Laika robeža

09:57:02

Deivids Sterns ITC laboratorijā atkāpās no aparāta paraug- modeļa. Viņš uzlūkoja mazu, ar līmlenti sastiprinātu elektro­nisku aparātiņu komplektu. Viņš to bija veidojis un izmēģinā­jis veselas piecas stundas.

Tā, - viņš noteica. - Tagad viņiem vajadzētu gan saņemt no mums zinu.

Bija pienācis vakars, aiz laboratorijas logiem jau satumsis. - Cik tur, pie viņiem, tagad ir pulkstenis? - viņš jautāja.

Gordons skaitija uz pirkstiem. - Viņi tur ieradās astoņos no lita. Pagājušas divdesmit septiņas stundas. Tātad tur ir otra die­na, vienpadsmit priekšpusdienā.

Labi, tad jau negulēs.

Sterns bija izveidojis šo elektroniskās komunikācijas komplektu, par spīti diviem Gordona pretargumentiem, kāpēc tam nav jēgas. Gordons bija teicis, ka ziņas nosūtīšana ir ap­šaubāma, jo biedri nezinās, kur aparāts parādīsies. Statistiski pastāvēja ļoti liela iespēja, ka aparāts ieradīsies vietā, kas būs tālu no vēsturnieku tā brīža atrašanās vietas. Tātad viņi nemaz nesaņemtu ziņu. Otra problēma bija tāda, ka viņi šeit, ITC, ne­kādi nevarēja pārliecināties, vai ziņa ir vai nav saņemta.

Taču Sterns abas šīs problēmas bija atrisinājis ārkārtīgi vienkārši. Sūtāmajā komplektā ietilpa pārraidīšanas/uztverša- nas aparātiņš, identisks ar tiem, kādi bija viņa biedriem ausīs, kā arī divi sīciņi magnetofoniņi. Viens atskaņos paziņojamo vēs­ti, otrs ierakstīs visu, ko uztvers auss aparātiņš. Gordons iztei­ca apbrīnu par veiksmīgo risinājumu un nodēvēja to par "mul- tiversa automātisko atbildētāju".

Sterna ierunātais ziņojums bija šāds: "Šeit runā Deivids. Jūs atrodaties tur jau divdesmit septiņas stundas. Nemēģiniet at­griezties, kamēr nebūs pagājušas trīsdesmit divas stundas! Pēc tam mēs būsim gatavi jūs sagaidīt. Šobrīd pasakiet, vai ar jums viss kārtībā. Vienkārši runājiet, un tas tiks ierakstīts. Pagaidām atā! Uz redzīti!"

Sterns pēdējo reizi noklausījās vēsti, tad sacīja: - Labi. Nu tad sūtām!

Gordons nospieda vairākas pogas uz kontroles paneļa. Apa­rāts sāka dūkt un iegaismojās zilā gaismā.

•

•

Pirms vairākām stundām, kad Sterns sāka strādāt ar šo "au­tomātisko atbildētāju", viņa vienīgā rūpe bija tā, ka draugi nezi­nās, ka viņi nevar atgriezties. Viņš iztēlojās, ka viņi, piemēram, iekļūst kādā ķezā, varbūt tiek ielenkti no visām pusēm, un pē­dējā brīdī izsauc aparātu, pieņemot, ka tūlīt atgriezīsies mājās. Tāpēc Sterns domāja, ka viņiem noteikti jāpavēstī, ka šobrīd viņi vēl nevar atgriezties.

Tās bija sākotnējās raizes. Taču tagad bija jaunas un lielā­kas. Gaiss dziļajā alā bija attīrīts jau sešpadsmit stundu. Strād­nieku brigādes bija atgriezušās tur un saspringti strādāja, at­jaunojot tranzīta bloku. Kontroles telpā situācija tika monitorēta jau daudzas stundas.

Un ne reizi nebija parādījušies lauka ragi.

Tas nozīmēja, ka nav bijis mēģinājumu atgriezties. Un Ster­nam bija sajūta, ka ITC darbinieki - kuri, protams, neko nelika manīt, vismazāk Gordons, - uzskata tik ilgu uzturēšanos, vairāk par divdesmit stundām bez lauka ragiem, par sliktu zīmi. Viņš juta, ka liela daļa ITC ļaužu uzskata vienību par sen gājušu bojā.

Tāpēc Sternu nu jau vairāk interesēja nevis vēsts nosūtīša­nas iespēja, bet gan saņemšana, jo tas būtu pierādījums, ka draugi vēl ir dzīvi.

