Jūs varēsiet gan iedomāties grandošo baiļu .vilni, kas pirmdien agri no rīta vēlās cauri pasaules lielākajai pilsētai. Bēgļu strauts drīz vien pārvērtās par mutuļojošu straumi, kas putodama sitās ap dzelzceļa stacijām, uzbangoja spīvos cīniņos pie kuģu piestātnēm Temzā un steigšus plūda pa visiem iespējamiem kanāliem uz ziemeļiem un austrumiem. Ap pulksten desmitiem panika pārņēma policiju, pusdienlaikā — arī dzelzceļa administrāciju, amatpersonas pameta savus posteņus un pienākumus, saplūda ar cilvēku straumi ielās un aizpeldēja līdzi strauji izkūstoša- jam sociālajam organismam.
Visas dzelzceļa līnijas uz ziemeļiem no Temzas un pilsētas dienvidaustrumu daļas iedzīvotāji Kenonstrītā tika brīdināti svētdien ap pusnakti, un jau pulksten divos vilcieni bija pārpildīti un cilvēki izmisīgi plēsās par vietām pieblīvētajos vagonos. Trijos arī Bišopsgeitstrītā bēgļu drūzmā vairāki tika samīti un saspiesti; pāris simt jardu attālumā no Liverpūles stacijas tika šauts ar revolveriem, laisti darbā naži, un policisti, kas bija atsūtīti satiksmes
regulēšanai, pārguruši un saniknoti piekāva cilvēkus, ko tiem vajadzēja aizsargāt.
Vēlāk dienā, kad lokomotīvju mašīnisti un kurinātāji atteicās atgriezties Londonā, bēgļu masas arvien vairāk atplūda no stacijām un vēlās projām pa ceļiem, kas veda uz ziemeļiem. Ap pusdienlaiku pie Bārnsas bija redzēts viens marsietis, un pār Temzu un Lambetas rajonu, lēni slīgdams lejup, peldēja melnās gāzes mākonis, nogriezdams visus ceļus pāri tiltiem. Otrs gāzes mākulis nogūlās virs īlingas un kā mazu saliņu aplenca Pilskalnu, kur atradās grupiņa izglābušos cilvēku; viņi bija dzīvi, taču projām tikt nevarēja.
Veltīgi izmēģinājies iekļūt ziemeļrietumu vilcienā Čokfārmas stacijā (vilcieni, kas bija pārpildīti jau preču stacijā, tur, spiedzienu pavadīti, burtiski lauzās cauri ļaužu drūzmai, un daži spēcīgi puiši tik tikko spēja savaldīt saniknoto pūli, lai nesašķaida mašīnista galvu pret kurtuvi), mans brālis izgāja uz Čokfārmroudas, veikli izlocījās cauri joņojošo pajūgu straumei uz ielas otru pusi un laimīgā kārtā viens no pirmajiem nokļuva pie velosipēdu veikala, kad sākās tā izlaupīšana. Velosipēdam, ko viņš dabūja, velkot caur logu bija pārplēsta priekšējā riepa, taču viņš uzsēdās uz tā un aizbrauca, ticis cauri tikai ar nobrāztu locītavu. Heverstokhilas stāvajā nokalnē ceļu aizšķērsoja vairāki apgāzušies rati, un mans brālis nogriezās pa Belsaizroudu.
Tā viņš izkļuva no panikas pārņemtās pilsētas un, turēdamies gar Edžverroudas malu, ap pulksten septiņiem tuvojās Edžverai — izsalcis un nomocījies, bet krietni atrāvies no bēgļu pūļa. Šur tur ceļa malā ziņkāri un neizpratnes pilni stāvēja vietējie iedzīvotāji. Manam brālim garām aizsteidzās vairāki velosipēdisti, daži jātnieki un divi automobiļi. Kādu jūdzi no Edžveras velosipēdam salūza ritenis, un tas kļuva nelietojams. Pametis velosipēdu ceļmalā, viņš kājām devās uz ciemu. Galvenajā ielā daži veikali bija atvērti, ļaudis drūzmējās uz trotuāriem, stāvēja durvis, pie logiem un izbrīnījušies blenza uz šiem neparastajiem ceļiniekiem, kas ievadīja no Londonas plūstošo bēgļu straumi. Kādā krodziņā manam brālim izdevās ieturēt azaidu.
