Marsiešu hronikas

1999. gada augusts ZEMES DĒLI

Pie durvīm neatlaidīgi klauvēja.

Misis Ttt atgrūda tās vaļā. — Ko jums vajag?

— Jūs runājat angliski? — cilvēks, kas stāvēja pie durvīm, pārsteigumā izsaucās.

— Kā protu, tā runāju, — viņa atmeta.

— Vistīrākā angļu valoda!

Svešiniekam mugurā bija kaut kāda forma.

Viņam līdzās, degot nepacietībā, stāvēja vēl trīs smaidoši, dubļiem notriepušies vīri.

— Ko jūs gribat? — misis Ttt noprasīja.

— Tad tāda izskatās marsiete! — Cilvēks pasmaidīja. — Šis vārds jums, protams, ir svešs. To lieto uz Zemes. — Viņš pamāja uz biedru pusi. — Mēs esam no Zemes. Mani sauc Viljamss, kapteinis Viljamss. Nolaidā­mies uz Marsa pirms nepilnas stundas. Otrā ekspedīcija ir klāt! Bija arī Pirmā, taču ne­zinām, kas ar to noticis. Lai nu kā, bet mūsu mērķis sasniegts! Un jūs esat pirmā marsiete, kuru sastopam!

— Marsiete? — Viņa sarauca uzacis.

— Nu, citiem vārdiem sakot, Saules sistē­mas ceturtās planētas iemītniece. Vai ne tā?

— Ābeces gudrība, — viņa atcirta, noska­tīdama vīrus no galvas līdz kājām.

— Bet mēs… — viņš piespieda savu tuklo, sārto roku pie krūtīm, — … mēs esam no Zemes. Pareizi, zēni?

— Tieši tā, ser! — pārējie vienā balsī at­saucās.

— Šī planēta ir Tirra, — misis Ttt noteica,

— ja gribat saukt to īstajā vārdā.

— Tirra, Tirra. — Kapteinis smējās līdz asarām. — Tavu brlnum jauku nosaukumu! Bet sakiet, mana dārgā, — kā tas nākas, ka jūs tik lieliski runājat angliski?

— Es nerunāju, es domāju, — viņa noskal­dīja. — Telepātija. Sveiki! — Un aizcirta durvis.

Pēc brīža šis briesmīgais cilvēks klaudzi­nāja atkal.

— Kas tad vēl? — atrāvusi durvis, viņa ērcīgi noprasīja.

Kapteinis, redzami apjucis, vēl arvien stā­vēja turpat, izmocīdams biklu smaidu. Viņš pastiepa uz priekšu rokas. — Jūs laikam īsti nesapratāt…

— Ko? … — viņa pacēla balsi.

Viņš kā neticēdams blenza viņā. — Mēs esam no Zemes!

— Man nav laika, — viņa atrunājās.

— Jāsteidz pusdienas, un kur tad vēl tīrī­šana, šūšana un viss pārējais. Jums droši vien vajadzīgs misters Ttt. Viņš ir augšā, savā kabinetā.

— Jā, jā, — cilvēks no Zemes, mirkšķinā­dams acis, nedroši nomurmināja. — Tiešām, pasauciet, lūdzu, misteru Ttt.

— Viņš ir aizņemts. — Un atkal noblāk- šķēja durvis.

Šoreiz klauvējiens bija nepiedienīgi skaļš.

— Velns lai parauj! — kapteinis nošķen- dējās, tiklīdz durvis bija atkal atgrūstas vaļā. Viņa nepaguva ne attapties, kad viņš jau bija priekštelpā. — Kurš gan tā saņem viesus!

— Mana tīrā grīda! — viņa iespiedzās.

— Vienos dubļos! Vācieties ārā! Ja grib ienākt manā mājā, vispirms jānotīra apavi!

Cilvēks neziņā paraudzījās uz saviem dub­ļainajiem zābakiem.

— Lai nu šoreiz sīkumi paliek, — viņš beidzot noteica. — Tāds notikums! Manu­prāt, to vajag nosvinēt! — Viņš ilgi un cieši raudzījās sievietē, it kā mēģinādams viņu pārliecināt.

— Mani kristāla veģi! — viņa iesaucās.

— Ja tie jūsu dēļ būs pārcepuši, — nudien, zvelšu jums ar malkas pagali! — Misis Ttt aizsteidzās pārbaudīt nelielo, svelmaino ce­peškrāsni. Tad atgriezās sasarkusi un no­svīdusi. Viņa bija kalsna un žigla kā skudra, ar koši dzeltenām acīm, brūnu ādu un skarbu, metālisku balsi. — Uzgaidiet šeit. Pajautāšu, vai misters Ttt var atlicināt jums kādu brītiņu. Ko jūs īsti gribējāt no viņa?

Kapteinis izgrūda biezu lamu vārdu, it kā viņa būtu uzsitusi tam ar āmuru pa pirkstu. — Pasakiet viņam, ka esam no Zemes un ka tas vēl nekad nav pieredzēts.

— Kas nav pieredzēts? — Tad viņa at­meta ar roku. — Nu, vienalga. Tūlīt būšu atpakaļ. — Sieviete aizsteidzās, soļiem atbal­sojoties pa visu akmens māju.

Ārpusē zilgoja bezgalīgi plašās Marsa de­besis — tveicīgas un nekustīgas kā silta, dziļa jūra. No Marsa tuksneša kā no aizvēs­turiska lavas katla verda virmojoši tvaika mutuļi. Atslējies pret tuvējo pakalnu, stā­vēja neliels kosmosa kuģis. No tā uz akmens māju veda platu soļu pēdas.