Sterns bija pierīkojis komplektam antenu un visu kopā uz­montējis uz sprūdratiņa, kas pagrieztu antenu uz dažādām pu­sēm, kamēr vēsts tiek trīs reizes atkārtota. Tātad vienībai būs trīs iespējas atbildēt. Pēc tam komplekts ar visu aparātu auto­mātiski atgriezīsies tagadnē, tādā pašā veidā, kā bija eksperi­mentēts ar fotoaparātu.

- Aiziet! - noteica Gordons.

Uzera gaismām zibšņojot, aparāts sāka sarukt.

Gaidīšana bija mokoša. Pēc desmit minūtēm aparāts atgrie­zās. Vēsā migliņa vēl plīvuroja pa grīdu, kad Sterns paņēma elektronikas komplektiņu, atdalīja aparātiņus citu no cita un

sāka atskanot. >

Izejošais paziņojums noskanēja pirmoreiz.

Nekādas atbildes.

Izejošais paziņojums noskanēja otrreiz.

Atkal nekādas atbildes. Pāris statisku sprakšķu, bet nekā cita.

Gordons skatījās uz Sternu, viņa sejā nebija nekādas izteik­smes. - Varētu būt dažādi izskaidrojumi… - bilda Sterns.

Protams, Deivid.

Izejošais paziņojums noskanēja trešoreiz.

Sterns aizturēja elpu.

Atkal statiski sprakšķi, un tad viņi laboratorijas klusumā iz­dzirdēja Keitas balsi: "Puiši, jūs kaut ko dzirdējāt?"

Mareks: "Par ko tu runā?"

Kriss: "Jēziņ, Keita! Izslēdz taču aparātiņu!"

Keita: "Bet..'."

Mareks: "Izslēdz!"

Atkal statiski sprakšķi. Balsu vairs nebija.

Taču skaidrība bija radusies.

Viņi ir dzīvi! - iesaucās Sterns.

Nepārprotami! - atsaucās Gordons. - Ejam skatīties, kā sokas tranzīta blokā!

•

Donigers staigāja pa kabinetu un atkārtoja savu runu, ievin­grināja roku žestus, pagriezienus. Viņam bija pārliecinoša, pat harismātiska oratora reputācija, bet Krāmere zināja, ka tā nav dabas dāvanu rezultāts. Drīzāk - rūpīgas gatavošanās auglis. Kustības, frāzes, žesti - Donigers neko neatstāja nejaušības ziņā.

Agrāk Krāmerei Donigera rīcība bija likusies dīvaina: bez­galīgie mēģinājumi pirms katras publiskās uzstāšanās atgādi­nāja apsēstību, sevišķi tāpēc, ka Donigeram ikdienā gandrīz vienmēr bija vienalga, kādu iespaidu viņš atstāj uz pārējiem. Ar laiku viņa saprata, ka Donigeram patīk publiskas uzstāšanās tāpēc, ka tās bija klaji cilvēku manipulēšanas iespēju paraugi. Viņš bija pārliecināts, ka ir gudrāks par visiem citiem, un ie­spaidīgas runas - "Viņi pat nepamanīs, ka ir paņemti!" - bija vēl viens veids, kā to pierādīt.

Tagad Donigers staigāja pa kabinetu, kā publiku izmanto­dams vienu pašu Krāmeri. - Mūs visus valda pagātne, lai gan neviens to neizprot. Neviens ij neaptver, cik liela vara ir pagāt­nei! - viņš pavēstīja ar slaidu rokas vēzienu.

- Bet, ja padomājam par to, pagātne vienmēr bijusi svarī­gāka par tagadni. Tagadne ir kā koraļļu sala, kuras virsotne redzama virs ūdens, taču tā ir pacēlusies uz mirušu koraļļu miljoniem, kas atrodas zem virsmas un ko neviens neredz. Tāpat arī mūsu ikdienas pasaule ir būvēta uz neskaitāmu pa­gātnes notikumu un lēmumu miljoniem. Un tas, ko mēs tiem pievienojam šodien, ir tīrais nieks… Kāds padsmitnieks paēd brokastis, tad aiziet uz veikalu un nopērk jaunas grupas kom­paktdisku. Šis puisis iedomājās, ka moderni dzīvo šai mirklī. Bet kas noteica "grupu"? Kas noteica "veikalu"? Kas noteica "padsmitnieku"? Un "brokastis"? Nemaz nerunājot par visu pārējo, par visu šā puiša dzīves vidi - ģimeni, skolu, drēbēm, pārvietošanās veidu un valdību… Nekas no tā visa nav no­teikts un izlemts tagadnē. Lielākā daļa ir noteikta pirms sim­tiem gadu. Pirms piecsimt vai tūkstoš gadiem. Un viņš to ne­maz neievēro! Viņu valda kaut kas tāds, ko viņš nekad nav redzējis, par ko viņš nekad nedomā, ko nepazīst. Tas ir va­ras veids, kurš tiek pieņemts bez ierunām. Šis pats puisis skeptiski, izturas pret citām kontroles formām - vecāku no­teiktiem ierobežojumiem, komerciālisma spiedienu, valsts li­kumiem. Taču pagātnes neredzamā vara, kura viņa dzīvē no­saka gandrīz visu, paliek neapšaubīta. Tā ir īsta vara. Tāda vara, kuru var iegūt un izmantot. Jo, tāpat kā tagadni, pagāt­ne pārvalda arī nākotni. Un tieši tāpēc es saku: nākotne pie­der pagātnei. Tas ir iemesls, kāpēc…

