Marsiešu hronikas

2003. gada jūnijs AUGSTU AUGSTU GAISā

— Vai dzirdēji?

— Ko tad?

— Nēģeri, melnie.

— Kas ir ar viņiem?

— Aizbrauc, izvācas, mūk projām. Vai tiešām neesi dzirdējis?

— Kā tā — izvācas? Kā viņi to var izdarīt?

— Var, grib un dara.

— Kādi pāris cilvēki?

— Visi līdz pēdējam nēģerim dienvidu štatos.

— Nevar būt.

— Tā ir.

— Neticēšu, iekams pats neredzēšu. Uz kurieni tad viņi dodas, uz Āfriku?

Klusums.

— Uz Marsu.

— Uz planētu Marsu?

— Tieši tā.

Vīri stāvēja dzelzslietu tirgotavas lieveņa tveicīgajā paēnā. Viens pārstāja darboties gar pīpi, kuru bija gribējis aizdedzināt. Cits

nospļāvās pusdienas saules sakarsētajos pu­tekļos.

— Viņi nevar tā aizbraukt, tas nav iespē­jams.

— Viņi ir jau ceļā.

— Kur tu to ņēmi?

— Visi to zina, pa radio arī tikko pārrai­dīja.

Vīri sakustējās, it ka butu atdzīvojušas apputējušās statujas.

Semjuels Tīss, dzelzslietu tirgotavas īpaš­nieks, māksloti iesmējās.

— Interesanti gan, kur aizķēries Silijs. Nu jau būs stunda, kopš iedevu viņam savu velo­sipēdu un aizsūtīju pie misis Bordmanes. Viņš vēl nav atgriezies. Vai tik nebūs aizrul- lējis taisnā ceļā uz Marsu, melnais muļķis?

Vīri iesprauslojās.

— Lai tik pamēģina neatdot manu velosi­pēdu! Apzagt sevi es neļaušu nevienam, dieva vārds.

— Klausieties.

Vīri pagriezdamies errīgi uzgrūdās cits citam.

Šķita, it kā ielas otrā galā būtu pārrauts kāds aizsprosts. Siltas, melnas straumes gā­zās lejup un applūdināja pilsētu. Gar spilgti baltajiem pilsētas veikalu krastiem, garām klusējošiem kokiem plūda melns vilnis. Kā biezs, lipīgs sīrups tas vēlās pa kanēļkrā- sas putekļu klāto ceļu. Lēni, bet neatlaidīgi pieņēmās spēkā šī vīriešu, sieviešu, zirgu, rejošu suņu, mazu zēnu un meiteņu straume.

Ļaužu balsis saplūda it kā upes šalkoņā. ŠI vasarīgā upe čalodama tecēja arvien tālāk un nebija apturama. Un šajā lēnajā, vienmē­rīgajā, tumšajā plūdumā, kas pāršķēla dienas žilbinošo spozmi, šur tur iezibsnījās kaut kas balts — tās bija acis, kas raudzījās uz priekšu vai arī pameta skatienu sāņus, kamēr garā, nebeidzamā upe no vecās gultnes ieplūda jaunā. Daudzās un dažādās pietekas, strau­tiņi un tērcītes ar savu nemieru un krāsu ba­gātību savienojās varenā kopīgā straumē un devās tālāk. Piebriedušās upes virspusē pa­vīdēja dažnedažādi priekšmeti, ko tā nesa līdzi: tur lieli, vecmodīgi pulksteņi vēl tur­pināja sist stundas, tikšķēja modinātāji, kla­dzināja būros iesprostotas vistas, brēca bērni, šur tur starp mutuļiem pazibēja mūļi un kaķi, pajuka matraču atsperes, no kāda matu ce­kula spraucās ārā neiedomājami izspūris polsteris, visur rēgojās kārbas un grozi, un melnu vectēvu portreti ozolkoka rāmjos; to visu nesa sev līdzi straume, bet vīri uz dzelzs- lietu tirgotavas lieveņa atgādināja uzbudi­nātus medību suņus; labot aizsprostu bija par vēlu, un viņi palika ar tukšām rokām.

Semjuels Tīss vēl arvien neticēja savām acīm. — Pie joda, bet ar ko tad viņi brauks? Kā viņi domā nokļūt uz Marsa?

— Ar raķetēm, — atbildēja vectēvs Kvo- termeins.

— Nu gan tu mels niekus. Kur viņi ņēma raķetes?

— Sakrāja naudu un uzbūvēja.

— Pirmā dzirdēšana.

— Tie acīmredzot rīkojušies ļoti slepeni un būvējuši raķetes paši vien, bet kur — nezinu, varbūt Āfrikā.

— Bet kā viņi uzdrīkstas? — uztraucās Semujels Tīss, nemierīgi soļodams pa lieveni. — Vai tas nav aizliegts ar likumu?