Labu brīdi viņš klaiņoja pa ciemu, nezinādams, ko darīt tālāk. Bēgļu skaits arvien pieauga. Daudzi, tāpat kā mans brālis, šķita, labprāt būtu palikuši tepat. Par iebrucējiem no Marsa nebija nekādu jaunu ziņu.
Pa ceļu nemitīgi plūda bēgļi, taču pārblīvēts tas pagaidām vēl nebija. Sākumā visvairāk bija velosipēdistu, bet drīz vien parādījās arī automobiļi, ekipāžas un karietes, un ceļu līdz pašai Sentolbensai ietina biezi putekļu mākoņi.
Beidzot, laikam atcerējies savus draugus, kas dzīvoja Čelmsfordā, un nolēmis doties turp, mans brālis nogriezās pa klusu lauku ceļu uz austrumiem. Drīz vien viņš nonāca pie kāpnītēm žogā, pārkāpa tam pāri un soļoja tālāk pa taciņu, kas aizvijās ziemeļaustrumu virzienā. Viņš pagāja tuvu garām vairākām lauku mājām un nelieliem ciemiem, .nemaz neuzzinājis to nosaukumus. Citus bēgļus viņš gandrīz nemaz neredzēja, kamēr netālu no Haibārnetas uz zāļaina lauku ceļa sastapa divas dāmas, kas kļuva par viņa ceļabiedrēm. Mana brāļa palīdzība nāca viņām īstajā brīdī.
Izdzirdējis sieviešu kliedzienus, viņš paskrēja uz priekšu un ceļa līkumā ieraudzīja divus vīriešus, kas ar varu rāva laukā abas braucējas no maziem ponija ratiem, bet trešais turēja nobiedēto lopiņu pie galvas. Viena no dāmām, maza auguma sieviete baltā tērpā, tikai kliedza spiedzīgā balsī, bet otra, slaida brunete, zvetēja vīrietim, kas bija viņu sagrābis aiz delma, ar pātagu, ko turēja brīvajā rokā.
Mans brālis tūlīt aptvēra situāciju, iekliedzās un steidzās sievietēm palīgā. Viens no uzbrucējiem atkāpās un pagriezās pret viņu; mans brālis, pēc pretinieka sejas noprazdams, ka kautiņš neizbēgams, un būdams labs bokseris, metās virsū pirmais un ar trāpīgu sitienu notrieca viņu zemē līdzās ratu ritenim.
Te nebija vietas bruņnieciskiem cīņas smalkumiem, un mans brālis, ar kājas spērienu padarījis pakritušo «galīgi rāmu, sagrāba pie apkakles otru vīrieti, kas rāva aiz rokas slaido dāmu. Viņš izdzirdēja pakavu klaboņu, sajuta sejā pātagas dzēlienu, trešais pretinieks iebelza viņam pa pieri, un vīrs, ko viņš turēja aiz apkakles, izrāvās un metās projām pa ceļu uz to pusi, no kuras mans brālis bija atnācis.
Pa pusei apdullis no sitiena, viņš atradās aci pret aci ar vīrieti, kas bija turējis poniju pie galvas, un redzēja, ka rati, mētādamies no vienas ceļa malas uz otru, attālinās un abas tajos sēdošās sievietes raugās atpakaļ. Viņa pretinieks, drukns tēvainis, paspēra soli uz priekšu un atvēzējās, bet mans brālis pasteidzās un pirmais iezvēla tam pa ģīmi. Tad, saprazdams, ka ir palicis viens, veikli apsviedās un metās pakaļ pajūgam; druknais vīrs mina viņam uz papēžiem, un aizmukušais laupītājs, tagad atgriezies, sekoja abiem pa gabaliņu.
Piepeši mans brālis paklupa un nokrita; viņa vajātājs arī nogāzās gar zemi, un, kad mans brālis piecēlās, viņš atkal atradās aci pret aci ar diviem pretiniekiem. Laikam gan viņš nebūtu spējis tikt galā ar tiem, ja drosmīgā slaidā lēdija nebūtu apturējusi pajūgu un devusies viņam palīgā. Izrādījās, ka viņai ir revolveris, kas uzbrukuma brīdī acīmredzot bija atradies zem ratu sēdekļa. Viņa izšāva no sešu jardu attāluma, gandrīz trāpīdama manam brālim. Bailīgākais no laupītājiem laidās lapās, un viņa drauģelis tam sekoja, lādēdamies par kompanjona gļēvulību. Paskrējuši krietnu gabalu, viņi apstājās uz ceļa tajā vietā, kur nesamaņā gulēja trešais uzbrucējs.
