Pasauļu karš

«PĒRKONA DĒLS»

Ja marsiešu mērķis būtu bijis tikai postīšana, viņi būtu varējuši tajā pirmdienā iznīcināt it visus Lon­donas iedzīvotājus, kad tie lēnām plūda pa tuvējām grāfistēm. Tāda pati mežonīga lavīna vēlās ne tikai cauri Bārnetai, bet arī cauri Edžverai un Voltemebi- jai un pa ceļiem austrumu virzienā uz Sautendu un Šūberijnesu un dienvidos no Temzas uz Dīlu un Brodstersu. Ja kādam būtu bijis iespējams tajā jū­nija rītā pacelties gaisa balonā dzidri zilajās debesīs virs Londonas, tam katrs ceļš, kas iztek no nebei­dzamā ielu mudžekļa un ved uz ziemeļiem un austru­miem, būtu izskatījies no vienas vietas noklāts ar melniem, kustīgiem bēgļu punktiņiem. Un katrs šis punktiņš bija šausmu pārņemta, fizisku ciešanu no­mocīta cilvēciska būtne.

Es iepriekšējā nodaļā tik sīki aprakstīju, ko mans brālis redzēja uz Čipingbārnetas ceļa, lai lasītāji sa­prastu, kādu iespaidu šis melno punktiņu jūklis at­stāja uz cilvēku, kas pats bija viens no tiem. Nekad vēl pasaules vēsturē tādas cilvēku masas nav reizē pārvietojušās un kopīgi cietušas. Leģendārie gotu un huņņu karapūļi, lielākās armijas, kādas jebkad re­dzējusi Āzija, būtu tikai piliens šajā straumē.

Un šis nebija organizēts gājiens, tā bija paniska bēgšana, šausminoša un gigantiska pēc apmēriem, bez jebkādas kārtības un mērķa; seši miljoni cil­vēku, neapbruņoti un bez pārtikas, pa kaklu pa galvu bēga, paši nezinādami uz kurieni. Tas bija ci­vilizācijas bojā ejas, cilvēces iznīcības sākums.

Tieši zem sevis cilvēks, kas atrastos balona gon- dolā, redzētu plašu jo plašu ielu tīklu, namus, baz­nīcas, laukumus, parkus, jau ļaužu pamestus, redzētu it kā milzīgu izklātu pilsētas karti, kas dienviddaļā notriepta ar kaut ko melnu. Raugoties no augšas, liktos, ka pāri īlingai, Ričmondai, Vimbldonai kāda briesmonīga spalva uz kartes izšļākusi tinti. Katrs melnais traips nemitīgi, neatturami auga un pletās plašumā, izplūzdams uz visām pusēm, vietumis at­mezdamies pret pakalnu, citur ātri pārlīdams pāri pauguram uz jaunu ieplaku, gluži kā tintes piliens izplūst uz susināmā papīra.

Un tālumā, aiz zilajiem pakalniem, kas paceļas dienvidos no upes, šurpu turpu savās spožajās bru­ņās staigāja marsieši, mierīgi un metodiski izšļāk­dami savus indīgos mākoņus gan vienā rajonā, gan citā- un vēlāk, kad melnā gāze savu bija paveikusi, ar tvaika strūklām atkal to izkliedēdami un ieņem­dami iekaroto teritoriju. Šķita, ka viņu galvenais nolūks ir nevis Zemes izpostīšana, bet gan tās iemīt­nieku pilnīga demoralizācija un jebkuras pretestības salaušana. Viņi uzspridzināja visas pulvera no­liktavas, ko uzgāja, pārgrieza telegrāfa vadus, šur un tur sabojāja dzelzceļa līnijas. Viņi it kā pārcirta cilvēcei ceļgalu dzīslas. Marsieši acīmredzot nemaz nesteidzās paplašināt savu darbības zonu un tajā dienā līdz pat vakaram neaizgāja tālāk par Londo­nas centrālo daļu. Iespējams, ka diezgan prāvs skaits londoniešu pirmdienas rītā vēl bija palikuši savās mājās. Noteikti ir zināms, ka daudzi nomira savos dzīvokļos, melno dūmu nosmacēti.

