Marsiešu hronikas

2026. gada aprīlis GARIE VIENTULĪBAS GADI

Kad sacēlās vētra, viņš kopā ar savu nelielo ģimeni arvien sēdēja akmens būdā un sil­dīja pie kamīna rokas. Vējš kūla kanāla ūdeņus, gandrīz vai raudams nost zvaigznes no debesīm, bet misters Hetvejs sēdēja un mierīgi tērzēja ar savu sievu, kas bija patī­kama sarunu biedre, vai arī stāstīja abām meitām un dēlam par senajām dienām uz Ze­mes, kamēr tie, šo to pajautādami, uzmanīgi klausījās.

Kopš Lielā Kara bija pagājuši divdesmit gadi. Marss atgādināja milzīgu kapsētu. Bet kas noticis ar Zemi, par to Hetvejs ar savu ģimeni klusībā prātoja garajās naktīs.

Šonakt atkal plosījās Marsa smilšu vētra, kas gaudoja zemē iegrimušajās kapsētās un seno ciematu ielās un ārdīja vēl gluži jaunās plastmasas sienas pamestajā amerikāņu pil­sētā, kura jau pa pusei bija ieputināta smiltīs.

Vētra mitējās. Tiklīdz laiks kaut cik no­skaidrojās, Hetvejs izgāja ārā paskatīties uz Zemi, kas mirdzēja kā zaļa uguntiņa starp vētras sapluinītajiem mākoņiem. Viņš pacēla

PAGE \* MERGEFORMAT 2.90

roku, it kā gribēdams sapurināt nespodru spuldzi pie tumšas telpas griestiem. Tad pa­skatījās tālē uz sen izžuvušās jūras pusi. «Nevienas dzīvas dvēseles uz visas planētas,» viņš nodomāja. «Vienīgi es. Un viņi.-» Viņš paraudzījās atpakaļ uz akmens būdu.

Kas gan pašlaik notiek uz Zemes? Lai cik viņš vēroja ar savu trīsdesmit collu tele­skopu, nekādas izmaiņas uz Zemes nemanīja. «Ja sevi pasaudzēšu,» viņš nodomāja, «varu nodzīvot vēl gadus divdesmit. Varbūt tikmēr kāds šeit ieradīsies. Vai nu no mirušās jūras puses, vai pa tievu, sarkanu liesmas diedziņu raķetē caur kosmosu.»

— Iešu mazliet pastaigāties, — viņš sauca, pametis ar galvu uz atvērto durvju pusi.

— Ej vien, — sieva atbildēja.

Hetvejs lēni devās lejā cauri drupām. ««Made in New York»,» viņš, garām iedams, izlasīja uz kāda metāla gabala. «Visi šie priekšmeti no Zemes būs sen iznīkuši, kamēr Marsa pilsētas joprojām pastāvēs…» Viņš paraudzījās uz zilajiem kalniem, kur slējās gadu tūkstošiem vecs marsiešu ciemats.

Hetvejs nonāca pie kādas vientuļas mar­siešu kapsētas, kur uz kaila, no vējiem neaiz­sargāta pakalna rindojās nelieli sešstūraini akmeņi.

Noliecis galvu, viņš lūkojās uz četriem ka­piem ar neaptēstiem koka krustiem un aiz­gājēju vārdiem. Taču viņš neraudāja. Asaras sen bija izsīkušas.

— Vai jūs piedosiet man to, ko esmu izda­rījis? — viņš jautāja krustiem. — Es biju tik ārkārtīgi vientuļš. Jūs taču saprotat, vai ne?

Viņš atgriezās pie akmens būdas un, pirms gāja iekšā, vēlreiz pacēla plaukstu pār acīm un paraudzījās tumšajās debesīs.

— Gaidi, vēro un gaidi, — viņš sacīja, — varbūt kādu nakti…

Debesīs gailēja sīka, sarkana uguntiņa.

Viņš atkāpās tālāk no gaismas strēles, kas spīdēja no durvīm.