— Ņemiet! — slaidā dāma sacīja, pasniegdama manam brālim revolveri.
— Ejiet atpakaļ uz ratiem! — teica mans brālis, noslaucīdams asinis no pārsistās lūpas-.
Klusēdama viņa pagriezās, un viņi abi, smagi elpodami, devās pie pajūga un balti ģērbtās dāmas, kas ar pūlēm valdīja pārbiedēto poniju.
Laupītāji acīmredzot bija dabūjuši pietiekamu mācību. Kad mans brālis atskatījās, viņi gāja projām pretējā virzienā.
— Ja atļausiet, es sēdēšu šeit, — mans brālis sacīja un uzrausās uz brīvā priekšējā sēdekļa. Slaidā dāma palūkojās pār plecu atpakaļ.
— Dodiet grožus man! — viņa sacīja un uzšāva ar pātagu ponijam pa sāniem. Pēc mirkļa ceļa līkums paslēpa trīs laupītājus mana brāļa skatienam.
Tā gluži negaidīti mans brālis nokļuva šo divu sieviešu sabiedrībā un, aizelsies no kautiņa, ar pāršķeltu lūpu, nobrāztu žokli un asiņainiem pirkstu kauliņiem brauca tālāk kopā ar viņām pa nepazīstamu ceļu.
Viņš uzzināja, ka šīs dāmas ir kāda Stenmorā dzīvojoša ārsta sieva un jaunākā māsa. Tas īsi pēc pusnakts atgriezies no Pinneras, kur bijis izsaukts pie smaga slimnieka, un pa ceļam kādā stacijā izdzirdējis par marsiešu tuvošanos. Viņš atsteidzies mājās, pamodinājis sievietes — viņu kalpone pirms divām dienām no viņiem aizgājusi — , iesaiņojis šo to ēdamu, pabāzis savu revolveri zem sēdekļa (par laimi manam brālim) un vēlējis braukt uz Edžveru, domādams, ka tur izdosies iekļūt vilcienā. Pats viņš vēl palicis Stenmorā, lai brīdinātu kaimiņus, un teicies būt Edžverā ap puspieciem no rīta. Tagad bija jau gandrīz deviņi, bet no viņa nebija ne miņas. Edžverā viņas neesot varējušas palikt milzīgā bēgļu pieplūduma dēļ un tāpēc nolēmušas nogriezties pa šo sānceļu..
To visu abas dāmas mazpamazām pastāstīja manam brālim, kad netālu no Ņūbārnetas viņi apstājās. Mans brālis apsolījās palikt kopā ar viņām vismaz tik ilgi, kamēr tās izlems, ko darīt tālāk, vai sagaidīs savu vīru un brāli. Lai iedrošinātu sievietes, viņš apgalvoja, ka prot lieliski šaut ar revolveri, kaut gan nepavisam nemācēja apieties ar šo ieroci.
Viņi apmetās ceļa malā, un ponijs laimīgs atvilka elpu dzīvžoga ēnā. Mans brālis pastāstīja ceļabiedrēm par savu bēgšanu no Londonas, kā arī visu, ko bija dzirdējis par marsiešiem un viņu uzbrukumu. Saule kāpa arvien augstāk, un drīz vien viņi apklusa, drūmu nojautu un neziņas nomākti. Pa ceļu garām gāja vairāki bēgļi, un mans brālis ņēmās tos izprašņāt par jaunumiem. Katra juceklīgā atbilde vēl jo vairāk nostiprināja viņa pārliecību, ka cilvēci piemeklējusi drausmīga nelaime un ka nekavējoties jābēg tālāk. Viņš sāka steidzināt savas ceļabiedres.
— Mums ir nauda, — sacīja jaunākā dāma un saminstinājās.
Viņas acis sastapās ar mana brāļa skatienu, un viņa tūlīt nomierinājās.
— Ari man ir nauda, — mans brālis sacīja.