— Karu jau viņi nevienam nepiesaka, — vectēvs mierīgi noteica.

— No kurienes viņi izlidos, šie sasodītie ar visiem saviem noslēpumiem un sazvēres­tībām? — rēca Tīss.

— Pēc plāna visiem šīs pilsētas melnajiem jāsapulcējas pie Lūnezera. Pulksten vienos tur ieradīsies raķetes un aizvedīs viņus uz Marsu.

— Zvaniet gubernatoram, izsauciet poli­ciju, — kliedza Tīss. — Viņiem vajadzēja mūs iepriekš brīdināt.

— Redz, kur nāk tava sieva, Tīs!

Vīri pagriezās.

Pa tveicīgo, spilgtas gaismas pielieto ielu, kur nejuta ne vēja pūsmas, nāca baltās sie­vietes, viena, pēc tam otra, vēl un vēl, un vi­sām bija apmulsušas sejas, visas nāca stei­dzīgi, brunčiem čabot kā papīriem. Dažas raudāja, citas izskatījās drūmas. Visas mek­lēja savus vīrus. Viena pazuda bāra virpuļ- durvīs. Otra iegāja klusajā, vēsajā pārtikas preču veikalā. Citas devās uz aptiekām un garāžām. Un viena no viņām, misis Klāra Tīsa, apstājās uz putekļainās ietves zem dzelzslietu tirgotavas lieveņa un, acis mirk­šķinādama, skatījās uz savu saniknoto, bargo vīru, kamēr viņai aiz muguras plūda platā, melnā straume.

— Steidzos šurp Lusindas dēļ, tēv. Tev jā­nāk uz māju.

— Es nu neskriešu uz māju melna skuķa dēļ!

— Viņa iet prom.. Ko es tagad iesākšu?

— Tiec pati galā. Uz ceļiem lūgties viņu netaisos.

— Bet viņa mums bija tikpat kā ģimenes loceklis, — misis Tīsa gaudās.

— Nebrēc! Tā tikai trūka, lai tu visu acu priekšā sāktu pinkšķēt par kaut kādu saso­dītu …

Viņš aprāvās, izdzirdis sievu šņukstam. Viņa slaucīja acis.

— Es viņu mēģināju pierunāt. «Lusinda,» es teicu, «ja tu paliksi, es pielikšu algu un, ja vēlies, došu tev divus brīvus vakarus ne­dēļā,» bet viņai pat vaibsts nepakustējās. Ne­kad nebiju viņu tādu redzējusi. Un tad es teicu: «Lusinda, vai tu mani nemaz nemīli?», un viņa atbildēja, ka mīlot gan, bet viņai esot jādodas prom, un tur nekā nevarot da­rīt. Viņa sakopa māju, noslaucīja putekļus, uzlika galdā pusdienas, tad pienāca pie vies­istabas durvīm, nolika zemē savus saiņus, pasniedza man roku un teica: «Visu labu, misis Tīsa.» Un aizgāja. Pusdienas kūpēja uz galda, bet mēs visi bijām tik apmulsuši, ka ne kumosa norit. Tur tās ir vēl tagad, kad nācu šurp, bija jau pavisam atdzisušas.

Tīss tik tikko neiesita viņai.

— Pie joda, ātrāk pazūdi no šejienes! Stāv te par apsmieklu visai pasaulei!

— Bet, tēv…

Tīss pazuda veikala tvanīgajā pustumsā. Pēc pāris sekundēm viņš atgriezās ar sud­rabotu pistoli rokā.

Sieva bija aizgājusi.

Garām ēku krastiem tecēja melnā upe, tās šalkoņā saplūda gan čīkstoņa, gan šļūcošu soļu troksnis. Tā bija rāma, bet neapturama straume; bez smiekliem, bez jūtu uzliesmo­jumiem, vienmērīga, apņēmīga, nepārtraukta plūsma.

Tīss sēdēja uz pašas ozolkoka krēsla ma­liņas.

— Dieva vārds, ja kāds no viņiem iedro­šināsies kaut iesmieties, es tam ielaidīšu lodi ribās.

Vīri gaidīja.

Upe rāmi tecēja, netraucēdama miegainā dienvidus mieru.

— Man rādās, ka nu tev, Sem, pašam va­jadzēs kaplēt savus rāceņus, — nosmējās vectēvs.

— Es gluži labi protu trāpīt arī balta­jiem. — Tīss nepaskatījās uz vectēvu. Vec­tēvs novērsās un apklusa.

— Ej, tu, pagaidi! — Semujels Tīss nolēca no lieveņa. Viņš sagrāba aiz pavadas kādu zirgu, uz kura jāja garš nēģeris. — Rausies tūlīt zemē, Belter!