Augšējā stāvā atskanēja ķildīgas balsis. Vīri priekštelpā saskatījās, nepacietīgi mīņā­damies un knibinādamies ap savām jostām. Augšā vīrieša balss kaut ko ķērca. Sievietes balss atbildēja. Tā pagāja stundas ceturksnis. Zemes dēli, nezinādami, ko iesākt, klimta apkārt pa priekštelpu un virtuvi.

— Uzsmēķēsim? — viens no viņiem ievai­cājās.

Kāds izvilka cigarešu paciņu, viņi sasmē- ķēja, domīgi pūzdami gaisā bālas dūmu strūkliņas. Tad saraustīja formas tērpus, sa­kārtoja apkaklītes. Balsis augšā vēl arvien burkšķēja un rūca. Kapteinis paskatījās pulkstenī.

— Divdesmit piecas minūtes, — viņš no­teica. — Jābrīnās, ko gan viņi tur tik ilgi spriež? — Tad piegāja pie loga un paraudzī­jās ārā.

— Karsta diena, — viens no vīriem iemi­nējās.

— Jā-a, — pusdienas tveices nogurdināts, novilka otrs. Balsis otrajā stāvā pieklusa un norima. Mājā kļuva kluss kā kapā. Vīri ne­dzirdēja neko citu kā vien savu elpu.

Tā pagāja vesela stunda.

•— Vai tik mūsu dēļ nav notikusi kāda ne­laime? — kapteinis sāka bažīties. Viņš pie­gāja pie viesistabas durvīm un ielūkojās iekšā.

Viesistabas vidū misis Ttt mierīgi laistīja puķes.

— Man jau šķita, ka esmu kaut ko aizmir­susi, — ieraugot kapteini, viņa iesaucās un iznāca virtuvē. — Piedodiet. — Viņa pa­sniedza tam kaut kādu zīmīti. — Misters Ttt ir stipri aizņemts, — viņa noteica un atkal pievērsās pusdienu gatavošanai. — Jums vispār nemaz nav vajadzīgs misters Ttt, bet gan misters Aaa, — viņa turpināja. — Ejiet ar šo zīmīti uz kaimiņu mājām pie zilā ka­nāla, un misters Aaa jums paskaidros, ko darīt.

— Mums tas nav jāskaidro, — kapteinis iebilda, atstiepdams biezās lūpas. — Mēs jau to zinām.

— Papīrs jums ir rokā, kas tad vēl vaja­dzīgs? — viņa bargi noprasīja, likdama no­prast, ka ar to pašu saruna izbeigta.

— Labi, — kapteinis negribīgi noteica.

Taču vēl arvien stāvēja, it kā cerēdams kaut ko sagaidīt. Kā bērns, kurš raugās tukšā ziemsvētku eglītē. — Labi, — viņš atkārtoja. — Ejam, zēni.

Visi četri izgāja ārā vasaras dienas tveicī­gajā klusumā.

Pēc pusstundas misters Aaa, kurš sēdēja savā bibliotēkā, sūkdams elektriskās liesmas no metāla kausa, izdzirdēja ārpusē svešas balsis, kas skanēja no akmens bruģa. Viņš izliecās pa logu un ieraudzīja četrus vienā­dās formās ģērbtus vīrus, kuri piemiegtām acīm vērās augšup.

— Vai jūs esat misters Aaa? — kapteinis sauca.

— Jā.

— Misters Ttt mūs sūtīja pie jums!

— Kādēļ? — misters Aaa noprasīja.

— Viņš pats bija aizņemts.

— Tad ta brīnums! — misters Aaa no­šņāca. — It kā man nebūtu nekā cita ko da­rīt, kā izklaidēt cilvēkus, ar kuriem viņam pašam nav laika noņemties.

— Šoreiz tas nav svarīgi, ser, — kapteinis attrauca.

— Man gan ir svarīgi! Šodien vēl tik daudz jāizlasa. Misters Ttt nekad nerēķinās ar citiem. Nav jau pirmā reize, kad man jā­cieš viņa dēļ. Nemaz neviciniet rokas, ser, gaidiet, kamēr beigšu. Esmu paradis, ka cil­vēki klausās, kad es runāju. Vai nu jūs uz­klausīsiet mani ar pienācīgo cieņu, vai es vispār nerunāšu ar jums.

Visi četri, nepacietīgi mīņādamies, mutes atpletuši klausījās, līdz kapteinim deniņos pietūka vēnas un acīs uz brīdi saskrēja asaras.

— Nu, kā jums liekas, — misters Aaa tur­pināja sprediķot, — vai mistera Ttt uzve­dība nav nosodāma?

Vīri blenza augšup cauri tveicīgajai dū­makai. — Mēs esam no Zemes! — kapteinis atsāka.

— Manuprāt, viņš rīkojies ārkārtīgi neso­līdi, — misters Aaa nerimās.

— Kosmosa kuģis. Mēs atlidojām raķetē. Rau, kur tā stāv!

— Un nav jau pirmā reize, kad viņš tā izrīkojas.

— Cauri kosmosam — no Zemes!

— Derētu piezvanīt un nostrostēt viņu.

— Visi četri, es un šie trīs komandas lo­cekļi.

— Nudien piezvanīšu, tūliņ pat!

— Zeme. Raķete. Cilvēki. Lidojums. Kosmoss.

— Piezvanīšu un likšu viņam trūkties! — misters Aaa izsaucās un nozuda no loga kā lelle no skatuves. Kaut kādā dīvainā ierīcē vai aparātā labu laiku bija dzirdama nikna lamāšanās.

