Laika robeža

05:19:55

Keita, cieši samiegusi acis, gaidīja, kad āva kritīs. Bruņi­nieks virs viņas šņāca un rūca, viņa elpa paātrinājās, viņš ar­vien vairāk satraucās pirms liktenīgā trieciena…

Tad viņš apklusa.

Keita juta kāju sev uz muguras pagriežamies.

Viņš skatījās apkārt.

Āva nodunēja uz bluķīša, pāris collu no viņas sejas. Bruņi­nieks to bija vienkārši nolicis un atbalstījās, skatīdamies kaut kur aiz sevis. Tad viņš atkal sāka rūkt un nu izklausījās nikns.

Keita pūlējās saredzēt, kur viņš lūkojas, taču skatienu aiz­sedza āvas platais asmens.

Viņa dzirdēja aiz sevis soļus.

Šeit bija vēl kāds.

Āva tika atkal pacelta, taču kāja vairs nespieda muguru. Keita steigšus aizvēlās projām no bluķēna un pagriezusies ie­raudzīja, ka dažus jardus tālāk stāv Kriss, turēdams zobenu, ko bruņinieks bija izsitis viņai no rokām.

- Kris!

Kriss pasmaidīja caur sakostiem zobiem. Keita redzēja, ka viņš ir šausmās. Viņš nenolaida acis no zaļā bruņinieka. Tas ierēcās un uzbruka, āva vēzienā nosvilpās gaisā. Kriss cēla zo­benu, lai atsistu. Metālam klandzot, šķīda dzirksteles. Vīri riņ­ķoja viens ap otru. Bruņinieks cirta atkal, Kriss noliecās, at­muguriski paklupa, ātri pielēca kājās, kad zālē ietriecās āva. Keita rakņājās pa savu maisiņu un sameklēja gāzes baloniņu. Šī svešādā manta no cita laika tagad likās nejēdzīgi maza un viegla, bet nekā cita viņiem nebija.

-Kris!

Keita stāvēja aiz zaļā bruņinieka, izslējusi baloniņu, lai viņš var to redzēt. Kriss viegli pamāja, turpinādams vairīties un at­kāpties. Keita redzeja, ka viņš atri gurst un ka bruņinieks tū­daļ tiks viņam klāt.

Keitai nebija izvēles: viņa metās uz priekšu un ar slaidu lē­cienu uzlēca bruņiniekam mugurā. Tas nostenējās, pārsteigts par negaidīto svaru. Keita iekrampējās viņā, izstiepa baloniņu ķiveres priekšpusē un iepūta pa spraugu. Bruņinieks ieklepo­jās un nopurinājās. Keita iepūta vēlreiz, un bruņinieks sāka grī­ļoties. Viņa nolēca zemē.

- Dari to! - vina sauca.

Kriss bija pakritis uz viena ceļa, elsoja. Zaļais bruņinieks vēl turējās kājās, bet līgojās. Kriss lēni panāca uz priekšu un ie­dūra zobenu bruņinieka sānā, starp bruņu plāksnēm. Bruņi­nieks izgrūda dusmu rēcienu un atkrita uz muguras.

Kriss uzreiz metās klāt, pārgrieza ķiveres saites, aizspēra to ar kāju. Keita pamanīja pinkainus matus un bārdu, un me­žonīgas acis. Tad krita zobens, lai nocirstu šo galvu.

•

Neizdevās.

Asmens ietriecās kaulā un iesprūda, tikai pa pusei cauri kak­lam. Bruņinieks vēl bija dzīvs, neganti skatījās uz Krišu un kus­tināja muti.

Kriss mēģināja izvilkt zobenu, bet tas bija ieķēries ļoti stin­gri. Kamēr viņš cīkstējās ar to, bruņinieks pacēla kreiso roku un sagrāba viņa plecu. Bruņinieks bija ārkārtīgi spēcīgs - dē­moniski spēcīgs -, viņš novilka Krišu lejup, līdz viņu sejas bija tikai sprīdi atstatu. Viņa acis bija pieplūdušas asinīm. Zobi reti un izpuvuši. Viņa bārdā starp puvušām ēdiena druskām rāpo­ja utis. Viņš smirdēja pēc trūdiem.

Krišam metās nelabi. Bruņinieka elpa bija karsta, derdzīga dvaka. Cīnoties viņam izdevās uzlikt kāju bruņiniekam uz se­jas, atsper des un pieceļodes atbrīvoties no tvēriena. Tai pašā brīdī izrāvās arī zobens, un viņš to pacēla, lai cirstu.

Taču bruņiniekam izvalbījās acis un atkārās žoklis. Viņš jau bija miris. Ap viņa seju sāka riņķot mušas.

Kriss sabruka sēdus uz mitrās zemes un mēģināja atgūt elpu. Nelabums nāca ar lielu vilni, viņš sāka nevaldāmi drebēt. Viņš sarāvās čokurā, mēģināja nomierināties. Viņam klabēja zobi.

Keita uzlika roku viņam uz pleca. Viņa teica: - Mans varoni! - Viņš tikpat kā nedzirdēja un neko neatbildēja. Tomēr pamazām drebuļi pārgāja, un viņš atkal piecēlās kājās.

Cik labi, ka tu paspēji! - viņa sacija.

Viņš pamāja un pasmaidīja. - Es tiku lejā pa vieglāko ceļu.

Krišam bija izdevies apturēt savu slīdējumu pa dubļiem. Lē­ni un mokoši viņš bija uzķepurojies atpakaļ pa nogāzi un tad gājis lejup pa otru taku. Izrādījās, ka pa to viegli nokāpt līdz pašai ūdenskrituma apakšai, un tur viņš atrada Keitu par mata tiesu no nāves.

Pārējo tu zini, - viņš noteica. Viņš izslējās, atspiedās uz zobena, paskatījās debesis. Sāka krēslot. - Kā tu domā, cik lai­ka vēl ir palicis?

Nezinu. Četras piecas stundas.

Tad labāk iesim.

• •

Zaļās kapelas griesti vairākās vietās bija iekrituši, un visa iekšējā apdare bija sapostīta. Te bija mazs altārītis, izsistajiem logiem gotiski rāmji, uz grīdas smacīgas peļķes. Nebija viegli saskatīt, ka šī kapela reiz bijusi īsta pērle ar krāšņiem grebu­miem rotātām durvīm un velvēm. Tagad grebumi bija apdru- puši lidz nepazīšanai un noklāti ar glumu pelējumu.

Kad Kriss sāka kāpt lejup pa vītņveida kāpnēm uz apakšze­mes kapenēm, viņam gar kājām aizlocījās melna čūska. Keita lēni sekoja. Šeit bija tumšāks, vienīgā gaisma krita no sprau­gām grīdā virs galvas. Visu laiku varēja dzirdēt pilam ūdeni. Telpas vidū viņi ieraudzīja vienu veselu sarkofāgu, cirstu no melna akmens, un vairāku citu, sadauzītu, fragmentus. Vese­lajam sarkofāgam uz vāka bija iegravēts bruņinieks. Keita pa­skatījās viņam sejā, bet laiks bija nogludinājis akmeni, un vaib­sti nebija sazīmējami.

Kāda bija tā atslēga? - jautāja Kriss. - Kaut kas saistīts ar milža pēdām?

Tieši tā, tik un tik soļi no milža pēdām. Vai lielām pēdām.

No milža pēdām, - atkārtoja Kriss. Viņš norādīja uz sar- kofāgu, kur gravētā bruņinieka pēdas iezīmēja divi apaļi izciļ­ņi. - Vai varētu būt domātas tās pēdas?

Keita sarauca pieri. - Milzis gluži nav.

Mjā…

Pamēģināsim, - viņa noteica. Viņa nostājās sarkofāga kāj­galī, pagriezās pa labi un spēra piecus soļus. Tad pagriezās pa kreisi un spēra četrus soļus. Vēlreiz pagriezās pa labi un pēc trim soļiem atdūrās sienā.

Nebūs pareizi, - bilda Kriss.

Viņi sāka cītīgi pārmeklēt telpu. Keitai gandrīz uzreiz gadī­jās iedrošinošs atradums: pusducis lāpu, ieslietas sausākajā stū­ri. Šīs lāpas bija raupji darinātas, taču gana lietojamas.

Ejai tepat kaut kur jābūt, - viņa sacīja. - Jābūt!

Kriss neatbildēja. Turpmāko pusstundu viņi meklēja klusē­dami, braucīdami pelējumu no sienām un grīdas, pētīdami ap- drupušos grebumus, mēģinādami visur saskatīt varbūtēju mil­ža pēdu atveidu.

Pēdīgi Kriss sacīja: - Vai tur bija rakstīts kapelā iekšā vai pie kapelas?

Es nezinu, - atbildēja Keita. - Andrē man to nolasīja. Viņš tulkoja.

Varbūt mums vajadzētu meklēt ārā…

lāpas bija šeit.

Tas gan.

Kriss izmisis pagriezās, skatījās apkārt.

Ja Marsels taisīja šādu šifru, tad pēc kādas pastāvīgas vietas, - sacīja Keita. - Viņš nelietotu zārku vai sarkofāgu, jo tos var pārvietot. Viņš lietotu kaut ko nekustināmu, kaut ko no sienām.

Vai grīdas. -Jā.

Viņa staveja pie talakas sienas, kura bija maza, akmenī ie­cirsta niša. Vispirms viņa iedomājās, ka varbūt šajā nišā bijis mazs altārītis. Tomēr par mazu. Viņa ieraudzīja vaska atliekas; acīmredzot niša domāta sveces ielikšanai. Kapenes sienās bija vairākas šādas sveču nišas. Viņa ievēroja, ka šīs nišas iekšējās sienas ir skaisti izgravētas, tajās bija simetrisks augšupejošs putna spārnu raksts. Un šis gravējums nebija bojāts, varbūt tā­pēc, ka sveču siltums bija aizkavējis pelējuma veidošanos.

Simetriski, viņa nodomāja.

Viņa saspringti steidzās pie nākamās sveces nišas. Šeit gra­vējumi attēloja divas lapotas vīnstīgas. Nākamā niša: divas lūg­šanā saliktas rokas. Viņa šādi apstaigāja visu telpu, pārbaudī­dama visas nišas.

Pēdas nebija attēlotas nevienā.

Kriss ar kājas īkšķi lokiem braucīja grīdu, tīrīdams pelēju­mu no kāda akmens. - Lielas pēdas, lielas pēdas, - viņš mur­mināja.