— Jā, ser! — Belters nokāpa no zirga.

Tīss nomērīja viņu ar skatienu. — Tagad

pasaki man, ko tas nozīmē?

— Redziet, mister Tīs …

— Sataisījies ceļā gluži kā tajā dziesmā — kā tur bija — «Augstu augstu gaisā». Tā, ja?

— Jā, ser. — Nēģeris gaidīja.

— Vai tu atceries, Belter, ka esi man pa­rādā piecdesmit dolārus?

— Jā, ser.

— Bet tagad mēģini aizmukt? Es tev ādu pār acīm novilkšu, goda vārds.

— Ar visu to uztraukumu man galīgi iz­krita no prāta, ser.

— Viņam izkritis no prāta. — Tīss ļauni pamirkšķināja vīriem uz dzelzslietu tirgota­vas lieveņa. — Pie joda, mister, vai tu zini, ko tagad darīsi?

— Nē, ser.

— Tu paliksi šeit un atstrādāsi man tos piecdesmit apaļos, vai arī mani nesauc par Semjuelu Tīsu. — Viņš pagriezās un pašpār­liecināti uzsmaidīja vīriem lieveņa ēnā.

Belters skatījās uz upi, kas tecēja garām pa ielu, uz šo tumšo upi, kas nebeidza plūst garām veikaliem, uz tumšo upi ratos, zirgos vai noputēiušās kurpēs, uz tumšo upi, no kuras viņš bija izrauts. Viņš sāka drebēt.

— Ļaujiet man iet, mister Tīs. Es jums at­sūtīšu naudu no turienes, dieva vārds.

— Paklausies, Belter. — Tīss sagrāba viņu

aiz bikšturiem, laiku pa laikam nicīgi paraus­tīdams tos kā divas arfas stīgas, tad paskatī­jās uz debesīm, nošņācās un ar vienu kau­lainu pirkstu norādīja uz to pusi, kur vaja­dzēja būt pašam dievam.

— Belter, vai tu maz zini, kas tevi tur augšā gaida?

— Zinu to, kas man ir stāstīts.

— Kas viņam stāstīts! Ak jēziņ! Vai dzir­dat? Kas viņam stāstīts! — Viņš raustīja nē­ģeri aiz bikšturiem, nevērīgi, it kā nejauši badīja ar pirkstu melnajā sejā. — Jūs, Bel­ter, uzšausieties debesīs kā ceturtā jūlija ra­ķete, un tad — plaukš! — pelni vien nobirs zemē. Tie dulnie zinātnieki taču nekā nejēdz, viņi jūs visus aizsūtīs pie tēviem.

— Man vienalga.

— Prieks dzirdēt. Vai tu maz zini, kas tur augšā uz tā Marsa ir? Tur ir briesmoņi ar tā­dām acīm kā sēnes. Būsi jau redzējis bildes tajos «nākotnes žurnālos», kurus pārdod tepat veikaliņā par desmit centiem. Nu tad zini — šie briesmoņi metīsies jums virsū un izsūks visas smadzenes no kauliem!

— Vienalga, vienalga, man viss vien­alga. — Belters skatījās, kā strauņne aizslīd garām, pamezdama viņu krastā. Uz tumšās pieres izspiedās sviedri. Likās, viņš tūlīt sa­bruks.

— Un kāds tur aukstums! Gaisa arī nav, nokritīsi un raustīsies kā zivs, elsdams un rīstīdamies, kamēr nosprāgsi. Vai tev tas patīk?

— Man daudz kas nepatīk, ser. Lūdzu, ļau­jiet man iet, ser. Es nokavēšu.

— Es tev ļaušu iet tad, kad man patiks. Bet pagaidām mēs te mīlīgi parunāsimies, un tu sasodīti labi zini, ka būs tā, kā es saku. Ak tev sagribējies ceļot? Nu tad klausies, mis­ter «augstu augstu gaisā», vācies mājā un atstrādā tos piecdesmit dolārus, kurus tu man esi parādā. Divos mēnešos tu to izdarīsi.

— Bet ja man tie jāatstrādā, es nokavēšu startu, ser.

— Nu redz, kāda nelaime! — Tīss savilka bēdīgu ģīmi.

— Ņemiet manu zirgu, ser.

— Zirgs nav likumīgs maksāšanas līdzek­lis. Un tu nekustēsi no vietas, kamēr es ne­būšu saņēmis savu naudu. — Tīss iekšēji ga­vilēja. Viņš jutās apmierināts.

Apkārt bija sastājies bariņš nēģeru, lai dzirdētu, kas te notiek. Belters stāvēja dre­bēdams, ar nokārtu galvu. Tad uz priekšu panācās kāds vecs vīrs.

— Mister!

