Marsiešu hronikas

2001. gada jūnijs «…LAI GAN MĒNESS SPOZl DEGS»

Nakts, kad viņi nolaidās uz Marsa, bija tik auksta, ka Spenders sāka vākt kurināmo, lai iededzinātu nelielu ugunskuru. Par to, ka ierašanās būtu jānosvin, viņš nebilda ne vārda, tikai vāca žagarus, aizdedzināja tos un domīgi vērās liesmās.

Kad tās, uzšaudamās augšup, atblāzmojās retinātajā gaisā virs izžuvušās Marsa jūras, viņš pār plecu paskatījās atpakaļ uz raķeti, ar kuru viņi visi — kapteinis Vailders, Če- roki, Hetvejs, Sems Parkhils un viņš pats bija traukušies cauri melnajiem, mēmajiem zvaigžņu plašumiem, lai nosēstos šajā izmi­rušajā, teiksmainajā pasaulē.

Džefs Spenders zināja, ka kuru katru brīdi sāksies orģijas. Viņš vēroja pārējos, gaidī­dams, ka tūlīt tie sāks lēkāt un aurot. Tiklīdz bus izzudis stingums, ko radīja reibinošā doma, ka viņi ir pirmie Zemes sūtņi uz Marsa. Neviens neteica ne vārda, taču droši vien daudzi no viņiem klusībā cerēja, ka ci­tas ekspedīcijas nav sasniegušas mērķi un ka šī, Ceturtā, izrādīsies pirmā! Viņi nevē­lēja citiem, ļauna, tikai stāvēja apskurbusi no šīs domas par godu un slavu, kamēr viņu plaušas pamazām aprada ar retināto gaisu, kurā, kaut cik straujāk pakustoties, pārņēma viegls reibonis.

Bigss piegāja pie tikko iedegtā ugunskura un izmeta: — Kam šie žagari, ja mums ir līdzi ķīmiskais kurināmais?

— Nekas, — Spenders noteica, nepacel­dams galvu.

Nevajadzētu jau pirmajā naktī uz Marsa sacelt lieku troksni, vilkt ārā muļķīgo, spī­došo gāzes pavardu, kas šeit galīgi neiederē­jās. Tā būtu tikpat kā svētuma zaimošana. Tas viss vēl priekšā: gan viņi pagūs sasviest kon­densētā piena kārbas lieliskajos Marsa kanālos, gan pieredzēt, ka New-York Times lapas čauk­stot velsies un plandīsies pa teiksmaino, pe­lēko Marsa jūras gultni un banānu mizas un pikniku atliekas vāļāsies pa seno pilsētu cildenajām drupām Marsa ielejās. Tam laika būs diezgan. To iedomājoties vien, Spenders iekšēji nodrebēja.

Viņš baroja uguns rijīgo muti, it kā upu­rēdams mirušam milzim. Viņi bija nolaidu­šies uz milzīga kapa. Te gājusi bojā vesela civilizācija. Viselementārākā pieklājība pra­sīja, lai vismaz šo pirmo nakti viņi pavadītu klusi.

— Tā neiet. Nolaišanos vajag nosvi­nēt! — Bigss uzrunāja kapteini Vailderu. — Atrausim vaļā konservus un džina blašķes un mazliet padzīrosim.

Kapteinis Vailders raudzījās uz izmirušo pilsētu jūdzes attālumā no viņiem.

— Mēs esam noguruši, — viņš izvairīgi noteica, it kā visu viņa uzmanību saistītu tikai pilsēta un komanda būtu aizmirsta. — Varbūt rītvakar. Šoreiz pietiks ar to, ka sveiki un veseli esam izkļuvuši cauri kos­mosam un mums sānos nav ietriecies neviens meteorīts.

Vīri mīņājās ap ugunskuru. Divdesmit vīru — apņēmuši biedru plecus vai arī kni­binādamies ap savām jostām. Spenders vē­roja šos vīrus. Tajos rūga nemiers. Tie bija riskējuši ar savām dzīvībām lielā mērķa la­bad. Tagad tie gribēja piedzerties, izauroties un izšaudīties, lai skaidri būtu redzams, kas šie par vareniem zeļļiem, kas, raķetē izlau­zušies cauri kosmosam, atlidojuši līdz pašam Marsam.

Taču pagaidām visi klusēja.

Kapteinis pusbalsī nodeva rīkojumu. Kāds no vīriem aizskrēja uz raķeti un atnesa kon­servus, kurus tūliņ atvēra un paklusi izdalīja. Pamazām viņi atguva valodu. Kapteinis ap­sēdās un īsi atskaitījās par lidojumu. Viņš nepateica neko jaunu, taču viri labprāt klau­sījās, apzinoties, ka viss jau aiz muguras, viss laimīgi paveikts. Par atpakaļceļu viņi negribēja runāt. Kāds par to ieminējās, taču tūliņ tika apsaukts. Zibēja karotes divu mē­nešu gaismā, ēdiens garšoja lieliski, bet vīns — vēl jo labāk.

Debesis pāršķēla zibenīga šautra, un pēc mirkļa netālu no ugunskura nolaidās palīg- raķete. Spenders vēroja, kā atveras nelielā lūka, pa kuru izkāpa viņu ārsts un ģeologs Hetvejs (vietu skaita ekonomijas dēļ katram ekspedīcijas dalībniekam bija divas speciali­tātes). Lēnā gaitā tas pienāca pie kapteiņa.

— Nu? — kapteinis Vailders jautāja.

Hetvejs stingi raudzījās uz tālajām zvaig­žņu gaismā margojošām pilsētām. Tad, no­rijis kamolu, kas spiedās kaklā, paskatījās uz Vailderu un sacīja: — Šī pilsēta ir izmi­rusi, kaptein, — izmirusi pirms vairākiem gadu tūkstošiem. Tāpat arī trīs pārējās — kalnos. Bet piektā, ap divsimt jūdžu no šejienes…

— Kas ir ar piekto?

— Vēl pagājušo nedēļu tur dzīvojuši cil­vēki, ser.

Spenders pielēca kājās.

— Marsieši, — Hetvejs piemetināja.

— Kur tie palikuši?

— Miruši,' — Hetvejs atbildēja. — Es iegāju kādā mājā. Domāju, ka tā līdzīgi pā­rējām stāv pamesta jau tūkstošiem gadu. Mans dievs, kas tur bija līķu! Čupu čupām — kā lapas rudenī. Kā sīki nodeguļi, sagruzdējušu avīžu plēnes — tas viss, kas atlicis no mar­siešiem. Bet tie miruši nesen. Augstākais — pirms dienām desmit.

— Bet citās pilsētās? Vai nemanījāt kādas dzīvības zīmes?

— Ne mazākās, ser. Es pārbaudīju neskai­tāmas pilsētas. No katrām piecām četras ir

pamestas pirms gadu tūkstošiem. Nav ne jausmas, kas noticis ar iemītniekiem. Bet katrā piektajā pilsētā viens un tas pats. Līķi. Tūkstošiem līķu.

— No kā viņi miruši? — Spenders panāca uz priekšu.

— Ja teikšu, jūs neticēsiet.

— Kas viņus nogalinājis?

— Vēja bakas, — Hetvejs īsi atbildēja.

— Nevar būt!

— Jā gan. Es iztaisīju analīzes. Vēja bakas. To iedarbība šeit bijusi pavisam citāda nekā uz Zemes. Tās, šķiet, sagrāvušas marsiešu vielu maiņu. Tie nomelnējuši un pie tam iz­kaltuši kā trauslas plēksnes. Un tomēr — tās bijušas vēja bakas. Tātad Jorks un kapteinis Viljamss, un kapteinis Bleks ar savām ekspe­dīcijām nokļuvuši līdz Marsam. Dievs vien zina, kā marsieši viņus sagaidījuši. Bet tagad vismaz ir skaidrs, ko viņi — kaut arī negri­bot — nodarījuši marsiešiem.

— Un jūs neredzējāt nevienas dzīvas dvē­seles?

— Iespējams, ka dažs šejienietis, kurš lai­kus attapies, aizbēdzis kalnos. Taču var droši apgalvot, ka to ir pārāk maz, lai varētu ru­nāt par iezemiešu problēmu. Marsieši kā rase ir gājusi bojā.

Spenders pagriezās un atkal apsēdās pie ugunskura, vērdamies liesmās. Ak dievs, vēja bakas, padomā tikai! Miljoniem gadu šī rase pilnveidojusies, bagātinājusi savu kul­tūru, cēlusi pilsētas, līdzīgas tām, kādas redzamas šeit, un darījusi visu iespējamo, lai īstenotu savus plānus un skaistuma ideālus, un tad gājusi bojā. Daļa vēl pirms mūsu ēras — pakāpeniski, dabīgā nāvē, cienīgi sa­gaidot savu pēdējo stundu. Bet pārējie? Vai pārējos marsiešus nonāvējusi slimība ar kādu izmeklētu, draudīgu vai cildenu nosau­kumu? Nē, — pie visiem svētajiem! — tos iedzinušas nāvē vēja bakas, nieka slimība, kas uz Zemes nav kaitīga pat bērniem\ Tas nav pareizi, tas nav taisnīgi! Tas ir apmēram tas pats, kā sacīt, ka senie grieķi miruši ar cūciņu, bet lepnie romieši savos krāšņajos pakalnos — ar plakano pēdu! Būtu mēs de­vuši marsiešiem laiku sagatavot sev mirstam- tērpus, ieņemt cienīgu pozu un izdomāt sev kādu citu nāves cēloni! Nevis kaut kādas sa­sodītas, muļķīgas vēja bakas! Tas nav savie­nojams ar šo arhitektūru, tas ir pretrunā ar šo dižo, teiksmaino pasauli!