Keita paskatījās uz viņu un teica: - Es jūtos īsti muļķīgi.

Kāpēc?

Viņa norādīja uz durvīm Krišam aiz muguras - pa tām viņi bija ienākuši, kad nonāca pa kāpnēm. Durvis kādreiz bija ap­darinātas iespaidīgiem grebumiem, bet tagad tie bija apdiluši.

Tomēr pat tagad bija iespējams saskatīt, kāda bijusi sākot­nējā grebuma iecere. Katrā durvju pusē atradās pieci izciļņi, mazākais pie grīdas, lielākais līdz augšējai stenderei. Lielākais bija ar līdzenu virsmu un rievu zem virskārtas, neatstājot ne mazāko šaubu, kas ar to domāts.

Pieci kāju pirksti katrā durvju pusē.

Jēziņ… - Kriss noelsās. - Visā durvju lielumā!

Keita pamāja. - Milža pēdas.

Kāpēc viņi tā darījuši?

Keita paraustīja plecus. - Pie ieejām un izejām bieži vien li­ka briesmīgus un dēmoniskus tēlus. Lai simbolizētu, ka ļau­nie gari no turienes bēg vai arī netiek iekšā.

Viņi veicīgi nostājās pie durvīm. Keita noskaitīja piecus so­ļus, tad četrus, tad deviņus. Viņa tagad stāvēja pie sarūsējuša, sienā iemūrēta dzelzs riņķa. Viņi abi bija sajūsmā par šo atklā­jumu, taču pavelkot riņķis nolūza un palika viņiem rokās, ir­stot rudās rūsas drumslās.

Mēs kaut ko būsim izdarījuši nepareizi.

Noej vēlreiz!

Keita atgriezās un gāja mazākiem soļiem. Pa labi, pa krei­si, atkal pa labi. Šoreiz viņa nonāca iepretī citai sienas vietai. Te bija tikai mūris, neizteiksmīgi akmeņi. Viņa nopūtās.

Es nezinu, Kris, - viņa teica. - Kaut kas ir aplam, bet es nezinu, kas. -Viņa gurdi izstiepa roku un atspiedās pret sienu.

Varbūt soļi joprojām ir pārāk lieli, - minēja Kriss.

Vai pārāk mazi.

Kriss pienāca klāt, nostājās viņai blakus pie sienas. - Ne­kas, nekas, gan mēs atradīsim!

Tu tā domā?

-Jā!

Viņi atkapas no sienas un dzīrās iet atpakaļ uz durvīm, kad izdzirdēja zemu dunošu skaņu aiz sevis. No grīdas bija atslī­dējis liels akmens, tieši tur, kur viņi bija stāvējuši. Viņi ierau­dzīja akmens pakāpienus, kas veda lejup. Izdzirdēja attālu upes šalkoņu. Caurums grīdā bija melns un draudīgs.

Bingo! - sacīja Kriss.

Gordons un Sterns bezlogu kontroles telpā virs tranzīta blo­ka skatījās monitora ekrānā. Tajā bija redzamas piecas figūras, kuras apzīmēja piecus bojātos stikla paneļus. Kamēr viņi vēro­ja, uz paneļiem parādījās mazi balti punktiņi.

Tie rāda bojājumu vietas, - teica Gordons.

Pie katra punktiņa bija vairāki cipari, pārāk sīki, lai tos va­rētu salasit.

Tas ir katra bojājuma lielums un dziļums, - paskaidroja Gordons.

Sterns neteica neko. Simulācija turpinājās. Paneļi sāka pil­dīties ar ūdeni, kuru apzimēja zila, kāpjoša, horizontāla līnija. Uz katra paneļa šai procesā mainījās divi cipari: kopīgais ūdens svars un spiediens uz stikla kvadrātcollu paneļa apakšā, kur tas bija vislielākais.

Kaut arī simulācija bija visai stilizēta, Sterns pieķēra sevi, ka ir aizturējis elpu. Ūdens līnija cēlās augstāk, arvien augstāk.

No viena paneļa sāka sūkdes ūdens: mirgoja sarkans punktiņš.

Viens tek, - noteica Gordons.

Sāka sūkties no vēl viena paneļa, un tad, ūdens līmenim ce­ļoties, tam pāri uzmirgoja lauzīta - kā zibens - līnija, un tas no­zuda no ekrāna.

Viens pagalam.

Sterns šūpoja galvu. - Cik aptuvena, jūsuprāt, ir šī simulā­cija?

Ļoti aptuvena.

Ekrānā sašķīda vēl viens panelis. Pēdējie divi piepildījās bez traucējumiem.

Tātad, - noteica Gordons, - dators mums saka, ka trīs pa­neļus uzpildīt nevar.

Ja tam tic. Jūs ticat?

Es personiski neticu, - atbildēja Gordons. - Ievadītie dati gluži vienkārši nav pietiekami pilnīgi, un datoram ir paredzēts ņemt vērā vissliktākos no iespējamiem variantiem, kas ir vis­notaļ hipotētiski. Tomēr es domāju, ka labāk būs, ja paneļus uzpildīs pēdējā bridi.

Tiešām žēl, ka paneļus nevar nostiprināt, - sacīja Sterns.

Gordons uzreiz pacēla acis. - Piemēram, kā? - viņš jautāja.

- Jums ir kāda ideja?

Es nezinu. Varbūt bojātās vietas var noklāt ar plastmasu vai kaut kādu tepi. Vai varbūt varētu…

Gordons šūpoja galvu. - Lai ko darītu, tas būtu jādara vis­caur. Būtu vienādi jānoklāj visa paneļa virsma. Pilnīgi vienādi.

Diezin vai to var izdarīt, - sacīja Sterns.

Trīs stundās nevar, - teica Gordons. - Un vairāk laika mums nav.

Sterns apsēdās krēslā un sarauca pieri. Viņš nezin kāpēc sāka domāt par sacīkšu mašīnām. Viņa prātā zibēja aina pēc ainas. Ferrari. Stīvs Makvīns. Pirmā Formula. Michelin reklām- vīriņš ar gumijas augumu. Dzeltenā Shell emblēma. Lielas kra- vinieku riepas, kas šalc lietū. Goodrich riepas.

Turklāt man nemaz nepatīk mašīnas, viņš nodomāja. Ņūhei- venā viņam piederēja vecum veca Volkstvagen vabolīte. Skaidrs, viņa tramīgais prāts pašlaik centās izvairīties no nepatīkamas realitātes - kam gan gribas tādai acīs skatīties.

Realitāte - risks.

-Tātad mums vienkārši pēdējā brīdī jāuzpilda paneļi un jā­lūdz Dievs? - jautāja Sterns.

Tieši tā, - atbildēja Gordons. - To ari darīsim. Pabriesmī- gi tas ir, bet gan jau izdosies.

Un alternatīva?

Gordons pakratīja galvu. - Bloķēt: pagaidām neļaut jūsu draugiem atgriezties. Pasūdt pilnīgi jaunus stikla paneļus, tā­dus, kam nav nekādu nepilnību, atgādāt šurp un uzstādīt.

Cik laika tam vajadzētu?

Divas nedēļas.

Nē, - sacīja Sterns. - To mēs nedrīkstam darīt. Jāriskē tagad.

Taisnība, - piekrita Gordons. - Darīsim to.

Mareks un Džonstons kāpa pa vītņveida kāpnēm. Augšā viņi sastapa de Ķēru, kas izskatījās smīnīgi apmierināts. Viņi atkal stāvēja uz Larokas platā mūra. Tur bija arī Olivers - pie­sarcis un nikns viņš staigāja šurpu turpu.

Vai saožat? - viņš kliedza, rādīdams uz lauku, kur turpi­nāja pulcēties Arno karaspēks.

Bija agrs vakars; saule norietēja, un Mareks lēsa, ka pulk­stenis bija ap sešiem. Mijkrēslī viņi redzēja, ka Arno vīri uzstā­dījuši jau veselu duci katapultu un izkārtojuši nelīdzenās rindās. Pēc pirmās aizdedzinātājbultas viņi bija atvilkuši jaunos trebušē atstatu citu no cita, lai atkārtota uzbrukuma reizē ne­ciestu vairāk kā viens aparāts.

Aiz katapultām atradās pamatspēki, kur vīri drūzmējās ap kūpošiem ugunskuriem. Pašā aizmugurē, pie tumšās meža lī­nijas, bija saslieti vairāki simti telšu.

Visnotaļ parasta aina, nodomāja Mareks. Aplenkuma sā­kums. Viņš bija neizpratnē, par ko Olivers tik ļoti errojas.

No ugunskuriem līdz viņiem atplūda deguma smaka. Ma­rekam tā atgādināja jumiķu krāsniņas. Iemesls bija vienkāršs: tā bija viena un tā pati viela. - Saožu, milord, - atteica Džon­stons. - Tas ir piķis.

Džonstona sejas izteiksme liecināja, ka ari viņš nesaprot Oli­vera uztraukumu. Sviest degošu piķi pār cietokšņa mūriem bija sen zināms aplencēju paņēmiens.

Jā, jā, - sacīja Olivers. - Skaidrs, ka piķis! Bet tas nav viss. Vai nesaožat? Viņi kaut ko jauc klāt tam piķim!

Mareks paošņāja gaisu, domādams, ka Oliveram visnotaļ taisnība. Tīrs piķis degot mēdza izgarot, tāpēc to parasti mē­dza sajaukt ar citām vielām - eļļu, pakulām vai sēru -, lai radī­tu stabilāku degmaisījumu.

Jā, milord, - atbildēja Džonstons. - Saožu.

Un kas tas ir? - apsūdzošā toni noprasīja Olivers.

Ceraunia, manuprāt.

Saukts ari par "zibensbultas akmeni"?

-Jā, milord. Un vai mēs arī izmantojam šo zibensbultas ak­meni?

Nē, milord… - iesāka Džonstons.

Ahā! Tā jau es domāju.

Olivers pamāja de Kēram, it kā būtu apstiprinājušās viņu aiz­domas. Skaidrs, Oliveru bija uzkūdījis de Kērs.

Milord, - sacīja Džonstons, - mums nav vajadzīgs zibens­bultas akmens. Mums ir labāks. Mēs lietojam tīru sēru.

Bet sērs nav tas pats! - Vēl viena saskatīšanās ar de Ķēru.

Ir, milord. Zibensbultas akmens ir pyrite kerdonienne. Kad to smalki samaļ, rodas sērs.

