Marsiešu hronikas

2005. gada septembris MARSIETIS

Zilie kalni, izzuzdami lietus šaltīs, tiecās pret debesīm, ūdens krājās garajos kanālos, un vecais Lafaržs ar sievu izgāja ārā papriecā­ties par šo skatu.

— Pirmais lietus šogad, — Lafaržs no­teica.

— Cik labi! — sieva izdvesa.

— Pat ļoti.

Viņi aizvēra durvis. Atgriezušies istabā, abi sildīja pie kamīna rokas. Viņus kratīja drebuļi. Pa logu varēja saskatīt, kā tālumā, lietus noskalota, laistās raķete, ar kuru viņi bija atlidojuši no Zemes.

— Es ilgojos tikai pēc viena, — Lafaržs sa­cīja, skatīdamies uz savām rokām.

— Pēc kā tad? — sieva jautāja.

— Kaut Toms būtu šeit kopā ar mums.

— Ak, lūdzu, Laf!

— Nerunāšu, nerunāšu, piedod!

— Mēs atlidojām uz šejieni, lai mierā un klusumā pavadītu savu mūža vakaru, nevis lai domātu par Tomu. Viņš jau tik sen kopš miris, aizmirsīsim viņu un visu, kas bijis uz Zemes.

— Tev taisnība, — viņš sacīja, pastiep­dams rokas tuvāk liesmai un nekustīgi blenz­dams ugunī. — Nerunāšu par to vairs. Man tikai trūkst mūsu svētdienas braucienu uz Grīnlonparku, kur nolikām puķes uz viņa kapa. Tās bija mūsu vienīgās ekskursijas.

Zilā lietus sega maigi apņēma māju.

Deviņos abi Lafarži — viņam bija piecdes­mit pieci, viņai sešdesmit — gāja pie miera un, rokās sadevušies, klusēdami gulēja lietus piešalkotajā tumsā.

— Enna, — viņš klusām uzrunāja sievu.

— Jā? — viņa atsaucās.

— Vai tu neko nedzirdēji?

Abi ieklausījās lietus un vēja šalkoņā.

— Nē, neko, — viņa atbildēja.

— Kāds svilpoja, — viņš sacīja.

— Nedzirdēju.

— Es tomēr piecelšos un paskatīšos.

Viņš uzģērba rītasvārkus un cauri visai

mājai devās uz ārdurvīm. Tad vilcinādamies tās atvēra, sajuzdams uz sejas lietus vēso pieskārienu. Auroja vējš.

Uz lieveņa stāvēja mazs cilvēciņš.

Zibens pāršķēla debesis, un pēkšņais uz­liesmojums apgaismoja seju, kas bija pie­vērsta durvīs stāvošajam vecajam Lafaržam.

— Kas tur ir? — Lafaržs drebēdams uz­sauca.

Klusums.

— Kas jūs esat? Ko jums vajag?

Nekādas atbildes.

Pēkšņi viņu pārņēma briesmīgs nogurums, vājums un stingums. — Kas jūs esat? — viņš iesaucās.

No aizmugures pienāca sieva un satvēra viņa roku.

— Kāpēc tu kliedz?

— Uz lieveņa stāv kāds zēns, bet, kad es runāju, viņš neatbild, — vecais vīrs, pie vi­sām miesām drebēdams, teica. — Ļoti līdzīgs Tomam.

— Nāc gulēt, tev būs tikai tā licies.

— Bet viņš tur ir, paskaties pati.

Lafaržs pavēra durvis plašāk, lai sieva va­rētu redzēt. Pūta auksts vējš, no debesīm sijāja sīks lietus, un mazais cilvēciņš stāvēja, domīgi viņos raudzīdamies. Vecā sieviete pietvērās ar roku pie stenderes.

— Ej projām, — viņa sacīja pamādama.

— Ej projām.

— Vai neizskatās pēc Toma? — Lafaržs iejautājās.

Cilvēciņš nekustējās.

— Man ir bail, — vecā sieviete teica.

— Slēdz ciet durvis un iesim gulēt. Es ne­gribu neko dzirdēt.

Novaidēdamās viņa aizgāja atpakaļ uz gu­ļamistabu.

Lafaržs palika stāvam, ļaudams aukstajam vējam un lietum kapāt rokas.

— Tom, —viņš klusiņām uzsauca. — Tom, ja tas esi tu, ja brīnumainā kārtā tas esi tu, Tom, — durvis būs vaļā. Un ja tev kļūst

auksti un tu gribi apsildīties, nāc tikai iekšā un liecies gulēt pie kamīna, tur ir paklātas ādas.

Viņš aizvēra, bet neaizslēdza durvis.