— Jāpaskatās vēlreiz… — viņš čukstēja.

Sarkanā uguntiņa vēl arvien bija turpat.

— Vakar taču es to neredzēju, — viņš no­murmināja.

Hetvejs paklupa, uzrausās kājās, aizskrēja aiz būdas, pagrieza teleskopu un pavērsa to pret debesīm.

Neuzdrīkstēdamies ticēt savām acīm, viņš urbās ar skatienu debesīs, tad pieskrēja pie zemajām būdas durvīm. Sieva, abas meitas un dēls pagriezās pret viņu. Beidzot viņš at­guva valodu.

— Labas ziņas! — viņš sauca. — Es vēroju debesis. Šurp lido raķete, kas aizvedīs mūs visus mājās. Gaismai austot, tā būs klāt.

Viņš atspiedās pret galda malu, paslēpa seju rokās un klusi iešņukstējās.

Trijos no rīta uzliesmoja viss, kas vien vēl bija atlicis no Jaunās Ņujorkas. Ar lāpu rokā Hetvejs staigāja pa plastmasas pilsētu un šāva klāt uguni pie māju sienām. Pār pilsētu uzplauka milzīgi dūmu mutuļu un liesmu ziedi. Tā pārvērtās par kvadrātjūdzi lielu ugunskuru — pietiekami apjomīgu, lai to sa­manītu no kosmosa. Šī bāka atvedīs raķeti pie mistera Hetveja un viņa ģimenes.

Hetvejs atgriezās mājās, viņa sirds sitās strauji un sāpīgi. — Vai redzat? — Viņš tu­rēja paceltajā rokā apputējušu pudeli. — Vīns, ko esmu paglabājis speciāli šim ga­dījumam. Zināju, ka reiz tomēr kāds mūs at­radīs! Iedzersim uz to!

Viņš pielēja piecas glāzes.

— Jā, gaidīts ir ārkārtīgi ilgi, — viņš sa­cīja, drūmi lūkodamies savā glāzē. — Vai atceries dienu, kad sākās karš? Pirms divdes­mit gadiem un septiņiem mēnešiem. Visas raķetes no Marsa tika izsauktas atpakaļ. Mēs ar tevi un bērniem tai dienā atradāmies kal­nos, kur pēc arheoloģiskajiem izrakumiem pētījām seno marsiešu ķirurģiju. Toreiz līdz nesamaņai triecām zirgu, — vai atceries? Un tomēr nonācām pilsētā veselu nedēļu par vēlu. Visi bija aizbraukuši. Amerika sa­grauta, un raķetes aizlaidušās atpakaļ, negai­dot atpalicējus, vai atceries? Un izrādījās, ka palikuši esam vienīgi mēs. Ak dievs, cik daudz gadu aizritējis! Bez jums es nebūtu to pārdzīvojis. Bez jums es būtu padarījis sev galu. Bet visiem kopā gaidīt nebija tik grūti. Nu, tad iedzersim uz savu veselību! — Viņš pacēla glāzi. — Un uz kopīgo, gadiem ilgo gaidīšanu! — Viņš dzēra.

Arī sieva, abas meitas un dēls pacēla glā­zes pie lūpām.

Visiem četriem gar zodu noteceja vīna lāses.

Gaismai austot, no pilsētas bija atlikušas tikai lielas, melnas, mīkstas plēnes, kuras vējš dzenāja pa jūras gultni. Ugunsgrēks bija apdzisis, taču savu uzdevumu veicis, jo sarkanais punktiņš debesīs kļuva arvien lie­lāks.

No akmens būdas vēdīja kārdinoša apbrū- nējušu piparkūku smarža. Hetvejam ienākot, sieva pašlaik bija noliekusies pār karstajām pannām. Meitas ar asām slotām cītīgi slau­cīja akmens klonu, bet dēls spodrināja sud­raba galda piederumus.