Olivers nošņācās. Staigāja šurpu turpu. Nikni blenza.

Un kādā gan veidā, - viņš beidzot sacīja, - Arno ir ticis pie šā zibensbultas akmens?

Es nezinu, - atteica Džonstons, - taču vispār zibensbul­tas akmens karotājiem ir labi pazīstams. To jau Plīnijs ir pie­minējis.

Nepūtiet man miglu acīs, Maģistr! Es nerunāju par Plīni- ju. Es runāju par Arno. Viņš ir neaptēsts lops. Viņš neko ne­jēgtu ne no ceraunia, ne no zibensbultas akmens…

Milord…

…ja vien viņam nepalīdzētu! - draudīgi nobeidza Olivers.

Kur tagad ir jūsu palīgi?

Mani palīgi?

Runājiet, runājiet, Maģistr, neizlokieties!

Viens ir šeit, - sacīja Džonstons, norādīdams uz Mareku.

Otrs, cik man zināms, ir miris, un par trešo es nezinu.

Bet es domāju, - iebilda Olivers, - ka jūs ļoti labi zināt, kur viņi ir. Viņi abi strādā Arno nometnē, tieši šobrīd! Tieši tā­pēc viņiem ir šis noslēpumainais akmens.

Mareks klausījās ar augošu nemieru. Olivers nekad nebija licies psihiski stabils, pat mierīgākos laikos. Tagad, pirms ne­izbēgama uzbrukuma, viņš bija kļuvis klaji paranojāls - ne bez de Ķēra "palīdzības". Olivers šķita bīstams, viņa rīcība - nepa­redzama.

Milord, - iesāka Džonstons.

Turklāt es tagad skaidri zinu to, par ko man pašā sākumā bija aizdomas! Jūs esat Arno dienestā, jo jūs pavadījāt trīs die­nas Sentmērā pie Abata, kurš ari ir Arno dienestā.

Milord, ja jūs uzklausītu…

Nē! Jūs uzklausīsiet! Es nešaubos, ka jūs strādājat pret ma­ni, ka jūs vai jūsu palīgi zina slepeno eju uz manu pili, lai kā jūs liegtos, un ka jūs plānojat izbēgt, tiklīdz radīsies izdevība - varbūt pat šovakar, Arno uzbrukuma aizsegā!

Mareks centās saglabāt vienaldzīgu sejas izteiksmi. Tieši tādas, protams, bija viņu ieceres, ja Keitai izdotos dkt slepena­jā ejā.

Ahā! - izsaucās Olivers, norādot uz Mareku. - Redzat? Viņš sakoda zobus! Viņš zina, ka es runāju patiesību.

Mareks dzīrās ko sacīt, bet Džonstons, saņemdams viņu aiz delma, neļāva. Profesors pats neko neteica, tikai purināja galvu.

Ko? Jūs neļausiet viņam atzīties?

Milord, jūsu pieņēmumi nav pareizi.

Olivers nikni pablenza un atkal ņēmās staigāt šurpu turpu. - Tad nesiet šurp to ieroci, kuru es pirmīt liku jums taisit!

Milord, tas vēl nav gatavs.

Ahā! - Vēl viens mājiens de Kēram.

Milord, šā pulvera samalšanai vajag vairākas stundas.

Pēc vairākām stundām jau būs par vēlu.

Milord, būs tieši laikā.

Jūs melojat, melojat, melojat! - Olivers apmetās apkārt, piecirta kāju, skatījās uz katapultām klajumā. - Paskatieties lau­kā! Redzat, kā viņi gatavojas? Tagad atbildiet man, Maģistr: kur

viņš ir? >

Pauze. - Kas, milord?

Arno! Kur ir Arno? Viņa spēki gatavojas uzbrukumam. Viņš vienmēr ir to priekšgalā. Bet tagad vina tur nav. Kur viņš ir?'

Milord, es to nevaru zināt…

Re, kur tā Elthemas ragana - redzat, stāv pie katapultām! Redzat? Viņa mūs vēro, šī nolādētā sieviete.

Mareks uzreiz pagriezās un skatījās. Patiešām tur, starp ka­ravīriem, bija Klēra, viņa gāja kopā ar seru Dānieļu. Mareks juta, ka, Klēru redzot, sirds iepukstas straujāk, kaut arī nebija skaidrs, kāpēc viņa pastaigājas pašā kaujas laukā. Viņa skatī­jās augšup, uz mūriem. Tad viņa pēkšņi apstājās. Un Mareks bija gandrīz vai pārliecināts, ka Klēra ir ieraudzījusi viņu. Viņš ar grūtībām apvaldīja vēlēšanos pamāt. Ar nevaldāmi nikno Oli­veru blakus tas nebūtu prāta darbs. Tomēr viņas man pietrūks, kad atgriezīšos, nodomāja Mareks.

Šī lēdija Klēra, - rēca Olivers, - ir Arno spiedze un bija tāda pašā sākumā. Viņa ieveda Arno vīrus Kastelgārā. To vi­su, bez šaubām, izgudroja tas blēdis Abats. Bet kur ir pats ben­desmaiss? Kur ir tas cūka Arno? Nekur nav redzams.

Iestājās neveikls klusums. Olivers drūmi pasmīnēja.

Milord, - iesāka Džonstons, - es saprotu jūsu baž…

Neko jūs nesaprotat! - Viņš piecirta kāju un neganti blen­za. Tad noteica: - Nāciet! Abi divi!

•

Ūdens virsma bija melna un eļļaina, un smaka bija jūtama pat no trīsdesmit pēdu augstuma. Viņi stāvēja virs apaļas bed­res dziļi pils apakšā. Mūri ap viņiem bija tumši un mitri, tajos šaudījās vienīgi vāra lāpas gaisma.

Pēc Olivera signāla karavīrs pie bedres ņēmās griezt dzelzs vinču. No ūdens dziļumiem sāka žvadzēdama celties resna dzelzs ķēde.

Šito dēvē par Milēdijas vannu, - teica Olivers. - To izbū­vēja Fransuā le Gro; viņam tādas lietiņas patika. Runā, ka Anrī de Reno tur noturēts desmit gadus, kamēr nobeidzās. Viņam metuši lejā dzīvas žurkas. Viņš tās ķēris un ēdis jēlas. Desmit gadus.

Nošļakstījās ūdens, un sāka parādīties smags dzelzs būris. Stieņi bija melni un glumi. Smirdoņa drausmīga.

Skatoties būri, Olivers sacīja: - Kastelgārā es jums soliju, Maģistr: ja jūs mani nodosiet, es jūs nogalināšu. Es jūs izpel­dināšu Milēdijas vannā.

Viņš mežonīgu skatienu uzlūkoja Džonstonu un Mareku.

Atzīstieties!

Milord, nav nodarījuma, kurā atzides.

Tad jums nav jābaidās. Bet uzklausiet, Maģistr! Ja es at­klāšu, ka jūs vai jūsu palīgi zina eju uz šo pili, es jūs ieslodzīšu te, un no šejienes nav iespējams izbēgt - nekad -, un es jūs te atstāšu nosprāgt badā un sapūt!

Roberts de Kērs stāvēja stūrī un turēja lāpu. Viņš pasmai­dīja.

Pakāpieni veda tieši lejup, tumsā. Keita gāja pirmā, turēda­ma lāpu. Kriss sekoja. Viņi gāja pa šauru eju, gandrīz vai tune­li, kas likās cilvēku izcirsts, un iznāca daudz plašākā telpā. Šī bija dabiska ala. Kaut kur augstu kreisajā pusē vāri spīdēja gais­ma: alai acīmredzot bija arī dabiska izeja uz āru.

Grunts turpināja sliekties lejup. Keita redzēja priekšā mel­nu ūdenstilpi, dzirdēja straumes šalkoņu. Pazemē vēdīja visai stipra smaka, gandrīz kā pēc urīna. Viņa pārrāpās pāri vairā­kiem klintsbluķiem, līdz nonāca pie melnā ūdens. Gar to bija šaura smilšaina maliņa.

*

Un smiltis viņa ieraudzīja pēdu nospiedumu.

Vairākus.

Nav svaigi, - secināja Kriss.

Kur ir taka? - jautāja Keita. Viņas balss atbalsojās. Tad viņa to ieraudzīja, tālāk pa kreisi, kur klints sienas izvirzījumā bija izcirsts ierobs, pa kuru varēja tikt apkārt šim pazemes eze­riņam.

Keita devās turp.

Alās viņai nebija bail. Kolorādo un Ņūmeksikā viņa ar drau­giem, alpīnistiem, bija izkāpaļājusi ne vienu vien. Keita gāja pa taku, šur tur redzēdama pēdas, vietumis arī blāvus ieskrāpēju- mus klintī, kas varbūt bija ieroču atstāti.

Zini, - viņa sacīja, - šī ala nevar būt pārāk gara, ja tā iz­mantota, lai aplenkuma laikā piegādātu pilij ūdeni.

Tā netiek šādi izmantota, - atteica Kriss. - Pilij ir cits ūdens avots. Pa to varbūt nesa pārtiku vai citas vajadzīgas lietas.

Šā vai tā, cik tālu tad var nest?

Četrpadsmitajā gadsimtā, - skaidroja Kriss, - zemniekiem bija parasta lieta staigāt divdesmit jūdžu dienā un dažkārt vai­rāk. Pat svētceļnieki mēdza pievārēt divpadsmit līdz piecpa­dsmit judžu diena, un viņu pulciņos bija ari sievietes un veci ļaudis.

Mjā, - noteica Keita.

Šī eja varētu būt pat desmit jūdžu gara, - teica Kriss. Un tūlīt piebilda: - Bet es ceru, ka nav.

Tikuši garām klints izvirzījumam, viņi redzēja, ka izcirstā eja ved projām no tumšā ezeriņa. Eja bija apmēram piecas pē­das augsta, trīs pēdas plata. Taču ūdenskrātuves malā bija pie­sieta koka laiviņa. Tā klusi berzējās pret akmeņiem.

Keita pagriezās. - Kā tu domā? Iesim vai brauksim ar laivu?

Ar laivu, - sacīja Kriss.

Viņi kāpa iekšā. Airi bija. Keita turēja lāpu, Kriss airēja, un vi­ņi virzījās pārsteidzoši ātri pa straumei. Viņi īrās pa pazemes upi.