Sieva dzirdēja, ka vīrs atgriežas gultā, un nodrebinājās. — Briesmīga nakts. Es jūtos tik veca, — viņa sacīja šņukstēdama.

— Kuš, kuš, — Lafaržs mierinādams ap­kampa sievu. — Guli nu.

Beidzot viņa aizmiga.

Un tad viņš dzirdēja, ka ārdurvis klusām atveras, uz mirkli ielaizdamas vēja aurus un lietus šalkoņu, tad atkal aizveras. Viņš sa­klausīja soļu dipoņu uz paklāja un vieglu elpu. — Toms, — viņš nomurmināja.

Zibens pāršķēla melnās debesis, uz mirkli izkliedēdams tumsu.

Rīts bija saulains un karsts.

Misters Lafaržs pavēra durvis uz dzīvo­jamo istabu un ātri paraudzījās visapkārt.

Uz ādām pie kamīna neviena nebija.

Lafaržs nopūtās. — Es kļūstu vecs, — viņš norūca.

Tad izgāja ārā, lai atnestu no kanāla spaini dzidra ūdens, ar ko nomazgāties. Pie durvīm viņš gandrīz nogāza no kājām Tomu, kurš jau nesa līdz malām pilnu spaini.

— Labrīt, tēt!

— Labrīt, Tom! — Vecais vīrs pakāpās sāņus. Baskājainais zēns aizsteidzās pār is­tabu, nolika spaini zemē, tad smaidīdams pa­griezās.

— Šodien skaists laiks!

— Jā, — vecais virs kā neticēdams pie­krita. Zēns izturējās tā, it kā viņa atrašanās šeit būtu pati par sevi saprotama, un sāka mazgāt atnestajā ūdenī seju.

Lafaržs piegāja viņam tuvāk.

— Tom, kā tu te gadījies? Vai esi dzīvs?

— Kāpēc lai es nebūtu dzīvs? — zēns pa­skatījās uz tēvu.

— Bet, Tom, Grīnlonparks, mūsu svētdie­nas, puķes un … — Lafaržs bija spiests ap­sēsties. Zēns pienāca klāt un satvēra viņa roku. Vecais vīrs sajuta viņa silto pirkstu stingro tvērienu.

— Vai patiešām tu esi šeit un tas nav ti­kai sapnis?

— Tu taču vēlies, lai es būtu šeit, vai ne? — Zēns šķita nobažījies.

— Kā nu ne, Tom, protams, vēlos.

— Tad nejautā. Priecājies.

— Bet tava māte, tik pēkšņi…

— Par viņu neraizējies. Naktī es dziedāju dziesmiņu jums abiem, un tagad jums būs vieglāk mani pieņemt, īpaši viņai. Es zinu, ko nozīmē tādi pēkšņi pārsteigumi. Pagaidi, ka­mēr viņa iznāks, un tu redzēsi. — Viņš ie­smējās, purinādams savas rudās sprogas. Vi­ņam bija ļoti dzidras un zilas acis.

— Labrīt, Laf! Labrīt, Tom! — Māte iz­nāca no guļamistabas, sprauzdama mezglā uz augšu saceltos matus. — Vai nav lieliska diena?

Toms smaidīdams pavērās tēva sejā. — Nu, ko es teicu?

Enā aiz mājas visi trīs paēda garšīgas bro­kastis. Misis Lafarža bija savos krājumos at­radusi pudeli veca saulespuķu vīna, un viņi visi no tā nobaudīja. Misters Lafaržs nekad nebija redzējis sievas seju tik starojošu. Ja arī viņas sirdī mita kādas šaubas, tās nebija nomanāmas. Viņa izturējās nepiespiesti un brīvi, un arī Lafaržam sāka likties, ka viss ir gluži normāli.

Kamēr māte novāca traukus, Lafaržs pie­liecās pie zēna un klusām jautāja: — Cik tev tagad gadu, dēls?

— Vai tad tu nezini, tēt? Četrpadsmit, protams.

— Kas tu esi īstenībā? Tu nevari būt Toms, tu esi kāds cits. Bet kas?

— Nejautā. — Zēns izbijies aizklāja seju ar rokām.

— Man tu vari pastāstīt, — vecais vīrs teica. — Es sapratīšu. Tu esi marsietis, vai ne? Esmu dzirdējis nostāstus par marsiešiem, taču neko konkrētu. Cik reti tie esot sasto­pami un ka mums tie parādoties kā zemieši. Arī tevī ir kaut kas dīvains — tu reizē esi un tomēr neesi Toms.

— Kāpēc tu nepieņem mani tādu, kāds esmu, kāpēc par to jārunā? — iesaucās zēns, aizklādams »ar rokām seju. — Nešaubies, lūdzu, nešaubies par mani! — Viņš pagriezās un aizskrēja no galda.