Lejā kapteinis ar saviem vīriem ilgu pilnu skatienu paraudzījās atpakaļ, kur pakalnā slējās viņu lieliskā raķete — tik slaika, glezna un izskatīga.

Pēc brīža misters Aaa atkal parādījās logā, uzvaroši rēkdams:

— Es izsaucu viņu uz dueli! Ļautiņi mī­ļie — uz dueli!

— Mister Aaa… — kapteinis pacietīgi atsāka.

— Pataisīšu viņu uz vietas aukstu, vai dzirdat!

— Mister Aaa, lūdzu, uzklausiet mani! Mēs esam nolidojuši sešdesmit miljonu jūdžu.

Misters Aaa pirmo reizi vērīgāk ieskatī­jās kapteinī. — Pag, pag, kā jūs sacījāt? No kurienes?

Kapteinis plati pasmaidīja, atsegdams baltu zobu rindu.

— Beidzot! — viņš pačukstēja savējiem. Bet misteram Aaa uzsauca:

— Sešdesmit miljonu jūdžu. No Zemes!

Misters Aaa nožāvājās.

— Šajā gada laikā nebūs vairāk par piec­desmit miljoniem. — Viņš paņēma kaut kādu atbaidošu ieroci. — Nu, tagad man jāiet… Pievāciet savu muļķīgo zīmīti, — lai gan ne­tieku gudrs, kāds jums no tās labums, — slā- jiet pāri pakalnam uz Iopr pilsētiņu un iz­stāstiet to visu misteram Iii. Viņš ir tieši tas, kurš jums vajadzīgs. Nevis šis idiots misters Ttt, tas no maniem nagiem dzīvs vairs neiz­spruks. Un nevis es, jo jūs neietilpstat manā specialitātē.

— Specialitātē! — kapteinis novaidējās. — Vai tad vajadzīga kaut kāda īpaša specia­litāte, lai uzņemtu viesus no Zemes!

— Nerunājiet muļķības, — tas ir katram skaidrs! — Misters Aaa metās lejā pa kāp­nēm. — Visu labu! — Un aizvirpuļoja pa bruģēto ceļu kā saniknots vilciņš.

Gluži satriekti visi četri ceļotāji palika stā­vam. Beidzot kapteinis sacīja:

— Gan jau atradīsim kādu, kurš mūs uz­klausīs.

— Varbūt mums doties projām un v pēc kāda laika atgriezties, — viens no vīriem sadrūvējies ierosināja. — Aizlaisties un no­sēsties no jauna. Dot viņiem laiku sagatavo­ties uzņemšanai.

— Nav slikta ideja, — kapteinis gurdi no­murmināja.

Mazā pilsētiņa bija pilna ļaužu, kuri, uz­saukdami cits citam «Sveiki!», straumēm plūda iekšā un nāca ārā pa durvīm, un visiem bija maskas — zelta vai zilas, dažādības pēc arī sārtas, maskas ar sidraba lūpām un bron­zas krāsas uzacīm, gan smaidošas, gan sa­rauktām pierēm — atkarībā no nēsātāja garastāvokļa.

Četri vīri, nosvīduši no garā gājiena, ap­stājās, lai pavaicātu kādai meitenītei, kur dzīvo misters Iii.

— Tur, — bērns pamāja ar galvu.

Kapteinis, cieši vēlēdamies kaut ko izzināt, uzmanīgi pietupās un ielūkojās meitenītes maigajā, bērnišķīgajā sejiņā. — Maziņā, es gribu ar tevi parunāties.

Viņš uzsēdināja bērnu sev uz ceļgala un saudzīgi saņēma tā tievās, brūnās roķeles sa­vējās, it kā grasīdamies stāstīt tam pasaku par milzum daudz aizraujošiem, laimīgiem notikumiem, kas pamazām jau veidojās viņa apziņā.

— Paklausies, maziņā. Pirms sešiem mēne­šiem uz Marsa atlidoja raķete. Tajā bija kāds cilvēks, vārdā Jorks, ar savu palīgu. Mēs ne­zinām, kas noticis ar viņiem. Varbūt viņi 110- situšies. Viņi atlidoja raķetē. Tāpat kā mēs. Ja tu redzētu, kas mums par milzīgu raķeti! Mēs esam Otrā ekspedīcija. Lidojām šurp cauri kosmosam — no Zemes .. .

Meitenīte neapzinīgi atsvabināja vienu roķeii un nolaida uz sejas zeltā darinātu vienaldzības masku. Tad izvilka no azotes zelta spēļu zirnekli un nometa to zemē, bet kapteinis runāja tālāk. Zirneklis paklausīgi uzrāpās atpakaļ viņai uz celīša, kamēr viņa bez mazākās intereses noraudzījās kukainī caur savas vienaldzības maskas spraudzi- ņām. Kapteinis vieglītiņām sapurināja mei­tenīti, cenzdamies pievērst viņas uzmanību savam stāstam.

— Mēs esam no Zemes, — viņš paskaid­roja. — Vai tu man tici?

— Jā. — Meitenīte pašķielēja uz saviem kāju pirkstiņiem, kuri švīkoja putekļus. „

— Redz, kāda gudriniece. — Pus pa jokam, pus nopietni kapteinis ieknieba mei­tenītei rokā, lai piespiestu viņu paskatīties uz sevi.

— Mēs uzbūvējām sev kosmosa kuģi. Vai tu tam tici?

Meitenīte sāka urbināt ar pirkstu degun- teli.

— Jā.

