Laika robeža

BLEKROKĀ

"Riskē ar visu vai neiegūsti neko!"

DŽEFRIJS DE ŠARNĪ. 13S8

Kad viņi nokāpa no lidmašīnas uz mitrā skrejceļa, vakars bija vēss un debesīs sāka parādīties zvaigznes. Austrumos Ma­reks redzēja plakankalnes tumšās kontūras ar mākoņiem zemu virs tām. Lidlauka malā viņus jau gaidīja apvidus auto.

Drīz vien viņi jau brauca pa šoseju, abās pusēs ceļam ple­tās biezi meži. - Kur mēs tieši esam? - jautāja Mareks.

Apmēram stundas brauciena attālumā uz ziemeļiem no Al- bukerkes, - atbildēja Gordons. - Tuvākā pilsētiņa ir Blekro­kā. Tur arī atrodas mūsu pētniecības centrs.

Izskatās kā nekurienes vidū, - sacīja Mareks.

Tikai tumsā. Patiesībā Blekrokā ir piecpadsmit augsto teh­noloģiju pētniecības firmu. Un, protams, Sandija ir turpat bla­kus. Losalamosa stundas brauciena attālumā. Vēl drusku tā­lāk Vaitsendsa un viss pārējais.

Viņi brauca pa šo ceļu vēl vairākas jūdzes. Tad parādījās liels ceļa rādītājs zaļā un baltā krāsā ar uzrakstu: ITC BLEKRO- KAS IABORATORIJA. Apvidus auto nogriezās pa labi un pa lī­kumainu ceļu devās mežainajos pakalnos.

•

Jūs mums pirmīt teicāt, - aizmugurējā sēdeklī ierunājās Sterns, - ka jūs varot savienoties ar citiem universiem.

-Jā.

Ar kvantu putu palīdzību.

Tieši tā.

Bet tas taču nav iespējams! - sacīja Sterns.

Kāpēc? Kas vispār ir kvantu putas? - apjautājās Keita, val­dīdama žāvas.

Tās ir universa rašanās atliekas, - atbildēja Sterns. Viņš izskaidroja, ka šis visums sācies kā viens ārkārtīgi blīvs matē­rijas punktiņš. Tad - pirms astoņpadsmit miljardiem gadu - šis punktiņš eksplodējis. To dēvē par Lielo Sprādzienu.

Pēc sprādziena universs izpletās kā lode jeb sfēra. Tikai tā nebija pilnīgi perfekta sfēra, tās iekšpusē universs nebija pa­visam viendabīgs - tieši tāpēc tagad galaktikas ir nevienādi iz­svaidītas pa visumu, nevis vienmērīgi sadalītas. Bet lietas būtī­ba, vārdu sakot, ir tāda, ka šai augošajā sfērā bija sīkas, sīkas nepilnības, kuras nekad nav novērstas. Tās joprojām ir visuma daļa.

-Jā? Un kur?

Subatomārajās dimensijās. Kvantu putas ir tikai aprak­stošs izteiciens, kas nozīmē, ka ļoti mazās dimensijās laiktel- pai ir tādi kā negludumi un burbulīši. Taču šīs putas ir mazā­kas par atsevišķām atomu daļiņām. Šais putās varētu būt tārpveida caurumi un varētu ari nebūt.

Ir, - noteica Gordons.

Bet kā tos var lietot ceļošanai? Cilvēku taču nevar izda­būt pa tik sīku caurumiņu! Pa to neko nevar izdabūt!

Tieši tā, - bilda Gordons. - Pa telefona vadu arī nevar iz­dabūt papīra lapu, taču var nosūtīt faksu.

Sterns sarauca pieri. - Tas taču ir pavisam citādi.

Kāpēc? - jautāja Gordons. - Pārraidīt var jebko, ja vien ir iespējams to saspiest un kodēt. Vai ne?

Teorētiski - jā, - atbildēja Sterns. - Bet jūs taču runājat par visas dzīvā cilvēkā atrodošās informācijas saspiešanu un kodēšanu.

Tieši tā.

Un to izdarīt nav iespējams.

Nu jau Gordona smaidā bija redzams īsts uzjautrinājums. - Kāpēc ne?

Tāpēc, ka pilnīgs cilvēka apraksts nozīmē visus šos šūnu miljardus, to saistījuma veidus, visas vielas un molekulas, ko tās satur, to bioķīmisko stāvokli - tas ir pārāk liels informāci­jas daudzums, lai jebkāds dators tiktu ar to galā!

-Tā ir tikai informācija, - paraustīdams plecus, atteica Gordons.

Jā, pārāk daudz informācijas.

Mēs to saspiežam, lietojot bezzaudējumu fraktāļu algorit­mus.

Pat tādā gadijumā tas ir pārāk…

Atvainojiet, - iejaucās Kriss, - jūs gribat teikt, ka jūs sa­spiežat cilvēku?

Nē. Mēs saspiežam informāciju, kas ekvivalenta cilvēkam.

Un kā to dara? - jautāja Kriss.

Ar kompresijas algoritmiem - metodēm, kā datorā ietilpi­nāt datus, lai tie aizņemtu mazāk vietas. Lidzigi kā JPEG un MPEG failos vizuāliem materiāliem. Vai tie jums ir zināmi?

Man datorā ir programmas, kas tos izmanto, bet tas arī viss.

Labi, - noteica Gordons. - Visas saspiešanas programmas darbojas vienādi. Tās meklē līdzīgus datus. Pieņemsim, ka jums ir rozes attēls, kuru veido vairāki miljoni pikseļu. Katram pikselim ir sava vieta un krāsa. Pieņemsim, ka tie ir trīs miljo­ni informācijas vienību - daudz. Taču lielākā daļa šo pikseļu būs sarkani un tiem apkārt citi sarkani pikseļi. Programma ske- nē attēlu līniju pēc līnijas un skatās, vai blakus esošie pikseļi ir vienā krāsā. Ja ir, tā paziņo datoram, ka šis pikselis jāiekrā­so sarkans un piecdesmit nākamie šai līnijā tāpat. Tad pārslē­dzas uz pelēko un nākamos desmit pikseļus iekrāso pelēkus. Un tā tālāk. Dators nesaglabā informāciju katram atsevišķajam punktam. Tas saglabā rīkojumus, kā pārradīt šo attēlu. Un da­tu daudzums tādējādi kļūst desmitreiz mazāks nekā sākumā.

Pat tādā gadījumā, - iebilda Sterns, - jūs taču nerunājat par divdimensiju attēlu, jūs runājat par dzīvu trīsdimensiju ob­jektu, un tā aprakstam vajadzīgs tik daudz datu…

… ka ir nepieciešama pamatīga paralēlā apstrāde, - pabei­dza teikumu Gordons, mādams ar galvu. - Tas tiesa.

Kriss rauca pieri. - Kas ir paralēlā apstrāde?

Tas nozīmē, ka savieno vairākus datorus un sadala darā­mo starp tiem, lai ātrāk tiktu pie rezultāta. Lielos paralēlās ap­strādes datoros mēdz būt savienoti sešpadsmit tūkstoši proce­soru. īsti lielos ir trīsdesmit divi tūkstoši procesoru. Mums ir savienoti trīsdesmit divi miljardi procesoru.

Miljardi? - pārjautāja Kriss.

Sterns paliecās uz priekšu. - Tas nav iespējams! Pat ja mē­ģinātu tādu radīt… - Viņš blenza mašīnas griestos, cenzdamies aprēķināt. - Steks būtu… ē… divi tūkstoši seši simti… steks bū­tu pusjūdzi augsts. Pat ja konfigurētu par kubu, iznāktu milzī­ga ēka. Tādu nekādi nevar uzbūvēt! Tādu nevarētu atdzesēt! Un šā vai tā tas nestrādātu, jo procesori būtu pārāk tālu cits no cita.

Gordons sēdēja atzvēlies un smaidīja. Viņš nogaidoši uzlū­koja Sternu.

Vienīgais veids, kā veikt tāda mēroga datu apstrādi, - tur­pināja Sterns, - būtu izmantot atsevišķo elektronu kvantu īpašī­bas. Taču tad būtu runa par kvantu datoru. Un tāda pasaulē nav.

Gordons tikai smaidīja.

Vai tad ir? - jautāja Sterns.

•

•

Es paskaidrošu, par ko Deivids runā, - Gordons sacīja pā­rējiem. - Parasti datori veic aprēķinus, izmantojot divus elek­trona stāvokļus, kurus apzīmē ar vieninieku un nulli. Tā strā­dā visi datori - ar vieninieku un nullīšu kombinācijām. Taču pirms divdesmit gadiem Ričards Feinmens ieteicās, ka varētu būt iespējams radīt tādu ārkārtīgi jaudīgu datoru, kas izman­totu visus elektrona trīsdesmit divus kvantu stāvokļus. Dau­dzās laboratorijās tagad mēģina radīt šādus kvantu datorus. To priekšrocība ir neiedomājami liela jauda - tik liela, ka ar to tie­šām ir iespējams aprakstīt un saspiest elektronu strāvā dzīvus trīsdimensiju objektus. Tieši tāpat, kā sūtot faksu. Pēc tam ie­spējams šo elektronu strāvu pa kvantu putu tārpveida tuneļsa- vienojumiem pārraidīt un citā universā rekonstruēt. Un tieši to mēs darām. Tā nav kvantu teleportācija. Tā nav daļiņu savī­šanās. Tā ir tieša pārraide uz citu universu.

•

Visi klusi lūkojās Gordonā. Apvidus auto izbrauca klajumā. Viņi ieraudzīja vairākas divstāvu ēkas, būvētas no ķieģeļiem un stikla. Tās izskatījās pārsteidzoši parastas, atgādinot mazu teh­noloģisko parku, kādi atrodami daudzu Amerikas pilsētu no­malēs. - Tas ir ITC? - brīnījās Mareks.

Mēs negribam īpaši izlēkt, - paskaidroja Gordons. - Pa­tiesībā mēs izvēlējāmies šo vietu tāpēc, ka te atrodas vecas rak­tuves. Pamatīgas šahtas ir arvien grūtāk atrast. Tās vajadzīgas ļoti daudziem fiziķu projektiem.

Klajuma malā vairāki vīri prožektoru gaismā gatavoja palai­šanai meteoroloģisko gaisa balonu. Baltā balona diametrs bija sešas pēdas. Atbraucējiem noraugoties, balons strauji pacēlās gaisā. Zem tā karājās neliels mērinstrumentu komplekts. - Kā­dam nolūkam to dara? - jautāja Mareks.

Mēs ik pēc stundas pārbaudām mākoņu stāvokli, sevišķi vējainā laikā. Tas ir pastāvīgs pētījumu virziens, lai pārliecinā­tos, vai laika apstākļi rada interferenci.

Interferenci ar ko? - jautāja Mareks.

Auto piebrauca pie prāvākās no ēkām. Apsardzes darbi­nieks atvēra durvis. - Laipni lūgti ITC! - viņš sacīja ar platu smaidu. - Misters Donigers jūs jau gaida.

Donigers ar Gordonu strauji soļoja pa gaiteni. Krāmere gā­ja viņiem aiz muguras. Donigers iedams uzmeta skatienu pa­pīra lapai, kurā bija sarakstīti dati par atbraucējiem. - Kāds ie­spaids, Džon?

Labāks, nekā es gaidīju. Viņi ir labā fiziskā formā. Pazīst apvidu, pārzina laika periodu.

Un cik liela pārliecināšana viņiem būs vajadzīga?

Es domāju, viņi jau ir gatavi. Tikai jāuzmanās, runājot par riska faktoriem.

Tu gribi teikt, ka man nevajadzētu būt absolūti godīgam? - apjautājās Donigers.

Galvenais, izsakies uzmanīgi, - teica Gordons. - Viņi ir ļoti apķērīgi.

Tiešām? Nu, paskatīsimies.

Un viņš atgrūda durvis.

• •

Keita un pārējie bija atstāti vienkāršā, tukšā konferenču tel­pā - tajā bija tikai apskrambāts Formica plastmasas galds un sa­liekamie krēsli. Vienā pusē tāfele, uz kuras uzkricelētas dažas formulas. Šīs formulas bija tik garas, ka stiepās visā tāfeles pla­tumā. Tās viņai neizteica itin neko. Viņa jau grasījās jautāt Ster- nam, ko tās nozīmē, kad telpā iebrāzās Roberts Donigers.

Keita bija pārsteigta, ieraugot, cik viņš ir jauns. Neizskati- jās daudz vecāks par viņiem pašiem, sevišķi tāpēc, ka bija tēr­pies džinsos, tenisa kurpēs un ĢuicksilverT kreklā. Pat šai vē­lajā vakara stundā viņš likās enerģijas pārpilns, aši gāja apkārt galdam, paspieda katram roku un uzrunāja viņus vārdā. - Svei­ka, Keita! - viņš sacīja uzsmaidīdams. - Priecājos iepazīties! Es lasīju jūsu sākotnējo ziņojumu par kapelu. Ļoti iespaidīgi.

Paldies… - viņa pārsteigta izdvesa, bet Donigers jau bija pie nākamā.

