Marsiešu hronikas

2005. gada aprīlis ASERS II

«Visu tumšo, drūmo rudens dienu, kad mā­koņi it kā spiež cilvēku pie zemes un apkārt nedzird ne skaņas, es viens pats jāju pa ne­parasti tuksnešainu apvidu, līdz beidzot, krēslai biezējot, ieraudzīju savā priekšā skumjo Ašera māju …»

Misters Viljams Stendāls pārstāja citēt. Rau, kur uz neliela, melna pakalna jau stā­vēja šī māja, kuras pamatakmenī rēgojās uz­raksts «2005. Anno Domini».

— Māja nu ir gatava. Saņemiet atslēgu, mister Stendāl! — arhitekts Bigelovs sacīja.

Bija rāma rudens pēcpusdiena, un abi vīri brīdi stāvēja klusēdami. Viņiem pie kājām zālē, kas melnoja kā kraukļa mugura, čauk­stēja rasējumi.

— Ašera māja, — misters Stendāls tīk- smīgi novilka. — Izplānota, uzcelta, nopirkta, samaksāta. Misters Po būtu sajūsmā par to.

Misters Bigelovs pašķielēja uz viņa pusi.

— Vai viss ir tā, kā jūs vēlējāties, ser?

— Jā.

— Vai krāsas ir pareizas? Vai tās ir pietie­kami drūmas un baigas?

— Ārkārtīgi drūmas, ārkārtīgi baigas!

— Un mūri — nospiedoši?

— Neticami nospiedoši.

— Un diķis? Vai tas ir pietiekami melns un draudīgs?

— Melnāku un draudīgāku pat grūti iedo­māties.

— Bet kā ar grīsli, — kā zināt, tas ir krā­sots, — vai izskatās pienācīgi noplucis?

— Tiešām pretīgs!

Misters Bigelovs ieskatījās plānos. Citē­dams atsevišķas vietas, viņš jautāja: — Vai, uzskatot šo ansambli, jums «iet šermuļi pār kauliem», vai «stingums pārņem sirdi un prātu»? Vai šī māja, dīķis un apkārtne «iedveš šausmas», mister Stendāl?

— Mister Bigelov, jums ir vareni pade­vies! Patiešām lieliski!

— Pateicos. Es taču strādāju, īsti neizpraz­dams, ko jūs no manis sagaidāt. Paldies die­vam, jums bija pašam savas raķetes, citādi mums ne mūžam nebūtu atļāvuši vest šurp visu to, kas bija nepieciešams. Vai esat ievē­rojis, ka šeit vienmēr valda krēsla, ka šajā kailajā, neauglīgajā, nedzīvajā nostūrī ir mū­žīgs oktobris? Tas prasīja ne mazumu pūļu. Mēs nogalinājām itin visu. Izlietojām desmit- tūkstoš tonnu DDT. Nu te nav vairs ne čūsku, ne varžu, ne Marsa mušu. Mūžīga krēsla, mister Stendāl, un es ar to lepojos.

Esam uzstādījuši īpašas mašīnas, kas ap­tumšo sauli. Te vienmēr būs «drūmi».

Stendāls baudīt baudīja šo drūmo noskaņu, nomāktību, smirdoņu, visu šo atmosfēru, kas bija tik meistarīgi iecerēta un atveidota. Un kur tad pati māja! Šī apdrupusī postaža un nešķīstais dīķis, un pelējums, un trūdu smaka visapkārt! Kas no tā visa bija īsts, kas no plastmasas veidots — ej nu sazini.

Viņš paskatījās rudenīgajās debesīs. Saule spīdēja kaut kur ļoti augstu un tālu. Citur uz Marsa bija aprīlis, zeltains mēnesis ar zi­lām debesīm. Citur nosēdās ugunīgas raķetes, lai nestu civilizāciju skaistai, mirušai planē­tai. Bet svelpoņa, ar kādu tās šķēla gaisu, no­slāpa šajā skaņas necaurlaidīgajā dūmakā, šajā aizmirstajā rudens valstībā.

— Tagad, kad savu darbu esmu veicis, — misters Bigelovs apmulsis ierunājās, — uz­drošinos jautāt, ko jūs ar to visu iesāksiet.

— Ar Ašera māju? Vai tad jūs neno- jaušat?

— Nē.

— Vai Ašera vārds jums neko neizsaka?

— It neko.

— Bet varbūt šis vārds — Edgars Alans Po?

Misters Bigelovs papurināja galvu.

— Protams. — Stendāls atturīgi nospraus­lājās, slēpdams nožēlu un nicinājumu. — Kā lai jūs pazītu dievišķo misteru Po! Viņš tik sen kamēr miris, jau pirms Linkolna. Visas viņa grāmatas tika iznīcinātas Lielajā Dedzi­nāšanā pirms trīsdesmit gadiem, tas ir — tūkstoš deviņi simti septiņdesmit piektajā.

— A-a, — misters Bigelovs viszinoši no­vilka. — Viens no tiem!

— Jā, viens no tiem, Bigelov. Toreiz sa­dedzināja visas viņa, arī Lavkrafta, Hotorna un Ambroza Bīrsa grāmatas, visu fantastiku un briesmu stāstus, un pat visu to, kur tēlota nākotne. Bez mazākās žēlastības. Aizliedza ar likumu. Tas viss sākās no tīrā nieka. No smilšu graudiņa vēl piecdesmitajos un seš­desmitajos gados. Vispirms kontrole pār ka­rikatūrām, tad pār detektīvromāniem un, protams, filmām. Aizliedza gan šo, gan to, gan vienu virzienu, gan otru, visu noteica politiskās noslieces, reliģiskie aizspriedumi, kliķes un apvienības; vienmēr pastāvēja ma­zākums, kuru kaut kas nospieda, un vairā­kums, kuru māca bailes no neziņas, bailes no nākotnes, bailes no pagātnes un tagadnes, bailes pašiem no sevis un — savas ēnas.