— Celsim viņiem galdā varenas brokas­tis! — Hetvejs priecīgi iesmējās. — Uzvilk­sim arī svētku drānas!

Aši viņš aizsteidzās pāri savam zemes ga­balam uz milzīgo metāla šķūni. Tajā atradās saldējamā iekārta un neliela elektrostacija, ko viņš ar saviem slaidajiem, prasmīgajiem, nemierīgajiem pirkstiem pa šiem gadiem bija atjaunojis un izlabojis tikpat veikli kā pulk­steņus, telefonus un magnetofonus. Šķūnis bija stāvgrūdām pilns ar visādām viņa kon­struētām ierīcēm, starp kurām atradās arī da­žas tik ērmotas, ka viņš pats vairs neizprata, kādam nolūkam tās radītas.

Hetvejs izņēma no saldējamā aparāta ap­sarmojušas, divdesmit gadus nostāvējušas

pupu un zemeņu kārbas. — Lien tik ārā, — viņš nomurmināja un izvilka arī saldētu cāli.

Kad raķete nosēdās, gaiss bija pilns ēdienu smaržas.

Hetvejs kā puika drāzās lejā no kalna. Pēkšņas, asas sāpes krūtīs piespieda viņu apstāties. Viņš atsēdās uz akmens, atvilka elpu un tad vienā ņēmienā aizskrēja līdz no­laišanās vietai.

Viņš stāvēja karstuma vilnī, kas dvesmoja no kvēlojošās raķetes. Atvērās lūka. No tās raudzījās lejā kāds vīrs.

Hetvejs pārlika plaukstu pār acīm un, brīdi skatījies viņā, izsaucās:

— Kapteinis Vailders!

— Kas jūs esat? — kapteinis Vailders no­prasīja, nolēca lejā un stāvēja, vērdamies ve­cajā vīrā. Tad pastiepa roku. — Deviņi pēr­koni, tas taču Hetvejs!

— Tas pats gan! — Viņi cieši ielūkojās viens otrā.

— Hetvejs no manas pirmās ekipāžas, no Ceturtās ekspedīcijas!

— Tas bija tik sen, kaptein!

— Sen gan. Patīkami redzēt jūs.

— Esmu kļuvis vecs, — Hetvejs īsi no­teica.

— Arī es vairs neesmu nekāds jaunais. Divdesmit gadi kosmosā, Jupiters, Saturns, Neptuns.

— Man stāstīja, cik veikli viņi toreiz ti­kuši no jums vaļā, lai jūs netraucētu Marsa kolonizāciju. — Vecais vīrs palūkojās ap­kārt. — Jūs bijāt projām tik ilgi, ka laikam nezināt, kas noticis …

— Varu iedomāties, — Vailders atbildēja. — Mēs divreiz aplidojām apkārt Marsam. Bez jums atradām vēl tikai vienu cilvēku, Volteru Gripu — ap desmit tūkstoš jūdžu no šejienes. Aicinājām braukt mums līdzi, bet viņš atteicās. Palika sēžot šūpuļkrēslā šose­jas vidū un, pakšķinādams pīpi, māja mums nopakaļ. Marss ir pilnīgi izmiris, pat neviens marsietis nav palicis dzīvs. Bet kas noticis ar Zemi?

— Nezinu vairāk par jums. Reizēm izdo­das uztvert kādu pārraidi no Zemes, bet tik tikko sadzirdami. Un vienmēr kaut kādā svešā valodā. No svešvalodām es, diemžēl, protu vienīgi latīņu valodu. Saprotu tikai at­sevišķus vārdus. Spriežot pēc visa, Zeme pār­vērsta par asinspirti, taču karš joprojām tur­pinās. Vai jūs dosieties atpakaļ, ser?

— Jā gan. Gribam redzēt visu paši. Kos­mosā mums nebija radiosakaru ar dzim­teni — pārāk liels attālums. Jāredz Zeme, lai kāda tā būtu.

— Vai ņemsiet mūs līdzi?

