Pasauļu karš

2 KO MĒS REDZĒJĀM NO SAGRUVUŠAS MĀJAS

Paēduši mēs aizlīdām atpakaļ uz trauku mazgā­tavu, kur es laikam atkal biju iesnaudies, jo pēc brītiņa atģidos, ka esmu viens. Vibrējošā dunoņa vēl arvien turpinājās ar apnicīgu neatlaidību. Es pāris reizes čukstus pasaucu mācītāju un tad aiz­taustījos līdz virtuves durvīm. Vēl bija gaišs, un es viņu ieraudzīju telpas otrā galā pieplakušu pie trīs- stūrainās spraugas, pa kuru mēs pirmīt bijām pama­nījuši marsieti. Viņa pleci bija uzrauti kūkumā, tā ka galvu es' nevarēju redzēt.

Troksnis ārpusē bija gandrīz tāds kā lokomotīvju depo, un visa māja drebēja no jau pieminētās duno­ņas. Pa spraugu sienā es varēju redzēt saules apspī­dētu koka galotni un mierīga vasaras vakara debesu zilgmi. Kādu brīdi pavērojis mācītāju, es, uzmanīgi laipodams pa trauku lauskām piemētāto grīdu, pie- līdu viņam klāt.

Es pieskāros mācītāja kājai, un viņš tik spēji salē­cās, ka mājas ārpusē atlūza vesels blāķis apmetuma un ar skaļu brīkšķi nogāzās zemē. Es sagrābu mācī­tāju aiz rokas, baidīdamies, ka viņš iekliegsies. Ilgu laiku mēs gulējām nekustēdamies. Tad es pagrie­zos, lai palūkotos, kas palicis pāri no mūsu patvē­ruma. Nobrukušā apmetuma vietā drupās rēgojās vertikāla sprauga, un, piesardzīgi uzrausies uz sijas, es palūkojos ārā. Klusā priekšpilsētas ceļa apkārtne vienā naktī bija pārvērtusies līdz nepazīšanai.

Piektais cilindrs acīmredzot bija uzkritis tieši virsū villai, kurā mēs iegriezāmies vispirms. Ēka bija no­zudusi, triecienā pilnīgi sašķaidīta, pārvērsta putek­ļos un izsvaidīta visos vējos. Tās izārdīto pamatu vietā, ieurbies dziļi zemē, gulēja cilindrs, un bedre ap to bija jau daudz lielāka nekā tā, ko es redzēju Vokingā. Cilindram nogāžoties, milzīgas zemes ma­sas bija burtiski izšļāktas uz visām pusēm, gluži kā dubļi, kuros ietriekts smags veseris, un aprakušas zem sevis apkārtējās mājas. Mūsu māja no trieciena bija sagāzusies uz sētas pusi un fasādes daļā sabru­kusi līdz pat pamatiem. Virtuve un trauku mazgā­tava brīnumainā kārtā bija palikušas veselas, taču apbērtas ar zemi un gruvešiem, tonnām smagu ze­mes grēdu ielenktas no visām pusēm, izņemot vienu — to, kur atradās cilindrs. Šī siena slējās tieši pār lielo, apaļo bedri, kurā darbojās marsieši. Sma­gie, dunošie sitieni atbalsojās kaut kur sānis no mums, un laiku pa laikam mūsu novērošanas sprau­gai garām aizvēlās spoži zaļu dūmu mākuļi.

Cilindrs bedres centrā bija jau atvērts, un tās tālākajā malā starp izlauzītajiem un ar granti apbēr­tajiem krūmiem stāvēja tukša marsiešu kaujas ma­šīna— nekustīgs, augsts siluets pret vakara debe­sīm. Kaut gan es bedri un cilindru aprakstīju vis­pirms, sākumā, jāsaka, es tos gandrīz neievēroju, jo visu manu uzmanību piesaistīja ārkārtīgi spoža ma­šīna, kas atraka cilindru, un dīvaini, neveikli radī­jumi, ko redzēju lēnām ložņājam pār tikko sasvies­tajām zemes kaudzēm tās tuvumā.