Londonas Pūlā notika raibas lietas. Apmēram līdz pusdienlaikam tur vēl atradās upes tvaikonīši un dažnedažādas laivas, un bēgļi par aizvešanu piedā­vāja pasakainas naudas summas. Stāsta, ka daudzi, kas peldus mēģinājuši sasniegt laivas, atgrūsti nost ar ķekšiem un noslīkuši. Ap pulksten vieniem starp Blekfraiersas tilta arkām' parādījās klīstoša melnās gāzes mākoņa paliekas. Vienā acumirklī Pūls kļuva par drausmīgas panikas, cīniņu un sadursmju arēnu. Daudzas laivas un liellaivas iestrēga pie Taueras tilta ziemeļu arkas, un matrožiem un krāvējiem bija nikni jācīnās pret cilvēkiem, kas no upes krasta mē­ģināja par visu varu ietikt laivās. Daži pat rāpās lejup pa tilta balstiem .. .

Kad stundu vēlāk aiz Pulksteņa torņa parādījās marsietis un sāka brist lejup pa upi, pie Laimhauzas peldēja vienīgi laivu atliekas.

Par marsiešu piekto cilindru es pastāstīšu mazliet vēlāk. Sestais nokrita Vimbldonā. Mans brālis, sar­gādams abas sievietes, kas gulēja ratos pļavmalā, redzēja tā zaļo uzliesmojumu tālu aiz pakalniem. Otrdien mazā sabiedrība, vēl arvien pilna apņēmības tikt pāri jūrai, pa bēgļu pārpildītajiem ceļiem devās uz Kolčesteru. Ziņas, ka marsieši jau ieņēmuši visu Londonu, apstiprinājās. Viņi bija redzēti Haigeitā un pat Nīzdonā. Taču mans brālis tos ieraudzīja tikai nākamajā dienā.

Tagad bēgļu bari sāka jau stipri just pārtikas trū­kumu. Bada mocītie cilvēki vairs nerēķinājās ar īpa­šuma tiesībām. Fermeri bija spiesti ar ieročiem rokā apsargāt savas kūtis, klētis un sakņu dārzos briestošo ražu. Daudzi bēgļi, tāpat kā mans brālis, devās uz austrumiem, bet daži, izmisuma dzīti, pat griezās at­pakaļ uz Londonas pusi, lai dabūtu pārtiku. Tie gal­venokārt bija pilsētas ziemeļu nomaļu iedzīvotāji, kas par melnajiem dūmiem zināja tikai no citu no­stāstiem. Mans brālis dzirdējis runājam, ka apmēram puse valdības locekļu esot sapulcējušies Birminģemā un tiekot sagatavots milzīgs-daudzums sprāgstvielu automātiskajām mīnām, ko izlikšot Midlendas grā- fistēs.

Viņam vēl stāstīja, ka Midlendas dzelzceļa sabied­rība esot savākusi atpakaļ pirmās dienas panikā de­zertējušo personālu un atjaunojusi satiksmi. NoSent- olbensas uz ziemeļiem ejot vilcieni, lai kaut cik . mazinātu ļaužu sastrēgumu Londonai tuvējās grāfis- tēs. Čipingongarā bija izkarināts plakāts, kas vēstīja, ka ziemeļu pilsētās esot lieli miltu krājumi un nā­kamo divdesmit četru stundu laikā tikšot izdalīta maize bada cietējiem.

Taču šis paziņojums nepamudināja manu brāli at­teikties no sava glābšanās plāna; viņi visi trīs augu dienu brauca austrumu virzienā un nekur gan nere­dzēja apsolīto maizes dalīšanu. Patiesību sakot, arī neviens cits to neredzēja. Tajā naktī nokrita septītā zvaigzne — Primrouzhilā. Tas notika tai laikā, kad mis Elfinstona bija nomodā, jo viņa pāriņaiņus ar manu brāli uzņēmās sarga pienākumus. Viņa redzēja to nokrītam.

Trešdien trīs bēgļi — nakti viņi bija pārlaiduši vēl zaļu kviešu laukā — sasniedza Čelmsfordu, un tur grupa iedzīvotāju, kas uzdevās par Sabiedriskās apgādes komiteju, konfiscēja poniju pārtikai, nedo­dot pretī nekā, izņemot solījumu izsniegt viņiem nā­kamajā dienā gabalu gaļas. Te klīda baumas, ka marsieši jau esot pie Epingas, un dzirdēja runājam par Voltemebijas pulvera fabriku nopostīšanu, kad mēģināts uzspridzināt vienu no iebrucējiem.