Kapteinis satrūkās.

— A, protams, jūsu sieva — atceros, atce­ros. Tikos ar viņu pirms divdesmit pieciem gadiem, vai ne? Kad uzcēla Pirmo pilsētu, jūs atstājāt dienestu un ataicinājāt viņu šurp. Jums bija arī bērni…

— Dēls un divas meitas.

— Jā, atceros. Vai viņi ir šeit?

— Mušu buda, tur uz ta pakalna. Pagata­vojām jums lieliskas brokastis. Vai nāksiet līdzi?

— Jūtamies pagodināti, mister Hetvej. — Kapteinis Vailders pagriezās pret raķeti. — Izkāpt!

Hetvejs, kapteinis Vailders un divdesmit komandas locekļi kāpa kalnā, dziļi ievilk- dami krūtīs retināto, dzestro rīta gaisu. Paš­laik lēca saule, debesīs nemanīja neviena mākonīša.

— Vai jūs, kaptein, atceraties Spenderu?

— Šo cilvēku es nekad neaizmirsīšu.

— Reizi gadā aizstaigāju līdz viņa kapam. Tā nu galu galā iznācis pēc viņa prāta. Viņš negribēja, ka mēs šeit apmetāmies, un tagad droši vien ir laimīgs, ka cilvēki pazuduši no šejienes.

— Bet kas noticis ar… nu, kā viņu sauca? Parkhils. Sems Parkhils.

— Viņš atvēra karstu cīsiņu kiosku.

— Izklausās pēc viņa.

— Bet pēc nedēļas sākās karš, un viņš de­vās atpakaļ uz Zemi.

Hetvejs pēkšņi piespieda roku pie krūtīm un atslīga uz akmens.

— Piedodiet. Tas no satraukuma. Pēc tik daudziem vientulības gadiem atkal tiekoties ar jums. Mazliet atpūtīšos. — Viņš juta, cik skaļi sitas sirds. Viņš pataustīja pulsu. Slikti, ļoti slikti…

— Mums ir ārsts, — Vailders sacīja. — Piedodiet, Hetvej, labi zinu, ka jūs pats esat mediķis, tomēr labāk pakonsultēties ar mūsējo…

Atsauca ārstu.

— Tūlīt pāries, — Hetvejs atkārtoja. — Šī ilgā gaidīšana un satraukums … — Viņš gan­drīz vai slāpa nost. Lūpas kļuva zilas. — Lie­kas, it kā visus šos garos gadus es būtu dzī­vojis vienīgi šīs dienas dēļ, — viņš sacīja, kamēr ārsts izklaušināja sirdi, — un tagad, kad jūs esat ieradušies, lai vestu mani atpa­kaļ uz Zemi, esmu tik laimīgs, ka varētu te­pat apgulties un nomirt.

— Lūdzu. — Ārsts pasniedza viņam dzel­tenu tableti. — Un tagad labāk krietni atpū­tieties.

— Nekas. Mazliet pasēdēšu, un viss. Kāds prieks jūs visus redzēt! Un dzirdēt atkal jau­nas balsis!

— Vai tablete iedarbojās?

— Lieliski. Ejam!

Viņi turpināja kāpt kalnā.

— Alise, redzi, ko es atvedu! — Saraucis pieri, Hetvejs iebāza galvu būdas durvīs. — Alise, vai dzirdi?

Sieva iznāca ārā. Viņai sekoja divas smuid­ras, piemīlīgas meitas, bet aiz tām — vēl slaidāks dēls.

— Alise, vai atceries kapteini Vailderu?

Viņa saminstinājās, paskatījās uz Hetveju, it kā gaidīdama kādu norādījumu, tad pa­smaidīja: — Nu, protams, kaptein Vailder!

— Neesmu aizmirsis mūsu kopīgās vakari­ņas dienu pirms mana starta uz Jupiteru, misis Hetveja.