— Saprotu.

— Bailes no vārda «politika», par kura lie­tošanu nereti vajadzēja samaksāt ar dzī­vību, jo — kā dzirdēju — visreakcionārāka­jās aprindās tas bija kļuvis par sinonīmu vārdam «komunisms»! Un tā vienā vietā pa­grieza skrūvi, citā aizšāva bultu, kaut kur piespieda, pievilka grožus un piežmiedza, līdz literatūra un māksla sāka līdzināties lie­lam mīklas struņķim, kuru varēja staipīt, siet mezglā vai pīt pīnē, mētāt uz priekšu un at­pakaļ, bet kas agri vai vēlu kļūst pliekans un zaudē katru garšu. Pārstāja dūkt kinoka­meras, nodzisa gaisma teātros, un dažādo preses izdevumu Niagara pārvērtās par mazu, nekaitīgu «tīrā» materiāla tērcīti. Pat jēdziens «bēgšana no īstenības» tika uzskatīts par pārāk radikālu.

— Tiešām?

— Nudien! Vajagot skatīties acīs īstenī­bai, viņi teica. Dzīvot tagadnei! Viss pārē­jais esot lieks. Visi skaistie literārie meli un fantāzijas lidojumi esot iznīcināmi pašā saknē. Un tā kādu svētdienas rītu pirms trīs­desmit gadiem, tas ir, tūkstoš deviņi simti septiņdesmit piektajā gadā, visus nostādīja pie bibliotēkas sienas: Ziemassvētku vecīti un Jātnieku bez galvas, un Sniegbaltīti, un Rūķi, un Zosu māti, — ak, kas tā bija par raudāšanu! — un nošāva. Tad sadedzināja papīra pilis un pasaku vardes, un vecos ķē­niņus, un visus tos, «kas dzīvo laimīgi vēl šo ballu dienu» (jo patiešām neviens vairs nedzīvo laimīgi šo baltu dienu), un teiciens «reiz senos vecos laikos» kļuva par «nekad vairs»! Un Apburtā rikšas pelnus sajauca ar Oza zemes gruvešiem, sacirta gabalos Labo Glindu un Ozmu, iebāza spektroskopā Daudzkrāsīti, bet Džeku Ķirbj galvu ar attie­cīgām piedevām pasniedza uz galda biologu rautā. Garā pupa nonīka birokrātijas džung­ļos! Apburto princesi no miega uzmodināja zinātnieka skūpsts, bet viņa šļirces dūriens maksāja tai dzīvību. Alisei viņi lika dzert no kādas pudeles, un pēc tam viņa sarāvās tik maziņa, ka nevarēja pat vairs izsaukties: «Jo tālāk, jo dīvainākāk!», ar vienu vesera si­tienu viņi satrieca druskās Burvju spoguli, līdz ar to tikdami vaļā arī no Sarkanā karaļa un Austeres!

Stendāls sažņaudza rokas dūrēs. Ak dievs, cik spilgti tas viss vēl bija atmiņā! Asinis sa­plūda sejā, un viņam trūka elpas.

Misteru Bigelovu šis izvirdums bija pavi­sam apmulsinājis. Viņš stāvēja, acis mirkšķi­nādams, un beigās teica: — Piedodiet, es ne­saprotu, par ko jūs runājat. Man visi šie vārdi ir tikai tukša skaņa. Cik esmu dzirdējis, tad šī dedzināšana bijusi prāta darbs.

— Pazūdiet! — iebrēcās Stendāls. — Savu darbu esat padarījis un tagad — vācieties, idiots tāds!

Misters Bigelovs sapulcināja savus amat­niekus un devās prom.

Misters Stendāls palika viens pats mājas priekšā.

— Klausieties, jūs, — viņš uzrunāja nere­dzamo raķešu pasažierus. — Es atlidoju uz Marsu, lai tiktu vaļā no jums, pašapmieri­nātie muļķi, bet ar katru dienu jūsu te saro­das arvien vairāk, tikpat kā mušu ap maitu. Bet nu es jums parādīšu. Es jums atriebšos par to, ko jūs uz Zemes nodarījāt misteram Po. Sākot ar šo dienu, uzmanieties! Ašera māja jūs gaida. ,

Viņš pakratīja dūri pret debesīm.

Raķete nosēdās. No tās cienīgi izkāpa kāds cilvēks. Viņš paskatījās uz māju, un viņa pe­lēkajās acīs pavīdēja neapmierinātība un īg­nums. Tad, pārgājis pāri grāvim, viņš tuvo­jās nelielam cilvēkam, kas viņu gaidīja.

— Jūs esat Stendāls?

— Jā.

— Garets, Morāles klimata pārvaldes in­spektors.

— Ak tad Morāles klimata ļaudis beidzot ieradušies uz Marsa. Es jau gudroju, nez, kad jūs parādīsieties.

— Mēs atlidojām pagājušajā nedēļā. Un drīz te valdīs tāda pati kārtība kā uz Ze­mes. — Viņš nikni pavicināja savu apliecību uz mājas pusi. — Tagad pastāstiet man, Stendāl, kas jums tur ir.