Baznīcu torņos dežurēja novērotāji, lai brīdinātu par marsiešu tuvošanos. Mans brālis — kā vēlāk izrādījās, sev par lielu laimi, — nolēma tūlīt pat do­ties tālāk kājām uz jūras pusi un negaidīt pārtikas izsniegšanu, kaut gan viņi visi trīs bija ļoti izsalkuši. Ap pusdienlaiku viņi izgāja cauri Tilingemai, kas šķita pavisam klusa un pamesta; tikai daži marodieri zaglīgi ložņāja pa mājām, meklēdami pārtiku. Drīz vien aiz Tilingemas viņi piepeši ieraudzīja jūru un tajā neiedomājamu daudzumu dažnedažādu kuģu un laivu.

Kad kuģi vairs neuzdrošinājās braukt augšup pa Temzu, tie devās uz Eseksas piekrasti, uz Hervidžu, Voltonu un Klektonu, vēlāk uz Faulnesu un Šūberiju un tur uzņēma bēgļus. Tie stāvēja lielā sirpjveida līcī, kura pretējais krasts tālumā pie Neizas nozuda miglā. Pašā malā drūzmējās angļu, skotu, franču, dāņu un zviedru zvejnieku vienmastnieki, Temzas tvaikonīši, jahtas, motorlaivas; tālāk reidā stāvēja visvisādi lieli kuģi — netīri ogļinieki, spodri tirdz­niecības un pasažieru tvaikoņi, preču kuģi, naftas tankeri, okeāna laineri, pat kāds vecs, balts trans- portkuģis, skaistie, balti pelēkie pasažieru tvaikoņi, kas kursēja no Sautemptonas uz Hamburgu.

Cik mans brālis varēja saskatīt, visa zilā ūdens mala pāri Blekvoteram mudžēt mudžēja no laivām — notika tirgošanās ar ļaudīm, kas stāvēja krastā. Un tāda pati kņada bija visgarām līcim, gandrīz līdz Moldonai.

Apmēram divu jūdžu attālumā no krasta jūrā stā­vēja bruņukuģis, ieslīdzis ūdenī tik dziļi, ka manam brālim tas šķita pa pusei nogrimis. Tas bija kreiseris «Pērkona dēls». Citu karakuģu te neredzēja, taču tāltālu pa labi pāri gludajam jūras spogulim (todien laiks bija ārkārtīgi rāms) cēlās melnu dūmu vērpetes: tur, izkārtojušies garā ķēdē iepretim Temzas grīvai, pilnā kaujas gatavībā stāvēja pārējie Lamanša flotes bruņukuģi, modri vērodami marsiešu uzvaras gājienu un tomēr bezspēcīgi to apturēt.

Kad misis Elfinstona ieraudzīja jūru, viņu par spīti visiem svaines uzmundrinājumiem sagrāba pa­niskas bailes. Viņa nekad nebija izbraukusi ārpus Anglijas un tagad teicās labāk mirt nekā doties uz svešu zemi, pretī nezināmam liktenim un tā tālāk. Nabaga sieviete laikam iedomājās, ka francūži ir kaut kas līcteīgs marsiešiem. Divu dieņu ilgās ceļoša­nas laikā viņa bija kļuvusi arvien histēriskāka, bai­līgāka un nomāktāka. Viņa par katru cenu gribēja atgriezties Stenmorā. Tur dzīve allaž bijusi tik jauka un mierīga. Un Stenmorā viņas atkal sastapšot Džordžu . ..

Tikai ar lielām pūlēm izdevās aizvest viņu līdz krastam, kur drīz vien manam brālim lai­mējās piesaistīt kāda Temzas tvaikonīša matrožu uz­manību. Viņi atsūtīja laivu un pieprasīja trīsdesmit se­šas mārciņas par visiem trim. Kuģis, viņi teica, ejot uz Ostendi.