Vispirms, protams, mani ieinteresēja šis mehā­nisms. Tā bija viena 110 tām sarežģītajām marsiešu darba mašīnām, kuras mēs vēlāk nosaucām par mehāniskajām rokām un kuru izpētīšana deva tik milzīgu stimulu Zemes tehnikas attīstībai. Pirmajā momentā tā man atgādināja lielu metāla zirnekli ar piecām kustīgām, posmainām kājām un daudziem no korpusa izbīdāmiem posmainiem stieņiem, svi­rām, taustekļiem un tverekļiem. Patlaban lielākā daļa no tiem nedarbojās, bet ar trīs gariem taustekļiem mašīna vilka laukā pa cilindra gala atveri visādas metāla tapas, plātnes un bultas, ar kurām laikam bija nostiprinātas tā sienas no iekšpuses. Mašīna tās satvēra, izcēla ārā un novietoja uz līdzena lauku­miņa sev aizmugurē.

Tās kustības bija tik izveicīgas, komplicētas un precīzas, ka sākumā par spīti metāliskajam spīdu­mam es to gandrīz noturēju par dzīvu būtni. Arī marsiešu kaujas mašīnas darbojās saskaņoti un šķita ļoti gudras, taču salīdzinājumā ar šo tās ne­bija nekas. Cilvēki, kas nekad nav redzējuši šos mehānismus un pazīst tos tikai no neizteiksmīgiem zīmējumiem vai man līdzīgu aculiecinieku nepilnī­giem aprakstiem, nevar nemaz iedomāties to brīnu­maino apgarotību.

Es labi atceros ilustrācijas kādā no pirmajām bro­šūrām, kas aprakstīja kara norisi. Mākslinieks acīm­redzot bija pavirši aplūkojis vienu marsiešu kaujas mašīnu, un tālāk viņa zināšanas nesniedzās. Viņš tās attēloja kā slīpus, neveiklus trijkājus, smagnējus un bez jebkādas dinamikas, visur vienādās pozās, tā radot maldīgu iespaidu par to darbību. Brošūra ar šiem zīmējumiem kļuva visai populāra, un es tos te pieminu tāpēc, lai brīdinātu lasītāju no aplama priekšstata, kāds viņam varbūt radies to ietekmē. Šīm ilustrācijām nebija vairāk līdzības- ar marsie­šiem, ko es redzēju darbojamies, kā vaska lellei ar dzīvu cilvēku. Manuprāt, brošūra bez tām būtu bi­jusi daudz labāka.

Pirmajā brīdī, kā jau teicu, šī darba mašīna ar daudzajām rokām man šķita nevis mašīna, bet kra­bim līdzīgs radījums spožā čaulā, un marsieti, kura tievie taustekļi vadīja tās kustības, es noturēju par šā radījuma centrālo orgānu — īpaša veida smadze­nēm. Bet tad es ievēroju, ka to pelēki brūnais, spīdī­gais apvalks, kas atgādināja slapju ādu, ir tieši tāds pats kā pa zemi ložņājošajiem ķermeņiem, un man tūlīt kļuva skaidra šā izveicīgā darbarūķa īstā bū­tība. To sapratis, es pievērsu visu uzmanību šiem pārējiem radījumiem — pašiem marsiešiem. Toreiz Horselas tīrelī es viņus redzēju tikai īsu brīdi un, pretīguma un šausmu pārņemts, metos bēgt. Tur­pretī tagad, atrazdamies paslēptuvē, es varēju tos novērot ar vēsu prātu un bez steigas.

Šie radījumi, kā es tagad redzēju, bija neiedomā­jami dīvaini un nelīdzinājās nevienai Zemes būtnei. Tie bija lieli, apaļi ķermeņi — vai, pareizāk sakot, galvas — apmēram četras pēdas diametrā, ar seju vienā pusē. Šai sejai nebija deguna ar nāsīm (šķiet, ka marsiešiem vispār nebija ožas orgāna), bet notās raudzījās pāris ļoti lielu, tumsu acu, un tieši zem tām rēgojās tāds kā gaļīgs knābis. Šās galvas vai ķer­meņa (es tiešām nezinu, kā to apzīmēt) aizmugurē bija ar stingru plēvi klāta atvere, kas, kā vēlāk no­skaidrojās, pēc anatomiskās uzbūves līdzinājās ausij, taču mūsu blīvajā atmosfērā laikam gan nespēja veikt savu uzdevumu. Apkārt knabjveida mutei bija sagrupēti sešpadsmit tievi, gari taustekļi, pa astoņi katrā pusē. Pazīstamais anatoms profesors Hovss tos vēlāk visai trāpīgi nosauca par rokām. Jau tad, kad es marsiešus redzēju pirmoreiz, man šķita, ka viņi pūlas uzslieties uz šīm rokām, bet, protams, Zemes apstākļos ķermeņu pieaugušā svara dēļ tas nebija iespējams. Ir pamats pieņemt, ka uz Marsa viņi ar to palīdzību spēj pārvietoties samērā viegli.