Donigers aizkaitināts aprāvās. Zvanīja Krāmeres mobilais tālrunis, un viņa atbildēja. Donigers gaidīja, staigādams šurpu turpu. Izmēģināja vienu žestu, otru…

Pēdīgi Krāmere beidza sarunu un uzlūkoja viņu. - Nu? Kas ir? - Donigers noprasīja.

Tas bija Gordons. Viņi ir dzīvi, Bob.

Jau atpakaļ?

Nē, bet mēs saņēmām vinu balsu ierakstu. Trīs no viņiem noteikti ir dzīvi.

Ierakstu? Kurš to izdomāja?

Sterns.

Tiešām? Tad jau varbūt nav tik stulbs, kā man likās. Vaja­dzēs viņu nolīgt. - Viņš ieturēja pauzi. - Tātad tu man saki, ka mēs viņus tomēr dabūsim atpakaļ?

Nē, es neesmu par to pārliecināta.

Kāda ir problēma?

Viņi tur savus auss aparātiņus izslēgtus.

Jā? Kāpēc? Trīsdesmit septiņām stundām baterijām ener­ģijas pietiek ar atliektiem galiem. Nav iemesla turēt izslēgtas. - Viņš cieši skaUjās uz Krāmeri. - Kas tev prātā? Domā, viņa dēļ? Dekerda dēļ?

Varbūt. Jā.

Kādā veidā? Ir pagājis vairāk nekā gads. Dekerdam jābūt jau mirušam - atceries, kā viņš līda ar visiem kauties?

Nu, kaut kas liek viņiem izslēgt aparātiņus…

Es nezinu. - Donigers nopūtās. - Robam bija pārāk daudz transkripcijas kļūdu, un viņš bija nekontrolējams. Pie velna, vi­ņam taču vajadzēja iet cietumā!

-Jā. Par to, ka bārā piekāva čali, ko nekad agrāk nebija sa­ticis, - atsaucās Krāmere. - Policija ziņoja, ka Dekerds piec­desmit divas reizes iesitis viņam ar metāla krēslu. Tas čalis bi­ja komā veselu gadu. Robu nepārprotami gaidīja cietums. Tāpēc jau viņš pieteicās vēlreiz doties uz turieni.

Ja Dekerds vēl ir dzīvs, tad viņi joprojām ir ķezā, - notei­ca Donigers.

-Jā, Bob. Vini ir lielā ķezā. > >

09:57:02

Meža vēsajā pustumsā Mareks ar sprunguli zimēja uz ze­mes aptuvenu karti. - Šobrīd mēs esam šeit, aiz klostera. Dzir­navas ir šeit, apmēram ceturtdaļjūdzi no mums. Te ir sardzes postenis, kuram mums jātiek garām.

Khm, - norūca Kriss.

Un tad mums jātiek iekšā dzirnavās.

Kaut kā, - bilda Kriss.

Jā. Tad jādabū atslēga. Lai varam iet uz zaļo kapelu, kura atrodas… Kur, Keita?

Viņa paņēma sprunguli un uzzīmēja kvadrātu. - Ja šī ir La- roka, kalna galā, tad uz ziemeļiem 110 tās ir mežs. Ceļš ir apmē­ram šeit. Es domāju, ka kapela nav pārāk tālu - kaut kur šeit.

Jūdzi tālu? Divas jūdzes?

Pieņemsim, ka divas.

Mareks pamāja.

Nu tad viss skaidrs, - noteica Kriss, pieceldamies un no- braucīdams zemi no rokām. - Mums tikai jātiek garām bruņo­tajam postenim, jātiek iekšā nocietinātajās dzirnavās, tad jāiet uz to kapelu un jāpacenšas pa ceļam nedabūt galu. Ejam!