— Tom, nāc atpakaļ!

Bet zēns drāzās arvien tālāk gar kanāla malu uz pilsētas pusi.

— Kur Toms aizskrēja? — Enna jautāja, pienākdama pie galda, lai paņemtu pēdējos šķīvjus." Tad ielūkojās vīra sejā. — Vai tu viņu kaut kā aizvainoji?

— Enna, — viņš teica, saņemdams sievas roku. — Enna, vai tu esi aizmirsusi Grīnlon- parku, tirgu un to, kā Toms saslima ar plaušu karsoni?

— Ko tu tur runā? — Viņa iesmējās.

— Neko, tāpat vien, — viņš klusu noteica.

Tālumā gar kanāla malu pamazām nosēdās

putekļi, kurus bija uzvandījušas Toma kājas.

Pulkstenis rādīja pieci pēc pusdienas un saule jau rietēja, kad Toms atgriezās. Viņš neuzticīgi paraudzījās tēvā.

— Vai tu atkal sāksi mani iztaujāt?— viņš noprasīja.

— Jautājumu nebūs, — Lafaržs atbildēja.

Zēns smaidā nozibsnīja savus baltos zobus.

— Lieliski!

— Kur tu biji?

— Netālu no pilsētas. Es gandrīz netiku atpakaļ. Es gandrīz … — viņš meklēja vār­dus — … iekritu lamatās.

— Kādās lamatās?

— Gāju garām mazai metāla mājiņai ka­nāla malā, un daudz netrūka, ka nebūtu va­rējis pie jums vairs atgriezties. Nezinu, kā lai tev to izskaidroju, pat es nezinu, kā to pateikt; tas bija ļoti dīvaini, un es negribu par to runāt.

— Tad nerunāsim. Ej labāk mazgāties. Laiks ēst vakariņas.

Zēns aizskrēja.

Pagāja kādas desmit minūtes, un pa rāma­jiem kanāla ūdeņiem tuvojās laiva; tajā stā­vēja garš, kalsns, melnmatains vīrs un ga­riem vēzieniem īrās uz priekšu.

— Labvakar, brāli Lafarž! — viņš sacīja, piestādams krastā.

— Labvakar, Saul, kas no jauna?

— Jaunumu bez gala. Vai Nomlendu pa­zīsti, — to, kurš dzīvo metāla būdā pie ka­nāla?

Lafaržs saausījās. — Jā, un tad?

— Vai zini, kas viņš bijis par nelieti?

— Klīda baumas, ka viņš uz Zemes noga­linājis kādu cilvēku un tāpēc atbēdzis šurp.

Atspiedies pret mitro kārti, Sauls neno­vērsa acu no Lafarža. — Vai atceries, kā to cilvēku sauca?

— Vai nebija Gilingss?

— Pareizi, Gilingss. Pirms divām stundām misters Nomlends atskrēja uz pilsētu, klieg­dams, ka Gilingss esot dzīvs un viņš to redzē- jis šo pašu pēcpusdienu šeit, uz Marsa. Lū­dza, lai ļaujot viņam paslēpties cietumā. Bet tur viņu neņēma pretī. Tad viņš atgriezies mājās un, kā tikko uzzināju, pirms divdesmit minūtēm ielaidis sev lodi pierē. Braucu tieši no turienes.

— Ai, ai, — nopūtās Lafaržs.

— Redz, kas notiek pasaulē, — Sauls sa­cīja. — Nu, paliec sveiks, Lafarž!

— Ar labu nakti.

Laiva aizslīdēja tālāk pa rāmajiem kanāla ūdeņiem.

— Vakariņas gatavas! — misis Lafarža paziņoja.

Misters Lafaržs apsēdās pie galda un, pa­ņēmis nazi, paraudzījās uz Tomu.

— Tom, — viņš iejautājās, — ko tu šo­dien pēc pusdienas darīji?

— Neko, — Toms, piebāzis pilnu muti, atbildēja. — Kas ir?

— Tāpat vien pajautāju. — Vecais vīrs aizbāza salvetes stūri aiz apkakles.

Septiņos vakarā misis Lafarža sadomāja braukt uz pilsētu. — Tik sen neesmu tur bi­jusi, — viņa sacīja. Bet Toms atteicās doties līdzi.

— Man bail no pilsētas, — viņš teica. — Un no cilvēkiem. Negribu uz turieni braukt.

— Liels puisis, bet runā kā bērns, — Enna kaunināja. — Nemaz nepatīk klausīties. Tu darīsi tā, kā es teikšu, un brauksi mums līdzi.

— Enna, ja zēns nevēlas … — vecais vīrs iebilda.