Pulkstenis bija apmēram divi, kad mans brālis, pie trapa samaksājis norunāto summu, kopā ar abām ceļabiedrēm beidzot nokļuva drošībā uz kuģa. Te varēja dabūt arī šo to ēdamu, gan par pasakaini augstām cenām, un viņi, apmetušies kuģa priekš­galā, ieturēja maltīti.

Uz tvaikonīša jau bija kādi četrdesmit pasažieri, daži no tiem izdevuši pēdējo naudu par aizvešanu. Taču kapteinis vēl līdz pieciem pēcpusdienā kavējās Blekvoterā, uzņemdams arvien jaunus pasažierus, kamēr klājs ar sēdvietām bija jau gandrīz bīstami pārpildīts.

Iespejams, ka viņš butu palicis uz vietas vel ilgāk, bet šai pievakares stundā dienvidu pusē atskanēja lielgabalu dunoņa. It kā atbildot tiem, reidā stāvošais bruņukuģis izšāva no mazkalibra lielgabala un pacēla karodziņu virteni. No tā dū­meņiem izšāvās dūmu mutuļi.

Daži pasažieri sprieda, ka tiekot šauts pie Šūberij- nesas, bet drīz vien visi ievēroja, ka kanonāde kļūst skaļāka. Tai pašā laikā tālu dienvidaustru­mos jūras klajā cits pēc cita parādījās trīs bruņu­kuģu masti un korpusi ar melnu dūmu mutuļiem virs tiem. Taču mana brāļa uzmanību visvairāk sais­tīja tāla dunoņa dienvidos. Viņam šķita, it kā pāri tāluma pelēcīgajai zilgmei viņš būtu saredzējis pace­ļamies dūmu stabu.

Mazais tvaikonītis, atstājis aiz muguras kuģu blīvu, jau sparīgi peldēja uz austrumiem, un zemo Eseksas liedagu ietina zilgana dūmaka, kad tāltālu, tik tikko saskatāms, parādījās marsietis, kas lēnām slāja gar staigno krastu no Faulnesas puses. To ierau­got, kapteinis uz tiltiņa, nobijies un pārskaities pats uz sevi par ilgo vilcināšanos, sāka pilnā rīklē lādē­ties, un šķita, ka viņa baiļu drudzis pielīp kuģa dzen- ratu lāpstiņām. Pasažieri, saskrējuši pie klāja treli­ņiem vai uzkāpuši uz sēdekļiem, raudzījās uz tālo siluetu, kas pacēlās pāri kokiem un baznīcu tor­ņiem krastā un, it kā laiski parodēdams cilvēka gaitu, nesteidzīgi soļoja uz priekšu.

Tas bija pirmais marsietis, ko mans brālis redzēja. Vairāk ar izbrīnu nekā bailēm viņš vēroja, kā šis milzis piesardzīgi slāj uz kuģu pusi, brizdams arvien dziļāk jūrā. Tad tālumā aiz Kroučas pāri nīkulīgu koku pudurim parādījās otrs marsietis un vēl tā­lāk — trešais. Tas smagi brida pa saulē vizošu smilšu sēri, kas šķita karājamies starp debesīm un jūru. Abi šie marsieši, tāpat kā pirmais, devās taisni iekšā jūrā, it kā viņu nolūks būtu nogriezt glābšanās ceļu daudzajiem kuģiem, kas atradās starp Faulnesu un Neizu. Kaut arī mazais tvaikonītis gāja ar pilnu jaudu, mašīnām drebot aiz piepūles un dzenratiem kuļot baltas putu vērpetes, tas tikai ļoti lēnām attā­linājās no draudošajām briesmām.

Paskatījies uz ziemeļrietumiem, mans brālis re­dzēja, ka kuģu blīva jau sakustējusies drudžainā rosībā: kuģi krustu šķērsu spraucas cits citam ga­rām, tvaikoņi svelpj un izverd tvaika mutuļus, steig­šus tiek uzvilktas buras, motorlaivas šaudās šurpu turpu.

šī aina un no kreisās puses uzglūnošās bries­mas piesaistīja visu viņa uzmanību, tā ka viņš nemaz neievēroja, kas notiek tālāk jūrā. Tad, tvaikonītim spēji pagriežoties (tas bija spiests piepeši mainīt kursu, lai izvairītos no sadursmes), viņš nogāzās gar­šļaukus no sola, uz kura stāvēja. Visapkārt atskanēja kliedzieni, soļu dipoņa un urā saucieni, kas šķita atbalsojamies arī uz citiem kuģiem. Tvaikonītis sa­šķiebās, un mans brālis apvēlās uz vēdera.