•

Keita uztraucās par laiku. Viņa lēsa, ka varētu būt atlikušas tikai divas stundas. Tas nozīmēja, ka šo divu stundu laikā vi­ņiem bija jānonāk pilī, jādabū rokā Profesors un Mareks un jā- izkļūst klajā vietā, kur iespējams izsaukt aparātu.

Viņa priecājās par straumi, kas ļāva tik ātri slīdēt uz priek­šu. lāpa viņai rokā šņāca un sprakšķēja. Tad viņi izdzirdēja ča­bošu skaņu, it kā papīri plivinātos vējā. Skaņa kļuva skaļāka. Atskanēja tāda kā peļu pīkstoņa.

Tā nāca kaut kur no alas dziļumiem.

Keita vaicājoši paskatījās Krišā.

Vakars, - noteica Kriss, un tad tie tapa redzami - vispirms daži, pēc tam vesels mākonis, īsts sikspārņu viesulis, kas iz- brāzās no alas, gluži kā brūna upe gaisā virs laivas. Keita juta vēsmu no plīvojošo spārnu simtiem.

Sikspārņi lidinājās vairākas minūtes, tad atkal iestājās klu­sums, palika tikai lāpas sprakšķi.

Viņi slīdēja tālāk - uz priekšu pa tumšo upi.

•

•

Lāpas liesma sāka raustīties un dzist. Keita steidzīgi aizde­dzināja vienu no pārējām, ko Kriss bija paņēmis līdzi no kape­las. Pavisam viņš bija aiznesis četras, tātad tagad bija paliku­šas trīs. Vai ar trim lāpām viņiem piedks, lai dktu atpakaļ virs­zemē? Ko viņi darīs, ja nodzisīs arī pēdējā lāpa, bet būs palicis vēl varbūt vairāku jūdžu ceļš? Vai viņi līdīs uz priekšu taustī­damies? Cik ilgi? Varbūt dienām? Vai vispār tiks laukā vai ari nomirs šeit, tumsā?

Izbeidz! - sacīja Kriss.

Ko izbeigt?

Domāt par to.

Par ko domāt?

Kriss uzsmaidīja viņai. - Viss ir kārtībā. Mums izdosies.

Keita nejautāja, kā viņš zinājis. Tomēr šie vārdi mierināja, kaut ari tā bija tikai bravūra.

Pirms brīža griesti virs līkumainās upītes bija ļoti zemi, ta­gad ala atkal pārtapa par plašu telpu, kur no griestiem karājās stalaktīti, vietām aizsniegdamies līdz zemei vai pat iegrimda­mi ūdenī. Lāpas raustīgā gaisma nejaudāja tikt līdz alas sienām, tomēr Keitai izdevās samanīt taciņu gar viena krasta līniju. Acīmredzot tā stiepās visā alas garumā.

Upīte vijās starp stalaktītiem, šeit tā bija šaurāka un strau­jāka. Keitai tā atgādināja Luiziānas purvaines, ja vien nebūtu pazeme. Šā vai ta viņi virzījās strauji; Keita saka justies drošāk. Šādā tempā viņi ātri varētu veikt kaut vai desmit jūdžu. Varbūt tomēr izdosies iekļauties divu stundu limitā. Šobrīd jau likās, ka iekļauties nebūs grūti.

Negadījums bija tik pēkšņs, ka Keita tikpat kā nepaspēja ap­tvert, kas notiek. Kriss iesaucās: - Keita! - Viņa pagriezās, pa­spēja pamanīt stalaktitu tieši pie auss, tad galva stipri atsitās pret to, atsitās ari lāpa - un degošais drānas uzgalis atdalījās no nūjas, kam bija piesiets, un ar spocīgi lēnu kustību nopla­nēja ūdenī, saplūstot ar savu atspulgu. Keita noraudzījās, kā tas nočūkstēja un izdzisa.

Viņi palika pilnīgā tumsā.

Keitai aizrāvās elpa.

Viņa nekad nebija bijusi tādā tumsā. Te nebija itin nekādas gaismas. Viņa dzirdēja ūdens pilēšanu, juta vieglu, drēgnu vēs­miņu, juta telpas plašumu ap sevi. Laiva joprojām kustējās, tā brīžiem atsitās pret stalaktītiem. Tad viņa izdzirdēja vaidu, lai­va stipri sašūpojās, pakaļgalā atskanēja skaļš šļaksts. -Kris?

Keita centās apvaldīt paniku.

- Kris? - vina sauca. - Kur tu esi? >

Viņas balss atbalsojās.

Vakaru pamazām nomainīja nakts, debesu zilums satumsa, parādījās milzums zvaigžņu. Lords Olivers, uz kādu laiciņu me­tis mieru saviem draudiem un plātibai, bija ar de Ķēru aizgājis uz lielo zāli vakariņot. No zāles skanēja nesakarīgas klaigas; Olivera bruņinieki pirms kaujas dzēra.

Mareks ar Džonstonu gāja atpakaļ uz arsenālu. Viņš paska­tījās taimeri. Tas rādīja 01:32:14. Profesors nejautāja, cik laika palicis, un Mareks neuzbāzās ar šo ziņu. Tobrīd viņš izdzirdē­ja gaisā šņācošu skaņu. Vīri uz nocietinājumiem iekliedzās, kad pāri mūrim, ar loku griezdamies, ielidoja liels degošs ķerme­nis un nokrita iekšpagalmā.

Sākas, - mierīgi noteica Profesors.

Ugunīgā masa bija nokritusi divdesmit jardu no viņiem. Ma­reks redzēja, ka tas ir beigts zirgs, kura kājas stīvi slējās no liesmām. Viņš juta degošu spalvu un gaļas smaku. Tauki sprak­šķēja un čurkstēja.

Jēziņ! - Mareks noelsās.

Sen jau miris, - sacīja Džonstons, norādīdams uz stīvajām kājām. - Viņiem patīk mest vecus sprāgoņus pāri mūriem. Ne to vien mēs šovakar vēl redzēsim.

Karavīri skrēja ar spaiņiem dzēst liesmas. Džonstons iegā­ja arsenālā. Tur joprojām strādāja piecdesmit pulvera berzēju. Viens no tiem lielā, platā bļodā jauca sveķus ar nedzēstiem kaļ­ķiem, radot brūnu, lipīgu masu.

Mareks raudzījās, kā viņi strādā, līdz izdzirdēja ārā vēl vie­nu šņācienu. Kaut kas smagi atsitās pret jumtu; visas sveces pie logiem sagrīļojās. Viņš dzirdēja vīrus sasaucamies un iz- skrienam uz jumta.

Profesors nopūtās. - Jau ar otro reizi trāpīja, - viņš sacīja. - Tieši no tā es baidījos.

No kā?

Arno zina, ka te ir arsenāls, un aptuveni zina ari, kur tas ir, - uzkāpjot kalnā, var redzēt. Arno zina, ka ši telpa būs pilna ar pulveri un, ja izdosies tajā trāpīt ar degošu lādiņu, posts būs milzīgs.

Sprāgs uz nebēdu, - piebalsoja Mareks, skatīdamies uz visapkārt sakrautajiem pulvera maisiem. Kaut arī viduslaikos pulveris bieži vien nebija viegli sprāgstošs, viņi jau bija pārlie­cinājušies, ka Olivera manta lielgabalam der gluži labi.

Sprāgs gan, - piekrita Džonstons. - Un daudzi cilvēki cie­toksnī aizies bojā; būs jukas un vidējā pagalmā pamatīgs uguns­grēks. Tas nozīmē, ka vīriem vajadzēs pamest mūrus, lai palī­dzētu dzēst. Un ja aplenkuma laikā vīrus atsauc no mūriem…

Arno rāpsies pāri.

Jā, nekavējoties.

Bet vai Arno dešām izdosies iešaut šai telpā degošu lādi­ņu? - jautāja Mareks. - Sienas ir vismaz divas pēdas biezas.

Nešaus pa sienām. Pa jumtu.

Bet kā…

Viņam ir lielgabals, - sacīja Profesors. - Un dzelzs lodes. Viņš nokaitēs šīs lodes līdz sarkankvēlei, tad šaus pāri mūrim, mēģinot trāpīt arsenālā. Piecdesmit mārciņu smaga lode var viegli iztriekties cauri jumtam un nokrist iekšā. Kad tas notiks, mums vajadzētu būt kur citur. - Viņš sāji pasmaidīja. - Kur, sasodīts, ir Keita?

Keita bija pazudusi bezgalīgā tumsā. Murgs, viņa nodomā­ja, sarāvusies laivā un juzdama, kā tā slīd pa straumi, brīžiem atsizdamās pret stalaktītiem. Par spīti drēgnumam, viņa bija sā­kusi svīst. Sirds dauzījās. Elpa kļuva sekla, viņa juta, ka nemaz nespētu dziļi ieelpot.

Viņa bija šausmās. Viņa pakustējās, un laiva draudīgi sašū­pojās. Izstiepusi abas rokas, viņa noturēja līdzsvaru. - Kris? - viņa sauca.

Kaut kur patālu tumsā atskanēja šļaksti. Kāds peldēja.

Kris?

Kriss no liela atstatuma atsaucās: - Jā!

Kur tu esi?

Izvēlos.

Izklausījās, ka viņš ir tālu. Lai kur viņš bija, Keita ar katru brīdi slīdēja tālāk no viņa. Viņa bija viena. Viņai bija jātiek pie gaismas. Kaut kādā veidā jātiek pie gaismas. Taustīdamās ar rokām, viņa sāka virzīdes atpakaļ, mēģinādama sameklēt kādu no atlikušajām lāpām. Laiva atkal sašūpojās.

Velns!

Viņa apstājās, nogaidīdama, lai laivas gaita izlīdzinās.

Kur ir tās sūda lāpas? Viņai bija licies, ka tās ir laivas vidū. Tomēr tās sataustīt neizdevās. Airi bija, šķērskoki bija. Lāpu nebija.

Vai tās būtu izkritušas no laivas kopā ar Krišu?

Jātiek pie gaismas. Noteikti jādek pie gaismas.

Viņa sačamdīja pie vidukļa maisiņu, pēc taustes izdevās to ari attaisīt, taču nebija viegli tikt skaidrībā par saturu. Table­tes… gāzes baloniņš… viņas pirksti sataustīja kubiņu, līdzīgu ci- kurgraudiņam. Tas bija viens no sarkanajiem kubiņiem! Viņa to izņēma un turēja zobos, kamēr izvilka dunci un nogrieza no tunikas piedurknes apmēram pēdu lielu gabalu. Viņa aptina to ap sarkano kubiņu un parāva auklu.