Gribu te piebilst, ka marsiešu iekšējā anatomiskā uzbūve, kā rādīja vēlāk izdarītās sekcijas, bija gan­drīz tikpat vienkārša. Lielāko ķermeņa daļu aizņēma smadzenes, no kurām atzarojās resni nervi uz acīm, ausi un jutīgajiem taustekļiem. Bez tam tika atrastas plaušas, kas bija savienotas ar muti, sirds un asins­vadi. Par plaušu izmisīgo piepūli, ko izraisīja Zemes blīvāka atmosfēra un lielāks gravitācijas spēks, skaidri liecināja arī marsiešu ādas konvulsīvā raus­tīšanās.

Tādi bija marsiešu orgāni. Cilvēkiem var likties savādi, ka marsiešos nebija ne miņas no sarežģītā gremošanas aparāta, kas mūsu ķermeņa uzbūvē ieņem tik lielu vietu. Viņi būtībā bija galvas, tikai galvas. Viņi neēda un negremoja barību. Tā vietā viņi paņēma svaigas cita dzīva organisma asinis un ievadīja savās vēnās. Es pats tiku redzējis viņus to darām un savā stāstījumā šo ainu vēl pieminēšu. Varbūt esmu pārāk jūtīgs, bet sīki aprakstīt es to nespēju. Pat noskatīties uz to bija pāri maniem spē­kiem. Teikšu īsi: no vēl dzīva radījuma (visbiežāk tas bija cilvēks) iegūtas asinis viņi ar mazu pipeti ievadīja tieši barības uzņemšanas kanālā …

To iedomājoties vien, mūs, protams, pārņem šaus­mas un pretīgums, bet tai pašā laikā, manuprāt, derētu atcerēties, cik pretīgs liktos mūsu ieradums ēst gaļu, piemēram, trusītim, ja tas spētu domāt.

Šāda barošanās veida fizioloģiskās priekšrocības nav noliedzamas, ja padomā, cik daudz laika un enerģijas cilvēki patērē ēšanai un gremošanai. Pusi no mūsu ķermeņa aizņem dziedzeri, vadi un orgāni, kas pārstrādā dažādas uzturvielas, lai tās varētu pār­iet asinīs. Gremošanas procesi un to ietekme uz nervu sistēmu nosūc daļu mūsu spēka, iedarbojas uz mūsu psihi. Cilvēki jūtas laimīgi vai nelaimīgi atka­rībā no savu aknu vai kuņģa veselības stāvokļa. Bet marsieši ir atbrīvoti no visām šīm ar gremošanu sais­tītajām garastāvokļa un emociju svārstībām.

'Kāpēc marsieši vislabprātāk barojās ar cilvēku asinīm, tas daļēji noskaidrojās, kad tika izpētītas to dzīvo radījumu atliekas, kurus viņi bija atveduši līdzi no Marsa savam uzturam. Cik varēja spriest pēc sarukušajām atliekām, kas nonāca cilvēku rokās, tie bija apmēram sešas pēdas augsti divkājaini radī­jumi ar trauslu, silikātus saturošu skeletu (gandrīz tādu kā silikātu sūkļiem), vāji attīstītu muskulatūru, apaļu galvu un lielām, dobumos gulošām acīm. Katrā cilindrā marsieši bija veduši līdzi divus vai trīs šos radījumus un visus nogalinājuši jau pirms nolaiša­nās uz Zemes. Tik un tā uz mūsu planētas tie būtu tūlīt aizgājuši bojā, jo, tiklīdz mēģinātu izslieties kā­jās, visi viņu smalkie kauli salūztu.