Bet ierunas nelīdzēja. Viņa tos gandrīz vilkšus aizvilka uz laivu, un, vakara zvaig­žņu apmirdzēti, viņi devās augšup pa ka­nālu. Toms bija atlaidies uz muguras un aiz­vēris acis, tā ka nevarēja pat saprast, vai viņš aizmidzis vai ne. Vecais vīrs, domās iegrimis, nenovērsa no viņa acu. Kas gan ir šis zēns — būtne, kurai mīlestība tikpat ne­pieciešama kā viņiem? Kas viņš un no kurie­nes, ja, vientulības dzīts, atnācis pie sveši­niekiem un, lai tikai varētu palikt ar mums, baudīt mūsu sirsnību un mīlestību, pieņēmis mūsu atmiņā dzīvo cilvēku balsi un apveidu? Kurā kalnā, kurā alā mājo marsiešu rases pēdējie pārstāvji, kuri te vēl mita toreiz, kad ieradās raķetes no Zemes? Vecais vīrs pa­kratīja galvu. Neviens to neuzzinās. Bet šis tomēr bija Toms — skaties, kā gribi.

Lafaržs pievērsa acis pilsētai, kurai viņi tuvojās, bet tā viņam nepatika. Domas no jauna atgriezās pie Toma un Ennas, un viņš sevī prātoja: «Varbūt nav pareizi paturēt Tomu šeit, zinot, ka šis prieks nebūs ilgs un drīz vien pārvērtīsies bēdās un ciešanās, bet kā lai atsakās no tā, pēc kā tik ļoti esam ilgo­jušies, kaut arī pēc vienas dienas tas jau būtu zudis, darīdams tukšumu vēl smagāku, tumšās naktis vēl melnākas, lietainās naktis vēl drēgnākas? Tad jau drīzāk mēs atteiktos no maizes kumosa.»

Un viņš paskatījās uz Tomu, kas tik mie­rīgi dusēja laivas dibenā. Zēns sapnī iešņuk­stējās.

— Cilvēki… — viņš miegā murmināja. — Mainies un mainies .. . Lamatas . ..

— Guli, dēls, guli, — Lafaržs noglāstīja zēna mīkstās cirtas, un Toms aprima.

Lafaržs palīdzēja sievai un dēlam izkāpt no laivas.

— Klāt esam! — Enna uzsmaidīja pilsētas ugunīm, ieklausījās klavieru un gramofona skaņās, no krodziņiem plūstošajā mūzikā, noraudzījās uz pārīšiem, kas, rokās saķēru­šies, steidzās garām pa ļaužu pārpilnajām ielām.

— Cik labi būtu bijis mājās, — Toms sa­cīja.

— Agrāk tu nekad ta nerunāji, — mate brīnījās. — Tu sestdienas vakaros labprāt brauci uz pilsētu.

— Turies man blakus, — Toms čukstēja.

— Es negribu, lai mani ievilina.

To izdzirdēja Enna. — Beidz runāt muļķī­bas, ejam!

Lafaržs juta, ka zēns pieķeras viņam pie rokas, tādēļ paspieda viņa pirkstus.

— Es tevi nepametīšu, Tomij, manu zēn!

Viņš skatījās uz garām plūstošajām ļaužu

straumēm, juzdams, ka arī viņu pārņem ne­miers. — Mēs te nepaliksim ilgi.

— Ko niekus! Mēs taču atbraucām uz visu vakaru! — Enna iesaucās.

Šķērsojot ielu, viņi sadūrās ar trim piedzē­rušiem vīriem. Izcēlās apjukums, grūstīšanās, un viņus uz mirkli izšķīra. Apskatījies ap­kārt, Lafaržs sastinga.

Toms bija pazudis.

— Kur viņš ir? — Enna dusmīgi jautāja.

— Tiklīdz izlaid uz brīdi no acīm, tā jau prom. Tom! — viņa sauca.

Misters Lafaržs metās gājēju drūzmā te uz vienu, te otru pusi, bet Toms bija pazudis.

— Viņš atgriezīsies, viņš mūs gaidīs pie laivas, kad dosimies mājās, — Enna pārlie­cināti sacīja, virzīdama vīru uz kinoteātra pusi. Pūlis pēkšņi it kā saviļņojās, un garām aizsteidzās kāds vīrietis un sieviete. Lafaržs viņus pazina. Tie bija Džo Spoldings ar sievu. Pirms Lafaržs attapās, tie jau bija pa­zuduši.

Bažīgi skatīdamies atpakaļ, viņš nopirka kino biļetes un negribīgi sekoja sievai netī­kamajā zāles tumsā.

Pulksten vienpadsmitos Toma pie laivu piestātnes nebija. Misis Lafarža nobālēja.