Un Kriss. Jauki jūs atkal sastapt. Man patik tās datorsi- mulācijas, ko jūs veicat ar dzirnavu tiltu; es domāju, tas attais­nosies.

Kriss paspēja tikai pamāt, kad Donigers jau sacīja: - Un Dei­vids Sterns. Mēs neesam tikušies. Bet, cik man zināms, jūs esat fiziķis, tāpat kā es.

-Tieši tā…

Laipni lūgts mūsu pulkā! Un Andrē! Nemaz nepaliekat sī­kāks. Jūsu raksts par bruņinieku turnīriem Edvarda Pirmā lai­kā nudien viesa skaidrību par monsenjoru Kontaminu. Varens

darbiņš. Lūdzu, visi sēdieties!

Viņi apsēdās, un Donigers aizgāja galda galā.

Es ķeršos uzreiz vērsim pie ragiem, - sacīja Donigers. - Man nepieciešama jūsu palīdzība. Jau desmit gadu mana fir­ma veido jaunu revolucionāru tehnoloģiju. Tā nav militāra teh­noloģija. Un tā nav komerciāla tehnoloģija, kuru pārdodot va­rētu pelnīt. Tieši otrādi, tā ir pilnīgi labdabīga un mierīga tehnoloģija, kas nesīs lielu labumu cilvēcei. Ļoti lielu labumu.

Bet man nepieciešama jūsu palīdzība.

•

•

Padomājiet, - turpināja Donigers, - cik nevienādi divdes­mitajā gadsimtā tehnoloģiju attīstība ir ietekmējusi dažādu zi­nātnes nozaru attīstību. Fjzikā lieto vismodernākās tehnoloģi­jas - ieskaitot daļiņu paātrinātājus ar daudzu jūdžu diametru. Tāpat ķīmijā un bioloģijā. Pirms simt gadiem Faradejam un Maksvelam bija sīciņas privātās laboratorijas. Darvins strādā­ja ar piezīmju grāmatiņu un mikroskopu. Taču mūsdienās ne­vienu zinātnisku atklājumu nevar izdarīt ar tik vienkāršiem dar­barīkiem. Zinātne ir nonākusi pilnīgā atkarībā no augstākajām tehnoloģijām. Un kā ar humanitārajām zinātnēm? Kas šajā lai­kā ir noticis ar tām?

Donigers retoriski ieturēja pauzi. - Atbilde ir: nekas! Nav bijis nozīmīgas tehnoloģiskas attīstības. Literatūras vai vēstu­res pētnieks strādā tieši tāpat kā viņa priekštecis pirms simt gadiem. Ak jā, ir, protams, neliels progresiņš dokumentu au­tentiskuma noteikšanas jomā, un var izmantot CD-ROM un tamlīdzīgi. Taču kopumā pētnieka ikdienas darbs ir tieši tāds pats.

Viņš uzlūkoja katru pēc kārtas. - Tad nu mums ir šāda ne­vienlīdzība. Humanitāro zinātņu attīstība nav sabalansēta ar pā­rējām zinātnēm. Viduslaiku pētnieki lepojas, ka divdesmitajā gadsimtā viņu uzskatos notikusi revolūcija. Taču fizika šai pa­šā gadsimtā ir piedzīvojusi trīs revolūcijas. Pirms simt gadiem fiziķi strīdējās par kosmosa vecumu un par saules enerģijas avotiem. Neviens uz zemes nezināja atbildes uz šiem jautāju­miem. Tagad katrs skolnieks zina. Tagad mēs zinām universa garumu un platumu, mēs to saprotam no galaktiku līmeņa līdz subatomāro daļiņu līmenim. Mēs esam tik daudz izzinājuši, ka varam detalizēti spriest, kas notika pirmajās minūtēs pēc sprā­dziena, kurā dzima šis universs. Vai viduslaiku pētnieku pro­gress ir ar to salīdzināms? Ar vienu vārdu sakot: nē. Kāpēc? Tāpēc, ka viņiem nepalīdz jaunās tehnoloģijas. Neviens nera­dīja tādas tehnoloģijas, kuras varētu izmantot vēsturnieki, - līdz šim neradīja.

•

Meistarīgs sniegums, nodomāja Gordons. Donigers savā la­bākajā formā - apburošs, enerģisks, brīžiem varbūt pat pārāk enerģisks. Īstenībā taču Donigers pagaidām bija izskaidrojis ti­kai projekta gaišāko pusi - pat neatklājot tā patieso mērķi. Ne­pasakot, kas patiesībā notiek.

- Bet es jau teicu, ka man nepieciešama jūsu palīdzība. Tie­šām nepieciešama.

Donigera tonis mainījās. Tagad viņš runāja lēni, nopietni, raižpilni. - Jūs zināt, ka profesors Džonstons atbrauca šeit pie mums, jo viņš uzskatīja, ka mēs slēpjam no viņa informāciju. Savā ziņā tas tiešām tā bija. Mums bija zināma informācija, ar kuru mēs nebijām dalījušies, tāpēc ka nebija iespējas izskaid­rot, kā mēs esam pie tās tikuši.

Un tāpēc, nodomāja Gordons, ka Krāmere nogāza podu.

Profesors Džonstons mums uzstāja, - turpināja Doni­gers. - Jūs taču zināt, kāds viņš ir. Viņš pat draudēja griez­ties pie preses. Pēdīgi mēs viņam parādījām to tehnoloģiju, kuru tagad parādīsim arī jums. Un viņš bija sajūsmā - tāpat kā jūs būsiet sajūsmā. Taču viņš uzstāja, ka gribot atgriezties un redzēt visu pats.

Donigers ieturēja pauzi. - Mēs negribējām, lai viņš atgrie­žas. Viņš atkal draudēja. Galu galā mums nebija citas izejas kā atļaut viņam atgriezties. Tas notika pirms trim dienām. Viņš joprojām ir tur. Viņš lūdza jūsu palīdzību ar ziņu, par kuru viņš bija pārliecināts, ka jūs atradīsiet. Šo vietu un laiku jus pazīs­tat labāk nekā jebkurš cits pasaulē. Jums ari jāatgriežas un jā­dabū viņš rokā. Jūs esat viņa vienīgā cerība.

•

Kas tieši ar viņu notika, kad viņš atgriezās pagātnē? - jau­tāja Mareks.

Mēs nezinām, - atbildēja Donigers. - Taču viņš pārkāpa noteikumus.

Noteikumus?

Jums jāsaprot, ka šī tehnoloģija vēl ir ļoti jauna. To lieto­jot, mums jābūt ļoti piesardzīgiem. Mēs jau divus gadus sūtām turp novērotājus - bijušos jūras kājniekus, trenētas militārper­sonas. Taču viņi, protams, nav vēsturnieki, un mēs viņus stin­gri turam rāmjos.

Kādā nozīmē?

Mēs nekad mūsu novērotājiem neesam atļāvuši iesaistī­ties tās pasaules notikumos. Mēs nevienam neesam atļāvuši pa­likt ilgāk kā stundu. Un mēs nevienam neesam atļāvuši dodes tālāk kā piecdesmit jardu no aparāta. Līdz šim neviens nav pa­metis aparātu un devies tālāk tajā pasaulē.

Un Profesors to ir izdarījis? - jautāja Mareks.

Jā, acīmredzot.

Un, ja mēs gribam viņu atrast, mums ari tas būs jādara. Mums būs jāiesaistās tajā pasaulē.

Jā, - atbildēja Donigers.

Un jūs sakāt, ka mēs būsim pirmie cilvēki, kas to jelkad darījuši? Pirmie cilvēki, kas spers soli tajā pasaulē?

Jā. Jūs, un pirms jums - Profesors.

Klusums.

Pēkšņi Mareks atplauka platā smaidā. - Fantastiski! - viņš izsaucās. - Es nevaru nociesties!

Taču citi neteica neko. Viņi izskatījās samulsuši, satraukti.

Kas ir ar to vīrieti, kuru atrada tuksnesī? - iejautājās Sterns.

Džo Traubs, - atbildēja Donigers. - Viņš bija viens no mūsu labākajiem pētniekiem.

Ko viņš darīja tai tuksnesī?

Acīmredzot bija aizbraucis uz turieni. Tika atrasta viņa ma­šīna. Bet mēs nezinām, kāpēc viņš uz turieni brauca.

Viņam esot bijusi galīgi sabeigta veselība, - turpināja Sterns, - un kaut kas dīvains noticis ar pirkstiem…

Sekcijas ziņojumā nekas tāds nebija minēts, - atteica Do­nigers. - Viņš nomira no sirdslēkmes.

Tātad viņa nāvei nav nekāda sakara ar jūsu tehnoloģiju?

It nekāda, - apliecināja Donigers.

•

Atkal iestājās klusums. Kriss sakustējās savā krēslā. - Vien­kārši runājot, cik droša ir šī tehnoloģija?

Drošāka nekā braukšana ar jūsu auto, - nevilcinādamies attrauca Donigers. - Jūs tiksiet pilnībā apmācīti, un jums līdzi mēs nosūtīsim mūsu pieredzējušos novērotājus. Ceļojums ilgs ne vairāk kā divas stundas. Jūs vienkārši dosieties uz turieni un atvedīsiet viņu atpakaļ.

Kriss Hjūss bungoja ar pirkstiem pa galdu. Keita iekoda lūpā. Neviens neko neteica.

Tas viss, protams, ir pavisam brīvprātīgi, - sacīja Doni­gers. - Doties vai nedoties - tas ir tikai jūsu ziņā. Tomēr Pro­fesors lūdza jūsu palīdzību, un es domāju, jums nevajadzētu vi­ņu pievilt.

Kāpēc nevar vienkārši aizsūtīt tos novērotājus? - jautāja Sterns.

Tāpēc, ka viņi pārāk maz zina, Deivid. Kā jūs paši sapro­tat, tā ir pavisam cita pasaule. Jūsu priekšrocība ir jūsu zināša­nas. Jūs pazīstat to apvidu, sīkumos pārzināt tā laika notiku­mus. Jūs zināt valodas un paražas.

Bet mūsu zināšanas ir tīri akadēmiskas, - iebilda Kriss.

Vairs ne, - atteica Donigers.

•

Grupiņa izgāja no telpas un devās līdzi Gordonam apskatīt aparātus. Donigers noskatījās viņos, tad pagriezās un uzlūko­ja Krāmeri, kas ienāca telpā. Viņa visu bija redzējusi vietējās novērošanas monitoros.

Kā tev liekas, Daiena? - jautāja Donigers. - Viņi dosies?

-Jā, dosies.

Vai viņi var to dabūt gatavu?

Krāmere ieturēja pauzi. - Manuprāt, izredzes ir puse uz pusi.

Viņi gāja lejup pa platu betona rampu, kas bija gana liela, lai pa to varētu braukt kaut vai ar kravas auto. Lejasgalā bija pamatīgas tērauda durvis. Mareks ievēroja, ka gar rampu iz­vietots vismaz pusducis novērošanas kameru. Viņiem ejot ga­rām, kameras sekojot pagriezās. Lejā Gordons paskatījās tu­vākajā kamerā un gaidīja.

Durvis atvērās.

Gordons ieveda viņus šaurā telpā aiz tām. Tērauda durvis aiz viņiem aizvērās. Gordons devās tālāk pie nākamajām dur­vīm un atkal gaidīja.

Jūs pats nevarat tās atvērt? - jautāja Mareks. -Nē.

Kāpēc? Jums neuzticas?

Nevienam neuzticas, - atbildēja Gordons. - Ticiet man, šeit neviens netiek iekšā, ja vien mēs negribam, lai tiktu.

Durvis atvērās.

Viņi iegāja industriāla izskata metāla būrī. Gaiss bija vēss, drusku sastāvējies. Durvis aiz viņiem aizvērās. Būris iedūcās un sāka slīdēt lejup.

Mareks aptvēra, ka viņi atrodas liftā.

Mēs dodamies vēl tūkstoš pēdu lejup, - sacīja Gordons. - Esiet pacietīgi!

•

Lifts apstājās, un durvis atvērās. Viņi gāja pa garu betona tuneli, kurā atbalsojās viņu soļi. -

Šis ir iekārtu kontroles un apkopes līmenis, - sacīja Gordons. - Paši aparāti ir vēl piec­simt pēdu zemāk.

Viņi nonāca pie smagām, tumšzilām, caurspīdīgām durvīm. Sākumā Mareks nodomāja, ka tās taisītas no ārkārtīgi bieza stikla. Taču, kad durvis atslīdēja vaļā, viņš redzēja aiz virsmas vieglu sakustēšanos. - Ūdens, - paskaidroja Gordons. - Mēs te daudz izmantojam ūdens blokus. Kvantu tehnoloģija ir ār­kārtīgi jutīga pret nejaušiem ārējiem iespaidiem - kosmisko starojumu, traucējošiem elektroniskiem laukiem un tamlīdzī­giem. Tāpēc mēs arī esam tik dziļi pazemē.