Viņa pastāstīja, ka viņām esot trīsdesmit mārciņas zeltā un viena piecu mārciņu banknote; varbūt par labu samaksu viņiem izdošoties iekļūt vilcienā Sent- olbensā vai Ņūbārnetā. Mans brālis, atcerēdamies ļaužu pūļu niknos cīniņus pie vilcieniem Londonā, domāja, ka tas ir pilnīgi bezcerīgi, un ieteica doties cauri Eseksai uz Heridžu un no turienes ar kuģi atstāt Angliju.
Misis Elfinstona — tā sauca balti ģērbto lēdiju — negribēja ne dzirdēt par tālākbraukšanu ūn visu laiku vaimanāja par savu Džordžu, bet viņas svaine izturējās apbrīnojami mierīgi un aukstasinīgi un galu galā piekrita mana brāļa priekšlikumam.
Tā nu viņi devās tālāk Bārnetas virzienā, nolēmuši šķērsot Lielo Ziemeļu šoseju; mans brālis soļoja kājām, vezdams poniju pie galvas, lai pēc iespējas taupītu tā spēkus.
Saulei paceļoties augstāk, kļuva ļoti karsts, no baltajām, nokaltušajām ceļa smiltīm dvesmoja svelme, žilba acis, un viņi virzījās uz priekšu gauži lēnām. Dzīvžogus klāja pelēka putekļu kārta. Tuvojoties Bārnetai, viņi iztālēm sadzirdēja juceklīgu trokšņu dunu, kas kļuva arvien skaļāka.
Tagad viņi sastapa jau vairāk bēgļu. Lielākoties tie soļoja, truli blenzdami un kaut ko murminādami pie sevis, un izskatījās novārguši, piekusuši, netīri. Viņiem garām, galvu nodūris, aizgāja kāds vīrietis vakara uzvalkā. Izdzirdējuši uzbudinātus kliedzienus un atskatījušies, viņi pārsteigti ieraudzīja, ka šis cilvēks ar vienu roku ieklupis sev matos, bet ar otru sit kādu neredzamu ienaidnieku. Kad niknuma lēkme pārgāja, viņš; atpakaļ neskatīdamies, turpināja savu ceļu.
Kad mans brālis ar abām dāmām tuvojās ceļu krustojumam dienvidos no Bārnetas, viņi redzēja pa kreisi pāri laukiem uz šosejas pusi steidzamies sievieti ar zīdaini uz rokām un diviem lielākiem bērniem nopakalis; pēc tam sastapa vīrieti noputējušās melnās drēbēs ar resnu spieķi vienā rokā un nelielu čemodānu otrā.
Tad no māju pudura, kas atradās pie paša krusto juma, ceļa līkumā izripoja nelieli rati, ko vilka melns, putās nodzīts ponijs. Pajūgu vadīja bāls jauneklis ar pelēki noputējušu katliņu galvā. Ratos saspiedušās sēdēja, trīs meičas, kas izskatījās pēc īstendas fabriku strādniecēm, un divi mazi bērni.
— Vai pa šito ceļu mēs tiks uz Edžveru? — braucējs jautāja. Viņa skatiens bija izmisis un seja krīta baltumā. Kad mans brālis paskaidroja, ka jānogriežas pa kreisi, jauneklis uzšāva ponijam ar pātagu un aizlēkšoja, pat paldies nepateicis.
Mans brālis pamanīja, ka pār mājām viņu priekšā paceļas blāva, pelēka dūmaka un ietin baltās terases fasādi viņpus šosejas, kas pavīdēja starp villām. Piepeši misis Elfinstona iekliedzās — virs mājām pret karstajām, zilajām debesīm uzšāvās melni sarkanu liesmu mēles. Mežonīgajā trokšņu jūklī tagad varēja saklausīt satrauktas cilvēku balsis, ratu rīboņu, riteņu čīkstēšanu un pakavu klaboņu. Nepilnu piecdesmit jardu attālumā no krustojuma ceļš strauji pagriezās.
— Žēlīgais dievs! — iesaucās misis Elfinstona. — Kur jūs mūs vedat?
Mans brālis apstājās.