— Pils, kurā spokojas, ja jums labpatīk dzirdēt.

— Nemaz nepatīk, Stendāl, itin nemaz, īpaši vārds «spokojas».

— Tur nav nekā briesmīga. Šajā, tā kunga 2005. gadā, esmu uzcēlis šeit mehānisku svēt­nīcu. Vara sikspārņi tur pārvietojas pa elek­tronu stariem, misiņa žurkas skraida plast­masas pagrabos, dejo automātiskie skeleti; tur mīt ķīmijas un asprātības radīti mākslīgi vampīri, arlekīni, vilki un spoki.

— Tieši to es paredzēju, — Garets, mīlīgi smaidīdams, sacīja. — Baidos, ka vajadzēs to visu nojaukt.

— Es jau zināju, ka būsiet klāt, tiklīdz pa­dzirdēsiet, kas te notiek.

— Būtu ieradies jau ātrāk, bet mēs Morā­les klimata pārvaldē gribējām tikt skaidrībā par jūsu nodomiem un tikai tad iejaukties. Demontētāju un dedzinātāju brigāde varētu būt šeit ap vakariņu laiku. Līdz pusnaktij jūsu māja būs nolīdzināta ar zemi. Man lie­kas, mister Stendāl, jūs neesat visai gudrs. Izsviest grūti pelnītu naudu par tādām muļ­ķībām! Tas droši vien maksājis jums savus trīs miljonus dolāru …

— Četrus miljonus. Bet es jaunībā, mister Garet, mantoju divdesmit piecus miljonus. Varu atļauties sev to prieku un būt izšķēr­dīgs. Bet žēl, protams, ir — māja tikko pa­beigta, bet jūs jau drāžaties šurp ar saviem demontētājiem. Vai jūs neatļautu man pa­priecāties par savu spēlīti, — nu, vismaz kā­das divdesmit četras stundas?

— Tas ir pret likumu. Nekādas atlaides. Jāiznīcina katra grāmata, katra māja, itin viss, kam ir kāds sakars ar spokiem, vampī­riem, fejām vai citiem fantāzijas radītiem tēliem.

— Drīz jūs sāksiet dedzināt arī Babitus.

— Jūs esat sagādājis mums daudz rūpju, mister Stendāl. Pirms divdesmit gadiem. Uz Zemes. Jūs ar savu bibliotēku. Mums ir sa­glabājušies dokumenti.

— Es ar savu bibliotēku. Jā. Un vēl ne­daudz tādu pašu kā es. Po nu jau gadiem ilgi ir aizmirsts, līdz ar Ozu un visiem pārējiem. Bet es ierīkoju nelielu slēptuvi. Man un vēl dažiem citiem bija privātas bibliotēkas, līdz jūs atsūtījāt savus vīrus ar lāpām un dedzi­nāšanas ierīcēm, saplosījāt un pārvērtāt pel­nos manas piecdesmit tūkstoš grāmatas. Jūs iznīcinājāt visu teiksmaino un brīnumaino un pavēlējāt filmu režisoriem, kuri vēl nebija atteikušies no cerības kaut ko radīt, gremot un atgremot Ernestu Hemingveju. Mans dievs,; cik reižu gan es neesmu redzējis uz ekrāna «Kam stunda sit»! Trīsdesmit dažādu va­riantu. Un visi reālistiski. Ak, šis reālisms! Šis … Kaut viņu …

— Es jums ieteiktu iztikt bez sarkasma.

— Mister Garet, jums taču jāiesniedz sīks ziņojums, vai ne?

— Jā.

— Tad kaut vai aiz ziņkāres jums derētu ienākt iekšā un drusku paskatīties. Kaut vai uz minūti.

— Labi. Rādiet ceļu. Un bez kādiem jo­kiem. Man līdzi ir ierocis.

Ašera mājas durvis čīkstēdamas atvērās. Pretim dvašoja miklums. Atskanēja dobji vaidi un nopūtas, it kā kaut kur pazemē, pa­mestās katakombās elsotu milzu plēšas.

Pār akmens grīdu dižodamās pārskrēja žurka. Garets iebļāvās un spēra tai ar kāju. Žurka apvēlās, jā, jā, patiešām apvēlās, un no tās neilona kažoka izlēca neticami daudz metāla blusu.

— Apbrīnojami, — Garets noliecās, lai to apskatītu.

Kādā nišā sēdēja veca ragana un tirināja savus vaska pirkstus pār zilām un oranžkrā- sas kārtīm. Tā pacirta galvu uz Gareta pusi un caur savu bezzobaino muti nošņācās, ar pirkstiem bungodama pa notaukotajām kār­tīm.

— Nāve! — viņa sauca.

— Nu, lūk, kaut ko tādu es jau sagai­dīju, — sacīja Garets. — Nožēlojami!

— Es atļaušu jums personīgi viņu sade­dzināt.

— Tiešām? — Garets bija apmierināts. Taču tūlīt saviebās. — Bet nevar teikt, ka jūs būtu sevišķi sagrauzts.

— Man pietiek ar to, ka varēju radīt šo māju. Un varēšu teikt, ka esmu panācis savu. Radījis viduslaiku atmosfēru modernā, ne­ticības pilnā pasaulē.

— Gribot negribot man jāapbrīno jūsu ģē­nijs, ser. — Garets vēroja, kā žūžodams ga­rām veļas miglas vāls, iegūdams skaistas, ēteriskas sievietes apveidu. Kaut kur drēgna koridora otrā galā dūca kāda mašīna. Un kā balta masa no pastilu centrifūgas no turienes sanēdami vēlās miglas mākuļi un aizplūda klusajās zālēs.

