Marsiešu hronikas

1999. gada augusts VASARAS NAKTS

Akmens galerijās varēja redzēt nelielas cil­vēku grupas un bariņus, kas pamazām sa­plūda ar zilo kalnu ēnu. Zvaigznes un abi spožie Marsa mēneši lēja pār viņiem savu maigo gaismu. Aiz marmora amfiteātra tum­sas un tāluma segā tinās villas un mazas pil­sētiņas, nekustīgi gulēja dīķu sidrabainie ūdeņi, no apvāršņa līdz apvārsnim aizstiepās mirdzoši kanāli. Pār miermīlīgo, bezrūpīgo Marsu nolaidās vasaras vakars. Pa zaļā vīna kanāliem kā maigi bronzas ziedi slīdēja lai­vas. Mājokļos, kuru garās, bezgalīgās virte­nes kā rāmas čūskas aizlocījās kalnos, dīki sačukstēdamies savās vēsajās guļvietās, zvil­nēja mīlētāji. Pa lāpu apgaismotām alejām skrēja aizkavējušies bērni, turēdami rokās zelta zirnekļus, kas auda vieglai miglai līdzī­gus tīklus. Šur tur pie burbuļojošas, sidrabai­nas lavas galdiem vēl gatavoja vēlas vaka­riņas. Tajā Marsa pusē, kur valdīja nakts, brūnie marsieši ar dzeltenajām monētu acīm nesteidzīgi pulcējās neskaitāmos amfiteātros, no kuru skatuvēm kā ziedu smarža klusajā gaisā plūda maiga mūzika.

Uz vienas no šādām skatuvēm dziedāja sieviete.

Klausītāji sakustējās.

Viņa apklusa un pielika roku pie kakla. Tad pamāja ar galvu mūziķiem, un tie atsāka spēlēt.

Mūziķi spēlēja, un viņa dziedāja; šoreiz klausītāji aizturēja elpu un pastiepās uz priekšu, daži pārsteigumā piecēlās kājās. Šķita, it kā amfiteātrim būtu pieskārusies ziemeļa dvaša. Jo dziesma, kuru šī sieviete dziedāja, bija neparasta un biedējoša, un dī­vaina. Viņa mēģināja apturēt vārdus, kas plūda pār lūpām, bet tie turpināja skanēt:

Iet viņa burvīga kā nakts, No padebešiem starojot, Un viņas acu dzelmēs rakts Ir viss, ko gaisma, tumsa dod .. .*

Dziedātāja aizklāja ar rokām muti. Viņa bija apjukusi.

— Kas tie par vārdiem? — jautāja mūziķi.

— Kas tā par dziesmu?

— Kas tā par valodu?

Tiklīdz viņi iepūta savos zeltītajos ragos, atkal atskanēja dīvainā mūzika un lēni lidi­nājās virs klausītājiem, kas tagad skaļi saru­nājās un cēlās kājās.

— Kas tev noticis? — mūziķi cits citam jautāja.

— Kas tā par melodiju, ko tu spēlēji?

— Un kādu melodiju spēlēji tu pats?

Sieviete sāka raudāt un aizskrēja no ska­tuves. Publika devās projām no amfiteātra. Līdzīgi notikumi atgadījās daudzās satrau­kuma pilnās marsiešu pilsētās. Visus pār­ņēma stingums, it kā gaisā lidinātos baltas sniega pārslas.

Tumšajās alejās lāpu gaismā bērni dzie­dāja:

… tā ātri steidz iekšā, bet tukšs skapis priekšā, Un sunītim netiek nekas.

— Bērni! — atskanēja balsis. — Kas tas par pantiņu? Kur jūs to iemācījāties?

— Mums tas pēkšņi ne no šā, ne no tā ienāca prātā. Mēs nemaz nesaprotam, ko tas nozīmē.

Durvis aizcirtās. Ielas kļuva tukšas. Virs zilajiem kalniem iemirdzējās zaļa zvaigzne.

Vispāri tai Marsa pusei, kur valdīja nakts, mīlētāji pamodās, kad viņu iemīļotās sāka tumsā dūkt melodiju.

— Kas tā par dziesmu?

Neskaitāmās mājās sievietes nakts vidū uztrūkās ar kliedzienu. Tās vajadzēja mieri­nāt, bet asaras nemitējās plūst pār viņu vai­giem. — Guli nu, guli. Kas tev kaiš? Redzēji sapni?

— Rīt notiks kaut kas briesmīgs.

— Nekas nenotiks. Viss taču ir vislabā­kajā kārtībā.

Histēriskas elsas. — Tas nāk tuvāk, arvien tuvāk un tuvāk!

— Ar mums nekas nevar notikt. Guli nu, guli!

Marss pirms ausmas bija kluss, tik kluss ka vēsa, melna aka; kanālu ūdeņos spoguļojās zvaigznes, istabās elpa cilāja gulētāju krūtis, bērni dusēja saritinājušies, neizlaizdami no dūrītēm savus zirnekļus, mīlētāji — apskā­vušies; mēneši bija norietējuši, lāpas izde­gušas, akmens amfiteātri tukši.

Kaut kur tālumā pa vientuļu, tumšu ielu soļoja naktssargs un dungoja ļoti savādu dziesmu — tā bija vienīgā skaņa šajā pirms- ausmas stundā . . .