Viņš pietrūkās kājās un aiz labā borta nepilnu simt jardu attālumā no viņu sāniski sasvērtā kuģīša ieraudzīja tērauda milzeni, kas gluži kā arkla lemesis šķēla ūdeni, uzvandīdams abās pusēs varenus, pu­tojošus viļņus; tie triecās pret tvaikonīti, kura dzenrata lāpstiņas bezcerīgi kūla gaisu un klājs no- sliecās gandrīz līdz ūdens virsmai.

Šļakatu gūzma uz brīdi padarīja manu brāli aklu. Izslaucījis acis, viņš redzēja, ka milzenis jau ir ga­rām un drāžas uz krasta pusi. Virs garā, slaidā kor­puSa pacēlās masīva metāla virsbūve ar diviem dū­meņiem, kas izspļāva gaisā dzirksteļotu dūmu mutu­ļus. Tas bija kreiseris «Pērkona dēls», kas ar pilnu tvaiku nesās uz priekšu, steigdamies palīgā apdrau­dētajiem kuģiem.

Pieķēries pie margām, lai noturētos uz kājām, mans brālis atrāva skatienu no joņojošā bruņukuģa un atkal palūkojās uz marsiešiem. Tie visi trīs ta­gad stāvēja vienkopus, iebriduši tik dziļi jūrā, ka augstie trijkāji bija gandrīz pilnīgi zem ūdens. Tā iegrimuši un no tālienes skatīti, viņi šķita mazāk briesmīgi nekā tērauda milzenis, kura ķīļūdenī bez­spēcīgi šūpojās mazais tvaikonītis. Likās, ka marsieši izbrīnīti vēro šo jauno pretinieku. Varbūt viņi notu­rēja to par sev līdzīgu radījumu.

«Pērkona dēls» ne reizes neizšāva, tikai ar pilnu jaudu nesās uz priekšu. Iespējams, ka tieši tādēļ tam izdevās piekļūt ienaidniekam tik tuvu. Marsieši ne­zināja, kā rīkoties. Viens šāviens, un viņi ar kar­stuma staru būtu uz vietas to nogremdējuši.

Bruņukuģis drāzās tādā ātrumā, ka jau pēc minūtes atradās pusceļā starp tvaikonīti un trim marsie­šiem — tumšs, skrejošs siluets uz tālē gaistošā Esek- sas krasta fona.

Piepeši priekšējais marsietis nolaida zemāk savu cauruli un izšāva uz bruņukuģi melnās gāzes tvertni. Tā trāpīja «Pērkona dēla» kreiso bortu, atlēca sānis un sašķīda tintes melnā mutulī, kas, izplezdamies pla­šumā, aizvēlās pār jūru, neskāris kreiseri. Raugoties no zemu iegrimušā tvaikonīša pretī saulei, šķita, ka «Pērkona dēls» jau atrodas marsiešu vidū.

Tad viņi redzēja, ka milzīgie stāvi izšķiras un do­das uz krast^ pusi, izslejoties arvien augstāk virs ūdens, un viens no tiem paceļ karstuma stara ģene­ratoru. Marsietis pavērsa staru slīpi "uz leju, un, kur tas saskārās ar ūdeni, uzvirda tvaika mutuļi. Acīm­redzot tas izurbās cauri kuģa dzelzs bruņām gluži kā nokaitēts metāla iesms papīram.

Cauri tvaika mākoņiem pazibēja uguns, un marsie­tis sagrīļojās. Nākamais šāviens viņu nogāza, un gaisā uzšāvās milzīgs ūdens un tvaika stabs. «Pēr­kona dēla» lielgabali rībēja bez mitas, raidīdami šāviņu pēc šāviņa. Viens šāviņš uzšļāca ūdens vēr­petes netālu no tvaikonīša, ar rikošetu aizlidoja līdz citiem kuģiem, kas bēga uz ziemeļiem, un sašķaidīja druskās kādu vienmastnieku.