— Un es . . . neurbini, draudziņ, degun- teli… es esmu kapteinis un …

— … un nekad neviens visas cilvēces vēsturē nav izlidojis kosmosā tik lielā ra­ķetē, — aizmiegusi acis, maziņā noskaitīja.

— Lieliski! Kā tu to uzminēji?

— Telepātija. — Viņa nevērīgi noslaucīja pirkstus gar celīti.

— Vai tas tiešām tevi nesajūsmina? — kapteinis iesaucās. — Vai tu nemaz neprie­cājies?

— Ejiet labāk pie mistera Iii. — Meitenīte nometa savu spēļu lietiņu zemē. — Viņš labprāt parunāsies ar jums. — Viņa aizspur­dza, un spēļu zirneklis paklausīgi metās viņai līdzi.

Ar izstieptu roku palicis tupam uz pirkst­galiem, kapteinis ilgi noskatījās viņai pakaļ. Viņam acīs sariesās asaras. Pavēris muti, viņš paraudzījās savās tukšajās plaukstās. Biedri nokārtām galvām stāvēja turpat lī­dzās. Tad viņi nospļāvās uz bruģa akme­ņiem . . .

Misters Iii atvēra durvis. Viņš pašlaik stei­dzās uz lekciju, taču bija ar mieru atlicināt

kadu minūti laika, ja viņi aši ienāktu un pa­ris vārdos pasacītu, ko vēlas …

— Tikai mazliet uzmanības, — kapteinis iesāka, tikko spēdams pacelt pietūkušos plakstiņus. — Mēs esam no Zemes, atlido­jām ar kosmosa kuģi, trīs kosmonauti un kapteinis, izsalkuši, pārguruši, gribētu kaut kur nosnausties. Ceram, ka mums pasniegs pilsētas atslēgas vai kādu citu atzinības zīmi, paspiedīs rokas vai uzsauks «Urā! Apsveicu jūs, zēni!» Tas īsumā ir viss.

Misters Iii bija garš, kalsns hipohondriķis ar dzēlīgām acīm un biezām zilu kristālu ace­nēm. Viņš noliecās pār rakstāmgaldu un do­mīgi sāka šķirstīt kaut kādus papīrus, ik pa brītiņam asi, pētoši uzlūkodams atnācējus.

— Baidos, ka man nebūs vajadzīgo blanku. — Misters Iii izrakņāja visas galda atvilktnes. — Kur es varēju tās iebāzt? — Viņš sarauca _pieri. — Tepat… Tepat kaut kur taču … A-a! Rokā gan! Lūdzu! — Ar enerģisku žestu viņš pasniedza kapteinim blankas. — Jums, protams, būs jāparakstās.

— Vai man viss šis savārstījums jāizlasa?

Caur saviem biezajiem aceņu stikliem

misters Iii pablenza kapteinī.

— Jūs esot no Zemes, vai ne tā? Nu, tad jums atliek tikai parakstīties.

Kapteinis parakstīja savu vārdu.

— Vai komandas locekļiem arī jāparak- tās?

4

Misters Iii paraudzījās uz kapteini, paskatījas uz viņa biedriem un sāka ņirdzīgi, neval­dāmi smieties.

— Vai viņiem jāparakstās! Ha-ha-ha! Kaut kas nedzirdēts! Viņi… un parakstī­ties! — Marsietim saskrēja asaras acīs. Viņš uzsita sev pa celi un, saķēris vēderu, smējās locīdamies. Tad pietvērās pie galda malas.

— Vai viņiem jāparakstās!

Vīri drūmi noraudzījās viņā. — Kas tur tik smieklīgs?

— Vai viņiem jāparakstās! — aiz smiek­liem zaudējis spēkus, misters Iii izdvesa.

— Tas tik ir joks! Būs jāpastāsta misteram Xxx! — Vēl arvien nespēdams norimties, viņš pārbaudīja parakstītās blankas. — Viss, liekas, kārtībā! — Tad pamāja ar galvu.

— Pat piekrišana eitanāzijai, ja tā izrādītos nepieciešama. — Un viņš apmierināts no­smējās.

— Piekrišana kam?

— Nu labi, pietiks. Man priekš jums ir kaut kas padomā. Lūdzu. Ņemiet šīs atslēgas.

Kapteinis pietvīka. — O, kāds gods!

— Ne jau pilsētas, stulbenis tāds! — mis­ters Iii uzbrēca. — Mājas atslēgas. Dodieties uz priekšu pa šo gaiteni, atslēdziet lielās durvis, ejiet iekšā un kārtīgi aizcērtiet tās aiz sevis. Tur jūs varēsiet pārlaist nakti. No rīta aizsūtīšu pie jums misteru Xxx.

Kapteinis vilcinādamies paņēma atslēgas, taču palika stāvam, vērdamies grīdā. Arī viņa vīri nekustējās ne no vietas. Viņi šķita zaudējuši pēdējo asiņu lāsīti, pēdējo sajūs­

mas kripatiņu. Viņiem galīgi vairs nebija spēka.

— Kas tad vēl? Kas jums nav pa prā­tam? — misters Iii noprasīja. — Ko jūs gai­dāt? Ko gribat? — Viņš pienāca kapteinim klāt, pieliecās un ieskatījās tam tieši sejā. — Klājiet vaļā, labi aši!

— Diez, vai jūs spēsiet… — kapteinis iesāka. — Tā sakot, vai varēsiet, vai sapra­tīsiet … — viņš sastomījās. — Varbūt par lielo darbu, par garo ceļu, ko esam veikuši, jūs paspiestu mums rokas un pateiktu: «Ma­lači!» vai kaut ko tamlīdzīgu? — Viņš ap­klusa.