Gaidīja.

Nekas nenotika.

Varbūt kubiņš bija izmircis, kad viņa peldēja uz un no dzir­navām? Vispār tam vajadzēja būt ūdensdrošam, tomēr viņa bi­ja atradusies ūdenī diezgan ilgi. Vai varbūt šis bija bojāts ek­semplārs? Vajadzētu pamēģināt otru. Viens vēl ir. Keita jau dzīrās meklēt maisiņā, kad drēbe viņai rokā aizdegās.

Ai! - viņa iekliedzās. Viņai dega roka. Muļķīgi bija turēt drēbi rokā, taču tagad izmest nedrīkstēja. Viņa sakoda zobus, izstiepa to virs galvas un uzreiz ieraudzīja lāpas, kas bija aizri­pojušas uz laivas labo sānu. Viņa paķēra vienu, turēja pie de­gošās lupatas, līdz lāpa aizdegās. Viņa nosvieda lupatu ūdenī un iegrūda tur arī roku.

Sāpēja stipri. Viņa aplūkoja to tuvāk. Āda bija sarkana, taču vispār neizskatījās pārāk briesmīgi. Viņa nelikās ne zinis par sāpēm. Par tām varēs domāt vēlāk.

Viņa pavēzēja lāpu. Visapkārt no griestiem līdz upei karā­jās bāli stalaktiti. Likās, it kā viņa atrastos milzīgas zivs mutē un peldētu starp tās zobiem. Laiva atsitās te pret vienu, te pret otru.

-Kris?

Atskanēja tāla atbilde: - Jā!

Tu redzi gaismu? -Jā.

Viņa pieķeras stalaktītam ar apdedzinato roku, juta ta mit­ro, krītaino faktūru. Laivu tomēr izdevās apturēt. Taču airēt at­pakaļ pie Kriša nebija iespējams, jo vajadzēja turēt lāpu.

Varēsi tikt līdz šejienei? -Jā.

Viņa dzirdēja tumsa šļakstus.

•

Kad Kriss bija atpakaļ laivā, izmircis, bet priecīgs, Keita at­laida stalaktītu, un viņi slīdēja tālāk pa straumi. Pēc vēl dažām minūtēm šai stalaktītu mežā viņi atkal izkļuva brīvākā telpā. Straume te bija straujāka. Kaut kur priekšā bija dzirdama šal­koņa. Izklausījās pēc ūdenskrituma.

Bet tad viņa ieraudzīja ko tādu, kas lika sirdij palēkties. Tas bija liels kaļķakmens bluķis upītes krastā. Vietām bija redzams, kur to norivējušas auklas. Tas nepārprotami bija lietots, lai pie­sietu laivas.

Kris…

Es redzu.

Likās, ka aiz bluķa ir iemīta taciņa, taču vēl nevarēja skaid­ri saskatīt. Kriss pieairēja klāt, viņi piesēja laivu un izkāpa lau­kā. Tā tiešām bija taciņa, kas veda uz tuneli ar gludām, māk­slīgi izcirstām sienām. Viņi devās tunelī. Keita turēja sev priekšā lāpu.

Viņai aizrāvās elpa.

Kris! Tur ir pakāpiens!

-Kas?

Pakāpiens. Iecirsts klintī. Kādas piecdesmit pēdas tālāk. - Viņa pielika soli. Abi divi steidza lūkot. - Te ir ne tikai pakā­piens, - viņa teica, pacēlusi augstāk lāpu. - Te ir kāpnes.

Raustīgajā lāpas gaismā viņi ieraudzīja vairāk nekā duci pa­kāpienu, kas stāvi veda augšup līdz atdūrās akmens griestos - lūkā ar dzelzs rokturi.

Viņa padeva Krišam lāpu un kāpa augšā. Pagrūda rokturi, bet nekas nenotika. Tad viņa stūma to, atspiedusies ar plecu.

Akmens plāksni izdevās pacelt par collas tiesu.

Viņa ieraudzīja dzeltenu gaismu, tik spilgtu, ka vajadzēja sa- miegt acis. Bija dzirdama tuva uguns rūkoņa un vīriešu smiekli. Tad viņa vairs nevarēja noturēt smagumu un nolaida plāksni atpakaļ.

Kriss jau kāpa augšā, lai nāktu talkā. - Ieslēdzam aparāti­ņus, - viņš teica, piebikstīdams pie auss.

Domā?

-Jāriskē.

Viņa piedūrās ausij, izdzirdēja sprakšķi. Tad Kriša elpu, kas bija skaļa, jo viņš stāvēja cieši blakus šaurajās kāpnēs.

Es iešu pirmā, - viņa teica, iebāza roku kabatā, izvilka marķieri un deva Krišam. Viņš sarauca pieri. - Katram gadī­jumam, - sacīja Keita. - Mēs nezinām, kas tur ir otrā pusē.

Labi. - Kriss nolika lāpu zemē, tad atspiedās ar plecu pret lūku. Akmens nočerkstēja un cēlās augšup. Keita izrāpās cau­ri, tad palīdzēja Krišam klusi atvērt lūku līdz galam un nolaist uz grīdas.

Viņiem tas bija izdevies.

Vini atradās Larokā. >

Roberts Donigers apmetās uz papēža. Viņam rokā bija mik­rofons. - Pajautājiet paši sev! - viņš aicināja tukšo, patumšo au­ditoriju. - Kāds divdesmitā gadsimta beigās ir dominējošais pa­saules uztveres veids? Kā cilvēki to uzlūko, ko no tās gaida? Atbilde ir vienkārša. Ikvienā jomā, no biznesa līdz politikai, no mārketinga līdz izglītībai, par galveno uztveres veidu ir kļuvu­si izklaide.

Iepretī šaurajai skatuvei bija rindā uzstādīti trīs ērti nodalī­jumi. Katrā nodalījumā bija krēsls, galds, piezīmju bloknots un ūdens glāze. Katrs nodalījums bija atvērts tikai priekšā, tā ka cilvēks no turienes varēja redzēt vienīgi Donigeru, bet ne ci­tos nodalījumos sēdošos.

Šādi Donigers uzstājas ar savam prezentācijām. Triks bija aizgūts no seniem psihologu pētījumiem par grupas psiholo­ģiju. Katrs zināja, ka citos nodalījumos ari ir cilvēki, bet neva­rēja tos redzēt un dzirdēt. Šādā veidā klausītāji izjuta lielu spie­dienu, jo viņiem nācās mocīties neziņā par to, ko darīs pārējie. Investēs vai neinvestēs?

Donigers staigāja šurpu turpu pa skatuvi.

- Mūsdienās visi gaida, ka viņus izklaidēs, turklāt izklaidēs nepārtraukti. Darījumu sapulcēm jābūt sparīgām, ar dinamis­ku plānu, interesantām grafikām, lai dalībnieki negarlaikotos. Gan lielu, gan mazu veikalu iekārtojumam jābūt saistošam, lai mēs ne tikai iepirktos, bet arī izklaidētos. Politiķiem jābūt fo- togēniskiem un jārunā tieši tas, ko mēs vēlamies dzirdēt. Sko­lām īpaši jāuzmanās, lai nenogarlaikotu jaunos prātus, kas jau pieraduši pie televīzijas tempa. Jāizklaidē arī studenti - visi jā­izklaidē, citādi viņi pārslēgsies: uz citas šķirnes produktu, uz citu kanālu, uz citu politisku partiju, uz jebko citu.Tāda ir rie­tumu sabiedrības intelektuālā realitāte divdesmitā gadsimta beigās… Agrākos gadsimtos cilvēki gribēja pestīšanu, gribēja laboties vai atbrīvoties, vai izglītoties. Bet mūsu gadsimtā viņi grib izklaidēties. Vislielākās bailes ir nevis no slimībām vai nā­ves, bet no garlaicības. Mūsu rīcībā ir laiks, un mums nav, ko ar to iesākt. Ir sajūta, ka mums nav interesanti… Bet ar ko šī izklaides mānija beigsies? Ko cilvēki darīs, kad viņi pagurs no televīzijas un kad viņiem apniks fdmas? Atbildi mēs jau zinām: viņi metas uz izklaidēm, kas prasa piedalīšanos, proti, uz spor­tu, uz atrakciju parkiem, uz izklaides braucieniem. Tā ir struk­turēta, izplānota izklaide un aizraušanās. Bet ko viņi darīs, kad apniks ari atrakciju parki un šāda nervu iztirpināšana? Agri vai vēlu mākslīgums kļūs pārāk uzkrītošs. Viņi sāks apjēgt, ka at­rakciju parks ir gluži kā cietuma paveids, kurā tu piemaksā, lai būtu ieslodzītais… Šis mākslīgums viņus mudinās meklēt au­tentiskumu. Autentiskums būs divdesmit pirmā gadsimta atslē­gas vārds. Un kas ir autentisks? Viss, kas nav radīts un struk­turēts, lai nestu peļņu. Viss, ko nekontrolē korporācijas. Viss, kas pastāv pats no sevis un izveidojas saskaņā ar sevi. Mūs­dienu pasaule ir kā sīki izkopts dārziņš, kur viss ir sastādīts un izkārtots ar noteiktu mērķi, un dārznieki ir korporācijas. Šeit nekas nav neskarts un nekas nav autentisks… Pie kā tad ļaudis vērsīsies, lai gūtu šo reto un ilgoto autentiskumu? Viņi vērsīsies pie pagātnes. Pagātne ir neapstrīdami autentiska. Pa­gātne ir pasaule, kas pastāvēja jau pirms Disneja un Mērdoka, pirms Nissan un Sony, un IBM, un visiem citiem mūsdienu pa­saules veidotājiem. Pagātne šeit bija pirms viņiem. Pagātne cē­lās un grima bez viņu iejaukšanās, plānošanas un pārdošanas. Pagātne ir īsta. Tā ir autentiska. Un tas darīs pagātni neticami pievilcīgu. Lūk, tāpēc es saku, ka nākotne ir pagātnē. Pagātne ir vienīgā reālā alternatīva… Jā, kas ir, Daiena? - Viņš pagrie­zās, kad telpā ienāca Krāmere.

Ir problēma ar tranzīta bloku. Izskatās, ka sprādziens ir bojājis arī atlikušos ūdens vairogus. Gordons veica datorsi- mulāciju, un tā rāda, ka četri vairogi saplīsīs, kad tos piepildīs ar ūdeni.