Viņa sparīgi paspieda Vaildera roku. — Manas meitas — Margarita un Sjuzena. Mans dēls Džons. Jūs taču atceraties kap­teini, vai ne?

Rokas spiedieni, smiekli, jautras čalas.

Kapteinis Vailders paostīja gaisu. — Vai tiešām piparkūkas?

— Vai drīkstam piedāvāt?

Visi sāka rosīties. Acumirklī tika uzstādīti saliekamie galdi, pasniegti kūpoši ēdienu trauki, uzlikti šķīvji, smalkas damasta salve­tes, sudraba naži un dakšiņas. Kapteinis Vail­ders ilgi vēroja misis Hetveju, viņas dēlu un abas slaidās meitas, kuras nedzirdamiem so­ļiem steidzās šurpu turpu. Viņš ieskatījās tiem acīs, kad tie traucās garām, sekoja kat­rai jauneklīgo roku kustībai, grumbu neizva- goto seju izteiksmei. Tad apsēdās uz krēsla, ko atnesa misis Hetvejas dēls. — Cik jums gadu, Džon?

— Divdesmit trīs, — tas atbildēja.

Vailders apjucis virpināja rokās nazi. Viņa

seja pēkšņi nobālēja. Līdzās sēdošais kosmo­nauts viņam pačukstēja: — Kaptein Vailder, te kaut kas nav kārtībā.

Misis Hetvejas dēls vēlreiz aizgāja pēc krēsliem.

— Ko jūs ar to gribat sacīt, Viljamson?

— Man, kaptein, ir četrdesmit trīs gadi. Ar jauno Hetveju es kopā mācījos. Tas bija pirms divdesmit gadiem. Viņš sacīja, ka ta­gad viņam esot divdesmit trīs, bet tā tikai izskatās. Tas nav taisnība. Viņš ir vismaz četrdesmit divus gadus vecs. Ko gan tas no­zīmē, ser?

— Nezinu.

— Jūs izskatāties gluži slims, ser.

— Nejūtos visai labi. Arī Hetveja meitas nav mainījušās, — bez vienas krunciņas, gluži tādas pašas, kādas redzēju pirms div­desmit gadiem. Vai jūs izdarītu man pakal­pojumu, Viljamson? Izpildītu kādu uzde­vumu? Es paskaidrošu, kur jums jāiet un kas jāpārbauda. Kad brokastis ies uz beigām, jūs neuzkrītoši pazūdiet. Tas neprasīs vairāk par desmit minūtēm laika. Tā vieta nav tālu no šejienes. Nolaižoties es to no raķetes redzēju.

— Lūdzu! Ko jūs abi tik nopietni sprie­žat? — Misis Hetveja naski lēja viņiem šķīv­jos zupu. — Pasmaidiet taču! Atkal sēžam visi kopā, ceļojums laimīgi beidzies, un jūs esat tikpat kā mājās!

— Jā. — Kapteinis Vailders iesmējās. — Jūs izskatāties tik jauna un skaista, misis Hetveja!

— Ak, šie vīrieši ar saviem komplimen­tiem!

Vailders vēroja, kā viņa veikli aizslīd tālāk, un raudzījās viņas piesarkušajā sejā, kas bija gluda un svaiga kā tikko ienācies ābols. Par katru joku viņa noskandināja savu smieklu zvaniņu un, kustēdamās kā ūdens­zāle, veikli apkalpoja viesus. Kalsnais dēls un apaļīgās meitas, kas bija tikpat asprātīgas kā tēvs, stāstīja par garajiem vientuļās dzī­ves gadiem, kamēr pats Hetvejs, lepni klau­sīdamies, tikai māja ar galvu.

Viljamsons aizmetās lejā pa kalnu.

— Uz kurieni viņš iet? — Hetvejs jautāja.