Tīss viņu īsi uzlūkoja.

— Nu?

— Cik šis cilvēks jums parāda, mister?

— Nebāz savu purnu, kur nevajag.

Vecais vīrs paskatījās uz Belteru.

— Cik, dēls?

— Piecdesmit dolārus.

Vecais vīrs pastiepa savas melnās rokas pret apkārt stāvošajiem.

— Mēs te esam divdesmit pieci. Katrs lai dod divus dolārus, — labi aši, gudrot nav laika.

— Ko tas nozīmē? — iesaucās Tīss, izslie- damies visā augumā.

Nauda saradās. Vecais vīrs savāca to savā cepurē un pasniedza cepuri Belteram.

— Dēls, — viņš sacīja, — startu tu neno­kavēsi.

Belters smaidīdams raudzījās cepurē.

— Nē, ser, tagad nenokavēšu.

— Dod viņiem naudu atpakaļ! — Tīss ie­brēcās.

Goddevīgi palocījies, Belters sniedza vi­ņam naudu, bet, kad Tīss tai nepieskārās, nolika cepuri putekļos pie Tīsa kājām.

— Te ir jūsu nauda, ser, — viņš sacīja. — Sirsnīgs paldies.

Smaidīdams viņš uzkāpa seglos, uzšāva zirgam un, nevarēdams vien pateikties veca­jam vīram, kopā ar to pamazām izzuda ska­tienam.

— Suņa bērns, — čukstēja Tīss, vērdamies saulē ar neko neredzošām acīm. — Suņa bērns.

— Pacel naudu, Semjuel, — kāds uz lie­veņa ierunājās.

Līdzīgi notikumi atgadījās visgarām ceļam. Baskājaini baltie zēni pienesa ziņas. «Tie, kam ir, palīdz tiem, kam nava. Un tā viņi visi tiek cauri.» Kāds bagātnieks iedeva naba­gam divi simti apaļo, ar ko samaksāt parādu. Kāds cits iedeva kaimiņam desmit, piecus, sešpadsmit dolārus, un tā dara visur, ikviens.

Baltie sēdēja kā ūdeni mutē ieņēmuši. Pie­miegtās acis izskatījās aizpampušas, it kā viņu sejas būtu kapājis vējš un karstas smil­tis.

Semjuels Tīss vārījās niknumā. Uzkāpis uz balkona, viņš nikni blenza garām plūstošajā pūlī. Tad savicināja šauteni. Pēc brīža, ne­spēdams vairs valdīties, viņš sāka kliegt uz visiem, uz katru nēģeri, kas pacēla uz viņu acis.

— Bliukš! Vēl viena raķete uziet gaisā! — viņš visā galvā iebļāvās. — Bliukš! Dieviņ, tētiņ! ' ' '

Melnās galvas nepagriezās un nelika ma­nīt, ka dzirdējušas, tikai acu baltumi nozib- snīja.

— Blaukš! Zemē ir visas raķetītes. Mirēju gaudas. Bliukš! Paldies dievam, ka man zem kājām ir vecā, labā zeme. Kā tur bija tas joks? Jo vecāka, jo labāka! Ha, ha!

Saceldami putekļus, garām klidzināja zirgi. Dārdēja furgoni ar salauztām atsperēm.

— Bliukš! — Vientuļi skanēja viņa balss karstajā gaisā, mēģinādama iebiedēt putek­ļus un žilbinoši spožās debesis. — Blāc! Melns vien pajūk, kad raķeti ķer meteors un nēģerus kā grunduļus izbārsta pa visu kos­mosu. Un meteoru tur kā biezs. Skaidrs? Un kā vēl! Tikpat kā skrošu no bises. Pif-paf, un jūsu bleķa raķetes nāk lejā kā pīles, izšķīst kā māla pīpes. Kā vecas konservbundžas, pilnas ar melnām reņģēm. Ra-ta-ta! Kā sa­kaltuši zirņi. Desmit tūkstoši līķu te, desmit tūkstoši tur. Tie riņķo izplatījumā, apkārt un apkārt Zemei, un lidos mūžīgi, auksti un sa­stinguši, lai dievs viņiem žēlīgs! Jūs tur, vai dzirdat?

Klusums. Platā upe bija neapturama. Stundas laikā tās straume bija izslaucījusi vi­sas būdas, aiznesdama no tām visu derīgo, un tagad viļņos vīdēja sienas pulksteņi un ve­ļas mazgājamie dēļi, audumu baķi un aizkaru stangas, un tas viss plūda uz kādu tālu, melnu jūru.

Lielie pali bija pārskrējuši. Pulkstenis rā­dīja otro stundu. Straume kļuva arvien vā­jāka. Drīz tā izsīka pavisam, pilsētā iestājās klusums, pamazām nosēdās putekļi, apklā­dami veikalus, sēdošos vīrus, garos, saulē iztvīkušos kokus.