Nezin no kurienes uzradās pērtiķis.

— Prom! — iebrēcās Garets.

— Nebaidieties, — Stendāls paplikšķināja pa dzīvnieka melnajām krūtīm. — Tas ir ro­bots. Ar vara skeletu un visu pārējo, tāpat kā ragana. Skatieties! — Viņš pabraucīja pērtiķa spalvu, un zem tās pavīdēja metāla caurulītes.

— Redzu, — Garets bailīgi pastiepa roku, lai to paglāstītu. — Bet kādēļ, mister Stendāl, kādēļ jums tas viss vajadzīgs? Kas jūs mudi­nāja celt šo māju?

— Birokrātija, mister Garet. Bet man nav laika skaidrot. Varas orgāni jau tāpat drīz visu uzzinās. — Viņš pamāja ar galvu pēr- tiķim. — Nu labi. Lai iet!

Pērtiķis nogalināja misteru Garetu.

— Drīz viss būs kārtībā, vai ne, Paiks? Paikss pacēla skatienu no galda. — Jā, ser.

— Tas jums ir lieliski izdevies.

— Cenšos attaisnot jūsu cerības, mister Stendāl, — Paikss klusi atteica, paceldams robota plastmasas plakstiņu, ievietodams do­bumā no stikla izgatavotu acsābolu un veikli piestiprinādams to ar gumijas muskuļiem.

— Kārtībā.

— Izspļauts misters Garets.

— Un ko darīsim ar to, ser? — Paikss pa­meta ar galvu uz akmens plāksnes pusi, kur gulēja īstā mistera Gareta līķis.

— Labāk sadedziniet, Paiks. Divi misteri Gareti mums nav vajadzīgi, vai ne?

Paikss aizvilka misteru Garetu uz īpaši ie­kārtotu ķieģeļu krāsni.

— Paliec sveiks!

Iegrūdis līķi iekšā, viņš aizcirta durvis. Stendāls uzrunāja Gareta dubultnieku.

— Vai uzdevums skaidrs, Garet?

— Jā, ser. — Robots piecēlās sēdus. — Man jāatgriežas Morāles klimata pārvaldē. Tur es iesniegšu papildu ziņojumu. Aizka­vēšu viņus vismaz par četrdesmit astoņām stundām. Teikšu, ka man vēlreiz ar visu jā­iepazīstas.

— Pareizi, Garet. Sveiks!

Robots aizsteidzās uz Gareta raķeti, iekāpa tajā un aizlidoja.

Stendāls pagriezās. — Un nu, Paiks, mums jāizsūta pēdējie ielūgumi šim vakaram. Man šķiet, ka būs ļoti jautri. Kā jūs domājat?

— Ņemot vērā, ka esam gaidījuši divdes­mit gadus — ļoti jautri!

Viņi pamirkšķināja viens otram.

Septiņi. Stendāls paraudzījās savā pulk­stenī. Nu jau drīz. Viņš grozīja rokās heresa glāzi. Un brīdi palika nekustīgi sēžam. Vi­ņam virs galvas starp ozola sijām, acis mirk­šķinādami, spiedza sikspārņi, kuru trauslos vara skeletus sedza gumijas miesa. Viņš pa­cēla pret tiem savu glāzi. — Uz mūsu panā­kumiem! — Tad atlaidās krēslā, aizvēra acis un domās vēlreiz visu apsvēra. Ar kādu baudu viņš to atcerēsies vecumdienās. Šo atmaksu antiseptiskajai valdībai par nozie­gumiem pret literatūru, par dedzināšanu. Gadiem ilgi viņā bija krājies niknums un naids. Un pamazām truluma nomāktajā prātā sāka veidoties plāns, līdz kādu dienu pirms trim gadiem viņš satika Paiksu.

Ak jā, Paikss . .. Paikss, kura dvēseli rūg­tums bija pārvērties par melnu pārogļojušos aku, kas pilna ar kodīgu skābi. Kas tad bija Paikss? Tikai ievērojamākais no viņiem vi­siem. Cilvēks ar tūkstošiem seju, dabas sti­hija, dūmi, zilgana migla, balta lietus gāze, sikspārnis, hidra, nezvērs — lūk, kas bija Paikss. «Vai labāks par Lonu Čaneju?» Sten­dāls prātoja. Neskaitāmas reizes viņš bija skatījies vecu vecās Čaneja filmas. Jā, tomēr labāks. Bet vai labāks arī par to otro slaveno mīmiķi? Kā viņu sauca? Karlovs? Daudz la­bāk! Un par Lugozi? Tur pat nebija ko salī­dzināt. Nē, Paikss bija vienreizējs un neat­kārtojams, bet viņš bija aplaupīts, viņa fan­tāzijai bija nocirsti spārni, nebija uz Zemes vietas, kur viņš varētu demonstrēt savu mākslu. Viņam noliedza tēlot pat sev pašam spoguļa priekšā!

Nabaga lieliskais, sakautais Paiks! Kā gan tu juties tajā naktī, kad viņi sagrāba tavas filmas, izrāva tās no kinokameras, it kā iz­gāzdami tev iekšas, piekrāva klēpjus ar filmu rituļiem un stiepa tos uz krāsni dedzināt? Vai tas bija tikpat briesmīgi kā zaudēt piec­desmit tūkstošus grāmatu, neko nesaņemot pretī? Jā. Jā. Stendāls juta, ka aiz neprātī­gām dusmām viņam sāk stingt rokas. Un vai gan varēja būt kaut kas dabīgāks par to, ka sastapušies viņi pavadīja neskaitāmas naktis sarunās, iztukšoja neskaitāmas kafijas kan­nas un no šīm sarunām un rūgtās dziras dzima — Ašera māja?

