Un viņš pagrieza savu zirgu atkal uz dienvidiem.

— Pēc pus jūdzes, jūs sakāt? — viņš vaicāja.

— Augstākais, — es atbildēju un norādīju pāri koku galotnēm uz dienvidiem. Leitnants pateicās un sāka jāt uz priekšu. Drīz vien viņi nozuda mūsu ska­tienam.

Tālāk mēs ceļa malā ieraudzījām trīs sievietes un divus bērnus, kas patlaban vācās ārā no algādža mājiņas. Viņi bija dabūjuši nelielus stumjamos rati­ņus un krāva tajos nosmulētus saiņus un apbružātas mēbeles. Viņi visi bija pārāk steidzīgi un aizņemti, lai runātos ar mums, kad mēs gājām garām.

Pie Baiflītas stacijas mēs izgājām no meža, un mūsu priekšā, rīta saules apspīdēta, pavērās klusa un mierpilna ainava. Šeit mēs bijām jau tālu aiz karstuma stara iedarbības zonas, un, ja notiekošo neatgādinātu dažu māju klusā pamestība, kravāšanās trokšņi citās un grupiņa kareivju, kas stāvēja uz tilta virs dzelzceļa un vērīgi lūkojās uz Vokingas pusi, šī diena būtu likusies ļoti līdzīga jebkurai citai svētdienai.

Daži zemnieku furgoni un rati čīkstēdami brauca pa ceļu uz Edlstonas pusi. Piepeši caur kādiem dzīv­žoga vārtiem mēs līdzenā pļavas gabalā ieraudzījām sešus divpadsmitmārciņu lielgabalus, kas bija nostā­dīti vienādos attālumos cits no cita un pavērsti pret Vokingu. Artilēristi gaidīdami stāvēja turpat līdzās, un munīcijas vezumi bija novietoti lādēšanai paro­cīgā attālumā. Karavīri stāvēja gandrīz kā pār­baudē.

— Tas ir labi! — es sacīju. — Lai nu kā, viņi dabūs pamatīgi trūkties.

Artilērists pie vārtiem brīdi vilcinājās.

— Es tomēr iešu vien, — viņš sacīja.

Tālāk uz Veibridžas pusi tūlīt aiz tilta grupa ka­reivju baltos ārrindnieku svārkos raka garu nocie­tinājuma valni, un arī te bija uzstādīti lielgabali.

— Tie ir kā loks un bultas pret zibeni, nekas vai­rāk, — sacīja artilērists. — Viņi vēl nav redzējuši to uguns staru.

Virsnieki, kas pašreiz nebija aizņemti, stāvēja un raudzījās pāri koku galotnēm uz dienvidrietumiem, un kareivji laiku pa laikam pārtrauca rakšanu, lai palūkotos tai pašā virzienā.

Baiflītā valdīja satraukums, cilvēki kravājās, un pāris desmit huzāru, daži nokāpuši no zirgiem, citi jāšus, skubināja viņus pasteigties. Uz ielas līdzās citiem pajūgiem patlaban tika piekrauti trīs vai četri melni sanitārie furgoni ar baltos apļos iekrāsotiem krustiem uz sāniem un vecs omnibuss. Apkārt drūz­mējās ļaudis, vairums no tiem visai svētdienīgi no­skaņoti un uzposušies savās labākajās drēbēs. Ka­reivjiem bija ārkārtīgi grūti pārliecināt viņus par situācijas nopietnību. Mēs redzējām kādu vecu, krunkainu vīreli ar lielu kasti un divdesmit vai vai­rāk orhideju podiem nikni strīdamies ar kaprāli, kas negribēja ļaut tos ņemt līdzi. Es apstājos un satvēru večuku aiz rokas.

— Vai jūs zināt, kas tur notiek? — es teicu, norā­dīdams uz priežu galotnēm, kas aizsedza marsiešus.

— Ko tā? — viņš pagriezās pret mani. — Es skaid­roju, ka šie te ir vērtīga manta.

— Nāve! — es iesaucos. — Nāve nāk! Nāve! — Un, atstājis viņu, lai apjēdz to, ja spēj, aizsteidzos pakaļ artilēristam. Uz stūra es atskatījos. Kareivis bija večuku pametis, un viņš vēl stāvēja ar savu kasti un orhideju podiem uz tās, neizpratnē vērda­mies pāri koku galotnēm.