— Labi, Hetvej, tagad varat iekost.

— Pateicos, kaptein.

Un ar to pašu viss jau bija aizmirsts. Vīri tērzēja par kaut ko citu.

Spenders nespēja novērst no tiem acu. Ēdiena šķīvis viņam priekšā palika neskarts. Kļuva aukstāks. Zvaigznes trīsuļoja arvien tuvāk, arvien spožāk.

Ja kāds pacēla balsi, kapteinis atbildēja tikko sadzirdami, un pārējie, sekodami viņa piemēram, pieklusa.

Cik te bija dzidrs un tīrs gaiss! Spenders sēdēja, nespēdams vien nopriecāties par to.

Tajā jaudās kaut kāds neparasts aromāts — puķu, ķimikāliju, putekļu vai vēja smarža, to viņš īsti nezināja pateikt.

— Toreiz Ņujorkā es salaidu ar vienu blondīni, velns, kā viņu… ar Džiniju! — Bigss auroja. — Tas tik vienreiz bija skuķis!

Spenders sarāvās. Viņam iedrebējās roka. Acis zem smalkajiem, caurspīdīgajiem plak­stiņiem sāka nemierīgi šaudīties.

— Reiz Džinija man saka, lai… — Bigss ķērca.

Vīri smējās kā kutināti.

— Tad es viņai kārtīgi iemasēju! — Bigss rēca, vicinādams džina pudeli.

Spenders atbīdīja šķīvi sāņus. Viņš klausī­jās dzestrajā vējā, kas šalkoja gar ausīm. Vēroja baltās marsiešu celtnes, kuras atgādi­nāja ledus kristālus tuksnesīgajā jūras gultnē.

— Tā tik bija meiča! — Atplētis rīkli, Bigss iztukšoja pudeli līdz dibenam. — Pā­rāka par visām, ko esmu pazinis!

Degunā iesitās Bigsa sviedru smaka. Spen­ders ļāva ugunskuram izdzist.

— ē, tu, piesper vēl malku! — Bigss uz­meta Spenderam īsu skatienu un atkal pie­vērsās savai pudelei. — Un tā kādu nakti mēs abi ar Džiniju…

Viens no vīriem, vārdā Šenke, atstiepa akordeonu un sāka diet tā, ka putekļi vien griezās.

— E-hē, esmu dzīvs! — viņš kliedza.

— O-ho! — pārējie piebalsoja, nosviez- dami savus tukšos šķīvjus. Trīs no viņiem nostājās rindā un sāka tirināt kājas kā rēviju gerlas, izmēzdami pa sālītam jociņam. Pā­rējie plaukšķināja un auroja, cenzdamies viņus uzmundrināt. Čeroki norāva kreklu un, sviedriem līstot pār kailajām krūtīm, vir­puļoja kā vilciņš. Mēness gaisma apmirdzēja viņa īsi apgrieztos matus un jauneklīgos, gludi skūtos vaigus.

Vējš dzina vieglus miglas vālus pāri izžu­vušās jūras gultnei, bet no kalniem diži akmens tēli noraudzījās uz sudraboto raķeti un nelielo ugunskuru.

Troksnis kļuva arvien skaļāks, dejotāju skaits pieauga, kāds rāva vaļā mutes har­moniku, cits pūta ar zīdpapīru apvilktu matu suku. Atkorķēja un iztukšoja divdesmit pu­deles. Bigss streipuļoja apkārt, grīļīgiem vē­zieniem mēģinādams diriģēt deju.

— Nāciet barā, ser! — Čeroki uzsauca kapteinim, uz brīdi pārtraukdams aizsākto meldiņu.

Kapteinis pievienojās dejotājiem. Taču vi­sai nelabprāt. Ar sadrūmušu seju. Spenders paskatījās uz viņu un nodomāja:

«Ak tu nabadziņš! Šādā naktī! Viņi taču neapjēdz, ko dara. Pirms izlidošanas vaja­dzēja viņus instruēt un ieskaidrot viņiem, ka uz Marsa jāuzvedas kaut cik pieklājīgi — vismaz pirmajās dienās.»

— Pietiks. — Kapteinis atvainojās un, aiz­bildinājies ar aizdusu, apsēdās.

Spenders paraudzījās uz kapteiņa krūtīm.

Nevarētu sacīt, ka tās cilātos ātrāk nekā pa­rasts. Ari kapteiņa seja nebija nosvīdusi.

Akordeons, harmonika, vīns, izsaucieni, dejas, aurošana, kņada, trauku šķinda, smiekli.

Bigss tenterēja uz kanāla malu. Pagrābis līdzi sešas iztukšotas pudeles, viņš tās citu pēc citas ielidināja dzidri zilajā ūdenī. Gul­dzēdamas un burzguļodamas tās nogāja di­benā.

— Es nosaucu tevi, es nosaucu tevi, es n-nosaucu tevi… — Bigss stostījās. — Es nosaucu tevi par Bigsa, Bigsa … p-par Bigsa kanālu…

Neviens nepaguva ne attapties, kad Spen­ders jau bija kājās, pārlēca pār ugunskuru un pieskrēja pie Bigsa. Viņš iebelza tam pa zobiem, tad pa ausi. Bigss sagrīļojās un iegā­zās kanālā. Nošļakstēja ūdens, taču Spen­ders tikai klusēdams noskatījās, kamēr Bigss izķepurojās uz akmens plāksnēm no­klātā krasta. Tikām pieskrēja pārējie un sa­grāba Spenderu aiz rokām.

— Ei, Spender, kas tev lēcies? — viņi prašņāja.

Bigss izrāpās un, viscaur pilēdams, piecē­lās. Viņš pamanīja, ka vīri tur ciet Spenderu.

— Nu tu man redzēsi! — viņš nošņāca un draudoši tuvojās.

— Izbeigt! — kapteinis Vailders uzklie­dza. Vīri atlaida Spendera rokas. Bigss ap­stājās, jautājoši blenzdams kapteinī.

— Nekas, Bigs, ejiet pārģērbties. Pārējie var līksmoties tālāk! Bet jūs, Spender, nā­ciet man līdzi!

Vīri atsāka aurot un diet. Vailders pagāja gabaliņu nostāk un pagriezās pret Spenderu. — Varbūt jūs paskaidrosiet, ko tas nozīmē?

Spenders paraudzījās uz kanālu. — Ne­zinu. Man kļuva kauns. Par Bigsu un par visu šo traci. Ak dievs, kāda bezjēdzība!

— Viņi veikuši garu ceļu. Viņiem vajag iztrakoties.

— Bet kur ir viņu cilvēka cieņa, ser? Viselementārākās pieklājības izpratne?

— Jūs, Spender, esat noguris un uz dzīvi skatāties ar citām acīm. Uzlieku jums naudas sodu — piecdesmit dolārus.

— Klausos, ser. Man šķila, ka Viņi noska­tās, kā mēs ālējamies.

— Kādi viņi?

— Marsieši — vai nu dzīvi, vai miruši.

— Protams, ka miruši, — kapteinis atbil­dēja. — Domājat, ka Viņi zina par mūsu ierašanos?

— Vecais vienmēr jūt jaunā atnākšanu.

— Iespējams. Bet izklausās, it kā jūs ticētu gariem.

— Es ticu tam, ko veikušas cilvēku rokas, un, kā redzams, šeit paveikts daudz. Te ir ielas un mājas un droši vien arī grāmatas, plati kanāli, pulksteņi un staļļi — ja arī ne zirgiem, tad kādiem citiem mājas dzīvnie­kiem — kaut vai divpadsmilkājainiem, kas to lai zina. Kur vien skaties, redzams marsiešu roku darbs. Priekšmeti, kurus viņi aizskāruši un lietojuši simtiem gadu. Un, ja jūs jautātu, vai ticu tam, ka lietām ir dvēsele, ko tām piešķir lietotāji, es atbildētu «jā». Un mar­siešu celtnes un darinājumi joprojām pastāv. Viss, kam agrāk bijis savs noteikts uzde­vums. Kalni, kam bijuši savi nosaukumi. Un mēs, šeit dzīvodami, vienmēr jutīsimies kā svešinieki. Mēs dosim kalniem jaunus nosau­kumus, bet tie skanēs neīsti, jo kaut kur laikā un telpā vēl arvien pastāv vecie nosau­kumi, ar kuriem saistīts priekšstats par šiem kalniem. Jaunie vārdi, ko mēs dosim pilsē­tām, kanāliem un kalniem, atlēks no tiem kā zirņi no sienas. Lai kā mēs censtos apgūt šo planētu, taču mūžam būsim šeit nelūgti viesi. Beigās tas mūs saniknos, un vai zināt, kas tad notiks ar Marsu? Mēs norausim tam ādu, sagrausim visu un pielāgosim savai gaumei.

