Marsiešu hronikas

2002. gada augusts SATIKŠANĀS NAKTI

Tuvodamies zilganajiem pakalniem, Tomass Gomezs piestāja pie kāda nomaļa benzīna tanka uzņemt degvielu.

— Vai tev, tēvoc, vienam te nav sku­mīgi? — Tomass apjautājās.

Večuks pārslaucīja nelielās smagās mašī­nas vējstiklu. — Nevar sūdzēties.

— Un kā tev, tēvoc, patīk Marss?

— Vareni. Vienmēr redzi kaut ko jaunu. Viņgad, šurpu braukdams, es noņēmos neko neuzcerēt, neko neprasīt, ne par ko nebrīnī­ties. Zeme līdz ar veco dzīvi mums jāaizmirst. Jārauga te iedzīvoties un saprast, ka uz Marsa viss ir savādāk. Kauč vai tas pats skunstīgais šejienes laiks. Tā sakot, Marsa laiks. Dienu sasodīts karstums, naktī ellišķīgs aukstums. Neparastas puķes, neparasts lie­tus — tas viss priecē sirdi. Meklēdams vietu, kur mierīgi nodzīvot vecumdienas, es izrau- dzīju Marsu, jo te viss ir savādāk nekā uz Zemes. Vecam cilvēkam vajadzīga pār­maiņa. Jaunajiem nav laika vārdu pārmīt ar tevi, vecie tev pašam apnikuši līdz kaklam.

Izpunktierēju, ka man visnotaļ jāatrod kāds neparasts nostūris, kur brīnumi uz katra soļa, — spēj tik skatīties. Tā es nopirku šo benzīna tanku. Ja te sāksies pārāk rosīga kustība, pārvākšos uz kādu citu, klusāku šo­seju; tik vien jau ir tās vajadzības, kā nopel­nīt iztiku un atlicināt laiku, lai pavērotu, cik šī pasaule ir atšķirīga.

— Tev taisnība, tēvoc. — Tomass noteica, ļaudams saulē iedegušajām rokām rāmi gu­lēt uz stūres. Viņš jutās pacilāts. Desmit die­nas no vietas nostrādājis kādā no jaunajiem ciematiem un saņēmis divas brīvdienas, viņš tagad brauca uz svētkiem.

— Ne par ko vairs nebrīnos, — večuks turpināja. — Vēroju — un viss. Tā sakot, uz­krāju pieredzi. Ja jums netīk Marss tāds, kāds tas ir, brauciet labāk atpakaļ uz Zemi. Viss te ir tik ērmots: zeme, gaiss, kanāli, iezemieši (tiesa — neesmu vēl nevienu re­dzējis, taču dzird, ka viņi klīstot apkārt) un pulksteņi. Pat manējais taisa nez kādus brī­numus. Pat laiks te ir ačgārns. Reizēm šķiet, it kā es būtu te gluži viens, — nevienas citas dzīvas dvēseles uz šīs sasodītās planētas. No tiesas! Bet dažkārt atkal jūtos kā gadus asto­ņus vecs puišelis — gluži mazs, kamēr viss ap mani šķita ļoti liels. Dievs mans lieci­nieks — šī ir īstā vieta vecam vīram. Tā dara mani možu, tā dara mani laimīgu. Vai zināt, kas Marss īsti ir? Tas līdzīgs mantiņai, ko man uzdāvināja uz ziemas svētkiem pirms septiņdesmit gadiem. Diez vai būsit turējuši rokā tādu daiktu, ko sauc par kaleidoskopu: iekšā mazi kristāliņi, lupatiņi, zilltes un spoži spīgulīši. Bet kolīdz pacelsi pie acīm un pa- raudzīsies caur to saulē, tā vai elpu rauj ciet. Tavus brīnum skaistus rakstus! Tāds, rau, ir arī Marss. Priecājies par to. Un nepaģēri, lai tas būtu citāds. Pasaulīt mīļā, vai jūs maz zināt, ka šo pašu šoseju, kas vēl arvien ir vislabākajā kārtībā, marsieši būvējuši pirms sešpadsmit gadsimtiem? Dolārs un piecdes­mit centi, — paldies un ar labu nakti.