Šoseja bija viena vienīga verdoša ļaužu straume, cilvēku un pajūgu lavīna, kas vēlās uz ziemeļiem. Pāri tai, balti vizēdams spožajos saules staros, pacēlās milzīgs putekļu mākonis, kas sniedzās divdesmit pēdu augstumā un ietina visu pelēkā, necaurredzamā dūmakā. Tas ne uz brīdi nenoplaka, jo steidzīgās gājēju kājas, neskaitāmie zirgu pakavi un visdažādāko braucamo riteni atkal un atkal uzvandīja gaisā jaunus putekļu vālus.
— Ceļu! — mans brālis dzirdēja kliedzam. — Dodiet ceļu!
Bija tāda sajūta, it kā tuvotos ugunsgrēkam: pūļa dunoņa atgādināja liesmu rūkoņu, un nāsīs cirtās karsti, kodīgi putekļi. Un patiešām — gabaliņu tālāk šosejas malā dega kāda villa; biezi melnu dūmu mutuļi vēlās pāri šosejai, vēl palielinādami sajukumu.
Garām pagāja divi vīrieši; tiem sekoja raudoša sieviete netīrās drēbēs, nesdama smagu saini. Noklīdis medību suns, pārbiedēts un nožēlojams, ar izkārtu mēli, riņķoja ap apstājušos pajūgu un, kad mans brālis tam uzkliedza, aizlēkšoja projām.
Aiz mājām pa labi, cik vien tālu viņi varēja saskatīt, pa šoseju no Londonas puses, iespiesta starp villu rindām, vēlās mutuļojoša noputējušu, steidzīgu ļaužu straume. Pie pašām krustcelēm tumšās cilvēku galvas un apkrāvušies stāvi uz brīdi kļuva skaidrāk saskatāmi, aizsteidzās garām un atkal izkusa bēgļu drūzmā, ko aprija putekļu mākonis.
— Ātrāk! Ātrāk! — skanēja kliedzieni. — Ceļu! Ceļu!
Aizmugurē ejošie spiedās virsū priekšējiem. Mans brālis stāvēja pie ponija galvas. Nepārvarama spēka pievilkts, viņš lēnām, soli pa solim, sāka virzīties uz priekšu.
Edžverā valdīja sajukums, Čokfārmā notika mežonīga drūzmēšanās, bet šī te jau bija masveidīga tautas bēgšana, Grūti pat iedomāties šo ainu. Nebeidzama, bezveidīga ļaužu un pajūgu gūzma izvirda gar stūri un vēlās garām krustojumam. Gar malu gāja kājnieki, vairīdamies no ratu riteņiem, grūzdamies virsū cits citam, veldamies grāvī.
Rati un ekipāžas virzījās uz priekšu blīvā straumē, un, kad veiklākie un nepacietīgākie braucēji, gribēdami izrauties uz priekšu, drāzās c^iem garām, kājāmgājēji izbailēs pieplaka pie māju žogiem.
— Ātrāk! Ātrāk! — skanēja kliedzieni. — Viņi nāk!
Kādos ratos stāvēja akls vīrietis Pestīšanas armijas uniformā un, vēcinādams gaisā rokas ar līkiem pirkstiem, auroja:
— Mūžība! Mūžība!
Viņa balss bija ķērcoša un ļoti skaļa, tā ka mans brālis to dzirdēja vēl ilgi pēc tam, kad kliedzējs bija nozudis putekļu mākonī. Daži braucēji bez jēgas pā- tagoja zirgus un lamājās savā starpā; citi sēdēja nekustīgi, izmisušām acīm vērdamies vienā punktā; daži sūkāja pirkstus aiz slāpēm vai visā garumā gulēja ratu dibenā. Zirgu laužņi bija klāti putām, acis pieplūdušas asinīm.
Tur bija neskaitāmi rati, ekipāžas, preču furgoni, kāda pasta kariete, ielu aptīrītāja pajūgs ar uzrakstu «Sentpankresas draudze», milzīga kokmateriālu pārvadāšanas platforma, pilna ar robusta izskata puisie- šiem. Garām aizrībēja smagi alus darītavas rati, kuru malējie riteņi bija notašķīti ar asinīm.
— Ceļu! — kliedza balsis. — Dodiet ceļu!
— Mū-žība! Mū-žība! — kā atbalss skanēja tālumā.
