Marsiešu hronikas

2002.gada februāris SISEŅI

Raķetes aizdedzināja izkaltušās pļavas, pār­vērta akmeņus lavā, kokus — oglē, ūdeni — tvaikā, pārkausēja smiltis un kvarcu zaļā stiklā, kas gulēja visapkārt kā spoguļa laus­kas un atainoja Marsa iekarošanu. Raķetes nāca, rībēdamas kā bungas. Raķetes sēdās kā siseņu bari rožainu putekļu mākoņos. Un no raķetes izbira vīri ar āmuriem rokās, lai pārtaisītu šo dīvaino pasauli pēc sava ģīmja un līdzības, lai iznīcinātu tajā visu nepa­rasto; piebāzuši pilnas mutes ar naglām, šie vīri atgādināja tēraudzobainus briesmoņus, kas ik pēc brīža izspļāva saujā pa naglai un steidza sastiprināt saliekamās mājas, apjumt tās ar šķindeļiem, lai nebūtu jāskatās svešā­dajās zvaigznēs, kā arī pielikt logiem zaļus aizvirtņus, lai paglābtos no nakts. Un, kad namdari bija aizsteigušies, ieradās sievietes ar puķu podiem, raibiem audumiem un ka­stroļiem un sāka virtuvēs šķindināt traukus, lai aizdzītu Marsa klusumu, kas glūnēja aiz durvīm un aizslēģotajiem logiem.

Sešu mēnešu laikā uz tukšās planētas bija uzcelts, kāds ducis pilsētiņu ar sīcošiem neona gaismasķermeņiem un dzeltenīgām elektriskajām spuldzēm. Uz Marsa ieradās ap deviņdesmit tūkstoš cilvēku, taču vēl vairāk bija to, kas uz Zemes kravāja čemodānus …