Klusums.

Vīri uz lieveņa ieklausījās.

Nekā nesadzirdējuši, viņi domās aizklīda apkārtējās pļavās. Šorīt, tāpat kā arvien, pa­saule bija bijusi pilna visdažādāko skaņu. Šur tur, stūrgalvīgā ietiepībā turoties pie pa­ražām, tika skandētas dziesmas, zem mimo­zas zariem guldzēja mīlētāju smiekli, melni bērneļi smiedamies plunčājās strauta dzid­rajā ūdenī, tīrumos vīdēja noliektas mugu­ras, no zaļu vīnstīgu apvītām būdām skanēja joki un jautri saucieni.

Tagad šķita, it kā vēja brāzma būtu aiz- slaucījusi no zemes visas skaņas. Nebija vairs nekā. Virinājās ar ādas gabaliņiem ie­stiprinātas, no līstiņām sanaglotas durvis.

Vientuļas un nekustīgas karājās no vecas riepas taisītas šūpoles. Upmalā uz akmeņiem neviens nemazgāja veļu, un nedaudzie ar­būzu lauciņi bija tukši — tur saulē sila bries­tošajos augļos slēptā veldze. Pamestajās bū­dās zirnekļi sāka aust savus tīklus, pa neaiz- lāpītajiem jumtu caurumiem līdz ar zeltainiem saules stariem sijājās iekšā pu­tekļi. Šur tur vēl gruzdēja pēdējā steigā aizmirsts pavards, un uguns, pēkšņi pieņem­damās spēkā, aprija kādas piegružotas būdas dēļu skeletu. Apkārtējā klusumā varēja sa­klausīt, kā sprēgā liesmas.

Vīri uz dzelzslietu tirgotavas lieveņa sē­dēja kā pārakmeņoti — acis nemirkšķinā­dami, neuzdrīkstēdamies pat siekalas norīt.

— Nesaprotu, kāpēc viņi mūs pamet tieši tagad. Kad viņiem klājas arvien labāk. Ar katru dienu viņi dabūja arvien vairāk tie­sību. Ko viņi īsti gribi Vēlēšanu nodoklis at­celts, viens štats pēc otra ar likumu aizliedz linča tiesu, un kur tad tās visvisādās vienlī­dzīgās tiesības. Ko vēl viņi grib? Viņi taču nopelna gandrīz tikpat daudz cik baltie, un tomēr — prom viņi ir.

Tukšās ielas otrā galā parādījās kāds ve­losipēdists.

— Sasodīts! Skaties, Tīs, redz, kur brauc tavs Silijs.

Velosipēds apstājās lieveņa priekšā, uz tā sēdēja gadus septiņpadsmit vecs, izstīdzējis krāsaino zēns ar garām kājām un rokām un

galvu, apaļu kā arbūzs. Viņš skatījās uz Semjuelu Tīsu un smaidīja.

— Ak tad sirdsapziņa tomēr ierunājās un tu atgriezies, — Tīss sacīja.

— Nē, ser, es tikai atvedu jūsu velosipēdu.

— Redz, kā! Vai tad raķetē nelien iekšā?

— Ne jau tāpēc, ser.

— Paskaidrojumus vari paturēt pie sevis. Rausies drīzāk nost, es tev neļaušu piesavi­nāties manu īpašumu. — Viņš pagrūda zēnu. Velosipēds nokrita.

— Un tagad, marš, uz veikalu spodrināt misiņu!

— Ko jūs, lūdzu, teicāt? — Zēna acis iepletās.

— To, ko tu dzirdēji. Bez tam vēl jāizpako šautenes, jāatver naglu kaste, kas tikko pie­nāca no Načecas …

— Mister Tīs …

— Un kastes ar āmuriem …

— Mister Tīs, ser!

— Tu vēl tepat? — Tīss nikni pablenza.

— Mister Tīs, lūdzu, piedodiet, bet šodien man vajadzīga brīvdiena, — viņš kā atvaino­damies teica.

— Un rīt, un parīt, un aizparīt arī, — Tīss sacīja.

— Bīstos, ka jā, ser.

— Bīsties, bīsties, puis! Panāc šurp! — Viņš ieveda zēnu veikalā un izņēma no sava rakstāmgalda kādu papīru. — Vai šito at­ceries?

— Kas tas ir, ser?

— Tavs līgums. Tu pats to parakstīji, redz, kur tavs krusts. Atbildi!

— Es neesmu to parakstījis, mister Tīs. — Zēns drebēja. — Krustu var pavilkt katrs.