— Marsu mēs nepostīsim, — kapteinis iebilda. — Tas ir pārāk varens un dižs.

— Jūs tā domājat? Mums, zemiešiem, ir īpašs talants sagraut visu dižo un skaisto. Ja mēs Ēģiptē Kārnākās templī vēl neesam iekārtojuši karstu cīsiņu tirgotavu, tad vie­nīgi tādēļ, ka tā ir nomaļa vieta, kur nevar izvērst lielo biznesu. Un Ēģipte ir tikai maza daļiņa no Zemes. Bet šī senatnīgā planēta atšķiras no mūsējās, un mēs, šeit apmetušies, nu sāksim to apgānīt. Nosauksim kanālu Rokfellera, bet kalnu — karaļa Džordža vārdā, jūra kļūs par Dipona jūru, bet pilsētas nesīs Ruzvelta, Linkolna un Kulidža vārdus, taču visi šie nosaukumi būs melīgi, jo katrai vietai jau. ir savs īstais vārds.

— Tas būs jūsu, arheologu, uzdevums — atšifrēt senos nosaukumus, un mēs paturēsim tos.

— Mēs — saujiņa domubiedru pret visu biznesa pasauli? — Spenders paraudzījās uz kalniem, kas meta tēraudzilu atblāzmu. — Viņi zina, ka šonakt mēs esam te, lai pie­spļaudītu viņu vīna kausus, un, liekas, ienīst mūs.

Kapteinis papurināja galvu.

— Nevar būt, ka šeit mājotu naids. — Viņš ieklausījās vējā. — Spriežot pēc šīm pilsētām, marsieši bijuši lieliski, skaisti un gudri ļaudis. Liktenis nav spējis viņus sa­triekt. Viņi acīmredzot samierinājušies ar to, ka jāizmirst, nebūt necenzdamies pirms nā­ves uzsākt karu, lai visu sagrautu un iznīci­nātu. Pilsētas, ko redzējām, ir pilnīgi ne­skartas. Iespējams, ka viņu acīs mēs esam tikai bērni, kas rotaļājas mauriņā, un viņi noraugās uz mums ar iecietīgu smaidu. Var­būt tas vēl rosinās mūs mainīties uz augšu.

Vai jūs ievērojāt, Spender, cik mūsu vīri bija neparasti klusi, pirms Bigss tiem uzpli­jās, ka vajagot iztrakoties? Viņi izskatījās tik pazemīgi un bikli. Tādos brīžos jūtams, ka mēs nebūt neesam tik vareni: mēs esam bērni īsās bikšelēs — skaļi un trokšņaini, kas klaigādami ņemas ap savām raķešu un atomu rotaļlietām. Bet pienāks diena, kad Zeme būs tāda kā šodien Marss. Tas, ko te redzam, mūs atvēsinās. Mēs mācīsimies sa­prast, kas ir civilizācija. Marss būs mums laba skola. Nu, bet tagad — galvu augšā! Iesim tēlot jautrību. Taču soda nauda paliek spēkā.

Dzīrošana nevedās. No izžuvušās jūras pūta ass vējš. Tas cirta sejā vīriem, tas cirta sejā kapteinim un Džefam Spenderam, kad viņi devās atpakaļ pie pārējiem. Tas jun­dīja putekļus, šaudījās ap mirdzošo raķeti, raustīja akordeonu un piepūta ar smiltīm nospēlēto mutes harmoniku. Smiltis grauza vīriem acis, bet vējš tikai svilpoja un sīca. Tad tikpat pēkšņi, kā uzradies, norima.

Taču arī jautrība bija norimusi.

Vīru stāvi nekustīgi slējās pret tumša­jām, dzedrajām debesīm.

— Nu, puikas, saraujam! — Bigss pārģēr­bies izlēca no raķetes, cenzdamies neskatīties uz Spenderu. Bet šie vārdi nerada atbalsi. Vīri cieta klusu.

— Nu, kas ir?

Neviens nekustējās.

— E, Vaitij, rauj vaļā savu ermonikul

Vaitijs izpūta kaut kādu trelli. Tas skanēja

neīsti un griezīgi. Viņš izkratīja no harmoni­kas mitrumu un iebāza instrumentu kabatā.

— Kas te īsti notiek — apbērēšana, vai? — Bigss noprasīja.

Kāds sāka maidzīt akordeonu. Tas izdvesa žēlu vaidu — kā mirstošs dzīvnieks. Un ap­klusa.

— Labs ir, tad mēs ar pudelīti palīksmo- sim divatā. — Bigss atslējās pret raķeti un piešāva blašķi pie lūpām.

Spenders nenovērsa no viņa acu. Spenders ilgi stāvēja kā sastindzis. Tad viņa pirksti tikko samanāmi sāka slīdēt pa drebošo gurnu uz augšu, sataustīja pistoli un noglās­tīja ādas maksti.

— Kas vēlas, var nākt man līdzi uz pil­sētu, — kapteinis paziņoja. — Šeit pie ra­ķetes atstāsim sardzi, bet paši drošības labad ņemsim līdzi ieročus.

Vīri nostājās ierindā un sāka skaitīties. Bija četrpadsmit gājēju, arī Bigss, kurš irgoda- mies pacēla pudeli par zīmi, ka pievienojas pārējiem. Seši nolēma palikt.

— Nu tad aiziet! — Bigss auroja.

Vīru grupa klusēdama virzījās uz priekšu pa mēness gaismas apmirdzēto klajumu. Viņi nonāca pie teiksmainās, izmirušās pil­sētas, pār kuru abi mēneši, it kā dzīdamies viens otram pakaļ, lēja savu sudrabu. Vī­riem zem kājām stiepās dubultas ēnas. No neparastā skata viņiem uz brīdi aizrāvās elpa. Šķita, ka tūliņ pat mirušajā pilsētā sa­kustēsies kāda ēna, iznirs kāds miglains si­luets un pār tuksnesīgo jūras gultni bruņās kaltā pasaku kumeļā aizauļos kāds aizmūžī- bas liecinieks.

Spendera iztēlē tukšās ielas atdzīvojās. Ļaudis kā zili mirdzoši, rēgaini tēli, klusi čalodami, plūda pa bruģētajām alejām, pelē­cīgi sārtajās smiltīs šaudījās neparasti dzīv­nieki. Katrā logā vīdēja kāds stāvs, kas, iz­liecies pār palodzi, domīgi, it kā no tāliem mūžības ūdeņiem māja nopakaļ tēlam, kas slīdēja pa mēness sudraboto torņu pakāji. Iekšējā dzirde uztvēra mūziku, un Spenders iztēlojās instrumentus, kas to atskaņoja. Pil­sēta bija apburta.

— E-hē! — izriezis krūtis un, it kā taurē­jot pielicis rokas pie mutes, ieaurojās Bigss. — Hallo, vai te kāds ir?

—: Bigs! — kapteinis apsauca.

Bigss apklusa.

Vīri devās tālāk pa flīzēm noklāto aleju. Tagad viņi sarunājās čukstus, it kā ieiedami milzīgā, zem atklātām debesīm ierīkotā lasī­tavā vai arī mauzolejā, kur valda vējš un griestu vietā mirgo zvaigznes. Kapteinis pus­balsī prātoja, kur palikuši pilsētas iedzīvo­tāji, kādi viņi bijuši, kas bijuši viņu vald­nieki un kādēļ visi aizgājuši bojā. Viņš brī­nījās, kā marsieši pratuši uzcelt pilsētu, ko gadsimtu laika zobs nav spējis sagrauzt, un vai tiešām tie kādreiz būtu apmeklējuši Zemi? Vai pirms neskaitāmiem gadu tūksto­šiem marsieši būtu stāvējuši pie cilvēces šū­puļa? Vai viņi mīlējuši un nīduši, tāpat kā cilvēki uz Zemes, un vai līdzīgi tiem dažkārt darījuši muļķības?

Neviens nekustējās. Mēnešu gaisma vīrus it kā apbūra un stindzināja, kamēr vējš liegi šalkoja gar ausīm.

— Lords Bairons, — Džefs Spenders no­teica.

— Kāds lords? — Kapteinis pagriezās pret Spenderu.'

— Lords Bairons — deviņpadsmitā gad­simta dzejnieks. Viņš kādreiz uzrakstījis vārsmas, ko varētu attiecināt uz šo pilsētu un marsiešu izjūtām — ja vēl palicis kāds, kurš spētu just. Šo dzejoli varētu būt sacerē­jis pēdējais marsiešu dzejnieks.

Vīri stāvēja kā sastinguši un viņu ēnas — tāpat.

— Kas tas par dzejoli, Spender? — kaptei­nis jautāja.