Daiena, tu atkal nāc man virsū ar elementārām lietām, - sacija Donigers un paraustīja kaklasaiti. - Tātad viņi grib at­griezties, bet nav aizsardzības? -Jā.

Nu, mēs ar to nevaram riskēt.

Tas nav tik vienkārši…

Ir gan vienkārši, - atcirta Donigers. - Mēs nevaram uz­ņemties šādu risku. Tad jau labāk, lai viņi vispār neatgriežas, nekā lai atgriežas sakropļoti.

Bet…

Kāds bet? Ja Gordonam ir šī datorprognoze, tad kas viņu trenc?

-Viņš netic šai prognozei. Viņš saka, ka tā esot pārāk sasteig­ta un aptuvena, un, viņaprāt, tranzīts var izdoties visnotaļ labi.

Mēs nevaram šādi riskēt, - sacīja Donigers, purinādams galvu. - Viņi nedrīkst atgriezties bez vairogiem. Punkts.

Krāmere ieturēja pauzi, kodīja lūpas. - Bob, es domāju, ka…

Paklau, - pārtrauca Donigers, - vai mums te būtu īslaicīgs atmiņas zudums? Tu biji tā, kas neļāva Sternam doties atpa­kaļ, lai nebūtu jāriskē ar transkripcijas kļūdām. Tagad tu gribi, lai viss tas draņķa bars atgriežas bez aizsardzibas? Nē, Daiana.

Labi, - piekāpās Krāmere, klaji negribīgi. - Es iešu un pa­runāšu ar…

Nē! Nekādas runāšanas! Aizliedz! Ja citādi nevar, izrauj kontaktu. Bet neļauj šiem cilvēkiem atgriezties! Man ir taisnī­ba, un tu to zini.

•

Kontroles telpā Gordons pārjautāja: - Ko viņš teica?

Viņi nedrīkst atgriezties. Nekādā ziņā. Bobs stingri pie­teica.

Bet viņiem jāatgriežas! - iebilda Deivids Sterns. - Jums viņiem jāļauj.

Nē, es to nevaru, - sacīja Krāmere.

Bet…

Džon, - Krāmere vērsās pie Gordona. - Vai Deivids ir re­dzējis Velsiju? Tu viņam parādīji Velsiju?

Kas ir Velsijs?

Velsijs ir kaķis, - sacīja Gordons.

Velsijs ir sašķelts, - paskaidroja Krāmere. - Viņš bija viens no pirmajiem izmēģinājuma dzīvniekiem, kurus mēs sūtījām uz turieni. Tad, kad mēs vēl nezinājām, ka tranzītā jālieto ūdens vairogi. Viņš ir briesmīgi sašķelts.

Sašķelts?

Krāmere pagriezās pret Gordonu. - Tu viņam neko neesi teicis?

Esmu, protams, - atteica Gordons un pievērsās Sternam. - "Sašķelts" nozīmē, ka viņam ir ļoti smagas transkripcijas kļū­das. - Viņš atkal pagriezās pret Krāmeri. - Bet tas bija pirms vairākiem gadiem, Daiena, tad mums bija problēmas arī ar da­toriem, ne tikai ar…

Parādi viņam! - sacīja Krāmere. - Tad paskatīsimies, vai viņš vēl tik dedzīgi gribēs savu draugu atgriešanos. Tomēr lie­tas būtība ir tāda, ka Bobs lēmumu jau pieņēmis, un atbilde ir "nē". Ja nav drošu vairogu, neviens nedrīkst atgriezties. Nekā­dā ziņā.

Pie datoriem viens no tehniķiem sacīja: - Mums ir viens lau­ka rags.

•

Viņi sapulcējās ap monitoru, skatīdamies viļņainajā līnijā un izcilnīšos tajā.

Pēc cik ilga laika viņi atgriezīsies? - jautāja Sterns.

Spriežot pēc šā signāla, apmēram pēc stundas.

Vai var pateikt, cik viņu ir? - jautāja Gordons.

Vēl ne, bet… vairāk nekā viens. Varbūt četri vai pieci.

Tātad visi, - noteica Gordons. - Viņi droši vien dabūjuši rokā Profesoru, un tagad visi atgriežas. Viņi ir izdarījuši to, ko mēs viņiem lūdzām, un tagad viņi atgriežas.

Viņš pagriezās pret Krāmeri.

Piedod, - viņa teica. - Ja nav drošu vairogu, neviens ne­atgriežas. Tas nav apspriežams.

Keita lēni piecēlās kājās blakus lūkai. Viņa stāvēja šaurā tel- piņā, ne vairāk kā četras pēdas platā, ar augstiem mūriem kat­rā pusē, izņemot kreiso, no kuras nāca uguns gaisma. Šai dzel­tenajā gaismā viņa tieši priekšā ieraudzīja durvis. Aiz muguras viņai bija stāvas kāpnes, kas veda uz telpas augšdaļu, apmē­ram trīsdesmit pēdu augstāk.

Bet kur viņa atradās?

Kriss paskatījās pār lūkas malu un norādīja uz uguns pusi. Viņš čukstēja: - Man liekas, es zinu, kāpēc viņiem neizdevās no pils puses atrast šo eju!

Kāpēc?

Tā ir aiz kamīna.

Aiz kamīna? - Un tad viņa aptvēra, ka Krišam taisnība. Šī šaurā telpiņa noslēdza vienu no Larokas slepenajām ejām: aiz lielās zāles kamīna.

Keita pavērās pa kreisi un atklāja, ka cauri liesmām skatās taisni lielajā zālē. Kamīns bija deviņas pēdas augsts. Viņa re­dzēja Olivera augsto galdu, pie kura sēdēja bruņinieki un ēda, pagriezuši kamīnam muguru. Līdz viņiem nebija vairāk par piecpadsmit pēdām.

Tev taisnība, - Keita čukstēja. - Mēs esam aiz kamīna.

Viņa atskatījās uz Krišu, pamāja, lai lien laukā. Viņa dzīrās

vērt durvis, kas atradās priekšā, bet tobrīd sers Gijs pagriezās pret kamīnu, lai ielidinātu tajā cāļa kaulu. To izdarījis, viņš pa­griezās atpakaļ un atsāka ēst.

Jātiek ārā no šejienes, nodomāja Keita.

Bet bija jau par vēlu. Gija pleci pakustējās; viņš atkal grie­zās pret kamīnu. Viņš skaidri redzēja Keitu, viņu skatieni sa­stapās. - Ak dievs! - iekliedzās Gijs. Viņš piecēlās no galda un izvilka zobenu.

Keita metās pie durvīm, vilka tās, bet durvis bija vai nu aiz­slēgtas, vai iesprūdušas. Viņa nespēja tās atvērt. Viņa pagrie­zās pret šaurajām kāpnēm otrā pusē. Viņa redzēja, ka sers Gijs vilcinādamies stāv otrā liesmu pusē. Viņš vēlreiz paskatījās uz Keitu, tad metās cauri liesmām virsū. Keita redzēja, ka Kriss raušas ārā pa lūku, un uzsauca: - Atpakaļ! - Viņš klausīja, bet Keita pati metās augšup pa kāpnēm.

Sers Gijs cirta viņai pa kājām un par mata tiesu netrāpīja, zobens nožvinkstēja pret akmeņiem. Viņš nolamājās, tad pa­meta skatienu lejup uz vaļējo lūku. Acīmredzot viņš Krišu ne­pamanīja, jo Keita dzirdēja, ka Gijs tūdaļ seko viņai.

Viņai nebija ieroča; viņai nebija nekā.

Viņa bēga.

•

Kāpņu augšgalā, ap trīsdesmit pēdu no zemes, atradās šau­ra platformiņa. To sasniegusi, viņa sajuta zirnekļu tīklus, kas bija biezi pieķērušies viņai pie sejas. Viņa nepacietīgi notrau­sa tos. Platformiņa nebija platāka par divām pēdām. Tas bija bīstami, bet ne viņai - alpīnistei.

Seru Giju tas tomēr uztrauca. Viņš ļoti lēni virzījās augšup pa stāvajām kāpnēm, spiezdamies ar plecu pie sienas, turēda­mies pēc iespējas tālāk no kāpņu malas; kur iespējams, turē­damies mūra spraugās. Viņam bija izmisīgs skatiens un sma­ga elpa. Tātad drošsirdīgajam bruņiniekam bija bail no augstuma. Tomēr, kā Keita redzēja, nepietiekami bail, lai ap­stātos. Lai vai kā, neērtais stāvoklis darīja viņu tikai niknāku. Viņš blenza uz Keitu ar slepkavīgu skatienu.

Platformiņai priekšā bija durvis ar monētas lieluma lūram- caurumu. Kāpnes acīmredzot bija būvētas, lai vestu uz šo no­vērošanas punktu, no kura varēja redzēt lielo zāli un visu, kas tajā notiek. Keita spēcīgi pagrūda durvis, taču tās, izrādās, ne­bija domātas vēršanai: tās atdalījās no stenderēm un nokrita lejā uz lielās zāles grīdas. Keita gandrīz vai nokrita tām līdzi.

Viņa atradās lielajā zālē.

Viņa bija augstu, pie lielajām koka sijām vaļējos griestos. Vi­ņa paskatījās uz galdiem trīsdesmit pēdu lejāk. Tieši priekšā bija milzīga vidus sija, kas stiepās visā zāles garumā. No tās ik pēc piecām pēdām atzarojās šķērssijas, kas stiepās uz sienām abās pusēs.

Visas sijas bija rūpīgi apdarinātas, ar jumta spārēm tās pa­pildus savienoja šķērsbaļķi.

Keita nevilcinādamās izgāja uz vidus sijas. Visi no lejas ska­tījās augšup ar aizturētu elpu. Viņa dzirdēja Olivera saucienu: - Pie Svētā Jura! Tas ir Maģistra palīgs! Mēs esam nodoti!

Viņš cirta dūri galdā un piecēlās, nikni skatīdamies uz Keitu.

Viņa sacīja: - Kris! Sameklē Profesoru!

Aparātiņā atskanēja sprakšķis. - …bi.

- Tu dzirdēji, Kris?

Tikai statiski sprakšķi.