Tomass, klusi nosmiedamies sevī, brauca pa seno šoseju tālāk.

Tas bija garš ceļš cauri tumsai un naksnī­giem pakalniem, un viņš cieši turēja stūri, vienīgi reizēm iešaudams roku pārtikas grozā un izvilkdams pa stiklenei. Tā viņš brauca labu stundu: nekur nevienas mašīnas, nedz uguntiņas, tikai bezgalīgā ceļa lente, dobjā motora rūkoņa, bet visapkārt — Marsa klu­sums un miers. Marss vienmēr bija kluss, taču šonakt — klusāks nekā jebkad. Garām trauca tuksneši, izžuvušas jūras un kalnu vir­sotnes, kas slējās zvaigžņotajās debesīs.

Šonakt gaisā varēja just Laika smaržu. To­mass pasmaidīja par savu fantāziju. Šī doma tomēr bija interesanta. Pēc kā smaržo Laiks? Pēc putekļiem, pulksteņiem un cilvēkiem. Bet kāda ir Laika skaņa? Tā ir kā ūdens bur- buļošana pazemes alā, kā aicinošas balsis, kā smilšu dunoņa uz zārka vāka, kā lietus lāšu pakšķēšana. Bet var arī jautāt, kāds izskatās Laiks? Tas ir kā sniegs, kas klusi snieg tumšā telpā, vai arī kā mēma filma senā teātrī, kur simts miljardu sejas kā Jaun­gada baloni iznirst un pazūd nebūtībā. Tāda ir Laika smarža, izskats un skaņa. Bet šo­nakt, — Tomass izbāza roku pa mašīnas logu, — šonakt Laiks ir gandrīz vai sataus­tāms.

Viņš vadīja savu mašīnu cauri Laika pa­kalniem. Pēkšņi kā skudras pārskrēja pār skaustu, un viņš izslējās, vērodams ceļu.

Tomass iebrauca nelielā, izmirušā Marsa pilsētiņā, izslēdza motoru un ļāva, lai viņu apņem klusums. Elpu aizturējis, viņš sēdēja un vēroja mēness gaismas apmirdzētās bal­tās celtnes. Gadu simteņiem neapdzīvotas. Dižas un apbrīnojamas, — jā, sagruvušas un tomēr dižas.

Tomass iedarbināja motoru un nobrauca vēl jūdzi vai divas, tad apstājās, izrausās no mašīnas un, paņēmis pārtikas grozu, uzkāpa nelielā klints ragā, no kurienes pavērās skats uz putekļiem klāto pilsētu. Viņš atskrū- vēja termosu un ielēja sev tasi kafijas. Ga­rām aizlidoja kāds naktsputns. Viņš jutās bezgala labi, sirdi bija pārņēmis dziļš miers.

Pēc minūtēm piecām klusumu iztraucēja kāda skaņa. Augšā kalnos, senās šosejas ie­lokā kaut kas sakustējās, iemirgojās, un bija dzirdama neskaidra dūkoņa. Tomass, turē­dams rokā kafijas tasi, lēni pagrieza galvu.

No kalnu puses viņam tuvojās kāds ērmīgs siluets.

Bez trokšņa šķeldama salto gaisu, šurpu traucās dzeltenīgi zaļa, dīvainam kukainim līdzīga mašīna, nosēta ar neskaitāmiem za­ļiem, blāvi mirgojošiem dimantiem un sarka­niem, zalgojošiem, daudzšķautņainiem rubī­niem. Kā retas lietus lāses pa aizvēsturisko šoseju sirināja kukaiņa sešas kājas, bet no tā muguras, it kā vērdamies dziļā akā, To­masā raudzījās kāds svešinieks ar kausēta zelta krāsas acīm.