— Nekas, māt, — Lafaržs viņu mierināja, — neraizējies. Es zēnu atradīšu. Paliec te un gaidi.

— Steidzies ātri atpakaļ. — Viņas balss saplūda ar ūdens šļakstoņu.

Rokas kabatās sabāzis, viņš soļoja pa nak­snīgajām ielām. Pamazām apdzisa ugunis. Šur tur vēl redzēja pa logiem izliekušās gal­vas, jo nakts bija silta, kaut arī gar zvaigžņo­tajām debesīm vēl aizslīdēja pa negaisa mā­konim. Lafaržs atcerējās, ka zēns vairākas reizes bija pieminējis lamatas, atcerējās viņa bailes no pūļa un pilsētas. «Kāda tam visam jēga,» vecais vīrs gurdi nodomāja. «Varbūt zēns aizgājis uz visiem laikiem, varbūt viņš te nemaz nav bijis.» Lafaržs iegriezās kādā šķērsielā, pārlaizdams acis māju numuriem.

— Ei, Lafarž, sveiks!

Uz lieveņa sēdēja kāds vīrs un smēķēja pīpi.

— Labvakar, Maikl

— Nu, kā, sastrīdējies ar veceni? Nomie­rini nervus?

— Nē. Tikai mazliet pastaigājos.

— Izskatās, it kā tu būtu kaut ko pazau­dējis. Starp citu, runājot par atradumiem, šovakar patiešām kāds ir atradies. Vai Džo Spoldingu pazīsti? Viņa meitu Lavīniju atce­ries?

— Jā. — Lafaržu sāka kratīt drebuļi. Li­kās, it kā atkārtotos jau kādreiz redzēts sap­nis. Viņš skaidri zināja, kas būs tālāk.

— Lavīnija šovakar atgriezusies, — Maiks, sūkdams pīpi, sacīja. — Tu droši vien atceries, viņa pirms mēneša nomaldījās izžu­vušās jūras dibenā. Pēc tam it kā atrada vi­ņas līķi, kuru gan vairs lāgā nevarēja pazīt, un kopš tā laika Spoldingiem vairs nekur ne­bija miera. Džo staigāja apkārt, visiem stās­tīdams, ka Lavīnija nemaz neesot mirusi un tas neesot bijis viņas līķis. Un nu iznāk, ka viņam taisnībā. Šovakar Lavīnija atradusies.

— Kur? — Lafaržam aizrāvās elpa, sirds dobji sita.

— Uz Galvenās ielas. Spoldingi pirkuši kino biļetes. Un pēkšņi drūzmā ieraudzījuši Lavīniju. Varu iedomāties, kas tā bija par ainu. Viņa sākumā neesot tos pazinusi. Skrē­juši viņai lielu gabalu līdzi, cenzdamies pār­liecināt. Beidzot Lavīnija atcerējusies.

— Vai tu viņu redzēji?

— Nē, bet dzirdēju balsi. Atceries, kā viņa vienmēr dziedāja «Lomondezera skaistajos krastos»? Nupat viņa trallināja šo dziesmiņu tēvam: tā tur pretī ir viņu māja. Burvīga balss, un pati arī īsta skaistule. Kad padzir­dēju, ka viņa pagalam, nodomāju — redz, kāda nelaime, bet tagad meitene ir atkal mā­jās un viss kārtībā. Bet, klau, tu izskaties pa­visam slims. Nāc iekšā, iedzer malciņu vis­kija …_

— Ne, Maik, paldies. — Vecais virs devās tālāk. Viņš dzirdēja, ka Maiks novēl viņam labu nakti, bet neatbildēja, viņa acis bija pie­vērstas divstāvu mājai, kuras kristāla jumtu sedza vijīgu Marsa puķu sārtie čemuri. Dārza pusē atradās balkons ar režģotām dzelzs margām, no augšstāva logiem plūda gaisma. Bija jau loti vēls, un viņu mocīja doma: «Kas notiks ar Ennu, ja nepārvedīšu Tomu atpakaļ? Kā viņa pārdzīvos šo otro triecienu, šo otro nāvi? Vai atcerēsies pirmo un šo sapni, kas tik pēkšņi izgaisa? Ak dievs, man jāatrod Toms, Ennas dēļ man viņš jāatrod. Nabadzīte gaida mūs pie laivu piestātnes.» Lafaržs apstājās un pacēla galvu. Kaut kur augšā balsis novēlēja citām maigām balsīm labu nakti, atvērās un aizvērās durvis, ap­dzisa gaisma, tikai maigā dziesma neapklusa. Pēc brīža uz balkona iznāca ļoti skaista, ga­dus astoņpadsmit veca meitene.

Cenzdamies pārkliegt vēja šalkas, Lafaržs viņai uzsauca.

Meitene pagriezās un paskatījās lejup.