Tālāk viņi ieraudzīja durvis, kuras, kā likās, veda uz parastu laboratorijas gaiteni. Izgājuši pa vēl vienām stikla durvīm, viņi nonāca telpā, kas bija izkrāsota sterili balta. Katrā pusē bija pa durvīm. Kreisajā pusē uz durvīm bija rakstīts: PIRMIELĀDE. Uz nākamajām: SAGATAVOŠANĀS. Uz tālākajām durvīm bija tikpat vienkārša plāksnīte: TRANZĪTS.

Gordons saberzēja rokas. Viņš teica: - Nu tad ejam tūdaļ lādēties!

Nelielā telpa Marekam atgādināja slimnīcas laboratoriju; tas radīja nelāgu jušanu. Telpas centrā bija vertikāls cilindrs, ap­mēram septiņas pēdas garš un piecas pēdas diametrā. Tas bija atvērts. Iekšpuse bija blāvi svītraina. - Iedegšanas mašīna? - apjautājās Mareks.

Ne gluži, tas ir jauna veida rezonanses attēla aparāts. Bū­tībā superjaudīgs MRI. Taču jūs pats redzēsiet, ka tā ir laba prakse pirms paša aparāta. Varbūt jūs pirmais, doktor Marek?

-Jāiet tur iekšā? - Mareks norādīja uz cilindru. Tuvumā tas vairāk izskatījās pēc balta zārka.

Vienkārši noģērbieties un ejiet iekšā! Tas ir tāpat kā ar MRI - jūs it neko nejutīsiet. Šī procedūra aizņems apmēram minūti. Mēs būsim blakustelpā.

Pa sāndurvīm, kurās bija mazs lodziņš, viņi izgāja citā tel­pā. Mareks neredzēja, kas tur ir. Durvis aizvērās.

Viņš ieraudzīja stūrī krēslu. Aizgāja pie tā, izģērbās, tad gā­ja iekšā skenerī. Atskanēja selektora klikšķis, un viņš dzirdēja Gordona balsi: - Doktor Marek, paskatieties, lūdzu, lejup!

Mareks paskatījās lejup.

Redzat uz grīdas apli? Nostājieties tā, lai jūsu pēdas pilnī­bā būtu šajā aplī. - Mareks paspēra ceturtdaļsolīti. - Paldies, tā būs labi. Durvis tagad aizvērsies.

Mehāniski iedūkušās, durvis slīdēja ciet. Mareks dzirdēja vieglu šņākoņu, tām noblīvējoties. - Hermētiskas? - viņš jau­tāja.

Jā, tā jābūt. Tagad jūs sajutīsiet vēsa gaisa pūsmu. Kalib­rēšanas laikā mēs jums pievadīsim papildu skābekli. Jums taču nav klaustrofobija, vai ne?

Līdz šim nebija. - Mareks nopētīja cilindra iekšpusi. Viņš redzēja, ka blāvās svītras patiesībā ir atveres ar plānu plastma­sas pārsegu. Cauri plastmasai viņš redzēja gaismiņas, mazus dūcošus aparātiņus. Gaiss kļuva jūtami vēsāks.

Mēs pašlaik kalibrējam, - sacīja Gordons. - Mēģiniet ne­kustēties!

Pēkšņi atsevišķās svītras ap viņu sāka rotēt, aparātiņi klik­šķēt. Svītras griezās arvien ātrāk, līdz pēkšņi apstājās.

Teicami. Kā jūtaties?

Sajūta tā kā kafijas dzirnaviņās, - sacīja Mareks.

Gordons iesmējās. - Kalibrēšana ir pabeigta. Pārējais ir at­karīgs no precīzas turēšanās pie grafika, tāpēc darbības ir au­tomātiskas. Vienkārši pildiet rīkojumus, tiklīdz tos dzirdēsiet. Skaidrs?

Skaidrs.

Klikšķis. Mareks bija viens.

Ierakstīta balss teica: - Skenēšana ir sākusies. Mēs ieslēdzam lāzerus. Skatieties taisni uz priekšu! Un neskatieties augšup!

Cilindra iekšpuse pēkšņi iekrāsojās spilgti, zaigojoši zila. Pat gaiss likās zaigojam.

Lāzeri polarizē ksenona gāzi, kura pašlaik tiek iesūkriēta nodalījumā. Piecas sekundes.

"Ksenona gāzi?" nobrīnījās Mareks.

Spilgti zilā krāsa ap viņu kļuva vēl intensīvāka. Viņš pame­ta skatienu lejup uz savu roku un tikpat kā nevarēja to saskatīt cauri virmojošajam gaisam.

Vajadzīgā ksenona koncentrācija ir sasniegta. Tūdaļ mēs jūs lūgsim dziļi ievilkt elpu.

"Dziļi ievilkt elpu? Ksenonu?"

Jums būs jāpaliek šādā stāvoklī - nekustoties - trīsdes­mit sekundes. Gatavs? Stāviet mierīgi… acis vaļā… dziļa ieel­pa… - aizturiet elpu. Tā!

Svītras pēkšņi sāka strauji griezties, tad tās, cita pēc citas, sāka raustīties turp un atpakaļ, it kā lai izlīstu paskatīties, daž­brīd lai vēlreiz pārliecinātos. Katra svītra likās kustamies atse­višķi. Marekam bija baisa sajūta, ka viņu vēro daudzi acu simti.

Ierakstītā balss teica: - Ļoti mierīgi, lūdzu! Palikušas div­desmit sekundes.

Svītras visapkārt dūca un zumēja. Tad pēkšņi tās visas ap­stājās. Vairākas sekundes klusuma. Aparāti klikšķēja. Tad svīt­ras sāka kustēties uz priekšu un atpakaļ, kā arī sāniski.

Ļoti mierīgi, lūdzu! Desmit sekundes.

Svītras sāka riņķot apļos, pamazām sinhronizējoties, līdz beidzot rotēja kā viens vesels. Tad tās apstājās.

Skenēšana ir pabeigta. Paldies par sadarbību!

Zilā gaisma izslēdzās, durvis ar šņācienu atslīdēja vaļā. Ma­reks izkāpa laukā.

•

Blakustelpā Gordons sēdēja pie datora ekrāna. Pārējie bija pievilkuši savus krēslus viņam apkārt.

Lielākā daļa cilvēku pat neapjauš, - sacīja Gordons, - ka visparastākais slimnīcas MRI darbojas, mainot jūsu ķermeņa atomu kvantu stāvokli - galvenokārt elementārdaļiņu leņķis­ko kustību. MRI darba pieredze rāda, ka šāda kvantu stāvokļa maiņa nerada nekādas blakusparādības. Faktiski jūs pat nepa­manāt, kad tā notiek… Turklāt parasts MRI to dara ar ļoti jau­dīgu magnētisko lauku - teiksim, pusotras teslas, kas ir div­desmit piecus tūkstošus reižu stiprāks par zemes magnētisko lauku. Mums tas nav vajadzīgs. Mēs lietojam supervadošās kvantu interferences ierīces jeb SQUID, kuras ir tik jutīgas, ka var izmērīt rezonansi tikai ar zemes magnētisko lauku. Pašā ierīcē nav nekādu magnētu.

Telpā ienāca Mareks. - Kā es izskatos? - viņš jautāja.

Attēls ekrānā rādīja caurspīdīgus Mareka kaulus, iekrāso­tus sarkanus. - Jūs tagad redzat kaulu smadzenes garajos kau­los, mugurkaulā un galvaskausā, - sacīja Gordons. - Tagad tā­lāka veidošanās, orgānu sistēmas, lūk, ari skelets pilnībā… - Viņi to ieraudzīja. -… un tagad pieliekam muskuļus…

Vērojot, kā parādās orgānu sistēmas, Sterns sacīja: - Jūsu dators neticami ātri strādā.

Ai, mēs taču tagad esam to palēninājuši! - attrauca Gor­dons. - Citādi jūs nevarētu redzēt, kā tas notiek. Faktiskais datu apstrādes laiks būtībā ir nulle.

Nulle? - Sterns blenza Gordonā.

Gordons pamāja. - Cita pasaule, - viņš teica. - Vecie pieņē­mumi nedarbojas. - Viņš pagriezās pret pārējiem. - Kas nāka­mais?

•

Viņi gāja līdz gaiteņa galam uz telpu ar uzrakstu "TRANZĪTS". - Kāpēc mums pirmīt tas viss bija jādara? - jau­tāja Keita.

Mēs to saucam par pirmielādi, - paskaidroja Gordons. -Tā dod mums ātrākas pārraides iespēju, tāpēc ka lielākā da­ļa informācijas par jums jau ir ielādēta aparātā. Mēs tikai vei­cam pēdējo skenēšanu, lai izlīdzinātu atšķirības, un tad notiek pārraide.

Viņi iegāja vēl vienā liftā un pēc tam cauri vēl vienām ar ūde­ni pildītām durvīm. - Tā, - noteica Gordons. - Mēs esam klāt.

•

•

Viņi iegāja milzīgā, spoži izgaismotā, dobā telpā. Skaņas at­balsojās. Gaiss bija vēss. Viņi gāja pa metāla tiltiņu, kas bija ie­kārts simt pēdu virs grīdas. Paskatoties lejup, Kriss redzēja trīs ar ūdeni pildītus sienas blokus pusapļa formā, izkārtotus tā, lai kopā tie veidotu apli, spraugas starp blokiem tādas, lai pa tām varētu iziet cilvēks. Šīs ārējās sienas iekšpusē bija trīs mazāki pusapļi, kas veidoja otru sienu. Un otrās sienas iekšpusē atra­dās trešā. Katrs nākamais pusaplis bija pagriezts tā, lai sprau­gas nevienā vietā nesakristu; kopumā tas atgādināja labirintu.

Šo koncentrisko apļu viducī bija apmēram divdesmit pēdu plata telpa. Tajā atradās pusducis būriem līdzīgu iekārtu, kat­ra apmēram telefona būdiņas lielumā. Tās nebija izkārtotas ne­kādā īpašā rakstā. Tām bija blāvas metāla virsmas. Virs šīs tel­pas slīdēja bāla migliņa. Uz grīdas gulēja tvertnes, visur stiepās melni, resni elektrības vadi. Izskatījās pēc darbnīcas. Īstenībā daži vīri tiešām strādāja ar vienu no būriem.

Šis ir mūsu transmisijas laukums, - sacīja Gordons. - Pa­matīgi norobežots, kā redzat. Tur, tālāk, mēs būvējam otru lau­kumu, taču tas vēl dažus mēnešus nebūs gatavs. - Viņš rādīja tālāk dobajā telpā, kur slējās otra koncentrisko sienu rinda. Šīs sienas bija dzidras, tajās vēl nebija iepildīts ūdens.

Tiltiņa galā atradās lifts uz telpu stikla sienu vidū.

Vai mēs varam braukt tur lejā? - jautāja Mareks.

Nē, vēl ne.

Viens no tehniķiem pavērās augšup un pamāja. - Cik ilgi līdz gala pārbaudei, Normi? - uzsauca Gordons.

Pāris minūšu. Gomesa jau ir ceļā.

Labi. - Gordons pagriezās pret pārējiem. - Uzbrauksim pārbaudes telpā paskatīties.

•

Intensīvi zilas gaismas izgaismotie aparāti stāvēja uz paaug­stinātas platformas. Tie bija blāvi pelēki un klusi dūca. Balta migliņa sīpinājās gar grīdu, ietinot to pamatni. Divi strādnieki zilās siltās vējjakās bija nometušies ceļos un strādāja ar viena aparāta atvērto pamatni.

Aparāti būtībā bija vaļēji cilindri ar metāla augšu un apak­šu. Katrs aparāts stāvēja uz biezas metāla pamatnes. Trīs stie­ņi pa perimetru atbalstīja metāla jumtiņu.

Tehniķi atvilka vairākus melnus vadus un piestiprināja tos pie viena aparāta jumta.

Telpa starp pamatni un jumtu bija pavisam tukša. Patiesī­bā viss šis aparāts likās nožēlojami vienkāršs. Stieņi bija dīvai­ni, trīsstūraini, ar robiņiem. Izskatījās, ka no aparāta jumtapak- šas nāk bāli zili dūmi.

Keita nekad nebija redzējusi neko tamlīdzīgu. Viņa cieši skatījās lielajos ekrānos šaurajā kontroles telpā. Aiz viņas divi kreklos izmetušies tehniķi sēdēja pie kontroles pultīm. Ekrāns viņai priekšā radīja iespaidu, ka viņa skatītos pa logu, lai gan patiesībā kontroles telpā logu nebija.

Jūs redzat mūsu SLL tehnoloģijas jaunāko versiju, - sacī­ja Gordons. - Saīsinājums nozīmē: "slēgts laiktelpas loks" - tā ir laiktelpas topoloģija, ko mēs izmantojam, dodoties atpakaļ, lai izveidotu šos aparātus, mums bija jārada pavisam jaunas tehnoloģijas. Pirmo darbojošos prototipu mēs iztaisījām pirms trim gadiem, šeit jūs redzat jau sesto versiju.

Kriss cieši skatījās uz aparātiem un neteica neko. Keita Erik­sone pārlūkoja kontroles telpu. Sterns bija nobažījies un ber­zēja savu augšlūpu. Mareks sekoja Sterna noskaņojumam.