Ja reiz esmu sācis šo aprakstu, tad varbūt pie viena pastāstīšu vēl par dažām marsiešu īpatnībām, kas gan mums tobrīd nebija zināmas, taču palīdzēs lasītājam izveidot skaidrāku priekšstatu par šiem kareivīgajiem radījumiem.

Viņu fizioloģija radikāli atšķīrās no mūsējās vēl trejādā ziņā. Viņu organismam nebija vajadzīgs miegs; tas nekacl nepārstāja darboties, tāpat kā cil­vēka sirds. Tā kā viņiem nebija apjomīga muskuļu mehānisma, kura spēki periodiski jāatjauno, viņi varēja iztikt pilnīgi bez atpūtas un, šķiet, vispār ne­pazina noguruma sajūtu. Uz Zemes viņi pārvietojās ar acīm redzamu piepūli, taču pat šeit ne mirkli ne­stāvēja mierā. Diennaktī viņi strādāja divdesmit čet­ras stundas, kā uz Zemes to dara varbūt vienīgi skudras.

Otrkārt — lai cik brīnumaini tas liktos divdzi- mumu būtņu apdzīvotai pasaulei —, marsieši bija bezdzimuma radījumi un tādēļ brīvi no visām vēt­rainajām emocijām, ko izraisa cilvēces sadalījums vīriešos un sievietēs. Ir neapšaubāmi konstatēts, ka uz Zemes kara laikā radās viens jauns marsietis; tas bija attīstījies uz pieaugušā marsieša ķermeņa bumbuļa veidā un pa pusei jau atdalījies — gluži tāpat, kā no vecā lilijas sīpola izaug jauni sīpoliņi vai no saldūdens polipa atdalās jauni organismi.

Cilvēkam un augstākajiem Zemes dzīvniekiem šāds vairošanās veids neeksistē, bet noteikti arī uz mūsu planētas tas ir bijis sākotnējais. Zemākie dzīv­nieki, ieskaitot pat mugurkaulnieku tuvākos radinie­kus tunikātus, vairojas abējādi, bet augstākajās dzī­vības attīstības pakāpēs dzimumvairošanās ir pilnīgi izstūmusi savu sāncensi. Turpretī uz Marsa acīm­redzot ir noticis tieši otrādi.

Ir vērts piezīmēt, ka kāds zināms rakstnieks ar noslieci uz pseidozinātniskām teorijām un prātoju­miem jau sen pirms marsiešu iebrukuma pareģoja cilvēkam nākotnē apmēram tādu ķermeņa uzbūvi kā marsiešiem. Šis viņa raksts, atceros, bija publicēts tagad jau aizmirstā izdevuma «Pali Mali Budget» 1893. gada novembra vai decembra numurā. Atmi­nos vēl karikatūru par šo tematu pirmsmarsiešu perioda humoristiskajā žurnālā «Punch». Autors, izklāstīdams savu domu asprātīgā un jautrā tonī, ap­galvoja, ka dažādu mehānisku ierīču pilnveidošana galu galā novedīs pie cilvēka locekļu atrofijas, ķī­miskas barošanās metodes aizstās gremošanu, tādas ķermeņa detaļas kā mati, izvirzīts deguns, zobi, ausis, zods vairs nebūs vajadzīgas un dabiskās izlases ceļā nākamo gadsimtu gaitā pilnīgi izzudīs. Paliks un at­tīstīsies tikai smadzenes. Un vēl viena ķermeņa daļa pārdzīvos pārējās — roka, «smadzeņu skolotājs un kalps». Visi citi orgāni un locekļi atrofēsies, bet rokas kļūs lielākas.

Bieži vien ar joku tiek pateikta visīstākā patiesība. Marsiešos mēs neapšaubāmi redzējām dzīvu piemēru tam, kā organismā viss dzīvnieciskais ticis pakļauts intelektam. Es uzskatu par gluži ticamu, ka marsieši cēlušies no mums līdzīgām būtnēm, uz citu ķermeņa daļu rēķina arvien vairāk attīstoties smadzenēm un rokām, kas galu galā pārvērtās par diviem tievu taustekļu grupējumiem. Smadzenes bez ķermeņa, protams, radīja egoistiskāku intelektu, kas brīvs no jebkādu cilvēcisku emociju ietekmes.