Tur gāja labi ģērbušās sievietes, nelaimīgas un nomocījušās, kopā ar bērniem, kas žēli raudāja un tikko spējo, pavilkt kājas; viņu spodrās drānas bija noputējušas un nogurušās sejas saraudātas. Daudzas pavadīja viņu vīri, gan gādīgi, gan sadrūmuši un nikni. Plecu pie pleca ar visiem uz priekšu lauzās daži novārguši klaidoņi tumšās, izbalējušās skrandās, acis bolīdami, skaļi bļaustīdamies un neķītri lamādamies. Sparīgā solī caur burzmu spiedās plecīgi strādnieku cilvēki; izmisīgi grūstīdamies, klunkuroja nekārtīgi apģērbušies, neskuvušies klerki un bodes zeļļi; mans brālis drūzmā pamanīja arī kādu ievainotu kareivi, vīriešus dzelzceļa nesēju drēbēs un nožēlojamu radījumu naktskreklā, kam pāri bija uzrauts mētelis.
Taču visam šim raibajam pūlim bija kaut kas kopīgs. Visu sejas pauda izbīli un ciešanas, visus dzina uz priekšu bailes. Katrs skaļāks troksnis aizmugurē, ķīviņš par vietu ratos it kā elektrizēja visu pūli, un ikviens centās pielikt soli; pat tie, kam aiz nespēka un pārbīļa kājas vairs galīgi neklausīja, uz mirkli atkal sasparojās. Karstums un putekļi bija bēgļus jau krietni nomocījuši. Viņu āda bija saulē iztvīkusi, lūpas nomelnējušas un sasprēgājušas. Visi bija izslāpuši un piekusuši, visiem sāpēja kājas. Klaigu jūklī bija dzirdami gan strīdi un pārmetumi, gan spēkus zaudējušo vaidi un nopūtas; balsis lielākoties bija aizsmakušas un vārgas. Un pāri visam ik pēc brīža kā refrēns atkārtojās kliedzieni:
— Ceļu! Ceļu! Marsieši nāk!
Daži apstājās un atdalījās no šīs ļaužu straumes. Lauku ceļš, uz kura atradās mans brālis, slīpi izgāja uz šosejas, it kā būtu tās atzarojums Londonas virzienā. Taču arī to pārplūdināja bēgļi — vājākie, ko straume bija izsviedusi malā; vairākums no tiem, brīdi atpūtušies, atkal ienira drūzmā. Netālu no krustcelēm gulēja kāds vīrietis ar basu kāju, kas bija ietīta asiņainās lupatās. Divi draugi stāvēja līdzās, noliekušies par viņu. Laimīgais, ar viņu bija draugi!
Sīks večuks ar sirmām, pa karavīru modei apcirptām ūsām un novārtītos melnos vizītsvārkos izkliboja malā, apsēdās zemē, novilka zābaku — viņa zeķe bija asiņaina —, izkratīja oli un steberēja tālāk. Tad maza, gadus astoņus deviņus veca meitenīte, gluži viena, raudādama saļima zem dzīvžoga netālu no mana brāļa.
— Es vairāk nevaru paiet! Es vairāk nevaru paiet!
Mans brālis attapās no stingā mulsuma, paņēma
viņu uz rokām un, maigi mierinādams, nesa pie mis Elfinstonas. Tiklīdz mans brālis pieskārās meitenītei, viņa uzreiz apklusa kā nobijusies.
— Ellen! — pūlī kliedza sieviete, un viņas balsī skanēja asaras. — Ellen! — Un bērns piepeši izrāvās brālim no rokām, raudot saukdams: — Māmiņ!
— Viņi nāk! — nokliedza kāds cilvēks, aizjādams garām.
— Nost no ceļa, jūs tur! — bļāva kučieris, izslē- jies visā augumā, un mans brālis redzēja no šosejas nogriežamies slēgtu karieti.
Cilvēki, uzgrūzdamies cits citam, atsprāga malā, lai izvairītos no zirga. Mans brālis steigšus pierāva poniju cieši klāt pie dzīvžoga, kariete aizdrāzās garām un ceļa līkumā apstājās. Tā bija divjūga kariete, bet iejūgts bija tikai viens zirgs.
Mans brālis cauri saceltajiem putekļiem neskaidri redzēja, ka divi vīrieši izcel kaut ko uz baltām nestuvēm un saudzīgi noliek zālē pie ligustru dzīvžoga.
Viens no viņiem pieskrēja klāt manam brālim.