Veibridžā mums neviens nevarēja pateikt, kur atrodas štābs. Tādu jezgu kā tur es savā mūžā vēl nebiju redzējis. Visur rati un karietes, visdažādāko braucamo un zirgu jūklis. Pilsētas cienījamie iedzī­votāji, vīrieši golfa vai airēšanas kostīmos un skaisti ģērbušās sievietes, steidzīgi kravājās, un upmalas klaidoņi viņiem sparīgi palīdzēja, bērni uztraukti lēkāja apkārt, gauži pacilāti par šo neparasto svēt­dienas piedzīvojumu. Visas šīs kņadas vidū godāja­mais vikārs nesatricināmā mierā noturēja rīta diev­kalpojumu, un viņa zvana spalgās skaņas vēlās pāri satrauktajam ņudzeklim.

Apsēdušies uz pakāpiena pie dzeramstrūklas, mēs ar artilēristu ieturējām gluži pieņemamu maltīti no līdzi paņemtajiem krājumiem. Kareivju patruļas, ne vairs huzāri, bet grenadieri baltās uniformās, sku­bināja ļaudis tūlīt doties projām vai paslēpties pa­grabos, tiklīdz sāksies šaušana. Ejot pāri dzelzceļa tiltam, mēs redzējām, ka pie stacijas drūzmējas liels ļaužu pūlis un pārpildītais perons pieblīvēts ar kas­tēm un saiņiem. Kārtējie vilcieni bija atcelti, domā­jams, tāpēc, lai atbrīvotu līniju karaspēka un lielga­balu nogādāšanai uz Čērtsiju, un esmu dzirdējis, ka notikuši nikni cīniņi par vietām speciālvilcienos, kas padoti vēlāk.

Mēs palikām Veibridžā visu rīta pusi un ap pus­dienlaiku atradāmies netālu no Šepertonas slūžām, kur Vēja savienojas ar Temzu. Vienu brīdi mēs pa­līdzējām divām vecām sievietēm iekraut mantas ne­lielos ratos. Vēja te sadalās trīs zaros, un šai vietā var noīrēt laivas un darbojas pārceltuve. Šepertonas pusē atradās krodziņš ar zaļu pagalmu, un aiz tā pāri kokiem slējās Šepertonas baznīcas tornis, kas tagad uzbūvēts no jauna citādā izskatā.

Krastmalā mēs sastapām uztrauktu un trokšņainu bēgļu pūli. Pagaidām bēgšana vēl nebija pārvērtusies panikā, taču te jau drūzmējās daudz vairāk ļaužu, nekā laivas, kas braukāja šurp un turp, spēja pār­vest pāri. Cilvēki aizelsušies stiepa smagas nastas; kāds vīrs un sieva divatā nesa mazas šķūnīša dur­vis, sakrāvuši uz tām šo to no savas iedzīves. Viens vīrietis mums sacīja, ka gribot mēģināt no Šeperto­nas stacijas tikt projām ar vilcienu.

Ļaudis skali sarunājās, un kāds vīrs pat dzina jo­kus. Šķita, ka šejieniešu priekšstatā marsieši ir tikai milzīga auguma cilvēciskas būtnēs, kas var uzbrukt pilsētai un to izlaupīt, bet beigās katrā ziņā tiks iznī­cinātas. Šad un tad ļaudis pameta nervozus skatienus pāri Vejai uz Čērtsijas pļavām, taču tur viss bija klusu.

Pāri Temzai, izņemot pašu krastmalu, kur piestāja laivas, krasā pretstatā Sarijas pusei viss bija mierīgi. Cilvēki, kas tur izkāpa no laivām, smagi aizsoļoja pa ceļu starp dzīvžogiem. Patlaban tajā malā pie­brauca prāmis. Krodziņa pagalmā stāvēja trīs vai četri kareivji, raudzīdamies uz bēgļiem un jokoda­mies, bet palīdzību nepiedāvādami. Krodziņš kā jau svētdienas pēcpusdienā bija slēgts.

— Kas tas? — iesaucās viens no laiviniekiem.

— Apklusti, muļķi! — kāds vīrs man līdzās uz­kliedza vaukšķošam sunim.

Atkal atskanēja dobjš būkšķis, šoreiz no Čērtsijas puses — tāls lielgabala šāviens.

Sākās kauja. Gandrīz tūlīt pat neredzamas bateri­jas pāri upei pa labi no mums, kur tās aizsedza koki, piebiedrojās korim, raidīdamas šāvienus citu pēc cita. Spalgi iekliedzās kāda sieviete. Visi stāvēja kā sastinguši, ieklausīdamies pēkšņajā kaujā — tepat netālu no mums un tomēr neredzamā. Mūsu acīm pavērās tikai līdzenas pļavas, kur bezrūpīgi ganījās govis, un apcirpti, nekustīgi sudrabvītoli siltajā sau­les gaismā.