Misters Iii nevērīgi pastiepa roku. — Ap­sveicu! — Viņš dzedri pasmīnēja. — Ap­sveicu. — Un apgriezās. — Es nu iešu, slē- dziet tikai durvis vaļā.

Un, nelikdamies vairs ne zinis par atnācē­jiem, it kā tie būtu zemē iekrituši, misters Iii sāka vākt kopā un bāzt savā nelielajā portfelī kaut kādus papīrus. Tas ilga minūtes piecas, taču viņš nelikās redzam četrus sa- drūmušos vīrus, kuri stāvēja nokārtām gal­vām un izdzisušiem skatieniem, aiz nogu­ruma gandrīz vai krizdami no kājām. Misters Iii izgāja no istabas, pētīdams savus nagus …

Vīri vilkās pa nespodru, krēslainu, pieva­kares gaismas apspīdētu gaiteni, līdz nonāca pie milzīgām, spožām sudraba durvīm. Viņi atslēdza tās ar sudraba atslēgu. Tadiegāja iekšā, aizcirta durvis un paraudzījās visapkārt.

Viņi atradās plašā, saules pielietā zālē. Vī­rieši un sievietes sēdēja pie galdiņiem vai arī grupiņās sarunājās. Atslēgai noklikšķot, tie pavērās četros uniformās ģērbtajos vīros.

Viens no marsiešiem panāca uz priekšu un paklanījās.

— Misters Uuu, — viņš stādījās priekšā.

— Kapteinis Džonatans Viljamss no Ņu­jorkas, no Zemes, — kapteinis gurdi atbil­dēja.

Acumirklī zāle eksplodēja!

Sākās tāda kliegšana un aurošana, ka no­drebēja griesti. Neprātīgā sajūsmā spiegdami, vēcinādami rokas, gāzdami galdus un grūstī­dami cits citu, marsieši metās pie kapteiņa un viņa biedriem, apkampa tos, svieda gaisā un uzsēdināja sev uz pleciem. Diedami, lēkā­dami un gavilēdami viņi nesās apkārt zālei, apjoņodami sešus slaidus goda apļus.

Zemes dēli apjuka tā, ka labu brīdi jāja uz marsiešu līganajiem pleciem kā valodu zaudējuši, līdz attapās un sāka smieties, uz­kliegdami cits citam:

— Hei! Tā tik ir uzņemšana!

— Tas ir ko vērts! Zēni! Hei-jā! O-ho! Bravo!

Viņi uzvaroši samirkšķinājās. Tad, izstie­puši rokas, sāka plaukšķināt. — Hei-jā!

— Urā! — pūlis auroja.

Marsieši nolaida viņus uz galda. Kliegšana apklusa.

Kapteinis bija saviļņots līdz asarām.

— Pateicos, ļoti pateicos! Tas ir tik aizkusti­noši …

— Pastāstiet par sevi, — misters Uuu ierosināja.

Kapteinis nokrekšķinājās.

Klausītāji uzņēma viņa stāstījumu ar sa­jūsmas un apbrīna saucieniem. Viņš iepazīs­tināja tos ar saviem biedriem. Katrs no vi­ņiem teica īsu runu, mulsi smaidot pieņem­dams dārdošos aplausus.

Misters Uuu uzsita kapteinim uz pleca.

— Prieks redzēt vēl kādu no Zemes! Es arī esmu no turienes.

— Nevar būt!

— Šeit ir daudzi no Zemes.

— Jūs? No Zemes? — kapteinis izbrīnā ieplēta acis. — Kā tas iespējams? Vai jūs at­lidojāt raķetē? Vai kosmosa lidojumi noti­kuši jau agrākos gadsimtos? — Viņa balsī bija saklausāma vilšanās. •— No kurienes … tas ir, no kādas valsts jūs esat?

— No Tuierolas. Pirms vairākiem gadiem es atlidoju ar gara spārniem.

— No Tuierolas. — Kapteinis lēni atkār­toja šo vārdu. — Nezinu tādu valsti. Un kas tie par gara spārniem?

— Un šī ir mis Rrr — arī no Zemes. Vai pareizi, mis?

Mis Rrr pamāja un nedabiski iesmējās.

— Tāpat misters Www un misters Qqq, un misters Vvv!

— Bet es esmu no Jupitera, — kāds vīrs, izriezdam.s krūtis, paziņoja.

— Es — no Saturna, — cits ar šķelmīgi zibošu skatienu piemetināja.

— Jupiters, Saturns… — blisinādams acis, kapteinis nomurmināja.

Iestājās pilnīgs klusums. Marsieši bija sadrūzmējušies ap kosmonautiem vai arī sē­dēja uz galdiem, kuri bija dīvaini tukši un nebūt neliecināja par banketu. Vīru dzel­tenās acis mirdzēja, bet vaigos bija iegulu­šas dziļas ēnas. Tikai tagad kapteinis pama­nīja, ka šeit nav logu: gaisma, liekas, iespie­dās caur sienām. Telpai bija tikai vienas dur­vis. Viņš sarāvās. — Kaut kas neizprotams! Kur atrodas šī Tuierola? Vai Amerikas tu­vumā?

— Kas tā Amerika tāda ir?

— Jūs neesat dzirdējuši? Sakāt, ka esot no Zemes, bet nezināt Ameriku!

Misters Uuu saniknots piecēlās. — Zeme — tā ir jūra, bezgalīga jūra un vairāk nekas. Sauszemes tur nav. Es zinu, jo pats esmu no Zemes.