— Pārbaudīt raķeti, — Vailders atbildēja. — Bet, kā jau es sacīju, Hetvej, uz Jupitera nav nekā interesanta, cilvēkam tur nav ko darīt. Tāpat uz Saturna un Plutona. — Vail­ders runāja automātiski, nedzirdēdams pats savu balsi, jo domāja vienīgi par Viljam- sonu, kurš bija apsolījis noskriet lejā un at­griezties ar atbildi.

— Pateicos. — Margarita Hetveja pielēja viņa glāzē ūdeni. Gluži neapzinīgi viņš sa­tvēra viņas rokas dilbu. Viņa nebūt neuztrau­cās par to. Viņas āda bija silta un maiga.

Galda otrā pusē sēdošais Hetvejs reizēm apklusa un, sāpēs savilcis seju, piespieda ro­kas pie krūtīm, tad atkal turpināja klausīties paklusajā sarunā, kas mijās ar atsevišķiem skaļiem izsaucieniem, ik pa laikam bažīgi paskatīdamies uz Vailderu, kurš drūmi koš­ļāja savu piparkūku.

Viljamsons atgriezās. Viņš klusēdams kni­binājās ap savu šķīvi, līdz kapteinis pār plecu pačukstēja:

— Nu?

— Atradu, ser.

— Nu un?

Viljamsons bija gluži bāls. Viņš nenolaida acu no jautrajiem galdabiedriem. Hetveja meitas atturīgi smaidīja, dēls stāstīja kādu anekdoti.

— Es biju kapsētā, — Viljamsons sacīja.

— Un atradāt šos četrus krustus?

— Jā, atradu, ser. Aizgājēju vārdi vēl ir salasāmi. Drošības labad es tos pierakstīju. — Viņš izvilka baltu papīra lapiņu: «Alise, Margarita, Sjuzena un Džons Hetvejs. Mi­ruši no nezināma vīrusa. 2007. gada jūlijs.»

— Paldies, Viljamson. — Vailders aizvēra acis.

— Pirms deviņpadsmit gadiem, ser. — Vil- jamsona roka drebēja.

— Jā.

— Bet kas tad ir šie?

— Nezinu.

— Ko jūs domājat darīt?

— Arī nezinu.

— Vai stāstīsim to pārējiem?

— Vēlāk. Brokastojiet vien, it kā nekas nebūtu noticis.

— Vairs kaut kā negribas, ser.

Beigās tika pasniegts no raķetes atnestais vīns. Hetvejs piecēlās. — Uz jūsu veselību! Prieks atkal būt draugu vidū. Un par manu sievu un bērniem, bez kuriem es viens pats nebūtu izturējis! Tikai pateicoties viņu sir­snīgajai gādībai, esmu nodzīvojis tik ilgi un sagaidījis jūsu ierašanos.

Viņš pacēla glāzi pret saviem ģimenes lo­cekļiem, kas mulsi raudzījās viņā, un nolaida acis, kad pārējie tukšoja glāzes.

Hetvejs izdzēra savu glāzi. Nepaguvis ne iekliegties, viņš sakņupa uz galda un noslīga zemē. Citi piesteidzās un atguldīja viņu. Ārsts noliecās un paklausījās sirdi. Vailders uzlika plaukstu ārstam uz pleca. Tas pacēla acis un papurināja galvu. Vailders noliecās un saņēma vecā vīra roku.

— Vailder, — Hetveja balss bija tikko sa­dzirdama. — Es sabojāju jums brokastis.

— Sīkums.

— Atvadieties manā vietā no Alises un bērniem.

— Tūlīt pasaukšu viņus.

— Nē, nē, nevajag! — smagi elsodams, Hetvejs čukstēja. — Viņi nesapratīs. Un es arī negribu, lai viņi saprastu! Nevajag!

Vailders paklausīja.

Hetvejs bija miris.

Ilgu laiku Vailders neatkāpās no vecā vīra. Tad piecēlās un pameta apjukušos ļaudis, kas bija apstājuši Hetveju. Viņš piegāja pie Alises, ielūkojās viņai sejā un sacīja: — Vai zināt, kas noticis?