— Zaldāti viņus apturēs, — ne visai pārliecināti sacīja kāda sieviete man līdzās. Pāri koku galotnēm pacēlās dūmaka.

Tad piepeši mēs krietni tālu uz augšu pa upi ieraudzījām dūmu mutuli, kas spēji uzšāvās gaisā un palika karājamies, un tūlīt pat zeme zem kājām salīgojās un gaisu satricināja briesmīgs grāviens, iz- sizdams divus trīs tuvējo māju logus un apžirbinā- dams mūs.

— Tur viņi ir! — iekliedzās kāds vīrs zilā kam­zolī. — Rau, rau! Vai redzat? Tur, tur!

Tālu līdzenajās pļavās, kas aizstiepās Čērtsijas virzienā, pāri zemajiem kokiem ātri cits pēc cita parādījās viens, divi, trīs, četri bruņās tērpti marsieši un steigšus devās uz upes pusi. Pa gabalu tie šķita nelieli stāvi ar kapucēm un traucās tik ātri kā lido­joši putni.

Tad parādījās piektais, kas ieslīpi nāca mūsu vir­zienā. Marsiešu metāliskie ķermeņi zibēja saulē, kad tie ātri drāzās uz priekšu virsū lielgabaliem, tuvojo­ties kļūdami arvien lielāki un lielāki. Tas, kas at­radās pašā kreisajā malā, vistālāk no mums, vicināja augstu gaisā lielu kasti, un briesmīgais, mistiskais karstuma stars, ko es jau biju redzējis piektdienas naktī, triecās uz Čērtsiju un izpostīja to.

Ieraugot šos dīvainos, ātros un baismīgos radīju­mus, ļaudis krastmalā kādu brīdi man šķita šausmās pamiruši. Ne kliedzienu, ne vaimanu, tikai stings klusums. Tad dobja murdoņa, kāju dipoņa un ūdens šļaksti. Kāds vīrs aiz pārbīļa neattapās nosviest savu čemodānu, ko nesa uz pleca, un ar tā stūri gandrīz notrieca mani gar zemi. Kāda sieviete pagrūda mani un aizdrāzās garām. Arī es pagriezos reizē ar visiem, taču nebiju tik nobijies, ka nespētu domāt. Man prātā bija briesmīgais karstuma stars. Jāpalien zem ūdens! Tas ir vienīgais glābiņš!

— Lieniet zem ūdens! — es kliedzu, bet neviens neklausījās.

Es pagriezos un metos uz to pusi, no kuras tuvojās marsietis, — taisni lejup pa smilšaino sēri un pa kaklu pa galvu iekšā ūdenī. Citi darīja to pašu. No kādas atpakaļ atgriezušās laivas lēca laukā cilvēki, kad es drāzos garām. Akmeņi zem kājām bija dū­ņaini un glumi un upe te tik sekla, ka es noskrēju kādas divdesmit pēdas, bet ūdens sniedzās man tikai līdz jostas vietai. Brīdī, kad marsietis, kas atradās nepilnu pāris simt jardu attālumā, apvēlās ar galvu uz leju, es palīdu zem ūdens. Cilvēki lēca no laivām upē,-un plunkšķi atbalsojās manās ausīs kā pērkona dārdi. Abi krasti mudžēja no cilvēkiem, kas steidzās izkāpt malā.

Bet marsiešu mašīna bēguļošajiem ļaudīm nepie­vērsa vairāk uzmanības kā cilvēks izmisīgai skudru tekalēšanai pūznī, kam iespēris ar kāju. Kad, pa pusei noslāpis, es izbāzu galvu no ūdens, marsieša kapuce bija pavērsta pret baterijām, kas vēl arvien šāva pāri upei, un, pienācis tuvāk, viņš atkabināja kasti, kam vajadzēja būt karstuma stara ģenera­toram.

Mirkli vēlāk marsietis jau bija sasniedzis krastu un aizbridis līdz upes vidum. Tā priekšējo kāju ceļi saliecās pretējā krastā, un nākamajā mirklī tas jau atkal izslējās visā augstumā netālu no Šepertonas ciema. Tūlīt pat gandrīz reizē ierunājās aiz ciema

paslēptie seši lielgabali, par kuriem labajā krastā neviens nekā nezināja. Piepešie tuvie dārdieni, kas ātri sekoja cits citam, lika manai sirdij salēkties. Briesmonis bija jau pacēlis karstuma stara ģenera­toru, kad seši jardi virs viņa galvas sprāga pirmais šāviņš.