— Kas tur ir? — viņa jautāja.

— Es, — atbildēja vecais vīrs un, sapraz­dams, cik muļķīga un nepiedienīga ir tāda atbilde, apklusa, tikai lūpas vēl arvien kustē­jās. Uzsaukt «Tom, dēliņ, te stāv tavs tēvs»? Kā lai ar meiteni runā? Tā noturēs viņu par jukušu un aicinās palīgā vecākus.

Šaudīgajā gaismā meitene noliecās lejup pār margām.

— Es tevi pazīstu, — viņa klusi atbildēja.

— Lūdzu, ej projām, tu vairs te neko nevari grozīt.

— Tev jānāk atpakaļ! — Vārdi paši nevil­šus izlauzās pār lūpām, pirms Lafaržs paguva aptvert, ko saka.

Mēness gaismas apmirdzētais stāvs ierāvās ēnā un pazuda, palika tikai balss.

— Es vairs neesmu tavs dēls, — tā sacīja.

— Mums nevajadzēja braukt uz pilsētu.

— Enna gaida pie laivu piestātnes!

— Man ļoti žēl, — sacīja klusā balss,

— bet ko es tur varu darīt? Esmu šeit lai­mīgs, mani mīl gluži tāpat, kā jūs mani mī­lējāt. Esmu tas, kas esmu, un saņemu to, ko man dod. Nu jau ir par vēlu, viņi mani sa­gūstījuši.

— Bet padomā par Ennu, kāds tas viņai būs trieciens.

— Domu spēks šai mājā ir tik stiprs, ka tās ieslēdz mani kā cietumā. Es nespēju pats vēl­reiz pārvērsties.

— Bet tu taču esi Toms, tu biji Toms. Ne­māni nu vecu vīru, es tikpat neticu, ka tu būtu Lavīnija Spoldinga.

— Neesmu ne viens, ne otrs, bet tikai es pats, taču katrā vietā, kur eju, esmu arī vēl kaut kas cits, un pašreiz tu nevari tur neko grozīt.

— Pilsētā tev draud briesmas. Pie mums kanāla malā būs labāk, tur tev neviens ne­darīs pāri, — vecais vīrs lūdzoši teica.

— Taisnība. — Balsī ieskanējās šaubas. — Bet tagad man ir jādomā arī par šiem cil­vēkiem. Kā viņi jutīsies, ja no rīta Lavīnija būs pazudusi, šoreiz — uz visiem laikiem? Taisnība, māte zina, kas esmu. Viņa uzmi­nēja tāpat kā tu. Man liekas, viņi visi nojauš, tikai neko nejautā. Liktenim nevar jautāt. Ja īstenība nav iespējama, to aizstāj ar sapni. Tas nekas, ka neesmu viņu dārgā ne­laiķe, esmu ideāls, kuru tie radījuši domās un kurš tāpēc vēl tuvāks viņu sirdīm. Man jāizšķiras, kuru sāpināt — viņus vai tavu sievu.

— Viņiem liela ģimene — pieci cilvēki. Būs vieglāk panest zaudējumu.

— Ak, lūdzu, — balss iedrebējās. — Esmu noguris.

Vecais vīrs kļuva aizvien uzstājīgāks.

— Tev jānāk man līdzi. Nevaru pieļaut, ka Ennai vēlreiz būtu jāpārdzīvo tādas cieša­nas. Tu esi mūsu dēls. Tu esi mans dēls un piederi mums.

— Nē, lūdzu tevi! — Ēna ietrīsējās.

— Tev nav nekā kopīga ar šo māju un tās ļaudīm.

— Ak, ko jūs ar mani darāt!

— Tom, Tom, dēls, uzklausi mani. Atgrie­zies pie mums. Rāpies lejā pa šīm vīnstīgām un bēgsim prom. Enna gaida, tev būs sava māja un ģimene, un viss, ko vien tu vēlies.

Lafaržs nenovērsa acis no balkona, dedzīgi vēlēdamies, kaut viņa lūgums tiktu izpildīts.

Sašūpojās ēnas, nočabēja vīnstīgas.

Beidzot tā pati klusā balss sacīja: — Lai notiek, tēv.

— Tom!

Mēness gaismā pa vīnstīgām lejup slīdēja lokans zēna augums. Lafaržs izstiepa rokas, lai viņu satvertu. Augšstāvā iedegās gaisma. Pa vienu no režģotajiem logiem atskanēja balss: — Kas tur lejā ir?

— Ātrāk, dēls!

Vēl vairāk gaismas, vairāk balsu.

-— Stāt, šaušu! Vīnij, kur tu esi?

Skrejošu soļu troksnis …

Vecais vīrs un zēns skrēja pāri dārzam.