Iezvanījās liels baznīcas zvans. Sāka ieras­ties viesi.

Smaidīdams viņš devās tos sagaidīt.

Pieauguši, taču nezinādami, kas ir bēr­nība, roboti gaidīja. Tērpti zīdā — gan zaļā kā mežezers, gan paparžu krāsas, gan zaļgan- pelēkā kā vardes mugura — roboti gaidīja. Ar saules un smilšu dzelteniem matiem — roboti gaidīja. Ieeļļoti, ar želatīnā mērcētiem bronzas cauruļu kauliem tie nekustīgi gulēja. Zārkos, kas nebija domāti ne mirušiem, ne arī dzīviem, smagos šķirstos šie mehānismi gaidīja, kad tiem pavēlēs darboties. Smar­žoja pēc smēreļļas un virpota metāla. Valdīja kapa klusums. Roboti bija abu dzimumu un tomēr — bezdzimuma. Ar vārdiem un tomēr bezvārži. No cilvēkiem tie bija patapinājuši visu, izņemot cilvēcību, un tagad gulēja it kā nāves stinguma skarti, pievērsuši sejas naglu izraibinātajiem kastu vākiem ar uz­rakstu «Piegāde samaksāta», taču arī par nāvi to nevarēja saukt, jo viņi nekad nebija pazi.- nuši dzīvību. Bet tad iečīkstējās naglas. Pa­cēlās vāki. Pār kastēm pārslīdēja ēna, un kāda roka spaidīja eļļas kanniņu. Klusiņām tikšķēdams, sāka darboties viens mehānisms, pēc tam otrs un trešais, līdz visa telpa pul­sēja kā milzīgs pulksteņu veikals. Pavērās gumijas plakstiņi, atsegdami porcelāna acis. Notrīsēja nāsis. Cēlās augšā gan mērkaķa ādās, gan baltos trušu kažokos tērpti roboti: tur bija gan dvīņi Tvīdldams un Tvīdldijs, gan viltus Bruņurupucis un Susuris, slīkoņi no jūras dibena, kam miesas vietā bija sāls un jūras zāles, nozilējuši pakārtie ar izvalbī­tām gliemežu krāsas acīm, no ledus un lies­mojošiem vizuļiem veidotas būtnes, māla punduri, piparu laumas, Tik-tak, Skrandai­nis, Ziemassvētku vecītis, kas pats ap sevi radīja mazu sniega vētru, Zilbārdis ar vaigu bārdu acetilēna liesmas krāsā, sēra mākoņi, no kuriem pa brīžam izšāvās zaļas liesmu mēles; pa durvīm izvēlās zvīņains spirālveida pūķis ar krāsns muti vēdera vietā; tas ie­kaucās, ietikšķējās, iebaurojās, aprima, no­šņācās, nopūtās. Desmit tūkstoši vāku atkrita savās vietās. Pulksteņu veikala iemītnieki iz­klīda pa Ašera māju. Bija sākusies burves­tību nakts.

Zemei uzpūta silta elpa. Ieradās viesu ra­ķetes; tās lika debesīm liesmot un rudeni pārvērta pavasarī.

No raķetēm izkāpa vakara uzvalkos tērpti vīrieši, viņiem sekoja dāmas ar ļoti sarežģī­tiem matu sasukājumiem.

— Tad tāda ir tā Ašera māja!

— Bet kur ir durvis?

Šajā brīdī parādījās Stendāls. Sievietes smējās un čaloja. Misters Stendāls pacēla roku, lūgdams apklust. Tad pagriezās, pie­vērsa skatienu kādam logam augstu pils sienā un sauca:

— Rapuncel, Rapuncel, nolaid savus matus!

Pa logu izliecās daiļa meitene un, vakara vēsmas glāstīta, nolaida lejup savus zeltītos matus. Tie plīvoja un vijās, līdz izveidoja kāpnes, pa kurām jautrie viesi varēja iekļūt mājā.

Kādi ļaudis tik tur nebija! Ievērojami so­ciologi, viszinoši psihologi, izcilākie politiķi, bakteriologi, neirologi. Un viņi visi nu bija te, šajās drēgnajās sienās.

— Esiet sveicināti!

Misters Traions, misters Ouens, misters Dans, misters Langs, misters Stefenss, misters Flečers un daži duči citu.

— Lūdzu, nāciet tik iekšā!

Mis Gibsa, mis Poupa, mis Čerčila, mis Blanta, mis Dramonda un pārdesmit citu vi­zuļojošu dāmu.

Ievērojami ļaudis — visi līdz pēdējam, Fantāzijas apkarošanas biedrības biedri, cī­nītāji par Visu svēto dienas un Gaja Fooksa svētku aizliegšanu, sikspārņu sitēji, grāmatu dedzinātāji, lāpu gājienu organizētāji — visi bez izņēmuma krietni, nevainojami pilsoņi, kuri bija visžēlīgi atļāvuši vienkāršajiem ļau­tiņiem pirmajiem lidot uz Marsu, aprakt marsiešus, iztīrīt vecās pilsētas un uzcelt jaunas, salabot ceļus un novērst visas nekār­tības. Un tad, kad viss bija ievirzīts pareizās sliedēs, ieradās šie Prieka Maitātāji, kam asiņu vietā bija formalīns, bet acis dzēlīgas kā joda tinktūra, lai nodibinātu Morāles klimata pārvaldi un visus bez maksas apveltītu ar savu .labdarību. Un tie esot viņa draugi! Jā gan, jo pēdējā gadā uz Zemes viņš bija ne mazumu nopūlējies, lai ar katru no tiem iepazītos un iedraudzētos.