Spenders pamīņājās, pielika roku pie pie­res, cenzdamies atcerēties, mirkli piemiedza acis un tad rāmā, klusinātā balsī sāka skan­dēt dzeju. Vīri uzmanīgi klausījās.

Ceļi mums vairs kopā nenāks,

Vēla nakts kad zemi segs,

Lai gan mīlēs sirds kā senāk,

Lai gan mēness spoži degs.

Pilsēta dusēja — pelnu pelēka, diža un nekustīga. Vīru sejas bija pievērstas mēne­šiem.

Zobens savu maksti plēš,

Sirdij krūtis šauras tiek —

Dvēsles karsto elpu dzēš,

Mīlestībai rimties liek.

Lai gan nakts ir mīlai dota

Un lai diena nāk cik drīz,

Mēness gaisma sudrabotā

Mūs vairs kopā nevedīs. [2]

Zemieši klusēdami stāvēja pilsētas centrā. Nakts bija skaidra. Visapkārt — ne skaņas, izņemot vēja zuzēšanu. Zem viņu kājām ple­tās flīzēm klāts laukums, kurā bija izvei­doti seno dzīvnieku un cilvēku attēli. Viņi sāka tos aplūkot.

Bigss atraugājās. Viņa skatiens kļuva blāvs. Viņš aizlika mutei priekšā rokas, sāka rīstī­ties, viebties un locīties, biezs šķidrums sa­kāpa viņam mutē un, ar šalti izraudamies ārā, apšļāca mozaīku zīmējumus. Tā tas at­kārtojās divi lāgi. Spirgto gaisu sagandēja pretīga, skāņa smaka.

Neviens nepakustējās, lai Bigsam palī­dzētu. Viņš turpināja vemt.

Spenders brīdi pavērās viņā, tad apcirtās un viens pats devās prom pa mēness gais­mas apmirdzēto aleju. Un ne reizi neatska­tījās uz saviem biedriem.

Viņi likās gulēt ap četriem no rīta, izstie­pās uz segām un aizvēra acis, elpodami rāmo gaisu. Kapteinis Vailders palika sēdam pie ugunskura un meta tajā sīkus sprungulīšus.

Pēc pāris stundām Maklūrs atvēra acis.

— Kādēļ jūs neguļat, ser?

— Gaidu Spenderu. — Kapteinis vāri pa­smaidīja.

Maklūrs mirkli padomāja. — Šaubos, ser, vai viņš vispār atgriezīsies. Nezinu kādēļ, bet man šķiet, ka viņš nekad vairs nenāks atpakaļ.

Maklūrs pagriezās uz otriem sāniem. Ugunskurs sprakšķēdams uzdzirkstīja un nodzisa.

Pagāja nedēļa, taču Spenders neatgriezās. Kapteinis izsūtīja pēc viņa vairākas izlūku grupas, bet tās atgriezās ar ziņojumu, ka no Spendera neesot ne vēsts. — Kad apniks mē­tāties, pārradīsies pats. Viņš no laika gala bijis īgņa, — vīri mēļoja. — Nu, jods ar viņu!

Kapteinis klusēja, tikai ierakstīja ziņo­jumu kuģa žurnālā.

Kādu rītu, — tā varēja būt pirmdiena, otr­diena vai jebkura cita diena uz Marsa, — Bigss sēdēja kanāla malā un, pagriezis seju pret sauli, kūļāja kājas vēsajā ūdenī.

Gar piekrasti tuvojās kāds vīrs. Bigsam uzgula viņa ēna. Tas pacēla acis.

— Nolādēts! — Bigss izsaucās.

— Es esmu pēdējais marsietis, — vīrs no­teica un izvilka pistoli.

— Ko tu muldi! — Bigss izgrūda.

— Es tūlīt tevi nošaušu.

— Izbeidz! Kas tie par jokiem, Spender?

— Celies augšā un mirsti kā vīrs.

— Dieva dēļ, liec pistoli nost!

Spenders nospieda gaili tikai vienu reizi.

Bigss sakņupa uz kanāla malas, tad sazvēlās uz priekšu un iekrita ūdenī. Šāviens nebija skaļāks par čukstu. Līķis, viegli šūpodamies, grima mierīgi plūstošajos viļņos. Ūdens dobji noburbuļoja, tad viss apklusa,

Spenders iebāza pistoli maksti un nedzir­damiem soļiem devās tālāk. Pie Marsa debe­sīm spīdēja saule. Viņš juta, ka tās stari kveldē rokas un glāsta saspringto seju. Spen­ders nepaātrināja soļus un atgriezās no­metnē tā, it kā pa šo laiku nekas nebūtu no­ticis: vienīgā atšķirība, ka tagad bija diena. Viņš pienāca pie raķetes, kur zem pavāra uzslietās nojumes vairāki vīri ieturēja tikko pagatavotās brokastis.

— Redz, kur mūsu Vientuļnieks! — kāds iesaucās.

— Hallo, Spender! Ilgi neredzēts!

Četri pie galda sēdošie vīri raudzījās Spen- derā, kurš klusēdams vēroja viņus.

— Ak tad būsi izošņājis tās nolādētās dru­pas, — pavārs nosmējās, maisīdams bļodā kaut kādu melnu virumu. — Kā suns, kas ti­cis pie kaulu kaudzes.

— Iespējams, — Spenders atbildēja. —• Man tur bija šis tas jānoskaidro. Ko jūs teiktu, ja es jums sacītu, ka esmu redzējis klīstam apkārt dzīvu marsieti?

Visi četri atbīdīja dakšiņas sāņus.

— Marsieti? Kur?

— Nav svarīgi. Atļaujiet jums uzdot vienu jautājumu. Kā jūs justos marsieša vietā, ja jūsu zemē ierastos cilvēki un sāktu to iz­postīt?

— Man tas gluži skaidrs, — Čeroki atbil­dēja. — Manās dzīslās rit čerokiešu cilts asinis. Vectēvs man daudz stāstīja par Oklahomu. Ja kāds marsietis vel dzīvs, jutu vi­ņam līdzi.

— Bet pārējie? — Spenders piesardzīgi apvaicāj ās.

Neviens neatbildēja. Viņu klusēšana ru­nāja pati par sevi. Grāb, ko vari, pievāc, ko atrodi, un, ja otrs pagriež tev vaigu, gāz, cik spēka, un tā tālāk…

— Nu, tad dzirdiet, — Spenders atsāka, — es patiešām sastapu marsieti.

Vīri neticīgi blenza viņā.

— Vienā no izmirušajām pilsētām. Es ir necerēju viņu sastapt. Pat nedomāju kādu meklēt. Nezinu, kā viņš tur gadījās. Apmē­ram nedēļu es dzīvoju ielejā kādā nelielā pilsētiņā, pētīju senās grāmatas un studēju marsiešu mākslas darbus. Un reiz tur parā­dījās šis marsietis. Mirkli pastāvēja un no­zuda. Pēc tam pāris dienu vairs nebija ma­nāms. Cenzdamies atšifrēt senos rakstus, es biju iegrimis lasīšanā, kad viņš atgriezās, ar katru reizi panākdamies gabaliņu tuvāk, līdz kādu dienu, kad beidzot biju apguvis mar­siešu valodu, — tas ir apbrīnojami viegli, jo šeit palīdz piktogrammas, — marsietis pie­nāca pie manis un sacīja: «Dodiet man savus zābakus.» — Es atdevu viņam zābakus, bet viņš turpināja: «Dodiet man savu formas tērpu un visu, kas pie tā pieder.» — Atdevu arī to, bet viņš neatlaidās: «Dodiet man savu pistoli,» — un es paklausīju. Tad viņš aici­nāja: «Nāciet man līdzi un paskatieties, kas

tagad notiks.» — Un devas lejā uz nometni, un te nu viņš stāv.

— Neredzu neviena marsieša, — Čeroki noteica.

— 2ēl.

Spenders izvilka pistoli. Ta maigi iedzink- stējās. Pirmā lode ķēra vīru pa kreisi, otrā un trešā — tos, kas sēdēja pa labi un galda vidū. Pavārs, kas no ugunskura šausmās pa­vērās atpakaļ, tika notriekts ar ceturto. Viņš atkrita atmuguriski uz kvēlojošajām oglēm un palika tur guļam, līdz apģērbs sāka gruzdēt.

Saulē laistījās raķete. Trīs vīri sēdēja, ne­kustīgi atbalstījušies pret galda malu, kamēr viņu priekšā dzisa azaids. Neskartais Čeroki bija piemeties gabaliņu nostāk un ar trulu neizpratni raudzījās Spenderā.

— Vari nākt man līdzi, — Spenders sacīja.

Čeroki neatbildēja.

— Domāju, mēs sapratīsimies. — Spenders gaidīja.

Beidzot Čeroki atguva valodu. — Tu viņus nogalināji, — viņš izmocīja, tikko uzdrīkstē­damies paskatīties uz nošautajiem.

— Viņi to pelnījuši.

— Tu esi zaudējis prātu!

— Iespējams. Bet tu vari nākt man līdzi.