Visas svarīgākās iekārtas, - turpināja Gordons, - atrodas pamatnē; piemēram, indija-gallija-arsēna kvantu atmiņa, dator- lāzeri un bateriju elementi. Iztvaikojošie lāzeri, protams, ir me­tāla sloksnēs. Tas blāvās krāsas metāls ir niobijs; spiediena tvertnes ir no alumīnija; akumulatoru baterijas ir polimēru.

Aparātu telpā ienāca jauna sieviete ar īsiem tumši rudiem matiem un skarbu izturēšanās manieri. Viņa bija ģērbusies kā uz safari: haki kreklā, šortos un zābakos. - Gomesa būs viena no pavadonēm jūsu ceļojumā. Tūdaļ viņa dosies atpakaļ tā sauktajā "gala pārbaudē". Viņa jau ir forsējusi savu navigācijas marķieri, nostiprinot mērķa datumu, un tagad viņa dosies pār­baudīt, vai tas ir pareizs. - Viņš nospieda selektora pogu. - Sjū? Lūdzu, parādi mums savu navigācijas marķieri!

Sieviete pacēla baltu taisnstūrainu plāksnīti, knapi lielāku par pastmarku. To bija viegli paslēpt delnā.

To viņa lietos, lai tiktu atpakaļ. Un lai izsauktu aparātu un varētu atgriezties, - vai tu varētu mums parādīt pogu, Sjū?

Nebūs īpaši viegli saskatīt, - viņa teica, pagriezdama plāk­snīti sāniski. - Šeit ir maza podziņa, to nospiež ar īkšķa nagu. Ar to izsauc aparātu, kad esat gatavi atgriezties.

Paldies, Sjū!

lauka rags, - sacīja viens no tehniķiem.

Viņi pagriezās un skatījās. Vienā ekrānā bija redzama viļ­ņaina trīsdimensiju virsma ar spēju pacēlumu vidū gluži kā ar kalna virsotni. - Skaisti, - sacīja Gordons, - klasiski! - Pārē­jiem viņš paskaidroja: - Tā kā mūsu lauka mērīšanas iekārtas balstās uz SQUID, mēs spējam noteikt ārkārtīgi smalkas vie­tējā magnētiskā lauka svārstības - tās mēs saucam par lauka ragiem. Mēs tās reģistrējam, sākot jau divas stundas pirms no­tikuma. Un šīs faktiski arī ir sākušās apmēram pirms divām stundām. Tas nozīmē, ka aparāts atgriežas šeit.

Kāds aparāts? - jautāja Keita.

Sjū aparāts.

Bet viņa taču vēl nav prom!

Es zinu, - sacīja Gordons. - Tas liekas neloģiski. Kvantu notikumi visi tādi ir.

Jūs gribat teikt, ka saņemat zīmi par viņas atgriešanos, pirms vina ir devusies prom?

-Jā. '

Kāpēc? - jautaja Keita.

Gordons nopūtās. - Tas ir sarežģīti. Faktiski mēs šajā lau­kā redzam varbūtības funkciju - iespējamību, ka aparāts atgrie­zīsies. Parasti mēs šādā veidā nedomājam. Mēs tikai sakām, ka tas atgriežas. Taču, ja gribam būt precīzi, lauka rags patie­sībā mums pauž, ka ir ļoti iespējama aparāta atgriešanās.

Keita šūpoja galvu. - Es nesaprotu.

Sacīsim tā, - turpināja Gordons, - ka parastajā pasaulē mēs ticam cēloņiem un sekām. Vispirms rodas cēloņi, tad se­kas. Taču kvantu pasaulē notikumu secība ne vienmēr ir šāda. Sekas var būt vienlaicīgas ar cēloņiem vai pat parādīties pirms

cēloņiem. Šis ir tikai mazs šādas parādības paraudziņš.

•

Gomesa iekāpa vienā no aparātiem. Viņa iegrūda balto plāk­snīti pamatnes spraugā sev priekšā. - Viņa tikko pieslēdza savu navigācijas marķieri, kas vadīs aparātu turp un atpakaļ.

Un kā var zināt, ka tiks atpakaļ? - jautāja Sterns.

Pāreja multiversā rada tādu pašu potenciālu enerģiju, - skaidroja Gordons, - kā atvilkta atspere, kas grib atkal sarau­ties. Tāpēc aparāti var samērā viegli tikt atpakaļ. Sarežģītākais ir turpceļš. Tas ir iekodēts šai keramiskajā marķieri.

Viņš paliecās uz priekšu un nospieda selektora pogu. - Sjū? Cik ilgi tu būsi prom?

Kādu minūti, varbūt divas.

Skaidrs. Sinhronizācija ir kārtībā.

Tagad sāka runāt tehniķi, pārslēgdami slēdžus uz pults un skatīdamies monitoru rādījumos.

Hēlija pārbaude.

Rādītāji atbilst.

EMR pārbaude.

Kārtībā.

Nogaidīt lāzeru izlīdzināšanu.

Viens no tehniķiem nospieda slēdzi, un no metāla sloksnēm uz aparāta centru izšāvās blīva zaļu lāzera staru kārta, noklā­jot Gomesas seju un augumu ar daudziem zaļiem punktiņiem. Gomesa mierīgi stāvēja, aizvērusi acis.

Stieņi sāka lēni griezties. Sieviete vidū palika nekustīga. lā­zeri radīja uz viņas auguma zaļas horizontālas svītras. Tad grie­šanās apstājās.

Lāzeri izlīdzināti.

Pēc brītiņa tiksimies, Sjū, - sacīja Gordons un pievērsās

pārējiem: - Tā. Tagad redzēsiet!

•

Izliektie ūdens paneļi ap aparātu sāka zilgani spīdēt. Apa­rāts atkal sāka lēni rotēt. Sieviete tajā nekustīgi stāvēja; apa­rāts kustējās viņai apkārt.

Dūkoņa kļuva skaļāka. Rotācija paātrinājās. Sieviete stāvē­ja mierīga un atslābinājusies.

Šajā braucienā viņa iztērēs dkai pāris minūšu, - sacīja Gor­dons, - taču fakdski viņai baterijās ir trīsdesmit septiņas stun­das. Tāds ir limits, cik ilgi šie aparāti var neatgriežoties palikt tajā galā.

Stieņi strauji griezās. Tagad viņi izdzirdēja strauju tarkšķi, līdzīgu automāta kārtai.

Tā bija telpas pārbaude: infrasarkanie sensori pārbauda telpu ap aparātu. Atļauja netiek dota, ja nav vismaz divu metru visos virzienos. Pārbaude notiek abās vietās. Tas ir drošības pasākums. Aparātam nav nekādas vajadzības uzrasties akmens mūra vidū. Tā, kārtībā. Tagad laiž ksenonu. Nu viņa dodas.

Dūkoņa kļuva ļoti skaļa. Aparāta apvalks rotēja tik strauji, ka metāla līnijas izplūda. Iekšā stāvošā sieviete bija pavisam skaidri redzama.

Viņi dzirdēja ierakstīto balsi: - Stāviet mierīgi… acis vaļā… dziļa ieelpa… aizturiet elpu. Tā!

No aparāta augšas līdz Gomesas pēdām nolaidās aplītis, skenēdams viņu.

Tagad skatieties uzmanīgi! Tas notiks ātri, - sacīja Gor­dons.

Keita redzēja, kā no visiem stieņiem uz centru šaujas inten­sīvi violeti lāzera stari. Likās, ka iekšā stāvošā sieviete uz mir­kli iespīdas kā baltkvēlē, un tad viss aparāts kā ar sprādzienu piešķīda ar žilbinoši baltu gaismu. Keita aizvēra acis un novēr­sās. Kad viņa atkal paskatījās, viņai gar acīm ņirbēja, un kādu brīdi viņa nevarēja saskatīt, kas noticis. Tad viņa aptvēra, ka aparāts kļuvis mazāks. Tas bija atrāvies no vadiem, kas bija pie­vienoti tā augšdaļai un tagad vaļīgi nokarājās.

Vēl viens lāzera uzliesmojums.

Aparāts bija mazāks. Arī sieviete aparātā bija mazāka. Viņa tagad bija tikai kādas trīs pēdas gara un ruka acu priekšā spo­žu lāzera uzliesmojumu virknē.

Jēziņ… - Sterns noelsās. - Un kāda viņai tagad ir sajūta?

Nekāda, - atteica Gordons. - Neko nejūt. laiks, kurā ner­vu signāls no ādas aiziet līdz smadzenēm, ir mērāms milise- kundēs. Lāzera iztvaikošana ilgst piecas nanosekundes. Tu jau sen esi prom, pirms paspēj kaut ko sajust.

Bet viņa tur vēl ir!

Nē, nav. Viņa bija prom jau ar pirmo lāzera uzliesmoju­mu. Dators tikai tagad apstrādā datus. Tas, ko jūs redzat, ir pa­kāpeniskas kompresijas paraugdemonstrējums. Kompresija ir trīs līdz mīnus divi…

Vēl viens spilgts uzliesmojums. Aparāts strauji saruka. Pirms brīža tas bija trīs, tad tikai divas pēdas augsts. Nu jau tuvu grīdai - mazāk nekā pēdu liels. Sieviete iekšā izskatījās pēc lelles haki drēbēs.

Mīnus četri, - sacīja Gordons. Tuvu grīdai vēl viens spilgts uzliesmojums. Tagad Keita vairs nevarēja saskatīt aparātu.

Kas ar to ir noticis?

Tas ir tur. Gandrīz.

Vēl viens uzliesmojums, šoreiz tikai punktiņš uz grīdas.

Mīnus pieci.

Uzliesmojumi tagad bija arvien biežāki un arvien vājāki, līdz palika kā jāņtārpiņa uguntiņa. Gordons skaitīja līdzi.

Un mīnus četrpadsmit… Prom viņa ir.

Uzliesmojumu vairs nebija.

Nekā vairs nebija.

Aparāts bija pazudis. Tumšā gumijas grīda bija tukša.

Mums arī būs jādara to? - jautāja Keita.

•

Tas nav nepatīkami, - sacīja Gordons. - Jūs visu laiku pa­liekat pie pilnas apziņas; to gan mēs nevaram īsti izskaidrot. Kad notiek galīgā datu kompresija, jūs esat ļoti sīkā valstībā - subatomārā līmenī - un apziņai nevajadzētu būt iespējamai. To­mēr tā pastāv. Mēs domājam, ka varbūt tas ir mākslīgs efekts, halucinācija, kas pārklājas pārejai. Ja tas ir tā, tad tas ir analo­ģiski tai sajūtai, kāda ir cilvēkiem ar kādu amputētu ekstremi­tāti, kad viņi jūt šo ekstremitāti kā esošu. Šis varētu būt līdzīgs šķitums ar smadzenēm. Protams, mēs te runājam par ļoti īsiem brītiņiem, par nanosekundēm. Taču apziņu šā vai tā neviens nesaprot.

Keita rauca pieri. Nu jau kādu laiku viņa bija uzlūkojusi re­dzamo no arhitektoniskā viedokļa, ar pieeju, kurā "forma iz­riet no funkcijas": vai gan nebija interesanti, ka šīm milzīgajām apakšzemes struktūrām piemita koncentriska simetrija, kas drusku atgādināja viduslaiku pilis, lai gan šīm mūsdienu būvēm nebija nekāda estētiska plāna vai nolūka. Tās bija vienkārši radītas, lai atrisinātu zinātnisku problēmu. Tomēr rezultāta iz­skats viņai likās fascinējošs.

Taču tagad viņai nācās saskarties ar to, kā un kam šie apa­rāti patiesībā tika lietoti, un viņa mēģināja rast kādas sakarī­bas nule redzētajā. Šajos mēģinājumos arhitektes izglītība ne­kādi nebija derīga. - Bet šī metode, kad cilvēks paliek mazāks… faktiski jūs viņu saspiežat…

Nē. Mēs viņu iznīcinām, - strupi atteica Gordons. - Ori­ģināls jāiznīcina, lai to varētu rekonstruēt otrā galā. Viens bez otra nav iespējams.

Tātad viņa patiesībā nomira?

Nē, tā es neteiktu. Saprotiet…

Bet, ja jūs cilvēku vienā galā iznīcināt, - nerimās Keita, - vai tad tā nav nāve?

Gordons nopūtās. - Par to ir grūti domāt šajos tradicionā­lajos terminos, - viņš teica. - Tā kā cilvēks tiek rekonstruēts tai pašā mirklī, kad tiek iznīcināts, tad kā var teikt, ka viņš ir

miris? Viņš nav miris. Tikai pārvietojies kaut kur citur.

•

Sternam bija nepārprotama, dziļi iekšēja sajūta, ka Gordons nerunā par šo tehnoloģiju pilnīgi patiesi. Skatoties uz izliekta­jiem ūdens vairogiem un daudzajiem aparātiem uz grīdas, va­rēja noprast, ka daudz kas ir palicis neizskaidrots. Viņš mēģi­nāja to noskaidrot.

Tātad tagad viņa ir tai otrā universā? - viņš jautāja.

Tieši tā.