— Klausies, Silij. Te stāv rakstīts melns uz balta: «Apsolos strādāt pie mistera Tīsa di­vus gadus, sākot ar 2001. gada 15. jūliju. Ga­dījumā, ja gribēšu atstāt darbu ātrāk, pazi­ņošu par to mēnesi iepriekš un turpināšu strādāt, līdz būs atrasts vietnieks.» Tā, re­dzi! — Tīss uzsita ar plaukstu pa papīru, un viņa acis ļauni iedzalkstījās. — Ja tu to ne­pildīsi, es sūdzēšu tiesā.

— Es nevaru, — vaimanāja zēns, un vi­ņam pār vaigiem sāka ritēt asaras. — Ja es neaizbraukšu šodien, es neaizbraukšu nekad.

— Es zinu, kā tev ap dūšu, Silij. Jā, jā, es jūtu tev līdzi, zēn. Bet mēs ar tevi labi apiesimies, labi barosim. Ej tik iekšā, ķeries pie darba un aizmirsti visas tās muļķības. Skaidrs, Silij? — Tīss atņirdza zobus smaidā un uzsita zēnam uz pleca.

Zēns pagriezās un noraudzījās vecajos vī­ros, kas sēdēja uz lieveņa. Caur asarām viņš tik tikko varēja tos saredzēt.

— Varbūt… Varbūt kāds no šiem džentl­meņiem … — Vīri karstajā lieveņa pakrēslī pacēla acis, paskatīdamies vispirms uz Tīsu.

— Vai tu, zeņķi, gribi sacīt, lai tavu darbu izpilda baltais? — Tīss ledainā balsī jautāja.

Vectēvs Kvotermeins noņēma no ceļga­liem savas sarkanās rokas. Domīgi skatīda­mies tālumā, viņš teica: — Un ka butu ar mani, Tis?

— Ko?

— Es strādāšu Silija vietā.

Uz lieveņa iestājās klusums.

Tīss sašūpojās uz pirkstgaliem. — Vec­tēv! — viņš brīdinoši teica.

— Lai zēns iet. Es notīrīšu, kas tīrāms.

— Vai patiešām, vai no tiesas? — Silijs pieskrēja pie vectēva. Viņš smējās un rau­dāja, vēl nespēdams ticēt.

— No tiesas gan.

— Tu, vecais, pievaldi žaunas, — Tīss no­šņācās.

— Ļauj zēnam iet, Tīs!

Tīss piegāja pie zēna un sagrāba viņu aiz rokas. — Viņš pieder man. Līdz vakaram es viņu ieslēgšu dibenistabā.

— Lūdzu, nē, mister Tīs!

Zēns sāka šņukstēt. Uz lieveņa elsas bija labi dzirdamas. Viņa acis no asarām pietūka. Kaut kur ielas otrā galā rīstījās motors, tur tuvojās vecs, sagrabējis «fords» ar pēdējiem krāsainajiem.

— Tur brauc mani piederīgie, mister Tīs. Lūdzu, ak, lūdzu, dieva dēļ!

— Tīs, — ierunājās kāds no vīriem pie­celdamies, — ļauj viņam iet.

Piecēlās vēl kāds. — Es saku to pašu.

— Es arī, — piebilda trešais.

— Kāda jēga spītēties? — Tagad visi ru­nāja reizē. — Beidz muļķoties, Tīs.

— Ļauj viņam iet.

Tīsa pirksti kabatā rotaļājās ar revolveri. Bet acis vēroja vīru sejas. Tad roka atlaida ieroci, un viņš norūca:

— Ak šitā?

— Tā gan, — kāds atteica.

Tīss palaida zēnu. — Labi. Vācies! Bet, — viņš iebadīja ar roku veikala durvīs, — ne­domā te atstāt savas grabažas.

— Nē, ser!

— Iztīri no šķūnīša visu līdz pēdējam un sadedzini.

Silijs pakratīja galvu. — Es labāk paņemšu līdzi.

— Laidīs nu gan tevi raķetē ar visiem tiem krāmiem!

— Es tomēr ņemšu, — Silijs klusi noteica, palikdams pie sava.

Skriešus viņš izmetās cauri veikalam. Tur viņš kaut ko slaucīja un vāca, bet pēc mirkļa atgriezās ar veselu klēpi visvisādu gadu gaitā uzkrātu nieku — tur bija gan vilciņi, gan bumbiņas, gan veci, apputējuši pūķi. Tieši šobrīd piebrauca vecais, sagrabējušais «fords». Silijs iekāpa, un durvis aizcirtās.

Tīss stāvēja uz lieveņa ar rūgtu smaidu uz lūpām.

— Un ko tad tu tur augšā darīsi?

— Sākšu pats uz savu roku, — atbildēja Silijs. — Atvēršu pats savu dzelzslietu tir­gotavu.