Taču neviens par to nelikās ne zinis. Redzot mar­sieti nogāžamies, kapteinis uz tiltiņa ieaurojās kā negudrs un visi tvaikonīša pakaļgalā sadrūzmējušies pasažieri darīja to pašu. Un tad atskanēja jauns bļā­viens: ūdeni' šķeldams, no baltajiem tvaika mutuļiem iznira kaut kas garš un melns, vidusdaļā liesmu ap­ņemts, ar uguni spļaujošiem ventilatoriem un dū­meņiem.

«Pērkona dēlā» vēl pulsēja dzīvība: tā stūre acīm­redzot bija vesela un mašīnas strādāja. Kreiseris drāzās tieši virsū otram marsietim un atradās no tā kādu simt jardu attālumā, kad darbā tika laists kar­stuma stars.

Ar baismīgu blīkšķi, uzšaujoties žilbinošām liesmu mēlēm, gaisā uzlidoja kuģa klāji un dūmeņi. Marsie­tis no sprādziena sagrīļojās, un nākamajā acumirklī degošais vraks, inerces nests, uzdrāzās tam virsū un samala to kā kartona butaforiju. Mans brālis nevi­ļus iekliedzās. Atkal visu aizsedza kūsājoši tvaika mutuļi.

— Divi! — kapteinis auroja.

Kliedza visi, un tvaikonītis no viena gala līdz ot­ram dārdēja mežonīgos urā saucienos. Tiem pie­biedrojās sākumā viens un tad arī visi pārējie kuģi un laivas, kas atradās jūrā.

Tvaika vāli gulēja pār ūdeni labu brīdi, pilnīgi paslēpdami trešo marsieti un krastu. Tvaikonītis jo­projām sparīgi kūlās uz austrumiem, arvien vairāk attālinādamies no kaujas vietas. Kad beidzot tvaiks sāka izklīst, tajā pusē sabiezēja tumša dūmaka, tā ka nevarēja saskatīt ne «Pērkona dēla» atliekas, ne trešo marsieti. Bet karakuģi no jūras jau bija piebraukuši pavisam tuvu un devās garām tvaikonītim uz pie­krastes pusi.

Mazais tvaikonītis ar pilnu jaudu traucās arvien tālāk jūrā, un karakuģi lēnām slīdēja krasta virzienā, kur vēl arvien pāri ūdenim melnbaltā jūklī tinās un mijās tvaika un melnās gāzes mutuļi, izveidodami visdīvainākās formas. Bēgošo kuģu flotile attālinājās uz ziemeļaustrumiem; starp tvaikonīti un karakuģiem zēģelēja daži zvejas vienmastnieki. Pēc brīža kara­kuģi, neiebraukuši tvaika un gāzes mākonī, pagriezās uz ziemeļiem, tad spēji mainīja kursu un ienira sa­biezējošajā vakara dūmakā dienvidrietumos. Krasts nozuda tālē, saplūzdams ar zemajiem mākoņiem, kas blīvē jās" ap rietošo sauli.

Tad piepeši saulrieta zeltainajā dūmakā atskanēja lielgabalu dārdi un pavīdēja melnas, kustīgas ēnas. Tvaikonīša pasažieri, sadrūzmējušies pie borta tre­liņiem, saspringti vērās žilbinošajā rieta ēzē, taču neko skaidri nebija iespējams saskatīt. Ieslīpi augšup pacēlās milzīgs dūmu mākonis un aizsedza saules disku. Tvaikonītis pukšinādams turpināja savu ceļu, un aizbraucēji tā arī neuzzināja, kas norisinājās pie­krastes zonā.

Saule iegrima pelēkos mākoņos, debesis nosārta un satumsa, trīsuļodama iemirdzējās vakara zvaigzne. Bija jau dziļa krēsla, kad kapteinis iekliedzās un no­rādīja tālumā. Mans brālis sasprindzināja redzi. No pelēkās tumsas rietumu pamalē iznira kaut kas pla­kans un ļoti liels, uzšāvās pāri mākoņiem slīpi aug­šup vēl blāzmojošajās debesīs, apmeta tajās plašu loku un, kļūdams arvien mazāks, lēnām noslīdēja lejup un atkal nozuda nakts noslēpumainajā klēpī. Un tā pēdās pāri zemei izlija melna tumsa.