— Tev līdzi, — kādēļ? — Čeroki bāls kā līķis, asarām acīs izsaucās. — Vācies, pa- zūdi!

Spendera seja saspringa. — Domāju, ka vismaz tu mani sapratīsi.

— Vācies! — Čeroki sniedzās pēc sāvaš pistoles,

Spenders izšāva vēl vienu reizi. Čeroki saļima.

Tagad sagrīļojās Spenders. Viņš pārvilka plaukstu pār nosvīdušo seju. Tad paskatījās uz raķeti un pēkšņi sāka drebēt. Fiziskā reakcija bija tik stipra, ka gandrīz notrieca viņu no kājām. Spendera seja pārvērtās, it kā viņš būtu atmodies no hipnozes, no ļauna sapņa. Viņš apsēdās, cenzdamies apvaldīt trīsas.

«Saņemies, saņemies!» Spenders pavēlēja savam ķermenim. Katra viņa miesas šūna drudžaini drebēja. «Saņemies!» Piespiedis ķermeni pakļauties savai dzelžainajai gribai, viņš pārvarēja drebuļus. Viņa rokas atkal mierīgi gulēja uz nekustīgajiem ceļgaliem.

Spenders piecēlās un rūpīgi piesprādzēja pārtikas somu uz muguras. īsu acumirkli roka atkal iedrebējās, bet viņš bargi pavē­lēja: «Nē!», un trīsas aprima. Tad stīviem so­ļiem viens pats devās projām, nozuzdams starp iesārtajiem, saules nokveldētajiem pakalniem.

Dedzinošā saule cēlās arvien augstāk. Pēc stundas kapteinis kāpa lejā no raķetes, lai pabrokastotu. Viņš jau dzīrās sasveicināties ar četriem vīriem, kuri sēdēja pie galda, taču aprāvās, samanīdams gaisā pistoles dūmu smaku. Tad viņš ieraudzīja, ka pavārs guļ augšpēdus, šķērsām pāri ugunskuram. Bet četri kosmonauti sakņupuši ap galdu, uz kura dzisa azaids.

Pēc brīža lejā kāpa arī Parkhils ar diviem biedriem. Kapteinis stāvēja viņiem ceļā, nespēdams novērst skatienu no klusējoša­jiem, dīvaini sakumpušaj iem stāviem.

— Sasaukt vīrus — visu komandu! — viņš pavēlēja.

Parkhils aizdrāzās gar kanāla malu.

Kapteinis papurināja Ceroki aiz pleca. Tas lēni saļima un novēlās no krēsla. Saule ap­mirdzēja Čeroki īso «ezīti» un paplatos vaigu kaulus.

Komandas locekļi bija klāt.

— Kura nav?

— Tā paša Spendera, ser. Bigsu mēs atra­dām kanālā.

— Spenders …

Kapteinis paraudzījās uz kalniem, kas slē­jās pret dzidrajām debesīm. Viņa mute bija atņirgta drāmā grimasē un zobi zibēja saulē.

— Nolādēts, — kapteinis gurdi noteica. — Vai viņš nevarēja nākt un parunāties ar mani?

— Es gan būtu zinājis, kā ar viņu runāt! — acīm zvērojot naidā, rēca Parkhils. — Sa­šķaidītu viņa idiotisko smadzeņu podu, — lūk, ko es izdarītu, goda vārds!

Kapteinis Vailders pamāja diviem koman­das locekļiem. — Atnesiet lāpstas, — viņš noteica.

Rokot bija neciešami karsts. No izžuvušās jūras pūta svelmains vējš, dzīdams vīriem smiltis sejā, kamēr kapteinis šķīra un lasīja bībeli. Kad viņš beidza, kāds sāka bērt uz ievīstītajiem ķermeņiem lēni plūstošās smiltis.

Pēc tam visi atgriezās pie raķetes, pārbau­dīja ieročus, piesēja pie jostām prāvus gra­nātu saišķus un izmēģināja, vai pistoles viegli izraujamas no makstīm. Katram bija iedalīts noteikts kalnu sektors. Kapteinis deva rīkojumus, nepaceldams balsi, gurdeni nolaidis rokas gar sāniem.

— Ejam, — viņš sacīja.

Spenders redzēja, ka ielejā gan te, gan tur uzvijas sīkas putekļu vērpetes, un saprata, ka sākusies organizēta vajāšana. Viņš atbī­dīja sāņus glezno sudraba grāmatu, kuru la­sīja, ērti atlaidies uz plakana akmens. Grā­matas lapas bija plānas kā zīdpapīrs, no vis­tīrākā sudraba, ar zīmētiem burtiem melnā un zelta krāsā. Tas bija vismaz desmit tūk­stoš gadus vecs filozofisks apcerējums, ko viņš bija atradis kādā villā Marsa ielejas pilsētā. 2ēl, ka jāpārtrauc lasīšana!

Mirkli viņam prātā pazibēja doma: «Vai vērts pretoties? Sēdēšu un lasīšu, kamēr viņi atnāks un nošaus mani.»

No rīta, kad viņš bija nogalinājis tos se­šus, viņu pārņēma truls stingums, vēlāk pre­tīgums, bet tagad — dīvains miers. Taču arī tas pagaisa, jo, redzot putekļus, kas vērpās vajātāju pēdās, viņā atkal auga sašutums un naids.

Viņš iedzēra no blašķes malku vēsa ūdens. Tad piecēlās, izstaipījās, nožāvājās un ie­klausījās apkārtējās ielejas brīnišķīgajā klu­sumā. Cik lieliski būtu, ja viņš līdz ar dažiem tuviem cilvēkiem no Zemes varētu šeit ap­mesties un nodzīvot mūžu bez trokšņa un steigas…

Spenders devās uz priekšu ar grāmatu vienā, uzvilktu pistoli otrā rokā. Nonācis pie straujas, oļainas kalnu upītes, viņš uz kāda akmens izģērbās un ienira uz brīdi atvēsinā­ties. Bez steigas izpeldējās, apģērbās un atkal paņēma pistoli.

Pirmie šāvieni nosprakšķēja ap trijiem pēc pusdienas. Ap šo laiku Spenders atradās augstu kalnos. Viņa vajātājiem aiz muguras jau bija palikušas trīs nelielas kalnu pilsē­tiņas. Augstāk par tām, izsētas kā oļi straut- malās vai zaļumu ieskautos nostūros, kurus dzīves vietām bija izraudzījušies marsiešu senči, vīdēja greznas villas ar flīžu basei­niem, bibliotēkām un dārziem, kuros urdza strūklakas. Spenders pusstundu kavējās, pel­dēdamies ar lietus ūdeni pielijušā baseinā un gaidīdams sekotāju tuvošanos.

Lodes nospindza, tiklīdz viņš atstāja ne­lielo ciematu. Soļus divdesmit viņam aiz mu­guras gaisā uzšāvās flīžu skambas. Viņš sāka skriet, aizslēpās aiz klinšu bluķiem, pagrie­zās atpakaļ un ar pirmo šāvienu noguldīja vienu vīru.

Spenders zināja, ka tie viņu apies. Ielenks no visām pusēm arvien ciešākā lokā un no­galinās. Brīnums, kādēļ tie nelaiž darbā gra­nātas? Kapteinim jāpasaka tikai viens vārds, lai tās lidotu.

«Acīmredzot esmu par smalku, lai mani sa­šķaidītu gabalos,» Spenders nodomāja. «Tā­dēļ kapteinis vilcinās. Viņš negrib manī re­dzēt vairāk par vienu caurumu. Vai tas nav dīvaini? Viņš grib, lai viss tiktu tīri nostrā­dāts. Bez izgāztām iekšām. Kādēļ? Tādēļ, ka viņš mani saprot. Un šī iemesla dēļ riskē ar savu brašo zēnu dzīvībām, lai tikai ielaistu man lodi tieši pierē. Vai tā nav?»

Deviņi, desmit šāvieni nogranda cits aiz cita. Pajuka klinšu šķembas. Spenders mie­rīgi atšaudījās, reizēm ieskatīdamies sudraba grāmatā, ko turēja kreisajā rokā.

Kapteinis ar šauteni rokās izlēca no pa­slēptuves tveicīgajā dienas gaismā. Spenders notēmējis virzīja pistoles stobru tam līdzi, tomēr nešāva. Viņš izvēlējās citu mērķi un sašķaidīja akmens smaili, aiz kuras slēpās Vaitijs; tas nikni nolamājās.

Pēkšņi kapteinis izslējās. Viņam rokā plī­voja balts mutautiņš. Viņš kaut. ko uzsauca savējiem un, nolicis šauteni, kāpa augšā. Spenders nogaidīja, tad piecēlās, turēdams pistoli šaušanas gatavībā.

Kapteinis pienāca pie Spendera un, nepa­cēlis acis, apsēdās uz saulē sakarsuša ak­mens. Tad iebāza roku blūzes krūšu kabatā. Spenders ciešāk satvēra pistoli.

— Uzsmēķēsim, — kapteinis piedāvāja.

— Pateicos. — Spenders paņēma vienu cigareti.

— Uguni ari?

— Tā man ir pašam.

