Marsiešu hronikas

2005. gada novembris CEĻOJUMA PIEDERUMI

Pārāk nereāla šķita jaunā ziņa, ko ceļojuma piederumu veikala īpašnieks vakarā uztvēra no Zemes ar akustiskā stara palīdzību. Viņš kaut kā nespēja to aptvert.

Uz Zemes kuru katru brīdi bija gaidāms karš.

Viņš izgāja ārā un paraudzījās debesīs.

Lūk, kur tā redzama. Zeme — pie novaka- rīgā apvāršņa, it kā cenzdamās panākt sauli, kas nogrima aiz pakalniem. Vai tas var būt, ka jaunā vēsts attiektos uz šo zaļo zvaigzni?

— Nespēju tam ticēt, — veikalnieks sacīja.

— Tādēļ, ka jūs pats tur neesat, — noteica Perigrina tēvs, kurš, garām iedams, bija ap­stājies patērzēt.

— Kā jūs to domājat, tēvs?

— Tieši tāpat bija manos zēna gados, —- Perigrina tēvs atbildēja. — Toreiz runāja, ka Ķīnā esot karš. Bet mēs neticējām. Tas bija pārāk tālu. Un tur gāja bojā pārāk daudz cil­vēku. Mums tas šķita kaut kas neiespējams. Pat noskatījušies filmas, mēs neticējām. Un tagad atkārtojas tas pats. Zeme — tā ir torei­zējā Ķīna. Un karš — pārāk tāls, lai būtu ti­cams. Tas taču nav šeit. Mēs to nejūtam. Mēs to neredzam. Mums saskatāma tikai zaļa uguntiņa. Vai tiešām uz tās dzīvotu divi mil­jardi cilvēku? Neiespējami! Karš? Sprādzie­nus mēs taču nedzirdam!

— Gan dzirdēsim, — veikalnieks atbildēja. — Visu laiku domāju par tiem, kuriem šo­nedēļ bija jālido šurp. Pag, kā viņi ziņoja? Mēneša laikā uz Marsa ieradīšoties ap simts tūkstoš cilvēku. Ko tie iesāks, ja uzliesmos karš?

— Droši vien dosies atpakaļ. Viņi būs ne­pieciešami uz Zemes.

— Mjā … — veikalnieks novilka. — La­bāk jāiet un jānotrauš no čemodāniem pu­tekļi. Tā tik skaties, ka vienā jaukā brīdī vei­kalā sabruks pircēji.

— Vai domājat, ka visi lidos atpakaļ uz Zemi, ja tiešām sāksies Lielais Karš, ko jau sen gaidām?

— Jā, tēvs, — lai cik dīvaini tas liktos, do­māju, ka visi gribēs doties atpakaļ. Zinu, ka atlidojām šurp, lai glābtos no politikas, atom­bumbām, kara, kliķēm, likumiem un. aizsprie­dumiem. Bet tur tomēr ir mūsu dzimtene. Dzīvosiet — redzēsiet. Tiklīdz uz Ameriku nokritīs pirmā bumba, šejienieši kļūs domīgi. Te viņi sabijuši pārāk īsu laiku. Tikai pāris gadu. Ja viņi nodzīvotu te gadus četrdesmit, viss būtu citādi, bet tagad uz Zemes ir gan viņu tuvinieki, gan dzimtās pilsētas. Man pa­šam Zeme vairs neko nenozīmē, es to pat lāgā neatceros. Bet esmu jau vecs. Ar mani nav ko rēķināties. Iespējams, ka palikšu tepat.

— Šaubos gan.

— Varbūt jums taisnība.

Viņi stāvēja uz lieveņa, raudzīdamies zvaigznēs. Beidzot Perigrina tēvs izvilka no kabatas naudu un pasniedza to veikalniekam.

— Varbūt tomēr dodiet man vienu jaunu čemodānu. Mans vecais ir galīgi apbru­žāts …