Marsiešu hronikas

1999.gada janvaris RAĶEŠU VASARA

Vēl visapkārt valdīja Ohaio ziema: durvis bija ciet, logi aizvērti, aizsalušās rūtis vērās pasaulē aklām acīm, visus jumtus rotāja lāsteku bārkstis, pa nokalnēm uz slēpēm lai­dās bērni, pa ledainajām ielām kā lieli, melni lāči smagi līgoja kažokos ģērbušās nama­mātes.

Bet tad mazajai pilsētiņai pāri aizvēlās sil­tuma vilnis. Karstais gaiss kā jūra applūdi­nāja visu apkārtni, it kā vaļā būtu palikušas maizes ceptuves durvis. Siltais gaiss apņēma mājas, krūmus, bērnus. Krita lāstekas, ar troksni sašķīzdamas un turpat izkusdamas. Durvis atdarījās, logi atvērās. Bērni nometa ziemas drānas, sievietes iztīstījās no saviem lāču kažokiem. Sniegs izkusa un pavēra ska­tienam pagājušās vasaras zaļos maurus.

Raķešu vasara. Pa vaļējiem logiem līdz ar svaigo gaisu šie vārdi lidoja no mutes mutē. Raķešu vasara. Karstais tuksneša gaiss pār­veidoja sala rakstus logu rūtīs, izdzēsa smalko zīmējumu. Slēpes un kamaniņas pēkšņi kļuva nevajadzīgas. Sniegs, kas no aukstajām debesīm lidinājās lejup uz pilsētu, pārvērtās karstā lietū, nepaspējis sasniegt zemi.

Raķešu vasara. Atspiedušies uz lieveņiem, gar kuriem pilēja palāses, ļaudis skatījās, kā sārtojas debesis.

Kosmodromā stāvēja raķete, izelpodama sarkanus liesmu mākoņus un īstu speltes svelmi. Raķete ar katru savas varenās el­pas pūtienu pārvērta ziemu vasarā. Raķete pārveidoja gadalaikus, un uz īsu brīdi zemē valdīja vasara.