Viņi klusēdami ievilka pāris dūmu.

— Pamatīgs karstums, — kapteinis iesāka.

— Jā.

— Un jus te jutāties labi?

— Var iztikt.

— Cik ilgi domājat noturēties?

— Kamēr noguldīšu duci vīru.

— Kādēļ jūs šorīt nenošāvāt mūs visus, kad jums bija izdevība? It nekas jums nestā­vēja ceļā.

— Zinu. Bet man sametās nelabi. Ja cil­vēks kaut ko ārkārtīgi vēlas, viņš sāk sev melot. Mēģina sev iegalvot, ka vienīgi viņam ir taisnība, bet pārējie kļūdās. Kad biju no­šāvis šos vīrus, es pēkšņi sapratu, ka viņi ir muļķi un es velti esmu viņus nogalinājis. Bet bija jau par vēlu. Es nespēju to turpināt, tādēļ devos kalnos, lai vēlreiz mēģinātu sev samelot, uzkurināt sevī naidu un sašutumu.

— Un tas ir izdevies?

— Tā, puslīdz.

Kapteinis sāka pētīt savu cigareti. — Kā­dēļ jūs to darāt?

Spenders mierīgi nolika pistoli zemē.

— Tādēļ, ka marsiešiem ir bijusi tik augsta kultūra, par kādu mēs varam tikai sapņot. Viņi apstājušies tur, kur mums va­jadzēja apstāties pirms gadiem simts. Esmu

izstaigājis šīs pilsētas, izpratis šos ļaudis un lepotos, ja varētu tos saukt par saviem senčiem.

— Jā, šī viņiem bijusi skaista pilsēta. — Kapteinis norādīja uz vienu no agrāk apdzī­votajām vietām.

— Ne jau par to vien ir runa. Viņu pilsē­tas, protams, ir lieliskas. Viņi pratuši mākslu sakausēt ar dzīvi. Amerikāņiem tas nekad nav izdevies. Mums māksla nobīdīta bēni­ņos, pamuļķā dēla istabelē. Mēs to baudām, tā sakot, svētdienas devās, bieži vien atšķai­dītu ar reliģiju. Bet marsieši turējuši godā gan mākslu, gan reliģiju, gan daudz ko citu.

— Domājat, ka viņi izpratuši dzīves jēgu?

— Esmu vairāk nekā pārliecināts.

— Un tādēļ jūs sākāt apšaut savus bied­rus . ..

— Kad es vēl biju knēvelis, vecāki reiz mani paņēmi līdzi uz Mehiko. Nekad neaiz­mirsīšu, cik tēvs tur bija skaļš un augstprā­tīgs. Māte nevarēja ciest meksikāņus melnās ādas un ne visai teicamās tīrības dēļ. Arī māsa uzgrieza tiem muguru. Vienīgi man tie šķita patīkami un sirsnīgi ļaudis. Skaidri zinu, ka arī tagad, nonākuši uz Marsa, mans tēvs un māte izturētos tāpat. Vidusmēra amerikānis rauc degunu par visu neparasto. Nav Čikāgas marka, tātad neder! Smieklīgi. Ak dievs, cik idiotiski! Bez tam vēl — karš! Jūs dzirdējāt kongresmenu runas pirms mūsu izlidošanas. Ja ekspedīcija izdosies, uz Marsa iekārtos trīs atomenerģijas centrus un atombumbu bāzes. Tātad Marsu iznīcinās, viss šis skaistums ies bojā. Kā jūs justos, ja piedzērušies marsieši novemtu Baltā nama grīdu?

Kapteinis klusēdams klausījās.

Spenders turpināja: — Un kur tad vēl lie­lais bizness. Kalnrūpniecības un tūrisma diž­vīri! Vai atceraties, kas notika ar Meksiku, kad no Spānijas tur ieradās Kortess ar savu jauko kompāniju? Šie alkatīgie, paštaisnie fanātiķi taču sagrāva visu civilizāciju! Vēs­ture Kortesam to nepiedos.

— Jūs pats šodien neesat rīkojies visai humāni, — kapteinis iebilda.

— Kas cits man atlika? Jūs pārliecināt? Es taču esmu viens, — viens pats pret visu šo zemisko, rijīgo miljonu masu uz Zemes. Cil­vēki sāks mest šeit savas drausmīgās atom­bumbas, sāks kauties par jaunām kara bā­zēm uz Marsa. Nepietiek ar to, ka viņi izpos­tījuši mūsu planētu, vajag arī citiem visu sagraut un sagandēt. Stulbie pļāpukules un lielībnieki! Šeit kalnos es pēkšņi jutos brīvs ne vien no viņu tā dēvētās kultūras, bet arī no viņu ētikas un paražām. Nospriedu, ka viņu likumi uz mani neattiecas. Atliek tikai nogalināt jūs visus un dzīvot pēc sava prāta.

— Tomēr neizdevās, — kapteinis noteica.

— Nē. Kad pie brokastu galda es nošāvu tos piecus vīrus, tad sapratu, ka neesmu vēl pilnīgi atjaunojies, neesmu kļuvis par īstu marsieti. Nav tik viegli atbrīvoties no visa, ko tevī ieaudzinājusi Zeme. Bet nu es vairs nešaubos. Es jūs visus nogalināšu. Tas novil­cinās nākamo ekspedīciju uz Marsu vismaz par gadiem pieciem. Bez raķetes, ar kuru at­lidojām, citas mums pagaidām nav. Cilvēki uz Zemes gaidīs gadu vai divus, bet, nesaņē­muši no mums nekādu ziņu, ar lielām bažām sāks būvēt jaunu raķeti. Tas prasīs divreiz ilgāku laiku, jo būs jāveic simtiem papildu •eksperimentu, lai nodrošinātos pret jaunām neveiksmēm.

— Pareizi.

— Turpretim, ja jūs atgrieztos ar labām ziņām, tas tikai paātrinātu uzbrukumu Mar­sam. Ja dievs dos, es nodzīvošu līdz gadiem sešdesmit. Sagaidīšu katru ekspedīciju, kas šeit ieradīsies. Raķetes izlidos ne biežāk kā reizi gadā, pie tam pa vienai, un ekipāžā ne­būs vairāk par divdesmit vīriem. Es viņus laipni sagaidīšu un izskaidrošu, ka mūsu ra­ķete eksplodējusi, — šonedēļ pat to uzspri­dzināšu, tiklīdz būšu ticis galā ar jums, — bet pēc tam viņus nogalināšu., visus līdz pē­dējam vīram. Tā vēl pusgadsimtu Marss pa­liks neskarts. Varbūt ar laiku cilvēki pār­trauks izmēģinājumus. Atceraties, ka viņi pārtrauca būvēt cepelīnus, kad tie pastāvīgi aizdegās un krita zemē?

— Jūs esat visu pamatīgi apsvēris, — kap­teinis atzina.

— Protams.

— Un tomēr — mūsu ir vairāk. Pēc stundas jūs būsiet ielenkts. Pēc stundas jūs būsiet nošauts.

— Šeit ir vairākas pazemes alas un slēp­tuve, kuru jums nekad neatrast. Es atkāp­šos un apmetīšos uz pāris nedēļām tur. Jūsu modrība atslābs. Un tad es atgriezīšos un ap­šaušu jūs visus pēc kārtas.

Kapteinis pamāja. — Pastāstiet man par marsiešu civilizāciju, — viņš ierosināja, no­rādīdams uz kalnu pilsētiņu pusi.

— Marsieši prata dzīvot saskaņā ar dabu, atbilstoši tās likumiem. Necentās par katru cenu uzcelt sienu starp cilvēku un dzīv­nieku. Šo kļūdu izdarījām mēs, kad parādījās Darvins. Toreiz mēs jūsmīgi apkampām viņu līdz ar Haksliju un Freidu. Bet tad attapā- mies, ka Darvins nesader ar mūsu reliģiju. Vismaz mums tā šķita. Mēs bijām galīgi ne­jēgas. Un centāmies šos vīrus sabāzt vienā maisā. Bet tie neļāvās. Tad mēs visidiotiskā­kajā veidā sākām graut reliģiju. Tas mums tiešām izdevās. Mēs pazaudējām ticību un sākām lauzīt galvu par dzīves jēgu. Ja māksla ir tikai neapmierinātu kaislību iz­pausme, bet reliģija — pašapmāns, kādēļ tad mēs dzīvojam? Ticība deva atbildi uz visu. Bet. līdz ar Freidu un Darvinu tā izkūpēja kā dūmi. Un mēs pazaudējām pamatu zem kā­jām.

— Un marsiešiem šis pamats ir bijis? — kapteinis apvaicājās.

— Jā. Viņi pratuši savienot zinātni ar re­liģiju, lai tās viena otru nevis noliegtu, bet gan papildinātu.

— Tā ir utopija.

— Nevis utopija, bet īstenība. Gribētu jums parādīt, kā marsiešiem tas izdevies.

— Vīri mani lejā gaida.

— Pēc pusstundas būsim atpakaļ. Pasa­kiet to viņiem, ser.