Tomass pacēla roku, domās uzsaukdams «Sveiks!», tomēr viņa lūpas nekustējās, jo šis taču bija marsietis. Tomass bija peldējies zi­lajās Zemes upēs, gar kurām klīda ceļinieki, ieturējis maltītes ar svešiem ļaudīm svešās mājās, un viņa ierocis vienmēr bija smaids. Viņš nenēsāja līdzi pistoli. Pat tagad viņš nejuta vajadzību pēc tās, lai gan sirds bailēs ietrīsējās.

Arī marsieša rokas bija tukšas. Brīdi viņi vēroja viens otru caur dzestro gaisu.

Pirmais attapās Tomass.

-— Sveiks! — viņš uzsauca.

— Sveiks! — marsietis atņēma savā va­lodā.

Viņi nesaprata viens otru.

•— Vai jūs sacījāt «Sveiki»? — abi vaicāja.

— Ko jūs teicāt? — katrs savā valodā pār­jautāja.

Abi sadrūma.

— Kas jūs esat? — Tomass noprasīja an­gliski.

— Ko jūs šeit darāt? — marsiešu valodā izrunāja svešinieka lūpas.

— Kurp jūs braucat? — viņi neizpratnē jautāja viens otram.

— Es esmu Tomass Gomezs.

— Es esmu Mjū Ka.

Neviens no viņiem nesaprata otru, bet viņi piesita sev pa krūtīm, un šo vārdu jēga abiem kļuva skaidra.

Tad marsietis iesmējās.

— Pagaidiet!

Tomass sajuta pieskārienu galvai, lai gan neviena roka nebija tai piedūrusies. — Tā, — marsietis noteica angliski. — Nu būs ērtāk!

— Cik ātri jūs apguvāt angļu valodu!

— Sīkums!

Atkal iestājās klusums, un viņi abi apmul­suši raudzījās uz kūpošo kafiju Tomasa rokā.

— Kas jauns? — marsietis vaicāja, pētī­dams gan Tomasu, gan kafijas tasi.

— Varbūt iedzersiet? — Tomass piedā­vāja.

— Labprāt.

Marsietis nošļāca no sava kukaiņa zemē.

Tomass izvilka otru tasi, pielēja to ar kū­pošu kafiju un sniedza marsietim.

Abu rokas saskārās un kā migla izslīdēja viena otrai cauri.

— Žēlīgais dievs! — Tomass izsaucās, un tase izšļuka viņam no pirkstiem.

— Deviņi pērkoni! — marsietis izdvesa pats savā valodā.

— Vai redzējāt? — abi nočukstēja.

Viņi sāka bailēs trīcēt.

Marsietis pieliecās, lai tasīti paceltu, taču nespēja to satvert.

— Ak debess! — Tomass novaidējās.

— Brīnums gan. — Vēlreiz un vēlreiz marsietis mēģināja satvert tasi, taču veltīgi. Viņš izslējās un, mirkli padomājis, izvilka no jostas nazi.

— Hei! — Tomass iesaucās.

— Nepārprotiet mani — ķeriet! — mar­sietis sacīja un pasvieda to viņam.

Tomass sakļāva plaukstas. Nazis izslīdēja cauri viņa delnām un nokrita zemē. Tomass noliecās un gribēja to pacelt, taču nespēja satvert un, šausmās drebēdams, atrāvās atpakaļ.

Viņš paskatījās uz marsieti, kura augums slējās pret debesīm.

— Zvaigznes! — viņš sacīja.

— Zvaigznes! — marsietis atbildēja, rau­dzīdamies Tomasā.

Cauri marsieša ķermenim trīsuļoja spožas, baltas zvaigznes — tās šķita ieaustas viņa miesā tāpat kā sīki, fosforiscējoši kristāliņi plānā, glumā jūras zivs ādā. Kā violetas acis tās mirguļoja marsieša vēderā un krūtīs, kā dārgakmeņi — viņa roku locītavās.

