Laika robeža

07:34:49

Mareks, divu bruņinieku pavadīts, jāja vezumnieku ratu sa­celtajos putekļos un virzījās uz kolonnas galvgali. Krišu un Kei­tu viņš vēl neredzēja, tomēr viņu mazā grupiņa pārvietojās loti strauji. Drīz viņš būs draugus panācis.

Viņš pameta skatienu uz bruņiniekiem abās pusēs. Raimon­do jāja kreisajā pusē, stalts, pilnā bruņojumā, ar vieglu smaidi- ņu uz lūpām. Labajā pusē svešs, skarbs karotājs, arī bruņās, un nepārprotami prasmīgs un spēcīgs. Ne viens, ne otrs īpaši nepievērsa viņam uzmanību, tik droši viņi bija par savu kon­troli pār Mareku. Sevišķi tāpēc, ka viņa rokas bija sasietas ar auklām, atstājot sešu collu vietu starp delnām.

Viņš jāja uz priekšu, klepodams no putekļiem. Pamazām vi­ņam izdevās izdabūt duncīti no apmetņa apakšas un, pieķero­ties seglu lokam, noslēpt to delnā. Viņš gribēja novietot asme­ni tā, lai, zirgam vienmērīgi kustoties, tas lēnām pārrīvētu auklu viņam pie delnām. Tomēr to bija vieglāk izdomāt nekā izdarīt; duncītis vienmēr nonāca neizdevīgā stāvoklī, un valgi palika nepārgriezti. Mareks pameta skatienu aproces taimeri; tas rādīja 07:21:02. Palicis drusku vairāk par septiņām stundām pirms bateriju nosēšanās.

Drīz vien viņi atstāja upmalas taku aiz muguras un sāka jāt augšup pa līkumaino ceļu, kas veda cauri Larokas miestiņam. Tas bija uzbūvēts klintīs virs upes, gandrīz visas mājas bija no akmens, radot par šo vietu vienotu, nopietnu iespaidu, sevišķi tagad, kad kara gaidās visas durvis un logi bija aiznagloti.

Nu jau viņi atradās starp Arno vadošajām vienībām, te bija vairāk bruņinieku, un katram sekoja viņa svīta. Vīri un zirgi kā­pa pa stāvajām bruģētajām ieliņām, zirgi zvaigāja, kravas rati slīdēja. Bija jūtams, ka vadošie bruņinieki ir visai saspringti; daudzos ratos bija izjauktu milzu katapultu detaļas. Acīmredzot viņi gribēja uzsākt aplenkumu jau šovakar.

Viņi vēl bija pilsētiņā, kad Mareks pamanīja Krišu un Keitu jājam blakus gurdos kleperos. Viņi bija kādus simt jardus priekšā, ceļam līkumojot augšup, te redzami, te neredzami. Rai­mondo uzlika roku Marekam uz pleca. - Tuvāk mēs nejāsim.

Priekšā, putekļos, kāds karogs noplandīja pārāk tuvu viena zirga purnam. Zirgs iezviedzās, slējās pakaļkājās; rati apgāzās, izbira lielgabala lodes un sāka ripot lejup pa kalnu. Tas bija tieši tāds juku brīdis, kādu Mareks bija gaidījis. Viņš centās to iz­mantot, iecirta zirgam piešus, taču tas neklausīja. Tad viņš pa­manīja, ka skarbais bruņinieks paspējis stingri satvert viņa pa­vadu.

Dārgais draugs, - otrā pusē jādams, mierīgi sacīja Raimon­do. - Neliec man tevi nogalināt! Vismaz pagaidām. - Viņš pa­māja uz Mareka rokām. - Un novāc to muļķīgo asmeniti, sa­griezīsies vēl.

Mareks juta, ka pietvīkst, taču darīja, kā pavēlēts, un nogla­bāja duncīti zem apmetņa. Viņi jāja tālāk klusēdami.

Aiz akmens namiem atskanēja kāda putna sauciens, pēc brī­ža vēlreiz. Raimondo, to izdzirdot, strauji pagrieza galvu; tāpat viņa palīgs otrā pusē. Acīmredzot saucējs nebija nekāds putns.

Vīri ieklausījās, un drīz vien atskanēja tālāks atbildes sau­ciens no augstākas vietas kalnā. Raimondo uzlika roku uz zo­bena spala, bet neko citu nedarīja.