— Ak tad tāpēc tu pie manis strādāji, no­lāpītais, lai pa kluso iemācītos manu amatu un pēc tam aizšmauktu!

— Nē, ser, man ne prātā nenāca, ka notiks kaut kas tamlīdzīgs, bet tā nu ir iznācis. Ko lai dara,' ja esmu kaut ko iemācījies, mister Tīs?

— Vārdi tām jūsu raķetēm arī laikam ir?

Visu braucēju acis bija pievērstas viņu

vienīgajam pulkstenim uz mašīnas sadales dēļa.

— Jā, ser.

— Tādi kā «Elija» un «Uguns rati», «Lie­lais ritenis» un «Mazais ritenis», «Ticība», «Cerība» un «Žēlsirdība».

— Raķetēm ir nosaukumi, mister Tīs.

— «Dieva dēls» un «Svētais Gars», jā? Un viena droši vien ir nosaukta pirmās bap-j tistu baznīcas vārdā?

— Mums tagad jābrauc, mister Tīs.

Tīss smējās. — Vai kādu nesauc arī «Lido zemu» un «Košie uguns rati»?

Motors ierūcās. — Palieciet sveiki, mister, Tīs!

— Vai neesat aizmirsuši nosaukt kādu par «Grabošajiem kauliem»?

— Ardievu, mister!

— Un «Pāri Jordānai»? Ha, ha! Nu, skrien vien, plivinies vien pa gaisu savā raķetē, gan tā sašķīdīs gabalu gabalos, bet es jau raudāt neiešu.

Mašīna, saceldama putekļu mākoni, attāli­nājās. Zēns piecēlās kājās un, pielicis roku pie mutes, pēdējo reizi uzsauca misteram Tīšam:

— Mister Tīs, mister Tīs, ko jūs tagad da- risiet pa nakti? Ko jus iesāksiet naktīs, mister Tis?

Klusums. Mašīna pazuda tālumā. Nekas vairs nebija saskatāms.

— Ko viņš ar to gribēja teikt, velns parā­vis? — prātoja Tīss. — Ko es iesākšu naktīs?

Viņš vēroja, kā pamazām nosēžas putekļi, un pēkšņi saprata.

Prātā nāca naktis, kad pie viņa mājas ap­stājās mašīnas: tajās sēž vīri ar augstu izslie- tiem ceļgaliem un vēl augstāk izslietiem šau­jamajiem, viņu acis ļauni kvēlo, un izskatās tā, it kā zem vasaras nakts tumsā tītajiem ko­kiem kaklus staipītu vesels dzērvju pulks. Mašīna taurē, viņš ar ieroci rokā aizcērt aiz sevis durvis un klusiņām smejas, jo sirds satraukumā lēc kā puikam; tad mašīna aiz­drāžas tumsā, uz grīdas guļ kaņepāju auklas ritulis, vīru kabatas ir uztūkušas — tās pie­bāztas ar patronu kārbām. Cik gan nav bijis tādu nakšu pa visiem šiem gadiem — gar ausīm svilpo vējš, sviezdams matu šķipsnas ļaunuma pilnajās acīs, tad atskan sajūsmas rēcieni, jo ir atrasts piemērots koks, un kāds jau rībina būdas durvis.

— Tad redz, kas šim smurgulim bijis prātā! — Tīss izlēca uz ceļa spožajā saulē. — Atpakaļ, izdzimums! Ko es iesākšot naktīs? Ak tu nolādētais …

Jautājums bija ķēris mērķi. Tīss jutās slims un it kā izsmelts. Jā. «Ko gan mēs da­rīsim naktīs? Tagad, kad viņi aizbraukuši.» Galvā bija tukšums, domas nedarbojās.

Viņš izrāva no kabatas pistoli un pārbau­dīja, vai tā pielādēta.

— Ko tu gribi darīt, Sem? — kāds jau­tāja.

— Nošaut to smerdeli.

— Valdies nu, — sacīja vectēvs.

Bet Semjuels Tīss jau bija pazudis aiz veikala. Mirkli vēlāk viņš izbrauca uz ielas savu vaļējo mašīnu.

— Vai kāds brauks man līdzi?

— Var jau pavizināties, — vectēvs sacīja un piecēlās.

— Un vairāk neviens?

Vīri neatbildēja.

Vectēvs ierausās mašīnā un aizcirta durvis. Saceldami putekļu mākoni, viņi aizjoņoja. Mašīna traucās zem žilbinoši spožajām debe­sīm. Abi klusēja. Virs izžuvušajām pļavām virmoja karstais gaiss.

Krustceļos Tīss nobremzēja.

— Pa kuru ceļu viņi braukuši, vectēv?

Vecais vīrs piemiedza acis. — Rādās, ka

taisni uz priekšu.