— Es redzu jums cauri! — Tomass brī­nījās.

— Es jums arī! — marsietis, soli atkāpda­mies, atbildēja.

Tomass aptaustīja sevi, bet, sajutis ķer­meņa siltumu, nomierinājās. «Јs esmu dzīvs,» viņš nodomāja.

Marsietis aizskāra savu degunu un lūpas.

— Man ir miesa, — viņš pusbalsī noteica.

— Tātad es eksistēju.

Tomass nekustīgi blenza svešiniekā. — Un ja es esmu dzīvs, tātad jūs — miris.

— Nē, — tieši jūs!

— Spoks!

— Rēgs!

Viņi rādīja ar pirkstiem viens uz otru, un zvaigznes caur viņu locekļiem vizuļoja kā dunči, kā lāstekas, kā jāņtārpiņi. Abi vēlreiz aptaustīja sevi, un katrs no viņiem pārlieci­nājās, ka ir dzīvs, iekarsis, uzbudināts, ap­jucis un izbijies, bet otrs, kurš stāvēja pretī, šķita kaut kāda nereāla, spokaina prizma, kas uztver un atstaro tālu pasauļu gaismu.

«Es esmu piedzēries,» Tomass nodomāja. «Nē, rīt nevienam ne pušplēsta vārda par šo satikšanos!»

Viņi stāvēja uz senās šosejas kā sastinguši.

— No kurienes jūs esat? — marsietis bei­dzot vaicāja.

— No Zemes.

— Kur tāda ir?

— Tur. — Tomass pamāja uz debesīm.

— Sen?

— Mēs atlidojām pirms gada, vai neatce­raties?

— Nē.

— Jūsējie bija izmiruši, — gandrīz visi bez izņēmuma. Reti kāds marsietis palicis dzīvs, — vai jūs to nezināt?

— Nav taisnība.

— Nudien, izmiruši. Es pats redzēju. No­melnējuši ķermeņi gan istabās, gan mājās, un visi miruši. To bija tūkstošiem.

— Kas par niekiem! Mēs esam dzīvi!

— Marsiešus iznicinājusi epidēmija, mis­ter, tikai jūs to nezināt. Jums ir palaimējies izglābties.

— Izglābties? No kā man būtu bijis jā­glābjas? Par ko jūs runājat? Pašlaik esmu ceļā uz svētkiem, kas notiks kanāla malā, Eniala kalnu pakājē. Biju tur ari pagājušo nakti. Vai jūs neredzat šo pilsētu? — Marsie­tis norādīja uz priekšu.

Tomass paskatījās uz drupām. — Bet šī pilsēta jau gadu tūkstošiem mirusi!

Marsietis iesmējās. — Mirusi? Vakar es tur pārnakšņoju!

— Es tur biju gan pagājušajā, gan aizpa- gājušajā nedēļā un nupat vēl izbraucu tai cauri: tā ir drupās. Vai neredzat šīs sagruvu­šās kolonas?

— Sagruvušās? Redzu gluži labi. Spīd taču mēness. Bet kolonas stāv kā stāvējušas.

— Ielas pilnas putekļu, — Tomass turpi­nāja.

— Ielas ir tīras!

— Kanāli izžuvuši.

— Kanāli pilni ar lavandas vīnu!

— Pilsēta ir mirusi.

— Pilsēta ir dzīva! — marsietis protestēja, smiedamies arvien skaļāk. — Jūs ļoti mal­dāties. Vai neredzat karnevāla ugunis? Tur ir arī brīnišķas laivas — šmaugas kā sievie­tes un brīnišķas sievietes šmaugas kā laivas, sievietes, kam āda smilšu krāsā, sievietes ar ugunspuķēm rokās. Redzu, kā viņas tur steidzas pa ielām, — tik trauslas un slaikas. Es dodos uz turieni svinēt svētkus: visu cauru nakti braukāsim pa kanālu, dziedāsim, dzersim un mīlēsim. Vai tiešām jūs neredzat pilsētu?