Es izbrīnā iekliedzos. Tobrīd es nekā cita nere­dzēju un nedomāju par pārējiem četriem marsiešu briesmoņiem: visa mana uzmanība bija pievērsta šim tuvējam notikumam. Gandrīz tai pašā mirklī gaisā tuvu marsietim eksplodēja divi nākamie šā­viņi; tas pagrieza kapuci un ieraudzīja ceturto, bet nepaguva no tā izvairīties.

Šāviņš trāpīja tieši briesmoņa sejā. Kapuce dīvaini uzblīda, uzliesmoja un sašķīda lerpatainos sarkanas miesas un spoža metāla gabalos.

— Trāpīts! — es iekliedzos, un manā balsī skanēja reizē bailes un gaviles.

Es izdzirdēju atbildes kliedzienus no cilvēkiem upē ap mani. Šai mirklī es būtu varējis aiz sajūsmas iz­lēkt no ūdens.

Bez galvas palikušais koloss grīļojās kā piedzēries milzis, taču zemē negāzās. Brīnumainā kārtā atguvis līdzsvaru, tas, vairs nevērodams, kurp iet, un turē­dams karstuma stara kameru nekustīgi paceltu, ātri aizspērās Šepertonas virzienā. Dzīvais prāts, marsie­tis, kas sēdēja kapucē, bija nogalināts un izsvaidīts uz visām četrām debess pusēm, un šī te tagad bija vairs tikai sarežģīta metāla konstrukcija, kas drāzās pretī iznīcībai. Bez vadības palikusī mašīna devās uz priekšu pa taisnu līniju. Tā uzskrēja virsū Šeperto­nas baznīcas tornim un sagrāva to gluži kā tarāns, pasviedās sānis, aizmeimuroja tālāk gar krastu un

ar milzīgu blīkšķi iegāzās upē, kur es to vairs neva­rēju redzēt.

Drausmīgs sprādziens satricināja gaisu, un augstu debesīs uzšāvās ūdens, tvaiku, dūņu un metāla šķembu stabs. Karstuma stara kamera, ieveļoties ūdenī, momentā bija pārvērtusi to tvaika mutuļos. Nākamajā acumirklī no tā upes līkuma šurp atvēlās milzīgs vilnis, gluži kā duļķains paisuma uzplūds, tikai gandrīz verdoši karsts. Es redzēju, ka cilvēki izmisīgi metas uz krastu, un cauri marsieša sabruk­šanas saceltajai dārdoņai un šņākoņai neskaidri dzir­dēju viņu vaimanas un kliedzienus.

Kādu mirkli es nemaz nejutu karstumu un aizmirsu acīm redzamo nepieciešamību glābties arī pašam. Pagrūdis sānis kādu vīrieti melnās drēbēs, es sparīgi kūlos uz priekšu pa mutuļojošo ūdeni, kamēr nonācu tik tālu, ka varēju redzēt upes līkumu. Kāds pusducis pamestu laivu bezmērķīgi šūpojās sakultajos viļņos. Mazliet lejāk bija redzams sabrukušais marsietis — tas gulēja šķērsu upē, pa pusei zem ūdens.

No milzeņa atliekām cēlās biezi tvaiki, un brīžiem cauri to virpuļiem es varēju saskatīt, ka gigantiskie locekļi kulsta ūdeni, uzšļākdami gaisā dūņu un putu vērpetes. Taustekļi raustījās un sitās kā dzīvas ro­kas, un, ja to kustības nebūtu tik acīm redzami bez­jēdzīgas, varētu likties, ka viļņos par savu dzīvību cīnās kāds ievainots radījums. Ar skaļu troksni no mašīnas strūklām gāzās ārā sarkani brūns šķid­rums.

Manu uzmanību no šīs ainas novērsa mežonīga kaukšana, kas atgādināja par sirēnu nosauktās ierī­ces gaudošanu mūsu fabriku pilsētās. Kāds vīrs, stā­vēdams līdz ceļiem ūdenī netālu no krasta, kaut ko kliedza man un rādija ar roku. Atskatījies es ieraudziju pārējos marsiešus, kas milžu soļiem nesās lejup pa upes krastu no Čērtsijas puses. Šepertonas liel­gabali šoreiz bija bezspēcīgi.