— Pagaidiet! — Kapteinis soli atkāpās. — Jūs taču izskatāties pēc īsta marsieša! Dzeltenas acis. Melnīgsnēja āda.

— Zeme — tie ir bezgalīgi džungļi, — mis Rrr pašapzinīgi paziņoja. — Es esmu no Orri, no sudraba civilizācijas zemes!

Kapteinis sāka vērties apkārt, ieskatīda­mies visos pēc kārtas — misterā Uuu, mis­terā Www, misterā Zzz, misterā Nnn, mis­terā Hhh un misterā Bbb. Tas ievēroja, ka viņu dzelteno acu zīlītes izplešas un sarau­jas, ka skatiens kļūst gan ass, gan aizplī­vurots. Kapteinis sāka drebēt. Beidzot viņš drūmi paraudzījās savējos.

— Vai saprotat, ko tas viss nozīmē?

— Ko, ser?

— Šī nav nekāda svinīgā sagaidīšana, — kapteinis gurdi atbildēja. — Ne arī bankets. Viņi nav marsiešu valdības pārstāvji. Nedz mēs — kādi goda viesi. Paskatieties viņu acīs. Ieklausieties viņu runās!

Vīriem aizrāvās elpa. Iepletuši acis, viņi lēni aplaida skatienu neparastajai zālei.

— Tagad es saprotu, — kapteinis aizkapa balsī turpināja, — kādēļ viņi deva mums zī­mītes, sūtīdami arvien tālāk — cits pie cita, kamēr nonācām pie mistera Iii. Un tas pa­rādīja mums īsto vietu, iedodams pat atslēgu, ar ko atdarīt šīs durvis. Tā nu esam nokļu­vuši …

— Kur nokļuvuši, ser?

Kapteiņa pleci saguma. — Trako namā.

Bija nakts. Plašajā zālē, kuru vāji apgais­moja caurspīdīgajās sienās slēptie gaismas- ķermeņi, valdīja klusums. Visi .četri zemes dēli sēdēja ap koka galdu un, nokāruši gal­vas, klusi sačukstējās. Uz grīdas juku jukām gulēja vīrieši un sievietes. Tumšajos kaktos, dīvaini žestikulēdami, rēgojās vientuļi stāvi. Ik pēc pusstundas kāds no kapteiņa vīriem mēģināja atvērt sudraba durvis, taču veltīgi.

— Neko darīt, ser. Mēs esam pamatīgi iespundēti.

— Vai tiešām viņi tur mūs par jukušiem, ser?

— Jā gan. Tādēļ jau mūs uzņēma tik vēsi. Viņu acīs mēs esam tikai psihopāti, kādu šeit, liekas, nav mazums. — Viņš norādīja uz tumšajiem gulošajiem ķermeņiem. — Pa- ranoiķi — visi bez izņēmuma! Bet kā viņi mūs sagaidīja! Brīdi man šķita, — viņa ska­tiens iemirdzējās un atkal apdzisa, — ka beidzot mūs uzņem kā pienākas. Visi šie sa­jūsmas saucieni, gaviles un runas … Tobrīd tas bija aizkustinoši, vai ne?

— Cik ilgi viņi mūs šeit turēs, ser?

-— Kamēr pierādīsim, ka neesam vāj­prātīgi.

— Tas nebūs grūti.

— Cerēsim.

— Jūs, liekas, neesat visai pārliecināts, ser.

— Neesmu gan. Paskatieties uz šo kaktu.

Gabaliņu nost no citiem tumsā tupēja kāds vīrs. No viņa mutes šāvās zilas liesmas, iegūdamas mazas, kailas sievietes apveidus. Tā liegi peldēja kobalta gaismas dūmakā, kaut ko čukstēdama un dungodama pie sevis.

Kapteinis norādīja uz otru pusi. Tur stā­vēja sieviete, ar kuru notika dīvainas pār­vērtības. Vispirms viņa bija ieslēgta kris­tāla kolonā, tad pārveidojās par zelta sta­tuju, beidzot par pulētu ciedru spieķi un atkal par sievieti.

Visos naksnīgās zāles nostūros iemītnieki žonglēja ar violetām liesmu mēlēm, nemitīgi mainoties un pārveidojoties, jo nakts ir cie­šanu un pārvērtību laiks.

— Burvestība. Melnā māģija, — viens no vīriem nomurmināja.

— Nē, halucinācijas. Viņi iedveš mums savu neprātu, tā ka arī mēs redzam viņu halucinācijas. Telepātija. Pašiedvesma un telepātija.

— Un tas jūs uztrauc, ser?

— Protams. Ja halucinācijas kā mums, tā citiem šķiet tik reālas, ja tās ir tik pārlie­cinošas un ticamas, tad nav brīnums, ka viņi uzskata mūs par psihopātiem. Ja šis cilvēks var izpūst zilu liesmu tēlu un šī sie­viete — pārvērsties statujā, tad gluži da­biski, ka normāls marsietis uzskata kosmosa kuģi par mūsu fantāzijas augli.

Viņa vīri tumsā žēli nopūtās.

Visā plašajā zālē, uzliesmodamas un atkal izgaisdamas, plaiksnījās zilas uguntiņas. No gulošo vīriešu mutēm šāvās ārā sarkani smilšu dēmoni. Sievietes pārvērtās par glu­mām čūskām. Oda pēc zvēriem un rāpuļiem.

No rīta visi izskatījās normāli — moži un dzīvespriecīgi. Nemanīja ne liesmu, ne mošķu. Kapteinis ar saviem vīriem stāvēja pie sudraba durvīm, gaidīdams, kaut tās jo drīzāk atvērtos.