— Kur te tuvumā būtu ūdens? —: viņš jautāja.
— Viņš mirst un ļoti lūdz padzerties … Tas ir lords Garriks.
— Lords Garriks! — mans brālis iesaucās. — Augstākais tiesnesis? ,
— Kur lai ņem ūdeni?
— Varbūt kādā no mājām ir ūdensvads, — ieminējās mans brālis. — Mums nav ūdens. Un es nevaru atstāt savas ceļabiedres.
Vīrietis sāka spiesties pretī drūzmai uz stūra mājas vārtiem.
— Uz priekšu! — kliedza cilvēki, grūstīdami viņu.
— Marsieši nāk! Uz priekšu!
Tad mana biāļa uzmanību piesaistīja kas cits. Kāds bārdains cilvēks ar ērgļa degunu stiepa mazu čemodāniņu; pēkšņi tas atsprāga vaļā, un no tā izgāzās vesels lēvenis zelta sovrinu, kas, atsitoties pret zemi, sašķīda atsevišķās monētās. Šķindēdamas tās ripinājās starp kustošajām cilvēku un zirgu kājām. Bārdainis apstājās un stulbi blenza uz izbirušo naudas kaudzi; kāda pajūga ilkss ietriecās viņam plecā, viņš sagrīļojās, iebļāvās un atlēca malā, tik tikko izvairīdamies no riteņiem.
— Ceļu! — kliedza cilvēki. — Griez ceļu!
Tiklīdz rati bija garām, viņš, rokas izpletis, metās
klāt monētu kaudzei un sāka saujām grābt tās. Kāds zirgs uzslējās pār viņu divkājās, viņš uztrūkās, bet paklupa un novēlās zem zirga pakaviem.
— Stāt! — mans brālis iekliedzās un, pagrūzdams sievieti, kas stāvēja ceļā, metās uz priekšu, lai sagrābtu zirgu aiz iemauktiem.
Iekams viņš paguva to izdarīt, atskanēja griezīgs bļāviens, un mans brālis caur putekļu mākoni redzēja ratu riteni pārveļamies pāri zemē nokritušā cilvēka mugurai. Viņš gribēja aizturēt pajūgu, bet braucējs iesita viņam ar pātagu. Pūļa daudzbalsīgie kliedzieni plēsa pušu ausis. Sabrauktais cilvēks locījās ceļa putekļos starp savām izkaisītajām monētām, nespēdams piecelties, jo ritenis bija pārlauzis viņam mugurkaulu un kājas kļuvušas ļenganas un nekustīgas. Mans brālis izslējās un skaļi uzsauca nākamajam braucējam. Kāds vīrs, kas jāja uz melna zirga, nāca viņam talkā.
— Mēģiniet dabūt viņu nost no ceļa, — jātnieks sacīja.
Satvēris nelaimīgā apkakli ar brīvo roku, mans brālis sāka vilkt viņu uz šosejas malu. Taču tas vēl arvien tvarstīja pēc savas naudas un, niknām acīm skatīdamies manā brālī, sita viņam pa roku ar dūri, kurā bija sažņaugts zelts.
— Nemaisieties pa kājām! — aizmugurē kliedza dusmīgas balsis. — Ceļu! Ceļu!
Kādas karietes ilkss ar brīkšķi ietriecās pajūgā, ko bija apturējis jātnieks uz melnā zirga. Mans brālis atskatījās, un zelta īpašnieks, pagriezis galvu, iekoda rokā, kas turēja viņa apkakli. Melnais zirgs no grūdiena pastreipuļoja sānis, un pajūgs aizdrāzās garām, zirga pakavam iecērtoties zemē mata tiesu no mana brāļa kājas. Viņš palaida sabraukto cilvēku vaļā un atlēca sānis. Nelaimīgais palika guļam, un mans brālis redzēja, ka viņa sejā niknuma vietā parādās šausmu izteiksme. Nākamajā acumirklī viņš nozuda skatienam, manu brāli drūzma atspieda malā un aizrāva garām sānceļam. Tikai ar lielām pūlēm viņš pretī straumei izlauzās atpakaļ.
Viņš redzēja, ka mis Elfinstona aizsegusi seju ar rokām, bet kāds mazs puišelis ar bērna bezjūtīgo
ziņkāri plaši ieplestām acīm raugās uz melnu, sa- pluinītu kamolu, kas nekustīgi guļ ceļa putekļos zem ripojošajiem ratu riteņiem.