— Esiet sveicināti Nāves valstības plašu­mos! — viņš uzsauca.

— Hei, Stendāl, kas tev te īsti ir?

— Gan jau redzēsiet. Bet vispirms jāpār­ģērbjas. Tur tālāk ir kabīnes. Uzvelciet kos­tīmus, kurus tur atradīsiet. Vīrieši pa labi, sievietes pa kreisi.

Viesi izskatījās apjukuši.

— Nezin, vai mums labāk nevajadzētu iet projām, — mis Poupa sacīja. — Man te nepa­tīk. Tas jau izskatās pēc… pēc zaimošanas.

— Nieki! Masku balle!

— Vai tikai tas nav pretlikumīgi? — mis­ters Stefenss rauca degunu.

— Ko jūs! — Stendāls smējās. — Priecā­jieties, kamēr vēl laiks. Rīt te būs tikai drupu kaudze. Nu, uz kabīnēm!

Māja bija dzīvības un krāsu pārpilna, skraidīja āksti, skandinādami savu cepuru zvaniņus, baltās pelītes dancoja miniatūru kadriļu, bet punduri uz mazām vijolēm ar tikpat maziem lociņiem spēlēja pavadījumu, pie nomelnējušām sijām plandījās mazi ka­rodziņi, ap hidru atplestajām mutēm, no ku­rām plūda vēsa, putojoša vīna strūklas, lidi­nājās sikspārņu bari. Cauri visām septiņām masku balles zālēm tecēja strautiņš. Viesi no­dzērās un konstatēja, ka tas ir heress. Viesi,

kas plūda āra no kabīnēm, piederēja citani laikmetam, viņu sejas sedza maskas, un tas, ka viņi tās uzlikuši, laupīja viņiem katras tiesības nosodīt fantāziju un šausmas. Smie­damās pastaigājās sievietes sarkanos tērpos. Vīrieši tās aplidoja. Uz sienām pazibēja ēnas, lai gan tuvumā nebija neviena cilvēka, šur tur karājās spoguļi, kuros nevarēja saskatīt atspulgu.

— Nu mēs visi esam vampīri, — smējās misters Flečers. — Miroņi.

Pavisam tur bija septiņas zāles un katra savādākā krāsā: viena zila, otra sārta, trešā zaļa, ceturtā oranža, piektā balta, sestā vio­leta un septītā dekorēta ar melnu samtu. Melnajā istabā atradās melnkoka pulkstenis, kas skaļi sita stundas. Viesi, nu jau krietni iereibuši, steidza no vienas istabas otrā, klīda starp fantastiskiem robotiem, starp Susuriem un Ārprātīgiem Cepurniekiem, Troļļiem un Milžiem, Melniem Kaķiem un Baltām Karalienēm, un zem dejotāju kājām nodevīgi pukstēja grīda, it kā zem tās būtu paslēpta kāda liela sirds.

— Mister Stendāl!

Tad čukstus …

— Mister Stendāl!

Viņam blakus stāvēja briesmonis Nāves maskā. Tas bija Paikss.

— Man jārunā ar jums zem četrām acīm.

— Kas noticis?

— Skatieties! — Paikss pastiepa kaulainu roku. Tajā bija daži sakusuši, pārogļojušies ritentiņi, lodītes, zobrati un uzgriežņi.

Stendāls ilgi skatījās uz tiem. Tad izgāja ar Paiksu koridorā.

— Garets? — viņš čukstus jautāja.

Paikss pamāja. — Viņš savā vietā atsūtījis

robotu. Nupat, tīrīdams krāsni, es tos atradu.

Abi noskatījās uz liktenīgajiem ritenti­ņiem.

— Tas nozīmē, ka kuru katru brīdi ieradī­sies policija, — Paikss sacīja. — Mūsu plāns izjuks.

— Nevar zināt. — Stendāls paskatījās uz dzeltenajiem, zilajiem un oranžajiem ļaudīm, kas virpuļoja dejā. Pa vieglā dūmakā tītajām zālēm viļņiem plūda mūzikas skaņas.

— Man vajadzēja iedomāties, ka Garets nebūs tāds muļķis un nebrauks šurp pats. Bet pagaidiet!

— Kas noticis?

— Nekas. Nekas nav noticis. Garets atsū­tīja pie mums robotu. Mēs aizsūtījām robotu atpakaļ. Nepārbaudījis sīkāk, viņš nepama­nīs, ka tas ir cits.

— Protams.

— Un tagad viņš ieradīsies pats. Nu viņš ir drošs, ka briesmas nedraud. Viņš var būt klāt kuru katru brīdi, pats personīgi. Atne­siet vēl vīnu, Paiks!

Iezvanījās lielais zvans.

— Varu derēt, ka tas ir viņš. Ejiet, ielai­diet misteru Garetu.

Rapuncele nolaida savus zelta matus.

— Misters Stendāls?

— Misters Garets, īstais misters Garets?