Viņi iznāca no meža un gāja pa posta ainavu. Sentmēras klosteri bija apņēmušas liesmas, dūmu mākoņi aptumšoja sau­li. Zemi klāja melni pelni, tie krita ari viņiem uz sejas un ple­ciem, traucēja elpot. Viņi juta mutē to garšu. Upes otrā krastā bija samanāma tumša Kastelgāras kontūra, tagad tās bija tikai melnas, kūpošas drupas kalna pakājē.

Ejot cauri šai postažai, viņi ilgi nevienu nesatika. Ejot ga­rām kādai zemnieku mājai uz rietumiem no klostera, viņi ie­raudzīja pavecu vīru guļam zemē ar divām bultām krūtīs. No mājas viņi dzirdēja zidaiņa raudas. Ieskatījušies mājā, viņi re­dzēja līdz nāvei sakapātu sievieti, kas uz mutes gulēja pie krāsns. Sešgadīgs puika blenza griestos. Viņam bija uzšķērsts vēders. Zīdaini viņi neredzēja, bet likās, ka skaņa nāk no se­gas vīstokļa stūrī.

Keita dzīrās iet klāt, bet Mareks viņu atturēja. - Nedari to!

Viņi gāja tālāk.

•

Dūmi vērpās pār nīko ainavu, pamestajām mājām, neapkop­tajiem laukiem. Atskaitot slaktiņā cietušo zemnieku ģimeni, viņi nebija redzējuši nevienu citu.

Kur visi palikuši? - jautāja Kriss.

Mežā, - atteica Mareks. - Viņiem tur ir būdas un paze­mes slēptuves. Viņi zina, kas jādara.

Mežā? No kā viņi pārtiek?

No tā, ko nolaupa cauri jājošiem karavīriem. Tāpēc bru­ņinieki nogalina katru, ko satiek mežā. Viņi domā, ka tie no­teikti ir godini - laupītāji -, un viņi zina, ka godini atbildēs tā­pat, tiklīdz radīsies izdevība.

Tātad tas izskaidro arī mūsu piedzīvoto, tiklīdz mēs iera­dāmies?

Jā, - sacīja Mareks. - Antagonisms starp vienkāršajiem ļaudīm un dižciltīgajiem tagad ir pašā degpunktā. Vienkāršie ļaudis ir nikni par to, ka viņiem ar saviem nodokļiem un klau­šām jāuztur bruņinieku kārta, taču briesmu laikā bruņinieki nepilda savus pienākumus pret viņiem - viņi vairs nespēj uz­varēt kaujās un nosargāt valsti. Franču karalis ir saņemts gūs­tā, un karalis tautai ir ļoti svarīgs simbols. Un tagad, kad karā starp Angliju un Franciju ir pārtraukums, viņi ļoti skaidri redz, ka tieši bruņinieki ir viņu posta cēlonis. Arno un Olivers Puat- jē kaujā bija katrs sava karaļa pusē. Un tagad viņi abi izlaupa laukus, lai varētu samaksāt saviem karavīriem. Ļaudīm tas ne­patīk. Tāpēc viņi veido godinu bandas, dzīvo mežā un atdara ļauno, kā vien varēdami.

Un tās mājas? - jautāja Keita. - Kas bija noticis ar tām?

Mareks paraustīja plecus. - Varbūt kādam zemnieku ban­dīti mežā nogalinājuši tēvu. Varbūt kādam brālis vakarā sadzē­ries, aizblandījies, ticis zemnieku aplaupīts un nonāvēts. Var­būt kādam sieva ar bērniem ceļojusi no vienas pils uz otru un pazudusi bez vēsts. Ikvienā šādā gadījumā dusmas un izmi­sums var izgāzdes pār jebkuru. Un bieži tā arī notiek.

- Bet…

Mareks bija apklusis un rādīja uz priekšu. Virs koku līnijas bija redzams plīvojošs zaļganmelns karogs, kas, cilādamies lī­dzi auļojošam jātniekam, ātri virzījās pa kreisi.

Mareks norādīja pa labi. Viņi klusi gāja augšup gar upes krastu, līdz beidzot nonāca pie dzirnavu tilta un sardzes pos­teņa, i

Dzirnavu tilts upes krastā sniedzās līdz pat stāvai klints sie­nai, pie kuras atradās arka. Katrā pusē arkai atradās pa node­vu iekasētāja namiņam, de bija mūrēti. Vienīgais ceļš uz Laro­ku veda cauri arkai, tas nozīmēja, ka Olivera vīri, kas kontrolēja tiltu, kontrolēja ari ceļu.