— Kaut kas ar manu vīru?

— Viņš ir miris. Sirds… — Vailders sa­cīja, vērodams viņu.

— Žēl, — viņa noteica.

— Jums tas laikam ļoti sāpīgi? — viņš jautāja.

— Viņš negribēja, lai mēs sērotu. Viņš teica, ka reiz tas notikšot, un piekodināja, lai mēs neraudot. Viņš pat neiemācīja mūs raudāt. Negribēja, ka mēs to prastu. Sacīja, ka neesot nekā ļaunāka par to, kā palikt vientuļam, skumt un raudāt. Tādēļ mums ne­maz nevajagot zināt, kas ir asaras vai grūt­sirdība.

Vailders paskatījās uz viņas maigajām, sil­tajām rokām, uz glītajiem, manikirētajiem nagiem un tievajām delnas locītavām. Parau­dzījās uz viņas slaido, maigo, balto kaklu un gudrajām acīm. Beidzot viņš sacīja :— Cik meistarīgi misters Hetvejs izveidojis jūs un bērnus!

— Kā viņš būtu priecājies to dzirdot! Viņš tā lepojās ar mums. Drīz pat aizmirsa, ka pats mūs radījis. Un ar laiku iemīlēja, uzskatī­dams par savu īsto ģimeni. Un savā ziņā tā arī ir.

— Kopā ar jums viņam bija vieglāk.

— Jā, gadu gadiem mēs šeit sēdējām un tērzējām. Viņš tik labprāt runāja ar mums. Viņam patika šī akmens būda un kamīns. Mēs būtu varējuši apmesties īstā mājā, pil­sētā, bet viņš negribēja šķirties no šejienes, kur varēja, ja vēlas, dzīvot pieticīgi un vien­kārši vai arī mūsdienīgi. Viņš man stāstīja par savu laboratoriju un mehānismiem, ko tur pagatavojis. Visā pamestajā amerikāņu pilsētā, kas redzama tur lejā, viņš ierīkoja skaļruņus. Tiklīdz piespieda pogu, tā visur iedegās gaisma un pilsēta dūca un dimdēja, it kā tur dzīvotu desmit tūkstoši cilvēku. Bija dzirdama lidmašīnu rūkoņa, automobiļu

taurēšana un cilvēku balsis. Viņš sēž, smēķē savu cigāru un sarunājas ar mums, bet kalna pakājē skan pilsētas troksnis, reizēm zvana tālrunis un lentē ierakstīta balss lūdz mis­tera Hetveja padomu zinātniskos un ķirur­ģiskos jautājumos, un viņš atbild. Šie tālruņa zvani, mūsu tuvums, pilsētas kņada un cigārs darīja misteru Hetveju gluži laimīgu. Tikai vienu viņš nespēja mums iemācīt. Novecot. Viņš pats kļuva vecāks ar katru dienu, bet mēs — kādi bijām, tādi palikām. Bet šķiet, ka tas viņu neuztrauca. Iespējams pat, ka viņam tas patika.

— Apglabāsim viņu lejā, kapsētā, līdzās četriem krustiem. Domāju, ka viņš tā būtu vēlējies.

Viņas plauksta viegli uzgula uz Vaildera rokas. — Esmu par to pārliecināta.

Kapteinis deva rīkojumus. Pavadītāju pul­ciņš līdz ar aizgājēja ģimeni devās lejā uz kapsētu. Divi vīri nesa uz apklātām nestuvēm noguldīto Hetveju. Mazā procesija devās garām akmens būdai un šķūnim, kur pirms daudziem gadiem Hetvejs bija sācis savu darbu. Vailders mirkli apstājās pie darbnīcas durvīm.