Misters Xxx ieradās pēc stundām četrām. Ienācis iekšā, pamāja ar roku un ieveda viņus savā nelielajā kabinetā, taču vīriem radās aizdomas, ka tas jau vairākas stundas vērojis viņus caur durvīm.

Spriežot pēc maskas, kurā bija iezīmēts nevis viens, bet veseli trīs smaidi, misters Xxx šķita esam jautrs, labsirdīgs vīrs. Taču balss, kas skanēja no maskas apakšas, nebūt nesaderēja ar viņa smaidu.

— Par ko sūdzaties?

— Jūs uzskatāt mūs par vājprātīgiem, bet tā nebūt nav, — kapteinis sacīja.

— Gluži otrādi, — es ir nedomāju uzska­tīt jūs visus par vājprātīgiem. — Psihiatrs pievērsa rādāmo kociņu kapteinim. — Vie­nīgi jūs, ser. Pārējie ir sekundāras haluci­nācijas.

Kapteinis uzsita sev pa ceļgalu. — A-a, tur tas āķis! Nu es saprotu, kādēļ misters Iii tā sāka smieties, kad jautāju, vai maniem bied­riem arī jāparaksta blankas!

— Jā, misters Iii man stāstīja par to. — Caur maskā izgriezto, smaidošo muti ska­nēja psihiatra varenie smiekli. — Labs joks! Bet kur es paliku? Jā, sekundāras halucinā­cijas. Esmu ārstējis sievietes, kurām no au­sīm lien ārā čūskas. Pēc ārstēšanas tās izzūd.

— Mēs ar prieku ļausim sevi ārstēt. Sā­ciet tikai.

Misters Xxx bija pārsteigts. — Brīnums gan! Reti kāds tam piekrīt. Jo ārstēšana ir visai radikāla.

— Nekas, sāciet vien! Un jūs redzēsiet, ka mēs visi esam normāli.

— Atļaujiet pārbaudīt jūsu dokumentus, vai tie attiecīgi noformēti «ārstēšanai». — Misters Xxx pāršķirstīja visu žūksni. — Jā. Redziet, tādos gadījumos kā šis jālieto spe­ciālas metodes. Tie tur zālē saslimuši vieg­lākā formā. Bet, ja ārprāts jau tādā stadijā kā jums — ar primārām, sekundārām, dzir­des, ožas, garšas un taustes halucinācijām, kas saistītas ar optiskām vīzijām, tad — at­klāti sakot — stāvoklis ir ļauns. Mums būs jāķeras pie eitanāzijas.

Kapteinis, nespēdams valdīties, pielēca kājās. — Pietiek! Diezgan esam gaidījuši! Sāciet izmeklēšanu! Pārbaudiet nervus, iz­klaušiniet sirdis, pārkontrolējiet kustību koordināciju, izjautājiet!

— Ja vēlaties izteikties, lūdzu.

Kapteinis aizgūdamies norunāja veselu

stundu. Psihiatrs klausījās.

— Neticami, — viņš domīgi norūca. — Savu mūžu neesmu dzirdējis tik detalizētu murgojumu.

— Velns lai parauj! — kapteinis ieklie­dzās. — Ja neticat, mēs parādīsim jums savu raķeti!

— Labprāt apskatīšu. Vai varat nodemon­strēt to šeit, šajā istabā?

— Protams. Tā ir jūsu kartotēkā zem burta «R».

Misters Xxx vērīgi pāršķirstīja aktu vā­kus. Tad, noklakšķinādams mēli, uzvaroši aizcirta tos ciet. — Kādēļ jūs gribat mani maldināt? Nekādas raķetes te nav.

— Skaidrs, ka nav, idiots gatavais. Es jokoju. Sakiet, vai ir redzēts, ka ārprā­tīgie jokotu?

— Reizēm vērojamas dažas ērmīgas hu­mora izpausmes. Bet tagad ejam pie jūsu ra­ķetes. Gribu to redzēt.

Bija pusdienas laiks. Viņi sasniedza raķeti vislielākajā tveicē.

— A-hā… — Psihiatrs piegāja pie kos­mosa kuģa un viegli pieklaudzināja. Atska­nēja sulīga, dobja, gongam līdzīga skaņa. — Vai drīkstu iekāpt? — viņš ironiski apjau­tājās.

— Lūdzu.

Misters Xxx iekāpa kuģī un ilgi nerādījās.

— Kaut kas neredzēts! — Kapteinis sūca cigāru un gaidīja. — Man gandrīz būtu prāts doties mājās un teikt, lai ļaudis atmet Mar­sam ar roku. Tavu traku, neuzticīgu ērmu baru!

— Šeit, liekas, ārprātīgo nav mazums, ser. Varbūt tādēļ šejienieši ir tik piesardzīgi.

•— Vienalga — man tas viss līdz kaklam.

Izokšķerējis, izklaudzinājis, izklausījis, iz- ostījis un iztaustījis kosmosa kuģi, psihiatrs pēc pusstundas izkāpa ārā.

— Vai tagad jūs ticat? — kapteinis klie­dza, it kā uzrunātais būtu kurls.

Psihiatrs pievēra acis un domīgi pakasīja degunu. — Šis ir visneparastākais šķietamo halucināciju un hipnotiskās suģestijas gadī­jums manā praksē. Es apskatīju jūsu tā sau­camo «raķeti». — Viņš pieklauvēja pie kos­mosa kuģa korpusa. — Es dzirdu skaņu. Dzirdes ilūzijas. — Viņš ievilka degunā gaisu. — Es saožu šo raķeti. Jušanas telepā- tijas izraisīta ožas halucinācija. — Viņš aiz­skāra ar lūpām kosmosa kuģi. — Es jūtu garšu. Garšas halucinācija.