Jūs pārraidījāt viņu, un viņa pienāca otrā universā gluži kā fakss?

-Jā.

Taču, lai viņu pārradītu, otra gala taču arī vajadzīgs faksa aparāts.

Gordons papurināja galvu. - Nē, nav vajadzīgs, - viņš teica.

Kāpēc nav?

Tāpēc, ka viņa tur jau ir.

Sterns sarauca pieri. - Viņa tur jau ir? Kā tas iespējams?

Pārraides brīdi cilvēks jau ir otrā universā. Un līdz ar to mums viņu nevajag pārradīt.

Kāpēc? - nerimās Sterns.

Pagaidām nosauksim to vienkārši par multiversa īpašību. Ja vēlaties, varam to apspriest vēlāk. Es neesmu pārliecināts, ka vajag visus nogurdināt ar šīm detaļām, - viņš sacīja, pamā­dams uz pārējiem.

Kaut kas aiz tā slēpjas, nodomāja Sterns. Kaut kas, ko viņš negrib mums sacīt. Sterns paskatījās uz transmisijas laukumu, mēģinot ieraudzīt kādu zīmīgu detaļu, kādu nevietā esošu sa­stāvdaļu. Jo viņš bija pārliecināts, ka kaut kas nav kārtībā.

Vai tad jūs mums neteicāt, ka esat sūtījuši atpakaļ tikai dažus cilvēkus?

Jā, teicu, tā tas ir.

Vairāk nekā vienu vienā reizē?

Tikpat kā nekad. Tikai dažas reizes divus.

Tad kāpēc jums ir tik daudz aparātu? - jautāja Sterns. - Es tur redzu astoņus. Vai tad ar diviem nepietiktu?

Jūs tikai redzat mūsu pētījumu programmas rezultātus, - sacīja Gordons. - Mēs visu laiku strādājam, lai uzlabotu šo mo­deli.

Gordons bija atbildējis visnotaļ tekoši, taču Sterns bija skaidri samanījis viņa acīs kaut ko pazibam - tādu kā apslēptu nedrošības zibsni.

Kaut kas noteikti te slēpās.

Bet es domāju, - sacīja Sterns, - ka tad varētu uzlabot tos pašus aparātus.

Gordons paraustīja plecus, bet neatbildēja.

Noteikti!

Ko tur, lejā, dara tie tehniķi? - Sterns turpināja prašņāt. Viņš norādīja uz vīriem, kas bija nometušies ceļos un strādāja ar viena aparāta pamatni. - Es domāju to aparātu stūrī. Ko tie­ši viņi tur labo?

Deivid, - iesāka Gordons, - es tiešām domāju…

Vai šī tehnoloģija tiešām ir droša? - jautāja Sterns.

Gordons nopūtās. - Skatieties pats!

Lielajā ekrānā parādījās uzliesmojumu virkne uz tranzīta tel­pas grīdas.

Re, kur viņa nāk! - teica Gordons.

Mirgoņa kļuva spilgtāka. Viņi atkal dzirdēja tarkšķi, vis­pirms vāru, tad skaļāku. Un tad aparāts tā parastajā lielumā; zumoņa noklusa; migliņa pie grīdas savirpuļoja, un no aparāta izkāpa Gomesa. Viņa pamāja skatītājiem.

Sterns, samiedzis acis, skatījās viņā. Likās, ka viss ir visla­bākajā kārtībā. Viņas izskats bija tieši tāds pats kā iepriekš.

Gordons skatījās Sternā. - Ticiet man, - viņš teica. - Tas ir pavisam droši. - Viņš pagriezās pret ekrānu. - Kā tur izska­tās, Sjū?

Lieliski! - viņa atsaucās. - Tranzīta vieta ir upes ziemeļu pusē, nomaļā vietā, mežā. Un laiks aprīlim ir ļoti labs. - Viņa paskatījās rokas pulkstenī, - Vāciet kopā savu komandu, dok­tor Gordon! Es tagad forsēšu savu rezerves marķieri. Tad do­simies atpakaļ un izdabūsim to veco zēnu laukā, kamēr kāds nav nodarījis viņam pāri.

Pagriezieties, lūdzu, uz kreisā sāna! - Uz galda guļošā Kei­ta pagriezās un bažigi vēroja, kā pavecāks vīrs baltā laborato­rijas virsvalkā paceļ ko līdzīgu līmes pistolei un pieliek viņai pie auss. - Tas būs silti.

Silti? Viņa sajuta dedzinoša karstuma vilni ausī. - Kas tas ir?

Organisks polimērs, - atbildēja vīrs. - Nav toksisks, nav alerģisks. Tagad astoņas sekundes jāpagaida. Tā, tagad, lūdzu, izdariet gremošanas kustības! Tas vajadzīgs, lai labāk ieguļas. Ļoti labi, pagremojiet vēl.

Viņa dzirdēja, kā darbinieks aiziet pie nākamajiem. Kriss gu­lēja uz galda aiz viņas, tad Sterns, tad Mareks. Viņa dzirdēja, kā pavecais vīrs atkārto: - Pagriezieties, lūdzu, uz kreisā sāna! Tas būs silti.

Pēc neilga laika viņš bija atpakaļ, lika pagriezties uz otra sā­na un injicēja karsto polimēru otrā ausī. Gordons vēroja no tel­pas stūra. Viņš teica: - Tas vēl ir drusku eksperimentāli, taču līdz šim darbojas ļoti labi. Tas ir taisīts no polimēra, kas jau pēc nedēļas sāk dabiski sadalīties.

Pēc tam darbinieks lika viņiem piecelties. Viņš gāja no vie­na pie otra un prasmīgi izrāva plastmasas implantus viņiem no ausim.

Man ar dzirdi viss kārtībā, - Keita sacīja Gordonam, - man nevajag dzirdes aparātiņu.

Tas nav dzirdes aparātiņš, - atteica Gordons.

Telpas otrā galā darbinieks katram plastmasas gabaliņam izurba vidū caurumiņu un ievietoja tanī sīciņu elektronisku apa­rātiņu. Viņš strādāja pārsteidzoši ātri. Kad aparātiņi bija vietā, caurumus viņš aizbāza ar tādas pašas plastmasas gabaliņiem.

Tas ir automātiskais tulks un radiomikrofons. Gadīju­miem, kad jūs nesapratīsiet, ko jums saka.

Bet, pat ja es sapratīšu, ko viņi saka, - iebilda Keita, - kā es varēšu atbildēt?

Mareks piebikstīja viņai. - Neuztraucies! Es runāju oksitā- niešu valodā, ari senfranču.

Vai, cik brīnišķīgi! - Keita sarkastiski izsaucās. - Vai tu man tagad piecpadsmit minūšu laikā tās iemācīsi? - Viņa bija sasprin- gusi, viņu grasījās iznīcināt vai iztvaicēt, vai ko nu viņi tur ar to ellesmašinu dara, un šie vārdi viņai vienkārši izspruka.

Mareks izskatījās pārsteigts. - Nē, - viņš nopietni atbildē­ja. - Bet, ja mēs paliksim kopā, es par tevi parūpēšos.

Viņa nopietnajā dedzībā bija kas mierinošs. Viņa pārliecība tiešām bija nelokāma. Droši vien viņš tiešām par mani parūpē­sies, Keita nodomāja. Viņa juta, ka atslābinās.

Drīz vien viņiem visiem bija miesaskrāsas plastmasas auss ieliktņi. - Patlaban tie ir izslēgti, - sacīja Gordons. - lai ieslēg­tu, jums tikai jāpiesit ar pirkstu pie auss. Tā, tagad, lūdzu, pa- nāciet šurp…

•

Gordons pasniedza katram mazu ādas maisiņu. - Mēs vēl ne­esam beiguši pirmās palīdzības komplekta izstrādi, šie ir tikai paraugi. Jūs būsiet pirmie, kas iesaistīties notikumos, tāpēc jums tie var noderēt. Tikai neplātieties ar tiem, turiet zem drēbēm.

Viņš atvēra vienu maisiņu un izņēma alumīnija kārbiņu, ap četras collas augstu, vienu collu diametrā. Tā izskatījās pēc skū­šanās krēma tūbiņas. - Tā ir vienīgā aizsardzība, ko mēs va­ram jums nodrošināt. Te ir divpadsmit devas etilēna dihidrīda uz olbaltumu pamata. Iedarbību jums parādīs mūsu kaķis Hugo. Kur tu esi, Hugo?

Uz galda uzlēca melns kaķis. Gordons kaķi paglaudīja un tad uzpūta tā degunam gāzi. Kaķis samirkšķināja acis, izgrūda šņācienu un apvēlās uz sāna.

Bezsamaņa iestājas sešu sekunžu laikā, - paskaidroja Gor­dons, - turklāt tai ir retroaktīvs amnēzijas iespaids. Taču atce­rieties, ka iedarbība ir īslaicīga! Un, lai iedarbība vispār būtu, jums jātrāpa tieši pretinieka sejā.

Kaķis jau sāka atdzīvoties un staipīties, kad Gordons pie­vērsās pārējam maisiņa saturam un izņēma no tā trīs sarkanus kartona kubiņus, apmēram cukurgraudiņa lielumā, katrs bija pārklāts ar bālu vaska kārtiņu. Izskatījās pēc plaukšķenēm.

Sos var lietot, - viņš skaidroja, - ja vajag kaut ko aizde­dzināt. Uz katra ir cipariņš: piecpadsmit, trīsdesmit, sešdesmit. Tas norāda, pēc cik sekundēm uzliesmos. Vaska, tātad ūdens­droši. Tikai ņemiet vērā, ka dažkārt tie nedarbojas.

Kāpēc nevar lietot Bic? - jautāja Kriss.

Neatbilst laikam. Plastmasu nevar uz turieni vest. - Gor­dons atkal pievērsās komplektam. - Pirmās palīdzības līdzekļi ir visparastākie. Pret iekaisumu, pret caureju, pret kramp­jiem, pret sāpēm. Nebūtu vēlams, lai jūs pilī sāktu vemt, - viņš teica. - Ūdens attīrīšanas tabletes gan mēs nevaram dot jums līdzi.

Sternam, to visu uzklausot, bija nerealitātes sajūta. "Vemt pilī?" viņš nobrīnījās. - Paklau… ē…

Un pēdīgi universāls instruments, tajā ietilpst arī nazis un mūķīzeris. - Tas izskatījās pēc šveiciešu armijas tērauda naža. Gordons salika visu atpakaļ maisiņā. - Jums droši vien nenāk­sies neko no tā lietot, taču šā vai tā jums tas būs. Un tagad ģērbšanās!

•

Sterns nespēja tikt vaļā no nemitīgi urdošās nemiera sajū­tas. Lādzīga, mātišķīga sieva bija piecēlusies no savas darba­vietas pie šujmašīnas un izdalīja viņiem drēbes: vispirms bal­tas linu apakšbikses - līdzīgas bokseru šortiem, tikai bez gumijas; tad ādas jostu un melnas vilnas zeķbikses.

Kas tās? - apjautājās Sterns. - Treniņbikses?

-Tās sauc par jātnieku biksēm, puis.

Tām arī nebija gumijas. - Kā lai nekrīt nost?

Augšgalus pabāziet aiz jostas. Vai arī piesieniet pie sava kamzoļa cilpiņām.

Cilpiņām?

Tieši tā, puis. Pie kamzoļa cilpiņām.

Sterns paskatījās uz citiem. Tie mierīgi pieņēma katru pa­sniegto apģērba gabalu un lika kaudzītē. Izskatījās, ka viņiem skaidrs, kam kas paredzēts; viņi izturējās tik nepiespiesti kā parastā apģērbu veikalā. Taču Sterns bija apjucis un juta pani­ku. Nu viņam iedeva baltu linu kreklu, kas sniedzās viņam līdz ciskām, kā ari platu vesti jeb kamzoli, darinātu no bieza, izšūta flaneļa. Un pēdīgi dunci tērauda ķēdītē. Viņš vaicājoši paska­tījās uz to.

Tādu nēsā visi. To vajadzēs vismaz ēšanai, ja arī nekam citam.

Viņš mulsi nolika to pie drēbēm un ņēmās čamdīt kamzoli, joprojām meklēdams cilpiņas.

Šīs drēbes rāda samērā neitrālu statusu, nav ne dārgas, ne trūcīgas. Mēs gribam, lai tās aptuveni atbilstu vidusmēra tir­goņa, galma pāža vai paputējuša augstmaņa tēlam. - Sternam pasniedza kurpes, kas izskatījās pēc ādas čībām ar smailiem purngaliem, kuri gan bija uzliekti. "Gluži kā galma ākstam," ne­laimīgi nodomāja Sterns.

Mātišķā sieva smaidīja. - Neuztraucieties, tajās ir tādas pa­šas gaisa zoles kā jūsu Nikes.

Kāpēc viss ir netīrs? - jautāja Sterns, saviebies uzlūko­dams kamzoli.

Nu, jums taču vajag iederēties, vai ne?

Viņi aizgāja uz ģērbtuvi. Sterns vēroja pārējos vīriešus.