Kapteinis brīdi vilcinājās, tad piecēlās un skaļā balsī nodeva pavēli pakalnā guloša­jiem vīriem.

Spenders aizveda viņu uz nelielu ciematu, kas bija celts no brīnišķa, cēla marmora. Tur viņi ieraudzīja milzīgas frīzes ar lieliskiem zvēru attēliem, baltiem, kaķiem līdzīgiem radījumiem un dzelteniem saules simboliem, kā arī vēršiem līdzīgu dzīvnieku statujas, sie­viešu un vīriešu, un neparasti lielu, dižciltīgu suņu skulptūras.

— Re, kur pierādījums, kaptein.

— Nesaprotu.

— Marsieši atklājuši dzīvnieku dzīves no­slēpumu. Dzīvnieki nevaicā pēc dzīves jēgas. Tie dzīvo. Jo dzīves jēga ir pati dzīve — prieks un bauda, ko tā sniedz katram no mums. Paraugieties uz šīm skulptūrām: visur simboliski dzīvnieku attēli.

— Atgādina pagānu kultu.

— Gluži otrādi, — tie ir dieva, tie ir dzīves simboli. Arī marsieši reiz pārāk krasi norobe­žojušies no dzīvniekiem. Bet tad viņi sapra­tuši: lai neaizietu bojā, jāpārstāj jautāt, kur ir dzīves jēga. Dzīve pati ir atbilde. Dzīve — tā ir dzīvības nodošana tālāk, cenšanās no­dzīvot iespējami skaistāku, pilnskanīgāku mūžu. Marsieši saprata, ka uzdevuši sev jautājumu «Kādēļ vērts dzīvot?» izmisuma pilnā kara periodā, kad atbildi nebija iespē­jams rast. Bet, kad civilizācija, izbeidzot ka­rus, atguva mieru un garīgo līdzsvaru, arī tad šis jautājums izrādījās bezjēdzīgs, tikai no cita viedokļa. Dzīve bija pārāk skaista, lai tam vēl būtu vajadzīgi kādi pierādījumi.

— Izklausās, ka marsieši bijuši diezgan naivi.

— Vienīgi tad, kad šī naivitāte attaisno­jās. Viņi necentās par katru cenu visu sa­graut, visu apspiest. Viņi prata apvienot reli­ģiju, zinātni un mākslu, jo zinātne jau galu galā nav nekas cits kā mums neizprotamu brīnumu pētīšana, bet māksla — šo brīnumu atveidojums. Viņi nepieļāva, ka zinātne sa­grautu estētikas un skaistuma ideālus. Vi­ņiem bija mēra izjūta. Zemietis spriestu šādi: «Šinī gleznā krāsas kā tādas nav. Zinātne var pierādīt, ka krāsa ir tikai īpašs molekulu sa­kārtojums vielā, kura atstaro gaismu. Tātad krāsas nav šo attēloto priekšmetu būtiska sa­stāvdaļa.» Marsietis, kurš bijis nesalīdzināmi gudrāks, sacītu: «Cik jauka glezna! To radī­jis iedvesmas pārņemts mākslinieks — viņa rokas un prāts. Bet gleznas ideja un krāsas smeltas no dzīves. Lielisks darbs.»

Iestājās klusums. Kapteinis ieinteresēts vē­roja pievakares saules gaismā dusošo mar­mora pilsētiņu.

— Labprāt šeit dzīvotu, — viņš izmeta.

— Ja vēlaties — lūdzu.

— Kāpēc tieši es?

— Vai kāds no jūsējiem jebkad spētu iz­prast šo pasauli? Viņi ir profesionāli ciniķi, kurus nekas neizārstēs. Kādēļ jums doties vi­ņiem līdzi atpakaļ uz Zemi? Lai tur neatpa­liktu no kaut kāda Džonsa? Lai nopirktu sev tādu pašu helikopteru kā Smits? Lai klausī­tos mūziku nevis ar sirdi, bet ar piezīmju bloku? Šeit kādā pagalmiņā man izdevās at­rast marsiešu mūzikas lenti, kas ierakstīta vismaz pirms piecdesmit tūkstošiem gadu. Tā skan vēl tagad. LIz Zemes jums šādu mū­ziku nedzirdēt. Palieciet un klausieties. Šeit ir arī grāmatas. Es tās lasu jau diezgan brīvi. Arī jūs iemācītos.

— Izklausās diezgan vilinoši, Spender.

— Tomēr nepaliksiet?

— Nē. Bet paldies par uzaicinājumu.

— Acīmredzot turpināsiet mani vajāt. Va­jadzēs jūs visus nogalināt.

— Jūs esat optimists.

— Man ir par ko cīnīties un kā dēļ dzīvot, tālab es jūs spēšu pieveikt. Man radusies, tā sakot, pašam sava reliģija. Mācos atkal brīvi elpot. Gulēt piesaulē un līdz ar iedegumu uz­sūkt sevī saules spēku. Klausīties mūziku un lasīt grāmatas. Bet ko dod jūsu civilizācija?

Kapteinis pamīņājās no vienas kājas uz otru. Tad pakratīja galvu. — 2ēl, ka tā iznā­cis. Man ir ļoti nepatīkami.

— Man arī. Bet nu, šķiet, laiks vest jās atpakaļ, lai varat sākt uzbrukumu.

— Laikam gan.

— Jus, kaptein, es nenogalināšu. Kad viss beigsies, jūs būsiet dzīvs.

— Ko?

— Jau paša sakuma es nolēmu jus sau­dzēt.

— Ak tā …

— Es glābšu jūs no visiem pārejiem. Kad tie būs nošauti, jūs varbūt pārdomāsiet.

— Nē, — kapteinis noteica. — Manās dzīslās ir pārāk daudz Zemes asiņu. Nevaru iet kopā ar jums.

— Pat ja jums būtu iespēja palikt, šeit?

— Jā, dīvaini, bet arī tad. Kādēļ — ne­varu pateikt. Nekad neesmu mēģinājis iz­prast. Nu, lūk, esam arī klāt.

Viņi bija atgriezušies satikšanās vietā.

— Nāciet labprātīgi man līdzi, Spender. Otrreiz es neaicināšu.

— Pateicos, neiešu. — Spenders sniedza roku atvadām. — Man ir kāds lūgums. Ja jūs uzvarēsiet, izdariet man pakalpojumu. Mē­ģiniet, cik iespējams, novilcināt šīs planētas izpostīšanu — vismaz par gadiem piecdesmit, kamēr arheologi paveic savu. Vai apsolāt?

— Labi.

— Un vēl kas: ja tas kādam var sniegt mierinājumu, uzskatiet mani par neglābjamu psihopātu, kurš kādā tveicīgā vasaras dienā sajuka prātā un nekad vairs neatlaba. Tā jums būs vieglāk.

— Es padomāšu. Palieciet sveiks, Spender. Lai dievs jums palīdz.

— Jūs esat dīvains cilvēks, — Spenders noteica, kad kapteinis devās lejā pa taciņu pretī svelmainajam vējam.

Kapteinis atgriezās pie saviem noputēju­šajiem vīriem, kuri gandrīz vairs necerēja viņu sagaidīt. Viņš smagi elpoja, nespēdams novērst acis no saules.

— Dodiet kaut ko dzeramu, — kapteinis izmeta. Viņš juta, ka rokās tam iespiež vēsu pudeli. — Pateicos. — Viņš dzēra. Tad no­slaucīja lūpas.

— Un nu sāksim, — viņš atguvies noteica.

— Esiet uzmanīgi. Laika mums ir pietiekami. Negribu vairs zaudēt nevienu vīru. Jums va­jadzēs viņu nonāvēt. Lejā nākt viņš atsakās. Bet mēģiniet viņu nogalināt ar vienu šāvienu. Nesakropļojiet bez vajadzības. Un nevelciet garumā.

— Sašķaidīšu viņa nolādēto smadzeņu podu, — Sems Parkhils šņāca.

— Nē, tēmēt krūtīs, — kapteinis sacīja. Viņš skaidri redzēja Spendera nosvērto, ap­ņēmības pilno seju.

— Sašķaidīšu gabalos, — Parkhils atkār­toja.

Kapteinis pasvieda viņam atpakaļ pudeli.

— Dzirdējāt pavēli? Jāšauj krūtīs. Parkhils kaut ko noburkšķēja.

— Ejam, — kapteinis noteica.

Viņi vēlreiz izklīda: soļoja, skrēja un, at­kal palēninot gaitu, devās augšā pa saulaino

nogāzi ar drēgnām alām, kas smaržoja pēc sūnām, un klajiem laukumiem, kur smaržoja pēc saules un sakarsušiem akmeņiem.