— Brauksim atpakaļ! —* mans brālis iesaucās un sāka griezt apkārt poniju. — Mēs nevaram tikt cauri šai ellei!
Viņi pabrauca atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru bija atbraukuši, kādus simt jardus, līdz mežonīgais pūlis nozuda aiz līkuma. Grāvī zem ligustru dzīvžoga mans brālis ieraudzīja mirstošā cilvēka krīta balto, pārvērsto, sviedriem klāto seju. Abas sievietes trīcēdamas un sarāvušās klusu sēdēja ratos.
Aiz ceļa līkuma mans brālis atkal apstājās. Mis Elfinstona bija ļoti bāla, viņas svaine raudāja un jutās tik satriekta, ka pat savu Džordžu vairs nepieminēja. Mans brālis arī bija no tiesas nobijies un apmulsis. Tikko pabraucis nost no šosejas, viņš saprata, ka nav citas izejas kā mēģināt vēlreiz tikt tai pāri. Apņēmības pilns viņš pievērsās mis Elfinstonai.
— Mums tomēr jābrauc uz priekšu, — viņš sacīja un atkal apgrieza poniju.
Jau otrreiz tajā dienā jaunā sieviete parādīja savu drosmīgo raksturu. Lai izlauztos cauri bēgļu straumei, mans brālis metās iekšā drūzmā, satvēra pie galvas tuvākā pajūga zirgu un turēja to, kamēr viņa pabrauca garām. Kāda furgona ritenis aizķēra viņu ratus un noplēsa garu šķembu. Nākamajā acumirklī viņus ierāva straume un nesa uz priekšu. Mans brālis, kam aizturētā braucēja pātagas cirtieni bija atstājuši sarkanas pēdas uz sejas un rokām, aši ierausās ratos un paņēma grožus.
— Mērķējiet uz cilvēku, kas brauc aiz muguras, — viņš sacīja, iedodams mis Elfinstonai revolveri, — ja viņš pārāk spiežas mums virsū. Nē, mērķējiet uz zirgu!
Viņš centās turēties pēc iespējas vairāk pa labi, lai pirmajā izdevīgajā momentā izbrauktu šosejas otrā malā, taču, reiz ierauts straumē, nespēja vairs izkļūt no tās un bija spiests pret savu gribu velties līdzi šim putekļainajam, mežonīgajam jūklim līdz pat Čipingbārnetai. Apmēram jūdzi viņpus pilsētas centra viņiem beidzot izdevās izrauties no drūzmas un nokļūt ceļa pretējā pusē. Visapkārt bija neaprakstāms troksnis un sajukums, taču pilsētā un aiz tās no šosejas nogriežas vairāki ceļi, un līdz ar to ļaužu sastrēgums kaut cik mazinājās.
Mans brālis ar savām ceļabiedrēm nogriezās uz austrumiem cauri Hedlijai un tur, kā arī braucot tālāk, redzēja daudz ļaužu, kas dzēra tieši no upes un spiedās cits citam virsū, lai piekļūtu pie ūdens. No kāda pakalna pie īstbārnetas viņi tālumā ieraudzīja divus vilcienus, kas lēnām ripoja pa Lielo Ziemeļu līniju uz ziemeļiem — cieši viens aiz otra, lokomotīvju svilpēm klusējot, stāvgrūdām pieblīvēti ar cilvēkiem, kuri tupēja pat tenderos uz oglēm. Mans brālis sprieda, ka šie vilcieni uzņēmuši pasažierus ārpus Londonas, jo tajā laikā centrālajās stacijās tas mežonīgās panikas dēļ vairs galīgi nebija iespējams.
Netālu ņo īstbārnetas viņi apstājās, lai atpūstos, jo visi trīs bija galīgi pārguruši no dienas briesmīgajiem pārdzīvojumiem. Arī izsalkums jau lika sevi manīt, nakts bija vēsa, un neviens neuzdrošinājās iemigt. Vakarā pa ceļu garām viņu apmetnei sāka plūst bēgļi. Tie glābās no viņiem nezināmām briesmām, steigdamies uz to pusi, no kurienes viņi bija atbraukuši.