Kaļķakmens klintis pie ceļa bija augstas un stāvas. Citas ie­spējas nebija - jātiek cauri arkai. Pie arkas blakus nodevu ie­vācēja namiņam stāvēja karavīru bariņš un tā vidū - Roberts de Kērs.

Mareks pašūpoja galvu.

Pa ceļu gāja vairāki zemnieki, lielākoties sievietes un bēr­ni; daži nesa līdzi trūcīgas iedzīves mantas. Viņi devās meklēt aizstāvību Larokas pilī. De Kērs runāja ar vienu no sargiem un pa brīžam pameta skatienu uz zemniekiem. Nācēji netika pā­rāk cieši nopētīti, taču nepamanīti viņi nevarēja tikt cauri. Pē­dīgi de Kērs aizgāja uz nocietinātajām tilta ēkām. Mareks pie­bikstīja pārējiem, un viņi izgāja uz ceļa, lēni tuvodamies postenim. Mareks juta, ka sācis svīst.

Sargi apskatīja ļaužu mantas, atņēma visu, kas likās kaut cik vērtīgs, un sameta kaudzē pie ceļa.

Mareks sasniedza arku, gāja cauri. Karavīri pavērās viņā, Mareks neatbildēja uz skatieniem. Viņš tika cauri, tad Kriss un tad Keita.

Viņi gāja gar upi līdzi zemnieku pūlītim, taču, kad zemnie­ki nogriezās uz Ierokas pusi, Mareks devās pretējā virzienā, atpakaļ uz krastu.

Šeit neviena cita nebija, un viņi varēja caur lapotnēm nopē­tīt nocietināto dzirnavu tiltu, kas bija palicis ceturtdaļjūdzi lejāk.

Skats nebija iedrošinošs.

Katrā tilta galā bija pa masīvam divstāvu tornim ar sardzes laukumiņu uz augstā jumta un šaurām šaujamlūkām visās pu­sēs. Uz tuvākā torņa viņi redzēja divus dučus karavīru sarkan- brūnpelēkos tērpos. Viņi lūkojās apkārt, gatavi cīņai. Uz otra torņa bija apmēram tikpat daudz karavīru, tur vējā plīvoja lor­da Olivera standarts.

Starp abiem torņiem uz tilta bija divas dažāda lieluma ēkas, kuras savienoja rampa. Apakšā straume grieza četrus ūdens­ratus. Dambju virkne vairoja straumes spēku.

- Kā tev liekas? - Mareks uzrunāja Krišu. Galu galā Kriss bija īpaši interesējies par šo būvi. Viņš to bija pētījis veselus divus gadus. - Tiksim iekšā?

Kriss pašūpoja galvu. - Neizskatās. Visās malās sardze. Nav pa kurieni tikt.

Kas ir tā ēka, kas vistuvāk mums? - jautāja Mareks, norā­dīdams uz divstāvu koka būvi.

Tai vajadzētu būt graudu maltuvei, - atbildēja Kriss.

Dzirnakmeņi droši vien ir augšstāvā. Milti pa reni birst lejā uz tīnēm apakšstāvā, no kurienes tos vieglāk sabērt maisos un nest laukā.

Cik cilvēku tur strādā?

Droši vien divi vai trīs, bet tagad, - viņš norādīja uz kara­vīriem, - varbūt vispār neviens.

Labi. Un otra ēka?

Mareks norādīja uz otru celtni, zemāku un garāku, kuru šaura rampa savienoja ar pirmo. - īsti nezinu, - sacīja Kriss.

Varētu būt metāllietuve, varbūt tur maļ papīra masu vai mī­ca alus misu, varbūt dēļus zāģē.

Vai tiešām ar zāģiem?

Jā. Tolaik jau bija ar ūdens enerģiju darbināmi ripzāģi. Tādi varētu tur būt.

Bet skaidri tu nezini.

Pa gabalu paskatoties, nevaru pateikt.

Atvainojiet, - ierunājās Keita, - bet kāda jēga vispār par to runāt? Tāpat redzams, ka tur nav iespējams tikt iekšā.

Mums jātiek iekšā! - iesaucās Mareks. - Jātiek brāļa Mar­sela cellē un jādabū tā atslēga.

Bet kā, Andrē? Kā mēs tur tiksim?

Mareks ilgi klusēdams skatījās uz tiltu. Pēdīgi viņš noteica:

Peldus.

Kriss pakratīja galvu. - Neizdosies. - Tilta balsti ūdenī bija stāvi, noauguši ar zaļām un slidenām aļģēm. - Mēs tur nemū­žam neuzkāpsim.

Vai es ko teicu par kāpšanu? - jautāja Mareks.