Trešā šo radījumu būtiskā atšķirība no mums pir­majā brīdī varētu likties visai nenozīmīga. Mikroor­ganismi, kas uz Zemes izraisa tik daudz slimību un ciešanu, uz Marsa vai nu vispār nekad nav parādī­jušies, vai arī marsiešu medicīnas zinātne tos ir iznī­cinājusi jau pirms daudziem gadsimtiem. Viņu dzīvi neapdraud neviena no neskaitāmajām infekcijām un sērgām, kas piemeklē cilvēci, viņi nezina, kas ir drudzis, dilonis, audzēji un tamlīdzīgas nelaimes.

Runājot par atšķirībām starp dzīvi uz Marsa un uz Zemes, man šeit gribas pateikt dažus vārdus ari par savādo sarkano zāli.

Acīmredzot augu valsti uz Marsa dominē nevis zaļa, bet koši asinssarkana krāsa. Vismaz no tām sēklām, ko marsieši (ar nolūku vai nejauši) atveda sev līdzi, izdīga tikai sarkani augi. Taču vienīgi tā sauktā sarkanā zāle spēja cik necik sacensties ar Zemes floru. Sarkanais staipeknis ļoti* drīz iznīka, un reti kāds to tika redzējis. Toties sarkanā zāle auga apbrīnojami ātri un spēcīgi. Jau trešajā vai ceturtajā mūsu ieslodzījuma dienā tā pacēlās pāri bedres ma­lām un tās kaktusveida dzinumi kā sarkanas bārkstis apjoza mūsu novērošanas spraugu. Un vēlāk es to redzēju kupli sazēlušu arī daudzās citās vietās, it īpaši ūdens tuvumā.

Marsiešiem bija dzirdes orgāns — apaļa bungādiņa ķermeņa jeb galvas mugurpusē — un acis ar apmē­ram tādu pašu redzes spēju kā mums, vienīgi, kā domā Filipss, viņi nav varējuši atšķirt zilu un vio­letu krāsu no melnas. Tiek uzskatīts, ka viņi sazinā­jušies ar skaņām un taustekļu žestiem; tā apgalvots, piemēram, interesantajā, bet steigā uzrakstītajā bro­šūrā (tās autors gan laikam pats nav redzējis dzīvus marsiešus), kuru es jau iepriekš pieminēju un kura līdz šim ir bijusi galvenais informācijas avots. Taču neviens no karu pārdzīvojušajiem cilvēkiem nav no­vērojis marsiešus tik pamatīgi kā es. Es nelepojos ar to, jo šādu izdevību man sagādāja gadījums, taču tas ir nenoliedzams fakts. Es vēroju viņus pavisam tuvu dienu pēc dienas un varu apgalvot, ka tiku redzējis četrus, piecus un (vienreiz) sešus marsiešus kopīgi veicam komplicētas darba operācijas un savā starpā saprotamies bez skaņām un žestiem. Viņu spe­cifiskie kaucieni allaž atskanēja pirms barošanās; tie

izklausījās ļoti vienveidīgi un, manuprāt, vispār ne­bija nekādi signāli, bet radās, izpūšot gaisu no plau­šām pirms asiņu uzņemšanas procedūras. Es samērā labi orientējos psiholoģijā un esmu cieši jo cieši pārliecināts, ka marsieši apmainījās domām bez jeb­kādu fizisku orgānu starpniecības. Es to noteikti ap­galvoju par spīti savam agrākajam viedoklim. Pirms marsiešu iebrukuma, kā viens otrs lasītājs varbūt atcerēsies, es savos rakstos diezgan nikni uzstājos pret telepātijas teoriju.