Atskanēja šāviens. Lode atsitās pret mūri, kurā tikko bija aizcirtušies vārtiņi.

— Tom, tu — pa šo ceļu, es pa to, lai no­jauktu pēdas. Skrien uz kanāla malu, pēc desmit minūtēm es tevi tur gaidīšu.

Viņi izšķīrās.

Mēness paslēpās aiz mākoņa. Vecais vīrs skrēja pa melnu tumsu.

— Enna, esmu klāt!

Trīsošām rokām vecā sieviete palīdzēja vi­ņam iekāpt laivā.

— Kur Toms?

— Kuru katru brīdi viņš būs klāt, — La­faržs elsa.

Abi pievērsa acis mazajām ieliņām, gulo­šajai pilsētai. Garām aizsteidzās novēlojušies gājēji: policists, naktssargs, raķetes pilots, pēc vēlīnas satikšanās mājup atgriezās daži vientuļi vīrieši, no bāra smiedamies iznāca četri puiši ar savām meitenēm. Šurp atlidoja apslāpētas mūzikas skaņas.

— Kāpēc viņa vēl nav? — māte jautāja.

— Būs, būs. — Bet Lafaržs nebija par to pārliecināts. Ja nu, skrienot cauri nakts tumsā tītajai pilsētai uz laivu piestātni, kāds atkal neizprotamā kārtā sagūstījis Tomu? Protams, līdz šejienei pat jaunam zēnam bija krietni ko skriet. Un tomēr viņam te va­jadzēja ierasties pirmajam.

Beidzot viņi ieraudzīja, ka tālumā uz mē­ness apspīdētās ielas parādās kāds skrejošs stāvs.

Lafaržs iekliedzās, bet tūlīt aprāvās, jo sa­klausīja daudzu balsu un skrejošu soļu trok­sni. Iegaismojās logs pēc loga. Skrējējs metās pāri tukšajam laukumam uz laivu piestāt­nes pusi. Tas nebija Toms, tas bija tikai skre­jošs stāvs ar sudrabotu seju, kura laistījās daudzo apaļo, gar laukuma malām izvietoto spuldžu gaismā. Bet jo tuvāk tas nāca, jo pazīstamāks kļuva, līdz beidzot, sasniedzis piestātni-, bija atkal pārvērties par Tomu! Enna izstiepa viņam pretī rokas. Lafaržs steidza atgrūst laivu no krasta. Bet bija jau par vēlu.

Izdrāzies no ieliņas, tukšajam laukumam pāri joņoja kāds vīrs, aiz viņa cits, tiem skriešus sekoja kāda sieviete, vēl divi vīrieši un misters Spoldings. Apmulsuši visi apstājās. Viņi skatījās visapkārt, grasīdamies doties atpakaļ, jo viss notiekošais nevarēja būt ne­kas cits kā murgs. Tomēr viņi turpināja va­jāšanu: saminstījās, paspēra soli un skrēja tālāk.

Jā, nu jau bija par vēlu. Šai naktij, šim no­tikumam pienācis gals. Lafaržs grozīja pirk­stos tauvu. Stinguma pārņemts, vientuļš vecs vīrs. Mēnesnīcā zibēja skrejošo ļaužu kājas, un tie, acis iepletuši, strauji tuvojās, līdz visi desmit apstājās krastmalā. Niknas acis rau­dzījās lejup, laivā. Atskanēja kliedzieni.

— Lafarž, stāvi! — Spoldinga rokā pazi­bēja ierocis.

Tagad Lafaržs saprata, kas bija norisinā­jies. Toms viens pats, apdzīdams visus gā­jējus, skrien pa mēness gaismas pielietajām ielām. Viņš padrāžas garām policistam, kurš apsviežas apkārt, ielūkojas skrējējam sejā, nosauc kādu vārdu un sāk dzīties viņam pa­kaļ. «Hei, stāt!» Policists redzējis kāda no­ziedznieka seju. Un tas pats atkārtojas visu ceļu. Vīrieši, sievietes, naktssargi, raķešu piloti — ikviens no tiem skrejošajā tēlā sa­skata ko citu, katra acīs tas iegūst citu ap­veidu, citu vārdu. Kā tikai to nenosauc šo piecu minūšu laikā! Kādas sejas nenomaina Toma vaibstus, un tomēr neviena no tām nav īstā.

Un tā visu ceļu — vajātais un vajātāji, sapnis un sapņotāji, medījums un dzinēj suņi. Visu ceļu — negaidīti atklājumi, pazīstamu acu mirdza, sen aizmirsta vārda skaņa, atmi­ņas par tālām dienām, un pūlis aiz viņa pie­aug. Ļaudis drāžas uz priekšu, un viņu sapnis te parādās, te pazūd — kā tēls, kas atainojas desmit tūkstoš spoguļos, desmit tūkstoš acīs; citādu seju redz tie, kas skrien pa priekšu, citādu tie, kas aizmugurē, un citādu redzēs tie, kas skrejošo tēlu vēl nemaz nav satikuši.