«Nez, kāda var būt sajūta,» viņš prātoja, «ja tava sieva un trīs bērni pēkšņi nomirst un atstāj tevi vienu pašu uz visas planētas, kur mājo tikai vējš un klusums? Ko cilvēks tādā gadījumā iesāk? Tas apglabā mirušos, uzliek katram krustu uz kapu kopiņas, atgriežas savā darbnīcā un, koncentrējot prātu, atmiņu, ņemot talkā prasmīgās rokas un izdomu, no vissīsākajām detaļām un gabaliņiem izveido sievu, dēlu, meitu. Ja piekalnē atrodas ame­rikāņu pilsēta, kur var dabūt visu nepiecie­šamo, tad talantīgs cilvēks spēj radīt, ko vien vēlas.»

Smiltis apslāpēja viņu soļu troksni. Kad viņi iegriezās kapsētā, divi vīri jau raka kapu.

Pievakarē viņi atgriezās pie raķetes.

Viljamsons pamāja uz akmens būdas pusi. — Ko mēs darīsim ar viņiem?

— Nezinu, — kapteinis atbildēja.

— Vai jūs nedomājat viņus atvienot?

— Atvienot? — kapteinis izbrīnējies pār­jautāja. — Kaut kas tāds man nebija ienācis prātā.

— Jūs taču nevedīsiet viņus līdzi?

— Nē, tam nebūtu nekādas jēgas.

— Vai tiešām jūs gribat atstāt viņus šeit — tādus, kādi viņi ir?

Kapteinis pasniedza Viljamsonam pistoli. '— Ja jūs spējat to izdarīt, tad esat aukstasi­nīgāks par mani.

Pēc piecām minūtēm Viljamsons nosvīdis atgriezās no akmens būdas. — Ņemiet savu pistoli. Nu es jūs saprotu. Iegāju pie viņiem ar ieroci rokās. Viena no meitām man uz­smaidīja. Pārējie arī. Misis Hetveja piedā­vāja tasi tējas. Ak dievs, tā taču būtu tīrā slepkavība!

Vailders piekrītoši pamāja.

— Tādu meistardarbu kā viņi cilvēks otr­reiz vairs neradīs. Viņi izveidoti ilgam mū­žam — desmit, piecdesmit, divsimt gadiem. Viņiem ir tādas pašas tiesības uz dzīvi kā jums vai man, vai jebkuram no mums. — Viņš izkratīja pelnus no pīpes. — Labi, kā­piet iekšā. Lidojam tālāk. Šī pilsēta ir paga­lam, te mums tikpat nav ko iesākt.

Krēsloja. Cēlās dzestrs vējš. Visi komandas locekļi bija savās vietās. Bet kapteinis vil­cinājās.

— Jūs taču nedomājat iet… atvadīties no viņiem? — iejautājās Viljamsons.

Kapteinis nomērīja Viljamsonu ar dzedru skatienu. — Nav jūsu darīšana.

Vailders kāpa kalnā pretī vējam un tum­sai. Kosmonauti redzēja viņa siluetu būdas durvīs. Viņi saskatīja arī sievietes ēnu. Un redzēja, ka Vailders paspiež viņai roku.

Pēc brīža viņš jau skrēja atpakaļ uz raķeti.

Naktīs, kad vējš gaudo pār izžuvušo jūru, pār kapsētu ar sešskaldnu akmeņiem, ar čet­riem veciem krustiem un vienu jaunu, ze­majā akmens būdā deg gaisma, un kamēr viesulis, zvaigznēm vienaldzīgi mirgojot, kauc un dzenā smilšu vērpetes, četras būt­nes — sieviete, divas meitas un dēls — saru­nādamies un smiedamies met kamīnā arvien jaunu kurināmo, bez kāda iemesla neļaudami tam izdzist.

Gadu pēc gada katru nakti bez kāda ie­mesla sieviete iznāk ārā, paceļ rokas virs acīm un, pati nezinādama, kādēļ, ilgi raugās debesīs uz zaļo zvaigzni Zemi, tad atkal at­griežas būdā un iemet kamīnā kādu sprun­guli, kamēr vējš pieņemas spēkā, bet izžu­vusi jūra ir un paliek mirusi.