— Mister, tā ir mirusi — kā sakaltusi ķir­zaka. Varat vaicāt jebkuram no mums. Bet es — es esmu ceļā uz Zaļo pilsētu, — tā sauc jauno ciematu, ko mēs tikko uzcēlām pie Ilinoisas šosejas. Jūs esat kaut ko sajaucis. Mēs atvedām vienu miljonu pēdu Oregonas priežu, pārdesmit tonnu augstvērtīgu tē­rauda naglu un uzslējām divus tik jaukus ciematus, ka prieks skatīties. Šonakt mēs vienu no tiem «apslacīsim». No Zemes iera­dīsies divas raķetes ar mūsu sievām un mei­čām. Rausim vaļā dančus, dzersim viskiju…

Marsietis satrūkās. — Jūs sakāt, ka cie­mats ir turi

— Jā, pie kosmodroma. — Tomass pie­veda viņu pie klints nokares un norādīja le­jup. — Vai redzat raketes?

— Nē.

— Pie velna, tur taču tās stāv\ Šie slaidie, sudrabotie kuģi!

— Neredzu.

Tagad bija Tomasa kārta smieties. — Jūs esat akls!

— Acis man ir ļoti labas. Jūs pats neko neredzat.

— Bet jauno ciematu jūs taču saskatāt, vai nē?

— Neredzu neko citu kā vien okeānu un paisuma ūdeņus.

— Šis ūdens, mister, ir izgarojis pirms čet­riem gadu tūkstošiem.

— Tas nu vienreiz ir par daudz!

— Tā ir patiesība, nudien!

Marsietis kļuva ārkārtīgi nopietns. — Vai tas var būt? Vai tiešām jūs neredzat pilsētu tādu, kā es to aprakstīju? Sniegbaltas kolo­nas, šmaugas laivas, svētku ugunis, — ak, cik skaidri tās ir saskatāmas! Paskatieties! Es pat dzirdu viņus dziedam. Nav jau ne­kāds lielais attālums.

Tomass klausījās un pakratīja galvu. — Nedzirdu.

•— Bet es savukārt neredzu to, par ko ru­nājat jūs, — marsietis atbildēja. — Tā nu tas ir.

Abi vēlreiz noskurinājās. Abiem pārskrēja drebuļi pār kauliem.

— Vai tas var būt, ka? …

— Kas?

— Jūs teicāt «no debesīm»?

— No Zemes.

— Zeme — tas ir tikai nosaukums, tukša skaņa, — marsietis sacīja. — Bet… pirms stundas, kad es braucu pāri kalnu krau­jai… Viņš pielika roku pie skausta. — Es jutu…

— Aukstumu?

— Jā.

— Un tagad?

— Atkal to pašu. Dīvaini. Gaisma, kalni un ceļš — viss pēkšņi likās tāds kā sve­šāds, — marsietis stāstīja. — Savāds un ne­parasts, un mirkli man šķita, it kā es būtu pēdējais šīs planētas iemītnieks …

— Es izjutu tieši to pašu! — Tomass izsau­cās, it kā runātu ar vecu, labu draugu, kuram var pilnīgi uzticēties.

Marsietis aizvēra un atkal atdarīja acis.

— Iespējams tikai viens izskaidrojums. Tam visam ir kāds sakars ar Laiku. Jā gan. Jūs esat Pagātnes tēls!

— Nē, jūs esat no Pagātnes, — brīdi pado­mājis, atbildēja zemietis.

— Cik jūs pārliecināts. Kā jūs pierādīsiet, kurš no mums pieder Pagātnei, kurš Nākot­nei? Kāds patlaban ir gads?

— Divi tūkstoši pirmais!

— Ko tas var izteikt man?

Tomass padomāja un paraustīja plecus.

— Neko.