Misters Xxx paspieda kapteinim roku. — Atļaujiet apsveikt! Jūs esat psihopātijas ģē­nijs! Šī raķete ir pati pilnība! Jūsu spēja ar telepātijas palīdzību projicēt savus psihopā- tiskās fantāzijas tēlus citu apziņā, saglabā­jot uztveres noturību, ir tiešām apbrīnojama! Citi pacienti parasti pievēršas vienīgi redzes halucinācijām, labākajā gadījumā apvienojot tās ar dzirdes ilūziju. Bet jūs esat apvienojis visu kompleksu! Jūsu ārprāts ir apbrīno­jami pilnīgs!

— Mans ārprāts! — Kapteinis nobālēja.

— Jā, jā, nudien lielisks! Metāls, gumija, gravimetri, produkti, apģērbs, degviela, ieroči, trapi, uzgriežņi, bultskrūves, karotes. Es to visu pārbaudīju. Nekad nebija gadī­jies redzēt tik pilnīgu ainu. Pat ēnas zem kā­jām un zem katra priekšmeta! Kāda gribas koncentrācija! Un visam, kam vien pieskā­ros, bija sava smarža, savs apveids, garša vai skaņa! Atļaujiet jūs apskaut!

Beidzot viņš atrāvās no kapteiņa.

— Es par to uzrakstīšu plašu jo plašu mo­nogrāfiju! Nākamajā mēnesī nolasīšu refe­rātu Marsa Zinātņu akadēmijā! Jūsu izskats vien ir ko vērts! Jūs esat izmainījis pat acu

krāsu — no dzeltenas zilā. Arī āda jums ir nevis- brūna, bet sārta. Un kur tad formas ģērbs un jūsu rokas, kurām sešu pirkstu vietā pieci! Psihisku traucējumu izraisītas bioloģiskas pārvērtības. Un vēl šie trīs biedri…

Viņš izvilka nelielu ieroci. — Jūs esat ne­ārstējams. Nabadziņš. Tikai nāve var jūs at­pestīt. Kāda ir jūsu pēdējā vēlēšanās?

— Pagaidiet! Dieva dēļ, nešaujiet!

— Ak, nelaimīgais! Es jūs atbrīvošu no lāsta, kura dēļ jūsu fantāzija uzbūrusi ra­ķeti un šos trīs vīrus. Tas tik būs skats, kā jūsu draugi un raķete izgaisīs, tiklīdz būšu jūs nošāvis. Par to es uzrakstīšu apcerējumu «Psihopātisku murgu izgaišana».

— Es esmu no Zemes! Mani sauc Džona- tans Viljamss, bet šie trīs …

— Zinu, zinu, — misters Xxx kā mierinā­dams noteica un izšāva.

Kapteinis nokrita, lode bija trāpījusi tieši sirdī. Viņa biedri iekliedzās.

Misters Xxx ieplēta acis. — Jūs vēl neesat izgaisuši? Neticami! Halucinācijas, kas pa­stāv laikā un telpā! — Viņš tēmēja uz tiem. — Nu, tad es jūs piespiedīšu izzust.

— Nešaujiet! — vīri iekliedzās.

— Dzirdes halucinācijas — pat pēc pa­cienta nāves, — misters Xxx lietišķi noteica un izšāva.

Viņi sabruka smiltīs, ne par matu ne- izmainījušies.

Psihiatrs paspēra nekustīgos ķermeņus ar kāju. Pēc tam pieklaudzināja pie raķetes.

— Stāv kā stāvējusi! Arī viņi neizgaist! — Vēlreiz un vēlreiz viņš šāva uz līķiem. Tad atkāpās. Smaidošā maska nokrita viņam pie kājām.

Psihiatra sejas izteiksme pamazām pār­vērtās. Žoklis atkārās. Ierocis izšļuka no pirkstiem. Skatiens kļuva nespodrs un tukšs. Viņš pastiepa uz priekšu rokas, it kā būtu neredzīgs, un apgriezās. Tad, siekalas rīdams, aptaustīja līķus.

— Halucinācijas, — viņš drudžaini murmi­nāja. — Garšas. Redzes. Ožas. Dzirdes. Taustes.

Ieplētis acis, viņš vicināja rokas. Uz lū­pām parādījās putas.

— Projām! — misters Xxx rēca. — Iz­gaisti! — viņš spiedza, pagriezies pret ra­ķeti. Tad aplūkoja savas drebošās rokas. — Inficējies, — viņš izmisis čukstēja. — Ap­lipis. Telepātija. Hipnoze. Tagad es pats esmu vājprātīgs. Nenormāls. Visi iespējamie halucināciju veidi. — Viņš apklusa un nejūtīgiem pirkstiem sāka grābstīties pēc sava ieroča. — Tikai viens līdzeklis. Tikai viena iespēja, kā piespiest vilkus izzust, izgaist.

Noskanēja šāviens. Misters Xxx nokrita zemē.

Saulē gulēja četri līķi. Misters Xxx — gabaliņu nostāk.

Raķete joprojām stāvēja uz saules apspī­dētā pakalna.

Ap saules rietu atraduši raķeti, pilsētiņas iedzīvotāji ilgi lauzīja galvas, kas tā varētu būt. Tā kā neviens netika gudrs, raķeti pār­deva krāmu uzpircējam, kurš to aizvāca un saskaldīja lūžņos.

Visu nakti lija. Nākamā diena bija skaidra un silta.