Keita ātri virzījās pa vidus siju. Par spīti augstumam no grī­das, viņai tas nepavisam nebija grūti. Baļķis bija veselu pēdu plats. Tīrais nieks pa tādu staigāt. Izdzirdējusi ļaužu noelšanos lejā, viņa atskatījās un redzēja, ka arī sers Gijs iznāk uz vidus sijas. Viņš izskatījās nobijies, tomēr publikas klātbūtne viņu iedrošināja. Vai arī viņš vienkārši negribēja publiski izrādīt sa­vas bailes. Gijs spēra nedrošu soli, pārliecinājās par savu līdz­svaru un nāca taisni pie viņas, turklāt visai ātri. Viņš viegli šū­poja rokā zobenu. Sasniedzis pirmo vertikālo spāri, viņš aizturēja elpu, pieķērās tai, aprāpās tai apkārt. Tad gāja tālāk pa vidus siju.

Keita atkāpās un saprata, ka vidus sija ir pārāk plata un Gi­jām pārāk viegli ejama. Viņa nogriezās pa šķērssiju un devās uz zāles sienu. Šķērssija bija tikai sešas collas plata, te viņam būs grūtāk. Viņa aprāpās apkārt šķērsbaļķim, gāja tālāk un ti­kai tad aptvēra savu kļūdu.

Parasti viduslaiku vaļējo griestu konstrukcijās gar sienu stiepās vēl viena sija visā telpas garumā; tās funkcija bija tīri dekoratīva, bet iet pa to varētu. Taču šie griesti bija būvēti fran­ču stilā: šķērssija bija vienkārši iestiprināta sienas ierobā drus­ku zem griestu slīpuma. Sienas sijai vieta nebija paredzēta. Ta­gad viņa atcerējās, kā bija stāvējusi Larokas drupās un ievērojusi šo īpatnību. Kur viņas atmiņa bija pirms brīža?

Viņa bija uz šķērssijas kā slazdā.

Tālāk viņa vairs netika. Atpakaļ nevarēja iet, jo tur stāvēja un gaidīja Gijs. Un uz nākamo, paralēlo šķērssiju nevarēja tikt, jo tā bija piecas pēdas atstatu: ļoti tāls lēciens.

Nebija neiespējami, bet tālu. Sevišķi bez nodrošinājuma.

Atskatījusies viņa ieraudzīja, ka sers Gijs, uzmanīgi balan­sēdams, iznācis uz šķērssijas un, rokā viegli šūpodams zobe­nu, virzās šurp. Viņš smīnēja, jo Keitai nebija, kur sprukt.

Tagad izvēles nebija nekādas. Viņa skatījās uz nākamo si­ju, piecas pēdas tālāk. Viņai tas jādara. Problēma tāda, ka aug­šā nebija brīvas telpas lēcienam. lai droši sasniegtu mērķi, būtu jālec augšup.

Gijs rāpās apkārt šķērsbaļķim. Pēc dažām sekundēm viņš būs klāt. Keita pietupās uz sijas, ievilka elpu, sasprindzināja muskuļus un spēcīgi atspērās ar kājām. Viņas augums lidoja vaļējā telpā.

Kriss izrāpās pa akmens lūku. Viņš paskatījās cauri liesmām un redzēja, ka zālē visi skatās augšup. Viņš zināja, ka tur, pie griestiem, ir Keita, bet neko nevarēja viņas labā darīt. Viņš de­vās pie sāndurvīm un mēģināja tās atvērt. Nevērās. Viņš me­tās durvīs ar visu svaru: drusku padevās. Grūda vēlreiz. Dur­vis ar čerkstu atvērās.

Viņš izgāja Larokas pils iekšpagalmā. Visapkārt skraidīja ka­ravīri. Vienā no koka galerijām gar mūra augšpusi bija izcēlies ugunsgrēks. Arī paša pagalma vidū kaut kas dega kā sārtā. Visā šai haosā neviens nepievērsa viņam uzmanību.

Andrē! - viņš sacīja. - Tu tur esi?

Statisks sprakšķis. Nekā.

Un tad atskanēja Andrē balss: - Jā.

Andrē? Kur tu esi?

Esmu ar Profesoru.

-Kur?

Arsenālā.

Kur tas ir?

laboratorijas palīgtelpā būros mitinājās divi duči dzīvnieku, lie­lākoties kaķi, kā ari dažas jūrascūciņas un peles. Telpā oda pēc spalvām un mēsliem. Gordons veda Sternu pa eju un sacīja: - Sa­šķeltos mēs turam atsevišķi no pārējiem. Citādi nemaz nevar.

Sterns redzēja pie galasienas trīs būrus. Šo būru restes bi­ja biezas. Gordons pieveda viņu pie viena, kurā bija redzams mazs, pūkains, saritinājies kamoliņš. Tas bija guļošs kaķis, bāl- pelēks persietis.

- Tas ir Velsijs, - sacīja Gordons.

Kaķis likās pilnīgi normāls. Tas gulēdams lēni, mierīgi el­poja. Šai pagriezienā varēja redzēt tikai pusi viņa purniņa. Ķe­pas bija tumšas. Sterns liecās tuvāk, bet Gordons viņu apturē­ja. - Ne tik tuvu! - viņš teica.

Gordons paņēma nūju un novilka gar būra restēm.

Kaķa acs atvērās. Ne lēni un slinki - tā uzreiz bija plata un modra. Kaķis nekustējās un neizstiepās. Kustējās tikai acs.

Gordons vēlreiz novilka nūju gar restēm.

Kaķis ar mežonīgu šņācienu metās pret restēm. Viņš bija atvēris muti, atiezis zobus. Dzīvnieciņš triecās pret restēm, at­kāpās un uzbruka atkal - un atkal, nepārtraukti, šņākdams un ņurdēdams.

Sternu skatoties pārņēma drausmas.

Dzīvnieciņa purns bija briesmīgi izkropļots. Viena puse iz­skatījās normāla, bet otra nepārprotami zemāka, gan acs, gan nāss, itin viss. Purniņam pa vidu stiepās abu pušu šķīruma lī­nija. Tad, lūk, kāpēc viņi to sauc par "sašķeltu", viņš nodomāja.

Taču pašu baismīgāko, kaķim plosoties un triecoties restēs, viņš ieraudzīja tikai pēc brīža. Pakausī, sānos pie kroplās auss, atradās trešā acs, mazāka un tikai daļēji izveidojusies. Zem acs bija tāds kā deguna gabaliņš un tālāk kā augonis bija izvirzī­jies žokļa fragments, kurā vidēja daži balti zobi, kaut ari mu­tes vispār nebija.

Transkripcijas kļūdas. Tagad viņš saprata, ko tas nozīmē.

Kaķis nerimdamies triecās restēs; purniņš jau sāka asiņot no daudzajiem sasitumiem. - Viņš tā turpinās, kamēr vien mēs būsim šeit, - sacīja Gordons.

Tad labāk iesim prom, - teica Sterns.

Viņi gāja atpakaļ un kādu brīdi klusēja. Tad Gordons turpi­nāja: - Pārmaiņas ir ne tikai ārējas. Mainās arī psihe. Cilvēkā, kas bija sašķelts, tās parādījās pirmās.

Tas bija tas cilvēks, par kuru jūs man stāstījāt? Tas, kurš palika tur?

Jā, - atbildēja Gordons. - Dekerds. Robs Dekerds. Viņš bija viens no mūsu jūras kājniekiem. Psihiskās pārmaiņas sā­kās labu laiku, pirms mēs pamanījām fiziskās. Bet tikai vēlāk mēs sapratām, ka vainīgas bija transkripcijas kļūdas.

Kādas bija šīs psihiskās pārmaiņas?

Agrāk Robs bija dzīvespriecīgs puisis, ļoti labs sportists, ar lielu talantu uz valodām. Viņš mēdza, piemēram, sēdēt un dzert alu ar kādu ārzemnieku un, kad kauss gāja uz beigām, jau sāka apgūt tā valodu. Zināt, uzķert pa frāzei, pa teikumam. Viņš vien­kārši sāka runāt. Vienmēr ar nevainojamu izrunu. Pēc dažām nedēļām viņš jau prata runāt kā iedzimtais. To pamanīja jau die­nestā, aizsūtīja viņu uz jūras kājnieku valodu skolu. Taču, kad viņam uzkrājās arvien vairāk defektu, viņš vairs nebija dzīves­priecīgs. Viņš kļuva ļauns, - stāstīja Gordons. - īsti ļauns.

-Jā?

Viņš šeit neželīgi piekava caurlaides sargu, tāpēc ka tas pārāk ilgi pētīja viņa personas apliecību. Un Albukerkē viņš vie­nu čali bārā gandrīz vai nosita. Tikai tad mēs sākām saprast, ka Dekerdam ir smagi bojājumi smadzenēs un ka tie nav labo­jami, var kļūt tikai sliktāk.

•

Kontroles telpā viņi sastapa Krāmeri, salīkušu pie monito­ra, kas rādīja lauka svārstības. Tagad tās bija stiprākas. Un teh­niķi skaidroja, ka atgriezīsies vismaz tris, varbūt pat četri vai pieci. Krāmeres sejā bija rakstīts, ka viņa mokās pretrunās; viņa gribēja redzēt visus atgriežamies.

Es joprojām domāju, ka datora prognoze ir aplama un pa­neļi izturēs, - sacīja Gordons. - Vismaz tagad mēs tos noteikti varam uzpildīt un paskatīties.

Krāmere pamāja. - Jā, to mēs varam. Bet, pat ja tie uzpildī- sies nesaplīstot, mēs nevaram zināt, vai tie izturēs, vai nepār­sprāgs tieši tranzīta laikā. Un tā būtu katastrofa.

Sterns dīdījās savā vietā. Viņš juta tādu kā kņudoņu. Kaut kas viņam nedeva mieru, kaut kas urdījās prātā. Kad Krāmere lietoja vārdu "pārsprāgt", viņam atkal nāca prātā automobiļi - tā pati ainu virkne, arvien no jauna. Auto sacīkstes. Lielas kra- vinieku riepas. Michelin reklāma. Liela nagla uz ceļa un riepa, kas pārbrauc tai pāri.

Pārsprāgt.

Ūdens paneļi var pārsprāgt. Riepas var pārsprāgt. Kas ir ar to pārsprāgšanu?

Lai izdotos, - teica Krāmere, - mums vajadzētu kaut kā nostiprināt paneļus.

Jā, bet to mēs jau esam apsprieduši, - sacīja Gordons. - Nav nekādu iespēju to izdarīt.