Bet kā tieši lai… ē…

Gribi zināt, kā četrpadsmitajā gadsimtā jāģērbjas? - atsau­cās Mareks. - Tas ir vienkārši. - Mareks bija novilcis visas drē­bes un tagad staigāja kails, atslābinājies. Šis vīrs bija viens vie­nīgs muskuļu kalns. Sterns jutās pazemots, lēni vilkdams nost bikses.

Vispirms, - iesāka Mareks, - uzvelkam apakšbikses. Tās ir no ļoti labas kvalitātes liniem. Linus tolaik prata smalki ap­strādāt. Lai apakšbikses nekristu nost, apliec ap vidu jostu un aptin apakšbikšu augšdaļu tai apkārt pāris reižu, tad turēsies. Nu, ir?

Josta ir zem virsdrēbēm?

Tieši tā. Lai turētu apakšbikses. Tagad velc jātnieku bik­ses. - Mareks ņēmās vilkt pats savas melnās vilnas zeķbikses. Tām apakšā bija pēdas, gluži kā zidaiņu rāpuļiem. - Augšā ir aukliņas, redzi?

Man tās bikses ir par vaļīgu, - sacīja Sterns, savilkdams tās uz augšu un skatīdamies lejup.

Tas nekas. Nav nemaz jābūt pieguļošām. Tagad linu krek­lu. Vienkārši pārvelc pār galvu - un lai nokarājas. Nē, Deivid, tam kakla šķēlumam jābūt priekšā.

Sterns izvilka rokas no piedurknēm un neveikli apgrieza kreklu otrādi.

Un vispēdīgi, - sacīja Mareks, paņemdams flaneļa vesti, - uzvelc savu kamzoli! Tas ir kaut kas vidējs starp uzvalka ža­keti un vējjaku. To valkā gan telpās, gan ārā un nekad nevelk nost, ja vien nav briesmīgi karsts. Redzi cilpiņas? Tās ir iekš­pusē. Tā, tagad bikšu aukliņas izvelc cauri krekla caurumiņiem un piesien pie kamzoļa cilpiņām!

Marekam pašam tas izdevās dažos mirkļos, it kā viņš to bū­tu darījis katru dienu. Sterns ar gandarījumu ievēroja, ka Kri­šam tas aizņēma daudz vairāk laika. Sterns izmisīgi grozījās, mēģinādams sasiet aizmugurējo cilpiņu.

Tu to sauc par vienkāršu darbību? - viņš ņurdēja.

Tu tikai pēdējā laikā neesi apskatījis savas drēbes, - at­teica Mareks. - Vidusmēra divdesmitā gadsimta rietumnieks ikdienā valkā deviņus līdz divpadsmit apģērba gabalus. Šeit ir tikai seši.

Sterns uzvilka kamzoli, saraustīja apakšu, un tā nostiepās līdz ciskām. To darot, viņš sagrumboja kreklu, un galu galā Marekam nācās palīdzēt to visu nogludināt un arī ciešāk pie­siet viņa bikses.

Beigās Mareks aplika dunča ķēdīti Sternam ap vidu, atkā­pās un uzlūkoja viņu.

Nu, kā jūties? - viņš apjautājās.

Sterns neveikli pagrozīja plecus. - Es jūtos kā sasiets cālis.

Mareks iesmējās. - Gan pieradīsi.

Keita jau bija saģērbusies, kad pie viņas ienāca Sūzana Go­mesa, jaunā sieviete, kas nupat bija aizceļojusi pagātnē. Gome- sai mugurā bija tā laikmeta drēbes un galvā parūka. Viņa pa­svieda Keitai otru parūku.

Keita saviebās.

Nāksies vien likt, - sacīja Gomesa. - Isi mati sievietei ir vai nu negoda, vai ķecerības zīme. Neļauj nevienam tur ierau­dzīt, cik patiesībā gari tavi mati.

Keita uzlika parūku. Mākslīgie mati bija tumši blondi un sniedzās līdz pleciem. Viņa paskatījās spogulī un ieraudzīja sve­šinieces seju. Viņa izskatījās jaunāka, maigāka. Un vājāka.

Vai nu ar parūku, - sacīja Gomesa, - vai jāapgriež mati pavisam īsi un jābūt vīrietim. Vari izvēlēties.

Es likšu parūku, - atbildēja Keita.

Daiena Krāmere paskatījās uz Viktoru Bareto un sacīja:

Tādi vienmēr bijuši noteikumi, Viktor. Jūs to zināt.

Jā, - atbildēja Bareto, - bet problēma ir tāda, ka tagad jūs mums dodat jaunu uzdevumu. - Bareto bija stiegrains skarba izskata vīrs pāri trīsdesmit gadiem, dienējis jātnieku policijā, firmā nu jau divus gadus. Šai laikā viņš bija iemantojis kompe­tenta drošības darbinieka reputāciju, tikai drusku ar primadon- nas sindroma pieskaņu. - Tagad jūs prasāt, lai mēs iesaistā­mies nolikumos, bet neļaujat ņemt ieročus.

Tieši tā, Viktor. Nekādus anahronismus! Pagātnē ne­drīkst ievazāt nekādus mūsdienu izstrādājumus. Tādi notei­kumi ir bijuši no paša sākuma. - Krāmere centās slēpt aiz­kaitinājumu. Ar šīm pusmilitārām personām bija grūti, sevišķi ar vīriešiem. Sievietēm, piemēram, Gomesai, nebija ne vainas. Taču vīrieši nemitīgi mēģināja, kā viņi izteicās, "likt lietā sa­vas iemaņas" ITC ceļojumos pagātnē, un no tā nekad nekas jēdzīgs nebija iznācis. Krāmere domāja, ka tas viņiem ir tikai baiļu slēpšanas un pārvarēšanas veids, bet viņa to, protams, nevienam nekad neteica. Viņiem jau tā bija grūti pildīt sievie­tes dotas pavēles.

Vīriešiem bija arī grūti paturēt savu darbu slepenībā. Sie­vietēm tas padevās vieglāk, taču visi vīri gribēja plātīties ar sa­viem ceļojumiem pagātnē. Protams, visstingrākie aizliegumi bi­ja iestrādāti vairākos līguma punktos, taču pēc dažām glāzēm pie bāra letes aizmirstas jebkurš līgums. Tāpēc Krāmere bija viņus visus informējusi, ka pastāv vairāki īpaši iekodēti navi­gācijas marķieri. Šie marķieri bija kļuvuši par firmas mitoloģi­jas daļu, tie saucās: Tunguska, Vezuvs un Tokija. Ar Vezuva marķieri varēja nonākt Neapoles līcī septiņos no rīta mūsu ēras 79. gada 24. augustā, tieši pirms karstā lava nogalināja visus tur esošos. Tunguska izmeta jūs Sibīrijā 1908. gadā, tieši pirms milzīgā meteorīta trieciena, kas nogalināja visas dzīvās būtnes vairāku simtu jūdžu diametrā. Ar Tokijas marķieri varēja no­nākt šai pilsētā 1923. gadā, tieši pirms to sagrāva zemestrīce. Ja kāds kaut ar pušplēstu vārdu publiski izpļāpātos par projek­tu, varēja gadīties, ka nākamajā ceļojumā šim kādam gadās lī­dzi nepareizais marķieris. Tā vismaz tika teikts. Neviens no šiem militārajiem tipiem nebija cieši pārliecināts, ka tā tiešām ir patiesība, bet pārbaudīt negribējās.

Tieši tāds uzstādījums Krāmerei patika.

Šis ir jauna veida uzdevums, - atkārtoja Bareto, it kā viņa jau pirmoreiz nebūtu dzirdējusi. - Jūs liekat mums iesaistīties notikumos - iet, kā saka, ienaidnieka aizmugurē - bez ie­ročiem!

Taču jūs visi esat trenēti tuvcīņai. Jūs, Gomesa, visi.

Es nedomāju, ka tas ir pietiekami.

Viktor…

Neuzlūkojiet to kā necieņu, mis Krāmere, taču šoreiz jūs visā pilnībā neaptverat situācijas nopietnību, - ietiepīgi sacīja Bareto. - Mēs jau esam zaudējuši divus darbiniekus. Ja pieskai­ta Traubu, tad trīs.

Nē, Viktor. Mēs nevienu neesam zaudējuši.

Traubu mēs nepārprotami zaudējām.

Mēs nezaudējām doktoru Traubu, - viņa sacīja. - Traubs pats pieteicās, un viņam bija depresija.

Jums liekas, ka viņam bija depresija.

Mēs to zinām, Viktor. Pēc sievas nāves viņam bija ļoti sma­ga depresija, līdz pašnāvnieciskām deksmēm. lai gan viņam bi­ja beidzies braucienu limits, viņš tomēr gribēja turpināt braukt un pārliecināties, vai nevar uzlabot tehnoloģiju. Viņam bija vie­na ideja, kā varētu modificēt aparātus, lai rastos mazāk transkrip­cijas kļūdu. Taču acīmredzot viņa ideja bija aplama. Tāpēc viņš nonāca Arizonas tuksnesī. Es personiski domāju, ka viņš īstenī­bā nemaz negribēja atgriezties. Es domāju, ka tā bija pašnāvība.

Un jūs zaudējāt Robu, - sacīja Bareto. - Tā nudien nebija nekāda pašnāvība.

Krāmere nopūtās. Robs Dekerds bija viens no pirmajiem novērotājiem, kas atgriezās pagātnē, gandrīz pirms diviem ga­diem. Un viņš bija viens no pirmajiem, kam parādījās transkrip­cijas kļūdas. - Tas bija daudz agrākā projekta stadijā, Viktor. Tehnoloģija vēl nebija tik izstrādāta. Un jūs zināt, kas notika. Pēc vairākiem braucieniem Robam sāka parādīties sīki defek­ti. Viņš uzstāja, ka grib turpināt. Taču mēs viņu nezaudējām.

Viņš aizbrauca un neatgriezās. Tas ir fakts, - uzstāja Ba­reto.

Robs skaidri zināja, ko dara.

Un tagad Profesors.

Mēs neesam zaudējuši Profesoru, - sacīja Krāmere. - Viņš vēl ir dzīvs.

-Jūs cerat. Un jūs vispār nezināt, kāpēc viņš neatgriezās.

-Viktor…

Es tikai saku, - turpināja Bareto, - ka šajā gadījumā no­drošinājums neatbilst uzdevuma profilam. Jūs prasāt, lai mēs uzņemamies nevajadzīgu risku.

Jums nav obligāti jābrauc, - jo maigi bilda Krāmere.

Nē, sasodīts, par to taču nav runa!

Bet nav obligāti.

Nē. Es braukšu.

Nu, tad noteikumi ir šādi. Pagātnē nenonāks nekādas mo­dernās tehnoloģijas. Skaidrs?

Skaidrs.

Un neko no tā nedrīkst pieminēt akadēmiķiem.

Protams, pie joda! Es taču esmu profesionālis.

Tas labi, - noteica Krāmere.

Viņa noskatījās, kā Bareto aiziet. Saskābis bija, bet pakļau­sies. Galu galā viņi visi pakļāvās. Un, viņasprāt, tas bija svarīgs noteikums. Kaut arī Donigeram patika atkārtot, ka vēsturi ne­maz nav iespējams mainīt, patiesībā neviens to īsti skaidri ne­zināja - un neviens negribēja uzņemties risku. Viņi negribēja, lai pagātnē nonāktu mūsdienu ieroči vai jelkādi citi izstrādāju­mi un materiāli, piemēram, plastmasa.

Un tas nekad nenotika.

Sterns un pārējie sēdēja cietos krēslos telpā, kur atradās daudz karšu. Sūzana Gomesa, kas nule bija atgriezusies ar apa­rātu, runāja strupi un ātri. Sternam likās, ka viņa speciāli stei­dzina notikumus.

Mēs dosimies uz Sentmēras klosteri Dordoņas upes kras­tā Dienvidfrancijā, - viņa sacīja. - Mēs ieradīsimies no rīta, as­toņos un četrās minūtēs. Tā būs ceturtdiena, 1357. gada 7. ap­rīlis, - tā ir diena, kad Profesors sūtīja savu ziņu. Mums tas ir izdevigi, jo šai dienā Kastelgārā notiek bruņinieku turnīrs, un uz šo izrādi sanāks daudz ļaužu no visas apkārtnes, tā ka mūs neievēros.

Viņa viegli uzsita pa karti. - Orientēšanās labad: klosteris ir šeit. Kastelgāra ir šeit, otrā upes pusē. Un Larokas cietok­snis ir uz kraujas šeit, virs klostera. Vai par to ir kādi jautāju­mi?

Viņi papurināja galvu.

labi. Situācija šai apvidū ir diezgan nemierīga. Kā jūs zi­nāt, 1357. gada aprīlis iznāk apmēram divdesmit gadu pēc Simt­gadu kara sākuma. Tas ir septiņus mēnešus pēc angļu uzva­ras pie Puatjē, kur viņi saņēma gūstā franču karali. Par viņu tagad tiek prasīta izpirkuma maksa. Un Francijā bez karaļa val­da jukas. Pašlaik Kastelgāra ir sera Olivera de Vanesa rokās. Tas ir britu bruņinieks, dzimis Francijā. Viņš ir sagrābis arī La- roku un nostiprina tur nocietinājumus. Sers Olivers ir nepatī­kams tips, slavens ar savām ātrajām dusmām. Viņu dēvē par "Kresi miesnieku" - pēc pārmērībām šai kaujā.