— Tikpat labi es varētu jums sacīt, ka tagad ir četri miljoni četri simti sešdesmit divi tūkstoši astoņi simti piecdesmit trešais gads pēc mūsu ēras. Šim skaitlim ir tukša — pat vairāk nekā tukša skaņa! Kur ir tāds pulkstenis, pēc kura noteikt zvaigžņu stā­vokli?

— Bet mums ir skaidrs pierādījums — drupas! Tās apliecina, ka es esmu Nākotne, es esmu dzīvs, bet jūs — miris!

— Katra manas miesas šūna noliedz šādu

pieņēmumu. Mana sirds pukst, vēders prasa ēdienu, mute — dzērienu. Nē, mēs neesam ne dzīvi, ne miruši. Drīzāk varbūt dzīvi nekā miruši. Pareizāk būs sacīt — stāvam pusceļā starp dzīvību un nāvi. Divi naktī satikušies svešinieki, vairāk nekas. Jūs sakāt — drupas?

— Jā. Vai tās jūs baida?

— Kurš gan grib redzēt Nākotni, un vai ir kāds, kas to jebkad ieraudzīs? Cilvēks spēj skatīt vaigā Pagātni, bet… Jūs sakāt — ko­lonas sabrukušas? Un jūra tukša, kanāli iz­žuvuši, meitenes mirušas un ziedi sabir- zuši? — Marsietis apklusa, tad atkal parau­dzījās uz pilsētu. — Bet tur taču tie ir, es tos skaidri redzu. Kas vairāk man vajadzīgs? Tie gaida mani, lai ko jūs stāstītu.

Bet Tomasu tālumā gaidīja raķetes, jau­nais ciemats un sievietes no Zemes.

— Mēs nekad nevarēsim vienoties, — viņš sacīja.

— Vienosimies palikt katrs pie sava, — marsietis ierosināja. — Nav svarīgi, kurš pieder Pagātnei, kurš Nākotnei, ja vien mēs abi esam dzīvi. Tas, kam jānāk, tikpat at­nāks, — rīt vai arī pēc gadu tūkstošiem. Kas zina, vai šie sagrautie un izpostītie tempļi nav jūsu pašu civilizācijas nākotne pēc simts gadsimtiem? To jūs nezināt. Un tādēļ nevai­cājiet. Nakts ir tik īsa. Rau, kur debesīs jau šaujas svētku raķetes un putni.

Tomass atvadām pastiepa roku. Marsietis darīja tāpat.

Viņu rokas nesaskārās; tās it kā izkusa viena otrā.

— Diez, vai kādreiz satiksimies?

— Grūti pateikt. Var jau gadīties.

— Labprāt dotos jums līdzi uz jūsu svēt­kiem.

— Bet es gribētu aizbraukt uz jūsu jauno ciematu, apskatīt kosmosa kuģi, par ko jūs stāstījāt, redzēt cilvēkus un dzirdēt par visu notikušo.

— Uz redzēšanos, — Tomass sacīja.

— Visu labu.

Marsietis ar savu zaļo metāla braucamo mierīgi devās uz kalnu pusi, cilvēks no Ze­mes, pagriezis mašīnu, klusēdams aizbrauca pretējā virzienā.

— Ak dievs, kāds sapnis, — nopūtās To­mass, atbalstījis rokas uz stūres, domādams par raķetēm, sievietēm, stipro viskiju, vir- džīniešu dejām un gaidāmajām izpriecām.

«Cik dīvaina vīzija,» brīnījās marsietis, traukdamies uz priekšu un domādams par svētkiem, kanāliem, laivām, zeltacainajām sievietēm un dziesmām.

Nakts bija tumša. Mēneši norietējuši. Zvaigžņu gaismas apmirdzētā šoseja gluži tukša: ne skaņas, ne mašīnas, nevienas dzī­vas būtnes — itin nekā. Un tā visu dzestro, tumšo nakti — līdz pat rītam.