Sterns nopūtās. - Cik laika ir palicis?

Piecdesmit viena minūte, - atsaucās viens no tehniķiem.

Keitai par lielu brīnumu viņa izdzirdēja no lejas aplausus. Viņa bija pārlēkusi un tagad šūpojās, karādamās pie nākamās sijas. Un ļaudis lejā aplaudēja, it kā skatītos cirku.

Keita ātri uzvilkās augšā un uzrāpās uz sijas.

Gijs Malegāns no iepriekšējās šķērssijas steidzās atpakaļ uz vidējo. Viņš nepārprotami gribēja bloķēt Keitai ceļu.

Viņa steigšus atgriezās uz vidus sijas. Viņa bija veiklāka un paspēja tur nonākt pirms Gija. Palika vēl mirklītis apdomāties, izlemt, ko darīt.

Taču ko gan viņa varēja darīt?

Viņa stāvēja vaļējo griestu vidū, turēdamās pie resna verti­kāla statņa, apmēram divu telefonstabu biezumā. No šā statņa slīpi atzarojās papildu balsti, kas savienojās ar jumta spārēm. Šie balsti bija tik zemi, ka seram Gijām, lai tiktu viņai klāt, va­jadzētu notupties, rāpjoties apkārt statnim.

Keita notupās pati, lai izmēģinātu, kāda būtu sajūta, to darot. Skaidrs - tas būtu neērti un lēni. Viņa atkal piecēlās stāvus. To darot, viņas delna pieskārās duncītim. Viņa bija par to pavi­sam aizmirsusi. Tagad viņa to izvilka un izstiepa sev priekšā.

Gijs to ieraudzīja un iesmējās. Skatītāji lejā arī smējās. Gijs viņiem kaut ko uzsauca, un viņi smējās vēl gardāk.

Keita vēroja Giju tuvojamies un atkāpās. Viņa deva tam tel­pu virzīties apkārt vertikālajam statnim. Viņa centās izlikties pārbijusies - tas nenācās grūti -, viņa sarāvās, duncītis viņai rokā drebēja.

Galvenais notrāpīt īsto brīdi, viņa nodomāja.

Sers Gijs ieturēja pauzi otrpus statnim un kādu bridi pavē­roja viņu. Tad viņš notupās un sāka rāpties apkārt statnim. Viņš bija ar kreiso roku apķēries baļķim, arī labā roka ar zobenu bija uz brīdi tam piespiesta.

Keita metās uz priekšu un trieca dunci kreisajā rokā, pie­cirzdama pie baļķa. Tad viņa apmetās baļķa otrā pusē un no­spēra Gija kājas no vidus sijas. Gijs krita un palika karājamies duncī. Viņš sakoda zobus, bet neizdvesa ne skaņas. Jēziņ, ir gan viņi sīksti!

Joprojām turēdams zobenu, viņš mēģināja tikt atpakaļ uz si­jas. Taču tobrīd Keita jau bija tikusi atpakaļ savā sākotnējā po­zīcijā otrā statņa pusē. Viņu skatieni sastapās.

Gijs saprata, ko Keita grasās darīt.

Sapūsd ellē! - viņš nošņācās.

Tu pirmais! - atteica Keita.

Viņa izrāva dunci no statņa. Gijs klusi krita lejup. Viņš šķi­ta paliekam mazāks. Pusceļā viņa augums uzdūrās karogkāta kaltajai smailei un kādu brīdi tur karājās; tad kāts salūza, un viņš uzgāzās uz galda, tā ka trauki pašķīda uz visām pusēm. Viesi atlēca nost. Gijs gulēja starp cienastiem. Viņš nekustējās.

Olivers rādija uz Keitu un kliedza: - Nogaliniet viņu! Nogali­niet! - Kliedzienam pievienojās ari citi. Strēlnieki skrēja pēc lokiem.

Olivers negaidīja, negantās dusmās viņš metās ārā no zā­les, paņemdams līdzi dažus karavīrus.

Keita dzirdēja, kā visi, pat jaunas sievietes gaidībās un ma­zi bērni, kliedz: - Nogaliniet viņu! - un viņa steidzās pa vidus siju uz zāles galasienu. Garām nosvilpa bultas, dažas ietriecās kokā. Taču strēlnieki bija nokavējuši; Keita jau bija ievērojusi, ka sijas galā ir durvis, tādas pašas kā pretējā sienā. Viņa spē­cīgi ietriecās tajās, atgrūzdama vaļā un atstādama zāli.

Keita bija nonākusi ļoti šaurā, tumšā telpiņā. Viņa sasita gal­vu pret griestiem un aptvēra, ka šis ir lielās zāles ziemeļu gals, tātad savrups un nesavienojās ar pils mūri. Līdz ar to…

Viņa mēģināja grūst griestus: jumtu. Viens posms padevās. Viņa izrāpās uz jumta un no turienes viegli nonāca uz iekšējo nocietinājumu mūra.

No šejienes viņa varēja redzēt, ka aplenkums rit pilnā spa­rā. Negantas bultu zalves šņāca pār galvu un slaidos lokos kri­ta iekšpagalmā. Strēlnieki no mūriem šāva pretī. Lielgabalos uz mūra tika lādētas metāla bultas, de Kērs soļoja šurpu turpu un izkliedza pavēles. De Kērs viņu nepamanīja.

Keita piedūrās pie auss un sacīja: - Kris?

De Kērs apstājās un pielika roku pie auss. Pēkšņi viņš pa­griezās un sāka skatīties visapkārt, uz mūra un pagalmā.

Tas bija de Kērs.

Un tad de Kērs viņu pamanīja. Viņš uzreiz pazina Keitu.

Keita bēga.

•

Keita? Es esmu šeit, lejā, - sacīja Kriss. Pagalmā visap­kārt krita degošas bultas. Viņš pamāja Keitai uz mūra, taču ne­bija pārliecināts, ka viņa redz: pagalmā bija patumšs.

Viņa sacīja: - Tas ir… - bet teikuma noslēgums zuda statis­kos sprakšķos. Tad viņš novērsās, jo pamanīja Oliveru ar čet­riem vīriem šķērsojam pagalmu un ieejam ēkā, kurā, kā viņam likās, atradās arsenāls.

Kriss dzīrās sekot, bet tobrīd viņam pie kājām nokrita de­goša bumba, palēcās, paripoja, apstājās. Cauri liesmām bija re­dzams, ka tā ir cilvēka galva, vaļā acīm, kliedzienā atvērtu muti. Miesa dega sprakšķēdama. Kāds garāmejošs karavīrs aizspē­ra galvu kā futbola bumbu.

Viena no bultām, kas krita pagalmā, pieskārās viņa plecam un atstāja uz piedurknes liesmainu sliedi. Kriss saoda piķa smaku, juta karstumu uz rokas un sejas. Viņš metās zemē, taču liesma nenodzisa. Tā jau bija ieēdusies drēbē; karstums kļuva neciešams. Viņš pieU'ausās ceļos, ar dunci atgrieza vaļā tuniku, izmaucās no tās un aizmeta to prom. Uz delnas vēl dega mazas piķa pilītes. Viņš paberzēja roku pagalma smiltīs. Beidzot npdzisa.

Pieceldamies viņš sacīja: - Andrē? Es - Taču atbildes nebija. Kriss satrūkās un tobrīd ari ieraudzīja, ka arsenāla dur­vīs parādās Olivers un ved Profesoru un Mareku projām. Ka­ravīri ar kailiem zobeniem dzina viņus uz tālākām durvīm pils sienā. Krišam ne drusku nepatika šis skats. Viņam bija baisa priekšnojauta, ka Olivers grasās viņus nogalināt.

Keita…

Jā, Kris.

Es viņus redzu.

Kur?'

Viņus ved uz tām durvīm stūrī.

Viņš grasījās sekot, tad aptvēra, ka viņam vajag ieroci. Da­žas pēdas atstatu degoša bulta ieurbās kādam karavīram mu­gurā, notriekdama uz sejas zemē. Kriss noliecās, paņēma viņa zobenu, izslējās un dzīrās iet.

Kris…

Virieša balss auss aparātiņā. Sveša balss. Kriss pagriezās, bet redzēja tikai skrienošus kareivjus, liesmainas bultas zibam gaisā, degošas ēkas.

Kris… - Balss bija klusa. - Šeit.

Cauri liesmām viņš ieraudzīja tumšu figūru stāvam nekus­tīgi kā statuju un raugāmies viņā pāri pagalmam. Šis tumšais stāvs nelikās ne zinis par kauju, kas viesuļoja viņam apkārt. Viņš cieši lūkojās uz Krišu. Tas bija Roberts de Kērs.

Kris, tu zini, ko es gribu? - jautāja de Kērs.

Kriss viņam neatbildēja. Viņš nervozi pasvārstīja rokā zo­benu, izmēģinādams, cik smags. De Kērs tikai vēroja viņu. Viņš klusi iesmējās. - Tu grasies ar mani cīnīties, Kris?

Un tad de Kērs sāka iet uz viņa pusi.

Kriss aizturēja elpu, nesaprazdams, palikt vai bēgt. Pēkšņi atsprāga lielās zāles durvis, un pa tām iznāca karavīrs pilnās bruņās, tikai bez ķiveres, kliegdams: - Par Dievu un Virspries­teri Arno! - Kriss pazina izskatīgo bruņinieku Raimondo. Pa­galmā iebruka vairāki duči karavīru zaļganmelnajos tērpos un metās sīvā kaujā ar Olivera vīriem.

De Kērs pirmajā brīdī vēl nāca viņam virsū, bet tagad ap­stājās, situācijas maiņas pārsteigts. Pēkšņi parādījās pats Ar­no, sagrāba Krišu pie rīkles un augstu pacēla zobenu. Viņš pie­vilka Krišu sev klāt, kliegdams: - Olivers! Kur ir Olivers?!

Kriss rādīja uz tālākajām durvīm.

Rādi ceļu!

Viņš steidzās ar Arno pāri pagalmam, gāja iekšā. Tur lejup veda vītņveida kāpnes. Pa tām viņi nonāca lielās un drūmās pa­zemes telpās ar augstiem velvjainiem griesdem.

Arno traucās uz priekšu - aizelsies, no niknuma piesārtis. Kriss steidza turēties līdzi. Pirmā telpa bija tukša, nākamā tā­pat, bet tālāk priekšā bija dzirdamas balsis. Viena no tām iz­klausījās pēc Profesora balss.