Tātad Olivers kontrolē abas pilsētas? - jautāja Mareks.

Šobrīd - jā. Taču bruņinieku, renegātu, karapulks, kuru vada kāds no priestera kārtas padzīts Arno de Servols…

Saukts par Virspriesteri, - piebilda Mareks.

-Jā, tieši tā, Virspriesteris… tuvojas šim apvidum un noteik­ti mēģinās atņemt Oliveram pilis. Mūsuprāt, Virspriesterim līdz turienei vēl jāmēro vairākas dienas ilgs ceļš. Tomēr kaujas var sākties kuru katru brīdi, tāpēc mums jādarbojas ātri.

Viņa piegāja pie citas kartes, ar lielāku mērogu. Tajā bija redzamas klostera ēkas.

Mēs ieradīsimies apmēram šeit, Sentmēras meža malā. No mūsu ierašanās vietas mums vajadzētu redzēt lejā kloste­ra teritoriju. Tā kā Profesora vēsts nāca no klostera, vispirms mēs dosimies taisni uz turieni. Kā jūs zināt, dienas galvenā mal­tīte klosteri ir desmitos no rīta, un Profesors droši vien būs tur klāt. Ja paveiksies, mēs viņu tur satiksim un atvedīsim atpakaļ.

Kā jūs to visu zināt? - jautāja Mareks. - Man likās, ka līdz šim neviens nebija iesaistījies notikumos.

Tas ir tiesa. Neviens to nav darījis, tomēr novērotāji, kas turējās tuvu aparātiem, ir atveduši pietiekami daudz informā­cijas, lai mēs varētu spriest par šā konkrētā brīža fonu. Ir vēl kādi jautājumi?

Viņi papurināja galvu: jautājumu nebija.

Labi. Mums ir ļoti svarīgi atgūt Profesoru, kamēr viņš vēl ir klosteri. Ja viņš dosies uz Kastelgāru vai Iaroku, tas jau būs daudz grūtāk. Mūsu brauciena uzdevums ir ļoti ierobežots. Es lēšu, ka mums tur vajadzēs palikt ne vairāk kā divas vai trīs stundas. Mēs visu laiku paliksim kopā. Ja kāds no mums no­šķirsies no citiem, lietojiet auss aparātiņu, lai atkal pievieno­tos. Mēs sameklēsim Profesoru un uzreiz dosimies atpakaļ. Skaidrs?

Skaidrs.

Jums būs divi pavadoņi: es pati un Viktors Bareto, kas stāv tur, stūrī. Apsveicinies, Vik!

Otrs pavadonis bija īgns vīrs, kas izskatījās pēc izbijuša jū­ras kājnieka: skarbs un spēcīgs dēlietis. Bareto viduslaiku ie­tērps bija zemnieciskāks, vaļīgs, darināts no maisa audeklam līdzīgas drēbes. Viņš palocīja galvu un pamāja ar roku. Izskatī­jās, ka viņš ir sliktā omā.

Tā, - noteica Gomesa. - Vai ir vēl kādi jautājumi?

Profesors Džonstons tur ir jau trīs dienas? - jautāja Kriss.

Tieši tā.

Par ko vietējie viņu uzskata?

To mēs nezinām, - atbildēja Gomesa. - Vispirms - mēs vispār nezinām, kāpēc viņš atstāja aparātu. Tam noteikti bija kāds iemesls. Taču, tā kā viņš ir tajā pasaulē, visvienkāršāk vi­ņam būtu uzdoties par rakstvedi vai arī par pētnieku no Lon­donas, kas ir svētceļojumā uz Santjago de Kompostelu Spāni­jā. Sentmēra ir pa ceļam svētceļniekiem, kas dodas uz turieni, un tas nebūt nav neparasti, ja viņi uz dienu vai nedēļu pārtrauc savu ceļojumu, sevišķi, ja iedraudzējas ar klostera priekšnie­ku, kas ir visnotaļ interesanta persona. Varbūt Profesors tieši tā ir darījis. Varbūt nav. Mēs nezinām.

Bet, pagaidiet, - sacīja Kriss Hjūss. - Vai tad viņa klātbūt­ne nemainīs vietējās vēstures gaitu? Vai tad viņš neiespaidos notikumu iznākumu?

Nē, neiespaidos.

Kā jūs zināt?

Tāpēc, ka viņš to nespēj.

Bet kā tad paliek ar laika paradoksiem?

Laika paradoksiem?

Jā, - iejaucās Sterns. - Piemēram, to, ka, atgriežoties lai­kā, var nogalināt savu vecotēvu, tā ka pats nemaz nevar pie­dzimt un atgriezties, un nogalināt savu vecotēvu…

Ak tie… - Viņa nepacietīgi papurināja galvu. - Nav tādu laika paradoksu.

Ko jūs ar to gribat teikt? Skaidrs, ka ir!

Nē, nav, - pavēstīja stingra balss aiz viņiem. Pētnieki pa­griezās: tur stāvēja Donigers. - Šādi laika paradoksi nepastāv.

•

Ko jūs ar to gribat teikt? - taujāja Sterns. Viņš bija apskai­ties par tik strupu sava jautājuma noraidījumu.

Tā sauktajiem laika paradoksiem padesībā nemaz nav sa­kara ar laiku, - sacīja Donigers. - Tie ir saistīti ar priekšsta­tiem par vēsturi, kas, protams, ir vilinoši, tomēr aplami. Vili­noši, tāpēc ka vedina cilvēku uz domām, ka viņš var ietekmēt notikumu gaitu. Un aplami tāpēc, ka viņš to, protams, nevar.

Cilvēks nevar ietekmēt notikumus?

-Nē.

Skaidrs, ka var!

Nē, nevar. To vieglāk saprast, ja ņemsim kādu piemēru no mūsdienām. Pieņemsim, ka jūs aizejat skatīties beisbola spēli. Spēlē Yankees ar Mets. Un Yankees, saprotams, uzvarēs. Jums gribas mainīt notikumu gaitu, lai uzvarētu Mets. Ko jūs varat darīt? Jūs esat tikai viens cilvēks pūlī. Ja jūs mēģināsiet ielauzties spēlētāju ģērbtuvēs, jūs aizturēs. Tas pats notiks, ja jūs gribēsiet mesties laukumā. Jebkādas parastas darbības, kas jums ir iespējamas, cietīs neveiksmi un neiespaidos spēles iz­nākumu. Pieņemsim, ka jūs izvēlēsieties ekstrēmāku rīcību: jūs šausiet uz Yankees labāko spēlētāju. Taču, tiklīdz jūs izvilksiet revolveri, jums droši vien to atņems apkārtesošie spēles līdz­jutēji. Pat ja izdosies izšaut, jūs gandrīz noteikti netrāpīsiet. Un, pat ja trāpīsiet, kāds būs rezultāts? Viņa vietā nāks cits spēlē­tājs. Un Yankees šā vai tā uzvarēs. Pieņemsim, ka jūs izvēla­ties vēl ekstrēmāku rīcību. Jūs nolemjat palaist nervu gāzi, lai nogalinātu visus stadionā klātesošos. Atkal - diezin vai jums tas izdosies, tāpat kā ar šāvienu, to pašu iemeslu pēc. Taču, pat ja jums izdosies visus nogalināt, jūs tomēr nebūsiet mainījis spēles rezultātu. Jūs varētu iebilst, ka tomēr jūs būtu mainījis vēstures notikumu gaitu - tas nav izslēgts -, taču jūs nebūsiet devis Mets komandai spēju uzvarēt šo spēli. Īstenībā jūs neko nevarat izdarīt, lai piedabūtu Mets uzvarēt. Jūs paliksiet tas pats, kas vienmēr: skatītājs. Un tas pats princips ir attiecināms uz lielum lielu daļu vēsturisko apstākļu. Viens atsevišķs cilvēks spēj pārāk maz, lai kaut cik nozīmīgi mainītu notikumu gaitu. Protams, lielas cilvēku masas spēj "nospraust vēsturei jaunu kursu". Bet viens cilvēks? Nē.

Varbūt, - sacīja Sterns, - bet es varētu nogalinātu savu vecotēvu. Un, ja viņš būtu miris, es nevarētu piedzimt, tātad es neeksistētu, un līdz ar to nevarētu viņu nošaut. Un tas ir pa­radokss.

Jā, tas ir paradokss - ja pieņem, ka jūs tiešām nogalinātu savu vecotēvu. Taču praksē tas var izrādīties grūti. Dzīvē daudz kas neizdodas. Varbūt jums neizdotos viņu satikt piemērotā bri­di. Varbūt pa ceļam jūs notriektu autobuss. Varbūt jūs pa ceļam iemīlētos. Vai arī jūs aizturētu policija. Varbūt jūs viņu nogali­nātu par vēlu, kad jūsu māte vai tēvs jau būtu ieņemts. Vai arī jūs viņu tiešām satiktu, un jums nepietiktu dūšas nospiest gaili.

Bet teorētiski…

Kad ir darīšana ar vēsturi, teoretizēt ir bezjēdzīgi, - attrau­ca Donigers, nicīgi atmezdams ar roku. - Teorijām ir vērtība tikai tad, kad tās spēj paredzēt nākotnes iznākumus. Taču vēs­ture ir cilvēku rīcības summa, un nekādas teorijas nespēj pa­redzēt cilvēku rīcību.

Viņš saberzēja rokas.

Tā. Varbūt jābeidz šī prātuļošana un jādodas ceļā?

No pārējiem skanēja neskaidra murmināšana.

Sterns ieklepojās. - Patiesībā, - viņš teica, - es domāju, ka es nekur nedošos.

Mareks bija to gaidījis. Viņš bija uzmanījis Sternu informa­tīvās sapulces laikā un ievērojis, kā viņš dīdās krēslā, it kā tas būtu pagalam neērts. Turpmāko notikumu gaitā Sterna bažī- gums bija tikai audzis.

Marekam pašam nebija nekādu šaubu par došanos. Kopš jaunības viņš bija dzīvojis viduslaikos, elpojis viduslaiku pasau­les gaisu, iztēlojies sevi Varburgā un Karkasonā, Aviņonā un Milānā. Viņš bija karojis Velsas karos Edvarda Pirmā pusē. Viņš bija redzējis, kā Kalē birģeri atdod savu pilsētu, bija ap­meklējis Šampaņas gadatirgus. Viņš bija dzīvojis Akvitānijas Eleonoras un hercoga de Berrī krāšņajos galmos. Mareks gri­bēja doties šai braucienā, lai tur vai kas. Taču Sterns…

Man ļoti žēl, - sacīja Sterns, - taču tā nav gluži mana jo­ma. Es vispār iestājos Profesora vienībā tikai tāpēc, ka mana draudzene Tulūzā iet vasaras skolā. Es neesmu vēsturnieks. Es esmu fiziķis. Un šā vai tā es nedomāju, ka tas ir droši.

Jūs domājat, ka aparāti nav droši? - jautāja Donigers.

Nē, vieta. Un laiks: 1357. gads. Pēc Puatjē kaujas Fran­cijā notiek pilsoņu karš. Brivi karavīru pulki posta veselus novadus. Visur plosās bandīti un rīkļurāvēji. Nav nekādas liku­mības.

Mareks pamāja. Sterns, šādi runādams, it nemaz nepārspī­lēja. Četrpadsmitais gadsimts bija iznīcības un briesmu pasau­le. Tā bija arī reliģiska pasaule; lielākā daļa cilvēku vismaz vien­reiz dienā gāja baznīcā. Taču tā bija ari neticami varmācīga pasaule, kur iebrūkošās armijas nogalināja visus, kas gadījās ceļā; kur vēsā mierā slaktēja sievietes un bērnus, bet grūtnie­ces izklaides pēc uzšķērda. Tā bija pasaule, kas vārdos sludi­nāja bruņnieciskuma ideālus, bet darbos laupīja un slepkavoja uz nebēdu; kur sievietes iztēlojās smalkas un bezpalīdzīgas, ta­ču patiesībā viņas lēma likteņus, pārvaldīja pilis, ņēma mīļākos, kādi iepatikās, kūdīja uz atentātiem un dumpjiem. Tā bija pa­saule, kur dienu dienā mainījās robežas un alianses. Tā bija nā­ves, postīga mēra, citu sērgu un nemitīga kara pasaule.

Es nekādā ziņā negrasījos jūs piespiest, - Gordons sacīja Sternam.

Bet atcerieties, - teica Donigers, - jūs nebūtu viens. Mēs jums līdzi sūtām pavadoņus.

Man ļoti žēl, - atkārtoja Sterns. - Man ļoti žēl.

Pēdīgi Mareks sacīja: - Lai viņš paliek! Viņam taisnība: tas nav viņa periods, un tā nav viņa joma.

