Marsiešu hronikas

2004-2005.GADS PĀRDĒVĒŠANA

Viņi apmetās teiksmainajās, zilajās zemēs un deva tām savus vārdus. Tur bija Hinkstona līcis un Lustiga iela, Bleķa upe un Driskola mežs, Perigrīna kalns un Vaildera pilsēta — visi nosaukti par godu cilvēkiem un tam, ko viņi paveikuši. Vieta, kur marsieši nogalinā­juši pirmos zemiešus, bija nosaukta par Sar­kano pilsētu, tā atgādinot izlietās asinis. Bet te, lūk, gājusi bojā Otrā ekspedīcija — par to liecina nosaukums «Otrais Mēģinā­jums». Ikvienā vietā, kur kosmonauti nosēz­damies bija izdedzinājuši zemi ar savām el­les mašīnām, kā pelnu plēksnes pāri bija pa­likuši tikai vārdi, un, protams, tur netrūka arī Spendera kalna un Nataniela Jorka pil­sētas . ..

Senie marsiešu nosaukumi saistījās ar ūdeni un gaisu, un kalniem. Vai arī ar kūs­tošo sniegu ūdeņiem, kuri tecēja uz dien­vidiem un pildīja akmens kanālus, kas savukārt ieplūda izžuvušajās jūrās. Ar bur­vjiem, kuri te gulēja zemes klēpī, ar torņiem un obeliskiem. Bet tāpat kā veseri sadrupina marmoru, tā raķetes iznīcināja vecos vārdus,

sašķaidīja stabiņus ar vecajiem pilsētu nosau­kumiem, bet uz to drupām uzstādīja lielus uz­rakstus ar jaunajiem: AIRONTAUNA, STĪL- TAUNA, ALUMINIUMSITIJA, ILEKTRIKVI- LIDŽA, KORNTAUNA, GREINVILLA, DET- ROITA II un tamlīdzīgiem uz Zemes lietotiem tehniskiem un metālu apzīmējumiem.

Pēc tam kad pilsētas bija uzceltas un no­kristītas, nāca kārta kapsētām: radās Za­ļais pakalns, Sūnu ciems, Zābaku kalns, Pē­dējā dusa; kapos tika guldīti pirmie aizgā­jēji…

Bet, kad viss bija sava vieta, ta sakot —• salikts pa plauktiņiem, kad visur karājās uz­raksti un valdīja nevainojama kārtība, kad pilsētas bija labi iekārtotas un vientulība tik­pat kā izskausta, tad no Zemes ieradās pār­gudrie un izsmalcinātie. Viņi lidoja šurp, lai nosvinētu svētkus vai pavadītu atvaļinā­jumu, lai sapirktos suvenīrus, pafotografētu un iepazītos ar Marsa «atmosfēru», lai pē­tītu un ieviestu praksē savu socioloģiju; viņi ieradās ar savām nozīmītēm un zvaigznītēm, ar saviem likumiem un noteikumiem, līdzi paņemdami arī birokrātiju, kura līdzīgi ne­zālei bija pārņēmusi visu Zemi un nu sāka sakņoties arī uz Marsa. Viņi sāka plānot un iekārtot ne tikai bibliotēkas, bet arī ļaužu dzīves, sāka izrīkot un komandēt tos, kuri bija atbēguši uz Marsu, lai atbrīvotos no šīs izrīkošanas, pārvaldīšanas un komandēšanas.

Tāpēc nav jābrīnās, ja daži no tiem grieza pretī zobus …