— Tas pats. — Garets nopētīja miklās sie­nas un virpuļojošos ļaudis. — Es nolēmu ie­pazīties ar visu pats. Uz robotiem nevar pa­ļauties. It īpaši uz citu cilvēku robotiem. Bez tam, būdams tālredzīgs, es izsaucu arī de- montētāju brigādi. Pēc stundas viņi būs šeit un nolīdzinās ar zemi šo briesmīgo vietu.

Stendāls palocījās. — Paldies par informā­ciju. — Viņš pamāja ar roku. — Bet līdz tam jūs varētu palīksmoties. Varbūt dzersiet vīnu?

— Nē, pateicos. Kas tur notiek? Cik zemu gan cilvēks var grimt?

— Pārliecinieties pats, mister Garet!

— Slepkavība, — sacīja Garets.

— Viszemiskākā, — piekrita Stendāls.

Kaut kur iespiedzās sieviete. Ieskrēja mis

Poupa ar bālu, siera krāsas seju.

— Kādas šausmas! Man acu priekšā pēr­tiķis nožņaudza mis Blantu un iebāza viņu skurstenī.

Viņi ielūkojās dūmvadā un redzēja, ka no turienes karājas ārā gari, dzelteni mati. Ga­rets iekliedzās.

— Briesmīgi! — šņukstēja mis Poupa, bet tad pēkšņi apklusa, samirkšķināja acis un pagriezās. — Mis Blanta!

— Jā, — mis Blanta turpat blakus atsau­cās.

— Bet es tikko redzēju, ka jūs iebāza skurstenī.

— Nē, — mis Blanta smējās. — Tas bija robots, kas izskatās pēc manis. Veikla ko­pija.

— Bet, bet…

— Neraudiet, dārgā! Esmu dzīva un ve­sela. Ļaujiet man arī pašai uz sevi paskatī­ties. Tad redz, kur mani iebāzuši. Skurstenī. Gluži, kā jūs teicāt. Vai nav jocīgi.

Mis Blanta smiedamās devās projām.

— Varbūt iedzersiet, Garet?

— Lai iet. Tas mani pagalam nobiedēja. Ak dievs, kas par vietu! Tā tiešām pelnījusi, ka to noplēš. Vienu brīdi man jau …

Garets dzēra.

Atkal kliedziens. Pa kāpnēm, kas brīnu­mainā kārtā atvērās grīdā, četri balti truši aiznesa misteru Stefensu. Tie iemeta viņu bedrē, kur viņš palika guļam ar sasietām ro­kām un kājām un bezspēcīgi noskatījās, kā, nākdams arvien tuvāk un tuvāk, pār viņu šūpojas liels tērauda svārsts bārdas naža asumā.

— Vai tas tur lejā esmu es? — jautāja misters Stefenss, nostādamies blakus Gare- tam. Viņš pārliecās pār bedres malu.

— Cik savādi, cik dīvaini gan ir noskatī­ties pašam savā nāvē.

Svārsts nošūpojās pēdējo reizi.

— Cik reālistiski, — misters Stefenss teica un novērsās.

— Vēl vienu glāzi, mister Garet?

— Jā, lūdzu.

— Nu jau daudz laika vairs nav atlicis. Demontētāji drīz būs klāt.

— Paldies dievam.

Un atkal — jau trešo reizi — atskanēja kliedziens.

— Kas tad vēl? — Garets bažīgi jautāja.

— Tagad mana kārta, — sacīja mis Dra- monda. — Skatieties.

Mis Dramondas līdzinieci, nevērojot viņas kliedzienus, ienagloja zārkā un ieraka mit­rajā zemē zem grīdas.

— Pagaidiet, to es atceros! — izdvesa Mo­rāles klimata pārvaldes inspektors. — Tas ir no vecajām, aizliegtajām grāmatām. «Priekš­laicīga apbedīšana». Un viss pārējais arī. Bedre, svārsts, pērtiķis, skurstenis. «Slepka­vība Morga ielā». Es pats to grāmatu sade­dzināju, jā!

— Iedzeriet vēl, Garet. Uzmanīgi, turiet glāzi stingri!

— Mans dievs, ir nu gan jums fantāzija!

Viņu acu priekšā tika nogalināti vēl pieci:

viens dabūja galu pūķa mutē, pārējos ie­svieda melnajā dīķī, kur tie nogrima un pa­zuda.

— Vai gribat zināt, ko esam paredzējuši jums? — Stendāls jautāja.

— Protams, — Garets atbildēja. — Kāda tur starpība? Mēs tā kā tā uzspersim to visu gaisā. Jūs esat briesmīgs.

— Tad nāciet līdzi. Šeit, lūdzu.

Viņš noveda Garetu pagrabā. Viņi gāja pa daudzām ejām un tad pa vītņu kāpnēm no­laidās vēl dziļāk zemē — katakombās.

— Ko jūs man te gribat rādīt? — jautāja Garets.

— Kā jūs nogalina.

— Tas ir, jūs gribat teikt — manu dubult­nieku?

— Jā. Un vēl kaut ko citu.

— Ko?

— Amontiljado, — sacīja Stendāls, iedams pa priekšu un turēdams lukturi paceltā rokā. Viņi gāja garām zārkiem, no kuriem rēgojās ārā nekustīgi skeleti. Garets aizspieda de­gunu, viņa seja pauda riebumu.

— Kā jūs teicāt?

— Vai jūs nekad neesat dzirdējis par amontiljado?

— Nē.

— Un vai šo te atceraties? — Stendāls norādīja uz nišu.

— Kāpēc man vajadzētu to atcerēties?