Marsieši nevalkāja apģērbu. Viņu priekšstati par skaistumu un pieklājību radikāli atšķīrās no mūsē­jiem; viņi acīmredzot bija mazāk jutīgi pret tempe­ratūras svārstībām nekā mēs, un šķita, ka arī spie­diena izmaiņas nopietni neietekmē viņu veselību.. Bet, kaut arī marsieši nenēsāja apģērbu, viņi ar sa­vām mākslīgajām ierīcēm, kas kalpoja kā ķermeņa* papildinājums, neapšaubāmi l&šjļi& stipri pārāki par cilvēkiem. Mēs ar saviem velosipēdiem un motorra- tiem, ar saviem Lilientāla planieriem, ar saviem liel­gabaliem, durkļiem un visu pārējo esam spēruši tikai pirmos soļus tajā evolūcijas ceļā, ko marsieši jau nostaigājuši. Viņi ir pārvērtušies par vienām vienī­gām smadzenēm, kas pēc vajadzības izmanto dažā­dus ķermeņus, gluži tāpat kā cilvēks uzvelk to vai citu drēbju kārtu, steidzoties paņem velosipēdu vai lietus laikā lietussargu. Un cilvēkus varbūt gan vis­vairāk pārsteidz tas dīvainais fakts, ka marsiešu komplicētajās ierīcēs nav mūsu izpratnē vissvarīgākā mašīnu elementa, kas sastopams gandrīz visos cilvē­ces tehniskajos izgudrojumos — proti, nav riteņa; nevienā mašīnā, ko viņi atveda uz Zemi, netika at­rastas detaļas, kas kaut attāli atgādinātu riteņus. Varētu vismaz sagaidīt, ka viņi būs lietojuši riteņus

pārvietošanās mehānismos. Šai sakarā interesanti piebilst, ka pat uz Zemes daba savā attīstības gaitā nekad nav pazinusi riteni vai arī devusi priekšroku citādiem pārvietošanās paņēmieniem. Arī marsieši vai nu nepazīst (kas gan šķiet neticami), vai arī iz­vairās lietot riteņus, pie tam savos aparātos ārkār­tīgi reti izmanto nekustīgu vai relatīvi nekustīgu asi, ap kuru notiek griešanās kustība vienā plaknē. Gan­drīz visi savienojumu mezgli viņu mašīnās sastāv no komplicētas slīdošu detaļu un mazu, bet meistarīgi izveidotu gultņu sistēmas. Runājot par šo tematu, vēl jāatzīmē, ka marsiešu mašīnu garās sviras darbina muskulatūrai līdzīga sistēma, kas sastāv no elastīgā apvalkā ietvertiem diskiem; kad uz šiem diskiem iedarbojas ar elektrisko strāvu, tie polarizējas un spēcīgi savelkas. Tādējādi tiek panākta apbrīnojama līdzība ar dzīvnieku kustībām, kura tā pārsteidza un samulsināja novērotāju. Šādi pseidomuskuļi darbi­nāja arī krabim līdzīgo darba mašīnu, ko es redzēju izkraujam cilindru, pirmoreiz palūkojies pa spraugu. Tā šķita nesalīdzināmi dzīvāka nekā paši marsieši, kas, elsodami un bezmērķīgi snaikstīdami taustekļus, gulēja aiz tās rietošās saules apspīdētajā bedrē, tik tikko spēdami pakustēties pēc tālā ceļojuma cauri izplatījumam.

Es vēroju viņu lēnās kustības un dīvaino ķermeņa uzbūvi, kad mācītājs atgādināja savu klātbūtni, nikni paraustīdams mani aiz rokas. Pagriezies es ieraudzīju dusmīgi saviebtu seju un izteiksmīgi savilktas lūpas. Arī viņš gribēja paskatīties pa spraugu, pie kuras vietas pietika tikai vienam no mums, tāpēc es biju spiests pārtraukt marsiešu novērošanu un uz kādu brīdi atļaut šo privilēģiju viņam.

Kad es atkal palūkojos ārā, veiklā darba mašīna

jau bija salikusi kopā no cilindra izņemtās detaļas un izveidojusi otru tieši tādu pašu mašīnu. Lejā pa kreisi tagad varēja redzēt strādājam nelielu zemes racēju mehānismu, kas izgrūda zaļu dūmu grīstes un virzījās apkārt bedrei, metodiski un akurāti to pa­plašinādams un nolīdzinādams. Šī racēja mašīna tad arī radīja to vienmērīgo dunoņu un ritmiskos būk­šķus, kas visu laiku tricināja mūsu pussagruvušo slēptuvi. Darbodamās tā dobji pukšķēja un svilpa. Cik varēja spriest, to vispār neviens nevadīja.