Kas tas bija? - jautāja Mareks.

Nav tava darīšana.

Viņi klusēja.

Karavīri visapkārt rosījās, un neviens nepievērsa viņiem uz­manību, sevišķi tāpēc, ka pavadoņi bija tērpti Ai"no zaļganmel- najos tērpos. Pēdīgi viņi nonāca plakanā kalna virsotnē un iz­jāja klajā laukā, kura labajā pusē slējās pils. Tuvu kreisajā pusē auga mežs, bet plašs, nolaidens, zāļains klajums aizstiepās tā­lu uz ziemeļiem.

Tā kā visapkārt bija Arno vīri, Mareks nepievērsa īpašu uz­manību faktam, ka viņi jāj kādus piecdesmit jardus no ārējā aiz- sarggrāvja un ieejas vārtu namiem. Kriss un Keita joprojām bija simt jardu tālāk, pie kolonnas priekšgala.

Uzbrukums bija spējš un straujš. Kreisajā pusē no meža iz- brāzās pieci bruņinieki zirgos, kliegdami kaujas saucienus un vēzēdami zobenus virs galvas. Viņi metās tieši virsū Marekam un pārējiem. Arno ļaudis bija slazdā.

Raimondo un skarbais bruņinieks ieaurojās un izrāva zobe­nus. Viņi apgrieza zirgus, nošķindēja asmeņi. Pieauļoja ari pats Arno un ar mežonīgu sparu iesaistījās kaujā. Mareks tika uz mirkli pamests savā vaļā.

Paskatījies uz priekšu, viņš ieraudzīja, ka cita grupiņa uz­brukusi Keitai un Krišam. Mareks pamanīja sera Gija melno spalvu, un tad jātnieki jau bija ielenkuši abus draugus. Mareks piecirta piešus un auļoja uz priekšu gar kolonnu.

Viņš redzēja, kā priekšā viens bruņinieks sagrābj Krišu aiz apmetņa un mēģina izraut no segliem; cits satvēra Keitas zir­ga pavadu, tas zviedza un griezās. Vēl kāds bruņinieks ķērās pie Kriša pavadas, bet Kriss iespēra zirgam, un tas atkāpās; bruņinieks atlaida pavadu, bet Kriss pēkšņi noplūda asinīm un šokēts iekliedzās. Kriss zaudēja kontroli pār savu zirgu, kas ie- zviedzās un aizauļoja mežā, kamēr viņš sāniski slīdēja seglos, vāri pūlēdamies noturēties. Pēc brīža viņš bija pazudis starp ko­kiem.

Keita joprojām mēģināja izraut savu pavadu bruņiniekam no rokām. Ap viņiem gāja vaļā īsta elle; Arno vīri kliedza, zirgi griezās, daži skrēja pēc ieročiem, citi mēģināja triekt pīķus pret uzbrūkošajiem bruņiniekiem. Viens dūra bruņiniekam, kas tu­rēja Keitas zirga pavadu un tagad atlaida to. Mareks, lai arī ne­apbruņots, metās cīņas mutulī, lai atšķirtu Keitu no uzbrucē­ja. Keita iesaucās: - Andrē! - bet Mareks viņai vien: - Bēdz! Bēdz! - un tad Mareks iekliedzās: - Malegān! - Sers Gijs pa­griezās pret viņu.

Mareks uzreiz pajāja sānis no jucekļa un aulekšiem metās taisni uz Laroku. Citi bruņinieki grieza zirgus, atrāvās no sa­viem pretiniekiem un, pakaviem dunot, metās pāri klajajam lau­kam pakaļ Marekam. Viņš vēl paguva pamanīt Raimondo un Arno cīnāmies lielā ceļa putekļu mākonī.

Keita piecirta piešus, dzīdama zirgu uz mežu ziemeļu pu­sē. Atskatījusies viņa redzēja Mareku iejājam pār paceļamo til­tiņu cietoksni. Tur viņš nozuda skatienam. Jātnieki, vajātāji, vi­ņam sekoja. Tad smagais vārtu režģis blarkšķēdams nolaidās. Un tiltiņš tika pacelts.

Mareks bija prom. Kriss bija prom. Abi jau varēja būt gā­juši bojā. Viens bija skaidrs: tagad viņa bija tikai savā vaļā.

Varēja paļauties tikai uz saviem spēkiem.