Viņi devās tālāk. Motors vientuļi dūca zem koku lapotnēm. Ceļš bija tukšs, bet drīz vien viņi pamanīja kaut ko neparastu. Tīss no­bremzēja un, dzeltenajām acīm niknumā zvērojot, izliecās ārā.

— Deviņi pērkoni, vai redzi, ko tie nolā­dētie izdarījuši?

— Ko tad? — jautāja vectēvs, arī paskatī­damies uz to pusi.

Gar kluso lauku ceļu, rūpīgi noliktas un atstātas, gulēja dažnedažādas mantas: vecas skrituļslidas, raibos lakatos iesieti nieki, ap­nēsātas kurpes, ratu ritenis, bikšu, svārku un vecu cepuru kaudzes, austrumzemju kris­tāla zvārguļi, kas kādreiz maigi skanējuši vējā, sārtas ģerānijas skārda podos, bļodas ar vaska augļiem, konfederācijas laiku nauda papes kārbās, veļas vanniņas, mazgā­jamie dēļi, veļas auklas, ziepes, kāds bērnu trīsritenis, dārza dzirkles, rotaļu vilciens, ķipars kastītē, vitrāža no neģēru baptistu baznīcas, bremžu apmaļu komplekts, auto­mobiļu riepu kameras, matrači, kušetes, šū­puļkrēsli, krēma kārbiņas, spoguļi. Nekas ne­bija pavirši nosviests, bet rūpīgi, ar sirsnību un apdomu nolikts gar putekļainā ceļa ma­lām, it kā te garām ar visu savu iedzīvi būtu soļojuši veselas pilsētas iedzīvotāji, bet tad pēkšņi atskanējušas varenas taures skaņas, viņi salikuši savu mantību ceļmalas putekļos, bet paši uzlidojuši taisni zilajās debesīs.

— Sadedzināt nevarēja, — Tīss niknumā kliedza. — Neklausīja mani, kad teicu, lai svilina nost, vajadzēja viņiem to visu stiept līdzi un atstāt te uz ceļa, lai vēl pēdējo reizi paskatītos uz saviem krāmiem. Ko šie melnie gan iedomājas!

Jūdzi pēc jūdzes viņš dusmās dzina ma­šīnu no vienas ceļa malas uz otru, šķaidī­dams, izsvaidīdams, sadragādams saiņus, ro­tas lietu kārbas, spoguļus, krēslus.

— Tā! Lai jūk šīs nolādētās panckas… un vēlreiz tā!

Priekšējā riepa žēlabaini nosvilpās. Ma­šīna sasviedās sāņus un ielidoja grāvī, Tīss ietriecās ar galvu stiklā.

— Nolādēts! — Notrausis putekļus, viņš izlīda no mašīnas, aiz niknuma gandrīz rau­dādams.

Tālumā aizstiepās klusais tukšais ceļš. — Nu mēs viņus vairs nepanāksim, noteikti nepanāksim. — Cik tālu vien skatiens snie­dza, rēgojās rūpīgi nolikti saiņi, paunas, at­kal saiņi, kas, siltā vēja glāstīti, stāvēja no­rieta saulē kā mazi, pamesti altāri.

Pēc stundas Tīss un vectēvs, tikko spēdami pavilkt kājas, atgriezās dzelzslietu tirgo­tavā. Vīri vēl sēdēja turpat, ausījās, vēroja debesis. Tīss bija tikko atlaidies krēslā un raisīja vaļā savas šaurās kurpes, kad kāds iesaucās:

— Skatieties!

— Liela vajadzība man skatīties, — Tīss norūca.

Pārējie tomēr skatījās. Un viņi redzēja, ka tālumā pret debesīm paceļas zeltainas spoles. Pamezdamas aiz sevis liesmainas strēles, tās izgaisa izplatījumā.

Kokvilnas laukos vējš laiski rotaļājās ar sniegbaltajiem pūku kamoliem. Turpat tālāk kā svītraini kaķi saulē gozējās cilvēku pirkstu neskarti arbūzi.

Vīri uz lieveņa no jauna apsēdās, skatī­jās cits citā, skatījās uz veikala plauktā rū­pīgi sarindotajiem dzeltenajiem virves ritu­ļiem, uz kārbām ar spožām patronām, ar dcīm pakavējās pie sudrabainajām pistolēm un garajiem, melnajiem šauteņu stobriem, kas rēgojās ēnainajā kaktā pie pašiem gries­tiem. Kāds sūkāja salmu. Cits kaut ko zīmēja putekļos.

Beidzot Semjuels Tīss uzvaroši pacēla gaisā savu kurpi, izkratīja to, paskatījās iekšā un sacīja:

— Bet vai jūs ievērojāt? Līdz pašam pēdē­jam brīdim viņš mani godāja par misteru!