Ja jau par to ir runa, - ieteicās Kriss, - es visu laiku do­māju: tas nav ari mans periods. Es vairāk specializējos trīspa­dsmitā gadsimta beigās, nevis četrpadsmitajā gadsimtā. Varbūt man vajadzētu palikt ar Deividu…

Ko nu mels! - Mareks sacīja un apņēma Kriša plecus. - Viss būs kārtībā! - Mareks izturējās tā, it kā tas būtu tikai joks, lai gan zināja, ka Krišam nebija joki prātā.

Nebūt nebija.

Telpā bija vēss. Salta migliņa plīvuroja viņiem gar pēdām un potītēm. Sperdami soļus ceļā uz aparātiem, viņi atstāja tajā ro­bus.

Četru aparātu apakšas bija savienotas. Piektais stāvēja at­sevišķi. - Tas ir manējais, - sacīja Bareto un iekāpa. Viņš no­stājās taisni, skatījās tieši uz priekšu un gaidīja.

Sūzana Gomesa iekāpa vienā no savienotajiem aparātiem un teica: - Pārējie, pievienojieties man! - Mareks, Keita un Kriss iekāpa aparātos viņai līdzās. Likās, ka tie ir būri uz atsperēm, jo, viņiem iekāpjot, viegli nošūpojās.

Visi gatavi?

Viņi kaut ko atmurmināja un pamāja.

Dāmām priekšroka, - teica Bareto.

To tu beidzot esi ielāgojis, - atteica Gomesa. īpašs siltums viņu attiecībās nebija jūtams. - Labi, - viņa teica pārējiem, - laižam!

Kriša sirds sāka dauzīties. Viņš juta paniku. Sažņaudza ro­kas dūrēs.

Atslābinieties! - sacīja Gomesa. - Redzēsiet, tas būs pat visai patīkami. - Viņa iegrūda keramisko plāksnīti spraugā sev pie kājām un izslējās.

Tad nu mēs braucam. Atcerieties: kad tas brīdis pienāks, stāviet ļoti mierīgi.

Aparāti sāka dūkt. Kriss juta vieglu vibrāciju pamatnē, tieši zem kājām. Dūkoņa kļuva skaļāka. Migliņa pie aparātu pamat­nēm izklīda. Aparāti sāka čirkstēt un čūkstēt kā metāls, kad to liec vītnē. Skaņa pieauga spēkā, līdz tā bija pastāvīga un skaļa kā kliedziens.

Tas ir no šķidrā hēlija, - paskaidroja Gomesa. - Atdzesē metālu līdz supervadītāja temperatūrai.

Pēkšņi spalgā skaņa aprāvās un sākās tarkšķošais troksnis.

Infrasarkanā caurlaide, - viņa sacīja. - Nu būs.

Kriss sajuta, ka viss viņa augums sāka pret paša gribu dre­bēt. Viņš mēģināja turēties, taču kājas drebēja, kā drebējušas. Panika sasniedza degpunktu - varbūt tomēr jālec laukā?! - bet tad viņš izdzirdēja ierakstīto balsi: - Stāviet mierīgi… acis vaļā…

Par vēlu, viņš nodomāja. Par vēlu.

…dziļa ieelpa… aizturiet elpu. Tā!

No griestiem ap viņu ātri nolaidās aplītis. Atsitoties pret grī­du viņam pie kājām, tas noklikšķēja. Pēc brīža spilgts gaismas uzliesmojums - spilgtāks par sauli - nāca no visām pusēm, ta­ču viņš it neko nejuta. Viņam pat pēkšņi radās dīvaina vēsas distancētības izjūta, it kā viņš visu, kas notiek, vērotu no malas.

Pasaule ap viņu kļuva absolūti klusa.

Viņš redzēja, ka Bareto blakus aparāts kļūst lielāks, sāk vī­dēt pāri viņam. Bareto kļuva par milzi, noliecās viņiem pāri un skatījās. Viņa sejā bija milzīgas poras.

Jauni uzliesmojumi.

Bareto aparātam palielinoties, tas, šķiet, attālinājās no vi­ņiem, atklājot plašu grīdas atvērumu - tumšu gumijas grīdu, kas aizstiepās tālumā.

Jauni uzliesmojumi. Gumijas grīda kļuva par reljefu apļu rakstu. Tad šie apļi sāka celties viņiem apkārt kā melnas klin­tis. Drīz šīs klintis kļuva tik lielas, ka pacēlās viņiem apkārt kā melni debesskrāpji un aizsedza gaismu. Pēdīgi debesskrāpji virs galvas savienojās, un pasaule kļuva tumša.

Jauni uzliesmojumi.

Isu bridi viņi slīga tintainā melnumā, un tad viņš sāka izšķirt trīsošus gaismas punktiņus, kas bija izkārtoti režģveidīgā rak­stā un stiepās uz visām pusēm. Likās, ka viņi atrodas milzīgas mirguļojošas kristāliskas struktūras iekšpusē. Krišam nolūko­joties, gaismas punktiņi kļuva spilgtāki un lielāki, to malas iz­plūda, līdz katrs kļuva par neskaidru spīguļojošu bumbu. Viņš nodomāja, ka tie varbūt ir atomi.

Režģi vairs nevarēja redzēt, tikai dažas tuvākās bumbas. Viņa aparāts virzījās tieši uz vienu spīdošo bumbu, kas likās pulsējam un mainām formu dažādos spīdējuma rakstos.

Tad viņi jau bija bumbas iekšpusē, iegrima spilgti vizmainā miglā, kas likās pulsējam no enerģijas.

Un tad spīdums izbalēja un prom bija.

Viņi karājās bezveidīgā melnumā. Nebija nekā.

Melnums.

Bet tad viņš redzēja, ka viņi joprojām slīgst lejup melnā nak­tī uz melna okeāna mutuļojošās virsmas pusi. Okeāns šļakstī­jās un vārījās, mezdams zilganas putas. Kad viņi nonāca līdz virsmai, putas kļuva lielākas. Kriss redzēja, ka vienam burbu­lim piemīt īpaši spilgts zils spīdums.

Viņa aparāts, palielinot ātrumu, virzījās uz šo spīdumu, tas lidoja arvien ātrāk un ātrāk, un viņam bija baisa sajūta, ka tū­daļ viņi ietrieksies šajās putās, un tā ari notika. Viņi ieplūda šai burbulī, un viņš izdzirdēja skaļu, griezīgu čīkstu.

Tad klusums.

Tumsa.

Tukšums.

Deivids Sterns no kontroles telpas noraudzījās, kā uzlies­mojumi uz gumijas grīdas kļuva arvien mazāki un vārāki, līdz beidzot pazuda pavisam. Aparāti bija prom. Tehniķi nekavējo­ties pievērsās Bareto un sāka viņa pārraides procedūru.

Taču Sterns nenovērsdamies skatījās gumijas grīdā, kur nu­pat vēl bija Kriss un pārējie.

Un kur viņi tagad ir? - viņš jautāja Gordonam.

Viņi jau ir nonākuši galā, - atteica Gordons. - Viņi tagad ir tur.

Vini ir atjaunoti? -Jā.'

Bez faksa aparata otra gala.

Tieši tā.

Izstāstiet man, kādā veidā! - sacīja Sterns. - Pasakiet man tās detaļas, ar kurām nevajadzēja apgrūtināt citus.

labi… - noteica Gordons. - Nav jau tas nekas sevišķs. Man tikai likās, ka citus tas varētu, teiksim, darīt nemierīgus.

Hmm…

Atgriezīsimies, - iesāka Gordons, - pie interferences pa­raugiem, kuri, kā jūs atceraties, rādīja, kā cid universi var ie­spaidot mūsu universu. Mums nekas nav jādara, lai rastos šāds interferences paraugs. Tas notiek pats no sevis.

-Jā.

Un uz šo notikumu var pilnība paļauties; tas notiks vien­mēr, kad pa divām spraugām tiks spīdināta gaisma.

Sterns pamāja. Viņš pūlējās izprast, kāds secinājums no tā izrietēs, tomēr uzminēt Gordona nākamo gājienu viņam neiz­devās.

Tātad mēs zinām, ka noteiktās situācijās mēs varam rēķi­nāties ar citiem universiem, ka tie izraisīs zināmus notikumus.

Mēs uzstādām šis spraugas, un citi universi katru reizi rada mums redzamo rakstu.

-Nu jā…

Un, ja mēs veicam pārraidi pa tārpveida tuneļsavienoju- mu, cilvēks vienmēr tiek otrā galā atjaunots. Ari ar to mēs va­ram rēķināties.

Iestājās pauze.

Sterns sarauca pieri.

Pagaidiet, - viņš teica, - jūs sakāt, ka tad, kad jūs veicat šo pārraidi, cilvēka atjaunošanu savukārt veic tas otrais uni­verss?

Būtībā jā. Proti, tam tā ir jānotiek. Mēs jau nemaz ne­varam viņus atjaunot, jo mēs tur neesam. Mēs esam šajā uni­versā.

-Tātad jūs neatjaunojat… -Nē.

-Tāpēc ka jūs nezināt, kā… - sacīja Sterns.

Tāpēc ka mēs to neuzskatām par vajadzīgu, - teica Gor­dons. - Tāpat kā mēs neuzskatām par vajadzīgu līmēt pie gal­da šķīvjus, lai tie ēdienreizē nenokrīt. Šķīvji paši turas. Mēs ti­kai izmantojam vienu šā universa īpašību - gravitāti. Un šajā gadījumā mēs izmantojam vienu multiversa īpašību.

Sterns saviebās. Šī analoģija uzreiz viesa šaubas; tā bija pā­rāk gluma un vienkārša.

Klausieties, - turpināja Gordons, - visas kvantu tehnolo­ģijas sāls ir universu pārklāšanās. Kad kvantu dators veic ap­rēķinus - kad tiek izmantoti visi trīsdesmit divi elektrona kvan­tu stāvokļi -, tad dators faktiski veic šos aprēķinus citos universos, vai ne?

Teorētiski jā, bet…

Nē, nevis teorētiski, bet faktiski!

Jauna pauze.

To ir vieglāk saprast, - sacīja Gordons, - skatoties no otra universa viedokļa. Šajā universā redzams, ka pēkšņi uzrodas cilvēks. No cita universa.

-Jā…

Un tieši tā arī notiek! Šis cilvēks ir ieradies no cita uni­versa. Tikai ne no mūsējā.

Kā, lūdzu?

Šis cilvēks nav ieradies no mūsu universa, - sacija Gor­dons.

Sterns samirkšķināja acis. - No kurienes tad?

No kāda universa, kas ir gandrīz identisks mūsējam - identisks visādā ziņā -, atšķirība tikai tāda, ka viņi zina, kā ot­rā galā atjaunot.

-Jūs jokojat…

-Nē.

Tātad Keita, kas nolaidīsies tur, nebūs tā Keita, kas atstā­ja šejieni? Vina būs Keita no cita universa.

-Jā.

Tatad viņa bus "gandrīz Keita"? Keitveidīgā? Pus-Keita?

Nē. Vina būs Keita. Ciktāl mēs ar savām testēšanas metodēm esam spējuši pārliecināties, viņa būs absolūti identiska mūsu Keitai. Tāpēc ka mūsu universs un viņu universs ir gan­drīz identiski.

Tomēr viņa nebūs tā Keita, kas devās projām no šejienes.

Kā gan viņa varētu būt tā? Viņa ir iznīcināta un atjaunota.

Vai ir jūtamas kādas pārmaiņas, kad tas notiek? - jautāja Sterns.

Tikai pāris sekunžu, - atbildēja Gordons.

Melnums.

Klusums, un tad tālumā zvērojoši balta gaisma.

Tā tuvojās. Strauji.

Kriss nodrebēja, kad viņa augumu ķēra spēcīgs elektrisks trieciens, viņam sāka raustīties pirksti. Kādu brīdi viņš pēkšņi sajuta savu ķermeni, tāpat kā sajūt drēbes, kad tās pirmoreiz uzvelk; viņš juta aptverošo miesu, juta tās svaru, gravitātes vilk­mi lejup, sava auguma svara spiedienu uz pēdām. Tad apdulli­nošas galvassāpes, spēcīgs pulsējiens, un tās uzreiz pazuda, un viņu apņēma intensīva purpursarkana gaisma. Viņš saviebās un samirkšķināja acis.

Viņš stāvēja saulē. Gaiss bija vēss un mitrs. Milzīgu koku lapotnēs virs viņa čivināja putni. Atsevišķi saulstari izlauzās starp kokiem un gaiši izraibināja zemi. Viņš stāvēja vienā sta­rā. Aparāts atradās blakus šaurai dubļainai takai, kas vijās cau­ri mežam. Tieši priekšā viņš starp kokiem redzēja viduslaiku ciematu.

Priekšā bija apstrādāti lauciņi, zemnieku būdas, no to sal­mu jumtiem cēlās pelēkas dūmu stīdziņas. Tad akmens mūris un tumši akmens jumti pilsētiņā aiz mūra, un pēdīgi tālumā - pils ar apaļiem torņiem.

Viņš uzreiz to pazina: tas bija Kastelgāras cietoksnis un pil­sētiņa. Un tā vairs nebija sagrauta. Mūri bija veseli.

Viņš bija tur.