Es tūlīt palīdu zem ūdens un, aizturēdams elpu, kamēr katra kustība sagādāja mokas, ar pūlēm ste- berēju pa ūdens apakšu, cik ilgi spēju. Upe visap­kārt man nemierīgi viļņojās un strauji kļuva kar­stāka.

Kad es uz mirkli izbāzu galvu, lai ievilktu elpu, atglauztu matus un izslaucītu ūdeni no acīm, tvaiks vēlās kā virpuļojoša, balta migla un sākumā pilnīgi paslēpa marsiešus. Troksnis bija tāds, ka ausis krita ciet. Tad es neskaidri ieraudzīju viņu milzīgos, pelē­kos stāvus, kas miglā izskatījās vēl lielāki. Viņi bija pagājuši man garām, un divi stāvēja noliekušies pār sava biedra putu virmulī trakojošo vraku.

Trešais un ceturtais stāvēja turpat līdzās ūdenī, viens apmēram divsimt jardu no manis, otrs tālāk uz Leilemas pusi. Viņu paceltajos taustekļos šūpojās karstuma stara ģeneratori, un šņācošie stari šāvās lejup te vienā virzienā, te otrā.

Gaiss bija kā pieblīvēts ar skaņām, kas saplūda apdullinošā, mulsinošā trokšņu jūklī — marsiešu metāliskā šķindoņa, grūstošo māju būkšķi, spēji uz­liesmojošo koku, žogu, šķūņu sprakšķēšana, uguns šņākoņa un rūkoņa. Biezi, melni dūmi vēlās augšup un sajaucās ar tvaikiem no upes, un, kad karstuma stars slīdēja šurpu turpu pāri Veibridžai, tā ceļu iezīmēja žilbinoši, balti uzliesmojumi, kam uz pēdām sekoja baismīga uguns deja dūmu plīvurā. Tuvākās mājas vēl stāvēja neskartas, gaidot savu likteni; blā­vas un miglainas tās ēnojās cauri tvaikiem, un aiz tām uz visām pusēm šaudījās uguns.

Kādu bridi es tur tā stāvēju līdz krūtīm gandrīz verdošā ūdenī, apdullis un vairs necerēdams izglāb­ties. Cauri tvaikiem es varēju redzēt cilvēkus, kas kopā ar mani bija slēpušies upē, ķepurojamies pa niedrēm laukā no ūdens, gluži kā vardes bēg pa zāli, kad tuvojas cilvēks, vai ari panikā skraidelējam pa krastmalas taciņu.

Tad pēkšņi karstuma stara baltie zibeņi lēkādami nāca uz manu pusi. Mājas sagruva, izkusdamas no tā pieskāriena, un virs drupām izšāvās liesmas; kokus rūkdama apņēma uguns. Stars nomirdzinājās gar krastu, nolaizīdams cilvēkus, kas skraidīja šurpu turpu, un noslīdēja līdz ūdens malai nepilnus piec­desmit jardus no manis. Tad tas aizšāvās pāri upei uz Šepertonu, uzvērsdams savā ceļā verdoša ūdens valni un tvaika mutuļus. Es pagriezos pret krastu.

Nākamajā acumirklī milzīgais vilnis, gandrīz vēl verdcšs, uzvēlās man virsū. Es skaļi iekliedzos un applaucēts, pusakls, locīdamies aiz sāpēm, pa kūsā­jošo, sakulto ūdeni streipuļoju uz malu. Ja es būtu paklupis, man turpat būtu beigas. Marsiešu acu priekšā es bezspēkā nogāzos zemē uz platās, kailās smilšu sēres, kas aizstiepjas lejup, iezīmējot Vejas un Temzas saplūšanas leņķi. Es gaidīju savu nāvi.

Es neskaidri atceros marsieša kāju, kas atspērās pret zemi pāris desmit jardu no manas galvas, iegrimdama dziļi irdenajā smiltī, izšķaidot to uz vi­sām pusēm, un tad atkal pacēlās; atceros, ka ilgi gulēju mokošā neziņā, tad cauri dūmu tīņai brīžiem skaidri, brīžiem pavisam miglaini redzēju tos četrus marsiešus aiznesam projām sava biedra atliekas un, kā man šķita, aizejam bezgalīgi tālu pāri upes un pļavas milzīgajam plašumam. Un tad palēnām es apjēdzu, ka brīnumainā kārtā esmu izglābies.