— Varbūt šo? — No sava apmetņa apak­šas Stendāls smaidīdams izvilka ķelli.

— Kas tas ir?

— Nāciet, — Stendāls aicināja.

Viņi iegāja nišā. Tumsā Stendāls iereibušo Garetu saslēdza ķēdēs.

— Dieva dēļ, ko jūs darāt? — ķēdēm žva­dzot, iekliedzās Garets.

— Es ironizēju. Nepārtrauciet cilvēku, kad viņš ironizē, tas nav pieklājīgi. Tā!

— Jūs esat saslēdzis mani ķēdēs.

— Gluži pareizi.

— Ko jūs gribat darīt?

— Atstāt jūs šeit.

— Jūs jokojat.

— Patiešām izdevies joks.

— Kur ir mans dubultnieks? Vai tad mēs neredzēsim, kā viņu nogalina?

— Nekāda dubultnieka nav.

— Bet pārējie?

— Pārējie ir miruši. Jūsu acu priekšā no­galināja dzīvus cilvēkus. Dubultnieki — ro­boti stāvēja blakus un skatījās.

Garets klusēja.

— Tagad jums jāizsaucas: «Pie visiem svētajiem, Montresor!» — Stendāls sacīja. — Un es atbildēšu: «Jā, pie visiem svēta­jiem.» Nu, kā tad būs? Pamēģiniet! Sakiet!

— Muļķis!

— Vai man vajadzēs jūs lūgties? Sakiet nu! Sakiet «Pie visiem svētajiem, Montre­sor!»

— Neko es neteikšu, idiot! Laidiet mani ārā! — Reibums bija izgaisis.

— Še! Lieciet galvā. — Stendāls pasvieda viņam kaut ko skanošu un šķindošu.

— Kas tas ir?

— Cepure ar zvārguļiem. Lieciet to galvā, un es jūs varbūt izlaidīšu.

— Stendāl!

— Es jums teicu — lieciet galvā!

Garets paklausīja. Nošķindēja zvaniņi.

— Vai jums nav tāda sajūta, ka tas viss jau kādreiz būtu noticis? — apjautājās Sten- dāls, sākdams rīkoties ar ķelli, javu un ķie­ģeļiem.

— Ko jūs darāt?

— Iemūrēju jūs. Viena kārta jau nolikta. Te būs nākamā.

— Jūs neesat pie pilna prāta!

— Par to es nestrīdēšos.

— Jūs par to sauks pie atbildības.

Klusi kaut ko dungodams, Stendāls paplik­šķināja ķieģeli un novietoja to uz mitrās javas.

No tumšā cauruma atskanēja žvadzoņa, rībieni un kliedzieni. Siena auga arvien aug­stāk.

— Skaļāk, lūdzu! — Stendāls sacīja. — Iz­rādei jābūt augstā līmenī.

— Laidiet mani ārā, laidiet ārā!

Trūka vairs tikai viena ķieģeļa. Kliegšana skanēja nepārtraukti.

Garet? — Stendāls klusi pasauca. Ga­rets apklusa.

— Garet, vai jūs zināt, kāpēc es ar jums tā apejos? — Stendāls jautāja. — Tāpēc, ka jūs sadedzinājāt mistera Po grāmatas, tās pat kārtīgi neizlasījis. Kāds jums iestāstīja, ka tās jāsadedzina, un jūs paklausījāt. Citādi jūs būtu nopratis, kas man padomā, kad no­vedu jūs šeit lejā. Nezināšana ir liktenīga, mister Garet.

Garets klusēja.

— Es gribu, lai viss būtu tā, kā rakstīts, —

Stendāls sacīja, paceldams lukturi, lai tā gaisma apspīdētu sagumušo augumu. — Pa­skandiniet klusām zvaniņus. — Zvaniņi ie­skanējās. — Un, ja jūs tagad pateiksiet «Pie visiem svētajiem, Montresor», es varbūt pa­laidīšu jūs vaļā.

Gaismas kūlī parādījās Gareta seja. Brīdi vilcinājies, viņš neveikli izrunāja vārdus: «Pie visiem svētajiem, Montresor.»

— Ā-a, — izdvesa Stendāls, aizvēris acis. Tad nolika vietā un iemūrēja pēdējo ķie­ģeli. — Requiscat in pace, dārgais draugs.

Un steigšus pameta katakombas.

Tiklīdz pulkstenis saka sist divpadsmit, pils septiņās zālēs viss apklusa.

Ieradās Sarkanā Nāve.

Pie durvīm Stendāls vēl mirkli paraudzījās atpakaļ. Tad izskrēja no lielās mājas un, šķērsojis grāvi, metās pie helikoptera, kas viņu jau gaidīja.

— Kārtībā, Paiks?

— Kārtībā.

— Aiziet!

Smaidīdami viņi noraudzījās uz lielo māju. Kā zemestrīces sadrebināta, māja sāka lēni šķelties vidū pušu. Nespēdams novērst acis no lieliskā skata, Stendāls dzirdēja, kā Paikss viņam aiz muguras klusā, dziedošā balsī deklamē:

— «…man noreiba galva, redzot, ka va­renās sienas pēkšņi sagrīļojas un grūst — at­skanēja varena dārdoņa, it kā tur gāztos lejā tūkstošiem ūdenskritumu — un dziļais, drū­mais dīķis pie manām kājām, īgni klusēdams, sakļāvās pār Ašera mājas drupām.»

Helikopters pacēlās gaisā pār dūmakā tīto ezeru un aizlidoja uz rietumiem.