Un te nu visi stāv pie laivas, vēlēdamies ieraudzīt katrs savu sapni, tāpat kā Lafaržs gribēja redzēt Tomu, nevis Lavīniju, Vil­jamu, Rodžeru vai vēl kādu citu. Bet tas vairs nepiepildīsies. Notikumi attīstījušies pārāk tālu.

— Visi šurp! — Spoldings pavēlēja.

Toms izkāpa no laivas. Spoldings sagrāba

viņu aiz rokas.

— Tu nāksi man līdzi uz māju. Es visu zinu.

— Pagaidiet! — iesaucās policists. — Viņš ir arestēts par slepkavību. Viņu sauc par Deksteru.

— Nē, — iešņukstējās kāda sieviete.

— Tas ir mans virs. Vai nu pati savu vīru nepazīšu!

Citas balsis centās pierādīt savu. Pūlis virzījās arvien tuvāk.

Misis Lafarža aizstājās priekšā Tomam.

— Tas ir mans dēls. Jums nav nekādu tie­sību viņu apvainot. Mēs tūlīt brauksim mā­jās!

Toms trīcēja un drebēja pie visām miesām. Viņš izskatījās slims. Pūlis spiedās arvien tuvāk, šurpu stiepās nepacietīgas, prasīgas rokas, mēģinādamas sagrābt zēnu.

Toms iekliedzās.

Un viņu acu priekšā notika pārmaiņa. Viņš bija Toms un Džeimss, un cilvēks vārdā Svičmens, un kāds cits, kuru sauca par Ba- terfīldu: viņš pārvērtās par pilsētas mēru un meiteni Judīti, par vīru Viljamu un sievu Klarisu. Viņš bija kā mīksts vasks, kuram formu piešķir viņu domas. Kliegdami, lūg­damies viņi spiedās virsū. Arī viņš kliedza, stiepa viņiem pretī rokas, un katra uzruna, katrs sauciens lika viņa sejai mainīties.

— Tom! — iekliedzās Lafaržs.

— Alise! — atskanēja cita balss.

— Viljam!

Tie ķēra viņu aiz rokām, raustīja uz visām pusēm, līdz, izdvesis pēdējo šausmu klie­dzienu, viņš pakrita.

Viņš gulēja uz akmeņiem kā izkausēts vasks, kas pamazām sastingst, un viņa sejā bija kaut kas no visām sejām: viena acs

zila, otrā zeltainā, mati vietām brūni, vietām sarkani, dzelteni un melni, viena uzacs kupla, otra šaura, viena roka liela, otra maziņa.

Viņi stāvēja visapkārt, pielikuši pirkstu pie lūpām. Viņi noliecās.

— Viņš ir miris, — kāds beidzot sacīja.

Sāka līt.

Pakšķēdamas krita lietus lāses, un ļaudis paraudzījās debesīs.

Tad apgriezās un sāka soļot prom, vispirms lēni, pēc tam arvien ātrāk un ātrāk, beigās mezdamies skriet kur nu kurais. Acumirklī laukums bija tukšs. Vienīgi misters un misis Lafarži, šausmu pārņemti, vēl stāvēja tur­pat un, rokās sadevušies, raudzījās lejup.

Lietus lāses kapāja augšup pavērsto, svešo seju.

Neteikusi ne vārda, Enna sāka raudāt.

— Brauksim mājās, Enna, te nekas vairs nav līdzams, — vecais vīrs sacīja.

Viņi iekāpa laivā un pa tumsā tīto kanālu īrās atpakaļ. Atgriezušies mājās, viņi iemeta pāris pagales kamīnā, lai būtu kur apsildīt rokas. Tad devās pie miera — nosaluši un izvārguši — un, blakus gulēdami, klausījās, kā uz jumta atkal grabinās lietus.

— Klau, — ap pusnakti ierunājās Lafaržs. -— Vai tu neko nedzirdēji?

— Nē, neko.

— Tomēr iešu paskatīties.

Viņš taustīdamies izgāja cauri tumšajai istabai un ilgu laiku stāvēja pie ārdurvīm, tās neatvēris.

Tad atgrūda durvis vaļā un paskatījās ārā.

Debesis bija melnas, tukšais lievenis, ka­nāls un zilie kalni tinās pelēcīgā lietus segā.

Pagaidījis kādas piecas minūtes, viņš ar lietū samirkušām rokām lēni aizvēra un aiz­bultēja durvis.