«Cik grūti izlikties gudram, ja tu tāds ne­esi un negribi būt,» kapteinis prātoja. «Lož­ņāt uz vēdera, kalt aplenkuma plānus un le­poties ar savu viltību. Es ienīstu šo domu, ka rīkojos pareizi, ja nebūt neesmu par to pār­liecināts. Kas mēs galu galā esam? Vairā­kums? Un ar to viss jau būtu izšķirts? Vai vairākumam vienmēr taisnība? Vai tas ne­kad, nemūžam, ne mirkli nav kļūdījies? Ne reizi desmit miljonos gadu? Kas ir šis vairā­kums un tie, kas pie tā pieder? Ko gan tie domā, kādēļ tādi kļuvuši, vai tiešām tie ne­kad nemainīsies, un kāda velna pēc es pats esmu sapinies ar šo sasodīto vairākumu? Nejēdzīga sajūta. Vai tā ir klaustrofobija, bailes no pūļa, vai arī manī ierunājies vese­lais saprāts? Vai var būt, ka vienam cilvē­kam ir taisnība, ja visa pasaule pārliecināta par pretējo? Taču labāk nedomāt par to. Daudz vienkāršāk ir līst uz vēdera, tēmēt un šaut. Tā, nu tad — aiziet

Vīri skrēja, gūlās un atkal skrēja, ik pa laikam nokrizdami aiz kāda ēnaina slēpņa, kur, vārstīdami mutes, smagi elsa, jo gaiss bija retināts un skrienot varēja vai noslāpt. Trūka skābekļa, tādēļ brīžiem, kad acīs viss satumsa, tie gārgdami pieplaka pie zemes un alkatīgi rija šo gaisu, no kura tikpat nevarēja atdzerties, tad, sakoduši zobus, atkal rausās kājās un tvēra ieročus, lai ar šāvienu dārdiem saārdītu retināto gaisu, grautu vasa­rīgā novakara mieru.

Spenders palika, kur bijis, pa reizei atšau­dīdamies.

— Tūlīt izšķaidīšu viņa nolādētās smadze­nes! — Parkhils rēca, skriedams augšā pa nogāzi.

Kapteinis notēmēja uz Semu Parkhilu. Tad nolaida ieroci, šausmās nespēdams novērst no tā acis. «Ko jūs darāt?» viņš it kā apsauca savu slābano roku un pistoli.

Viņš tik tikko nebija iešāvis Parkhilam mugurā.

— Dievs, stāvi man klāt.

Viņš redzēja, ka Parkhils, paskrējis vēl labu gabalu, nokrīt kādā aizsegā.

Skrejošo vīru ķēde ielenca Spenderu, un loks kļuva arvien ciešāks. Spenders gulēja kalna galā aiz diviem akmens bluķiem, ne­spēkā vārstīdams muti aiz skābekļa trūkuma, un zem padusēm tam bija lieli, tumši sviedru plankumi. Kapteinis skaidri saskatīja abus bluķus. Starp tiem atradās collas četras liela sprauga, caur kuru varēja iešaut Spendera krūtīs.

— Ē, tu! — Parkhils kliedza. — Te ir lode tavam paurim!

Kapteinis Vailders nogaidīja. «Bēdz taču, Spender,» viņš to it kā mudināja. «Paslēpies, kā biji nodomājis. Pēc pāris minūtēm jau būs par vēlu. Paslēpies un vēlāk nāc atpakaļ. Nu, ej! Tu taču teici, ka tā darīšot. Noslēpies savos tuneļos, kur var dzīvot mēnešiem un gadiem ilgi, gulēt un lasīt brīnišķīgās grāma­tas un peldēties tempļu baseinos. Bēdz taču, cilvēk mīļais, kamēr vēl laiks.»

Spenders nekustējās.

«Kas gan ar viņu noticis?» kapteinis brī­nījās.

Viņš pacēla pistoli. Viņš vēroja, kā no slēpņa uz slēpni pārskrien viņa vīri. Tad pa­raudzījās uz mazās, spodrās Marsa pilsētiņas torņiem, kas it kā izgrieztas šaha figūras du­sēja pievakares saulē. Viņš paskatījās uz abiem akmens bluķiem un spraugu, kas at­sedza Spendera krūtis.

Parkhils, rēkdams atriebības kārē, pielā­dēja šauteni.

— Nē, Parkhil, — kapteinis viņu apsauca.

— Ne jūs. Ne arī kāds cits. Neviens no jums. Es pats. — Viņš pacēla pistoli un notēmēja.

«Vai vēlāk mani nemocīs sirdsapziņa?» viņš prātoja. «Vai ir pareizi, ka tieši es to uzņemos? Jā, protams. Es zinu, ko daru un kādēļ tā rīkojos, un tā ir pareizi, jo uzskatu, ka jāšauj tieši man. Kaut es ar savu dzīvi spētu to apliecināt.»

Viņš pamāja ar galvu Spenderam.

— Bēdz! — viņš skaļi čukstēja, bet neviens to nedzirdēja. — Dodu tev trīsdesmit sekun­des laika. Trīsdesmit sekundes!

Pulkstenis tikšķēja viņam uz rokas. Kap­teinis raudzījās sekunžu rādītājā. Vīri drāzās uz priekšu. Spenders nekustējās. Pulkstenis tikšķēja ilgi un neparasti skaļi kapteinim pie auss.

— Spender, bēdz taču, slēpies!

Trīsdesmit sekundes bija aizritējušas.

Pistole bija notēmēta. Kapteinis dziļi ie­vilka elpu.

— Spender … — viņš izdvesa.

Tad nospieda gaili. Piesaulē uzšāvās viegls putekļu mākonītis — un tas bija viss. Rībiena atbalss izgaisa.

Kapteinis piecēlās un uzsauca pārējiem:

— Viņš ir miris!

Vīri negribēja ticēt. No viņu pozīcijām sprauga starp klinšu bluķiem nebija saska­tāma. Redzot, ka kapteinis viens pats skrien augšā pa nogāzi, viņi nodomāja, ka tas ir vai nu ārkārtīgi drošsirdīgs, vai mazliet jucis.

Tikai pēc brīža visi uzdrošinājās tam sekot.

Viņi salasījās ap mirušo, un kāds jautāja:

— Vai krūtīs?

Kapteinis nolaida acis. — Jā, krūtīs. — Viņš redzēja asinis sārtojamies zem Spen­dera muguras. — Kādēļ gan viņš gaidīja? Kā­dēļ neatkāpās, kā bija nodomājis? Kādēļ viņš palika uz vietas un ļāva sevi nogalināt?

— Kas to lai zina, — kāds novilka.

Spenders gulēja zemē, vienā rokā satvēris

pistoli, otrā — saulē mirgojošu sudraba grā­matu.

«Varbūt tas viss manis dēļ,» kapteinis prā­toja. «Varbūt tāpēc, ka es atteicos palikt ar viņu? Varbūt Spenderam necēlās roka, lai mani nogalinātu? Vai es tiešām atšķiros no citiem? Vai viņš gājis bojā tādēļ? Vai viņš cerēja, ka var man uzticēties? Vai arī ir kāds cits iemesls?

Nē, nav.» Kapteinis notupās pie sastingušā ķermeņa.

«Man jāattaisno viņa uzticība,» viņš no­domāja. «Tagad es vairs nedrīkstu viņu no­dot. Ja viņš uzskatīja, ka manī ir kaut kas no viņa, un tikai tādēļ mani nenogalināja, tad man savā mūžā daudz kas jāpaveic. Jā, pro­tams, tā tas ir. Spenders turpina dzīvot manī, tikai es padomāšu, pirms šaušu. Es vispār ne­šaušu, es nenogalināšu. Es pārveidošu cil­vēkus. Viņš nespēja mani nonāvēt, jo saska­tīja manī pats sevi, tikai mazliet citādā aspektā.»

Kapteinis juta, ka saule silda viņa pakausi. Un tad viņš izdzirdēja pats savu balsi: — Kā­dēļ viņš neatnāca un neparunāja ar mani, pirms ķērās pie pistoles? Mēs taču būtu kaut kā vienojušies!

— Vienojušies? — Parkhils pārjautāja. — Kas mums var būt kopīgs ar šādiem ti­piem?

Klajums, kalni un zilās debesis sanēja aiz karstuma.

— Jums, liekas, taisnība, —- kapteinis sa­cīja. — Mēs nekad neatrastu kopīgu valodu. Varbūt vienīgi es ar Spenderu. Bet jūs un pārējie — nekad. Labi vien ir, ka viņš miris. Iedodiet man padzerties no blašķes.

Apglabāt Spenderu tukšā sarkofāgā iero­sināja kapteinis. Viņi bija uzgājuši kādu senu marsiešu kapsētu. Vīri ieguldīja Spen- deru sudraba šķirstā un, sakrustojuši viņam rokas uz-krūtīm, ielika tajā arī desmit tūk­stoš gadu vecu vīnu līdz ar svecēm. Pēdē­jais, ko tie redzēja, aizverot šķirstu, bija Spendera apskaidrotā seja.

Brīdi viņi uzkavējās senatnīgajā kapličā.

— Jums, liekas, derētu reizēm atcerēties Spenderu, — kapteinis sacīja.

Izejot no kapličas, viņi cieši aizdarīja mar­mora durvis.

Nākamajā dienā Parkhils sāka vingrināties šaušanā, mērķim izmantodams izmirušās pil­sētas kristāla logus un gleznās torņu smai­les. Kapteinis pieķēra viņu un piekāva.